Latvijas pieredze var noderēt citiem

Jau vairāk nekā gadu esam Eiropas Savienībā, kuras pamatnostādņu vidū ir arī “vienotība daudzveidībā”. Latvijas pienesums šai daudzveidībai izpaužas mūsu nacionālo vērtību piedāvājumā. Pie tādām pieder arī tautas vitalitātes un pašsaglabāšanās liecības, ko rodam Latvijas vēsturē, sākot no vissenākajiem laikiem. Šo vērtību pienācīga apzināšana un popularizēšana ir mūsu tautas goda un pašlepnuma jautājums.
Letonikas bagātību krātuvē blakus jau apzinātajām vērtībām iespējami jauni un jauni pienesumi. Tādus sola filozofiskās domas tālāka izpēte, pētījumi sociālpsiholoģijā, tiesību vēsturē un daudzās citās jomās. Arī mūsu tautas nesenās, bet ārkārtīgi nozīmīgās vēstures lappuses pagaidām ir nepietiekami apkopotas, analizētas un izvērtētas.
Vēsturnieki pēdējos 50 gadus principiāli izslēdz no savu pētījumu loka kā “nenobriedušus” zinātniskiem vispārinājumiem; tādus, kas pakļauti subjektīvām un politiskām ietekmēm un līdz ar to nav objektīvi izvērtējami. Tomēr šo “tabu” diezin vai vajadzētu attiecināt uz mūsu neatkarības atjaunošanas procesiem, kas satricināja komunistisko ideoloģiju un totalitārismu visā pasaulē un tieši ietekmēja Padomju Savienības un padomju režīma sabrukumu.
Profesoram Džīnam Šārpam, kas ir pašlaik ievērojamākais nevardarbīgās cīņas pētnieks un arī mūsu akadēmijas goda doktors, Baltijas notikumu analīze ļāvusi secināt, ka ir iespējams uzvarēt varenas impērijas un totalitāras sistēmas, ka mazas nācijas var iegūt neatkarību no lielvalstīm un izdzīvot un ka nevardarbīga cīņa var būt daudz spēcīgāka un iedarbīgāka par vardarbību.

Nevardarbīga pretošanās asimetriskos konfliktos

Nevardarbīgā pretošanās ir indivīda, cilvēku grupas vai veselas tautas cīņa par savām tiesībām un likumiskajām interesēm, lietojot psiholoģiskus, sociālus, ekonomiskus, politiskus un citus nemilitāra rakstura ieročus. Brīvību alkstošas tautas to nereti izmanto cīņā pret totalitāriem un nedemokrātiskiem režīmiem.
Nevardarbīgās cīņas jēdziens parasti asociējas ar tādu harismātisku līderu vārdiem kā Mohandass Karamčands Gandijs vai Mārtins Luters Kings, juniors. Nevardarbīgās cīņas veidiem un pielietojumam ir gadsimtiem ilga un visu pasauli aptveroša vēsture, ko pavada gan uzvaras, gan zaudējumi. Nevardarbīgās cīņas uzvaras augļus labi izjutušas Baltijas valstis “dziesmotās revolūcijas” laikā; tos baudījusi krievu tauta, nepakļaujoties pučistiem 1991.gada augustā. Nevardarbīgās pretošanās taktika nodrošināja demokrātisko spēku uzvaru Gruzijas “rožu revolūcijā” 2003.gadā un Ukrainas “oranžajā revolūcijā” 2004.gadā. Arī Baltkrievijas opozīcija šajā sarežģītajā periodā labi apzinās, ka demokrātiski pārveidojumi iespējami tikai ar nevardarbīgām metodēm.
Nevardarbīgās pretošanās teorija vēl ir tapšanas stadijā. Tomēr vēsturiskās pieredzes analīze skaidri parāda nevardarbīgās pretošanās priekšrocības, tās stiprās un vājās puses. Tas ir labākais cīņas veids tieši asimetrisku konfliktu gadījumos, kad pušu spēki ir nevienlīdzīgi un ar spēka metodēm uzvaru gūt nav iespējams.

Pēc plenārreferāta Letonikas I kongresā Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2005.gada 24.oktobrī

Nobeigums sekos

Dr.hist. Tālavs Jundzis