Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09., 28.09., 05.10., 13.10., 19.10., 26.10., 03.11.2005.

Pat vēl pēc Staļina nāves daži gadi pagāja diktatora ēnā. Laikraksta “Cīņa” iznākšanas 50.gadadienai veltītā svinīgā sēde 1954.gada 27.martā	LĻKJS VIII kongresa atklāšanā 1950.gada 27.jūlijā runā vēlākais nacionālkomunistu vajātājs Arvīds Pelše Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Kliedējot mītus par Kārļa Ulmaņa likteni

1955.gada septembrī un oktobrī Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam bija interesanta vēstuļu apmaiņa ar Ērlu Dželiko no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas par Latvijas un Igaunijas prezidentu Kārļa Ulmaņa un Kostantina Petsa likteni. K.Zariņa rīcībā pašā septembra sākumā bija nonākusi informācija, ko izplatīja britu ziņu aģentūra “Reuter” un franču avīze “Le Monde”, ka abi prezidenti ir dzīvi un padomju valdība pēc ilgiem gadiem viņiem ir atļāvusi atgriezties dzimtenē. Tika norādīts, ka šādas ziņas nākušas no padomju informācijas avotiem. K.Zariņš savā 7.septembra vēstulē britu Ārlietu ministrijai apstrīd to ticamību, un atzīmē, ka K.Ulmanis ir miris jau pirms krietna laika Sibīrijā. Latvijas sūtnis kļūdaini raksta, ka pēdējās ziņas no K.Ulmaņa Latvijā pienākušas kara laikā 1943.gadā no Kaukāza. K.Ulmanis vēstulē lūdzis atsūtīt viņam sirds zāles, ko viņš it kā nav varējis dabūt Padomju Savienībā.
K.Zariņš vēstulē apgalvo, ka prezidents K.Ulmanis ir miris un baumu izplatīšana par viņu droši vien ir tikai kāda izplānota padomju režīma akcija. Viņš savā vēstulē atsaucas uz to, ka jau 30.gadu pašās beigās K.Ulmanim bija diezgan vāja veselība, viņš pilnīgi nelietoja alkoholu un bija atturīgs ēdienu izvēlē. Pēc ilgākām valdības sēdēm K.Ulmanis allaž lietoja zāles. K.Zariņš, neticot preses informācijai par K.Ulmaņa likteni, tomēr lūdza britu Ārlietu ministriju to pārbaudīt pa saviem kanāliem.
Ē.Dželiko 1955.gada 12.oktobrī, atbildot uz K.Zariņa lūgumu, rakstīja, ka informāciju par to, ka K.Ulmanis ir dzīvs un atgriezīsies Latvijā, esot izplatījuši padomju delegāti Starptautiskajā starpparlamentārās savienības kongresā Helsinkos. Tālāk informācija nonāca Somijas presē un izplatījās arī citu valstu ziņu aģentūrās un laikrakstos. Ē.Dželiko uzsver, ka viņam nav nekādu iespēju pārbaudīt šo ziņu ticamību. Britu ierēdnis atzīmē, ka nebūtu pārsteigts, ja vispārējās amnestijas apstākļos, kas PSRS sākās pēc Staļina nāves, abiem ļoti vecajiem Baltijas valstu prezidentiem padomju režīms atļautu atgriezties savā dzimtenē. Vēstules nobeigumā Ē.Dželiko atzīmē: britu Ārlietu ministrija uzskata, ka abi Baltijas valstu prezidenti tomēr ir miruši un ka iepriekš pieminētā informācija ir tikai preses izplatītas baumas.
1955.gada beigās K.Zariņam atkal bija sarakste ar Ērlu Dželiko, tikai šoreiz par ticības brīvības jautājumiem un baznīcas stāvokli Padomju Savienībā, tajā skaitā arī Latvijas PSR. Britu Ārlietu ministrija šoreiz lūdza K.Zariņam informāciju par latviešu bīskapa B.Sloskāna vizīti Londonā. K.Zariņš nosūtīja ministrijai ziņojumu par tikšanos ar B.Sloskānu un viņa uzrunu trimdas latviešiem. Ē.Dželiko atbildes vēstulē K.Zariņam pateicās par palīdzību un izteica cerību, ka B.Sloskāna vizīte būs iedvesmas avots latviešiem Anglijā un visā pasaulē.

Kārlis Zariņš sagaida Ņ.Hruščovu Londonā

1956.gada pavasarī Lielbritānijā oficiālā vizītē ieradās Padomju Savienības pēcstaļina perioda jaunie līderi Ņikita Hruščovs un maršals Nikolajs Bulgaņins. Šis notikums piesaistīja Baltijas valstu vēstniecību un trimdas organizāciju uzmanību. K.Zariņš, B.Balutis un A.Torma saistībā ar šo vizīti vienlaikus 1956.gada 14.aprīlī nosūtīja speciālu memorandu Anglijas ārlietu ministram.
Jau savā pavadvēstulē, kas bija pievienota memorandam, K.Zariņš pievērsa uzmanību tam, ka latvieši Anglijā un visā brīvajā pasaulē ar lielu satraukumu ir uzņēmuši ziņu par šo vizīti. Izprotot šā satraukuma iemeslus, viņš arī ir nolēmis nosūtīt britu ārlietu ministram Selvinam Loidam memorandu, kurā vēlas izteikt savas pārdomas par PSRS realizēto politiku. K.Zariņš dokumentā atzīmē, ka labi saprot pēckara periodā izveidojušās starptautiskās situācijas galvenās grūtības un problēmas un cer, ka abu valstu sarunu laikā tām izdosies atrast kādu risinājumu. Viņš arī uzsver, ka tikšanās laikā padomju līderiem būtu jāpieprasa pasteidzināt anulēt tās netaisnības, ko staļiniskais agresīvais režīms pieļāvis pret Latviju. Vislabākais apliecinājums padomju valdības labajai gribai varētu būt tās karaspēka ātrāka izvešana no Baltijas valstīm. K.Zariņš memoranda nobeigumā skeptiski konstatē, ka jauno padomju līderu līdzšinējā politika diemžēl neliecina par gatavību veikt pozitīvas izmaiņas Baltijā. Latvijas sūtnis izsaka gatavību iesniegt Anglijas valdībai viņam zināmo latviešu patriotu sarakstu, kuri atrodas padomju vergu darba nometnēs, cietumos vai vietās, kur ir necilvēcīgi apstākļi, lai sekmētu to atbrīvošanu. K.Zariņš arī atvainojas par uzmācību britu ārlietu ministram, jo memorandā kārtējo reizi atgādina par atbalsta nepieciešamību Latvijas neatkarības atjaunošanā. Viņš atzīst, ka to dara tāpēc, ka pašreizējos apstākļos Latvija pati nevar aizstāvēt savas intereses. K.Zariņš konstatē, ka vienīgais, ko latvieši var darīt, ir lūgt Dievu un kristīgi demokrātiskos spēkus Rietumos uzņemties atbildību par miera un taisnīguma nodrošināšanu pasaulē.

Igaunijas un Lietuvas sūtņu argumenti

Arī Igaunijas vēstnieks Lielbritānijā A.Torma savā memorandā britu ārlietu ministram akcentēja līdzīgas problēmas sakarā ar gaidāmo padomju līderu vizīti. Dokumenta ievaddaļā A.Torma pauda atbalstu britu premjera A.Īdena lēmumam ielūgt Ņ.Hruščovu vizītē uz savu valsti. Viņš uzsvēra, ka igauņi to netulko kā Rietumu demokrātisko valstu pamatprincipu revīziju. To apliecina Anglijas valdības konsekventa Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika. A.Torma atzīmēja: “Es esmu stingri pārliecināts, ka bez pastāvošo netaisnību likvidēšanas, kādas ir pieļautas pret igauņu tautu, nevar atjaunot normālas attiecības ar Padomju Savienību un tātad sekmēt miera nostiprināšanu Eiropā. Es būtu ļoti pateicīgs Viņa Majestātes valdībai, ja tā sarunās ar PSRS, izvirzoties jautājumam par situāciju Baltijas valstīs, vēlreiz skaidri paustu atbalstu Igaunijas tautas tiesībām uz brīvību un neatkarību.”
B.Balutis savukārt centās pievērst uzmanību tam, ka vizīte ir svarīga ne vien PSRS un Lielbritānijai, bet arī citām Eiropas valstīm, tajā skaitā padomju sistēmā vardarbīgi iekļautajām valstīm Austrumeiropā un Baltijā. Lietuviešu vēstnieks uzsvēra, ka ļoti uzmanīgi jāvērtē Padomju Savienības jaunās vadības veiktā Staļina režīma atmaskošana un tā šausmīgo noziegumu nosodīšana. No vienas puses, tas demonstrē jaunu domāšanu Padomju Savienībā, dziļās izmaiņas, kas notikušas šeit pēc Staļina nāves. Bet, no otras puses, B.Balutis aicina britu līderus būt piesardzīgiem un nekrist eiforijā. Pašlaik tomēr līdz galam nav skaidri jauno PSRS līderu nodomi. Vislabākais tests priekš PSRS būtu tūlītēja Staļina–Hitlera 1939.gada vasarā noslēgtās slepenās vienošanās nosodīšana un anulēšana. Tieši šī vienošanās ļāva Hitleram uzsākt Otro pasaules karu, bet Padomju Savienībai sagrābt plašas teritorijas, tajā skaitā Lietuvu un citas Baltijas valstis. Pašlaik, atzīmē B.Balutis, nekādas pazīmes neliecina, ka PSRS gatavotos kaut ko tādu darīt. Tieši pretēji, jaunākā informācija no Padomju Savienības apstiprina, ka režīms plāno liela daudzuma jaunu cilvēku pārvietošanu no Baltijas valstīm uz Sibīriju jauno zemju apgūšanai. Tas viss līdzinās Staļina veiktajām deportācijām. B.Balutis memoranda nobeigumā pesimistiski konstatē, ka padomju līderiem nosūtītais ielūgums apmeklēt Angliju grauj lietuviešu pretošanos režīmam. Padomju propaganda ielūgumu var izmantot kā apliecinājumu tās īstenotās politikas akceptam Rietumos.

Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004