Runa starptautiskajā konferencē “Robežu paplašināšana: kopienas un identitātes” Latvijas Universitātē 10.novembrī

Priekšsēdētāja kungs! Godātais rektor! Godātie viesi un konferences dalībnieki!

Sveicu jūs Latvijas Republikas un tās prezidentes vārdā šajā sanāksmē. Ievērojami cilvēki ir nolēmuši risināt jautājumus, kas šobrīd kļuvuši ļoti aktuāli.

Ir pagājuši tikai 18 mēneši kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, un tagad tā ir pilntiesīga dalībvalsts starp pārējām deviņām jaunajām dalībvalstīm un 15 vecajām dalībvalstīm, kas, protams, nepievienojās ES vienā un tajā pašā laikā. Eiropas Savienības paplašināšanās ir notikusi ļoti strauji, sākot ar tās pirmsākumu – Ogļu un tērauda līgumu starp Franciju un Vāciju, seniem nesamierināmiem ienaidniekiem, kas bija cīnījušies kaujas laukā gan par strīdīgiem fizisko robežu jautājumiem, gan par savas ietekmes robežām Eiropas kontinentā. Jau pašā sākumā tām pievienojās četras citas valstis, pēc tam šī sākotnējā apvienība turpināja paplašināties, un tagad tajā ir 25 dalībvalstis, un ir redzams, ka pie tās durvīm savu uzņemšanu gaida vēl citas valstis.

Vairāki jautājumi, kas Eiropai tagad jāatrisina, ir: cik tālu šis process var iet, cik tālu var turpināt paplašināties, un vai Eiropas Savienībā patiešām ir izveidojusies cilvēku kopība, kas ir pietiekami homogēna, lai, pirmkārt, zinātu, kā tā var efektīvi funkcionēt, un kas ir arī pietiekami homogēna, lai ikvienam no tās izdzīvotājiem – neatkarīgi no tā, zem kāda karoga tas dzīvo vai kāda ir tā nacionālā identitāte, – dotu piederības sajūtu šai Eiropas valstu kopīgajai saimei, un vai tie vispār jūtas kā eiropieši, un ja tā ir, ko nozīmē būt eiropietim.

Un es domāju, ka, lai saprastu, ko šie jautājumi nozīmē, tagad, kad mēs atrodamies pārdomu procesā, ko mums uzspieda Francijas un Nīderlandes iedzīvotāju skaļi pateiktais “nē” konstitucionālajam līgumam, kad šajās pārdomās ir iesaistīti ne tikai valdību vai valstu vadītāji, ne tikai ierēdņi Briselē, tajā ir jāiesaistās zinātniekiem, bet vissvarīgāk ir, lai tajā iesaistītos liels iedzīvotāju skaits.

Šodien mēs daudz dzirdam par to, kāda ir Eiropa un kāds attīstības modelis tai jāizvēlas. Un man kā jaunās dalībvalsts prezidentei uzdod daudz jautājumu, kādu vietu sev redz Latvija šajā Eiropas modelī un ko tā paredz vai vēlas attīstīt nākotnē. Un šos jautājumus bieži uzdod diezgan vienkāršotā dihotomiskā veidā, un man jautā, vai mēs atbalstām Eiropas attīstības sociālo modeli vai tā saukto liberālās ekonomikas modeli.

Un tieši tāpat kā es atbildēju toreiz, kad man jautāja, vai mēs vairāk vēlamies iestāties Eiropas Savienībā vai NATO, man ir jāatbild tagad, ka tā nav izvēle, ko mēs vēlamies izdarīt, jo tas ir tāpat kā jautāt bērnam, kad notiek viņu vecāku šķiršanās, ko viņš mīl vairāk – tēti vai mammu – un pie kā vēlas dzīvot; tas ir vēl sliktāk – tas ir tas pats kā jautāt, kuru roku jūs labprātāk atļautu nocirst – labo vai kreiso. Vai jūs varat bez tās dzīvot? Mēs nevaram.

Tādai valstij kā Latvija, ņemot vērā tās vēsturi, ir nepieciešama drošība, ko spēj dot NATO, un mums ir nepieciešamas izaugsmes iespējas, ko Eiropas Savienība piedāvā visām tās dalībvalstīm. Un tāpat ir nepareizi likt izvēlēties vienu no šiem dažādajiem modeļiem. Es patiešām domāju, ka tās ir kā tests ar piedāvātiem atbildes variantiem, kur jāizvēlas vai nu A, vai B variants. Viena varianta vietā ir jāļauj izvēlēties abus un jācenšas savienot abu modeļu vislabākos aspektus.

Mēs iestājāmies ES ar domu, ka izzudīs robežas, kas atdalīja valstis, kas cīnījās par teritoriju un ietekmi. Kas attiecas uz Latviju, tad mēs iestājāmies ES, lai vairs neatkārtotos tāda veida domāšana, kas pieļāva Otrā pasaules kara sākšanos, kad valstis ar pietiekami lielu militāro spēku noslēdza savā starpā līgumus un mūs pārējos sadalīja tā, it kā mēs būtu preces vai kustamā manta, kas tām pieder, vai rotaļlietas, ko bērni sadala savā starpā, kad tie spēlējas. Mēs nevēlamies būt rotaļlietas, preces vai kustamā manta neviena rokās. Tāpat kā visi cilvēki, Latvijas iedzīvotāji vēlas būt suverēni sava likteņa noteicēji savā valstī, kas ir suverēna sava likteņa noteicēja kā valsts. Tas mums tagad ir jau 15 gadus – mūsu suverenitāte, mūsu neatkarība un mūsu izaugsmes iespējas.

Mēs jau 18 mēnešus esam daļa no Eiropas Savienības, kur iekšējās robežas starp valstīm ir jau nolaistas tik zemu, cik vien zemu tās iespējams nolaist kā barjeras starp valstīm.

Bet jautājums, ko jūs risināt šajā konferencē, ir: vai esam patiešām saņēmuši to, ko mēs cerējām, ko cerēja mūsu senči? Vai ir iegūts tas, ko cerēja iegūt tie, kas bija ielās Franču revolūcijas laikā, zemnieki, kas piedalījās Kauguru nemieros, kā arī cilvēki citur pasaulē 19.gadsimta sākumā? Vai ir iegūts tas, ko mūsu valsts iedzīvotāji cerēja iegūt, kad gāja uz barikādēm Vecrīgā vai pulcējās zem karogiem Daugavas krastos? Vai cilvēki ir laimīgāki nekā agrāk?

Tas ir interesants jautājums, jo es domāju, ka mēs diezgan objektīvi varam izmērīt sasniegto progresu mūsu valstī, vērtējot pēc visdažādākajām prioritātēm. Mēs esam atguvuši neatkarību. Mums ir mūsu karogs, mūsu simboli, mūsu institūcijas. Mēs piedalāmies kā pilntiesīgi locekļi starptautiskā līmenī, kur tiek pieņemti lēmumi. Mūsu makroekonomiskā izaugsme ir notikusi ļoti strauji. Šobrīd mums ir vislabākie izaugsmes rādītāji. Jautājums ir par to, vai šie objektīvie un makroekonomiskie rādītāji ir ietekmējuši katra cilvēka ikdienas dzīvi. Ja tā ir, tad cik lielā mērā? Un kā tos ikdienā uztver un izprot cilvēks, kas no rīta pieceļas un ko gaida jauna diena, vai dienas beigās pirms gulētiešanas un, iespējams, ka, tīrot zobus un skatoties spogulī, cilvēki sev jautā vai man bija laba diena? Vai esmu apmierināts ar savu dzīvi? Un vai nav nekā, ko es sagaidu no rītdienas vai vēl vienas dienas pēc tam?

Es priecājos, ka sociologi ir nolēmuši, ka nākamais gads būs dzīves kvalitātes izpētes gads, un esmu īpaši gandarīta, ka Latvijas Stratēģiskās analīzes komisija ir zināmā mērā paredzējusi šo notikumu jau šogad, sākot risināt šo jautājumu un veltot tam vairākus nopietnus zinātniskus darbus. Es ceru, ka šo pētījumu rezultāti kļūs pieejami tik plašai publikai, cik vien iespējams, dažādos sabiedrības līmeņos Latvijā, jauniem un veciem, pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Es ceru, ka tie būs pieejami arī citās valstīs, gan tā sauktajās vecajās Eiropas valstīs, gan tajās, kas vēl nav uzņemtas paplašinātajā Eiropas Savienībā, bet ko tā piesaista kā bāka ar saviem sasniegumiem, piedāvājot saviem iedzīvotājiem tieši to, kas, šķiet, ir labāka dzīves kvalitāte. Arī šīs valstis gaida šos rezultātus, lai analizētu visus aspektus un varētu redzēt, kā uzlabot cilvēku dzīvi savā valstī.

Es neesmu studējusi socioloģiju, bet psiholoģiju, tāpēc pieskaršos divām no dažām galvenajām idejām, ar ko psihologi šajā kontekstā jau ir nodarbojušies agrāk.

Tas bija vēl nepieredzēts notikums Kanādā, kad Ontario provincē tika nodibināts Bērna psiholoģijas pētniecības institūts, un tā dibinātājs bija Dr. Blacs, ar ko man jaunībā bija izdevība tikties kā ar profesoru, un viņš izvirzīja ļoti interesantu teoriju par bērna psiholoģiju.

Saskaņā ar Dr. Blaca teoriju augošam bērnam pirmām kārtām ir nepieciešama drošība. Protams, par bērnu ir jārūpējas, viņam jābūt tīram un pabarotam, viņam jānodrošina miegs un… Bet viņam ir nepieciešama drošība, un drošību dod pieķeršanās cilvēkam, kas vienmēr ir pie viņa un kam var uzticēties. Parasti tā ir māte, atsevišķos gadījumos arī citi cilvēki, bet ir šī nepieciešamība. Lai bērnam būtu iespēja augt, viņam ir nepieciešama drošība, ko dod pieķeršanās aprūpētājam, kas vienmēr ir blakus. Tajā pašā laikā, bērnam augot, viņam arvien vairāk ir nepieciešama iespēja iepazīt pasauli. Viņam ir nepieciešams saskarties ar izaicinājumiem; viņam ir nepieciešama iespēja apliecināt sevi, apgūt prasmes, iegūt kompetenci un sajust gandarījumu par to. Un, ja māte vai aprūpētājs ir pārāk norūpējušies par bērna drošību un neļauj viņam stāvēt pašam uz savām kājām, pašam aizpogāt savas pogas, iet ārā un iepazīt pasauli, krist un savainot sevi, kāpt kokos, pat ja tas ir bīstami, tad viņš nespēs pilnībā realizēt savas potenciālās spējas.

Ja jums nav drošības, kur patverties, kad jūs krītat vai savainojat sevi, tas ir kaitīgi attīstībai. Bet, ja jums neļauj iepazīt pasauli un, iespējams, savainot sevi, tas arī var negatīvi ietekmēt attīstību. Es domāju, ka, runājot par antagonismu starp brīvas uzņēmējdarbības modeli Eiropā un sociālās drošības modeli, mēs pārāk bieži domājam marksistiskās kategorijās, izejot no šķiru cīņas, šī 19.gadsimta novecojušā iedalījuma šķirās, kas, manuprāt, tagad ir jāatstāj pagātnē, jo arī te ir dihotomija, kas mūsdienu Eiropā neiederas.

Mēs vēlamies tādas sabiedrības, kur cilvēki jūtas drošībā un kur ir absolūta drošības sajūta, kur visiem cilvēkiem ir iespējams apmierināt savas galvenās vajadzības. Protams, šīs galvenās vajadzības atšķiras no tām, kādas bija Ziemeļamerikas ciltīm pirms nedaudz vairāk nekā 150 gadiem. Tās ir mūsu laikmeta mūsdienu prioritātes. Cilvēkiem ir nepieciešama noteiktai kvalitātei atbilstoša dzīves vieta un pakalpojumi, veselības aizsardzība, aprūpe vecumā, iespējas iegūt izglītību un viss pārējais, ko mēs uzskatām par elementāru dzīves nepieciešamību, bet kas, starp citu, tik daudzās pasaules vietās pat vēl šodien tiktu uzskatīts par pārmērīgu greznību, ko cilvēki nevar cerēt iegūt.

Tātad tas ir pamats, ar kuru mēs sākam. Mēs nosakām ļoti augstu standartu tam, kāda pamatā ir un kādai jābūt labai un pieņemamai dzīvei sabiedrībā. Taču tad rodas jautājums: kas būs iznākumā? Cik augstu mums jākāpj, un kas ir jāpaveic? Vai mēs patiešām uzlabojam cilvēku dzīves kvalitāti, palielinot viņu galveno vajadzību apmierināšanas iespējas? Vai mēs palīdzam viņiem kļūt laimīgākiem? Vai mēs tērējam naudu lietderīgi? Vai katrs papildu miljards, kas izlietots noteiktām sociālām programmām, patiešām atmaksājas, izejot no tā, cik lielu labumu iegūst sabiedrība – un pat vēl svarīgāk: vai šos rezultātus sajūt katrs indivīds ar savu sirdi un prātu? Daudzi, iespējams, zina pētījumus, ko pirms dažiem gadiem veica kāds ungāru zinātnieks, kas tagad dzīvo Ziemeļamerikā, – sevišķi viņa ievērojamos pētījumus par to, kas ir laime un kas dara cilvēkus laimīgus. Tie, kas no jums ir iepazinušies ar viņa pētījumiem, atcerēsies, ka daži no iegūtajiem rezultātiem bija ļoti pārsteidzoši.

Tika konstatēts, ka nav tiešas sakarības starp cilvēka ienākumiem un apmierinātību ar dzīvi un ka šie faktori nav savstarpēji saistīti tādā nozīmē, ka daži no vislaimīgākajiem cilvēkiem, ko zinātniekam izdevās atrast, bija kazu kopēji Sicīlijā vai fermeri kalnu apgabalos, kur, vadoties no objektīviem standartiem, mērījumiem un parametriem, jūs teiktu, ka viņiem ir drausmīga dzīve, ka viņu rūpju nasta ir ļoti smaga un ka viņiem ir visas tiesības teikt, ka viņi ir ļoti nelaimīgi. Taču, tieši pretēji, tie bija vislaimīgākie cilvēki no visiem. Viņu sejas, kaut gan grumbu izvagotas, staroja smaidā. Viņi bija laimīgi, kaut gan saliektām mugurām no smagā darba, ko viņi darīja katru dienu, un viņi bija pilnībā apmierināti ar to, kas viņi bija un ko darīja. Es domāju, ka mēs no tā varam daudz mācīties, tāpēc ka galvenais iemesls viņu apmierinātībai bija tas, ka viņi dzīvoja vidē, kuru spēja kontrolēt, spēja prasmīgi paveikt visu, ko darīja, bija pārliecināti par savām spējām izmantot bērnībā apgūtās prasmes, un katru dienu, katrā savā solī viņi varēja redzēt sava darba rezultātus un spēja sajust gandarījumu par tiem. Un vecā sieviete, kas katru rītu aukstajās kalnu apgabalu ziemās gāja slaukt ar rokām savas kazas, varēja sēdēt uz sava mazā soliņa un skatīties, kā spainī pil piens, un priecāties par katru pilienu.

Un tā ir tieši tā laimes un apmierinātības sajūta, ko mēs atrodam Latvijas kultūrmantojumā latvju dainās, kas ietver ļoti lielu skaitu tautasdziesmu un ko man dažādos laika posmos bija izdevība pētīt un apbrīnot. Un arī šeit ir atspoguļotas dzīves, kas bija pilnas smaga fiziska darba, visapkārt bija briesmas un nedrošība, ko radīja starptautiskā politiskā situācija, bet ir sajūtams gandarījums par sava darba rezultātiem, par spēju veidot, piemēram, aužot audumu, vērot, kā tas pakāpeniski kļūst arvien lielāks un lielāks. Kad jūs novācat linus, kas ir fiziski ļoti smags darbs, jūs jau iztēlojaties skaisto linu audumu, kāds galarezultātā tiks iegūts. Manuprāt, tā ir tā pati gandarījuma sajūta, kas atspoguļota mūsdienu pētījumos.

Ja aptuveni sešpadsmit procentiem mūsu iedzīvotāju ir vēlēšanās veltīt vairāk laika ziedu audzēšanai, tad es domāju, ka tas, ko viņi mums saka, ir, ka viņi vēlētos līdzināties Mazajam princim. Viņi vēlētos kaut kur izaudzēt rozi, kas būtu tikai viņu roze un par ko viņi varētu rūpēties, un rozes varētu būt kaprīzas un neziedēt tik skaisti kā tās, ko redzam izstādēs vai dārzkopju katalogu brīnišķīgajos un krāsainajos attēlos. Taču tas, kas ir tik ļoti nepieciešams, ir sava roze, lai arī cik kaprīza tā būtu. Mums ir vajadzīgs kāds vai kaut kas, ko mīlēt un par ko rūpēties un domāt. Vismaz domāt, ka tas, ko mēs darām, ir nozīmīgs kādam kaut kur pasaulē, pat ja tā ir roze kaut kur uz tālas planētas.

Mums visiem ir vajadzīga sava roze, par ko rūpēties, un es domāju, ka Eiropai un katram Eiropas iedzīvotājam ir jāspēj rast šo gandarījuma sajūtu. Mēs varam palielināt finansējumu un varam paplašināt sociālās programmas, kā arī palielināt politisko atbalstu, bet tam būs nozīme tikai tad, ja spēsim radīt cilvēkiem sajūtu, ka viņi spēj kontrolēt savu dzīvi un mainīt to, tajā pašā laikā radot drošības sajūtu, ko dod apziņa, ka kāds tevi mīl un pieņem, ka netiek likti šķēršļi vēlmei darboties, jo tādiem nevajadzētu būt, lai neviens nejustos noraidīts vai atstumts.

Galu galā tas ir ārkārtīgi vienkārši un tajā pašā laikā ārkārtīgi grūti sasniedzams. Taču, ja mēs nesapratīsim, kas cilvēkiem ir patiesi nepieciešams, ir veltīgi izgudrot arvien jaunas programmas, izdot arvien vairāk naudas, tāpēc ka tādējādi mēs ietu pa apli un mēs riskētu ar to, ka sociālie modeļi, ko esam savā prātā konstruējuši un kam esam tik ļoti pieķērušies, ar ko tik ļoti lepojamies, var uzliesmot un sadegt, un mēs būsim atpakaļ tur, kur bijām sākumā, un mums vajadzēs vēlreiz labāk pārdomāt to, par ko visu laiku jau esam domājuši.

Dāmas un kungi! Jūs esat sapulcējušies šeit, un jūs esat domātāji. Un es novēlu jums turpināt savu darbu. Mums ir vajadzīgi domātāji mūsu Eiropā un mūsu kontinentā. Mums ir vajadzīgi domātāji Latvijā, kas vadītu mūs un piedalītos kopīgajā darbā, veidojot pilsonisku sabiedrību.

Paldies, ka esat šeit, un mani vislabākie novēlējumi jums visiem!

“LV” (Gunta Štrauhmane) tulkojums no angļu valodas