Suiti atkal Rīgā

Tieši pirms 80 gadiem komponists un etnomuzikologs Emilis Melngailis atveda uz Rīgu Alsungas dižsuitu sievas, kas ar savu jestro dziedāšanu iekaroja galvaspilsētas publiku.

Suitu tradīciju turpinātāji – Basu suiti; “Suitu sievu” vadītāja un priekšdziedātāja Ilga Leimane Foto: Andris Kļaviņš

Svinot apaļo gadskārtu, tiek pieminēta arī gadu agrāk notikusī Gudenieku un Basu dziedātāju un muzikantu viesošanās Rīgā pēc dzejnieka, pedagoga un folklorista Luda Bērziņa aicinājuma. Viņi uzstājušies Senatnes pētnieku biedrībā Rīgas pilī un citās zālēs. Nacionālajā teātrī pēc J.V.Gētes “Fausta” izrādes viņu priekšnesumus noklausījies arī Rainis. Kā liecina 1924.gada 9.aprīļa ieraksts dienasgrāmatā, suitu košie tērpi mazliet apmulsinājuši dzejnieku: “Es arī aizeju uz suitiem, kas pēc tam dzied līdz desmitiem. Nelatviski sarkani apģērbti, dziesmas pazīstamas.” Un vēl viena jubileja: pirms 70 gadiem režisors A.Rusteiķis uzņēma etnogrāfisko mākslas filmu “Dzimtene sauc. Kāzas Alsungā”. Par godu visām trim gadskārtām Rīgā atkal skan suitu stāsts.

Studentu saimē

Svētki 2.novembrī tika atklāti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, jo tieši te dižsuiti pirms 80 gadiem snieguši pirmo koncertu. Šogad Alsungas etnogrāfiskais ansamblis “Suitu sievas” svin pusgadsimta jubileju. Ar dziesmām un laba vēlējumiem tika atvērts pētniecisko rakstu krājums “Suitu identitāte”, ko sakārtojusi LZA akadēmiķe, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. Viņa ir suitu identitātes pētījumu dvēsele un vairāku rakstu autore.
Suitu novada robežās ietilpst Alsunga, Jūrkalne, Gudenieki, Basi, Adze un dažas mazākas apdzīvotās vietas. Te dzīvo dižsuiti, krēpainie jeb krētainie un vēl maģie suiti. Un katriem savas dziesmas, savs etnogrāfiskais ansamblis ar teicējām, saucējām, vilcējām un locītājām.

Suitu tāpatība

Kopš 2002.gada LU Filoloģijas fakultātes pedagogi un studenti, Vēstures un filozofijas fakultātes studenti un Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki un Kultūras akadēmijas pedagogi un studenti vairākās ekspedīcijās apzinājuši suitu novadu un tā ļaudis. Grāmatā apkopoti pētījumi, kas atspoguļo novada vēsturi un cilvēku dzīvesstāstus, reliģisko un nacionālo identitāti.
Šī Ziemeļkurzemes novada savdabība sākusi veidoties 17.gadsimtā, kad vietējais grāfs Johans Ulrihs fon Šverins salaulājās ar poļu muižnieci un kopā ar saviem ļaudīm pārgāja katoļticībā. Atrazdamies starp luterticīgajiem un būdami pakļauti gan poļu, gan vācu ietekmei, suiti spītīgi turējās pie saviem tikumiem, glabāja savu senču mantojumu.

Lepni un skarbi

Pēc pašu atzinuma, suiti esot raksturā skarbi, mazliet nelaipni, bet lepni un stūrgalvīgi, gatavi par sevi pastāvēt. To pauž gan viņu skaļās, bravūrīgās balsis dziesmās, gan nepakļaušanās svešām varām. Padomju laikos bijis tāds atgadījums. Kad 1940.gadā notiek “brīvās” vēlēšanas, kāds vīrs, kas raženi darbojies pagastnamā, tieši vēlēšanu dienā tik stipri saslimst, ka nevar pacelt roku un iemest biļetenu urnā, kas atvesta pie gultas. Viņš nevar pat izlasīt vēlēšanu listi – nē, nē, nekādā ziņā! Kolhozu laikos suiti visi kā viens atteikušies parakstīties uz valsts aizņēmumu, gluži pareizi uzskatīdami to par tīro aplaupīšanu. Sēdējuši visu nakti, bet nav parakstījuši. Izvešanu laikā savukārt pēkšņi “pazuduši” deportējamo saraksti.

No bērna kājas

Dižsuitu sievas saka: “Man vajag pretinieka. Ja man nav, kas dzied pretim, man nav ko dziedāt…” Šajā pēcpusdienā pretinieki atradās. Trīs LU Filoloģijas fakultātes studenti vareni turējās, tomēr bez “špikera” neiztika, ko suitu priekšdziedātāja Ilga Leimane tūlīt atklāja: “Tu dziedāji tās dziesmiņas,/ Kas rakstītas papīrē./ Es dziedāju tās dziesmiņas,/ Kas manā gāliņā!”. Tā sacensība atkal beidzās suitu labā. Suiti dzied no bērna kājas. Arī šoreiz kopā ar sievām bija ieradies Basu pamatskolas etnogrāfiskais ansamblis. Tieši mazie zēni zināja stāstīt, ka par krēpainiem jeb krētainiem Basu suitus iesaukuši Alsungas dižsuiti. Aiz skaudības, protams, jo Basu suitiem bijuši varenāki zirgi, ar krēpēm līdz zemei.
Ilga Leimane “Suitu sievās” dzied kopš 1967.gada, kad braukuši uz kultūras un mākslas dekādi Maskavā. Tagad Ilga ir sava ansambļa vadītāja un Jūrkalnes maģo suitu skolotāja. Desmitiem gadu viņa mācījusi dziedāšanu no bērnudārza līdz vidusskolai, tāpēc sadziedāšanās un apdziedāšanās maratonos uz jebkuru izaicinājumu tik zibenīgi var atbildēt ar trāpīgu pretdziedājumu.

Svētki turpinās

Tā paša 2.novembra pēcpusdienā varena sadziedāšanās notika Nacionālajā teātrī, kur suiti bija uzstājušies ne vien tālajos divdesmitajos gados, bet arī krietni jaunākos laikos – 1973.gadā, kad pārpildītā zālē tika rādīts Andreja Miglas veidotais uzvedums “Suitu kāzas”.
Ejot pa pēdām suitu pirmajiem ienācieniem galvaspilsētā, 18.novembrī 12.00 priekšpusdienā mazie suiti no Gudeniekiem un krētainie no Basiem uzstāsies Latvijas Nacionālā muzeja telpās Rīgas pilī, bet 15.00 pēcpusdienā kinoteātrī “Rīga” tiks rādīta A.Rusteiķa filma.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Andris Kļaviņš