Latvijas pieredze var noderēt citiem

Nobeigums. Sākums – “LV”, 10.11.2005.

Bruņota pretestība vai nevardarbīga cīņa?

Vēsture rāda, ka apspiestās tautas nereti ķērušās pie ieročiem, lai panāktu brīvību. Līdzīga pieredze nav sveša arī Baltijas tautām. Brīvības cīņās ar ieročiem rokās tika nosargāta 1918.gada 18.novembrī proklamētās valsts neatkarība. No mūsu pētāmā objekta viedokļa paliek jautājums: vai tā bija uzvara izteikti asimetriskā konfliktā, kāds tas sākotnēji tiešām bija, vai dažādu apstākļu sakritības dēļ konfliktā, kurā pušu spēku samērs jau bija relatīvi izlīdzinājies?
Sākotnēji Latvijas neatkarības vēsture ilga tikai 22 gadus. Pēc padomju okupācijas un totalitārā režīma iedibināšanas tautai atkal nācās ķerties pie ieročiem. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmito gadu sākumā bruņotajā pretestībā iesaistījās ap 10 tūkstošiem mežabrāļu, kuri regulāri rīkoja diversijas, spridzināja tiltus un noliktavas, uzbruka un nogalināja padomju aktīvistus, iesaistījās kaujās ar varas un represīvā aparāta, arī armijas vienībām.
Bruņotā pretestība nedeva cerētos rezultātus, jo spēku samērs bija izteikti asimetrisks. Cerētā rietumvalstu palīdzība netika sagaidīta, bet kaujinieku skaits bija relatīvi neliels, apbruņojums slikts, apgāde problemātiska. Turpretim padomju vara cīņā ar mežabrāļiem izmantoja visas savas iespējas, ieskaitot miliciju, Valsts drošības komiteju un tās vienības, speciālus iznīcinātāju bataljonus, arī armiju. Jau pirmajos bruņotās pretestības gados (1944–1946) krita vairāk nekā 1000 cīnītāju, apmēram 3000 nokļuva gūstā, tika notiesāti un izsūtīti uz Sibīriju. Bruņoto akciju bezspēcība cīņā ar nesamērīgu pārspēku kļuva arvien acīmredzamāka, un jau 1952.–1953.gadā Latvijā tās apsīka.
Nevardarbīgā pretestība totalitārajam režīmam neapsīka ne brīdi, kaut arī tā nebija masveidīga, pietiekami organizēta un vadīta. Regulāras ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa un citās Latvijas neatkarības svētvietās, padomju sarkano karogu noraušana un brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu nelegāla izkāršana dažādās publiskās vietās; pretpadomju izdevumu pavairošana, gatavošana un izplatīšana; protesta vēstuļu izsūtīšana pa dažādiem nelegāliem kanāliem uz ārzemēm, adresējot tās dažādām starptautiskajām organizācijām; disidentu darbošanās un dažādas citas pretpadomju akcijas nemitīgi atgādināja par tautas brīvības centieniem. Zīmīgi, ka nevardarbīgās pretošanās kustībā 50.gadu vidū un otrajā pusē iesaistījās arī augstus amatus ieņemoši latviešu nacionālkomunisti (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve u.c.), kuri, lai arī nesekmīgi, tomēr mēģināja aizstāvēt latviešu tautu un latviešu tiesības.
Nedz bruņotās akcijas, nedz nevardarbīgā pretošanās šajā periodā nedeva tos rezultātus, kādus cerēja sasniegt to dalībnieki. Pasaules militarizētākās lielvalsts totalitāro režīmu nebija pa spēkam sagraut vai pat būtiski ietekmēt relatīvi nelielai kaujinieku saujiņai.

Neatkarības atgūšanas stratēģija

Demokratizācijas gaisotnē tautas kustības Baltijā 1989.gadā pasludināja savu centienu galveno mērķi – valstiskās neatkarības starptautiski tiesiskā statusa pilnīgu atjaunošanu. Šā mērķa sasniegšanai varēja kalpot divi ceļi: pirmkārt, starptautiski tiesiskais ceļš, kas balstījās uz prasību Padomju Savienībai izbeigt okupāciju un starptautiskajai sabiedrībai atzīt Baltijas valstu neatkarību de facto; otrkārt, parlamentārais demokrātisku pārkārtojumu ceļš, kas paredzēja varu iegūt parlamentārā veidā.
Kaut gan domas par neatkarības atjaunošanas ceļiem dalījās, neviena politiskā kustība vai organizācija neaicināja atjaunot neatkarību bruņotas cīņas ceļā. Bija pašsaprotami, ka tas diezgan droši garantētu asinsizliešanu, represijas un jebkuru demokrātisko brīvību aizliegumu. Tolaik Baltijas valstu teritorijā bija izvietotas PSRS bruņoto spēku, jūras kara flotes un robežapsardzības karaspēka 223 apakšvienības un trīs lielas karaskolas. Militārpersonu kopskaits tuvojās 80 tūkstošiem. Arī PSRS Iekšlietu ministrijai šeit bija savas karaspēka daļas. Aktīvi darbojās kompartijas struktūras un represīvais aparāts – Valsts drošības komiteja un milicija. Turpretim tautas kustībām ieroču nebija vispār, bet ietekme militārajās struktūrās un milicijā – niecīga.
Galvenās diskusijas Atmodas laikā risinājās par stratēģijas izvēli. Brīžiem tās draudēja pāraugt totālā konfrontācijā, tomēr kopīgie mērķi un lielais tautas atbalsts ļāva atrast kompromisu un vienoties par vienu ceļu. Tas bija parlamentārais ceļš. Visās trijās Baltijas valstīs 1990.gada februāra – marta vēlēšanās tautas izdarīja savu izvēli, ievēlot Augstākajās padomēs pārliecinošā pārsvarā tādus deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu un nobalsoja par to.
Parlamentārais ceļš uz neatkarību bija politisko kompromisu mākslas ceļš. Tas bija politiski ļoti riskants un juridiski sarežģīts ceļš. Pašai padomju varai tās augstāko institūciju personā bija lemts paziņot par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanu un par padomju varas turpmākās pastāvēšanas nelikumību un prettiesiskumu no starptautisko tiesību viedokļa. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo vēlēšanas notika ne tikai padomju okupācijas karaspēka klātbūtnē, bet arī pieļaujot šā karaspēka karavīru un viņu ģimenes locekļu piedalīšanos.

Nevardarbīgās pretošanās daudzveidība

Nevardarbīgās pretošanās daudzveidīgos paņēmienus var sagrupēt trijos galvenajos posmos:
1) Atmodas laiks – nevardarbīgā cīņa sākotnēji par lielāku patstāvību un brīvību PSRS sastāvā, bet pēc tam – par pilnīgu neatkarības atjaunošanu (1988. – 1990.gada aprīlis);
2) Faktiskās divvaldības laiks pēc neatkarības pasludināšanas, kad Latvijā darbību sāka jaunievēlētā Augstākā padome un tai pakļautās institūcijas, bet PSRS institūcijas Latvijā turpināja īstenot savu varu (1990.gada 4.maijs – 1991.gada augusts);
3) politisko krīžu situācijas, kad PSRS gatavojās lietot spēku un represijas pret neatkarības aizstāvjiem (1991.gada janvāris un augusts).
Atmodas laika nevardarbīgo pretošanos nereti dēvē par dziesmoto revolūciju. Dziesma vienoja un uzmundrināja. Tautai tā ļāva labāk apzināties savu spēku, bet pretiniekus nereti apmulsināja un psiholoģiski atbruņoja. Nozīmīga loma bija parakstu vākšanai – gan par latviešu valodas tiesiskā statusa nostiprināšanu, gan sarkanbaltsarkanā karoga atjaunošanu, gan padomju konstitūciju demokratizāciju. Šajās kampaņās tika savākts simtiem tūkstošu parakstu. Ar tiem bija grūti nerēķināties. Nevardarbīgās pretošanās kulminācija bija cilvēku sadošanās rokās 600 km garā posmā no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai (“Baltijas ceļš”).
1991.gada janvārī un augusta puča laikā, kad neatkarības pretinieki centās atjaunot jau lielā mērā zaudēto padomju varu, nevardarbīgā pretošanās ieguva pavisam citas formas. Janvāra barikādes apkārt Augstākajai padomei, Ministru padomei un citiem stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un citur nepārprotami apliecināja neatkarības aizstāvju miermīlīgos nolūkus un gatavību aizstāvēties pat ar kailām rokām. Akcijas masveidīgums un straujums, kam nebija gatava nedz armija, nedz speciālo uzdevumu vienības, pārsteidza nesagatavotus padomju varas atjaunotājus un piesaistīja visas pasaules uzmanību, ļaujot izvairīties no militāristu akcijām, kādas iepriekšējā naktī bija notikušas Viļņā.
Jau 1990.gada 1.decembrī Viļņā bija notikusi viena no nozīmīgākajām politiskajām akcijām Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas procesā – trīs Baltijas valstu parlamentu kopīga sēde pilnā to sastāvā. Tajā pieņēma vairākus svarīgus dokumentus, kas aicināja PSRS sākt sarunas par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu un nerisināt jautājumus ar spēka palīdzību. Šādai akcijai līdz šim nav līdzīga precedenta pasaules vēsturē.

Gatavība x stundai

Neatkarības atjaunotāju nevardarbīgā cīņa ik pa brīdim nonāca mazākā vai lielākā konfrontācijā ar tiem spēkiem, kuri pārstāvēja vai atbalstīja Padomju Savienību kā nedalāmu un padomju varu kā vienīgo iespējamo tās teritorijā. Bija jārēķinās ar pašu sliktāko – situāciju, kad PSRS ar militāra spēka palīdzību atjaunotu padomju varu un totalitāro režīmu Baltijas valstīs, ieviešot PSRS prezidenta tiešo pārvaldi vai citās formās. Šādai x stundai izstrādātā nevardarbīgās pretošanās koncepcija un kompleksā pasākumu programma tika izklāstīta Latvijas Tautas frontes (LTF) 1990.gada 11.decembra paziņojumā “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”.
Šajā paziņojumā ietverti konkrēti ieteikumi darbībai x stundā, tostarp – ignorēt ārkārtējās pārvaldes rīkojumus un pildīt tikai Latvijas Republikas likumus un pašvaldību lēmumus; neierasties uz PSRS komisariātu izsaukumiem un atteikties pildīt militāro dienestu PSRS bruņotajos spēkos; nesadarboties un nesniegt nekādu informāciju okupācijas varas iestādēm; izmantot dažādus streikus PSRS ekonomiskās sistēmas graušanai; nodrošināt demokrātisko organizāciju un to vadītāju darbības iespējas nelegālā stāvoklī; dokumentēt un fiksēt okupācijas varas noziegumus utt.
Augusta puča kritiskajās dienās Aicinājumu x stundai izdevās publicēt laikrakstos “Diena” un “Neatkarīgā Cīņa”. Papildinātā un paplašinātā veidā tas ar nosaukumu “Sargā savu valsti! Ko darīt Latvijas patriotiem valsts apvērsuma gadījumā” tika izplatīts Kurzemē. Zīmīgi, ka arī KPFSR prezidents Boriss Jeļcins 19.augustā, uzstājoties mītiņā Maskavā, aicināja Krievijas pilsoņus uz nevardarbīgu pretošanos pučistiem.
Aicinājums x stundai uzskatāms par tālredzīgu un pārdomātu neatkarības aizstāvju rīcības plānu, kas paredzēja, kā konkrētās situācijās rīkoties konkrētām cilvēku grupām. “Cik man zināms, šādi precīzi norādījumi tautai ir unikāli, pasaulē nekur iepriekš nepieredzēti,” – tā par šo dokumentu teicis profesors Džīns Šārps (ASV).

Starptautiski politiskā nozīme

Baltijas valstu tautu kustības un to vadītāji unikālu revolucionāru pārmaiņu laikā spēja saglabāt mieru, bija gatavi politiskiem kompromisiem un nepieļāva pārmērīgu radikalizēšanos. Politiskie procesi Baltijā lielā mērā izšķīra arī visas Padomju Savienības un tās totalitārā režīma likteni. Nobela Miera prēmiju būtu pelnījis ne tik daudz Mihails Gorbačovs, kā mūsu Dainis Īvāns un Anatolijs Gorbunovs, Vītauts Landsberģis, Edgars Savisārs un Arnolds Rītels. Mūsu pašapziņai šajā kontekstā jābūt augstai. Tautas diplomātija un tās savulaik īstenotā drošības politika varētu derēt par labu paraugu mūsdienu profesionālajiem diplomātiem, arī veidojot Eiropas Savienības kopīgo ārpolitiku un drošības politiku.
Ne visas tautas savas brīvības atgūšanai izvēlējušās nevardarbīgas pretošanās un demokrātisku pārveidojumu ceļu. Nerimst šāviņi un asins izliešana Čečenijā, kur pēdējo desmit gadu laikā jau pārdzīvoti divi kari. Vardarbība ik pa brīdim pārkāpusi Čečenijas robežas un skārusi mierīgos iedzīvotājus, tai skaitā bērnus, Maskavā, Beslanā, Naļčikā un citās Krievijas pilsētās un vietās.
Nevardarbīgās pretošanās loma politisku konfliktu risināšanā būtu īpaši akcentējama mūsdienu apstākļos, kad pieaug neiecietība, vardarbība un terorisms. Palestīnieši, kurdi, baski, tamili un vairāku citu tautu pārstāvji jau gadu desmitiem regulāri spridzina, rīko atentātus un nogalina. Norvēģija, būdama salīdzinoši maza valsts, Šrilankā kļuvusi par starpnieci tamilu nemiernieku sarunās ar valdības pārstāvjiem. Vai Baltijas valstu politiķi un diplomāti nevarētu būt tie, kas piedāvā savu pieredzi un piedalās līdzīgu politisku konfliktu risināšanā, aicinot izmantot nevardarbīgās cīņas metodes?

Letonikas pētījumu lokā

Lai popularizētu nevardarbīgo pretošanos kā efektīvu alternatīvu neiecietībai, vardarbībai un terorismam, nepieciešams to vispusīgi izpētīt. Profesors Džīns Šārps, kas kopā ar ASV kolēģiem ilgstoši pētījis nevardarbīgās pretošanās fenomenu, gada sākumā izdeva apjomīgu monogrāfiju, kurā vesela sadaļa veltīta Latvijas pieredzei. Pēc viņa iniciatīvas jau 1993.gadā angļu valodā iznāca brošūra “Nevardarbīgā cīņa Latvijas atbrīvošanā” (autors Oļģerts Eglītis). Tas nozīmē, ka amerikāņu zinātnieki Latvijas pieredzi uzskata par ievērības cienīgu. Rodas jautājums, vai mēs paši šo pieredzi esam novērtējuši, izanalizējuši un izpētījuši tādā līmenī, lai to piedāvātu tautām, kas cīnās par brīvību.
Lielas un bagātas valstis nelabprāt runā par nevardarbīgo pretestību, jo pieradušas jautājumus risināt ar spiediena un spēka palīdzību, ko tās var pietiekami brīvi atļauties. Nevardarbīgā pretestība ir lielākoties mazo valstu un skaitliski nelielu tautu cīņas stratēģija.
Letonikas programmas ietvaros jau šajā gadā esam sākuši valsts finansētu pētījumu “Nevardarbīgās pretošanās pieredze totalitārajam režīmam Latvijā (1945–1991)”, kurā iesaistījušies vēsturnieki un juristi no Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts vēstures arhīva un vairākām augstskolām. Esam pagodināti, ka strādāsim kopā ar jau minēto profesoru Džīnu Šārpu.

Pēc plenārreferāta Letonikas I kongresā Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2005.gada 24.oktobrī

Dr.habil.sc.pol.
Tālavs Jundzis