Letonistika – pašu sabiedrībai un pasaulei

Nobeigums. Sākums – “LV”, 09.11.2005.

Latvieši pašā Baltijas vidū

Reizē arī būtu jāparāda latviešu vieta baltu, visas Baltijas saistībā ar mūsu etnoģenēzi. Šovasar man bija gods Helsinkos X Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē referēt par Baltijas jēdzienu vēstures aspektā (LV, 2005.g. 12.–20. jūlijs). Balti un Baltija ir neoloģisms, jaunvārds, kas radās 19.gs. vidū – vienlaikus gan Baltijas iedzīvotāju, galvenokārt Baltijas vāciešu, apzīmēšanai, gan arī baltu tautu (pirmām kārtām senprūšu) apzīmēšanai, kaut arī termina aizsākums “Mare Balticum” meklējams jau Brēmenes Ādama hronikā 11.gs. (cēlies vai nu no balteum, belta = josta (“jostas jūra”) vai ilīriešu balta = staignājs, vai slāvu boloto, Balaton u.tml.). Baltu tautas jeb dzintara meklētāju tautas romiešu vēsturnieks Tacits apzīmēja par aistiem; vai tie bija visi balti kopumā, ieskaitot tagadējo latviešu un lietuvju priekštečus, vai tikai senprūši, par to domas dalās. Slavenais lietuvju valodnieks Kazimiers Būga nelietoja terminu “baltu valodas”, bet gan “aistu valodas”, taču vārds “aisti” mūsdienās ir pārgājis etniski atšķirīgo somugru – igauņu – apzīmēšanai. Man imponē profesora Arnolda Spekkes piezīme 1948.gadā sacerētās “Latvijas vēstures” ievadā: “Tacits ar aistiem saprot senbaltus, vēlākie rakstnieki – senprūšus; vēlākos laikos šis vārds ir pārnācis uz somugru ciltīm piederīgiem igauņiem kā vēstures kuriozs, līdzīgi kā baltu tautām piederīgie prūši ir savu vārdu atdevuši visvāciskākajiem vāciešiem, to kolonizētājiem.”
Taču tas atkal ir vēstures un valodas paradokss. Ilgi ir valdījis triviāls viedoklis, ka ar lietuvjiem latviešus saista valodas, izcelsmes, “asiņu” kopība, ar igauņiem – tikai vēstures kopība, taču nupat sāk argumentēt, ka latviešu nācijas substrāts ir protofinni (sensomi), kas pārņēmuši indoeiropiešu (baltu) valodu un ģenētiski, gēnu ziņā, latvieši esot tuvāki somiem, igauņiem, lībiešiem nekā lietuvjiem, ko itin kā apstiprina tieši jaunākie gēnu kombināciju pētījumi, tiesa, vēl nedaudzi un ne gluži izstrādāti. Vulgāri runājot, “latvieši ir lietuviski runājoši somi”.
Šā vai tā, mēs, latvieši, esam pašā Baltijas vidū un esam cieši saistīti gan ar lietuvjiem, gan ar igauņiem. Varbūt šī pati ģenētiskā latviešu nācijas sašķeltība ir dramatiski ietekmējusi arī mūsu nacionālo raksturu un tā ir arī etnopsiholoģijas problēma, integratīva problēma. No šā viedokļa – atkārtoju – letonistikai ir jābūt saistītai gan ar baltistiku, lituānistiku, gan ar somugristiku, ietverot tajā ne tikai lībiešu komponenti, bet arī dziļākus senvēstures slāņus. Ierosinu nākamajā XI Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē 2007.gadā Rīgā izvērst dziļāku starptautisku diskusiju par šo problēmu. Un arī pamazām iekļaut letonistiku indoeiropeistikas kopējo pētījumu straumē kā īpatnēju sastāvdaļu.

Ciešā saistībā ar citiem

No letonistikas nedrīkst izslēgt ne lībiešu problēmu, nedz arī aspektus, kas saistīti ar Baltijas vācu un Rietumeiropas ietekmēm. Par letonistikas būtisku sastāvdaļu jākļūst arī Rīgas vēsturei, bet Rīgā nu garus gadsimtus dominēja vācieši. Vācu ietekme Latvijas vēsturē, kristietības vēsture Latvijā (ieskaitot brāļu draudzes), arī zviedru un poļu ietekme varētu kļūt par dziļāku interdisciplināru pētījumu objektu (ne tikai literatūras, mākslas vēsturē vien), bet plašākā aspektā – par Latvijas “eiropeizāciju” un par mūsu kultūras sinkrētisko raksturu.
Ne tādēļ, ka esam kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti, bet tādēļ, ka šo “eiropeizāciju” diktēja Latvijas, Baltijas vēstures objektīva loģika. Latviešu nāciju un Latvijas saturu ir veidojuši ne tikai zemnieki, bet arī amatnieki, muiža, pilsētu norises. Rīgas vēsture Latvijas vēsturē un letonistikā traktējama ne tikai kā Jāņa Strauberga “latviskā Rīga”, bet gan kā Rīga kopumā. Un te bija ne tikai Šteinhauers un pirmās “latviešu nacionālās cīņas” 18.gs., bet arī pirmais latviešu ārsts – dabzinātnieks, farmaceits, ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis no latviešu mastu brāķeru, brāļu draudzēm piederīgo Grunduļu dzimtas. Bet vai V.Ostvalds, F.Canders, P.Valdens, S.Eizenšteins, A.Bīlenšteins, Stenderi arī nebūtu iekļaujami letonistikas studijās? Manuprāt, būtu. Un te nonākam pie Rietumeiropas amatnieku, pilsētnieku imigrācijas Livonijā jau kopš viduslaikiem, pie Kurzemes hercogistes fenomena. Atgādināšu varbūt epizodisku faktu, ka amatnieki Sēlijā 17.gs. nāca no valoņiem un te izmira 1710.gada “lielajā mērī”, – vai tie būtu zuduši gluži bez pēdām?
Šodien gandrīz vai nepiedienīgi šķiet runāt par Krievijas un krievu ietekmi uz latviešu nācijas veidošanos un attīstību. Taču ignorējama, piemēram, nebūtu Pēterburgas loma tieši latviešu politiskajā, kultūras un zinātnes vēsturē – minēšu tikai atslēgas vārdus – “Pēterburgas Avīzes”, K.Valdemārs, J.Alunāns, Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”, pirmie profesionālie latviešu mūziķi un gleznotāji, zinātnieki, Latviešu Pagaidu nacionālā padome u.c. Turklāt caur Pēterburgu latviešos ir nākušas arī Rietumeiropas ietekmes, kuras pieejamību dzimtenē 19.gs. zināmā mērā kavēja Baltijas vācieši. Šo ietekmju izvērtējumam arī jābūt vismaz akadēmiskās letonistikas lokā, un ir tikai apsveicami, ka šajā letonistikas kongresā tik plaši tiek risinātas arī Latvijas vecticībnieku problēmas. Pēterburgas problēma ir daļa no plašākas problēmas, latviešu trimdas fenomena – vēsturisku apstākļu dēļ Latvijas kultūra un pats Latvijas jēdziens lielā mērā veidojies ārpus Latvijas, tā ir allaž aktuālā mūsu diasporas problēma.
Veidojot šo referātu, pārlasīju M.Gimbutas, V.Toporova, U.Dini, A.Spekkes darbus, domāju – ja šāda kalibra darbi taptu jaunās letonikas programmas ietvaros kā tās rezultāts, tad programma būtu sevi ar uzviju attaisnojusi.

Rosinājumi domu apmaiņai

Nobeigumā gribētu izsacīt dažas vispārēja rakstura piezīmes diskusijai:
1. Letonikas valsts pētnieciskā programma, kurai pašreiz piešķirts valsts finansējums – 600 tūkstoši latu 2006.gadam, kuru aprūpē Latvijas Zinātņu akadēmija, pagaidām ir paredzēta uz trim gadiem ar garantētu valsts finansējumu. Bet ko tālāk? Manuprāt, pareizi būtu nostiprināt atziņu, ka šī nozare (nevis konkrēta programma, bet tieši pati nozare – letonistika!) arī turpmāk obligāti ir finansējama kā Latvijai būtiska nozare, jo tās finansiālos pamatus daudzinātie Eiropas fondi nenodrošinās. Pamatatziņai jābūt: Latvijas valdībai jānodrošina latviešu valodniecības, Latvijas vēstures, kultūrvēstures un līdzīgu nozaru harmoniska attīstība augstā līmenī un arī letonikas kā virskomponentes attīstība, jāveicina jaunu speciālistu izaugsme starptautiskā līmenī. Letonistikas pētījumiem jābūt mūsu identitātes izpratnes pamatā.
Letonistikai jābūt ne tikai latviešu valodniecības, Latvijas vēstures, etnogrāfijas un visu citu nozaru mehāniskai summai, bet šo nozaru superpozīcijai ar interdisciplināru raksturu; ne tikai summēt, bet integrēt uz plaša empīriska, avotos balstīta, pārbaudīta, izvērtēta materiāla pamata, jāiedibina ciešāki kontakti dažādu nozaru pētnieku starpā.
2. Letonistikas mērķiem jābūt sabiedrībai izprotamiem, tuviem, plaši popularizētiem, taču nozare nedrīkst būt angažēta, politizēta, ar populistisku pieskaņu un jau iepriekš izdomātiem secinājumiem, kas atbilstu pašreizējās valdības nostādnēm vai sabiedrības šābrīža noskaņojumam. Te paraugu rāda Vēsturnieku komisija, Valsts valodas komisija, tomēr nevar apgalvot, ka visi to paspārnē radītie sacerējumi būtu gluži brīvi no politiskas konjunktūras elementiem. Letonistiem jādomā ne tikai šīsdienas, bet arī rītdienas kategorijās, tai jāraugās ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu, nav jāsankcionē acumirklīgas noskaņas un aizspriedumi, bet jārada plašs, uz pētījumiem un objektivitāti balstīts viedoklis, ir jāaudzina sabiedrība. Letonistiem jāizvēlas vērienīgāki mērķi nekā projektu (grantu) summēšana vien – varbūt datu bāzes par valodu, vēsturi, varbūt jaunas enciklopēdijas “Latvija un latvieši pasaulē” veidošana, fundamentālas monogrāfijas (arī svešvalodās) u.tml.
3. Nākamajam Letonikas kongresam jābūt īsteni starptautiskam, jādomā pirmām kārtām par stabilām saitēm ar lietuvju, igauņu, somu, citzemju kolēģiem, jādomā par lingua franca, kuru kongresā varētu lietot līdzās latviešu valodai. Latvijas un Lietuvas forums š.g. septembrī Kauņā bija pirmais eksperiments, taču jāiesaista vairāk speciālistu no dažādām nozarēm un vairāk jāpublicē raksti citzemju recenzējamos izdevumos, lai zinātnes pasaulei parādītu Latvijai, letonistikai būtiskākos sasniegumus, lai mūsu zinātnes veikums nostātos līdzās mūsu kultūras un mākslas veikumam.

Pēc plenārreferāta Letonikas I kongresā Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2005.gada 24.oktobrī

Prof. Jānis Stradiņš,
LZA Senāta priekšsēdētājs