Pieaugušo izglītības apvienības priekšsēdētāja Dr.phil. Anita Jākobsone:

Pieaugušo izglītība kā attīstības stratēģija valsts un vietējā līmenī

Runa starptautiskajā konferencē "Pieaugušo izglītība — es un mana līdzdalība sabiedrībā" Rīgā 2000. gada 14. oktobrī

Apstākļos, kad valstī trūkst tautas attīstībai nepieciešamo resursu, viens no priekšnoteikumiem visdažādāko resursu izmantošanai ir nesašaurināt jēdziena "resursi" izpratni. Pie visbiežāk nenovērtētajiem resursiem sabiedrības ilgtspējīgā, līdzsvarotā attīstībā pieder cilvēkresursi, izglītības un informācijas resursi, biedrošanās un sadarbības resursi, esošās infrastruktūras resursi.

Pasaulē, vērtējot tautas attīstības indeksu, ietver izglītības pieejamību (pieaugušo lasītprasmes līmeni, pieaugušo funkcionālo analfabētismu), jaunpiedzimušo paredzamo mūža ilgumu, cilvēku skaitu, kam nav pieejami medicīniskie pakalpojumi u.tml. ANO "Tautas attīstības pārskatā — 2000" 174 valstu vidū Latvija ierindota aiz Igaunijas, Lietuvas un pat Krievijas un ieņem tikai 63. vietu. Varbūt ir vērts gan valsts, gan atsevišķu nozaru, gan reģionu un rajonu, gan vietējā līmenī uzdot jautājumu: kā vairojam tautas attīstības potenciālu? Vai tas ir mūsu resursu resurss, un cik adekvāti to izprotam?

Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība kopā ar Madonas rajona padomi aizvadītajā pusgadā ir veikusi situācijas izpēti pieaugušo iedzīvotāju izglītībā un izstrādājusi Madonas rajona pieaugušo iedzīvotāju izglītības stratēģiju pieciem gadiem. Paveiktā darba rezultāti publicēti divdaļīgā izdevumā "Izglītība cilvēka nākotnei". Tas ļauj raksturot situāciju pieaugušo iedzīvotāju izglītībā skaitļu un faktu valodā, palīdz izprast ar tās attīstību saistītās iespējas un draudus sabiedrībā.

Pamatsecinājums nav iepriecinošs: izglītība nav iekļauta ilgtspējīgas līdzsvarotas attīstības nozīmīgāko resursu skaitā, tā nav novērtēta kā sabiedrības garīgās, tikumiskās kultūras, sociālās un politiskās integrācijas un ekonomiskās attīstības resurss.

Bieži lēmumu pieņēmējiem nav skaidri mūžizglītības un pieaugušo izglītības jēdzieni. Tas ir galvenais šķērslis, kas traucē padarīt par realitāti mūžizglītības sistēmu Latvijā. Mūžizglītības sistēma aptver izglītības piedāvājumu cilvēkam mūža garumā neatkarīgi no viņa vecuma, dzīvesvietas, iepriekšējās izglītības. Tas ir viss izglītības lauks — izglītība visās pakāpēs, sākot ar pirmskolas izglītību, profesionālā un vispārējā izglītība (gan formālā, gan neformālā). Ieviest mūžizglītības sistēmu Latvijā — tas nozīmē kardināli mainīt priekšstatu par cilvēku izglītības vajadzībām dinamiskā vidē, kur jebkuras zināšanas un prasmes ātri noveco vai ir tikai relatīvas.

Pieaugušo izglītība — tā ir personu izglītība pēc 18 gadu vecuma, ja juridiski pieņemam, ka pieaugušais Latvijas izglītības likumdošanā ir persona, vecāka par 18 gadiem. Nav grūti saskatīt, kāda apjoma izglītības lauku šobrīd ignorē Latvijas Republikas Saeima, valdība un Izglītības un zinātnes ministrija, nepieņemot pieaugušo izglītības likumu, nedefinējot valsts budžetā apakšprogrammu "Pieaugušo tālākizglītība". Tā ir nepārprotama valsts attieksmes demonstrācija pret cilvēku potenciālu Latvijā

Vēlos pievērst uzmanību "cilvēka mācību ceļam" informācijas sabiedrībā.

Latvijas izglītības sistēma ir sastingušu aisbergu kopums, kas nevēlas atzīt elementārās cilvēku tiesības uz brīvu cilvēka paškustību mūžizglītības laukā.

Kam ir domāta mūsu izglītības sistēma? Paipuisīšiem, kuri no bērnudārza līdz universitātes diplomam staigā tiešu ceļu no pakāpes uz pakāpi, nekur neaizķerdamies un nepaklupdami?

Ko valsts izglītības sistēma piedāvā tiem cilvēkiem, kuri pārtrauc un atsāk mācības; paralēli vēlas apgūt gan vispārējo, gan profesionālo izglītību; kas vēlas vienlaikus būt 11. klasē vakarskolā un apgūt, piemēram, tālmācības kursu?

Latvijas izglītības sistēma neatspoguļo vairākuma pieaugušo iedzīvotāju izglītības vajadzības, jo:

- "neveiksminieki" pretstatā paipuisīšiem tiek uzskatīti tikai par izglītības sistēmas brāķi. Tiek noraidīta doma, ka, lai sadzīvotu ar ekonomiskajām, sociālajām pārmaiņām personīgajā dzīvē un sabiedrībā, cilvēkam ir jāmācās nepārtraukti un visu mūžu. Tā ir 21. gadsimta prasība. Tiek ignorēta elementāra atziņa, ka katra jauna tehnoloģija un pāreja uz demokrātisku pašpārvaldi indivīdam nozīmē nepieciešamību pēc jaunām zināšanām;

- nav izprasta cilvēku izglītības vajadzību daudzveidība pašreizējā situācijā un sociālais, ekonomiskais konteksts, kurā ir jārod iespējas tās apmierināt; netiek efektīvi izmantots esošais infrastruktūras (sociālās aprūpes, nodarbinātības iestāžu, uzņēmējdarbības atbalsta centru utt.) potenciāls savlaicīga un kvalitatīva izglītības piedāvājuma attīstībai dzīvesvietās;

- izglītības darbinieku vairums nav saraduši ar domu, ka viņu izglītības iestādei ir jābūt elastīgi saistītai ar citām izglītības iestādēm un institūcijām (kultūras iestādēm, mācību centriem uzņēmumos, sabiedriskām organizācijām utt.). Izglītība netiek uztverta kā ikdienas darba un sadzīves sastāvdaļa;

- nav izpratnes, ka "cilvēka izglītības ceļa" pagriezieni mūža garumā ir saistīti ar izglītības, profesijas un karjeras konsultāciju nepieciešamību katram, kas atrodas izglītības izvēles krustcelēs 16, 27, 50 gadu vai citā vecumā. Jāizprot, ka tikai daļa iedzīvotāju ir spējīgi sameklēt viņiem nepieciešamo informāciju.

Situācijas statistiskā, socioloģiskā izpēte Madonas rajonā norāda, ka pieaugušo iedzīvotāju kopums sadalās 3 pamata izglītības mērķgrupās: iedzīvotāji, kam nepieciešama izglītība saistībā ar veselības un sociālo rehabilitāciju (aptuveni 20% no valsts pieaugušajiem iedzīvotājiem); sociāli neadaptētie iedzīvotāji (aptuveni 60% no valsts pieaugušajiem iedzīvotājiem), kam ir liels sociālo kompetenču deficīts, un sociāli adaptētie iedzīvotāji (pasīvie, aktīvie, aptuveni 20% no valsts pieaugušajiem iedzīvotājiem), kuri vairāk vai mazāk spēj iekļauties darba tirgū un sabiedrībā, spēj paši būt mobili.

Izglītības pieejamība dzīvesvietās, kā arī ārpus tām ir tieši saistīta ar ienākumu līmeni ģimenē. Vislabākās izglītības iespējas pēdējo 12 mēnešu laikā ir bijušas valsts un pašvaldību, to iestāžu darbiniekiem. Vissliktākās — cilvēkiem ar zemu ienākumu līmeni.

Daļu iedzīvotāju neapmierina izglītības piedāvājuma daudzveidības un kvalitātes trūkums. Pieaugušo izglītības vajadzībām — izglītībai personības garīgai pilnveidei, izglītībai personības socializācijai un integrācijai sabiedrībā, izglītībai personības profesionālajai attīstībai — trūkst piedāvājuma seguma.

Viss iepriekš teiktais nozīmē to, ka pašreizējā valsts izglītības stratēģijā, to remontējot, neizdosies ienest mūžizglītības dimensiju. Visa pašreizējā izglītības sistēma jāsakārto kā mūžizglītības sistēma, akceptējot kā tās dalībniekus arī 1,8 miljonus pieaugušo iedzīvotāju. Tikai tāda sistēma spēs radīt iespējas (tai skaitā arī bezmaksas) iedzīvotājiem ar zemu ienākumu līmeni lauku pašvaldībās, kuri nav mācījušies neko pēdējos 10–20 gadus.

Valsts un vietējā līmenī pieaugušo izglītības attīstību bremzē politisko lēmumu un sabiedrības (iedzīvotāju, lēmumu pieņēmēju, izglītības darbinieku) izpratnes trūkums par pieaugušo izglītības, mūžizglītības lomu Latvijas tautas attīstībā.

Pieaugušo izglītības efektīva attīstība ir iespējama, veidojot jaunus izglītības modeļus, kuru pamatā ir mijiedarbība starp izglītību un praksi, starp izglītības iestādēm un pašvaldībām, darba devējiem, Nodarbinātības valsts dienestu, sabiedriskajām organizācijām, arodbiedrībām, baznīcām un citiem partneriem.

Ir nepieciešams pieaugušo izglītības likums, divpakāpju (valsts, pašvaldību līmenī) pieaugušo izglītības finansējums no valsts budžeta.

Veidojot pieaugušo izglītības ilgtermiņa attīstības plānus nozaru ministrijās, pašvaldībās un valstī kopumā, jāparedz pieaugušo izglītības atbalsta institūciju un organizāciju, piemēram, rajonu un pagastu pieaugušo izglītības un informācijas centru, profesionālās izvēles un karjeras konsultāciju centru attīstība, lietišķi zinātniskie pētījumi, mācību materiālu veidošana un pieejamības nodrošināšana, kā arī pieaugušo izglītības organizatoru un pasniedzēju, jaunatnes darbinieku sagatavošana Latvijas augstākajās mācību iestādēs.

Pieaugušo izglītības attīstībā varam mācīties no citu valstu pozitīvās pieredzes un kļūdām. Tās liecina, ka, plānojot valsts pieaugušo izglītības stratēģiju, svarīgi saglabāt līdzsvaru starp:

- uz cilvēka kultūru orientētu izglītību un uz patērētāju orientētu izglītību,

- vispārējo un profesionālo izglītību,

- formālo un neformālo izglītību,

- tiešā un pastarpinātā kontakta izglītību (tālmācību),

- maksas un bezmaksas izglītību,

- izglītību dzīvesvietās un atrauti no tām,

- izglītības pieejamībā neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citām personas pazīmēm.

Valsts izglītības, tai skaitā pieaugušo izglītības, politikas veidotājiem stāv priekšā grūts uzdevums — atrast izglītības fokusu, veidojot valstiski svarīgas programmas (nacionālo attīstības plānu, valsts nodarbinātības plānu, sabiedrības integrācijas programmu, nabadzības samazināšanas programmu utt.).

Tas nozīmē, ka izglītības politikai un praksei ir strauji jāmainās, jo izglītība ir vajadzīga cilvēka šodienai un nākotnei Latvijā.