Virsotnē nedzīvo, virsotnē — kāpj. Arī zinātnē

Ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta direktors Edmunds Lukevics:

1999.gada 18.decembrī sarunā ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un Imantu Freibergu

Sieviete var laist pasaulē jaunu dzīvību, vīrietim tur ir tikai pastarpināta loma, kaut iztikt bez viņa nevar. Kad uzsintezēju jaunu vielu, ko neviens nekad nav ieguvis, notiek kaut kas līdzīgs, — es radu to, kas vēl nav bijis. Katram pētniekam šis viņa jaunradītais ir ļoti dārgs. Sintezēšana it kā ir pretēja dabas likumībām, bet patiesībā nav, jo es nevaru salikt kopā to, kas nav savietojams. Ja ir gatava metode, tad vielu māk iegūt pat students. Taču izdarīt pirmoreiz — tur jau ir jādomā.

Nodaļa no topošā izdevuma "Millennium. Skats uz Latviju" otrās grāmatas

— Amerikāņu zinātnieki atraduši zāles, kas uz pusi pagarina mūžu. Jau spriež, ka cilvēks varētu dzīvot 150 gadu. Vēl gan eksperimenti ir pašā sākumā, tomēr atklājums vieš cerības... Vai jums nav gribējies izgudrot līdzīgu brīnumlīdzekli? Ir ziņas, ka institūtā veic sekmīgus pētījumus, lai novērstu vecuma prāta mazspēju...

— Ja salīdzina cilvēka mūža caurmēra ilgumu pirms tūkstoš gadiem un mūsdienās, starpība ir ievērojama. Daļā valstu tas divkāršojies, citur mazāk, rādītāji ir dažādi. Japāņu mūža garums tagad pārsniedz 80 gadu, bet dažās Āfrikas zemēs ļaudis vēl arvien dzīvo ne vairāk par 40 gadiem. Tiesa, tie ir vidējie skaitļi, ņemot vērā bērnu mirstību un citus rādītājus. Tomēr ilgdzīvotāju skaits pasaulē ir krietni pieaudzis. Domāju, ka mūža pagarināšana nav nekas neiespējams. Jau tagad atsevišķi cilvēki piedzīvojuši 120 un vairāk gadu vecumu, par 150 gan pagaidām grūti runāt. Zāles... Daudz ko varētu lietot. Bet mūsu mūža pagarināšanu ierobežo virkne apstākļu. Viens no tiem ir nemitīgā spriedze, stress, kas arvien pieaug. Nukleīnskābju, gēnu pētnieki uzskata, ka zināmā mērā ir ieprogrammēts, cik ilgi cilvēkam jādzīvo. Manuprāt, līdz simt gadiem mierīgi var dzīvot, ja tiek vaļā no visām kaitēm. Arī mūsu institūtā profesors Gunārs Duburs ilgstoši ir pētījis šo problēmu un secinājis, ka var pagarināt dzīvi ne tikai tārpiem, bet arī, piemēram, žurkām. Tie gan ir laboratorijas apstākļi, tā nav ikdiena.

Jautājums ir cits: kādam jābūt ilgdzīvotājam, cik cilvēks 120 gadu vecumā var būt fiziski un garīgi pilnvērtīgs? Ja smadzenes vairs lāgā nedarbojas, dzīve ir grūta. Domāšanas un prāta spēju uzturēšana vecumā ir viens no pētījumu virzieniem, kurā mēs strādājam. Ir vesela rinda germāniju saturošu vielu, kas aizkavē atmiņas zudumu vai samazināšanos. Pagaidām tās izmēģinām, eksperimentējot ar dzīvniekiem. Un sasniegtais rāda, ka atmiņu var uzlabot. Eksperimenti gan pašā sākumā, vēl jāveic garš ceļš. Mēs esam gandrīz vienīgie pasaulē, kas šādos pētījumos strādā ar tāda tipa vielām.

Ja izdotos paildzināt cilvēka mūža aktīvo daļu, tas būtu tā vērts. Un tas būtu interesanti. Jo ir tik daudz ko lasīt, redzēt, dzirdēt, darīt. Mēs tagad nevaram izdzīvot to, kas risinājies iepriekšējos gadu simteņos. Varbūt varam izlasīt, ņemot tikai katra gadsimta klasiķus. Un to vien jau ir daudz. Varam mēģināt noklausīties mūzikā pašu labāko, bet arvien jau nāk klāt jaunais. Tāpat tas mūsdienās ir studentam. Pēc 1958. gada, kad beidzu augstskolu, nācis klāt milzīgs zināšanu apjoms. Taču students nevar iztikt arī bez visa tā, ko es zināju tolaik. Jo pamats jau palicis tas pats. Arī man visu laiku ir jāmācās līdzi — tiek atrastas jaunas metodes, likti lietā jauni paņēmieni. It sevišķi tas attiecas uz ķīmiju. Un ļoti jauki, ja ir aspiranti, doktoranti, ar kuriem kopā var mācīties.

Piemēram, man daudz ko nācās apgūt spektroskopijā. Kad es studēju, tādas metodes vispār nebija. Sākām lietot kodolu magnētiskās rezonanses spektrometru vielu struktūras noteikšanai. Pirmie spektri, pirmie attēli, kas raksturo vielas uzbūvi, tika uzņemti ar aparatūru, kuras frekvence — 20 megaherci. Kaut ko jau tur varēja atšķirt un saskatīt. Kad nopirkām nākamo — ar 60 megahercu frekvenci —, tad šķita, ka viss redzams un izšķirams lieliski. Tad — 90 megaherci, pēc tam 360. Un pavērās jau pavisam cita aina. Turklāt eksperimentus bija iespējams veikt daudz ātrāk. Taču pieauga arī aparatūras cena — caurmērā, cik simti megahercu, tik simttūkstoši dolāru. Patlaban pasaulē lielākoties strādā ar 500 megahercu aparatūru. Ja mums to vajadzētu nopirkt, tad jāizdod pusmiljons dolāru. Astoņdesmito gadu vidū institūtam tādu mašīnu vajadzēja, bet tik daudz naudas nebija.

Izdomājām iet citu ceļu — mēģināt panākt, lai uz tās pašas aparatūras attēla izšķirtspēja atbilstu 500 megahercu vai pat lielākai frekvencei. Mūsu aspirants Ēriks Kupče šo problēmu atrisināja, pirmo reizi pasaulē atrodot paņēmienu, kā panākt ultraaugstu izsķiršanas spēju silīcija spektros. Kad pārrēķinājām, izrādījās, ka mūsu attēls atbilst 1200 megahercu frekvencei. Tāda frekvence vēl arvien pasaulē nav sasniegta. Tagad Ēriks Kupče strādā Anglijā, Oksfordā, viņam firmā ir aparāts ar 900 megahercu frekvenci — tās ir pavisam citas iespējas. Tāda iekārta varbūt mazāk vajadzīga ķīmisku vielu izzināšanai, bet ir ļoti noderīga dabas vielu pētījumiem.

Tātad mēs jau astoņdesmito gadu beigās ar noteiktām vielām varējām strādāt līmenī, kas joprojām citur pasaulē nav sasniegts. Tas tad arī pavēra Ērikam Kupčem ceļu vispirms uz Vāciju, tad uz Angliju — uz Kembridžu, Oksfordu. Tagad viņš ir atbildīgs par visiem kodolu magnētiskās rezonanses spektrometriem, kas strādā virs 700 megaherciem, Eiropā un Amerikas austrumkrastā.

Tomēr kopumā Latvijas dabaszinātnēs augstas klases aparatūras trūkums ir viena no galvenajām problēmām.

— Zinātnieki arī padomju režīmā uz ārzemēm tomēr tika biežāk nekā citās nozarēs strādājošie. Kad pirmo reizi aiz Padomju savienības robežām nonācāt jūs?

— Mans pirmais brauciens uz ārzemēm, uz Franciju, pēc tā laika mērauklām bija diezgan agri — 1968. gadā. Turpmāk desmit gadus mani nekur uz ārvalstīm nelaida. Līdz 1977. gadam, kad biju ielūgts uz Alfrēda Nobela simpoziju Zviedrijā.

Pēc tam radās sarežģījumi ar mūsu izgudrotā ftorafūra eksportu uz Japānu. Un man nācās braukt turp. Dažas japāņu firmas bija izdomājušas, ka mūsu patentēto šo zāļu iegūšanas paņēmienu varētu apiet: redziet, mēs esam atklājuši savu metodi, turpmāk ražosim ftorafūru paši pēc savas tehnoloģijas... Ja tā notiktu, krietnus zaudējumus ciestu arī Organiskās sintēzes institūts, jo pat pēc visiem obligātajiem atskaitījumiem daļa nopelnītās ārvalstu valūtas palika mūsu rīcībā — tas deva iespēju nopirkt modernāku pētniecības aparatūru, arī tajā pašā Japānā.

Patiesībā tobrīd japāņi nekā jauna nebija atraduši. Viņi vienīgi mūsu atklāto paņēmienu maskēšanās nolūkos apaudzēja ar virkni blakusprocesu. Un ftorafūra ražošanā izņēma savu patentu, apgalvodami, ka tas ir cits piegājiens, kaut kas jauns. Viņi jau bija sagatavojušies ar savu ražojumu iet tirgū. Tā kā toreiz ne Japānā, ne Padomju savienībā patents neaizsargāja vielas, bet tikai procesu, nācās pierādīt, ka japāņi ražošanā tomēr izmanto mūsu paņēmienu. Bija starptautisks tiesas process, kas ilga vairākus gadus. Vajadzēja eksperimentāli pierādīt laboratorijā, ka taisnība ir mums. Tiesnesis pieņēma lēmumu — firmai ir jāatklāj tas paņēmiens, pēc kura ftorafūrs tiek ražots, jo uzrakstīt jau var visu ko. Japāņi teica: te ir. Dabūjām viņu produkciju un sagatavojām atbilstošu aprakstu, izanalizējot, cik ražojumā ir mikropiemaisījumu. Pierādījām, ka pēc viņu sniegtās metodes vielā vajadzētu būt simt reizes vairāk alumīnija mikrodaļiņu, nekā tas ir viņu iesniegtajā gatavajā paraugā. Šo analīzi izdarīja mūsu atomreaktorā. Tas japāņiem bija pārsteigums, viņi nebija gaidījuši, ka tik ārkārtīgi mazus daudzumus kāds var izmērīt, viņuprāt, kaut kur Padomju savienības nomalē. Tiesas procesā uzvarējām, tas milzīgi cēla mūsu autoritāti japāņu acīs.

Tagad ftorafūra patenta laiks ir beidzies, katrs var šo vielu iegūt, kā grib. Tomēr patīkami, ka pasaulē arvien izmanto mūsu paņēmienu, nekas labāks nav atrasts.

Kopš tā laika Japāna man ir ļoti tuva zeme, esmu ne tikai iepazinis šīs valsts zinātni, bet arī pārliecinājies, cik ļoti šī valsts pēc Otrā pasaules kara ir izaugusi. Turklāt uzplaukuma pamatā ir it kā vienkārši nosacījumi — izglītība un japāņu tautas strādīgums. Daļa zemju šo mācību ņem vērā, kaut vai Malaizija, kas izvirzījusi uzdevumu 15 gadu laikā nokļūt desmit attīstītāko valstu pulkā. Viņu programmā, kas sastāv no desmit punktiem, pirmie trīs ir izglītība. Tātad izglītība, lai apgūtu pasaules tehnoloģijas, izglītība, lai izmantotu šīs tehnoloģijas, un izglītība, lai radītu jaunas, paši savas tehnoloģijas.

Diemžēl tie, kuru rokās ir Latvijas valsts attīstība, līdz šīm patiesībām vēl nav aizdomājušies.

— Jūs esat vairāk nekā 100 izgudrojumu autors. Ar ko izgudrotāji atšķiras no citiem cilvēkiem, kas viņos ir īpašs? Jo izgudrošanu laikam gan nevar iemācīties.

— Izgudrotājam ir jābūt apveltītam ar spēju ikdienā saskatīt to, kas citiem nav pa spēkam. Reizēm atklājumu rada kāda asociācija. Gadās, ka izgudrojumu veicina noteikta vajadzība — ir jāpanāk, lai tas notiek tā, nevis kā citādi. Es varu ilgstoši nesekmīgi lauzīt galvu, un tad kādubrīd pēc vakariņām iešaujas prātā: ja nu pamēģinātu šādi... Protams, jābalstās uz zināšanām, ir jāuzkrājas eksperimentāliem datiem. Un ir jādomā. Lai gan domā ļoti daudzi. Kaut vai par pagaidām neārstējamo slimību novēršanu. Ir zinātnieki, kuri pētī, kā darbojas tas vai cits vīruss, lai redzētu, kur ir slimības izraisītāja vājās vietas. Un tad sāk domāt, kā šīm vietām tikt klāt. Daži zinātnieki iet citu ceļu — sistemātiski pilnveido kādu paņēmienu, mainot vienu nosacījumu. Arī tā beigās var nonākt pie vēlamā. Un var pat atklāt kaut ko pavisam negaidītu un jaunu.

Atceroties Herberta Velsa fantastisko romānu "Dievu ēdiens", ienāca prātā doma: vai nevarētu atrast vielu, kas veicinātu augšanu? Ja ņem kādu augšanas stimulatoru, kas ir dabā, augos, ja to apstrādā, lai šī viela iedarbojas arī uz dzīvnieku valsti... Tā atklājām līdzekli, kas veicina brūču dzīšanu, aizrēto grūti dzīstošas čūlas. Tas mudināja domāt tālāk: vai nevar radīt līdzekli, kas būtu kā barjera audzējam? Arī šajā virzienā ir pozitīvi rezultāti, pētījumus gan turpina citi, mums nepietiek līdzekļu. Bet ierosme radās no romāna "Dievu ēdiens"...

— Teic, ka vecākiem visi bērni vienlīdz mīļi. Vai tā ir arī ar izgudrojumiem? Kurš no tiem, jūsuprāt, ir pats būtiskākais? Un kurš prasīja visvairāk darba?

— Vispirms jau jānoskaidro pašam savs līmenis, jāzina, kas ir tāds, ko neviens cits pasaulē pirms tevis nav atklājis. Savukārt jāapzinās — ir daudz būtiskāki un nesalīdzināmi pārāki izgudrojumi, kuru autori ir citi.

Ir bijis daudz interesanta, arī tāda, kas citiem varbūt nemaz neliekas tik nozīmīgs. Savulaik ķīmiķi sintezēja cukuru — ķīmisku vielu. Kam tas vajadzīgs, ja pasaulē ir cukurniedres, cukurbietes, ja arī no kļavām var iegūt saldumu? Bet zinātnei tas bija ārkārtīgi interesanti. Mākslīgi radīt vielu, kas dabā jau ir.

Katram pētniekam šis viņa jaunradītais ir ļoti dārgs. Sintezēšana it kā ir pretēja dabas likumībām, bet patiesībā nav, jo es nevaru salikt kopā to, kas nav savietojams. Ja ir gatava metode, tad vielu māk iegūt pat students. Taču izdarīt pirmoreiz — tur jau ir jādomā.

— Pirms gadiem četriem jūs presē rakstījāt, ka Organiskās sintēzes institūts spiests strādāt neapskaužamos apstākļos. Kaut arī zinātniskajam darbam ir ļoti nelabvēlīgi nosacījumi, institūts tomēr pastāv un varbūt pat turpina attīstīties. Kas tam ir pamatā?

— Jāatgriežas pie tā, ko jau teicu, — ir valstis, kur saprot, cik būtiska ir izglītības loma, un ir arī tādas, kur to nesaprot. Jāteic, Latvijā zinātnes stāvoklis ir ārkārtīgi grūts. Var parēķināt — naudas, ko saņemam ar Zinātnes padomes starpniecību, pietiek tikai tam, lai mums nepieciešamajiem darbiniekiem algās ik mēnesi caurmērā samaksātu 53 latus. Bet vēl jau institūtam ir jānorēķinās par elektrību, ūdeni, siltumu, kanalizāciju, jāmaksā zemes nodoklis. Jāpiebilst, arī institūta ēka ir visai bēdīgā stāvoklī, tā jāremontē. Turklāt eksperimentālā zinātnē nevar iztikt bez materiāliem — vielām, šķīdinātājiem, sorbentiem. Un vēl ir vajadzīga arī literatūra, lai uzzinātu, kas pasaulē notiek, lai darītu tā, kā tas ir visizdevīgāk. Ja to visu atskaita nost, tad pat tie 53 lati uz galviņu vairs neiznāk.

Lai nu kā, zinātniekam pašam ir jānopelna līdzekļi, ja grib šajā nozarē strādāt. Mēs mēģinām pelnīt, izmantojot savu pieredzi, zināšanas un iepriekšējos sakarus. Jānopelna daudz, lai uzturētu līmeni, kāds mums ir bijis. Pēdējos četros gados darbinieku skaits institūtā nav samazinājies — apmēram trīssimt turpina strādāt. Ir diezgan daudz sadarbības līgumu ar pasaules attīstītāko valstu firmām.

Tas, ka ar mums šos līgumus slēdz, liecina: mēs spējam strādāt atbilstošā līmenī. Tiesa, to var vērtēt dažādi. Ja firmu pasūtījumi aizņem ļoti daudz laika, institūts pārvēršas par kontraktpētījumu iestādi. Arī tāda var pastāvēt. Jo cilvēks saņem algu, nezaudē kvalifikāciju. Un vienmēr saglabājas cerība: ja firma atzīs, ka ražotais produkts ir patentējams, autoram būs arī publikācija. No Latvijas Zinātniskā institūta viedokļa, es uzskatu, tas nav labi. Jo mēs nedrīkstētu izīrēt vai izpārdot smadzenes — atdot savus domu augļus citiem. Tā ir izšķērdība. Tāda valsts nespēj pati attīstīties.

Kādus pētījumus mums pasūta ārzemju firmas? Nav noslēpums, bieži vien tie ir darbi, ar kuriem viņi paši negrib noņemties. Vai nu darāmais ir indīgs, ārkārtīgi smirdīgs, vai sprādzienbīstams. Sprādzienbīstamos neņemam, bet pārējos toties darām labprāt.

Uzskata, ka Latvija savā izaugsmes līmenī pasaulē atrodas kaut kur pa vidu. Vai tā ir? Atgriezīsimies pie kodolrezonanses spektrometra. Mūsu augstskolās tāda aparāta nav, studenti nāk praktizēties pie mums, jo bez spektrometrijas apgūšanas nevar būt pilnvērtīgs speciālists. Biju starptautiskā sanāksmē Kualalumpurā, Āzijas simpozijā. Izrādās, Taizemē, Filipīnās, Šrilankā studenti universitātēs strādā ar simt megahercu spektrometru. Tas nozīmē, ka nākotnes zinātnē jau esam zem trešās pasaules valstu līmeņa...

Mēs par pašu nopelnīto naudu ar labu atlaidi esam nopirkuši 200 megahercu aparātu, ar to strādājam. Tas nav piecsimtnieks, to nevaram atļauties, bet pietiekams mūsu vajadzībām. Arī studentu apmācībai. Un Latvijas studenti tomēr joprojām tiek augstu vērtēti citās valstīs — tātad vēl tik bēdīgas mūsu izredzes nemaz nav.

— Atgriezīsimies pie jūsu zinātniskās ievirzes pirmsākumiem. Akadēmiskajā lekcijā 1996. gadā, saņemot LZA Lielo medaļu, jūs runājāt par savas dzīves izšķirošo eksperimentu 8. klasē. Kāds tas bija?

— Mācījos Liepājā. Pirmo reizi ar ķīmiju saskāros 7. klasē. Bet tur viss šajā mācībā notika uz papīra, rakstīja formulas, risināja vienādojumus. Vidusskola toreiz pastāvēja atsevišķi un sākās ar 8. klasi. Gāju uz 1. vidusskolu. Tur mācību gada beigās bija atvērto durvju diena, kur ķīmijas kabinetā pirmo reizi redzēju, ka var veikt arī eksperimentus. Sākot mācības, pieteicos ķīmijas pulciņā, mums bija laba ķīmijas laboratorija un Laborants. Tā viņu arī saucām, pat nepadomājot, ka cilvēkam varētu būt arī vārds un uzvārds, ko uzzinājām pēc kāda laika — tas bija ķīmijas inženieris Haralds Petrams. Bet ķīmiju mums mācīja skolotājs Jēkabs Grīnbergs. Laboratorijā bija savāktas vielas no agrākās anilīna krāsu fabrikas, ar tām jau kaut ko varēja iesākt. Tieši tas, ka varēji pats turēt rokā dažādas vielas, ka spēji no tām iztaisīt kaut ko jaunu, citu, bija interesanti. Mācību laikā deva iespēju iepazīties arī ar darbu eļļas, sērkociņu, cukura fabrikās un citās ražotnēs, kur neiztika bez ķīmijas. Skolas gados pamēģināju izgatavot cukuru no koksnes. Izdevās. Ne gluži kristālisks cukurs, bet saldena masa...

Jau toreiz bija pilnīgi skaidrs, ka visa mana nākotne būs ķīmija. Universitātē veicu pirmos pētījumus ar silīciju. Tas mani saveda kopā ar manu nākamo dzīvesbiedri Olitu, kuras tolaik uzvārds tolaik bija Lūka. Vēlāk sāku pētīt citus Mendeļejeva tabulas IV grupas elementus — germāniju un alvu. Nonācu institūtā, kas izstrādā ārstnieciskos preparātus. Izrādās, ka germānijs pastiprina organisma pretošanās spējas slimībām, arī audzējiem. Starp citu, diezgan daudz germānija ir žeņšeņā.

— Vai cilvēka dzīve vispār nav viens liels eksperiments, kur gan pašam nav pārāk daudz iespēju mainīt mēģeņu saturu vai reaģentu sajaukšanas kārtību un devas? Ja būtu iespēja, ko gribētos darīt citādi?

— Vēsturē, diemžēl, eksperimentēt nav iespējams.

Kā būtu, ja dzīve iegrozītos citādi? Varam tikai domāt. Izvēle tomēr būtu tā pati — ķīmija. Protams, palūkojoties atpakaļ, liekot lietā pieredzi, kaut ko varētu izdarīt labāk un ātrāk. Nesen izlasīju romānu par Hārvarda universitātes 1958. gada izlaidumu. Es tajā pašā gadā beidzu augstskolu Latvijā. Var salīdzināt, kā tas bija Amerikā, kā pie mums. Un rodas jautājums: kāds pavērtos ceļš, ja būtu iespēja dzīvot un strādāt tādos apstākļos? Kaut gan arī Rīgā mēs neslaistījāmies, vakaros pēc lekcijām strādājām laboratorijās, reizēm skrējām uz turieni pat lekciju starpbrīžos, studēt bija interesanti. Un grūtības, kas Latvijā bija jāpārvar, varbūt lika vēl vairāk strādāt.

— Kādu pavērsienu medicīnas attīstībā un zāļu izveidē radīs jaunākie atklājumi gēnu inženierijā? Varbūt nākotnē zāles varēs ievadīt noteiktā gēnā?

— Manuprāt, līdz tam vēl ir ārkārtīgi tālu. Un šā mērķa sasniegšana maksās ļoti dārgi. Iedarbošanās uz gēnu var būt viens no ārstniecības paņēmieniem. Tomēr rodas daudz jautājumu. Kad īsti iedarboties uz gēnu? Vai uz pieauguša cilvēka gēnu? Bet varbūt agrāk, jo tad iedarbība var būt efektīvāka? Kas un kā iedarbosies uz gēnu? Ne uz visu pašlaik iespējams atbildēt. Taču jāstrādā arī šajā virzienā. Mums pagaidām par daudz ko trūkst zināšanu. Var tikai brīnīties, cik tomēr saskaņoti darbojas sarežģīts organisms — no gēna līdz orgāniem.

— Vai un kāda sadarbība jūsu vadītajam institūtam ir ar Latvijas un citu valstu mediķiem? Varbūt ķīmiķi un ārsti ir divas dažādas pasaules, kas dzīvo katra par sevi?

— Būtu ideāli, ja ārsti un ķīmiķi arvien kopā varētu spriest par ārstniecību un zālēm. Kaut gan galīgi katrs par sevi tomēr nestrādājam. Veidojot institūtu, tika iedibinātas ne tikai ķīmiskās laboratorijas, bet arī bioloģiskās un medicīniskās, kur strādā mediķi un farmakologi. Un tad jau mijiedarbība notiek.

Piemēram, atklājums, ka kuņģa čūlas pirmatnējais izraisītājs ir baktērija, pētniekiem visu domāšanu pavērsa pavisam citā virzienā. Līdz tam meklēja iespējas, kā samazināt kuņģī skābumu, kā dziedēt iekaisumu. Ja process jau sācies, arī tas viss ir jādara. Bet izrādās, vispirms bija jācīnās pret baktēriju. Ja man tagad kāds mediķis pateiktu, ka šo slimību izraisa tāds un tāds mikrobs, ja kāds mikrobiologs vēl atklātu šā mikroba uzbūvi... Tad rodas pavisam citas iespējas iedarboties uz slimības izraisītāju. Nav vairs jātaustās un jāzīlē, kāds būs iznākums. Jo viena lieta ir pamazām mēģināt — līdzēs vai nelīdzēs. Un cita — iedot desmitiem dažādu rādītāju: ko uzlabot vai kas tad īsti ir uzlabojies.

Mums ir laboratorija, kas pētī audzējus, to iedarbību uz šūnām. Notiek izmēģinājumi ar dzīvniekiem. Kaut arī pasaulē uzvirmo skaļi protesti pret šādiem eksperimentiem, bez tiem cilvēce nevar iztikt. Kaut vai, lai izdibinātu,zāļu iedarbības kaitīgos blakusefektus un tos novērstu.

— Var teikt, ka tūlīt, tūlīt cilvēce pārkāps gadsimta un tūkstošgades slieksni. Kurš no 20. gadsimta atklājumiem ķīmijā, jūsuprāt, ir devis cilvēcei vislielāko labumu un kas radījis visvairāk nepatikšanu?

— Ir jāskatās, ko aizejošais gadsimts devis. Plastmasas. Polietilēna un visa, kas ar to saistīts, nebija. Bet bez tā mūsdienu dzīvi vairs īsti nevaram iedomāties. Mākslīgais kaučuks — pirms tam bija pazīstams tikai dabīgais. Turklāt šis atklājums ietver daudz ko, tur ietilpst arī silikonkaučuks, kas iztur augstas temperatūras un kura elastība nemainās ne uzkarsējot, ne atdzesējot. To lieto lidmašīnās un raķetēs. Plastmasas izstrādājumi tiek izmantoti arī sirds operācijās, kur jāpanāk, lai asinis mākslīgajos asinsvados nesarecētu.

Gadsimta pirmajā pusē tika atklāts streptocīds, līdzeklis, bez kura ārstniecība vairs nav iedomājama. Tam sekoja penicilīns, kas atvēra vārtus visām nākamajām antibiotikām. Sākumā tās bija dabas vielas, pēc tam nāca dazādi ķīmiski atvasinājumi. Galu galā cilvēks parādīja, ka var ķīmiski uztaisīt vielas, kas iedarbojas uz vīrusu.

Jau minēju vienu no mūsu institūta atklājumiem vēža ārstniecībā — ftorafūru, ko ražojam no 1970. gada līdz pat šim laikam. No visiem sintētiskiem preparātiem tas tiek lietots joprojām, eksportēts uz Japānu. Pamatā tam ir floruracils, viela, kas mazliet, ar vienu atomu, atšķiras no tā, kas ir dabā, nukleīnskābēs. Sākotnēji slimā šūna to nepamana, bet vēža šūnai šī viela neder, tā traucē šūnai vairoties. Var teikt: metabolīts uz vēža šūnu neiedarbojas, bet antimetabolīts — iedarbojas.

Vēl viens ļoti stiprs pretvēža preparāts — taksols — nesen, deviņdesmitajos gados, tika iegūts no Tālo Austrumu īves. Vēlāk šo zāli iemācījās iegūt sintētiski, jo īvēs vajadzīgās vielas ir ārkārtīgi maz. Reizēm sintezēšana maksā ļoti dārgi, miljonus, toties nav jāiznīcina koki vai arī dzīvnieki, ja ārstnieciskā viela ir iegūstama no tiem. Vēl iepriekšējā laika posmā nebija supertīro elementu, to skaitā silīcija un germānija, kas nepieciešami pusvadītājiem. Es minēju piemērus, kas saistīti ar medicīnu, bet būtībā jauno var atrast katrā nozarē.

Protams, blakus redzams arī cilvēces ļaunais ģēnijs, kas radījis visas nervu paralītiskās indes un daudz ko citu. Bija grūti iedomāties, ka tieši Japānā šādas vielas var tikt ielaistas metro, ka miera laikā tā var aiziet bojā cilvēki. Tomēr indes vai to sastāvdaļas spēj kalpot arī cilvēka labā, kļūt par zālēm. Arī kaujas vielas. Daudzas no tām satur fosforu. Un, ja mazliet pārveido, iznāk līdzeklis sirdskaišu ārstniecībai. Arī no Alfrēda Nobela radītās sprāgstvielas ir atvasinātas sirdszāles nitroglicerīns. Un tā gandrīz ikviens atklājums var kalpot gan labajam, gan ļaunajam.

— Jums savā dzīvē nācies saņemt daudz un dažādus apbalvojumus. Kurš no tiem pašam tuvāks?

— Jāteic, no vienas puses, zinātnē jau balvu dēļ nestrādā. Būs atzinība vai nebūs — par to, šķiet, īsts zinātnieks nedomā. Jau tas, ka esi kaut ko atklājis, radījis no jauna, ir balva. Un, ja tavs atradums vēl kaut kur der, tad ir pavisam jauki. Ne jau vienmēr izdodas, ka jaunā viela uzreiz ir noderīga un kļūst par ārstniecisku preparātu.

No otras puses, gadi iet, kaut kas ir padarīts. Ja tas tiek atzīmēts, tomēr patīkami, ka esi pamanīts un novērtēts. Bet apbalvojumus jau nevar salīdzināt. Amerikāņi savā dzīves gājuma aprakstā parasti uzskaita visus pagodinājumus. Un ir interesanti redzēt, ka ļoti ievērojams zinātnieks tikai gandrīz vai savas aktīvās darbības beigās ir dabūjis Prīstlija medaļu. Reti kāds to saņem, varbūt pat ne visi Nobela balvas laureāti, tā tiek uzskatīta par lielu atzinību.

Man viena no pirmajām bija profesora Gustava Vanaga balva. Domāju, ka ikviens Latvijas ķīmiķis, kam šī balva piešķirta, ar to lepojas, vēl jo vairāk, ja bijis profesora skolnieks. Es viņa vadībā izstrādāju diplomdarbu. Turklāt Gustava Vanaga balva ir par īstu zinātnes darbu, nevis par mūža devumu vai ieguldījumu nozares pētniecībā ilgākā laikā. Pēc tam bija Zinātņu akadēmijas Lielā balva, daudz kas cits, bet pērn — Latvijas Zinātņu akadēmijas un publiskās akciju sabiedrības "Grindeks" balva. Pirms tam mani apbalvoja ar Hieronīma Grindeļa balvu — to pasniedz katru gadu oktobrī. Viņš bijis latviešu izcelsmes ķīmiķis, mediķis un aptiekārs, darbojies 19. gadsimta sākumā, bijis Tartu universitātes mācību spēks. Neslēpšu, biju gandarīts, jo šī balva ir tāda kā saikne starp ķīmiķa un mediķa darbu.

— Savā interneta mājas lapā vaļaspriekus jūs esat sarindojis noteiktā secībā: opera, basketbols, kalni. Vai tā tas ir arvien? Ko jums sniedz katra no šīm tik atšķirīgajām jomām?

— Par secību neesmu īpaši domājis, tā varētu būt arī citāda.

Kalnos kāpšana sākās 1959. gadā Karpatos, kur mani pulkā aicināja bijušie studiju biedri. Izstaigāju Goverlu, gucuļu Alpus, vēlāk tur atgriezos vairākkārt. Pēc tam nāca Kaukāzs, tad Fani Tadžikijā, manuprāt, skaistākie kalni. Lai gan savs skaistums jau ir katram. Vēlāk ļoti daudz biju Tjanšanā, vēl Sajānos, Kamčatkā, Altajā, Pamirā. Veicām kalnu tūristu, ne alpīnistu maršrutus. Kaut nācies kādu posmu laisties lejup arī pa virvi, pārvarēt ledājus. Mana augstākā pāreja — Fanos 4600 metru augstumā. Ir gadījies mitināties uz klintīm sniegputenī, kad trīs dienas netiec ne no vietas. Pēdējoreiz nopietni kāpu kalnos 1988. gadā Kirgīzijā.

Vēl arvien, būdams ārzemēs, ja iespējams, mēģinu atlicināt laiku kalniem. Tagad gan dodos augšup bez mugursomas, vieglā gaitā. Esmu uzkāpis Sansalvatorē pie Lugāno, kur citi brauc augšup ar funikulieri. Japānā savu lekciju starplaikā uzrāpos kopā ar līdzstrādniekiem 2500 metru augstajā vulkānā Čokaisanā. Tā pagaidām ir bijusi mana pēdējā virsotne. Ļoti skaisti pateikts grāmatā par Himalajiem: katram ir sava Anapurna, gan kalnos, gan dzīvē.

Izstāstīt par kalniem cilvēkam, kas tos nav redzējis, nav iespējams. Ja man kādreiz ir šķitis, ka esmu paradīzē, tad tā bija Tjanšanā. Pamodos no rīta pilnīgā klusumā, apkārt kalni, vienā pusē balta siena, miers. Ir tikai pirmatnējā daba un tu. Tāda ainava dod spēku dzīvei.

Basketbolu sāku spēlēt jau skolas laikā Liepājā, nekādi izcili sasniegumi nav bijuši. Universitātē nonācu augstskolas otrajā izlasē, pirmajā bija meistari. Pēc tam piedalījos dažādos Zinātņu akadēmijas turnīros. Tas turpinās līdz šim. Bet interesanti, ka, gadiem ritot, iznāk sacensties aizvien augstākā līmenī. Pēdējos četrus gadus spēlējam valsts senioru čempionātā, turklāt spēlējam piecdesmitgadīgo grupā, pretiniekos daudzi ir jaunāki vīri. Trenējamies un spēlējam divas reizes nedēļā. Ir bijušas arī traumas, tomēr arvien esmu atgriezies. Jo reizēm gadās brīži, kad man bumba ļoti labi krīt grozā. Kamēr tā notiek, patīk spēlēt.

Operu par savu vaļasprieku es negribētu saukt — tā ir daļa no dzīves. Jāatzīstas, arī par mūziku mani ieinteresēja ķīmijas skolotājs Jēkabs Grīnbergs, kas pats spēlēja vijoli. Mums bija eksperimentu vakari, kur skolēni rādīja, ko prot, bet skolotājs muzicēja. Vēlāk klausījāmies viņa skaņuplašu kolekciju.

Sestajā klasē Liepājā dzirdēju operu "Karmena", šķiet, tā bija pēdējā liepājnieku izrāde pirms trupas izjukšanas. Dzirdētais mani tā iespaidoja, ka esmu palicis opermūzikai uzticīgs arvien. Savulaik man bija visu Verdi operu ieraksti skaņuplatēs, tos pamazām savācu ārzemju braucienu laikā. Tagad ir kompaktdisku ēra, jāvāc viss no jauna. Mūzika mani valdzina, pat klausoties labi pazīstamu un zināmu skaņdarbu. Eju uz izrādēm ne tikai mūsu operā, arī ārzemēs cenšos rast iespēju baudīt mūziku.

— Vai jums ir kāds paveicamo darbu saraksts, kas noteikti jāizdara tuvākajā laikā? Vai varbūt jūs piederat pie tiem, kas par darāmo iepriekš izvairās runāt?

— Ir kārtējie darbi — jāraksta plāni, pārskati par piešķirtajiem grantiem, jāizstrādā projekti. Kāda iecere man radās agrā rīta stundā, tādā kā pusmiegā. Līdz šim pasaulē ir iegūts sešvērtīgais germānijs, bet teorētiski var būt arī septiņvērtīgais. Tāda nav nevienam. Toreiz pusmiegā man radās doma, ko vēlāk pierakstīju, kā šo septiņvērtīgo germāniju varētu iztaisīt. Tagad laboratorijā gatavojos šim darbam. Urda ziņkāre, kāda izskatīsies šīs iegūstamās vielas uzbūve.

Andris Sproģis