Bērni un mūsu katra nākotne ir viens un tas pats

Inguna Ebela, Latvijas organizācijas "Glābiet bērnus" priekšsēdētāja, — "Latvijas Vēstnesim"

ANO Cilvēktiesību un Bērnu tiesību komisiju īpašu interesi izraisījušas problēmas, kas saistītas ar vardarbību pret bērniem mūsu valstī, kā arī lielais bērnunamu audzēkņu skaits. ANO Cilvēktiesību komisija, vadoties no Latvijas organizācijas "Glābiet bērnus" un citu nevalstisko organizāciju sniegtās informācijas, gatavos jautājumus Latvijas valdībai, uz kuriem tā atbildēs 8. un 9. janvārī Ženēvā.

— Šajās dienās jūs atgriezāties no Ženēvas. Ko deva brauciens?

— Ārkārtīgi daudz. Mēs savā valstī esam pieraduši lasīt daudz dažādu papīru, esam arī pieraduši pie domas, ka tas, kas rakstīts šajos papīros, dzīvē netiek īstenots. Tagad, skatoties uz starptautisko cilvēktiesību dokumentiem, var redzēt, ka vienā dienā, pēc pievienošanās konvencijai valdībai būs jāziņo par padarīto un par to, kas nav izdarīts konvencijas īstenošanai valstī un kāpēc nav izdarīts. Tajā pašā laikā tas tiks salīdzināts ar sabiedrības viedokli. Varēju pārliecināties, ka mūsu viedokli ņems vērā, ka to vispār kāds uzklausīs. Ka, izrādās, pasaulē tomēr pastāv tādi jēdzieni kā demokrātija un vienas valsts problēmu apspriešana starptautiskā līmenī. Patīkamākais bija tas, ka visas sarunas notika neformāli, ka komisijas locekļi ir izglītoti, savās valstīs pazīstami un varbūt ieņem arī diezgan augsta ranga amatus. Un ka šie cilvēki patiešām visā bija ieinteresēti, uzdeva kādus sešdesmit septiņdesmit jautājumus. Abas ar zvērinātu advokāti Anitu Rektiņu, kas ir konsultante Saeimas Cilvēktiesību komisijā, jautājumu krustugunīs atradāmies kā kuļmašīnā.

— Atgādiniet, lūdzu, kopš kura laika darbojas jūsu organizācija.

— Tā tika nodibināta vienu mēnesi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

— Ja uzskatām, ka bērni ir mūsu nākotne, tad kāda tā, jūsuprāt, izskatās?

— Ja mainītos cilvēku attieksme, viņu nostāja pret bērniem, viņu problēmām... Un ne tikai valdības līmenī. Lai katra cilvēka attieksme šajā jautājumā mainītos atbilstoši tam, kāda tā ir pašlaik pasaulē. Jāteic, ka tā ir pavisam citāda, nekā esam pieraduši redzēt Latvijā. Mēs zinām, ka bērni bijuši un vienmēr būs neatkarīgi no tā, kas visapkārt notiek. Pasaules vēsture ir pierādījusi, ka bērni ir un būs. Protams, viņiem ir jāaug un vecumdienās jārūpējas par saviem vecākiem. Tāda nostāja ir lielā sabiedrības daļā. Protams, ir jāpalīdz vecākiem, un ir patīkami sagaidīt mazbērnus. Arī agrākajos laikos bija dziļi inteliģentas, es domāju, garīgi inteliģentas, ģimenes, kurās bērnu uzskatīja par personību. Ar viņu aprunājās, viņa viedoklis tika ņemts vērā. Interesanti, ka pašlaik visur pasaulē ir tāda nostāja, ka bērni jāiesaista visos lemšanas procesos, bērni jāuzklausa tajos jautājumos, kuri kādreiz attieksies uz viņiem. Pirms skolu mācību programmas sastādīšanas ir jāuzklausa bērns, jānoskaidro, kas viņu vairāk interesē, kas — mazāk, cik stundu viņš skolā reāli var izturēt, kuri mācību priekšmeti viņu interesē vairāk, kuri — mazāk. Arī tāds jautājums — kādam vajadzētu būt skolotājam. Visur pasaulē tas tagad tiek ieviests, turklāt diezgan aktīvā tempā.

— Vai mēs šajā ziņā neatpaliekam?

— Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, kas valsts politikas jomā pie mums ir reāli strādājoša iestāde, tiešām darbojas aktīvi. Novembrī Latvijā notiks Bērnu forums. Taču gribētos, lai visos līmeņos mainītos mūsu pašu attieksme. Ģimenēs, skolās, iestādēs. Un, protams, arī parlamentā un valdībā, pašvaldībās.

— Interesanti, ka tur, kur pašvaldībās strādā sievietes, pieeja ir pavisam citāda. Bērni saņem brīvpusdienas, viņiem ir koris. Piemēram, Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane daudz dara bērnu labā.

— Kā, jūsuprāt, varētu atrisināt klaiņojošo bērnu problēmu?

— Šo jautājumu var atrisināt. Latvijā ir bērnunami, patversmes un bērnu iestādes ar gandrīz četriem tūkstošiem vietu. Tajā pašā laikā ANO konvencija nosaka, ka bērnus nedrīkst turēt šajās iestādēs, viņiem ir jāatrodas ģimenēs — vai tās ir audžuģimenes uz laiku vai aizbildnieki, vai adopcija. Un šī situācija, lūk, mūsu valstī pilnīgi nav sakārtota. Divdesmit viens tūkstotis ir riska bērni, kuri būtu jāizņem no ģimenēm (mūsu pētījumos bija septiņpadsmit tūkstoši). Pēc ilgiem cīniņiem un sabiedrisko organizāciju spiediena Saeimā tika akceptēts jēdziens "audžuģimene", un Finansu ministrija beidzot piekrita finansēt audžuģimenes, lai bērnus varētu ievietot tajās uz laiku. Taču šī sistēma valstī pilnīgi nedarbojas. Latvijā ir tikai dažas audžuģimenes. Tai pašā laikā esmu pārliecināta, ka gan jūs, gan es, ja tas būtu vienkārši izdarāms, uz nedēļu paņemtu vienu bērnu, kuram citādi galīgi nav kur palikt. Pat pavisam trūcīgi cilvēki paņemtu kādu bērnu, ja valsts piešķirtu naudu.

Diemžēl iecerētā shēma nedarbojas, un ir jāatrod iemesls, kāpēc. Ja šo jautājumu atrisinās, ielu bērnu nebūs. Un ne tikai. Tadā gadījumā ļoti samazinātos prostitūcijā un narkomānijā iesaistīto bērnu skaits. Ja runājam par narkotikām, tad jāsaka, ka 1996., 1997. un 1998. gadā mēs faktiski aizvērām acis un sākām uztraukties tikai krietni vēlāk. Un līdz pat šai dienai nav valsts aktivitāšu plāna, kā ar narkotikām cīnīties. Taču šis jautājums ir jārisina. Tāpat arī nedrīkst atkārtoti pratināt bērnus, kuri ir cietuši no vardarbības. Diemžēl mums joprojām nav izdevies panākt, lai kriminālkodeksu papildinātu ar punktu, ka bērnu, kurš cietis no vardarbības, nedrīkst atkārtoti pratināt. Uz šo pašu kriminālkodeksu attiecas arī tas, ka jebkuram bērnam, kurš cietis vardarbībā, ir jābūt valsts apmaksātam advokātam. Patlaban ir pierakstīts Ādamsona kunga piedāvātais traktējums — "nepieciešamības gadījumā". Bet ko nozīmē nepieciešamības gadījums? Tas ir ļoti brīvi traktējams. Pašlaik veidojas kurioza situācija, ka katram bērnam, kurš tiek turēts aizdomās kā noziedznieks, ir valsts apmaksāts advokāts. Turpretim bērnam, par kuru ir aizdomas, ka viņš varētu būt upuris, šāda valsts apmaksāta advokāta nav. Pašā pēdējā laikā gan ir ieviests zināms papildinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Proti, ja izmeklētājs uzskata, ka noteikti ir vajadzīgs advokāts, tad tas ir.

Tāda pati neatrisināta problēma pašlaik ir ar cilvēku izlikšanu no dzīvokļiem. Organizācija "Glābiet bērnus" sen bija iesniegusi papildinājumu likumā, ka nedrīkst izlikt no dzīvokļa ģimenes ar bērniem bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Protams, no vienas puses, muļķīgi — kāpēc mums būtu jāmaksā par citu parādiem? Taču rezultātā mēs maksājam trīskārt. Jo pēc likuma neviens bērns nedrīkst atrasties uz ielas. Tātad vecākus izmet uz ielas, bet bērni ir jāievieto aprūpes iestādē. Par dzīvokli mēnesī būtu jāmaksā, teiksim, sešdesmit latu (par īri un komunālajiem pakalpojumiem), bet mēs tagad par viena (!) bērna uzturēšanos aprūpes iestādē maksājam simt astoņdesmit latus. Un parasti jau šajā iestādē atrodas ne tikai viens bērns, tādu ir daudz. Ģimenes aprūpes centrā Bulduros, piemēram, bija ievietoti seši bērni, tātad par viņiem tika maksāti 900 lati mēnesī. No savas kabatas mēs maksājam par šiem bērniem. Maksa par dzīvokli būtu ievērojami mazāka. Šādu jautājumu var atrisināt, un tas ir uz dažu ierēdņu sirdsapziņas.

— Vai jums brīžam nešķiet, ka cīnāties ar vējdzirnavām? Vai ticat, ka reiz vairs nebūs klaiņojošu bērnu, ka visi bērni būs paēduši un necietīs no vardarbības?

— Ja manās rokās būtu iespēja ko mainīt, es vispirms izveidotu valstisku bērnu ombudsmeņa institūciju. Tā faktiski ir arī viena no Eiropas Savienības direktīvām prasībām — lai šis bērnu ombudsmenis būtu līdz 2002. vai 2003. gadam katrā valstī, kura vēlas iestāties Eiropas Savienībā vai kura vismaz uzskata sevi par normālu valsti. Pie bērnu ombudsmeņa cilvēki varētu griezties ar savām sūdzībām, ja viņi nevar atrast kopēju valodu ar valsts institūcijām, ar pašvaldībām. Ombudsmenim ir ļoti lielas pilnvaras, tas ir neatkarīgs, pakļauts parlamentam un tiek iecelts uz četriem gadiem ar iespējām rīkoties. Ombudsmenis reāli var panākt ļoti daudz. Teiksim, viņš parlamentam iesniedz divas lapas ar pamatidejām, kas būtu jāmaina, kāda situācija attiecībā uz bērniem ir Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Kanādā. Parlaments šīs idejas akceptē, Labklājības ministrijai savukārt tiek dots uzdevums to realizēt. Runājot par lietām, kuras nav saistītas ar ekonomiju, var izdarīt ļoti daudz. Protams, ja vien attiecīgajās iestādēs strādā īstie cilvēki, kuriem ir jāatskaitās par savu darbu — ko viņi ir izdarījuši, ko nav izdarījuši un kāpēc. Pie labas gribas var izdarīt daudz. Paskatieties, ko ir paveikuši ārsti, lai samazinātu zīdaiņu mirstību. Tas ir fantastiski — pie pašreizējā finansējuma! Tas nozīmē, ka mani kolēģi ārsti par savu naudu paši nopirkuši ārzemēs izdotas grāmatas, lasījuši tās un acīmredzot kaut ko arī guvuši. Tai pašā laikā ministrijās un pašvaldībās sēž cilvēki, kuri varētu kaut ko arī risināt, kaut ko darīt, lai uzlabotu bērnu stāvokli valstī. Ja vien būtu vēlēšanās to darīt. Un vēl par tiesām... Varbūt vajadzētu zvērināto tiesu, izskatot prāvas par pedofiliju. Jo ir vienkārši satriecoši, kādu sodu saņem četrpadsmit gadus vecs bērns, kurš ir zadzis bada dēļ, turklāt viņš vēl pirms tiesas sēž cietumā gadu un ilgāk. Mēs gan savulaik panācām izmaiņas Kriminālkodeksā, ka nedrīkst pirms tiesas turēt bērnu ieslodzījumā ilgāk par trijiem mēnešiem, kā ir citur pasaulē, un tikai ārkārtējos izņēmuma gadījumos — līdz sešiem mēnešiem. Taču pašlaik tiesas ir tā pārslogotas... Un ne mazāk satriecošs ir fakts, ka cilvēkam, kurš bērnu seksuāli izmantojis, piespriež tikai divus gadus cietumsoda un turklāt uzreiz piemēro amnestijas likumu. Kā tas ir iespējams!? Tagad gan, šķiet, amnestijas likumu nevar piemērot, ja cilvēks nav atradies ieslodzījumā.

Pie labas gribas var izdarīt ļoti daudz. Jo īpaši bērnu labā.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente