Vēstures mācībstunda zemnīcā

Kritušos, kurus pieminam Lāčplēša dienā, bija audzinājusi tauta un armija. Vai vārdā saukti un nezināmi varoņi mūsdienās saņem ar asinīm un dzīvību pelnīto tagadnes paaudzes pateicību, cieņu un piemiņu? To uzskatāmi var redzēt kritušo karavīru piemiņas brīžos Brāļu kapos, Ziemassvētku kauju atceres pasākumos Ložmetējkalnā un citviet. Skolu jaunatne tam met līkumu, reti redzama kāda Jaunsardzes vienība.

Skola, tauta un armija

Arī tagad karavīri, stājoties Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rindās, zvēr uzticību savai valstij un tās bruņotajiem spēkiem. Pamazām veidojas profesionālā armija, izglītojas un trenējas tās pamats – profesionālais karavīrs. Vēl pirms nedaudziem gadiem pret jēdzieniem “dienests” un “karavīrs” jauniešiem bija negatīva attieksme. Sabiedrībā valdīja padomju armijas stereotipi, papildināti ar tēvu pieredzi.
Nu uzskati par mūsu bruņotajiem spēkiem ir ievērojami mainījušies. NBS Rekrutēšanas un atlases centram ir izvēles iespējas. Arvien vairāk jauniešu izvēlas iet sūro karavīra ceļu. Daudziem šī izvēle ir piedzīvojumu alku un romantisma apvīta, citiem – ģimenes tradīciju turpinājums, vēl citiem – aizrautīga Jaunsardzes vadītāja piemērs, dažviet – skolas patriotiskās audzināšanas nopelns. Par patriotisko audzināšanu skolās daudz tiek runāts, bet maz darīts. Tepat Rīgas pievārtē ir skolas, kur iedibinātas un jau gadiem tiek izkoptas patriotiskās audzināšanas tradīcijas. Varbūt tās veicinājis skolu ģeogrāfiskais stāvoklis, jo tās atrodas Tīreļpurva malā, netālu no vēsturiskajām strēlnieku bataljonu kauju un Brīvības cīņu vietām. Tās ir Ķekavas un Mārupes vidusskola. Jaunsardze ir izveidojusi atbalsta skolu tīklu, kas pārklāj visu valsti. Skolās ir Jaunsardzes vadītāji. Ķekavas un Mārupes vidusskolā jaunatnes audzināšana militāri patiotiskā garā uzticēta virsleitnantam Raimondam Straumem. Ja arī noņemam salikumam vārdu “militāri”, patriotiskā audzināšana nezaudē savu jēgu un nozīmi, tāpat kā Latvijas vēstures mācīšana kā atsevišķs priekšmets.

Tālās pagātnes tuvums

Mārupes pagasta padomes deputāts, pedagogs un zemessargs Jānis Lagzdkalns daudz sava brīvā laika veltījis latviešu strēlnieku cīņu vietu sakopšanai Tīreļpurvā, iesaistot tajā Mārupes, Babītes un Ķekavas jauniešus. “Mārupes vidusskolā jaunsargiem ir ierādīta telpa teorētiskajām nodarbībām, vecās skolas telpās ir ieroču noliktava. Jāatbalsta skolēni, kurus interesē militāri patriotiskās lietas, kaut vai tāpēc, lai palīdzētu mūsu armijai atgūt to prestižu, ko tā baudīja pirms Otrā pasaules kara. Ne katrs var labi izskatīties militārā formā. Tās nesējam nepietiek ar labu fizisko sagatavotību un stāju, tam jābūt arī labi izglītotam, godīgam pret padotajiem un ar lielu atbildības izjūtu. 11.novembris tiks atzīmēts skolā ar Jaunsardzes līdzdalību. Ap 200 skolēnu dosies uz sarīkojumu Kara muzejā, pēc tam noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa. Patriotisko audzināšanu valsts atstājusi pilnīgā pašplūsmā, paļaujoties uz dažu sabiedrisko organizāciju iniciatīvu. Visi par to runā, bet bez plašsaziņas līdzekļu aktīvas iesaistes, bez aģitācijas un propagandas, kas prasa naudu, stāvoklis neuzlabosies. Ja uz valsts svētkiem ir grūtības iegādāties materiālus skolas noformējumam, ja nav iedvesmojoša satura grāmatu un citu izdevumu par pieņemamu cenu, tad kā lai skolotāji realizē savas idejas?”
Nedrīkstam pašapmierināti gozēties NATO aizsegā un aizmirst, ka mūsdienu nestabilajā pasaulē var gadīties pavērsieni, kas prasīs jaunus patriotus valstiskuma saglabāšanai un drošībai. To pierāda arī pēdējo dienu notikumi Eiropā. Apjautājot vairāk nekā divdesmit studējošos jauniešus, ko viņi būtu gatavi izdarīt Latvijas labā, tikai viens atbildēja: “Dēlī izgrebtu vārdus “Dievs, svētī Latviju!” un novietotu pie mājas.” Pārējie par patriotismu nebilda ne vārda, tikai algas, pensijas, stipendijas.

Nakts Tīreļpurvā

Ķekavas un Mārupes jaunieši Edgars Ābuls, Andrejs Jušmanovs, Jānis Karpovičs, Emīls Potašs un Edvarts Kists kopā ar Mārupes vidusskolas direktoru Jāni Lagzdkalnu, Raimondu Straumi un Tīreļpurva piemiņas vietu saimnieku Voldemāru Birznieku ne pirmo reizi skolas brīvdienās rosās Tīreļpurvā. Arī šogad tur pagāja daļa oktobra brīvdienu. Dienā puiši izzāģēja krūmus un sakopa Konstantīna ceļu, pa kuru Tīreļpurva kaujās tika piegādāta munīcija. Otrā dienā jaunsargi strādāja ienaidnieka pozīcijās – Vācu vaļņa un Rotberga stigas krustojumā. Nakti jaunie vēstures pētnieki pārlaida Mārupes vidusskolēnu no guļbaļķiem būvētajā bunkurā, tas tika atjaunots tur, kur reiz bija strēlnieku celtais. Varbūt bunkurs nav vēsturiski identisks, tajā ir lāviņas, čuguna krāsniņa un zem velēnām slīps jumts, lai mitrums tik ātri nesabojātu celtni. Lai puiši emocionālāk izjustu strēlnieku kaujas apstākļus, J.Lagzdkalns savus “strēlniekus”, kas saldi gulēja krāsniņas piesildītajā bunkurā, puspiecos no rīta cēla vēstures stundai. Ārā bija salta nakts, ko gan nevarēja salīdzināt ar stipro salu 1915.gadā, kad strēlniekiem bija jādodas kaujā. Līdz pulksten pieciem pussešiem, kad tajos tālajos gados sākās strēlnieku uzbrukums, jaunsargiem bija jāveic trīs kilometri piķa melnumā Tīreļpurvā, jo gaismas enerģijas avoti bija izsīkuši. Viņi to izdarīja un nolieca galvas pirmo kritušo strēlnieku piemiņai. Domājams, šiem jaunajiem zēniem literatūras stundā no Aleksandra Čaka “Mūžības skarto” rindām – “tuvos mežos visi latvju pulki,/ slepus vākti, cits pie cita likti/ tup kā dūres milzīgas un trakas” – spilgtāk izgaismosies strēlnieku leģendārais kapteinis Fridrihs Briedis, pirmie kritušie strēlnieki un viņu varonīgā cīņa.
Stāsta Ķekavas vidusskolas 8.klases skolēns Edvarts Kists: “Jaunsardzē esmu jau otro gadu. Man tā ir kā otra skola, kas palīdz norūdīties, pārbaudīt savas morālās un fiziskās spējas. Man patīk līdzdalība nometnēs, nakts pārgājieni, ieroču mācības, šaušana, pagaidām gan tikai ar pneimatiskajiem ieročiem, un reizē arī izglītojos savai nākamajai profesijai, jo esmu nolēmis mācīties par virsnieku. Virsniekam jābūt izglītotam, ar lielu atbildības izjūtu, ļoti disciplinētam. Es to vienmēr cenšos atcerēties. Arī pavadītā nakts un divas dienas Tīreļpurvā man bija interesantas, jo uzzināju jaunas lietas par latviešu strēlniekiem. Pārgājiens bija pagrūts, jo direktors, būdams sportists, gāja ātri, grūti bija turēt līdzi, kājas tumsā pinās žagaros. Mans vecvectēvs piedalījās Otrajā pasaules karā, es gan nezinu, kurā pusē, varbūt abās. Jānoskaidro.”
Edgars Ābuls no Mārupes 8.klases: “Jaunsardzē iestājos, draugu aicināts. Iepatikās darbošanās skolā un purvā, dažādas sacensības ar šķēršļu pārvarēšanu un granātu mešanu, šaušanu. Sevišķi interesanta bija Speciālo uzdevumu vienības bāzes apmeklēšana.”

– Vai pirms šā pārgājiena Tīreļpurvā jums bija zināšanas par latviešu strēlnieku bataljoniem un Ziemassvētku kaujām?

E.Kists un E.Ābuls: – Jaunsargos mazliet tika runāts, bet īpaši neiedziļinājāmies. Virsleitnants stāstīja, ka strēlnieki baltos pārvalkos griezuši ejas dzeloņdrātīs pirms uzbrukuma.

– Un skolā vēstures stundās?

E.Kists: – Mums nomainīja vēstures grāmatas. Tagad mācāmies vidusslaiku un iesākām jauno laiku vēsturi. Par strēlniekiem – nē.

E.Ābuls: – Nē, mums vēstures stundās par strēlniekiem nerunā.

– Kāpēc latvieši tik varonīgi cīnījās?

E.Kists: – Latvieši cīnījās par savu zemi, jo tepat jau viņiem bija mājas, cara armijā bija sibīrieši, viņiem mājas bija tālu, tāpēc viņi necīnījās.
Šoreiz jaunsargiem laimējās divējādā ziņā. Zēni savās darbošanās gaitās zem sūnām un lapām uzdūrās 75 mm, tautā par trīscollīgajiem sauktajiem lādiņiem. Tika atrasta arī karavīru lāpstiņa un munīciju kastes metāla aizvirtņi.
Zēni stāsta: “Sapratām, ka tās nav mīnas, bet artilērijas lādiņi no Pirmā pasaules kara, tāpēc rūpīgi nolikām malā, iezīmējām ar kokiem, izsaucām direktoru un pa mobilo telefonu paziņojām sapieriem. Direktora un mūsu teorijas sakrita. Atbrauca sapieri un lādiņus savāca.”
“Tā – mūsu “kauja” beidzās veiksmīgi,” smaidot saka Edvarts, kas tērpies par savu nopelnīto naudiņu iegādātā zaļraibajā aizsargkrāsas tērpā, ar cieņu izrādot uz kreisās piedurknes uzšūto Jaunsardzes vairodziņu ar zobenu centrā. Edgars piebilst, ka nogurums gan esot pēc negulētās nakts, bet, ja būtu pavēle, atgrieztos purvā: “Piezvanītu vecākiem, paņemtu līdzi rupmaizes kukuli, kādu konservu un – uz priekšu. Ūdeni var atrast mežā, uzvārīt tēju, guļamvietu protu ierīkot. Izdzīvot var.”

Atgādinājums ministram

Žēl, ka tādu puišu ir tikai neliela saujiņa. Vai šī zēnu būvētā zemnīca Tīreļpurvā nav simbolisks mājiens mūsu ierēdņiem un politiķiem? Nesen aizsardzības ministrs Einars Repše sacīja kaismīgu runu Ādažos Jaunsardzes vadītāju sanāksmē, aicinot un solot atbalstu tehniskās jaunrades pulciņiem, mazo aviāciju ieskaitot. Ja ministrs sacīto nav aizmirsis, tad tieši šo tehnisko sporta veidu un prasmju apgūšanas iespējas varētu dot papildinājumu Jaunsardzes rindām. Patriotiskā audzināšana un zēnus aizraujošu tradīciju iedibināšana ir vīriešu darbs, un mēs zinām, ka skolās pedagogs vīrietis ir reta parādība, tāpēc skolās gaida Jaunsardzes vadītājus, arī vecos karavīrus no Latviešu virsnieku apvienības vai bruņotajiem spēkiem, kā to praktizēja Latvijā trīsdesmitajos gados.
Pirms diviem gadiem 11.novembrī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Brāļu kapos aicināja jauniešus paieties pa varoņu kapu rindām: “Izlasiet viņu dzimšanas un miršanas datumus, un jūs redzēsiet, ka tie pārsvarā bija vīri jaunos gados, daži pat zēni, kam bija drosme un pārliecība, ka viņu ceļš ved cīņā, un viņi bija gatavi stāvēt un krist par savu valsti”.

Andris Kļaviņš