Ar rakstāmspalvu, ar šauteni

Teiciens “Kad lielgabali dārd, mūzas klusē” īstenībā ir šāviens tukšās debesīs. Arī latviešu literatūras vēsture pierāda, ka bieži vien rakstnieka teiktais vārds ir asāks nekā karavīra durklis. Iespiestais vārds iedarbojas uz plašu sabiedrību. Un nereti vienā personā saplūst jēdzieni “strēlnieks” un “rakstnieks”.

Galīcijā, Polijā, Kurzemē

Vairāki latviešu rakstnieki jau Pirmā pasaules kara sākumā atrodas Krievijas armijas sastāvā. Viņu vidū ir nākamais izcilais literāts Kārlis Egle (divdesmi sešu gadu vecumā), prozists Valdis Lesiņš (trīsdesmit divi gadi), dzejnieks un prozits Kārlis Štrāls (trīsdesmit trīs gadi). 1914.gada 17.augustā Galīcijā, Austroungārijā, pie Gņilaja Ļipa upītes notiek smaga kauja, un tūlīt pēc tās Štrāls raksta augstvērtīgu poēmu “Kauja pie Glemu–Liepas” (tās daļa iespiesta “Jaunākajās Ziņās” 1915.gada 29.marta numurā). 1915.gada maija sākumā rakstnieku ievaino otrreiz. Liktenīgā lode drāžas caur naudas maku, sadrupina vara naudu un kabatas nazi un labo kāju sabojā tik stipri, ka Štrāls kļūst par ilga mūža invalīdu (viņš nomira 1970.gadā).
1915.gada septembrī uz Galīcijas fronti no Maskavas nosūta praporščiku Jēkabu Grīnu, t.i., nākamo rakstnieku Aleksandru Grīnu, strēlnieku lielromāna “Dvēseļu putenis” autoru.
1915.gada janvārī armija mobilizē Arvīdu Peini, t.i., dzejnieku Jāni Sudrabkalnu. Pēc kursu beigšanas viņš kļūst par 302.Suražas kājnieku pulka feldšeri. Šai gadā avīzē “Līdums” iespiests viņa dzejolis “Karotājs”.
Maijā Sudrabkalns atrodas Polijā, un tur kādā dziļas vientulības brīdī viņā dzimst “ekstātiskas ilgas pēc draudzības, pēc tautu brālības” (grāmatas “Spārnotā armāda” otrā izdevuma priekšvārdā, 1926.gadā).
Bet kas šai laikā notiek Latvijā?
Aprīlī karš ienāk mūsu zemē, vācu militāristi iebrūk Kurzemē un dodas uz Jelgavas pusi.
Krievijas karaspēkam vajadzīgi transporta darbinieki – tā sauktie kara vezumnieki. Savdabīgi šo jautājumu 23.aprīlī aplūko Vecpiebalgas pagasta vadības vīri. Tur esot 412 nodokļu parādnieku, un tiek nolemts, ka par vezumniekiem pie karavīriem jāsūta arī rakstnieki un publicisti Kārlis Skalbe, Antons Austriņš un Kārlis Grasis. Tas nekas, ka viņi jau sen šai pagastā nedzīvo. Par to avīze “Līdums” 6.maijā anonīmā rakstā “Kāda nevēlama parādība mūsu pagastu dzīvē” izsaka skaļu protestu: “…nodokļu parādu piedzīšana jau sāk izvērsties par cilvēku ķeršanu, kā vergu laikos.” “Līdums” aizstāv Skalbi un Austriņu un problēmu vispārina: “Citas tautas ar saviem rakstniekiem lepojas, un viņus visādi pabalsta. Ja mūsu rakstniekiem vispār ir liesa dzīve un tiem jāpaliek arī par pagasta nodokļu parādniekiem, tad pie tam vainīga latviešu mazā interese pret (par) mūsu pašu mākslu un literatūru.” Skalbe šai laikā saslimst ar nervu drudzi.
Vecpiebaldzēnu nolūks nepiepildās, un Skalbe var turpināt 1914.gadā aizsākto darbu – frontes tuvumā ar vārdiem zīmēt kara ainas. Taču visu patiesību traucē teikt militārā cenzūra. Jau minētajā “Līduma” 6.maija numurā no Skalbes tēlojuma “Jelgava” pāri palicis vienīgi virsraksts, aiz tā ir balts laukums – tukšums, un apraksts “Gūstekņi” saīsināts.
Skalbes ciklam “Pa Kurzemes laukiem” seko tēlojumu kopa “Uz Ventu”, gada beigās turpat gara korespondence “Latvju bataljoni”. Pēc daudzām attēlotām epizodēm esejists nonāk līdz atziņai: “Šo laiku ideālistu jūs satiksiet zaldātu mētelī ar latviešu strēlnieku zīmi – sauli un zobenu – pie krūtīm. Tas ir tas pats vecais, skaidrais, pašaizliedzīgais latviešu ideālisms. Tik tautas likteņa grozībās viņš ir pieņēmis citu izskatu. (..) Latviešu strēlnieks ne tikai cīnās, bet arī domā un sapņo par savas dzimtenes likteni” (“Līdums”).
Augustā dzejnieks Edvarts Virza atrodas pie Bauskas, kur notiek kauja pret vāciešiem. Viņš tāpat kā Skalbe ir kara ziņotājs – raksta “Jaunākajām Ziņām”. Lūk, kādi virsraksti: “Jumpravmuiža un kauja pie Jumpravmuižas”, “Vācu uzbrukums Iecavas rajonā”, “Mūsējo varoņdarbi Ķ(ekavas) rajonā”, “Rīga un Rīgas fronte”, “Cīņas tuvējā frontē”, “Žēlsirdīgā māsa”.
Rudenī no 57.Sibīrijas strēlnieku pulka uz 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu pāriet Jānis Spriņģis, nākamais rakstnieks, prozas grāmatu “Nāves laukos” un “Veļu dumpis Tīreļpurvā” autors.
Jau 1915.gadā strēlnieki dzied Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju” otro pantu Kārļa Štrāla pārveidojumā (tiesa, pasmagā stilā).

Kur latvju meitas zied,
Dēli kur asins liet
Cīņā un nāvē iet
Par Latviju.

(“Jaunākās Ziņas”, 9.augustā)

Ordeņi un lodes

1916.gads Štrālam atnes vairākus pagodinājumus – viņu apbalvo ar Vladimira ordeni, paaugstina dienesta pakāpē – vispirms par podporučiku, tad par štāba kapteini. Viņš ārstējas.
Aleksandram Grīnam martā par varonību piešķir Sv.Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem un lenti, tad pat viņu pārceļ uz latviešu strēlnieku rezerves bataljonu Tērbatā. Augustā viņš, būdams virsleitnants, rotas komandieris, piedalās 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka kaujās pie Ķemeriem un Smārdes. Ziemsvētku kaujās 28.decembrī krīt virsnieks, jaunais literatūras kritiķis un dzejnieks Kārlis Kārkluvalks (dzimis 1894.gadā).
Latviešu strēlnieku rezerves pulkā iestājas Kārlis Lapiņš un Eduards Sināts, dienē arī Valdemārs Dambergs un Jūlijs Jūlians (J.Balodis). 3.Kurzemes strēlnieku pulkā bijis Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons), 4.Vidzemes strēlnieku bataljonā – Aleksandrs Plensners, 5.Vidzemes pulkā – Eižens Vēveris, 6.Tukuma pulkā – Arturs Kadiķis-Groznijs (diemžēl vēlāk dezertējis), Daugavpils un Rīgas frontēs cīnījušies Jānis Veselis un Fridrihs Gulbis, latviešu strēlniekos bijuši Pēteris Ērmanis, Valdemārs Dambergs, Valts Dāvids, Jānis Kārkliņš un citi.
Tur, kur kopā sanākuši vairāki literāti, rodas idejas par savu preses izdevumu. Un 11.martā karalaukā ar pavairojamo aparātu izdod 3.Kurzemes pulka žurnālu “Cīņas Biedris”, kas piedzīvo astoņus numurus. 22.jūlija numurā izlasāms Augusta Saulieša veltījums latvju kareivjiem “Svētā, dārgā Latvija!” ar piezīmi, ka šī dziesma dziedama pēc tautā pazīstamās “Nevis slinkojot…”. Piektais pants skan šādi:

Mūžam vairs mūs nenomāksi,
Pekles vara – spēks un vilts;
Pērkons tēvs mums,
saule – māte.
Bijām, būsim brīva cilts!
Bijām, būsim brīva cilts!

Žurnāla novembra numurā ir pulka karavīra un strēlnieku pulka teātra vadītāja humorista Ludviga Šanteklēra (L.Š., īstā vārdā Mārtiņš Gailis) satīra “Kā prusaks Rīgu ieņēma”. Moto: “Cik bēdīgi tie vecāki.” Tātad atkal dziedama dziesma – pēc Aleksandra Būmaņa meldijas no “Skroderdienām Silmačos”. Piemēram:

Pie lielas upes Daugavas
Sēd prūšu junkurs traks.
Tas nevar pāri pārpeldēt,
Jo piekusis kā maks.

Septembrī, oktobrī un decembrī Rīgā iznāk 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona žurnāls “Latviešu Strēlnieks”. Tas domāts pašiem karavīriem, tāpēc pārdošanā nenonāk. Par 1.numuru Eduards Vulfs avīzes “Baltija” 5.oktobra numurā raksta: “Kā literārisku parādību jauno žurnālu, protams, nevar apspriest.” Tomēr “te ir viena liela, varbūt primitīva, bet spēcīga jūtu svelme”. Izdevumā publicējas redaktors Jānis Porietis, literāti Jānis Bankavs, Ilgonis Čarl don Karlo (Kārlis Leiškalns), J.Stars, R.Vaidavietis (Rūdolfs Muriņš) u.c.
Avīze “Līdums” 31.decembrī ziņo, ka nesen kaujā ievainots štāba kapteinis Edvīns Mednis. Lode izgājusi caur labo aci un deniņiem. Viņš ir nākamais rakstnieks, lugas “Par Latviju” (1925) autors. Mednis bija latviešu strēlnieku rezerves bataljona adjutants, bataljona komandieris (19 gadu vecumā!). Viņš ar vienu aci nodzīvoja līdz 1967.gadam un nomira Ņujorkā.
Latviešu strēlnieku pulkos cīnās Augusts Laiviņš, vēlāk populārās Ziemsvētku kaujām veltītās lugas “Zvaigžņu pulki” (1934) autors. 1916.gadā viņš sūta korespondences avīzei “Baltija”, īpaši daudz par strēlnieku apbedīšanām. Kopgrāmatā “Latvju strēlnieks”, kas iznāk 1916.gadā, ir plaša Laiviņa biogrāfisko aprakstu kopa “Piemiņas lapa kritušiem un ievainotiem latvju strēlniekiem”. No trīsdesmit divām te nosauktām personām pieminēsim kapteini Fridrihu Briedi, kurš tolaik komandēja rotu Latviešu strēlnieku bataljonā: “Šimbrīžam kapteinis Briedis ir sveiks un vesels un atrodas īstās mājās – cīņas laukā. Brīvākos vaļas brīžos viņš nodarbojas ar austrumu zemju dzīves filozofiskiem jautājumiem. Pēc kara vēlas braukt ziniskā nolūkā uz Indiju.” Liktenis lēma pavisam citādi – pēc čekistu pavēles izcilo virsnieku 1918.gadā nošāva Maskavā, Butirku cietumā. Domāju, ka būtu jāceļ godā Augusta Laiviņa literārais mantojums. Esmu lasījis arī viņa pretpadomisko dienasgrāmatu (rakstnieks miris 1965.gadā).

Prasīt savu daļu

Kārlis Skalbe 1916.gadā ir īpaši rosīgs publicists, dzejnieks un grāmatnieks. Līdzās kara tēlojumiem viņš aizsāk rakstīt dzejoļus, kuru pirmā rinda ir vienāda: “Šūpojat mani, Daugavas viļņi…”
Spēcīgu atbalsi tautā gūst dzejoļa “Veļu laikā” nobeigums:

Pieminat mirušos
mirušo dienā,
Varoņus savus
pieminat dzīvus!
Nebeigs cīnīties Latvijas dēli,
Ellē pašā tie gatavi nokāpt,
Droši sist ar dūri uz galda,
Prasīt Latvijas tiesu un daļu.

(“Jaunākās Ziņas”, 20.novembrī)

Novembrī Rīgā iznāk Skalbes sakopota grāmata “Kara dziesmas”, kurā ir dzeja, atdzeja un tautasdziesmas. 6.decembrī cenzūra atļauj iespiest Skalbes sakopoto rakstu krājumu “Latvju strēlnieks”. Ar dzejoļiem un aprakstiem pārstāvēti tajā Jānis Akuraters, Anna Brigadere, Viktors Eglītis, Augusts Laiviņš, Jānis Lapiņš, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Edvarts Virza. Publicētas kara dainas Jāņa Akuratera sakārtojumā, Jāzepa Grosvalda un Niklāva Strunkes ilustrācijas.
Gada beigās nāk klajā Strēlnieku kalendārs un dienasgrāmata 1917.gadam. Tās literārajā daļā, ko sastādījis Skalbe, ir Krievijas himna “Dieva, sargi Ķeizaru!”. Tai seko mūsu “Dievs, svētī Latviju!” (teksta pēdējais vārds ir “Baltijā”) un Skalbes dzejoļi “Dievs, sargi dzimteni!”, “Latvju bataljoniem”, “Kareivis”, prozas darbi “Kā top par zaldātu” un “Dzīve”, kā arī Akuratera, Jaunsudrabiņa, Šanteklēra dzejoļi un dažas tautasdziesmas.
Novembrī Skalbe brīvprātīgi iestājas 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, viņu iedala 2.brigādes transporta nodaļā (vezumniekos), kur jāveic rakstveža pienākumi. Skalbe staigā formas tērpā un izskatās svešādi, jo bārda nodzīta. 2.brigādē ir arī viņa draugi Jānis Akuraters un Edvarts Virza. Vēlāk biogrāfs Jānis Lapiņš stāsta: “1916.gadā Virzu mobilizē, un viņš iestājas Zemgales pulkā, ko komandē pulkvedis Vācietis. Virzu ieskaita mācības komandā, kur viņa tiešais priekšnieks ir kapteinis Mucenieks. Še Virza ir pulka dzejnieks, un viņš uzrakstījis ne vienu vien dzejoli par saviem cīņu biedriem. Viņam ļauj dzīvot arī privātā dzīvoklī. Tas raksta “Jaunākās Ziņās” un “Līdumā”, gan kara piezīmes, gan tēlojumus, kas sakopoti grāmatā “Zaļā Zemgale”” (Edvarts Virza. Kopoti raksti. 1938.1.sēj.).
Edvarts Virza vēlāk rakstīja:
“Mēs gājām ciešā pulkā pa poziciju ceļu, un pie apvāršņa aiz meža skaidri bij saredzams vācu izlūkošanas balons. Drīz vien abās pusēs ceļam ap mums sāka krist vācu granātas. Akuraters, kas savā dzejā bij daudz kareivīgāks par Skalbi, milzīgi noskaitās, ka viņam kāds tuvojas, un, gribēdams viens pats glābties, skriešus devās uz priekšu. Mēs ar Skalbi lēni palikām nopakaļus, jo viņš necik ātri nevarēja paiet ar saviem milzīgajiem zaldātu zābakiem. “Eidiņ, iesim reizē, tu jau redzi, ka esmu tāds paresns un man ir gŗūti,” sacīja viņš. Saķērušies elkonēm, mēs visā lēnumā izgājām no ienaidnieka uguns.
Skalbe strēlnieku laikos nebij nekāds liels šāvējs, jo pate daļa, pie kuŗas viņš piederēja, stāvēja aizmugurē. Bet neapšaubāmi pirmās pozīcijās viņš atradās kā strēlnieku dziedonis un žurnālists. Viņš tiem dziedāja, ejot kaujās, un viņa svētība tos pavadīja apakš zemēs ieejot. Latviešu strēlnieku slava ir arī Skalbes slava.” (Svētku raksti. Kārlis Skalbe. 1929.)
“…kad pavasarī 1917.gadā pēc revolūcijas bija redzams, ka komunisti vervē strēlniekus savu mērķu sasniegšanai, Skalbe dedzīgi uzsauc strēlniekiem: “Atmetiet savu kalpa dabu, būsim paši valdnieki savā zemē!”” (kopgr. Par Skalbi, 90.lpp.)

(Jānis Akuraters. 1929.)

LZA goda doktors

Ilgonis Bērsons

Jāzeps Grosvalds. “Latviešu strēlnieks” Niklāvs Strunke. “Gājiens uz Sloku” Jāzeps Grosvalds. “Strēlnieku kapi”