Zināšanas kā attīstības galvenais dzinējspēks

Asoc.prof. Dr.habil.paed. Tatjana Koķe:

Referāts starptautiskajā konferencē "Pieaugušo izglītība — Es un mana līdzdalība sabiedrībā" Rīgā 2000. gada 13. oktobrī

Laikmets, kurā dzīvojam, filosofiskajā literatūrā tiek saukts par postmodernismu. Kā zināms, klasiskajā kultūrā, izglītībā un pat cilvēku dzīvesveidā vērtības ir darbīgums, pašpietiekamība, suverenitāte, bet postmodernismā tās ir nenoteiktība, risks, nepastāvīgums, liberalizācija. Un, lai gan šīs iezīmes ierosina un noved pie ideju un tradīciju krīzes, tai pašā laikā tās veicina atvērtību, iniciatīvu, aktivitāti un, pats svarīgākais, aktualizē cilvēka izglītības vajadzību visa mūža garumā.

Raksturojot mūsdienu sabiedrības procesus, visbiežāk tiek izmantots jēdziens " pārmaiņas". Pārmaiņas notiek pieejā no nacionālas valsts kā galvenā organizatoriskā principa uz multinacionālu tīklošanos ar starptautisku orientāciju, no industriālas sabiedrības uz informāciju sabiedrību. Pasaules pieredze pierāda, ka nenoliedzami zināšanas kļūst par attīstības galveno dzinējspēku mūsdienās, materiāli, enerģijas resursi un muskuļu spēks tiek aizvietoti ar zināšanām. Filosofiski raugoties uz zināšanām, pilnīgojas to izpratne, parādās iespējas variācijām. UNESCO Starptautiskā izglītības plānošanas institūta direktors Gudmunds Herness šogad, uzrunājot pedagoģisko sabiedrību, Latvijas izglītības forumā attīstīja domu par zināšanu divām pusēm. Pirmo pusi — uz zinātnes sasniegumiem balstītās pamatzināšanas, kuras lielā mērā ir kopīgas visiem un kurām ir milzīga nozīme sabiedrības pārveides procesā, nosaucot par radikālām, tādām, kas skar līdz pašiem pamatiem. Piemēram, Kopernika atklājumu, ka Zeme nav pasaules centrs, Darvina teoriju par cilvēka evolūciju, Freida mācību, kas mainīja priekšstatus par apziņu kā dzīves centru, nevar ierobežot ne laikā, ne telpā. Šādas zināšanas ir starptautiskas un globālas apjoma ziņā. "Zinātnes mantojums — teorēmas un teorijas, atklājumi un pielietojumi, zinātniskā loģika un metodes — pateicoties savai universālajai dabai un faktam, ka ikviens var nākt klajā ar savu ieguldījumu, zināmā mērā pierāda un nodrošina cilvēka viengabalainību."

Turklāt jāatzīst, ka sistematizēto zināšanu atsevišķi komponenti nemitīgi pieaug, pastiprinās to integrējošs spēks, kā rezultātā pasaule nemitīgi mainās un, cerams, progresa virzienā. Tomēr racionālais nelikvidē cilvēka iekšējo ignoranci. Novērst to ir gan indivīda, gan sabiedrības interesēs.

Zināšanu otra puse ir tās, kuras tiek saglabātas un pilnveidotas vienīgi kādā konkrētā vietā un nav pieejamas vai aktuālas visiem. Nācijas vai atsevišķa cilvēka identitāte veidojas saistībā ar mantojuma, pieredzes nodošanas ceļā apgūto valodu, uzvedības normām, tradīcijām, raksturīgo mentalitāti. Šādas zināšanas ir saucamas par konservatīvām. Kopjot zināšanas par vietējiem apstākļiem, tradīcijām, vērtībām un vēsturisko attīstību, paveras iespēja apzināt cilvēces kopīgās un atšķirīgās iezīmes, tādējādi bagātinot daudzveidīgo pasaules kultūru. Tas notiek, atverot sevi apkārtējai videi un pasaulei, iemācīto un iegūto ielaižot sevī, pārstrādājot, attīstot intelektuālo prātu. Tādēļ arī cilvēka būtība ir nevis vienkārši "būt", bet "tapt", ko panāk, atraisot radošo garu, vingrinot visas cilvēka spējas, padarot viņu atvērtu cilvēces radītā kultūras mantojuma uzņemšanai un vairošanai.

Atšķirību saglabāšana un iedzīvināšana dara bagātāku cilvēku sabiedrību. Ķīniešu bērni klausās citāda satura stāstus nekā norvēģu bērni, Āfrikas bērni tic citiem pasaku varoņiem nekā bērni Latvijā. Tai pašā laikā japāņu pētnieks Hadžime Nakamure, analizējot svarīgus, augsti vērtētus reliģiski filosofiskus sacerējumus, nonācis pie slēdziena, ka nevar atrast nevienu būtisku tikai japānim, ķīnietim vai indietim raksturīgu īpatnību, kas nebūtu atrodama arī Eiropā kādā vēstures attīstības posmā. Šī atziņa dod iespēju globalizāciju jeb, kā franči saka, mondialisation uztvert kā jaunu, uz vispārcilvēciskām pasaulīga rakstura vērtībām balstītu cilvēces vienotības izpausmi.

Šajā kontekstā jo aktuālāk izpaužas vajadzība katrai sabiedrībai būt īpaši atbildīgai par savas dzimtās vietas un vides vēstures un tai raksturīgo tradīciju nosargāšanu, dodot savu ieguldījumu pasaules kultūras daudzveidības uzturēšanā, jo īpaši apzinoties, ka kapitāla, tehnoloģiju un informācijas globalizācija rada ne tikai globālo tirgu, bet arī globālo kultūru, kas neapšaubāmi ir drauds daudzveidībai.

Esmu pārliecināta, ka dzīvot un strādāt globalizācijas procesos ir priekšrocība, ja protam izmantot radikālās zināšanas cilvēka viengabalainības, harmonijas nostiprināšanā un konservatīvās zināšanas cilvēces daudzveidības izkopšanā.

Un tomēr fakts, ka visur jaunieši aizraujas ar vienu un to pašu mūzikas stilu, pielūdz vienus un tos pašus elkus, liecina, ka moderno tehnoloģiju un komunikāciju radītais homogenizācijas efekts ir milzīgs un globālie standarti tiek pieņemti tik lielā mērā, ka tie reāli apdraud bagātīgo cilvēces mantojumu. Šī negatīvā ietekme neapšaubāmi ir globalizācijas procesu trūkums, tomēr esmu pārliecināta, ka to var mazināt, ja mācību saturā katrā izglītības pakāpē, ieskaitot mūžizglītību, saglabā abu zināšanu veidu līdzsvaru, dodot radikālās un nostiprinot konservatīvās zināšanas. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka darba tirgus diktētās prasības skaidri iezīmē noteiktāku virzību no vispārīgās izglītības uz profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu, kas pašreiz vairāk īstenojas augstākās izglītības jomā, īpaši saskaņojoties ar Boloņas deklarācijas prasībām, bet ne mazāk aktuāli ir radīt nosacījumus šīs virzības īstenošanai arī vidējās izglītības posmā, saturā mainot pieeju no viena priekšmeta apguves uz integrētu kursu apguvi, turklāt ciešā saistībā ar darba tirgus tendencēm. Latvijā vēl arvien pastāv ievērojama neatbilstība starp darba devēju pieprasījumu pēc kvalificētiem darbiniekiem un izglītības sistēmas iespējām sagatavot speciālistus pieprasītākajās profesijās. Augsti kvalificētu speciālistu trūkums pašlaik ir visā pasaulē aktuāla problēma, un, ja mēs mācēsim adekvāti un laikus reaģēt uz to, piedāvājot izglītības programmas, kas nodrošina cilvēkam nodarbinātību un konkurētspēju, tad pavērsies iespēja veicināt labklājību un baudīt globalizācijas priekšrocības.

Jāatzīst, ka jēdziena "globalizācija" izplatības ātrums ir adekvāts jēdziena apjomīgumam.

Globalizācija ir process, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbju tīklā pāri nacionālu valstu robežām. Globalizācija ātrāk, tālāk un lētāk paver iespēju indivīdiem, uzņēmumiem, valdībām un nevalstiskām organizācijām sazināties un mijiedarboties. Taču indivīdam jābūt gatavam gan psiholoģiski, gan prasmju līmenī izmantot laikmeta sniegtās priekšrocības: atvērtības un izvēles plašās iespējas. Taču nedrīkstam aizmirst, ka izvēle ļauj noliegumu pārvērst ticībā, izmisumu — cerībā, trūkumu — priekšrocībā. Nav labākas argumentācijas šim apgalvojumam kā pirms Latvijas valsts neatkarības 10.gadadienas veiktā aptauja, kas liecina par tendenci, ka cilvēki ir gatavi nepastāvību, nedrošību un pat neaizsargātību pārvērst par priekšrocību un ieraudzīt plašās iespējas, ko laikmets sniedz, ja pats esi gatavs piepūlēties, aktivizēties un mainīties. Uz jautājumu "Ko jūsu personīgajā dzīvē ir mainījuši neatkarības 10 gadi?" atbildes ir:

"Manī radusies iniciatīva, pats esmu sava laika un dzīves noteicējs."

"Radusies sapratne, ka vajag cīnīties par darbu un nākotnes iespējām."

"Attieksme pret dzīvi un, galvenais, sapratne, ka viss atkarīgs no paša."

Diemžēl cilvēka dabai zināmus draudus sevī slēpj globalizācijas institucionālais pamats, kas ir brīvs tirgus un liberālā ideoloģija. Mēs arvien skaidrāk esam spiesti apzināties, ka liberalizācijas ietekmē mazinās cilvēku savstarpējās rūpes un atbildība, arī valsts labklājības funkcija un publiskā aprūpe un aizgādniecība pār sabiedrību sašaurinās.

Tas nozīmē, ka pārmaiņu sabiedrības apstākļos izglītības mērķis ir palīdzēt cilvēkam saprast, kas viņu gaida dzīvē, kā viņam pastāvēt un palikt uzticīgam sev, izdarot pareizu izvēli.

Savukārt izglītības sistēmas sekmīgas darbības kritērijs ir nepārtrauktās mācīšanās iespēju nodrošināšana katram cilvēkam mūža garumā. Tādējādi izglītības pamatpakāpēs un tālākizglītībā izvirzās prasība mainīt saturiskās darbības mērķi, galveno akcentu liekot uz cilvēka patstāvības, uzņēmības un atvērtības mainībai veidošanos, kas nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei globalizācijas procesos.

Lai izglītības sistēma īstenotu iepriekš minētos mērķus un veiktu savu funkciju globalizācijas procesos, ir jāapzinās objektīvās tendences izglītības sistēmā:

- Tradicionāli izglītības ieguve masveidā saistījusies ar bērnības un jaunības posmiem, un tai bijis zināms pabeigtības raksturs. Mūsdienās neviena mācību iestāde vai programma nevar nodrošināt zināšanas un prasmes darba karjeras visam periodam. Tādēļ vismaz augstskolu un tālākizglītības sistēmas auditorijās mēs strādājam ar visdažādākā vecuma cilvēkiem, jo arvien noturīgāka kļūst vajadzība pēc zināšanu papildināšanas un pilnveidošanas. Varam apgalvot, ka izglītības ieguvei vairs nav raksturīga pabeigtība, jo katrs iepriekšējais izglītības posms nodrošina iespēju turpināt nākamo. Mācību sasniegumi, jēdzieni "sekmība", "nesekmība" mūžizglītības kontekstā kļūst relatīvi. Pats par sevi saprotams, ka izglītības sistēma, kurai ir noteikts beigu posms, kurš tiek realizēts ar eksāmenu, diplomu vai kādas citas atlases rezultātā, sadala cilvēkus divās grupās: sekmīgajos un nesekmīgajos, kas bieži vien neatgriezeniski ietekmē viņa tālāko dzīves gaitu. Turpretī, ja pastāv daudzveidīgas iespējas cilvēkam iesaistīties izglītībā, tad nav nesekmīgo, ir tikai kādi neveiksmes brīži noteiktā dzīves posmā. Arī panākumi un apgūto zināšanu apjoms kļūst relatīvs, jo pēc kāda laika dzīve sāk pieprasīt jaunus panākumu apliecinājumus, jaunas zināšanas. Tādēļ uzskatu, ka pastāvīga un nepārtraukta mācīšanās iespējamība paver iespēju veidoties personības īpašībām — patstāvībai un atbildībai, kas tik ļoti nepieciešamas cilvēka pastāvēšanai mainīgos apstākļos.

- Tradicionāli izglītība ir bijusi skolotāja virzīta un centrēta, bet mūsdienās, izmantojot jaunas metodes un paņēmienus, arvien vairāk tā kļūst pašu dalībnieku centrēta, pārvietojot uzsvaru no mācīšanas uz mācīšanos, rosinot "pašaktualizāciju", akcentējot sevis izteikšanas, apliecināšanas, kā arī saskarsmes prasmju apguvi, ko iespējams panākt:

— balstoties uz pašu audzēkņu pieredzi un paplašinot to,

— respektējot patstāvību,

— pilnveidojot prasmi atrast un strādāt ar informāciju.

Nākotnes sabiedrības attīstība nav iespējama bez solidarizēšanās, tas ir, sadarbības starp indivīdiem, organizācijām, kopām. Tiek aktualizēts dialogs, komunikācija. Prasme veidot dialogu un sadarbību ir jānostiprina mācību pieredzē.

1998. gadā Universum pētījumā konstatēts, ka no 5738 biznesa, dabas un inženierzinātņu speciālistiem no 64 vadošām Eiropas universitātēm 13 valstīs 82% cenšas iegūt starptautisku karjeru, šajā sakarā ir aktuāli skolā mācīt un veidot pieredzi, pieņemt kultūru daudzveidību: prast valodas un tai pašā laikā attīstīt dziļu indivīda kultūras identitāti.

Multikulturālisms diktē nepieciešamību atrast kopīgo dzīves izpratnē un veidošanā ar citādā vidē augušajiem, globalizācijas kontekstā, es pat teiktu, ar pasaules sabiedrību. Primāri tas ir valodu jautājums, kultūru vienlīdzības, tolerances, dažādības pieņemšanas jautājums, par ko izpratne būtu veidojama skolā. Izglītības attīstības tendence ir atjaunot zaudēto spēju niansēti, sarežģīti spriest, domāt un izteikties.

- Iezīmējas zināšanu relativitātes un īstermiņa apzināšanās. Mūsdienu informācijas pārbagātības un pārblīvētības laikmetā kļūst skaidrs, ka mazinās iespēja un vajadzība noteikt obligāto zināšanu daudzumu. Šim apgalvojumam pietiekami pārliecinošs ir arguments, ka pasaules zināšanu krājumi palielinās divkārt ik pa 18 mēnešiem, jaunās visiem pieejamās zināšanas dubultojas ik pa 12 mēnešiem. To grūti aptvert ar prātu, iedzīvināt izglītības standartos un vēl grūtāk prasīt no skolotāja īstenošanu.

- Metodēs mainās pieeja no tiešā kontakta uz tālmācību, kā arī patstāvīgu mācīšanos. Pēdējo 50 gadu laikā datori ir "vairojušies" ātrāk nekā cilvēki. Nav šaubu, ka informāciju tehnoloģijas nākotnē gūs vēl plašāku izplatību. Pētījumā "Izglītības nākotne Eiropā" 80% respondentu paredz, ka 2020.gadā zināšanas būs iegūstamas mājās pie datora, un divas trešdaļas respondentu uzskata, ka 2025. gadā tradicionālās skolas loma būtiski mazināsies. Minētais laika periods nav aiz kalniem, un tas nozīmē, ka lielāks akcents liekams uz prasmju pilnveidi darbam ar datoriem, ar tālmācības programmām un patstāvīgas izziņas darbības prasmju nostiprināšanu. Šī tendence veiksmīgi sakrīt ar ES darbību izglītības jomā un var kalpot par pamatu izglītības sistēmas restrukturizācijai.

- Pētniecisko prasmju nostiprināšana. Ir jāatzīst, ka pieaug to nozaru skaits, kur par pētījuma priekšmetu kļūst pats darba process. Analizēt, vērtēt, eksperimentēt, riskēt un mazināt risku ar jaunu zināšanu un pieeju palīdzību ir ikdienas prasība gandrīz katram savā darbavietā — bankā, skolā vai pārvaldes institūcijā. Jāatzīst gan, ka pašreizējā laika posmā gan zinātnieki augstskolas pedagoģijā, gan izglītības politiķi (ja atceramies 1999.gada UNESCO rīkoto Pasaules zinātnes kongresu) akcentē nepieciešamību pētniecisko procesu saistīt ne tik daudz ar jaunu zināšanu radīšanu, kā tas ir bijis tradicionālā izpratnē, bet gan ar iegūto zināšanu lietderīgumu.

- Mācīšanās process kā pieredzes bagātināšanās process, īpaši sociālās pieredzes, līdzdalības un vienlīdzības kontekstā, kā arī sociālo garantiju nodrošināšanā (piem.,vēlīnā izglītība). Sociālā noslāņošanās, nevienlīdzīgas iespējas ir realitāte, izglītība ir un paliek pamatlīdzeklis tās pārvarēšanai. Latvijas valsts ir pārāk maza, un tās iedzīvotāju skaits ir ierobežots, tādēļ mēs nedrīkstam nerēķināties ar nosacījumu, ka vienlīdzīgas iespējas piedalīties sabiedriskajos procesos bagātina sabiedrību. Globalizācijas kontekstā izskan pamatots brīdinājums, ka valstis, kuras nenodrošinās saviem iedzīvotājiem vienādas iespējas, nespēs savu ekonomiku padarīt globālu, tādējādi palaižot garām iespēju saņemt jauno pasaules tirgu rezultātā radušos labumus. Vienlīdzība kļūst par izdzīvošanas nepieciešamību.

Dažas no šīm tendencēm vēl tikai nojaušamas, dažas ir jūtamas spēcīgāk, pateicoties izglītības reformām, kas uzsāktas Latvijas desmit neatkarības gados. Tomēr, ja analizējam šo reformu rezultativitāti no cilvēka mūžizglītības iespēju aspekta, tad jāsecina, ka pozitīvas pārmaiņas ir notikušas ļoti maz un galvenokārt katras noslēgtas izglītības pakāpes ietvaros (izglītības sistēmas struktūras maiņa, saturs, standarti, eksaminācijas kārtība utt.). Šo tendenču sistēmiska un pēctecīga īstenošana katras izglītības pakāpes skolu praksē, nevis fragmentāra, kā tas ir noticis līdz šim, spēj nodrošināt Latvijas gatavību globalizācijas izaicinājumiem un mūsu cilvēkiem tās priekšrocību augļus. Ceru, ka šī konference sekmēs šīs nostājas tālāku izpratni un būs stimuls pieaugušo izglītības attīstībai.

Un vēl. Globalizācijas ieguvums ir ekonomikas liberalizācija. Tādēļ kultūras saglabāšanas un attīstības vārdā mēs nedrīkstam atteikties vai zaudēt šos ieguvumus, jo ir skaidri jāapzinās patiesība, ka īstās briesmas nācijai, kultūrai un izglītībai nāk no ekonomikas lejupslīdes. Šīs lejupslīdes objektīva izpausme ir vērojama šodien Latvijā, jo daudziem cilvēkiem dzīves esamības izjūta kļuvusi gandrīz līdzvērtīga izdzīvošanai; par dzīves motīvu ir kļuvusi izdzīvošana. Izeju no tā var atrast, analizējot citu valstu pieredzi, kur dominē pārliecinoši piemēri, ka ekonomikā noteicošais un virzošais spēks ir zinātne un tehnoloģija. Kā piemērs šim apgalvojumam var kalpot fakts, ka ASV zinātnes un tehnoloģiju attīstība nodrošina 25-50% ekonomikas augšupeju un tur jau sen neviens nešaubās par to, ka zinātne un tehnoloģija ir laba investīcija tagadnei un vislabākā investīcija nākotnē. Ceļš uz to ir optimāla nepārtrauktās izglītības sistēma, kurā zinību viskopība, tātad gan racionālās, gan konservatīvās zināšanas, būs augstā kvalitātē, līdzsvarotā izpausmē un pilnvērtīgi finansētas.

Nobeigumā es novēlu, lai mūsu audzēkņiem, studentiem un klausītājiem katra diena un stunda, kas pavadīta mācoties, stiprina atziņu, ka būt izglītotam nenozīmē nonākt galapunktā, bet gan ceļot pa dzīvi ar dažādiem viedokļiem.