1991.gada 12.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu ieņemiet vietas! Pirms sākam darbu plenārsēdē, man ir paziņojums: pulksten 16.30 sākas Prezidija sēde. Lūdzu tajā piedalīties arī tās darba grupas pārstāvjus, kura izstrādā likumprojektus un lēmuma projektus sakarā ar Černobiļas jautājumu.

Godājamie kolēģi, nereģistrēsimies, bet turpināsim darbu. Mēs apstājāmies pie likuma par kooperatīvajām jeb kopdarbības sabiedrībām 3.panta. Apspriežot to, pieci deputāti ir izteikušies pret patērētāju sabiedrību iekļaušanu šajā likumā, bet četri deputāti ir izteikušies “par”, viens deputāts ir aicinājis izteikties tikai kompetentiem deputātiem, tā ka praktiski šis jautājums nav izšķirts. Vai par šo 3.pantu mēs turpināsim debates?

E.Krastiņš: Es ceru, ka man tiks dots vārds…

Priekšsēdētājs: Jā, dabiski, noslēgumā, bet varbūt vēl kāds no kolēģiem vēlas izteikties? Jā, būs atkārtotas debates šajā jautājumā.

Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Aizezers: Kolēģi, mums šodien tomēr ir jānodrošina tas, ka netiek iedragāta tirdzniecības sistēma mūsu laukos, un neatkarīgi no tiem lēmumiem, kurus tagad pieņemsim vai nepieņemsim, mums ir jānodrošina, ka lauku iedzīvotāji ik dienas saņem maizi, pienu, gaļu un visas pārējās ikdienā nepieciešamās preces, kuras šīs kooperatīvās sabiedrības šodien nodrošina. Un tāpēc man ir lūgums visiem kolēģiem, lemjot šo jautājumu, ņemt vērā arī šo aspektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs debatētāju nav. Lūdzu, Krastiņa kungs, jums vārds!

I.Strautiņš, Latvijas Patērētāju biedrību savienības priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es gribētu tikai vēlreiz pievērst jūsu uzmanību šim jautājumam. Es esmu jūs informējis, un mēs nebūt nenoliedzam, ka patērētāju kooperācijas rīcībā ir nonākusi arī nacionalizētā manta, taču es negribētu piekrist tam, ka mūsu darbība ir bijusi noziedzīga. Un tādēļ gribu pateikt jums, ka ekonomista Valda Vasiļevska-Ruduša vadībā ir pabeigts darbs, par kuru es jūs jau informēju, – ir skaitliski pamatots katra rajona un katra īpašuma reālais īpašnieks, ieskaitot mūsu jaunradīto vērtību. Protams, par visu šo īpašnieku piederību ir jālemj pilnvarotajiem uz vietas katrā rajonā. Šis darbs ir pabeigts, un es jūs jau informēju, ka mēs iepazīstināsim jūs arī ar īpašuma konversijas, privatizācijas iespējām, kā arī privatizācijas un citu īpašuma formu izveidi attiecībā uz kooperatīvo īpašumu. Es gribētu tikai lūgt labestīgi izturēties pret šiem jautājumiem. Mēģināsim iztikt bez asumiem un personīgo attiecību kārtošanas, jo uz mums ar lielām cerībām raugās lauku iedzīvotāji, bez tam kooperācijā ir 46 000 strādājošo. Un es joprojām palieku pie sava iepriekšējā aicinājuma, ka mēs jūs mīļi lūdzam pēc karstām debatēm 15.jūnijā Talsos uz kooperācijas pirmajiem dziesmusvētkiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds ziņotājam – Krastiņa kungam!

E.Krastiņš: Man liekas, ka tajās debatēs, kas te izskanēja par šo vienu punktu, varētu izdalīt trīs jautājumus, par kuriem būtu jārunā.

Pirmais priekšlikums, kas gan izskanēja beigās, bija tāds, ka vispār vajag svītrot šo 3.punktu. Tam es negribētu piekrist konceptuālu apsvērumu dēļ, jo katram no šajā pantā paredzētajiem kooperatīvo sabiedrību veidiem ir noteikts, ka tiks apstiprināti to paraugstatūti, kuros būs detalizētāk reglamentēta šo attiecīgo kooperatīvo sabiedrību darbība. Tātad būtībā tā ir konceptuāla tēze. Un šāds uzskaitījums ir vajadzīgs. Kā es jau pirmajā lasījumā teicu, šis tomēr ir darbības veids, tā nav “tīra” uzņēmējdarbība, un tāpēc šeit ir vajadzīga lielāka reglamentācija. Ja mēs to gribēsim un dzīvē būs nepieciešamība vēl pēc citiem veidiem, tad šo jautājumu var izskatīt, lēmumā var ierakstīt, ka mēs uzdodam Tieslietu ministrijai izstrādāt attiecīgus paraugstatūtus, un šādā veidā šo formu iedzīvināt. Tāpēc es iestājos pret šā 3.panta svītrošanu.

Nākamais piedāvājums bija svītrot no 3.panta tādu kooperatīvo sabiedrību veidu, kādas ir patērētāju biedrības. Man liekas, ka tas ir nepareizi. Pirmkārt, es domāju, mēs nekādā ziņā negribam aizliegt rasties jaunām patērētāju biedrībām kā kooperatīvās sabiedrības veidam, vismaz es to negribu. Bez tam no šiem uzskaitītajiem kooperatīvo sabiedrību veidiem tās pagaidām ir vienīgās, kas darbojas, tā ka es uzstājos arī pret šā sabiedrību veida svītrošanu no 3.panta.

Un beidzamais jautājums. Apspriežot šo 3.pantu, tika izteikti tie paši argumenti, kas bija pirmajā lasījumā. Man tie ir saprotami, ka šis likums vispār nebūtu attiecināms uz pašreizējām patērētāju biedrībām. Taču tas ir lēmuma par likuma spēkā stāšanās kārtību jautājums, kurā mēs varam tā vai citādi risināt šo jautājumu, un tāpēc gaidām Nacionālā īpašuma konversijas komisijas atbildi. Diemžēl man ir grūti saprast, kāpēc līdz dažu kolēģu ausīm un prātiem neaiziet tie argumenti, kuri te tiek atkārtoti katrā lasījumā, turklāt pa divām, trim reizēm. Šeit ir skaidri saprotams, ka uz to īpašumu, kas ir bijis nacionalizēts un nokļuvis šo organizāciju īpašumā, tāpat tiek attiecināta visa privatizācija, konversija. Šos konversijas principus var attiecināt arī uz to īpašuma daļu, kuru valsts tām ir nodevusi. Tas šeit ir atkārtots vairākkārt, taču šie argumenti atkal un atkal no jauna tiek izvirzīti.

Un vēl viena, manuprāt, konceptuāla doma. Man liekas, ka kolēģi, kuri uzstājās par šo patērētāju biedrību neiekļaušanu šā likuma ietvaros un par to steidzīgu privatizāciju, domā, ka mēs vēl gadiem ilgi celsim sociālismu (varbūt pat to nesaucot par sociālismu), ka mums vēl gadiem ilgi būs sadales sistēma. Es ceru, ka tā tas nebūs.

Es tikko pagājušo nedēļu biju Polijā. Un ir tāda dīvaina sakritība, ka arī Polijā pirmajā lasījumā ir izskatīts šāds likums par kooperatīvajām sabiedrībām. Poļi paši atzīst, ka viņi pirms gada ir pieļāvuši kļūdu, jo tika uzsākuši patērētāju kooperācijas demontāžu un likvidāciju. Viņi uzskata, ka tas nav bijis pareizais ceļš. Un kas ir noticis šā gada laikā? Šā gada laikā, risinot daudz svarīgākus uzdevumus, tā vietā, lai reorganizētu, pārkārtotu, dalītu, pārbūvētu un veiktu citas tamlīdzīgas darbības tirgus attiecību ieviešanas un cenu liberalizācijas rezultātā, visu šo fondu limitu likvidācijas rezultātā, nevis patērētāju kooperācijas likvidācijas rezultātā Polijā ir radusies reāla alternatīva tirdzniecības sistēma. Es patlaban nekādā ziņā negribu piekrist tiem deputātiem, kuri mūžīgi min Poliju kā sliktu paraugu. Polija ir tas paraugs, kurš mums detalizēti ir jāstudē, jo mēs varam mācīties no tās kļūdām. Viena no poļu kļūdām bija tā, ka viņi sāka šo patērētāju kooperācijas likvidāciju. Viņi paši tagad atsakās no tā, jo ir jālikvidē pavisam citi mehānismi, kas nodrošina šīs monopoltiesības. Un tad šī alternatīvā tirdzniecības sistēma attīstīsies dabiski. Protams, tas nebūs viegls process.

Tātad es aicinu deputātus balsot par 3.pantu un atbalstīt to kopumā, bet visas pārējās šīs reorganizācijas problēmas atlikt uz trešo lasījumu, līdz kuram deputāti var iesniegt savus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, mēs laikam jau esam beiguši debates… Taču, ja jūs gribat izteikties par balsošanas motīviem, tad – lūdzu!

G.Preinbergs: Jā, es runāšu par balsošanas motīviem, par 3.8.pantu, jo man būtu ļoti patīkami, ja mēs balsojot varētu izsvītrot vārdiņu “savstarpēji”. “Savstarpējā medicīniskā aprūpe” – tas var izraisīt zināmas domstarpības, bez tam šis vārdiņš varbūt nav vajadzīgs. Es balsotu katrā ziņā par to.

E.Krastiņš: To mēs varētu izskatīt trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēlreiz trešais mikrofons.

V.Eglājs: Es ierosināju svītrot visu pantu un gribu tomēr pamatot savu nostāju. Šāds uzskaitījums nav vajadzīgs, jo es, piemēram, neatradu, kur varētu būt jahtklubs, kas ir vistipiskākā kooperatīvā organizācija. Rīgā tā statuss ir tieši tāds, ka tas neieiet nevienā punktā. Varbūt te neieiet arī tāds lidlauks, no kura fermeris laižas savā lidmašīnā. Te tomēr ir jāsaglabā princips, taču, ja mēs ietveram izsmeļošu uzskaitījumu, tad tas radīs visādus sarežģījumus. Es neņemos uz trešo lasījumu kaut ko papildināt. Ja šo uzskaitījumu atstāj, tad es tomēr mēģināšu to izdarīt. Es tomēr uzskatu, ka šo uzskaitījumu nevajadzētu dot.

Priekšsēdētājs: Uzstāšanās par motīviem ir beigusies. Lūdzu reģistrāciju. Paldies. Rezultātu! Reģistrējušies 105 deputāti.

Tagad par balsošanu. Tātad ir trīs varianti – komisijas viedoklis un vismaz četru vai piecu deputātu viedoklis, ka šis 3.pants ir jāatstāj tādā formulējumā, kādā tas ir pašlaik. Radikālākais variants, ko izvirzīja deputāts Eglājs un ko atbalstīja arī citi deputāti, ir vispār svītrot 3.pantu. Otrais, mazāk radikāls variants ir svītrot tikai 3.panta 3.apakš­punktu par patērētāju biedrībām. Sākotnēji mums ir jābalso par komisijas variantu, ko tā atbalstījusi, pēc tam – par šo visradikālāko variantu, tad par trešo variantu – to, kurš ir mazāk radikāls.

Lūdzu balsošanas režīmu. Tātad pirmais ir komisijas ieteiktais variants – 3.pants tiek akceptēts tādā formulējumā, kādā tas ir pašlaik. Lūdzu rezultātu: 60 – par, 19 – pret un 16 – atturas. Paldies.

Otrais balsojums, visradikālākais – 3.pants vispār tiek svītrots. Lūdzu rezultātu: tātad 27 – par, 38 – pret, 21 – atturas. Paldies.

Un trešais balsojums – svītrot 3.panta 3.apakšpunktu par patērētāju biedrībām. Lūdzu rezultātu: 26 – par, 49 – pret un 15 – atturas.

Līdz ar to balsu vairākumu ir guvis komisijas ieteiktais variants – 3.pants otrajā lasījumā tiek akceptēts tādā formulējumā, kādā tas šeit dokumentā ir nodrukāts. Paldies.

Lūdzu, 4.pants.

E.Krastiņš: Tātad par 4.–9.pantu deputātu rakstiski priekšlikumi nav iesniegti. Ir izdarītas tikai nelielas redakcionālas izmaiņas salīdzinājumā ar pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie deputāti, izsakieties par šiem pantiem! Arī šeit, plenārsēdē, nav nekādu iesniegumu. Paldies. Lūdzu, tālāk!

E.Krastiņš: 10.pantā ir ņems vērā deputāta Ēlerta priekšlikums – izslēgt tā trešo daļu, kas dublē 8.panta normu. Arī 11.pantā ir izslēgta pirmā daļa. Nekādi citi priekšlikumi no deputātu puses nav bijuši.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Krastiņš: Tas pats attiecas arī uz 12.pantu.

Priekšsēdētājs: Vai par 10., 11. un 12.pantu deputātiem ir kādas pretenzijas? Nav. Paldies. Lūdzu, tālāk!

E.Krastiņš: Arī 13.pantā ir ņemts vērā deputāta Ēlerta priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātam Ēlertam nav nekādu iebildumu un papildinājumu? Nav. Paldies. Lūdzu, tālāk!

E.Krastiņš: Līdz 17.pantam arī nav bijuši nekādi jauni priekšlikumi, ir izdarītas tikai redakcionālas izmaiņas. 17.pantā ir bijis deputāta Ēlerta priekšlikums par trešās daļas izslēgšanu, kas nav ņemts vērā, kaut gan priekšlikumu sarakstos ir minēts, ka tas ir pieņemts, te ir kļūda. Domāju, ka mēs to komisijā izdarīsim uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts neizrāda pārāk lielu aktivitāti, tas nozīmē, ka viņš piekrīt. Paldies. Vai citiem deputātiem ir iebildumi? Nav. Lūdzu, skatīsim tālāk!

E.Krastiņš: Līdz 23.pantam visi iesniegtie priekšlikumi ir ņemti vērā. 23.pantā bija deputāta Ēlerta priekšlikums par trešās daļas redakciju, tas ir noraidīts. Proti, tur bija priekšlikums, ka kopsapulces darba kārtība valdei jāpaziņo vismaz mēnesi pirms kopsapulces. Komisija uzskatīja, ka pietiek ar ierakstu, ka jāpaziņo laikus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godājamais referents šeit runāja, ka, sākot ar 18.pantu, ir izdarīti zināmi pilnveidojumi, un tam varētu piekrist. Tomēr es gribētu ierosināt izdarīt varbūt vēl vienu nelielu darbu. Paklausieties, kā skan formula par biedru izslēgšanu: “Biedru var izslēgt, ja viņš pārkāpj šā likuma statūtus vai nepilda kopsapulces lēmumus, kā arī citos statūtos noteiktajos gadījumos.” Taču kopsapulces lēmums kā kritērijs, kā jūs saprotat, ir ārkārtīgi bīstams risinājums.
Kopsapulce var pieņemt tādus lēmumus atkarībā no tā, kas šajā sapulcē būs dominante; tā varbūt arī nav tiešā pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, bet tā vai citādi tā var būt vērsta pret to vismaz ar savu ievirzi. Tāpēc es ierosinātu izslēgt tekstu: “nepilda kopsapulces lēmumus”, varētu palikt statūti, kā arī citi statūtos noteiktie gadījumi. Tad mums būtu vismaz precīzs kritērijs, pēc kura vadoties, varam lemt jautājumu par izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Vai visi deputāti ir atraduši to vietu, par kuru runāja deputāts Plotnieks? Ir. Kāds ir deputāta Edmunda Krastiņa viedoklis par šo jautājumu?

E.Krastiņš: Man vienkārši jāizsaka nožēla, ka deputāts Plotnieks pēc savas spožās uzstāšanās pirmajā lasījumā neiesniedza komisijai rakstiskus priekšlikumus, un tāpēc tā diemžēl nevarēja šo jautājumu izskatīt, un īsā laika dēļ, kāds bija, sagatavojot šo likumprojektu otrajam lasījumam, šis jautājums ir palaists garām. Taču te varētu būt divi varianti – vai nu mēs vēlreiz to izskatām komisijā, kaut gan man nav cerību saņemt rakstisku priekšlikumu, vai arī varam par to balsot šeit, jo runa ir par trīs vārdu svītrošanu, un to varbūt var izdarīt balsošanas ceļā.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Plotnieks pastāv uz to, ka šie vārdi ir jāsvītro un par šo jautājumu jābalso?

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Es varu paziņot, ka man nav nekādu domstarpību ar komisiju. Visnotaļ ir sirsnīga saskaņa. Tomēr, ja mēs izsvītrotu šos trīs vārdiņus, tad gluži vienkārši mēs būtu precīzāki, jo būtu rēķinājušies ar to, ka kooperatīvos – un tādu ir ļoti daudz –, kad tie praksē sāk risināt kaut kādus mantošanas jautājumus, dažkārt veidojas savdabīga situācija, tāpēc labāk būtu tomēr radīt stabilu juridisku pamatu šai izslēgšanas rīcībai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Plotnieks ierosina 51.lappusē trešajā rindkopā no augšas svītrot trīs vārdus “vai nepilda kopsapulces lēmumus”.

Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Es atbalstu deputāta Plotnieka priekšlikumus un aicinu visus balsot par svītrošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi pret deputāta Plotnieka priekšlikumu – 18.pantā svītrot trīs vārdus. Rezultāts: 52 – par, 6 – pret, 13 – atturas.

Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Man ir jautājums Krastiņa kungam par 21.pantu, attiecībā uz kuru komisija ir it kā ņēmusi vērā manu priekšlikumu, tas ir, ka kooperatīvās sabiedrības atbild par savu uzņēmumu saistībām ar visu savu mantu, bet te ir papildināts ar mistiskām iekavām, no kurām man nav skaidrs, vai šiem uzņēmumiem ir juridiskās personas statuss un vai tie uzņēmumi, kuri nav juridiskās personas, arī par tām atbild ar visu savu mantu. Kā komisija to ir domājusi?

E.Krastiņš: Uz šo jautājumu man būs grūtības atbildēt, kaut gan es nevarētu piekrist arī deputāta Ēlerta priekšlikumam, ka atbild pilnā apmērā, jo šis uzņēmums varētu būt pat nodibināts kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Un tad šī norma nebūtu spēkā.

I.Ēlerts: Es tomēr uzskatu, ka tad, ja šeit vispār nav normas par kooperatīvās sabiedrības piedalīšanos citās uzņēmējsabiedrībās, mums tomēr vajadzētu pieturēties pie tā kopējā principa, ka uzņēmējs pilnībā atbild par savu uzņēmumu, un vienīgo izņēmumu mēs izdarījām attiecībā uz valsts uzņēmumu. Es aicinu izsvītrot šīs iekavas.

Priekšsēdētājs: Tātad ir ierosinājums svītrot šo iekavās ietverto frāzi. Lūdzu deputātus pirms balsošanas izlasīt, par ko ir runa. Lūdzu jūs paust savu attieksmi pret deputāta Ēlerta priekšlikumu – svītrot iekavās minēto tekstu par juridisko personu. Rezultātu! 42 – par, 1 – pret, 25 – atturas, tātad lēmums ir pieņemts – svītrosim!

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man tomēr ir pretenzijas pret 23.panta otro rindkopu. Es iebilstu, ka likumā ir norma par to, ka valdei ir “laikus” jāizziņo. Ko nozīmē “laikus”, Krastiņa kungs?

E.Krastiņš: Statūtos noteiktajā kārtībā.

I.Ēlerts: Tāda norma varētu būt, taču tad, lūdzu, mainiet redakciju!

E.Krastiņš: Tas jau ir skaidrs – kas nav pateikts šeit, tas būs reglamentēts paraugstatūtos, kur katram šādam kooperatīvās sabiedrības veidam varētu būt cits termiņš. Bez tam šeit noteikt kaut kādu viena mēneša termiņu būtu aplam, atsevišķos gadījumos varbūt pat – absurdi. Kāda jēga ir izziņot mēnesi iepriekš, teiksim, kooperatīvās pienotavas sanāksmes sanākšanas laiku, ja tajā piedalās pieci vai desmit zemnieki, kuri turpat dzīvo? Viņus var pasaukt no mājas, un viņi sanāk kopā. Es domāju, ka šis jautājums ir jāatstāj pilnīgi statūtu ziņā. Tā tas arī ir saprotams.

Priekšsēdētājs: Katrā ziņā tas ir skaidrojams jautājums un var palikt uz trešo lasījumu. Paldies. Lūdzu, izsakieties par 23.pantu! Es tā arī sapratu, Ēlerta kungs, – pie tā var atgriezties trešajā lasījumā.

Par 24.pantu.

E.Krastiņš: Par 24.pantu bija deputāta Ēlerta priekšlikums – izslēgt tā pirmo apakšpunktu, kur rakstīts, ka ir pieņemts, bet patiesībā nav pieņemts. Es domāju, ka mēs uz trešo lasījumu varbūt varētu to izskatīt vēlreiz. Tas acīmredzot noticis tās pašas steigas dēļ. Taču, ja deputāts Ēlerts uzstāj, mēs varam par šo priekšlikumu nobalsot arī tagad. Tas ir 23.priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts neuzstāj. Paldies. Kā domā citi deputāti? Iebildumu nav. Lūdzu, 25.pants.

E.Krastiņš: Par 25.pantu priekšlikumi nav bijuši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāti! Arī nav nekas sakāms. Par 26.pantu.

E.Krastiņš: Par 26.pantu bija deputāta Ēlerta priekšlikums, kas ir pieņemts daļēji. Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Es tomēr iebilstu, ka valdes un revīzijas komisijas locekļus ievēlē ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Tādas vēlēšanas vispār uzskatu par neiedomājamām. Tāpat nedrīkst lemt par uzņemšanu kooperatīvajā savienībā vai sabiedrībā, precīzi laikam būtu – “ar divu trešdaļu balsu vairākumu”. Tur…

E.Krastiņš: Otrais iebildums tiešām ir par sabiedrības iestāšanos savienībā.

I.Ēlerts: Tā ir cita lieta. Tādā gadījumā patiešām ir jāizslēdz teksts par vēlēšanām.

E.Krastiņš: Es personīgi varu tam piekrist, bet nevaru runāt komisijas vārdā.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, to mēs speciāli atzīmējām un atstājām uz trešo lasījumu. Vai jums ir kādi iebildumi?

I.Ēlerts: Būs jāpiekrīt.

Priekšsēdētājs: Komisija varēs vienoties, un mums darbs ritēs ātrāk. Paldies. Lūdzu, turpināsim.

E.Krastiņš: Par 27.pantu deputāta Ēlerta priekšlikums ir pieņemts. Arī par 28.pantu pieņemts. Par 29.pantu priekšlikumi nav bijuši.

Priekšsēdētājs: Līdz 29.pantam? Neredzu. Paldies. Varam turpināt. Par 30.pantu.

E.Krastiņš: Par 30.pantu deputāta Ēlerta priekšlikuma ir pieņemts daļēji.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Ēlerts neprotestē? Un citi deputāti? Nav iebildumu. Lūdzu, 31.pants.

E.Krastiņš: Par 31.pantu ir noraidīts deputāta Ēlerta priekšlikums – atstāt likvidācijas kārtības reglamentāciju, tā notiek saskaņā ar likumu “Par uzņēmējdarbību”. Šeit arī Juridiskās pārvaldes speciālisti iesaka tomēr detalizēti uzrakstīt šo kārtību par sabiedrības likvidāciju.

Priekšsēdētājs: Kādas ir deputātu domas? Paldies. Lūdzu, turpināsim!

E.Krastiņš: Līdz 38.pantam priekšlikumi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie deputāti! Iebildumu nav. Paldies.

E.Krastiņš: Par 38.pantu bija deputāta Ēlerta priekšlikums, kas ir noraidīts, tas ir 31.priekšlikums.

I.Ēlerts: Es tomēr gribētu lūgt komisijas skaidrojumu, kādēļ savienības dibināšanai ir nepieciešami vismaz trīs dibinātāji? Pēc manām domām, pietiktu ar diviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, komisija!

E.Krastiņš: Tas ir balsojams jautājums. Tikpat labi var prasīt: lai nodibinātu kooperatīvo sabiedrību, ir vajadzīgi pieci dibinātāji. Pie kāda skaita mums būtu jāapstājas?

Priekšsēdētājs: Vai šis jautājums ir balsojams, Ēlerta kungs?

E.Krastiņš: Tā kā šis skaitlis “trīs” figurē arī akciju sabiedrībās un paju sabiedrībās, tad tas būtu pieņemams arī šeit.

Priekšsēdētājs: Vai Ēlerta kungs pieprasa balsošanu? Nē. Paldies. Lūdzu, par 39.pantu.

E.Krastiņš: Par 39.pantu viens deputāta Ēlerta priekšlikums ir pieņemts, bet otrais – par ceturtās daļas izslēgšanu – ir sagatavots citā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Kādi iebildumi ir deputātam Ēlertam? Nav.

E.Krastiņš: Salīdzinājumā ar pirmo lasījumu ir iekļauts jauns 40.pants par savienību pārvaldi, tātad ir vairāk reglamentēta šī pārvaldes kārtība.

Par 41.pantu ir iesniegti divi ierosinājumi – viens deputāta Ēlerta priekšlikums ir pieņemts, bet otrs – noraidīts. Šī numerācija ir vēl no vecā likumprojekta, un pirmā lasījuma redakcijā šinī gadījumā tas ir 42.pants.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāti! Vai nav iebildumu pret jauno panta redakciju? Lūdzu, tālāk!

E.Krastiņš: Līdz ar to visi panti ir izskatīti.

Priekšsēdētājs: Paldies, godājamie deputāti! Tātad pirms katra no pantiem deputāts Krastiņš ir devis savu slēdzienu. Šeit ir ienācis vēl arī tāds iesniegums – tiek lūgts noslēgumā dot vārdu par balsošanas motīviem Čepāņa kungam kā komisijas pārstāvim, kurš iesniedza šo likumprojektu izskatīšanai.

Lūdzu, Čepāņa kungs!

A.Čepānis: Gribu teikt trīs lietas. Pirmkārt, es vēlētos pateikt vislielāko paldies visiem deputātiem, kuri mums patiešām īsti palīdzēja šā likumprojekta sgatavošanā. Un kolēģim Ēlertam visvairāk. Viņš ir viens no tiem, kuri strādāja visapzinīgāk.

Otrkārt. Gribu darīt deputātiem zināmu, ka jautājums par Patērētāju biedrību savienības un atsevišķu sabiedrību īpašumu rajonos pašlaik tiek risināts atkarībā no cilvēku vēlmēm, taču viņu raksturi un kompetence ir dažāda. Ļoti daudz problēmu ir Ogres rajonā. Mēs ar Endziņa kungu vienojāmies, ka konflikti šajā jautājumā būs jāskata pat plenārsēdē. Problēmas ir arī Krāslavas un daudzos citos rajonos. Tāpat ir arī Tukuma rajonā. Tāpēc, lūdzu, iesniedziet šīs pretenzijas vai problēmas Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai. Tajā nedarbojas tikai deputāts Čepānis viens pats, un viņš nepieņem vienpersoniski lēmumus, mums ir koleģiāla atmosfēra, tā ka būsim priecīgi jūs uzklausīt.

Un treškārt. Lūgdams runāt kompetentus deputātus, es nevienu uzvārdā nenosaucu, bet, ja deputāts Seleckis ir uztvēris to kā personisku apvainojumu, tad tā ir viņa darīšana. Es Mandātu un deputātu ētikas komisijā negriezīšos sakarā ar viņa atbildi man un manas iepriekšējās darbavietas minēšanu, jo šai komisijai pietiek darba trim mēnešiem uz priekšu sakarā ar deputāta Zaļetajeva iesniegumiem. To varētu kārtot tā, kā vīrieši vai džentlmeņi to dara, bet arī tas atkrīt, jo Seleckis nav ne viens, ne otrs.

Priekšsēdētājs: Izskaidrojums tiks sniegts, paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 100 deputāti. Paldies.

Godājamie kolēģi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim kopumā par Latvijas Republikas likumu “Par kooperatīvajām sabiedrībām” otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 81 – par, 9 – pret, 5 – atturas, tātad lēmums ir pieņemts otrajā lasījumā. Kā jau varēja paredzēt, pēc pusdienām mūsu darbs noris daudz veiksmīgāk un miermīlīgāk, galvenais – rezultatīvāk.

Godājamie kolēģi, ir atlicis jautājums par mūsu diviem atliktajiem dokumentiem – par budžeta jautājumiem otrajā lasījumā un par pilsētas zemes reformu. Vai ziņotāji ir gatavi ziņot?

Par budžetu – Ozola kungs, lūdzu! Pirms mēs pārejam pie cita temata, varbūt pabeigsim izskatīt šos budžeta jautājumus. Es ļoti lūdzu deputātus neatstāt plenārsēžu zāli. Godājamie kolēģi, es palūgšu sekretariātu vēlreiz zvanīt tiem deputātiem, kuri uzskatīja, ka pašlaik jāskrien ārā no zāles.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Apvienotajai budžeta komisijai par mūsu izskatāmo likumprojektu rakstiski ir iesniegts deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums. Atvainojiet mūs, jo neesam varējuši to pavairot un izdalīt. Taču šā ierosinātā priekšlikuma būtība ir vienīgi reglamentēt dotāciju darbības termiņu; līdz ar to redakcionāli 2.punkta 1.apakšpunkta otro daļu varētu izteikt tā: “…cenu starpības izmaksāšanai līdz 1.septembrim par pienu, piena produktiem, lopiem un putniem”, tas ir, atvēlēt teorētiski aprēķinātu summu iepirkuma cenu paaugstinājuma un pārstrādes uzņēmumu izmaksu sadārdzinājuma segšanai par lopiem un putniem, kā arī teorētiski aprēķinātu naudas summu par pienu un piena produktiem ar piebildi, ka konkrētās summas nepieciešams aprēķināt, ņemot vērā perioda saīsinājumu.

Apvienotā budžeta komisija izskatīja kolēģa Krastiņa priekšlikumu un nolēma principā šo konceptuālo nostādni atbalstīt, taču neiekļaut to mūsu izskatāmajā likumprojektā, bet gan lūgt mūsu Ekonomikas komisiju, kura kūrē cenu politikas jautājumus, izstrādāt un iesniegt ne vēlāk kā līdz nākamajai otrdienai Augstākajā padomē izskatīšanai plenārsēdē lēmuma projektu, ar kuru mēs uzdodam Ministru padomei izstrādāt cenu pārkārtošanas un realizācijas mehānismu, kā arī līdz 1.septembrim noteikt šā mehānisma realizācijas termiņu atbilstoši šā priekšlikuma būtībai.

Jāatzīmē, ka pašreiz izskatāmais likumprojekts, pirmkārt, nodrošina lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu darbu, un tas ir pats svarīgākais, kas mums jānodrošina. Un, otrkārt, tas izriet arī no Zaļetajeva kunga jautājuma sakarā ar kredīta procentu segšanu par pagājušo gadu un šāgada pirmo ceturksni, ko ir kreditējušas divas bankas. Tā ir Agrobanka un Rūpniecības un celtniecības banka. Turklāt tie ir parādi, kurus mēs patlaban nosedzam, tātad Lauksaimniecības ministrijai tie ir 6 miljonu rubļu apmērā, bet Zivsaimniecības ministrijai – 2,9 miljonu apmērā.

Atbildot uz Zaļetajeva kunga jautājumu, varu teikt, ka nosacījumi pagājušajā gadā bija 3 procenti, bet, sākot ar šā gada 1.janvāri, 6 procenti. Līdz ar katru dienu, kad mēs praktiski nenodrošinām līdzekļu izdalīšanu šīs starpības kompensācijai, šīs procentuālās izmaksas, dabīgi, bankās pieaug, un, kā jūs jau teicāt, šogad sakarā ar banku pāreju uz pašfinansēšanu tās notiek 6 procentu apmērā. Tāpēc mūsu Apvienotā budžeta komisija domā, ka vajag lūgt vai uzaicināt deputātus atbalstīt šo likumprojektu otrajā lasījumā ar papildinājumu, ka uzdot Ekonomikas komisijai izstrādāt lēmuma projektu un iesniegt Augstākajai padomei ne vēlāk kā nākamnedēļas otrdienā, kas nodrošinātu šā mūsu Apvienotās budžeta komisijas atbalstītā Edmunda Krastiņa viedokļa realizāciju ar 1.septembri Latvijas Republikas teritorijā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ozola kungs! Arī deputāts Edmunds Krastiņš neuzstāj uz sava labojuma ieviešanu, jo viņš, kad jūs uzsākāt runu, atstāja plenārsēžu zāli, tā ka, man liekas, to nevar pārprast.

Godājamie kolēģi, tā kā debatēs nav neviens deputāts pieteicies, tad otrais lasījums notiek pa pantiem. Arī deputāts Zaļetajevs saņēma atbildi uz saviem jautājumiem, pie tam tas nemaz nebija paredzēts. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Man ir priekšlikums… Vispār es neesmu pārliecināts, ka aizies pa punktiem, tāpēc tūlīt gribu pievērst uzmanību 2.punktam. Iesniegt priekšlikumu. Ja mēs…/

Priekšsēdētājs: Jums vajadzēja komisijai iesniegt labojumu rakstveidā uz otro lasījumu.

S.Zaļetajevs: */Mana priekšlikuma būtība ir tā, ka es ierosinu izsvītrot. Tad nekādu rakstveida iesniegumu nevajag./

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Zaļetajevs ierosina izsvītrot 2.punktā… Kuru apakšpunktu?

S.Zaļetajevs: */2.punkta pēdējā rindkopa: “Banku procentu apmaksai sakarā ar izmantotajiem kredītiem, lai segtu lauksaimniecības produkcijas cenu starpību, piešķirt 6 miljonus rubļu.” Un nākamā rindkopa, kas atzīmēta kā 2.apakšpunkts: “Palielināt Latvijas Republikas Zivsaimniecības ministrijas izdevumus banku procentu apmaksai sakarā ar kredītu izmantošanu cenu starpības segšanai par zivīm un zivju izstrādājumiem 2 miljonu 900 tūkstošu rubļu apjomā.” Es to pamatoju tādā veidā: neskatoties uz to, ka šeit skaitļi bija nosaukti – 1990.gadā 3,63 procenti un 6 procenti šogad – man paliek ļoti daudz neskaidru jautājumu.

Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc procentus par tiem kredītiem, kas tika saņemti pērn, arī maksājuši neesam pērn, bet mums tagad jāpieņem lēmums par izmaiņām šāgada budžetā? Kad stādīja budžetu, to visu jau vajadzēja iekļaut. Kāpēc tad tas netika izdarīts?

Tālāk. Ir zināms, ka bankas procentu lielums ir atkarīgs no tā, uz kādu laiku kredīts ir piešķirts, tas ir, es tiešām negribu nevienu nomelnot, taču spriežu tā, ka principā šo kredītu varēja noformēt ilgtermiņā un atbilstoši tam noteikt zemāku procentu likmi. Patiesībā šis ir īstermiņa kredīts. Kā tas ir noformēts, tas man un deputātu vairākumam absolūti nav skaidrs.

Nav skaidrs arī tas, cik lieli ir šie kredīti, norādīti tikai procenti. Kā un kad šie procenti ir rēķināti? Kredītu summa nav zināma. Es zinu, ka tagad no jauna sekos pārmetumi par to, ka Zaļetajevs veic graujošu darbību un sabotē. Taču ne tikai es, bet arī deputāti, tajā skaitā arī sekretariātā sēdošie, saprot, ka, izlemjot jautājumus, kas ir saistīti ar kredītu saņemšanu, ļoti svarīgi ir zināt, kā valsts iestādes tos ir noformējušas, vēl jo vairāk tad, ja lietas tiek kārtotas ar akciju bankām. Par nožēlu, es nevaru lielīties ar precīzām zināšanām par banku ienākumiem, bet ir skaidrs, ka tās vairs pilnīgi nepieder valstij. Es gribētu, lai visi līgumi, kas ir saistīti ar banku kredītiem, būtu pietiekami stingrā deputātu kontrolē. Citādi kļūs iespējamas tādas ļaunprātības, kad nauda no valsts, patiesībā – no nodokļu maksātāju kabatām, tiek pārlikta it kā citā valsts kabatā, bet īstenībā banku akcionāru kabatās. Tāpēc, kamēr nebūs pilnīgas skaidrības par saņemtajiem banku kredītiem, ierosinu šos divus punktus no likumprojekta izslēgt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu par svītrojumiem. Lūdzu. Rezultātu. 15 – par, 54 – pret, 15 atturas. Diemžēl Zaļetajeva kunga priekšlikums nav guvis balsu vairākumu, neskatoties uz lielo motivāciju. Paldies.

Lūdzu, reģistrēsimies pirms balsošanas par likumprojektu kopumā. Reģistrācijas režīmu! Es lūdzu vēlreiz spiest zvana pogu, jo ievēroju, ka izgāja ārā deputāti Seleckis un Čepānis, jā, Čepāņa kungs ir atgriezies, bet Selecka kunga nav. Vai visi ir reģistrējušies? Godājamie kolēģi, kuri sēž tur tuvāk, – varbūt kāds no jums varētu Aizezera kunga vietā reģistrēties, jo viņš sēž zāles beigās un nevar to izdarīt? Lūdzu, izdariet to! Rezultātu! Reģistrējušies 92 deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem 1991.gada valsts budžetā” otrajā lasījumā un arī galīgajā variantā. Rezultātu! 69 – par, 8 – pret un 8 – atturas. Likums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, nākamais jautājums, kas mums ir jāizskata, ir Alkšņa kunga sagatavotais dokuments par zemes reformas jautājumiem.

L.Alksnis: Godātie kolēģi, jūsu vērtējumā ir nodots 799.dokuments par pasākumiem zemes reformas nodrošināšanai Latvijas Republikas pilsētās. Šajā lēmumā ir izdarītas izmaiņas atbilstoši jūsu ierosinājumiem, un man būtu jālūdz jūs to balsojot akceptēt. Taču pirms tam gribu lūgt jūs preambulā skatīt šā projekta 1.punktu un ar vārdiņu “un” pievienot to preambulai, tādējādi likvidējot 1.punktu. Tad pirmās divas rindkopas būtu preambula, un pēc otrās rindkopas sekotu: “Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj”; 2.punkts tad kļūtu 1.punkts ar visiem apakšpunktiņiem, bet visa pārējo punktu numerācija būtu samazināta par vienu skaitli. Tādējādi mūsu lēmumā būtu pieci punkti.

Un vēl kāda piebildīte, kura radās pirms 15 minūtēm, ievērojot kolēģa Oļega Batarevska lūgumu. Tā ir šāda: pie 2. un 3.punkta pirmajā un otrajā veidlapā būtu pieliekama zvaigznīte, un apakšā šī zvaigznīte būtu paskaidrojama ar tādu tekstu: “Šī prasība nav attiecināma uz jau iesniegtajiem zemes pieprasījumiem.” Diemžēl ir jāatzīst, ka mūsu republikā ir tāda prakse – pie mums jau ir sākusies šī zemes pieprasījumu pieņemšana. Lai neiznāktu tā, ka tie cilvēki, kuri jau šos zemes pieprasījumus ir iesnieguši brīvā formā, tagad ir spiesti atkārtot šo zemes pieprasījuma iesniegšanu saskaņā ar šā lēmuma noteiktajām veidlapām. Tā būtu lieka birokrātiska prasība. Tas man būtu viss par šo lēmuma projektu, ja jums nav kādu citu piebilžu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums par 2.1.1.punktu, kur ir norādīts, ka “no bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kurus nosaka Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums”. Man būtu priekšlikums atstāt tikai “no bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem”. Par to visu varēs runāt tad, kad mēs būsim izdarījuši izmaiņas Civilkodeksā. Jā, vēl jo vairāk – mēs tagad radām precedentu, kurš ir pretrunā arī ar dokumentiem par lauksaimnieciski izmantojamām zemēm. Tāpēc, lai no tā izvairītos, iesaku šādu variantu. Līdz tam laikam, kamēr darbosies šis termiņš, būs arī sagatavotas šīs izmaiņas, bet tagad varētu iedot vekseli un pateikt, ka tas būs tieši tā. Var būt arī kaut kādas citas nianses, un tas nebūtu pareizi.

L.Alksnis: Endziņa kungs, jūs laikam no rīta nebijāt?

A.Endziņš: Jā, nebiju.

L.Alksnis: Pirmajā projektā tiešām bija rakstīts: “bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem”, nenorādot mantinieku loku, bet ievērojot jūsu kolēģu juristu lūgumu.

A.Endziņš: Es atvainojos, tas laikam bija mana kolēģa Rikarda priekšlikums. Un, cik zinu pēc saņemtās informācijas, arī Apsītis laikam to ir uzrakstījis korektāk, kur neizrietēja tāds teksts. Šeit ir izdarīta izmaiņa, un tad šinī gadījumā mēs faktiski ar lēmumu jau kaut ko atjaunojam.

L.Alksnis: Labi. Es piekrītu, esmu ar mieru to noņemt.

A.Endziņš: Tas nebūtu pareizi.

L.Alksnis: Es neesmu jurists, es uz to nepastāvu, taču tāda bija kolēģu deputātu prasība. Ievērojot šādu prasību, es attiecīgi esmu izdarījis labojumus mūsu lēmuma projekta šajā punktā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Man godājamajam referentam ir divi jautājumi ar priekšlikuma ievirzi. Pirmais – vai jūs neuzskatāt, ka šobrīd 4. un 6.punkts ir acīm redzamā pretrunā, jo saskaņā ar 6.punktu Augstākā padome tikai pieņem zināšanai, ka jautājums par kompensāciju tiek gatavots, bet 4.punktā mēs jau deklarējām, kādā veidā to darīt. Atliek vēl tikai noteikt apjomu, un mēs šo kompensāciju jau izdarīsim.

L.Alksnis: Plotnieka kungs, mēs par šo jautājumu runājām jau rīta pusē.

A.Plotnieks: Jā, bet tas paliek tāds.

L.Alksnis: Jā, pareizi, tas paliek, taču tas mums paliek arī attiecībā uz lauku apvidus zemēm. Mēs šajā stadijā esam vēlējušies tikai atšķirt tos zemes pieprasītājus, kuri vēlēsies saņemt zemi atpakaļ natūrā, no tiem, kuri, pasakot to skaidri un gaiši, vēlēsies saņemt par zemi kompensāciju vai nu cita zemes gabala veidā, vai vērtspapīros. Tā kā mums vēl nav šā likuma par kompensācijas mehānismu, tad mums pie tā būs jāstrādā, lai gan laukos, gan arī pilsētā tas varbūt būtu vienāds.

A.Plotnieks: Vai jūs man nepiekristu tādā gadījumā, ka 4. un 6.punktiņu apvieno un sāk ar to, ka pieņem zināšanai, bet darba grupa gatavo likumprojektu par pilsētas zemes kompensāciju?

Un otrā normiņa – zemes kompensācijas pieprasītāji aizpilda veidlapas saskaņā ar 2.pielikumu. Tas būs korekti, jo nevar ar vienu lēmumu tomēr tā vai citādi ieskicēt likuma jautājumu. Lēmumam ir mazāks juridiskais spēks.

L.Alksnis: Es jums piekrītu. Šādu labojumu mēs varētu izdarīt, tas varbūt arī nebūtu tik sāpīgi.

A.Plotnieks: Paldies. Konsenss. Runājot par 2.punktiņu, vai jūs neuzskatāt tomēr par mērķtiecīgu šo 2.punktiņu sadalīt divās daļās, jo šeit ir divi atšķirīgi jautājumu kompleksi, varētu arī teikt – darbību kompleksi. Viens, kas saistīts ar dabu un ar cilvēkiem, kuri vēlēsies (tās varētu būt arī juridiskās personas) tādā vai citādā veidā saņemt atlīdzību vai atjaunot īpašuma tiesības. Un otrs jautājums – kāda šajā procesā būs iekšējā darba organizācija. Tātad 2.1.1., 2.1.2., 2.1.3.punkts – tas ir viens komplekss, bet 2.2. un 2.3.punkts – tas ir otrs komplekss.

L.Alksnis: Principā varētu jums daļēji piekrist, bet šie abi kompleksi ir attiecināmi uz pilsētu pašvaldībām, un tām ar šiem diviem blokiem būs jānodarbojas. Tādēļ tie jau daļēji ir atšķirti, tā ka, es domāju, tas varbūt nebūtu tik būtiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rikard!

R.Rikards: Es par to pašu 2.1.1.punktu. Tātad Apsītis bija uzrakstījis mazlietiņ citādāk, bet Alksnis to ielika kā palīgteikumu, un tāpēc ir mazliet sagrozīta jēga. Apsīša un arī mans priekšlikums bija tāds, ka 2.1.1.punktam ir šāda redakcija: “no bijušajiem zemes īpašniekiem vai mantiniekiem” un bez palīgteikuma – “…uz viņiem agrāk piederošā zemes gabala īpašuma tiesību atjaunošanu”. Tad ir punkts, un tālāk ir jauns teikums: “Pieteikumus pieņem no mantiniekiem, kurus nosaka Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums…”, tā ka te ir mazliet citādāka redakcija. Tas, ka šis teksts ir ielikts palīgteikumā, uzreiz viennozīmīgi nosaka, ka viņi ir arī it kā likumīgie mantinieki, bet šeit ir runa tikai par pieteikumu pieņemšanu, jo mēs uzrakstījām tā. Tāpēc to nedrīkstētu likt palīgteikumā. Taču, tā kā Apsītis to uzrakstīja atsevišķā teikumā, tad ir mazlietiņ citādāk, ir juridiska nianse.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Es tiešām, negribēdams neko ļaunu, tikai gribēdams labu, uzskatīju… Man ir šī redakcija, un jūsu variants skan: “Pieteikumus pieņem no mantiniekiem, kurus nosaka Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums…”, bet, vēlēdamies to saīsināt, es ieliku šo tekstu palīgteikumā.

R.Rikards: Jā, bet tas nav romāns, kuru vajag saīsināt. Ja šis teksts ir atsevišķā teikumā, tad tas ir daudz labāk, un juridiski tam ir pavisam cita nozīme.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, man liekas, ka mēs atkal neesam sagatavojušies apspriešanai, jo neviens no deputātiem nezina, ko ir rakstījis deputāts Apsītis un ko ir domājis deputāts Rikards, un kas tur beigās ir iznācis, jo es nevaru vienkārši uztvert: es nezinu, vai arī pārējie saprot. Vērojot mīmiku, man liekas, ka notiek gluži tas pats.

Lūdzu, deputāt Štein!

V.Šteins: Man liekas, ka tas ir uzrakstīts par 1937.gada Civillikumu. Man ir jautājums par politisko pusi. Ja mēs pieminam šo 1937.gada Civilikumu, tad faktiski ar to paplašinām mantinieku skaitu, bet saskaņā ar kolēģa Endziņa priekšlikumu mēs pēc būtības samazinām viņu skaitu.

L.Alksnis: Godātie kolēģi, es uzskatu, ka tad mums par šo jautājumu ir jābalso. Līdz šim esam pieņēmuši analogus likumus, kur esam aprobežojušies tikai ar vārdu “mantinieki”, neatšifrējot šo mantinieku loku. Ja mēs šeit to gribam pieņemt plašāku – tāda bija jūsu vēlēšanās –, tad balsosim, lai zinātu, kuri atbalsta šādu normu un kuri ir par to, lai atstātu šo normu atbilstoši Endziņa priekšlikumam. Citādā ceļā mēs to nevaram izšķirt.

V.Šteins: Bet tā tomēr ir liela starpība, cik plašs ir šis mantinieku loks. Es saprotu, ka te ir tāda doma, ka viņu loku pēc iespējas vajag sašaurināt.

L.Alksnis: Es vienīgi domāju, ka ar šo lēmumu mēs šo problēmu nevaram atrisināt. Šim lēmumam faktiski ir citi uzdevumi un citi mērķi, un tāpēc nevajadzētu sarežģīt šo elementāro funkciju, ar kuru gribam atklāt tikai pieteikšanās reģistrāciju. Pārējie ir blakusjautājumi, kuri ir jārisina, manuprāt, Civillikumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Cienījamais Alkšņa kungs! Jums ir pilnīga taisnība, kaut arī jūs neesat jurists. Jūs saprotat, ka tad, ja mēs pieminam šajā lēmumā 1937.gada Civillikumu, mēs, kā Endziņa kungs saka, dodam avansu jau iepriekš, vēl neizmainījuši Civilkodeksu. Es domāju tā: ne ar punktu, ne ar semikolu starpniecību šeit šis likums nav jāmin! Mēs vēl daudz spriedīsim un apspriedīsim arī pašu denacionalizācijas likumu; konceptuāli šis jautājums uzpeldēs arī sakarā ar mantinieku loka paplašināšanu. Un tajā gadījumā, ja nolemsim to atstāt, vienlaikus tiks izdarīti labojumi arī Civilkodeksā, tāpēc šodien nevajadzētu reanimēt visu šo 1937.gada likumu. Taču jums ir pilnīga taisnība, un es jums piekrītu, ka šim lēmumam ir noteiktas funkcijas un šeit nav jāmin viss šis 1937.gada Civillikums. Tas ir viens.

Tālāk attiecībā uz kolēģa Plotnieka priekšlikumu par 4. un 6.punkta apvienošanu. Ja es esmu pareizi sapratusi, tad jūs domājat, ka šeit nav jāmin tas, ka bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem kompensējums var būt gan līdzvērtīgs zemes gabals citā vietā, gan kompensācija vērtspapīros. Es uzskatu, ka tas ir noteikti jāuzraksta, jo tā ir skaidra valoda: lai cilvēki piesakoties zina, uz ko viņi var cerēt. Ja viņi vēlas saņemt citu zemi iepriekšējā vietā vai ja viņi tic mūsu vērtspapīriem, tad lai piesakās, bet, ja ne, tad viņi vispār nepieteiksies un cauri. Paldies.

L.Alksnis: Nē, tas šeit jau ir uzrakstīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek!

V.Mucenieks: Par to pašu 4.punktu. Es domāju, ka šim punktam būtu jāskan tā: “Bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki, kuri vēlas saņemt zemes vērtības kompensāciju, aizpilda veidlapas saskaņā ar 2.pielikumu.” Tātad tas, ka viņi vēlas saņemt šo kompensāciju, jau būtu pateikts, bet kāda šī kompensācija būs, to mēs diemžēl nedrīkstam tagad teikt, jo nezinām, kas būs rakstīts likumā.

Attiecībā uz 6.punktu varu teikt, ka to vispār varētu svītrot, jo tas neko būtisku neizsaka, un jebkurā gadījumā nevar būt runas par to, ka būs likums par zemes kompensāciju. Labākajā gadījumā varētu būt runa par zemes īpašumu kompensāciju, ja tas teksts vispār paliek. Paldies.

L.Alksnis: Mucenieka kungs, es tikai gribu teikt, ka 4.punkts ir izrediģēts, vadoties pēc mūsu kolēģu priekšlikumiem un lūgumiem. Tātad jūs esat par tādu 4.punkta redakciju, kāda tā bija iesniegta pirmajā variantā? Tur nebija pateikta šī doma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es vēlreiz gribētu atgriezties pie tā paša 2.1.1.punkta, tikai šinī gadījumā vairāk informācijas nolūkā. Lieta ir tāda: lai deputātiem būtu informācija, varu pateikt, ka darba grupai profesora Vēbera vadībā ir dots uzdevums izstrādāt projektu un iesniegt Augstākajai padomei pirmajam lasījumam priekšlikumus par izmaiņām Civilkodeksā tieši šajā jautājumu blokā par mantošanu. Kamēr tas nav izdarīts, un, kamēr mēs neesam nobalsojuši, šeit nekādas atsauces nedrīkstētu būt. Tā ir viena lieta.

Bez tam man būtu vēl tāds priekšlikums – pretējs tam, ko šeit teica profesors Plotnieks: pieņemt zināšanai… Arī attiecībā uz to, kas šeit ir pateikts 6.punktā, formulējums “pieņemt zināšanai”, es domāju, normatīva rakstura dokumentā nekam neder. Šeit drīzāk varētu būt: “uzdot darba grupai…”, tas būtu cits formulējums, bet “pieņemt zināšanai” mēs varam rakstīt tikai partijas sapulcēs…

Priekšsēdētājs: Arī profesors Vēbers grib izteikties šajā sakarībā. Lūdzu.

J.Vēbers, LU Juridiskās fakultātes dekāns prof.: Nupat Endziņa kungs minēja mani kā darba grupas vadītāju, kurai ir jāizstrādā jautājums par 1937.gada Civillikuma mantošanas tiesību sadaļas atjaunošanu. Attiecībā uz šā apspriežamā projekta 2.1.1.punktu varu teikt, ka jau šodien, lai gan nav akceptēts un pieņemts šis atjaunotais 1937.gada Civillikums, ir iespējams uz to atsaukties tādā nozīmē, ka saskaņā ar šo 1937.gada Civillikumu mantinieku loks būs daudz plašāks, taču viņiem ir iespējams pieteikties, iesniegt pieprasījumu jau tagad, jo mēs jau tūdaļ – šodien, pēc nedēļas vai pēc mēneša – vēl neizšķirsim jautājumu par viņu tiesību atzīšanu vai atjaunošanu. Tas notiks vēlāk, kad 1937.gada Civillikums jau būs stājies spēkā. Un ko mēs panāktu ar pretējo? To, ka mēs šodien pieņemtu pieteikumus saskaņā ar pašreizējo Civillikumu, kurā mantinieku loks ir daudz šaurāks, un tad atkal vajadzētu visu šo likumu pārkārtot un noteikt jaunu mantinieku loku pēc tam, kad daļa mantinieku jau būs pieteikusies. Es uzskatu, ka tas būtu nepareizi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Es domāju, ka šis jautājums par 1937.gada Civillikumu, tā minēšana vai neminēšana, nosakot mantinieku loku, pamatojas galvenokārt uz lietderības principu. Es saprotu profesora Vēbera koncepciju šajā jautājumā, to mēs varētu arī atbalstīt un varētu būt arī tāds priekšlikums. Ja tam nepiekrītam, tad, bez šaubām, šeit lēmumā varētu šādu detaļu arī neminēt, bet to izlemt, apspriežot jautājumus par spēkā esošā Civilkodeksa rediģēšanu, uzlabošanu un pakāpenisku pāriešanu uz 1937.gada Civillikuma normām.

Tomēr es vēlreiz atkārtoju: arī šāda koncepcija, ko tikko izteica profesors Vēbers, ir pieņemama, un arī priekšpusdienā šī koncepcija bija mūsu priekšlikumu pamatā, kad 2.1.1.punktā ierakstījām šādu piezīmi. Bez šaubām, es gribētu aizrādīt, ka šī redakcija ir iznākusi gaužām neveiksmīga, jo, ja mēs atstājam tā, kā ir šeit, tad, bez šaubām, 1937.gada Civillikums nevar noteikt ne šos zemes īpašniekus, ne arī viņu mantiniekus, jo šeit ir runa par konkrētām fiziskajām personām. Šis Civillikums var noteikt tikai mantinieku loku, līdz ar to vajadzētu to atsevišķi pateikt. Tas – pirmkārt.

Otrkārt. Es gribētu teikt, ka šajā it kā uzlabotajā lēmuma projektā tomēr ir jāveic vēl zināms rediģēšanas darbs. Diezgan neveiksmīgi ir sākt šo 1.punktu ar vēlējuma izteiksmi, jo preambula jau mums ir: lemt, nodrošināt un tā tālāk. Un 1.punkts atkal sākas: lai veiktu… Tātad, pirmkārt, “veikt”, un tālāk kā tekstā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es tomēr gribētu vērst, cienījamie deputāti, jūsu uzmanību uz šādu momentu: ja mēs šeit pieminam 1937.gada Civillikumu tādā vai citādā redakcijā, tad mēs tādā gadījumā šodien, jau iepriekš nobalsojot, pēc būtības dodam kaut kādu noteiktu vekseli. Ja šeit ierakstām tikai mantinieku loku, it sevišķi tad, ja termiņš, līdz kuram varētu šos pieteikumus iesniegt, būs atkarīgs no tā, kad mēs pieņemsim pašu šo likumu par pilsētu un ciematu zemi (projektā tas bija līdz 1992.gada 20.jūnijam), ja mēs augustā vai septembrī pieņemsim izmaiņas Civillikumā, tad arī acīmredzot lemsim, vai tām ir vai nav atpakaļejošs spēks, bet šodien to pateikt šādā veidā, man liekas, vienkārši neesam tiesīgi. Mēs neviens nezinām, kāds tad ir šis 1937.gada Civillikums. Visi to nezina. Un mēs nezinām arī to, vai tas viss loks paliks tāds pats un kāda būs likuma redakcija. Tāpēc šodien to lemt, es domāju, būtu nepārdomāta rīcība, jo šeit absolūti nekas nemainīsies. Mēs vienkārši pasludinām: “īpašniekiem vai viņu mantiniekiem”. Un šis mantinieku loks parādīsies no tā brīža, kad to pieņemsim; tad redzēsim, vai tas būs tāds vai citāds, bet šodien tādā veidā lemt vai tādā redakcijā izskatīt – tas ir juridiski nepareizi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es vēlētos atbalstīt profesora Vēbera viedokli, ka būtu nepieciešams šinī lēmumā minēt 1937.gada Civilkodeksu. Un es domāju, ka mums būtu jāvadās pēc praktiskiem apsvērumiem, jo ar šo lēmumu tiek palaisti vaļā termiņi. Turklāt mēs iepriekšējiem iesniedzējiem vēl apliecinām arī to, ka viņu iesniegumi tiek ņemti vērā un nav jāpārraksta no jauna. Ja mēs aptuveni septembrī, oktobrī vai varbūt pat novembrī pieņemsim šo 1937.gada Civillikumu, atjaunosim to, tad mums atkal būs nepieciešams apmēram uz pusgadu pagarināt šo termiņu un tā tālāk. Es domāju, ka ir svarīgi jau šobrīd dot visiem iespēju pieteikties, un pēc tam tad likums lems, kuri būs mantinieku un kuri – ne.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Es pilnīgi piekrītu iepriekšējam runātājam. Un šī skaidrība gan 2.1.1.punktā, gan arī 4.punktā par kompensācijas veidu ir būtiska, lai tie, kuri piesakās, visu zinātu. Taču es nekādi nevaru piekrist, ka mēs kādam dodam vekseli, jo šī ir tikai informācija visiem, kuri vispār varētu pretendēt uz īpašuma iegūšanu, jo pati lemšana taču būs tikai tad, kad būs likums. Taču, ja mēs atstāsim šādu nenoskaidrotu formulējumu, tad cilvēki nesapratīs, vai viņi var pieteikties vai nevar, un arī tad, kad viņi pieteiksies, būs liels sajukums, mums tāpēc pēc iespējas jāievēro tāda informācija, kādu mums vajag. Tāpēc es katrā ziņā uzskatu, ka 4.punktā ir nepieciešams norādīt šos kompensācijas veidus, jo mēs taču jau pieņēmām privatizācijas pamatprincipus, un tur taisni tas bija iekšā, lai cilvēki saprastu, ka viņam nedos ne desas, ne latus, nedos neko naudā, lai tas viss būtu skaidrs, ka viņam atjaunos viņa īpašnieka tiesības. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Es, godīgi sakot, nepamanīju, kurā momentā mēs no jautājumiem pārgājām uz dzīvām debatēm. Priekšsēdētājs to droši vien pieļāva tādēļ, ka nepieslēdzās neviens no opozīcijas./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, varbūt jūs savus prātojumus varētu īsāk izteikt, jo jautājumus jūs jau uzdevāt pirms pusdienām, ja? Tagad mēs balsosim par šo lēmumu, tā ka, lūdzu, izsakiet savas domas par kādu no tā punktiem.

S.Zaļetajevs: */Šeit ir parādījušies vairāki priekšlikumi, kuru līdz pusdienām nebija. Sakarā ar to man ir radušies jautājumi, piemēram, par 2.4.punkta pēdējo teikumu: “Rīgā jāizveido pilsētas vienota zemes komisija, kuras sastāvu pēc pašvaldības priekšlikuma apstiprina Latvijas Republikas Augstākā padome.” Rīgā pašreizējā momentā, kā to apgalvo deputāts Teikmanis, ir septiņas pašvaldības. Kāda būs šī pašvaldību priekšlikumu procedūra? Vai katra pašvaldība iesniegs savus priekšlikumus, vai ir paredzēta kāda cita saskaņošanas procedūra? Kā tas izskatīsies?/

L.Alksnis: Šeit ir domāts, ka visām rajonu pašvaldībām ir tiesības izteikt priekšlikumus par savu pārstāvju deleģēšanu uz Rīgas pilsētas zemes komisiju, bet Rīgas padomei, Rīgas pašvaldībai ir sakāms galīgais vārds, tā zemes komisiju nokomplektēs un iesniegs savus priekšlikums Augstākajā padomē zemes komisijas sastāva apstiprināšanai.

S.Zaļetajevs: */Esmu pilnīgi apmierināts. Tagad man ir tāds priekšlikums. Kā jūs ievērojāt, pie mikrofoniem uzstājās deputāti Plotnieks, Apsītis, Rikards, Endziņš un jūsu padevīgais kalps – Likumdošanas jautājumu komisijas locekļi. Šo dzīvo viedokļu apmaiņu mēs mierīgi būtu varējuši turpināt savas komisijas ietvaros. Tas droši vien būtu bijis lietderīgāk un neprasītu pārējo deputātu laiku. Tāpēc es tomēr ierosinu šo projektu nodot Likumdošanas jautājumu komisijai. Mūsu pagaidu darbības reglamentā tieši tāda procedūra ir paredzēta, tas ir, visi likumprojekti vispirms iziet cauri komisijām. Kā redzams, mums apspriešanas gaitā ir ienākuši vairāki priekšlikumi un labojumi, radusies nepieciešamība nodrukāt vēl vienu rakstisku variantu. Tāpēc ierosinu nobalsot par šādu priekšlikumu: projektu nodot Likumdošanas jautājumu komisijai, tās sēdēs aicinot piedalīties visus, kas vēlas./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Buls: Par 2.1.punktu, kurš ir vispārīgā norma 2.1.1., 2.1.2. un 2.1.3. punktam. Jā, 2.1.punktā ir vārds “izmantotājiem”, zemes izmantotājiem. Tātad padomāsim tālāk, kā šī norma attiecas uz 2.1.1.punktu. 2.1.1.punktā minētie cilvēki nav zemes izmantotāji. Viņi tādi ir bijuši. Un arī 2.1.3.punktā minētie vēl nav izmantotāji. Vai šis vārds “izmantotāji” nerada zināmu neizpratni attiecībā uz 2.1.1. un 2.1.3.punktu?

L.Alksnis: Zināmā mērā jums varbūt var piekrist. Tomēr es domāju, ka šajā konkrētajā gadījumā – man personīgi tas ir saprotams – mums varbūt nevajadzēja būt tik formāliem, jo šeit nolūks tiešām bija sadalīt šos zemes lietotājus esošajos, bijušajos un arī jaunajos. Atsevišķās grupas tika izdalītas tāpēc, lai tiešām noskaidrotu šo pieprasījumu sociālo un kvantitatīvo pusi, lai viņus varētu atšķirt, lai tas viss nebūtu vienā lielā kaudzē, lai visu šo procesu ievirzītu kaut kādā sistēmā, lai pēc tam būtu vieglāk apstrādāt, analizēt un izvērtēt šos iesniegumus. Tikai tāds ir bijis šis nolūks. Jo ir esošie zemes lietotāji un ir bijušie tās izmantotāji, bijušie īpašnieki. Es jums gribētu, kolēģi, lūgt nebūt tik lieliem formālistiem, domājot par šā lēmuma pieņemšanu. Es domāju, ka būtību tas nemaina. Ja jums ir kāds cits vārds, ar kuru to varbūt varētu aizvietot, tad, lūdzu, pasakiet to, varbūt mēs varētu kaut ko palabot.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jūsu izsaucienus no vietas nevar stenografēt! Tātad mums pirms balsošanas kopumā ir atsevišķs balsojums par 2.1.1., 2.4. un 2.6.punktu, par šo punktu pieņemšanu. Un tad atkarībā no tā, kādā redakcijā mēs tos pieņemsim, mēs balsosim par visa šā lēmuma pieņemšanu kopumā. Ja tas netiks pieņemts, tad varam balsot par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu, ka projekts ir sūtāms atpakaļ uz komisiju tā uzlabošanai.

Vai ir kādi citi varianti par balsošanu? Nav. Paldies. Deputātam Zaļetajevam ir priekšlikums.

S.Zaļetajevs: */Man ir priekšlikums. Pirmais. Vispirms nobalsot par manu priekšlikumu. Ja tas netiks pieņemts, tad man ir vairāki priekšlikumi. Es vienkārši tos vēl neesmu noformulējis un iesniedzis, jo…/

Priekšsēdētājs: Tad jums vajadzēja iesniegt savus priekšlikumus, nevis noraidīt lēmumu!

S.Zaļetajevs: */Es domāju, ka mans priekšlikums var izsaukt vēl garāku diskusiju. Es gribētu, lai tā notiktu mūsu komisijas ietvaros, bet, ja komisija to neapspriedīs, tad es savu priekšlikumu varu izklāstīt tagad./

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, tātad sākumā nobalsosim par šiem atsevišķajiem punktiem – 2.1.1., 2.4. un 2.6.punktu. Sākumā par 2.1.1.punktu, tas attiecas uz 1937.gada Civillikumu. Šis balsojums ir principiāls. Taču pirms tam es palūgšu jūs reģistrēties, jo ir mainījies deputātu sastāvs.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts! Reģistrējušies 98 deputāti. Pirms galīgā balsojuma es lūgšu sekretariātu vēlreiz zvanīt, jo daudzi deputāti ir izgājuši ārā. Deputāts Zaļetajevs vēlas runāt pie pirmā mikrofona. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Pilnīgi pareizi. Bet es tomēr nesaprotu, kāpēc tiek ignorēts mans priekšlikums vispirms nobalsot par to, lai lēmuma projekts tiktu izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā./

Priekšsēdētājs: Šis jautājums tātad būs balsojams, ja deputāti noraidīs šā lēmuma pieņemšanu, jo komisija uzturēja šo balsojumu. Ja šis lēmums netiks pieņemts, tad, dabīgi, nākamais balsojums būs par to, ka lēmuma projekts jādod atpakaļ komisijai. Pašlaik mēs balsojam par tiem priekšlikumiem, kurus deputāti bija iesnieguši rakstiski, par tiem, pie kuriem tā pārtraukumā strādāja. Vai Zaļetajeva kungs atkal nezināja, kur un kad šī komisija strādā?

Tādējādi pirmais balsojums mums būs par 2.1.1.punktu. Jūs par balsošanas motīviem? Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Biķis: Cienījamie kolēģi! Es lūdzu jūs pirms balsošanas par 2.1.1.punktu padomāt par to, ka attiecībā uz lauku zemi pēc nedēļas mēs neko vairs nevarēsim mainīt. Un mani pārsteidz tas, ka šeit, runājot par 1937.gadu, nevienu neuztrauc tāds fakts, ka pilsētas un laukus mēs atkal nostādām dažādā stāvoklī. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad viens balsojums ir par priekšlikumu – izslēgt no 2.1.1.punkta vārdus: “ kurus nosaka Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums”, tātad balsosim par šo priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 41 – par, 38 – pret, 13 – atturas. Priekšlikums nav pieņemts. Tātad tekstā vārdi: “ kurus nosaka Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums” paliek.

Nākamais balsojums ir gan par 2.apakšpunktu, gan par 4.apakš­punktu. Bija arī ieteikums 4.apakšpunktu apvienot ar 6.apakšpunktu un izteikt citā formā, bet cita varianta nav. Te ir runa par šo punktu akceptēšanu tādā formā, kādā tie ir. Ja tie netiks akceptēti tādā veidā, kādi tie ir, tad būs jāsastāda vai nu jauni formulējumi, vai arī šie apakšpunkti tiks izslēgti.

Tātad balsosim par 4.apakšpunktu ar to Batarevska kunga labojumu, ko pieņēma komisija. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 60 – par. Tātad 4.punktu mēs esam akceptējuši. Paldies.

Un pēdējais balsojums pagaidām ir par 6.apakšpunktu. Ja esmu kādu punktu izlaidis, lūdzu, atgādiniet! Balsošanas režīmu! Balsosim par 6.apakšpunkta akceptēšanu tādā redakcijā, kādā tas ir, jo cita rakstveidā iesniegta teksta nav. Ja tas netiks pieņemts, tad šo punktu vajadzēs izstrādāt no jauna. Lūdzu rezultātu. 40 – par, 17 – pret, 14 – atturas. Tātad arī 6.apakšpunkts ir akceptēts pašreizējā redakcijā.

Godājamie kolēģi! Vai ir vēl kāds punkts, kas būtu balsojams atsevišķi, pirms mēs balsosim par lēmuma projektu kopumā? Nav. Paldies. Lūdzu sekretariātu vēlreiz zvanīt.

Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Par balsošanas motīviem. Pirms mēs balsojam par šo lēmuma projektu kopumā, es tomēr lūgtu deputātus vēlreiz padomāt, kādu lēmumu mēs pieņemam, un ieklausīties arī tajos vārdos, ko šeit teica par šo lēmumu attiecībā uz laukiem un tagad arī uz pilsētu zemi. Es, atklāti sakot, balsošu pret, jo negribu uzņemties atbildību par šāda lēmuma saturu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Pēc lēmuma pieņemšanas par to, ka iesniegumi pieņemami no visiem mantiniekiem, kuru loku noteica 1937.gada Civillikums, ir dabiski, ka jāievieš punkts par mantojuma nodokli, kas Latvijas Republikā tolaik darbojās. Šis punkts ir ārkārtīgi svarīgs, un bez tā, lai šis jautājums tiktu izskatīts, es uzskatu par neiespējamu atbalstīt tādu lēmumu./

Priekšsēdētājs: Tad jums, Zaļetajeva kungs, vajadzēja arī ierosināt, lai ieviestu 1937.gadā apgrozībā esošo Latvijas Republikas konvertējamo valūtu, kādā tika ņemti tie nodokļi. Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Šteins: Es tomēr lūgtu visus kolēģus deputātus uzņemties atbildību un balsot par šo sagatavoto lēmuma projektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Arī es aicinu balsot “par”, jo uzskatu par nepamatotiem šos argumentus. Tagad ar likumu “Par zemes reformu lauku apvidos”, ar tur pieļautajām kļūdām mums mēģina “izgriezt rokas” un īstenot to pašu sociālistisko pieeju arī attiecībā uz pilsētu zemi un pilsētās esošā īpašuma atjaunošanu. Mums šobrīd jau pirmajā lasījumā ir pieņemts likumprojekts “Par īpašuma tiesību atjaunošanu” attiecībā uz atņemtajām mājām, konkrēti tas attiecas uz lauku apvidu, kur ir paredzēts tiesas ceļā kārtot šos jautājumus. Turklāt jau šomēnes beidzas pieteikšanās un sāksies zemes piešķiršana, bet šīs visas tieslietas varbūt atrisināsies tikai aptuveni gada beigās, tā ka toreiz, pieņemot likumu “Par zemes reformu lauku apvidos”, baidot mūs ar badu un aiz citiem apsvērumiem liekot pieņemt neizsvērtu un nepārdomātu… Un tomēr ne velti juristi ir izdomājuši jēdzienu “nekustamais īpašums”, ka zeme un manta, kas atrodas uz šīs zemes, tiek skatītas kopā. Taču, risinot šos jautājumus pēc sociālistiskās pieejas, tās tiek nošķirtas, un mēs esam pieļāvuši kļūdu. Tad vismaz šodien neturpināsim šīs kļūdas un balsosim “par”!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Blumbergs: Es vēlreiz gribu aicināt deputātus atgriezties pie sākuma, vēlreiz iepazīties ar dokumenta nosaukumu un vēlreiz padomāt par to, ka mēs neradām nekādas juridiskas sekas un nav nekādas vajadzības šobrīd runāt par to, kādā veidā būs jāmaksā mantojuma nodoklis vai pārējais, kas ir saistīts ar likumu, kura pieņemšana vēl stāv priekšā. Mēs gribam savākt informāciju par to, kāda tad ir situācija Latvijā, cik ir cilvēku, kuri vēlas saņemt zemi lietošanā un atjaunot īpašuma tiesības uz zemi. Tas ir pirmais uzdevums, lai mēs varētu iet tālāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Es gribētu ieviest nelielu skaidrību. Šā lēmuma nobalsošana var tikai paātrināt 1937.gada Civillikuma atjaunošanu un uzlikt par pienākumu Likumdošanas jautājumu komisijai beidzot sākt strādāt pie šiem jautājumiem. Pretrunu ar lauku zemes reformu šeit nav, jo lauku zemes reforma pasludina tikai zemes nodošanu lietošanā, īpašuma tiesības tiks atjaunotas ap 1993.gadu, bet par kompensācijas mehānisma jautājumu mēs vēl neesam balsojuši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es vienkārši gribu vērst uzmanību uz to, ka šajā strīdīgajā punktā ir runa tikai par iesniegumu pieņemšanu. Varbūt var piekrist Endziņa kungam, ka nav īsti korekti, teiksim, šādā redakcijā, kādā mēs to tagad pieņemam, dot atsauci uz 1937.gadu, jo runa ir tikai par iesniegumu pieņemšanu, tāpēc, es domāju, nebūtu pamata šo lēmumu noraidīt kopumā. Es tomēr gribu aicināt kopumā balsot par to.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vai mēs esam gatavi balsot? Pagaidīsim vienu minūti. Arī deputāts Škapars atnāca. Balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par pasākumiem zemes reformas nodrošināšanai Latvijas Republikas pilsētās”. Vai visi ir reģistrējušies? Nav. Es ļoti atvainojos – reģistrēsimies! Izrādās, ka vairāki deputāti tomēr nav reģistrējušies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Paldies. Rezultātu! Reģistrējušies 106 deputāti. Un tagad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu. Rezultātu! 67 – par, 19 – pret, 12 – atturas. Lēmums ir pieņemts. Sekos pārtraukums. Prezidija locekļus lūdzu pulcēties Prezidija zālē.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka nevaram gaidīt tos deputātus, kuri ir aizkavējušies, pildot citus svarīgus valstiskus pienākumus. Prezidija locekļi pēc Prezidija sēdes beigām arī ieradīsies plenārsēžu zālē, viena daļa jau ir atnākusi.

Godātie kolēģi! Mūsu darba kārtības 11.punkts ir likumprojekts “Par grozījumiem Civilkodeksā” otrajā lasījumā. Tas ir 760.dokuments. Lūdzu, vārds ziņotājam!

L.Muciņš: Ziņotājs ir profesors Vēbers.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, profesor Vēber! Aicinu deputātus gatavoties kodeksa apspriešanai pa pantiem.

J.Vēbers: Godātie deputāti! Jūsu apspriešanai ir sagatavots un iesniegts Latvijas Republikas likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Civilkodeksā”. Šis projekts uz otro lasījumu ir pārveidots, ņemot vērā to, ka jau septembrī tika apspriests un publicēts pirmajā lasījumā arī grozījums attiecībā uz īpašuma tiesību sadaļu Civilkodeksā un pēc tam jau šajā gadā pirmajā lasījumā tika apspriests projekts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Civilkodeksā. Apspriežot šo otro projektu, tā grozījumi bija paredzēti sakarā ar likumu “Par uzņēmējdarbību”. Tika ierosināts, ka uz otro lasījumu abi šie projekti ir jāsavieno, un tas tagad arī ir izdarīts. Likumdošanas jautājumu komisijas sēdēs abi šie likumprojekti pēc pirmā lasījuma ir apvienoti, izrediģēti, un tagad tie tiek iesniegti otrajam lasījumam jau kā viens vienots likumprojekts. Būtībā ar to es arī varētu apmierināties, jo neko jaunu mēs pēc konceptuāliem iesniegumiem pirmajā lasījumā neesam iekļāvuši. Šeit tātad ir tikai apvienoti divi iepriekšējie likumprojekti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mēs varam uzsākt apspriešanu pa pantiem. Komisijas vārdā vēl vēlas uzstāties deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Godātie deputāti! Tā kā rakstiski iesniegumi ienākuši nav, tad es dažos vārdos atzīmēšu, ka pie šā Civilkodeksa labojumiem tika ļoti rūpīgi strādāts. Mēs noturējām vairāk par desmit sēdēm, jo dažās sēdēs spējām izskatīt pa trīs vai pieciem pantiem. Arī iepriekš izskanēja daži iebildumi, kādēļ mēs neesam risinājuši mantojuma tiesību jautājumus un citus jautājumus. 1937.gada Civilkodeksā mums ir četras nodaļas: ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, īpašuma tiesības un saistību tiesības. Tātad praktiski šobrīd ar šo labojumu, neņemot vērā to papildinājumu, kurš izrietēja no uzņēmējdarbības un kuru mēs pielikām pēc pirmā lasījuma klāt, patlaban faktiski tiek atjaunota viena ceturtā daļa no Latvijas 1937.gada Civilkodeksa, un tās ir īpašuma tiesības. Es domāju, ka mums vajadzētu balsot par šo otro lasījumu, jo nekādi citi konkrēti papildinājumi vai iesniegumi nav ienākuši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, šis ir otrais lasījums, kuru mēs apspriežam pa pantiem. Pantu ir daudz, rakstisku priekšlikumu nav bijis, tāpēc varbūt tie deputāti, kuri vēlas debatēt, uzreiz pateiks, kuru no pantiem viņi vēlas apspriest, lai uzreiz pārējie varētu orientēties.

Tātad pirmais vēlas vārdu Zaļetajeva kungs. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Tā kā šis dokuments salīdzinājumā ar pirmo lasījumu ir cietis būtiskas izmaiņas, es šaubos, cik korekti tas ir no tiesiskā viedokļa. Gribētu uzzināt, vai ir kādas atsauksmes no valdības puses, īpaši no Tieslietu ministrijas par šo lielo un nopietno dokumentu, kurš, starp citu, deputātiem tika izdalīts tikai pirmdien? Vai bija iespējams sagatavot un iesniegt priekšlikumus – tas jau ir atsevišķs jautājums./

Priekšsēdētājs: Vēbera kungs vai Muciņa kungs jums atbildēs.

J.Vēbers: Es varu vienīgi atbildēt to, ka Tieslietu ministrijas uzdevumā gan viens, gan otrs no šiem likumprojektiem tika izstrādāts pirmajam lasījumam, un pēc pirmā lasījuma tie tika apvienoti kopā tā iemesla dēļ, ka ir lietderīgi sakarā ar uzņēmējdarbību abus šos likumprojektus apvienot vienā un novērst tās nelielās atšķirības, kādas bija līdz tam. Te ir domāti pirmie lasījumi.

L.Muciņš: Atbildot uz Zaļetajeva kunga iebildumiem, es varu paziņot, ka dokuments saņemšanai tika sagatavots jau piektdien un to varēja saņemt jau piektdien. Otrām kārtām viņam kā komisijas loceklim arī komisijā tika sagatavots pietiekami izvērsts šis teksts, un faktiski mēs jau komisijā šo vairāk nekā desmit sēžu laikā neko konceptuāli negrozījām, bet vienīgi slīpējām, rediģējām un saskaņojām pantus, tā ka nekas konceptuāli jauns komisijas sēdēs nav parādījies.

S.Zaļetajevs: */Nē, es attiecībā par atsauksmēm no valdības, Tieslietu ministrijas puses…/

Priekšsēdētājs: Paskaidrojiet Zaļetajeva kungam, ka šie dokumenti ir radīti Tieslietu ministrijā, tas ir Tieslietu ministrijas pasūtījums, un tur tika radīta arī darba grupa. Vai ir vēl kādi iebildumi par konkrētiem pantiem?

Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Man blakus pirmajam lasījumam šeit ir arī otrais lasījums. Es redzu, ka te pēc pirmā lasījuma ir ļoti daudz kas pazudis. Tāpēc es gribu uzdot jautājumu. Man saka, ka te ir apvienoti divi projekti, bet es redzu, ka te daudz kas ir pazudis no tā, ko mēs apspriedām pirmajā lasījumā. Es gribu saņemt paskaidrojumu par to, kādēļ tas ir noticis, un arī šīs rīcības pamatojumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Varbūt jūs konkrēti nosauksit, tieši kas ir pazudis?

I.Silārs: Par lietu tiesībām.

J.Vēbers: Par lietu tiesībām nav pazudis, tagad ir tikai nosauktas lietu un īpašuma tiesības. Un tas pats sakāms par valdījumu, kas bija lietu tiesībās.

I.Silārs: Un kur ir 91.pants?

J.Vēbers: 91.pants pēc pagaidām spēkā esošā Latvijas PSR Civilkodeksa ir tāds, uz kuru prasības noilgums neattiecas. Tas šajā pirmajā lasījumā bija kļūdaini apstiprināts, jo īpašuma tiesības sākas ar 92.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Arī šis konflikts ir atrisināts. Godājamie kolēģi, es redzu, ka neviens par konkrētu pantu nevēlas diskutēt, tātad mums atliek balsot par projekta akceptēšanu otrajā lasījumā, Vēbera kungs! Es aicinu sekretariātu vēlreiz zvanīt. Laikam būs jālūdz mūsu nama administrācijai pārbaudīt, vai šis zvans ir dzirdams arī kafejnīcā. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Reģistrējušies 75 deputāti. Ieturēsim mazu pauzi, varbūt vēl kāds atnāk. Jā, tiešām atrodas. Zālē ir 76 deputāti. Paldies. Ilgāk mēs vairs nevaram gaidīt.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas PSR Civilkodeksā” akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultātu! Par – 47, pret – 10, atturas – 16, tātad likumprojekts otrajā lasījumā ir akceptēts. Paldies.

Godājamie kolēģi! Mēs esam nonākuši pie mūsu darba kārtības pēdējā punkta, tātad tas ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Kriminālkodeksā, Labošanas darbu kodeksā un Kriminālprocesa kodeksā”. Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es saprotu, ka jūs esat noguruši, un tomēr mums šo likumprojektu šodien vajadzētu izskatīt un akceptēt otrajā lasījumā. Ņemot vērā to, ka faktiski nav saņemti nekādi rakstiski iesniegumi, bet tie rakstiskie iesniegumi, kurus bija iesniegusi gan Aizsardzības un iekšlietu komisija, gan arī atsevišķi deputāti, likumprojektā jau ir iekļauti, mums būtu priekšlikums, ja tas ir iespējams, šodien nobalsot par šo lēmumu arī galīgajā variantā kopumā. Situācija ir aptuveni līdzīga ar iepriekšējo likumprojektu, ka pantu ir daudz, taču ne par vienu no atsevišķajiem pantiem nav ienākuši nekādi deputātu priekšlikumi. Tāpēc man liekas, ka nebūtu sevišķas jēgas visus pantus izskatīt atsevišķi un katru balsojot apstiprināt.

Es gribētu vienīgi pievērst deputātu uzmanību vienam jautājumam, kas ir atstāts izšķiršanai plenārsēdē, jo šajā jautājumā faktiski mūsu komisijai un darba grupai nebija vienotu uzskatu. Ja mēs šo jautājumu balsojot izšķirtu, tad visus pārējos pantus, ja šeit, plenārsēdē, nebūs nekādu konkrētu iebildumu pret tiem, mēs varētu apstiprināt.

Runa, pirmkārt, ir par 741.dokumentu, tur astotajā lappusē ir 10.punkts par redakcionālām izmaiņām 32.pantā. Kā jūs redzat, te ir izteikts gan pirmais variants, gan otrais variants.

Es jums paskaidrošu šā panta satura būtību, jo pati šī ideja pēc tam tīri tehniski atkārtojas daudzos citos pantos. Ja mēs izlemsim pēc būtības par vienu vai par otru redakciju, tad automātiski citos pantos tīri tehniski noregulēsies arī šis mūsu lēmums, ko pieņemsim. Tāpēc es paskaidrošu būtību. Būtība ir par sarakstes ierobežošanu. Kā jūs zināt, līdzšinējā praksē pastāvēja sarakstes ierobežojums, un konkrēti runa bija par vēstuļu nosūtīšanas ierobežojumu ieslodzījuma vietās. Mēs jau konceptuāli apstiprinājām lēmumu, ka praktiski visu režīmu ieslodzījumu vietās šie sarakstes ierobežojumi tiek atcelti, un tas ir iestrādāts arī likumprojektā. Tomēr attiecīgās Labošanas darbu pārvaldes un Iekšlietu ministrijas pārstāvji izvirzīja priekšlikumu, ka cietumam tomēr ir specifisks režīms.

Vispārējā režīma cietumā un sevišķā režīma cietumā tiek uzskatīts, ka tomēr ir jāsaglabā sarakstes ierobežojumi, un tas atbilst pirmajam variantam, kas ir ietverts šajā redakcijā, turpretī otrais variants paredz, ka cietuma režīmā šādas sarakstes ierobežojumi netiek pieļauti, tātad arī tie cilvēki, kuri atrodas, teiksim, sevišķā režīma cietumā (tas ir praktiski pats maksimālākais), var teikt, ka arī viņiem sarakstes ierobežojumi netiek piemēroti. Argumentācija te ir dažāda, taču runa ir par to, ka tomēr acīmredzot mums ir jāmēģina uz šo problēmu raudzīties tieši no audzināšanas viedokļa un pēc iespējas jācenšas dažādot spektru, lai būtu iespējama cilvēku kustība no viena režīma uz otru, teiksim, no sevišķā režīma labošanas darbu iestādes uz cietumu, lai šī atšķirība parādītos būtiskāk un lai to varētu izmantot audzināšanas nolūkos, jo, kā paskaidroja Labošanas darbu iestādes pārstāvis, tad faktiski tie, kuri jau ir sevišķā režīma cietumā (tā ir pati pēdējā stadija), ir cilvēki, kas vairākkārt tiesāti, pret kuriem jau viss, kas līdz šim ir bijis, tas viss ir izmantots, un pēc tam faktiski paliek tikai nāves sods. Un tāpēc bija tāda doma, ka tomēr acīmredzot attiecībā uz šo vissmagāko režīmu mums šie sarakstes ierobežojumi būtu jāatstāj, lai, pirmkārt, tās pārmaiņas varbūt nebūtu tik straujas un, otrkārt, lai tomēr parādītos lielāka diferenciācija un līdz ar to arī audzinošais moments, kas saistīts ar pārvietošanu no viena režīma cietuma uz otru.

Protams, par to var strīdēties. Es tagad sapratu arī no Indrikova kunga teiktā, ka arī viņš principā, ja es pareizi sapratu, piekrīt, ka cietuma sevišķajā režīmā varētu palikt šis ierobežojums.

Varbūt tīri emocionāli ņemot, mūsu lielākā nelaime ir tā, ka mums ir ļoti šaurs attiecīgo ieslodzījuma vietu spektrs, lai varētu pietiekami audzinoši ietekmēt. Teiksim, ja mēs paskatāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, tad Puzo kungs mūs informēja, ka parasti pie mums, runājot par šo ASV pieredzi, min tikai tos cietumus, kuros viņiem ir telefons, kur viņi sarakstās un tā tālāk, bet nezin kāpēc nemin to, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir arī citi cietumi. Vienu šādu cietumu Ņujorkas salā tika apmeklējis arī Puzo kungs, tas ir cietums, kur nav nekā – nevienas vēstules, nevienas tikšanās, nevienas telefona sarunas. Tātad te saglabāta tā ideja, ka ir ļoti liels šis spektrs atkarībā no nodarījuma, un acīmredzot šim spektram ir jābūt pietiekami plašam.

Tādā ziņā es lūgtu, tā kā mums tomēr nebija vienotības, tagad izšķirties starp šiem diviem variantiem. Pirmais variants, tātad es atkārtoju, atbilst pirmajai redakcijai, ir tas, ka cietuma režīmā tiek noteikti sarakstes ierobežojumi, konkrēti – ir aizliegts nosūtīt vairāk nekā divas vēstules mēnesī. Un otrais variants, ka arī cietuma režīmos šie sarakstes ierobežojumi pilnībā tiek atcelti. Ja mēs izšķirsim šo jautājumu, tad faktiski tas ir vienīgais problēmas ziņā neizšķirtais jautājums, kas pašreiz ir palicis šajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem neliekas, ka ir vēl kāds cits tikpat būtisks jautājums, kas būtu jāizšķir ar balsojumu attiecībā uz atsevišķiem pantiem? Nav. Tad es piedāvāju ieslēgt balsošanas režīmu. Tātad balsosim par pirmo variantu – par korespondences saņemšanas un nosūtīšanas ierobežojumu saglabāšanu. Un otrais variants paredz pilnīgi brīvu korespondences apmaiņu.

A.Panteļejevs: Tātad ierobežojums attiecas tikai uz cietuma režīmu, tas ir, uz maksimālo režīmu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmais balsojums ir par pirmo variantu – korespondences ierobežojumu saglabāšanu attiecībā uz cietuma režīmu. Rezultātu! 44 – par, 9 pret un 14 – atturas. Paldies.

Un otrais balsojums ir par korespondences ierobežojumu atcelšanu visos režīmos. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 33 – par, 12 – pret, 17 – atturas. Tātad balsu vairākumu ir guvis pirmais variants, kurš paredz korespondences ierobežojumus cietuma režīmā. Paldies.

Kādi būtu iebildumi, piezīmes vai labojumi par citiem pantiem? Nav. Tādā gadījumā mēs laikam esam gatavi balsot par šo likumprojektu kopumā un akceptēt to otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Labošanas darbu kodeksā”. Rezultātu! 62 – par, 1 – pret, 6 – atturas. Tātad esam akceptējuši šo likumprojektu otrajā lasījumā.

A.Panteļejevs: Tā kā nav nekādu priekšlikumu, tad es nezinu, kā tālāk rīkoties. Mums principā ir sagatavots un jums izdalīts arī lēmums par šā likuma spēkā stāšanās kārtību, bet, protams, tas ir jāakceptē.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, zālē ir tikai 68 deputāti, kas balso. Varbūt nesteigsimies, jo mums ir analoģiska situācija ar Civilkodeksu, ko mēs arī tikko pieņēmām otrajā lasījumā. Pēc manā rīcībā esošajām ziņām, rīt no rīta trešajā lasījumā netiks izskatīts likums par tautas izglītību. Un, tā kā šā darba kārtības jautājuma nebūs, tad ieinteresētās komisijas – gan deputāts Muciņš, kas ir atbildīgais par Civilkodeksu, gan deputāts Panteļejevs, kas ir atbildīgais par šiem Kriminālprocesa un pārējiem kodeksiem, – varēs ziņot, un mēs tad nobalsosim par šiem likumprojektiem trešajā lasījumā.

A.Panteļejevs: Jā, labi.

Priekšsēdētājs: Laikam tomēr mākslīgi mēs nevarēsim radīt kvorumu. Paldies.

Godājamie kolēģi! Šodienas darba kārtību esam izskatījuši pilnībā, bet mums līdz plenārsēdes beigām ir atlikusi stunda laika. Vai kādai komisijai ir priekšlikumi par kādu jautājumu, ko mēs varētu izskatīt šodien? Deputātam Jundzim ir šāds priekšlikums.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Mēs šodien varētu skatīt jautājumu par labojumiem kriminālprocesā. Ziņotāja ir Advokātu kolēģijas priekšsēdētāja vietniece Vija Jēkabsone, un viņa ir šeit, zālē. Šis likumprojekts ir ļoti rūpīgi skatīts daudzus mēnešus, šis ir tā ceturtais vai piektais variants, to ir skatījuši arī speciālisti. Un būs ļoti labi, ja mēs uz rītdienas darba kārtības rēķina varētu sākt to skatīt jau šodien un varbūt pat pirmajā lasījumā arī pieņemt. Tas ir pirmais lasījums.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem kolēģiem deputātiem ir izdalīts šis dokuments?

T.Jundzis: Tas ir izdalīts laikus un abās valodās.

Priekšsēdētājs: Kādas ir deputātu domas? Vai varam strādāt? Jābalso nav? Paldies. Grozījumi Kriminālprocesa kodeksā. Lūdzu godājamo ziņotāju tribīnē, bet deputātus lūdzu paņemt šo dokumentu un gatavoties darbam. Tātad vajadzētu arī pierakstīties sekretariātā jautājumu uzdošanai un debatēm.

Lūdzu, Jēkabsones kundze!

V.Jēkabsone, Advokātu kolēģijas priekšsēdētāja vietniece: Cienījamie Augstākās padomes deputāti! Pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšlikuma jau kopš pagājušā gada rudens darbojas Latvijas Kriminālprocesa kodeksa projekta izstrādāšanas darba grupa. Šī darba grupa jau pagājušā gada decembrī ir iesniegusi Kriminālprocesa kodeksa projekta koncepciju. Taču, izstrādājot šo koncepciju, darba grupa nāca pie atzinuma, ka mēs nevaram tik ļoti ilgi aizkavēt dažu Kriminālprocesa kodeksa normu grozījumus un labojumus, kuri ir nepieciešami pašlaik. Un tādēļ darba grupa paralēli jaunā Kriminālprocesa kodeksa izstrādāšanai strādāja pie normām, kuras būtu grozāmas un labojamas pašreizējā Kriminālprocesa kodeksā, jo acīmredzot jaunais izstrādātais kodeksa pirmais variants varētu būt gatavs aptuveni nākamajā gadā un arī tā pieņemšana varētu notikt tikai nākamajā gadā, varbūt pat uz gada beigām.

Taču sakarā ar to, ka šie grozījumi ir nepieciešami, mēs tiešām ļoti rūpīgi pie tiem strādājām. Visi tie grozījumi un papildinājumi, kuri ir jūsu priekšā un par kuriem ir rakstīta arī speciāla anotācija, lai varētu saprast, kādēļ tas ir darīts, ir apspriesti arī tiesībaizsardzības iestādēs. Visas tiesībaizsardzības iestādes un arī Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte ir devušas savas atsauksmes, pēc tam šie priekšlikumi, papildinājumi un labojumi ir pārstrādāti, tas viss ir apspriests arī komisijā šeit, Augstākajā padomē, un galīgais variants pašlaik ir jūsu priekšā.

Kādēļ būtu nepieciešami šie grozījumi? Es runāšu par normu grupām, bet nerunāšu par katru pantu atsevišķi, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku. Pirmkārt, ir runa par pilnvaru jeb kompetences sadalīšanu starp izziņas iestādēm un izmeklēšanas iestādēm, jo pašlaik mums šīs pilnvaras nav pietiekami nošķirtas, un tas rada zināmu sajukumu darbā un arī kaut kādā mērā traucē efektīvi veikt gan izziņu, gan izmeklēšanu. Pašlaik tiek ierosināta krimināllieta, un par krimināllietu pilnībā atbild izmeklētājs, kaut gan izmeklētājs saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa noteikumiem nenodarbojas ar kriminālo meklēšanu, bet ar kriminālmeklēšanu savukārt nodarbojas izziņas iestādes. Tā tas ir noteikts likumā. Mēs ierosinām izdarīt grozījumus Kriminālprocesa kodeksā tieši šajā jautājumā un pēc krimināllietas ierosināšanas tajās lietās, kur nav zināma persona, kas noziegumu izdarījusi, uzticēt šo meklēšanu un arī izmeklēšanu izziņas iestādēm. Anotācijā, ja tā ir jūsu priekšā, ir atsauces uz attiecīgiem pantiem, kuros ir paredzēta šīs kompetences sadalīšana.

Es varbūt te neatkārtošos un nenosaukšu šos pantus, jo man liekas, ka tam nav īpašas nozīmes, bet būtība ir tāda, ka pēc krimināllietas ierosināšanas tajās lietās, kur nav zināma persona, kas ir izdarījusi noziegumu, veicot izmeklēšanu, gan procesuālās darbības, gan arī meklēšanas darbības izdara izziņas iestāde. Pēc tam, kad ir savākti pietiekami pierādījumi, lai varētu runāt par to, ka viena vai otra persona ir turama aizdomās par nozieguma izdarīšanu, krimināllieta tiek nodota izmeklētājam, un izmeklētājs jau ar procesuāliem līdzekļiem, kā tas ir paredzēts likumā, veic izmeklēšanu un izšķir jautājumu par krimināllietas izbeigšanu, par apsūdzētā sauk­šanu pie kriminālatbildības, par lietas virzīšanu prokuroram apsūdzības raksta apstiprināšanai un tālāk virzīšanai uz tiesu, kā tas ir parasti kriminālprocesā. Tātad tā ir viena normu grupa, kuru ierosinām grozīt. Pēc mūsu domām, šai normu grupai, ja jūs tam piekritīsit, un šiem labojumiem Kriminālprocesa kodeksā būs liela nozīme tajā ziņā, ka nedublēsies izziņas iestāžu un izmeklētāju darbs, un līdz ar to daudz raitāk noritēs gan izziņa, gan arī izmeklēšana, būs labāki rezultāti izziņai un arī izmeklēšanai un nebūs tās milzīgās dubultās noslogotības ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem gan izziņas iestādē, gan izmeklēšanas iestādē.

Otra normu grupa ir paredzēta papildu garantijām cīņā pret noziedzību vispār un galvenokārt cīņā pret organizēto noziedzību. Lai garantētu procesa dalībnieku un lietā pieaicināto personu drošību un lai garantētu iespējami maksimālu pierādījumu savākšanu, mēs iesakām, ka nopratināšanas protokola ievaddaļā – tur, kur ir paredzēti personības (tie varētu būt liecinieku, cietušo un tā tālāk) dati, – šo ievaddaļu no protokola sastādīt atsevišķi un krimināllietai pievienot speciāli aizzīmogotā aploksnē. Kādēļ tas ir vajadzīgs? Tādēļ, ka it sevišķi lietās par organizēto noziedzību tiek uzzināti to personu dati, kuras dod atmaskojošas vai vispār kaut kādas liecības, kas var būt šo grupu dalībnieku rīcībā, kuri neatrodas apcietinājumā vai kurus nesauc pie kriminālatbildības. Viņiem tas ir neizdevīgi, jo notiek šādu personu terorizēšana. Viņiem tiek izteikti dažādi draudi, un līdz ar to izmeklēšanas iestādēm ir jādod iespēja aizsargāt datus par šīm personām, lai tie nekļūtu zināmi, teiksim, aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem, bet izmeklēšanas laikā – arī viņu aizstāvjiem, kā tas ir paredzēts. Turpmāk arī šeit būs tāda normu grupa, kas paredz, kā šo jautājumu varētu garantēt. Te ir paredzēts, ka, pievienojot apsūdzības rakstam uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu, arī šeit nenorāda šo personu adreses un arī tiesas sēdē sekretārs nenosauc viņu uzvārdus tad, kad viņš ziņo par to, kādas personas ir ieradušās uz tiesas sēdi.

Vēl bez tam pie šīs normu grupas pieder arī tāda iespēja, ka šādas lietas, kurās tiek izteikti draudi cietušajiem, lieciniekiem, kā arī līdztiesājamajiem un līdzapsūdzētajiem iepriekšējās izmeklēšanas laikā, šādas lietas izskatīt slēgtā tiesas sēdē, lai tās ziņas, kuras tiek izmantotas, apdraudētu šos cilvēkus, kuri ir palīdzējuši atklāt nozieguma izdarīšanu, netiktu izplatītas. Tāda ir otrā normu grupa, kuru mēs ierosinām. Turklāt mums šajā jautājumā ir varianti 85., 203. un 210.pantā. Visi citi jautājumi ir pilnīgi saskaņoti. Arī visiem darba grupas locekļiem ir pilnīgi vienāds viedoklis ar tiesībaizsardzības iestādēm.

Bez tam komisijā, pēdējās reizēs vēl šos jautājumus pētot un tos pārcilājot, ir radies jauns variants 85.pantam. 85.pantā ir runa par to, vai šajā protokola ievaddaļā tur, kur ir runa par personu, ir tomēr jāraksta uzvārds, citas ziņas nenorādot, vai arī jāraksta pseidonīms. Mums ierosina rakstīt pseidonīmu, bet īstās ziņas pievienot aizzīmogotā aploksnē protokolam, – tas ir viens variants. Un otrais variants – rakstīt uzvārdu, bet pārējās ziņas šeit nerakstīt un tās pievienot protokolam. Patiesībā šā jautājuma tālākā attīstība rada variantus arī 203. un 210.pantam, jo te ir runa par iepazīšanos ar lietas materiāliem. Pašlaik Kriminālprocesa kodeksa 203.pants paredz, ka apsūdzētajam ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem. Ja jau ar visiem, tad tādā gadījumā arī ar visiem pielikumiem pie protokoliem, neatkarīgi no tā, vai tie tur ir slēgtās vai vaļējās aploksnēs, tātad ar jebkuru materiālu. Viens no priekšlikumiem ir tāds, un tas ir ierakstīts pamatpantā, ka varētu arī neļaut ne apsūdzētajam, ne viņa aizstāvim iepazīties ar šīm ziņām. Otrais variants paredz atļauju viņiem iepazīties. Tas, lūk, attiecas uz 85., 210. un 268.pantu.

Taču ir vēl viens strīdīgs jautājums, par kuru acīmredzot šeit ir jārunā. Tas attiecas uz pierādījumu vākšanu. Tas ir jautājums par to, vai pierādījumus var vākt tādā veidā, ka pēc krimināllietas ierosināšanas ar prokurora, šajā gadījumā mēs ierosinām tikai ar republikas ģenerālprokurora, atļauju vai sankciju ir iespējams noklausīties aizdomās turētā vai apsūdzētā telefona sarunas vai sarunas pa citām sarunu ierīcēm. Šis jautājums ir strīdīgs, un vēl arī šodien tas ir strīdīgs, kaut gan te jūs neatradīsiet šādu variantu. Bet tomēr es jums par to saku, jo lieta ir tāda, ka principā katrā ziņā ir jābūt kaut kādai procesuālajai kārtībai, kā tas tiek darīts. Pašlaik mums Kriminālprocesa kodekss to atļauj, neskatoties uz to, ka Konstitūcija garantē korespondences neaizskaramību un arī telegrāfa korespondences neaizskaramību. Ar prokurora sankciju tomēr ir tiesības uzlikt arestu šai korespondencei un pat to izņemt. Kā jūs saprotat, sakaru līdzekļi tagad ir attīstījušies, un tad, kad runāja tikai par vēstuļu rakstīšanu, tad varbūt tas arī bija pietiekami daudz, bet tagad galvenais sazināšanās līdzeklis tomēr ir telefona sakari. Turklāt tie ir daudz ātrāki, operatīvāki un tā tālāk.

Šis jautājums varbūt arī nebūtu radies, ja nebūtu runas par organizēto noziedzību, jo sazināšanās šeit notiek ļoti ātri – ar daudziem un dažādiem cilvēkiem un ar reģioniem, un tieši tādēļ arī radās šis jautājums, – vai tas ir jāregulē vai tas nav jāregulē? Tomēr es jums gribu teikt, ka pagājušajā, pēdējā, komisijas sēdē, kurā šo jautājumu apsprieda, mums pilnīgi skaidrs kļuva jautājums par to, ka te ir jāatrisina dažādi tehniski jautājumi, jo nav zināms, kā tieši tehniski to darīt. Mums ir tādas izmeklēšanas un arī operatīvā darba iestādes, kuru rīcībā šādas ierīces ir, bet tādu pilnībā nav, piemēram, Iekšlietu ministrijas un Prokuratūras rīcībā. Tādēļ viens variants bija tāds – izveidot speciālu komisiju, kas iepazītos ar tehniskajām iespējām, kādā veidā to iespējams izdarīt. Es šeit runāju par 76.1.pantu, kur pilnīgi sīki tas viss tiek reglamentēts, kādā veidā to var darīt. Ja gadījumā ir dota prokurora sankcija šādai sarunu noklausīšanai, tad obligāti ir jābūt magnetofona ierakstiem, tiem ir jābūt pievienotiem pie lietas un tā tālak., lai šeit nevarētu būt nekādu nelikumību.

Taču es jums gribētu lūgt, lai jūs izšķirat šo jautājumu tādā aspektā – vai tomēr nav lietderīgi tagad pieņemt šādu pantu un noteikt, ka noklausīšanās ir atļauta tikai ar prokurora sankciju. Noklausīšanās operatīvos nolūkos vispār notiek, bet tikai bez nekādām sankcijām, un tādējādi to nevar izkontrolēt, kas un ko klausās un kāpēc viņš klausās, bet šeit ir paredzēta stingra kārtība. Un tad varētu arī atrisināt šo jautājuma tehnisko pusi. Taču, kamēr mums tāda likuma nav, vispār nav tādas atļaujas kaut ko tamlīdzīgu darīt. Tas ir otrs strīdīgais jautājums, par kuru mēs pilnībā neesam vienojušies, izstrādājot šo likumprojektu.

Par pārējiem, manuprāt, nekādu īpašu strīdu nebija. Te, 77.pantā, ir runa par apcietinājumā turēšanas termiņu. Šeit mēs paredzam, ka tad, ja cilvēks jau ir saukts pie kriminālatbildības un ja viņam jau ir piemērots, teiksim, drošības līdzeklis – apcietinājums, viņš ir atbrīvots, vai ja viņš arī apcietinājumā vēl izdara kādu noziegumu, tad tas netiek ieskaitīts apcietināšanas termiņā. Liekas, ka tas būtu diezgan taisnīgi.

Lai paātrinātu kriminālprocesu un lai nevajadzētu izdarīt nevajadzīgas darbības, mēs ierosinām grozīt 131.pantu un paredzēt, ka krimināllietas ir iespējams sadalīt – izdalīt materiālus par tādiem noziegumiem, par kuriem jau pilnībā krimināllieta ir izmeklēta, lai nevajadzētu gadiem ilgi izdarīt izmeklēšanu, kā diemžēl mums tas notiek vairākās lietās.

Mēs ierosinām jaunu 257.1.pantu, radot iespēju tiesā krimināllietas apvienot. Ja cilvēks jau ir nodots tiesai par kaut kāda viena nozieguma izdarīšanu un pēc tam viņu, teiksim, sauks pie atbildības vēl kaut kur citā rajonā, un ja abas lietas ir pilnībā izmeklētas, tad tiesai būtu arī šāda iespēja lietas apvienot, lai tā nebūtu speciāli jāatgriež iepriekšējai izmeklēšanai, bet tad vienīgi ir formāli jāiepazīstina ar lietas materiāliem un pēc tam tie jāsūta uz tiesu. Bez šaubām, te pilnībā tiek ievērotas arī visas aizstāvības garantijas.

Vēl es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka pārmaiņas ir arī noilguma termiņa tecējumā, ņemot vērā to, ka notiek meklēšana. Mēs vairs neparedzam izmeklēšanas termiņa pagarināšanu uz diviem mēnešiem, jo arī te vairāk vai mazāk tas ir tikai formāli, bet paredzam, ka krimināllieta ir izbeidzama tikai tad, kad ir iestājies kriminālatbildības noilgums.

Tāpat ir notikušas pārmaiņas arī apsūdzības raksta sastādīšanā. Lai nebūtu atkārtošanās apsūdzības raksta sastādīšanā, ir noteikta mazliet cita kārtība. Mēs 146. un 209.pantā ierosinām, ka ir jāsāk ar apsūdzības formu. Tātad tai ir pilnīgi jāsakrīt ar lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības, un pēc tam tiek uzskaitīti pierādījumi, nevis vispirms apraksta visu noziegumu, tad ir pierādījumu izklāsts un tad vēlvienreiz ir rezultatīvā daļa, kurā ir šī beidzamā apsūdzība.

Bez tam es gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz diviem tādiem jautājumiem, kuriem, pēc manām domām, ir principiāla nozīme un kuri patiesībā šeit, projektā, ir iekļauti galvenokārt pēc Augstākās tiesas lūguma, jo mums pašlaik ir tāda paradoksāla situācija, ka visu tiesu spriedumus par jebkādiem noziegumiem var pārsūdzēt kasācijas kārtībā. Kasācijas kārtībā nevar pārsūdzēt vienīgi Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas spriedumu, kuru tā ir taisījusi kā pirmā instance. Kā jūs saprotat, Augstākā tiesa spriedumus taisa galvenokārt lietās par smagiem noziegumiem. Un tad nu ir tāda situācija, ka tautas tiesā viens ir notiesāts, pieņemsim, par kaut kādu huligānisku darbību, bet viņš var pārsūdzēt savu spriedumu kasācijas kārtībā un spriedums nestājas spēkā, bet Augstākās tiesas tiesnesis, nolasot spriedumu, paziņo, ka spriedums ir galīgs, nav pārsūdzams un stājas spēkā pēc tā pasludināšanas. Šeit ir paredzēts, ka to var pārsūdzēt kasācijas kārtībā.

Un ir vēl otrais jauninājums attiecībā uz šo daļu – dot iespēju Latvijas Republikas Augstākajai tiesai, Augstākās tiesas plēnumam, izskatīt atkārtoti plēnumā krimināllietu pēc protesta, uzraudzības kārtībā, jo mums pašlaik ir izveidojusies šāda situācija. Piemēram, ir kāda grupas lieta, krimināllietā ir notiesāti, teiksim, pieci cilvēki. Attiecībā uz vienu vai diviem no viņiem šī lieta jau izskatīta Augstākās tiesas plēnumā. Saskaņā ar mūsu pašlaik spēkā esošo likumdošanu plēnumam vairs nav tiesību to otrreiz izskatīt, bet mēs pašlaik ierosinām, ka ir jādod iespēja atkārtoti izskatīt plēnumā šo lietu vēl attiecībā arī uz citām personām vai uz citiem jautājumiem šīs lietas uzraudzības kārtībā. Šajā sakarībā mūsu projektam ir pievienoti (liekas, ne visai loģiski) arī grozījumi Civilprocesa kodeksā. Tie attiecas tieši uz šiem pašiem jautājumiem – tikai attiecībā uz civillietām.

Par tiesu. Šeit ir jautājums arī par to, ka pēc Augstākās tiesas Civillietu kolēģijas pirmās instances sprieduma ir iespējams pārsūdzēt kasācijas kārtībā. Un, otrkārt, arī tad, ja plēnums civillietu vienu reizi jau ir izskatījis, tad tiek dota iespēja to izskatīt arī atkārtoti. Lūk, tādi ir mūsu priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi deputātiem ir jautājumi? Sekretariātam saraksta nav. Vai godājamie deputāti ir aizmirsuši, ka ir jāpierakstās? Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Repša: Mani faktiski vairāk interesē tas moments, kuru jūs pieminējāt, ka noklausīšanās notiek pēc prokurora sankcijas saņemšanas. Vai jūs nevarētu tomēr mazliet sīkāk raksturot šo momentu? Un uz kāda likuma pamata tādas darbības vispār notiek?

V.Jēkabsone: Kriminālprocesa likumā tas vispār nav paredzēts. Tāpēc es jums tagad saku, ka kriminālprocesā šāda izmeklēšanas darbība vispār nav paredzēta. Ir dažādas dienesta instrukcijas dažādām iestādēm, pēc kurām tas tiek izdarīts, taču mēs zinām, ka ir bijusi tāda situācija. Man liekas, pat Augstākajai padomei ir draudēts, ka arī šeit var izdarīt kaut kādu sprādzienu, un tad interesējas, no kāda telefona ir zvanīts, vai arī interesējas, no kāda telefona zvana un nepārtraukti, teiksim, terorizē kādu pilsoni un tā tālāk. Tad notiek pieslēgšanās šim telefonam un tiek arī konstatēts, no kurienes ir zvanīts un kas to ir darījis, tā ka šāda darbība notiek, bet, kā es jums jau teicu, pagaidām tā likumā tieši nav atspoguļota. Un, pēc manām domām, tas ir svarīgi, jo, saprotiet, – ja likumā ir noteikta šī kārtība, tad tā ir jāievēro, un, ja to neievēro, tad var saukt pie atbildības par tās neievērošanu, bet pagaidām, tā kā likums to nenosaka, katrs rīkojas pēc savām dienesta instrukcijām – Sakaru ministrija pēc savām, citi – pēc savām un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir vēl kādi jautājumi? Jautājumu nav. Paldies, Jēkabsones kundze, par ziņojumu! Uzsāksim debates. Zālē pašlaik ir 48 deputāti. Tātad vārds debatēs pirmajam laikam ir jādod deputātam Tālavam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es tiešām domāju, ka mēs varam atbalstīt šeit draudzīgi izteikto kolēģu priekšlikumus, ka te gari nav ko runāt, jo jūs jau ievērojāt, ka izdalītajā likumprojektā ir arī norādīts, kādās komisijās šis likumprojekts ir skatīts: tā ir Aizsardzības un iekš­lietu komisija, kurā trīs vai četras reizes pavasarī un ziemā ir skatīts šis likumprojekts, tā ir arī Likumdošanas jautājumu komisija, turklāt mums ir bijušas kopējas sēdes ar šo komisiju. Tā ir Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija. Un, visbeidzot, protams, arī Juridiskā pārvalde.

Vēl es gribu pateikt, ka pašā likumprojekta izstrādāšanas gaitā darbojās arī darba grupa, kurā ietilpst praktiski tikai juristi – gan teorētiķi, gan praktiskie darbinieki. Šo darba grupu Augstākās padomes Prezidijs izveidoja pagājušā gada rudenī, un Vija Jēkabsone, Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētāja vietniece, ir šīs darba grupas vadītāja. Šī darba grupa izstrādā pilnībā jaunu Kriminālprocesa kodeksu. Un, tāpat kā runājot par citiem kodeksiem, pie kuriem mēs strādājam, arī attiecībā uz šo kodeksu, mēs nevaram sagaidīt, kad pilnībā tiks pieņemts šis jaunais kodekss, jo pats tuvākais termiņš laikam ir nākamā gada beigas. Ir izstrādāta tikai šā kodeksa koncepcija, un tā ir apstiprināta komisijās. Atbilstoši šai koncepcijai jums tiek piedāvāta neatliekamo labojumu pakete. Lūk, tāda ir priekšvēsture šim dokumentam.

Vēl es gribu pateikt – jā, par to gan runās Nikolajs Tropkins, viens no darba grupas locekļiem, kāpēc ir tāda steiga, ka mēs atraujam jūs pirms atvaļinājuma no svarīgākiem likumprojektiem, kāpēc tomēr ir nepieciešams izdarīt tieši šodien, vēlākais – rīt. Tas ir tāpēc, ka pats izmeklēšanas darbs izmeklētāju kadru nokomplektēšanas ziņā ir katastrofālā situācijā. Par to ir bijušas publikācijas presē, bet tās atkal ir kaut kur paslīdējušas garām. Izmeklēšana brūk kopā! Varētu teikt, ka tas ir galvenais šā likumprojekta paketes saturs vai būtība – tā ļaus atteikties no pilnīgi formālām, nevajadzīgām lietām un sarežģījumiem, kuri neko nedod objektīvās patiesības noskaidrošanai kriminālprocesā, bet rada pilnīgu jucekli. Lūk, šāda pieeja kriminālprocesa efektivitātes celšanai ir šo labojumu būtība.

Es domāju, ka šeit nav vajadzības izskaidrot šo pantu atsevišķas normas, jo par tām sīki runāja Jēkabsones kundze, turklāt jūsu dokumentiem ir pievienota anotācija, kur tas viss ir sīki izskaidrots. Es atļaušos parunāt vienīgi par vienu nelielu normu – padiskutēt par telefona sarunu noklausīšanos. Šis jautājums jau daudzkārt tika apspriests Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Mēs bijām uzaicinājuši uz šo sēdi arī Sakaru ministrijas vadītājus, ministra vietnieku. Arī Johansona kungs bija speciāli uzaicināts pie mums šajā jautājumā. Un jāsaka tā – mēs konstatējām situāciju, ka pašreiz noklausīšanās jautājumi tiešām ir PSRS Valsts drošības komitejas iestāžu pārraudzībā un tehniskajā izpildījumā. Tā tas ir. Tām ir pietiekami sarežģīta tehnika, un uz kāda likuma pamata tās to veic vai neveic – mēs varam tikai minēt. Taču, ja gribam kaut kādā veidā šo noklausīšanos realizēt ar mūsu varas struktūrām, konkrēti, ar mūsu Sakaru ministrijas palīdzību, tad mums pirmām kārtām ir jāpieņem šā likuma norma, ka mēs principā akceptējam pasaules praksi, es pat teiktu, valdošo praksi šajā jomā, ka notiek cīņa ar organizēto noziedzību, cīņa ar dažādiem citiem smagu noziegumu veidiem. Mums vienkārši par šo normu ir jānobalso. Taču tas diemžēl nenozīmē, ka jau nākamajā dienā mums izdosies to pilnībā realizēt. Un tas nenotiks, kā mēs pārliecinājāmies komisijā, tādā veidā, ka, lūk, telefonists tagad sēdēs centrālē pie attiecīgā numura un cauru diennakti klausīsies, vai tur nav kaut kādas sarunas, kas liecinātu par nozieguma izdarīšanu. Tādā veidā šos jautājumus, protams, neviens vairs nerisina. Ja būs šāda norma, ka telefona sarunu noklausīšanās ar prokurora sankciju sīki norādītajos gadījumos ir pieļaujama, tad mūsu Sakaru ministrijai būs pamats šajā jomā strādāt – ieviest tehniku, organizēt tehnisko izpildi, un, protams, es ceru, ka jūs to sapratāt – bez jebkādas Valsts drošības komitejas struktūru iejaukšanās. Jā, šī norma nekādā ziņā negarantē ne to, ka PSRS Valsts drošības komiteja Latvijā neturpinās noklausīties, ne to, ka tas turpināsies, un es gribētu, lai jūs to saprastu. Šai normai ar to nav absolūti nekāda sakara. Ja viņi noklausās, tad viņi noklausīsies, ja viņi negribēs noklausīties, tad viņi to nedarīs, neatkarīgi no tā, ko mēs ierakstīsim savā Kriminālprocesa kodeksā. To vienkārši vajadzētu saprast. Paldies. Un es aicinu šo likumprojektu visnotaļ atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vēl debatēs vārdu lūdz Nikolajs Tropkina kungs, kurš ir šā likumprojekta izstrādāšanas darba grupas loceklis. Vai deputātiem nav iebildumu? Lūdzu, Tropkina kungs!

N.Tropkins, likumprojekta izstrādāšanas darba grupas loceklis, Rīgas pilsētas Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks: Godājamie deputāti! Es gribētu jūs informēt par stāvokli izmeklēšanā, un tieši sakarā ar to arī radās šis likumprojekts, un tieši tāpēc patlaban tiešām neatliekami ir jāpieņem šie Kriminālprocesa kodeksa grozījumi. Es gribētu jums nolasīt dažus statistikas datus, kaut saprotu, ka to ir diezgan nogurdinoši klausīties pēc jūsu grūtās un garās darbadienas, taču tas faktiski parādīs, kādā stāvoklī atrodas Latvijas Republikas izmeklēšanas aparāts. Piemēram, 1986.gadā izmeklētājiem gada lietvedībā bija 17 804 krimināllietas. 1987. un 1988.gadā lietu skaits bija apmēram tāds pats. 1989.gadā lietu skaits bija 26 847, tātad jau par 10 tūkstošiem vairāk, bet 1990.gadā – jau divreiz vairāk. Šogad piecos mēnešos viņu lietvedībā bija jau 19 421 krimināllieta. Tas ir vairāk nekā 1986., 1987. un 1988.gadā kopumā.

Runājot par to slodzi, kura attiecas uz vienu strādājošo izmeklētāju, varu teikt, ka 1986.gadā viens izmeklētājs gadā izmeklēja 79 krimināllietas, 1987.gadā – 80, 1988.gadā – 108, 1989.gadā – 154 krimināllietas, bet 1990.gadā – 216 krimināllietas. Šogad piecos mēnešos atsevišķu Rīgas pilsētas izmeklēšanas daļu lietvedībā uz vienu izmeklētāju bija šāda slodze: piemēram, Ziemeļu rajonā – 133 lietas, Zemgales priekšpilsētā – 134 lietas un Latgales priekšpilsētā – 174 lietas. Pēc zinātniski izstrādātām normām viens izmeklētājs gadā spēj izmeklēt no 35 līdz 40 krimināllietām. Taču te viņam piecos mēnešos ir jau 174 krimināllietas. Jūs paši saprotat, ka praktiski to nav iespējams paveikt. Mēs te mazliet paskaitījām un nonācām pie rezultāta, ka tad, ja izmeklētājs strādās tiešām nopietni ar katru lietu un ja viņam nebūs nevienas brīvdienas, tad viņš varēs vienam noziegumam ziedot ne vairāk par astoņām stundām. Un, ja mēs pieņemsim, ka izmeklētājs tomēr ir cilvēks un arī viņam ir vajadzīgas brīvdienas, tad viņš vienai krimināllietai var ziedot ne vairāk par trim četrām stundām. Bez tam šajās stundās ir jāiekļauj arī tas laiks, ko viņš patērē izbraukšanai uz notikuma vietu. Turklāt dažos gadījumos viņš izbrauc uz notikuma vietu ar sabiedrisko transportu.

Man ir ārkārtīgi liels lūgums, godājamie deputāti, – pievērsiet īpaši lielu uzmanību šim likumprojektam.

Es, būdams praktiķis un strādādams par Rīgas pilsētas Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieku, gribu no praktiskā viedokļa izteikt savas domas par 85., 203.un 210.pantu, kur ir skarti jautājumi par cīņu ar organizēto noziedzību. Tur ievaddaļā ir pieņemts, ka cietušajam vai lieciniekam var rakstīt nevis vārdu, bet pseidonīmu. Sakarā ar ko tas radās, un vai tas vispār ir nepieciešams? It sevišķi pēdējos divos trijos gados noziedzība kļūst arvien smagāka, arvien nopietnāka. Un daudzos gadījumos noziedznieki, lai kaut kā izbēgtu no atbildības, cenšas ar jebkuriem līdzekļiem iedarboties uz lieciniekiem un cietušajiem – draud, iznīcina viņu mantu un tā tālāk. Sakarā ar to, manuprāt, apsūdzētais vai aizdomās turētais tiešām nekādā ziņā nevarētu iepazīties ar liecinieka datiem un pat uzvārdu, tāpēc šī norma tiešām ir ļoti nepieciešama, jo pēc uzvārda Rīgas pilsētā, bet it sevišķi nelielā republikas rajonā, noskaidrot liecinieku vai cietušo ir ārkārtīgi vienkārši. Kad apsūdzētais uzzinās viņu uzvārdus, viņš uzreiz nākamajā dienā var nodot šīs ziņas saviem pārējiem draugiem, kuri atrodas brīvībā, lai tie ietekmētu šos cilvēkus.

Un vēl par 203.pantu, kas aizliedz iepazīties ar ievaddaļā minēto saturu apsūdzētajam un viņa aizstāvim. Man liekas, ka ar šo pantu un tieši šādā redakcijā, ka tas ir aizliegts, mēs pat garantējam tiesības un varbūt kaut kādā veidā aizstāvam tieši aizstāvjus. Es varu iedomāties, ka, teiksim, iepazīstoties ar visiem lietas materiāliem, advokāts izlasa visus datus arī par cietušo un liecinieku, kuram ir jāpanāk drošība. Un mēs taču zinām, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šo advokātu var ietekmēt. Arī cilvēciski var saprast, ka advokātam tiešām vajadzētu aizstāvēt, lai viņam nevajadzētu rīkoties pretrunā ar savu darbu, ka viņam vajag tomēr ar visādiem līdzekļiem aizstāvēt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Tropkina kungs! Vairs debatētāju mums nav. Nē, deputāts Silārs vēlas debatēt. Lūdzu, jo mēs neesam nobalsojuši par debašu pārtraukšanu.

I.Silārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es jūtu, ka tā lieta nav tik vienkārša. Tai var pieiet no vienas puses, bet katrai lietai ir arī otra puse. Un, cik es zinu, tad juristam ir jāuzklausa arī otra puse. Ja mēs šeit domāsim tikai par lieciniekiem, par to, kā nodrošināt liecinieka drošību apsūdzībā, tad man gribētos, lai katrs no klātesošajiem iedomājas tādu variantu, ka viņš varētu būt nepatiesi apsūdzēts un viņa advokātam – tāds variants tiek ierosināts! – nebūs iespējas iepazīties ar apsūdzības liecinieku personībām. Turklāt var būt tāds moments, ka izmeklētājs šantažē, teiksim, savas sievas mīļāko, kas katram ir ļoti saprotami.

No zāles. Man nav… (Zālē smiekli.)

I.Silārs: Es izsaku līdzjūtību Bojāra kungam… (Zālē visi smejas.) Tādējādi es gribētu, lai tiešām mēs neierobežotu aizstāvību, garantējot liecinieku drošību, lai tomēr netiktu ierobežotas aizstāvja iespējas aizstāvēt šo apsūdzību. Pirms variantu balsošanas es lūdzu vismaz izlasīt šos variantus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Protams, to mēs varam apstiprināt arī pirmajā lasījumā, bet tagad, pārskatot šo tekstu, man vienkārši nav iespējas izteikties pie mikrofona, taču es gribēju vērst kolēģu uzmanību uz to, ka tad, ja mēs uzskatām, ka tas tiek pieņemts uz laiku, kamēr izstrādā Kriminālprocesa pamatkodeksu, te 44.pantā minēt pie izmeklēšanas struktūrvienības priekšniekiem tādu personu kā Valsts drošības iestādes amatpersona… Cik man zināms, tad Latvijas Republikā vēl nav nodibinātas nekādas valsts drošības iestādes. Kad tās tiks nodibinātas, tad laikam par to arī varēs runāt, bet nevis tagad. Jo man nav īsti skaidrs, kā Latvijas Republikas likumdošana regulēs dažādās PSRS iestādes, kas atrodas mūsu teritorijā. Un te laikam, sagatavojot otro lasījumu, mums ir rūpīgi jāizrevidē, lai nebūtu šādu momentu, jo tikpat labi tādā gadījumā tas attiecas arī uz šo telefona sarunu noklausīšanos. Iznāk tā, ka mēs reglamentēsim arī šīs iestādes darbību. Tāpēc man būs lūgums Jundža kungam to pamatīgāk izrevidēt, lai šīs drošības iestādes šajā likumā tomēr nefigurētu. Paldies.

Vai vēl ir kādi debatētāji šajā jautājumā? Nav. Tad mums atliek tikai balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Vai ir citas domas? Nav.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Ir reģistrējušies 75 deputāti. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu!. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu konceptuāli pirmajā lasījumā. Un tad strīdēsimies otrajā lasījumā. Lūdzu balsot. Rezultāts! 68 – par, pret – nav, atturas – 3. Tātad likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Godājamie kolēģi, vai vēl kāda komisija ir gatava ziņot par kādu likumprojektu no rītdienas darba kārtības jautājumiem, ko mēs varam izskatīt šodien? Tātad nav. Nē, deputāts Špoģis ir gatavs, bet man tā vien liekas, ka deputāti diezin vai ir gatavi strādāt.

Lūdzu Špoģa kungs. Un tad deputāti izlems, vai viņi ir gatavi darbam.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Jums šodien izdalītais likumprojekts “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” otrajam lasījumam tika izskatīts Ekonomikas komisijā pēc visas tās diskusijas, kas šeit notika. Rakstiski iesniegumi no deputātiem nav saņemti. Taču mēs ļoti rūpīgi izanalizējām visus tos jautājumus un atbildes, kuras šeit tika dotas, un arī stenogrammu tekstu, un noskaidrojām, ka visi tie priekšlikumi, kuri pirms tam bija un kuri šeit tika izteikti no tribīnes, bija jau iestrādāti šajā likumprojekta daļā vai arī rada savu risinājumu izvērstajā speciālajā lēmuma projektā, kuru mēs pieņēmām. Sakarā ar to komisijas locekļi, protams, turpināja visu laiku strādāt, arī autori turpināja darbu, kā rezultātā esam uzlabojuši, pilnveidojuši un redakcionāli noslīpējuši tekstu, ir arī kompozicionāla rakstura labojumi.

Piemēram, 3.pantā ir notikusi kompozīcijas uzlabošana, kura absolūti nemaina ne panta saturu, ne būtību. Arī 9.pantā ir racionālāk sakārtots teksts. Tāpat 10.panta ceturtajā daļā ir uzlabota redakcija. Tas pats sakāms par 11.panta piekto un septīto daļu, kur ir izdarīti redakcionāli precizējumi. Visai nenozīmīgi redakcionāli precizējumi ir izdarīti arī 15. un 16.pantā. Un tas arī ir viss.

Tādu likumprojekta redakciju, kāda jums tagad ir izdalīta, Ekonomikas komisija pieņēma, uzskatot, ka pie visiem priekšlikumiem, kuri vēl ienāks līdz sesijas beigām, mums būs laiks ļoti pamatīgi strādāt visu brīvlaiku. Un tad brīvlaikā tiks pildīts lēmums, kuru mēs pieņēmām, un, atgriežoties pēc brīvdienām pie trešā lasījuma, mēs varēsim izdarīt visus nepieciešamos labojumus. Es jau zinu, ka tādus iesniegs kolēģis Ivars. Vārdu sakot, uz trešo lasījumu būs jau sagatavoti visi redakcionālie priekšlikumi. Un, vadoties pēc tā, cik tālu būsim tikuši ar lēmumu izpildi, jo visi šie uzdevumi tika noteikti ar mūsu lēmumu, mēs tad varēsim izstrādāt konkrētu lēmuma projektu un pieņemt lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību attiecībā uz dažādām tautsaimniecības nozarēm – uz lauksaimniecību, uz rūpniecību un tā tālāk. Tiks ievērotas visas tās īpatnības, kādas būs nepieciešamas. Tas notiks, lūk, tādā veidā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tas ir otrais lasījums. Un otrajā lasījumā likumprojekts tiek apspriests pa pantiem. Pirmajā lasījumā ir jautājumi un debates, bet otrajā lasījumā tiek apspriests pa pantiem. Ja mēs esam ceļā uz šo otro lasījumu, tad, lūdzu, runāsim par konkrētiem pantiem. Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Es atvainojos – vai tomēr nav pārsteidzīgi apspriest šodien šo likumprojektu pa pantiem, tāpēc ka zālē nav daudzu deputātu, kuri varbūt šeit gribētu debatēt, jo neviens taču nezināja, ka šodien mēs apspriedīsim rītdienas darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Tātad mazliet maskētā formā tika izteikts priekšlikums, ka šodien nevajadzētu apspriest šo likumprojektu. Tad iznāk tā, ka Špoģa kungs veltīgi ir stāstījis mums šīs problēmas. Tagad mums ir jānobalso par to, vai mēs turpināsim darbu vai pārtraucam plenārsēdi. Mums cits nekas neatliek.

Lūdzu balsošanas režīmu. Zālē pašreiz ir 53 deputāti. Vizuāli es jums to varu pateikt arī bez elektronikas. Lūdzu, kurš ir par to, lai mēs pārtrauktu plenārsēdes darbu, jo mums vēl ir atlikušas 16 minūtes laika. Rezultātu! Deputāts Šteins pašlaik pieprasa izdruku. (Zālē smiekli.) 30 – pret. (Zālē troksnis.)

Es atvainojos, kolēģi, tā kā tas ir ļoti strīdīgs jautājums, tad es domāju, ka atlikušajās 16 minūtēs mēs varam strīdēties par to, vai ir jāatceļ balsošanas rezultāti un vai ir jābalso no jauna. Tad tieši paies šīs 14 minūtes. Es tomēr piedāvāju šodien plenārsēdē beigt darbu un atsākt to rīt no rīta.

Lūdzu, Jundža kungs vēlas kaut ko paziņot.

T.Jundzis: Man ir tāds lūgums un priekšlikums: vai mēs nevarētu rītdien otrajā lasījumā izskatīt Kriminālprocesa kodeksa labojumus, jo darba grupā visus jūsu priekšlikumus jau paspējām ņemt vērā, un tie ir tādi, kuri vairs nav jāpavairo. Tie attiecas gan uz Valsts drošības komiteju, gan uz pseidonīmiem.

Priekšsēdētājs: Godājamais Jundža kungs, to laikam rīt izlems plenārsēde pilnā sastāvā, nevis patlaban mēs. Līdz rītam!

(Sēdes beigas)