1991.gada 20.jūnija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācija klāt pienākušajiem. Lūdzu rezultātu: 98, ļoti labi. Caunes kungs!

I.Caune: Īvāna kungs, es gribu runāt par īpatnēju procedūras jautājumu. Grupa deputātu jau pirms laba laika iesniedza iesniegumu par to, lai būtu nokārtots smēķēšanas jautājums un lai telpās nesmēķētu. Augstākās padomes Prezidijs rada smēķētājiem labvēlīgus apstākļus un apzināti bojā nesmēķētāju veselību, jo reizēm lejā vestibilā sarodas visi Latvijas smēķētāji, un mūsu prasība netiek ņemta vērā. Tādēļ mēs, nesmēķētāji, lūdzam atvaļinājuma laikā to jautājumu atrisināt. Ja nevar atrisināt citādi, tad nesmēķētāji jālaiž pensijā piecus gadus agrāk un jāpiešķir specpiens. Pretējā gadījumā nesmēķētāji būs spiesti izmantot politisko akciju metodi, jo līdz šim visi, kas ir lietojuši politiskās akcijas, ir savas prasības apmierinājuši. Lūdzu, ņemiet to vērā!

Priekšsēdētājs: Paldies, Caunes kungs! Es jūs pilnīgi atbalstu. Mēs tikko ar Daudiša kungu apspriedāmies, ka šodien Prezidija sēdē Lietu pārvaldes vadība mums ziņos par to, kas ir darīts un kas ir panākts, lai pēc šā atvaļinājuma smēķētāji nebojātu nesmēķētāju veselību.

Lūdzu, Simsona kungs!

P.Simsons: Es varētu pie šīs problēmas piebilst, ka katrā pārtraukumā pie lielajām durvīm stāv milicis un tās ir vaļā smēķētāju ērtībai. Tā kā man nav izdevies tiešām reāli panākt, lai smēķētāji šo laipnību izmantotu, tad es esmu griezies Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā pēc mūsu, nesmēķētāju, interešu aizstāvības.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es tiešām lūdzu smēķētājus padomāt par to, ka šeit ir arī citi kolēģi, kuriem nebūt nav patīkami baudīt cigarešu dūmus.

Un tagad pāriesim pie mūsu darba kārtības nākamā jautājuma– likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991.gada valsts budžetā” pirmajā lasījumā. Ziņo deputāte Zeiles kundze.

V.Zeile: Cienītais priekšsēdētāj! Cienītie deputāti! Ministri, departamentu direktori, kas paspējuši ierasties, un visi klātesošie!

Vēl pirms aiziešanas vasaras brīvdienās mums jāizkārto un jāizlemj svarīgi republikas finansiāli un saimnieciski jautājumi. Šeit tiek piedāvāts budžeta grozījumu projekts, kurš radies sakarā ar mūsu iepriekšpieņemtajiem budžeta grozījumiem un budžeta ieņēmumu daļas izpildes gaitu. Šā gada 12.jūlijā mēs pieņēmām pēdējo grozījumu valsts budžetā. Kā jūs atceraties, mēs nekompensējām Zivsaimniecības ministrijai cenu starpību izmaksām par realizētajām zivīm un zivju izstrādājumiem par 97 miljoniem rubļu, bet palielinājām finansējumu ministrijai izdevumu segšanai bankas procentu nomaksai sakarā ar kredītu izmantošanu cenu starpības izmaksāšanai par zivīm un zivju izstrādājumiem– 2,9 miljoni rubļu. Tam piekrita gan mūsu Jūras lietu komisija, gan Zivsaimniecības ministrija. Paldies viņiem par situācijas izpratni un spēju pagaidīt tad, kad citiem finansiāli iet grūtāk. Iepriekšējo budžeta grozījumu rezultātā mums ir ieņēmumu pārsniegums pār izdevumiem 96 miljonu rubļu apmērā. Finansu ministrija, papildus apsverot mūsu budžeta ieņēmumu daļas izpildes gaitu, vēl prognozē ieņēmumu daļas palielinājumu par 47 miljoniem. Tāpēc šodien mēs varam deputātu izlemšanai piedāvāt budžeta grozījumus, kuri paredz finansējumu palielināšanu.

Ir sagatavoti divi varianti. Viens dokuments ir valdības piedāvātais variants, un otrs ir Apvienotās budžeta komisijas piedāvātais variants. Kas tad ir paredzēts? Ir paredzēti izdevumi četrām svarīgām grupām. Pirmkārt, kultūrai, kura ļoti ilgi ir gaidījusi. Otrkārt, sportam un veselības aizsardzībai. Treškārt, preses jautājumu nokārtošanai. Ceturtkārt, svarīgām valsts institūcijām, kuras ar savu darbību veic ļoti nozīmīgu uzdevumu mūsu valsts veidošanā un nostiprināšanā.

Atļaujiet mazliet komentēt Budžeta komisijas piedāvāto grozījumu projektu. Projektā ir paredzēti līdzekļi, pirmkārt, Kultūras ministrijai. Kultūras ministrijas izdevumu daļas palielināšanās saistīta, pirmkārt, ar 4,2 miljoniem rubļu ēku kapitālajam remontam, rekonstrukcijai un restaurācijai. Tas ir mūsu parāds Kultūras ministrijai, ko mēs nevarējām segt decembrī un 1991.gada budžeta projektā paredzēt. Tāpēc Kultūras ministrija nonākusi diezgan sarežģītā situācijā. Restaurācijas pārvalde faktiski varētu darbus turpināt, ir sagādāti celtniecības materiāli, kas ir ļoti svarīgi, ir vēl kadri saglabājušies, bet trūkst tieši finansu līdzekļu darbu beigšanai. Šeit ir paredzēts, kādiem objektiem līdzekļi ir plānoti.

Nākamais, ko es gribētu, lai deputāti izprot, ir cenu sadārdzinājums. Kad skatījām budžeta projektu, bija paredzēts koeficients 1,8. Bet faktiski šobrīd cenu paaugstinājums jau sasniedz turpat vai koeficientu 3. Un tāpēc mēs domājam, ka šajā situācijā būtu pareizi, ja tieši mēs sāktu palīdzēt kultūras iestādēm šā sadārdzinājuma starpības segšanai– 9 miljoni rubļu. Latvijas Kultūras akadēmijai ir paredzēti 200 tūkstoši rubļu telpu remontam.

Nākamais ir Veselības aizsardzības ministrija. Attiecībā uz Veselības aizsardzības ministriju, kā jūs atceraties, mēs nolēmām izraudzīties cenu paaugstinājuma ceļu un pacelt mazumtirdzniecības cenas medikamentiem, līdz ar to mēs faktiski jau šodien varētu segt ražošanas apvienībai “Farmācija” zaudējumus, kas tai ir radušies sakarā ar šo cenu starpību. Projektā ir paredzēti 2 miljoni rubļu, bet šie 2 miljoni rubļu ir domāti pirmajam ceturksnim, kamēr mēs gatavojam projekta izmaiņas. Bet tuvojas jau otrā ceturkšņa nobeigums. Mēs aiziesim atvaļinājumā. Tāpēc es lūdzu arī ietvert budžetā finansējumu zaudējumu segšanai par otro ceturksni. Es redzu, ka ir ieradies finansu ministrs, viņš mums debatēs pateiks precīzu summu.

Nākamais lielais izdevumu bloks ir Fiziskās kultūras un sporta komitejai. Ar Fiziskās kultūras un sporta komiteju situācija ir tāda: tad, kad mēs izskatījām budžeta projektu 1991.gadam, mums radās doma, bija arī attiecīgs ieraksts Budžeta komisijas protokolā par to, ka Fiziskās kultūras un sporta komitejai pakāpeniski jāpārņem tehniskie sporta veidi un to materiāltehniskā bāze, kas līdz šim piederēja DOSAAF, lai nevajadzētu finansēt DOSAAF. Šis process ir sācies un visumā noris veiksmīgi. Un šim nolūkam Fiziskās kultūras un sporta komitejai ir nepieciešami finansiālie līdzekļi.

Un nākamais jautājums ir jautājums par to– es atvainojos, mūsu projektā trūkst vienas rindiņas,– ka 5,5 miljoni rubļu ir paredzēti sporta bāzu celtniecības pabeigšanai skolām un tehnikumiem. Tas ir diskutējams jautājums, es par to vēlāk sīkāk pastāstīšu. Situācija ir tāda, ka mūsu vietējās pašpārvaldes daudzos gadījumos atsakās finansēt šo būvju pabeigšanu. Bet, ja mēs šo būvju celtniecību šogad nepabeigsim, tas būtu atkal viens liels mīnuss mūsu fiziskajā kultūrā un sportā.

Nākamais, kas ir paredzēts, kā jūs visi redzat, ir finansējuma palielināšana mūsu Tieslietu ministrijai. Te ir paredzēti līdzekļi Uzņēmumu reģistram kompjūtera iegādei un automatizētās vadības sistēmas izveidošanai. Visi, kas ir saskārušies ar Uzņēmumu reģistru, redz, ka tur ir, kā saka, šaurā vieta, darbs ir iestrēdzis. Lai šo darbu normalizētu, ir nepieciešams šāds jautājuma risinājums.

Vēl gribēju pievērst uzmanību tam, ka valdība no savām kapitāl­ieguldījumu limita rezervēm 1 miljonu 638 tūkstošus rubļu iedala vairākiem resoriem celtniecības darbiem, kapitālajiem ieguldījumiem vai arī projektēšanas darbiem. Šie visi apakšpunkti 6.punktā ir uzskaitīti.

Nākamais, kam es gribēju pievērsties, ir 8.punkts, tas ir, Sabiedrības drošības departaments. Sabiedrības drošības departamentam mēs neesam faktiski neko 1991.gadā iedevuši. Te ir aprēķini par 12 miljoniem rubļu, kas faktiski nav nekas cits kā izdevumi rāciju iegādei un mūsu kursantu sagatavošanai kursos vai skolās.

Es vēl gribu runāt par Muitas departamentu. Muitas departamentam mēs paredzam septiņarpus miljonus– tik, cik prasa pats Muitas departaments. Sīkāk es negribētu komentēt. Man ir burtiski viss aprēķins pa pantiem. Te ir paredzēti līdzekļi gan iznīcināto muitas posteņu atjaunošanai un jaunu paātrinātai celtniecībai. Uzreiz gribu pateikt deputātiem, ka ir paredzēts arī darba algas palielinājums muitniekiem.

Nākamā izdevumu pozīcija, ko es atļaujos jums komentēt, ir Preiļu rajona budžetam paredzētā dotācija– 1 miljons 58 tūkstoši rubļu 1991.gadā, un 1992.gada sākumā vēl vajadzēs līdzekļus, lai varētu pilnībā pabeigt Aglonas bazilikas kompleksa rekonstrukciju un sakārtošanu, tā kā tas pienākas atbilstoši šai celtnei. Tas būtu mūsu goda uzdevums. No otras puses, virsuzdevums, kas šeit izvirzās, ir arī tāds, ka ir iespējams, ka 1992.gadā Vatikāna pāvests apmeklēs Padomju Savienību. Nav izslēgts, ka viņa ceļš vedīs arī uz Latviju un tieši uz Aglonu.

Paredzēti arī 2,7 miljoni Balvu rajona budžeta dotācijai, galvenokārt skolām, kā arī izglītības, kultūras un veselības aizsardzības iestāžu uzturēšanai.

Lūdzu pievērst uzmanību 15.punktam. Tur ir paredzēti 3,5 miljoni valsts uzņēmumam “Spiestuve”, tā faktiski ir akciju sabiedrība, un šie 3,5 miljoni ir valsts ieguldījuma daļa. Ar šo valsts uzņēmumu “Spiestuve” lielā mērā, cik es saprotu, būs atrisināti mūsu iespiešanas jautājumi.

16.punktā ir deleģēti 30 miljoni Finansu ministrijai bankas statūtu fonda veidošanai un 500 tūkstoši rubļu ēkas, kura atrodas Smilšu ielā 1, kapitālajam remontam. Kāpēc mēs deleģējam pagaidām Finansu ministrijai šos 30 miljonus rubļu? Te tūlīt sekos piebilde, ka Latvijas Banka vēl joprojām nav iesniegusi savu projektu par banku reorganizāciju, bet līdzekļus mēs pašreiz izdalām Finansu ministrijai, un acīmredzot mums jālemj, līdz kuram augustam lai banka kopā ar Finansu ministriju iesniedz projektu, kā šie līdzekļi tiks izlietoti sakarā ar banku reorganizāciju. Šo summu es gribētu rezervēt zināmu iemeslu dēļ. Mēs bankas statūtu fonda veidošanai vēl neko neesam devuši.

Pārējie jautājumi ir vienkārši budžeta pārkārtošanas jautājumi. Es ļoti atvainojos, vēl viena lapa ir palikusi. Ārlietu ministrija. Ārlietu ministrijai, kā jūs saprotat, mēs vienmēr esam devuši tikai pašu minimumu. Ārlietu ministrija ir iesniegusi ļoti pamatotu un izvērstu pieprasījumu, kas ir nepieciešams ministrijas darbības nodrošināšanai.

Un vēl vienu pozīciju es gribu aizstāvēt– Valsts arhīva ģenerāldirekciju. Tā ir mūsu Augstākās padomes pakļautības institūcija, un to, ar kādu pārslodzi patlaban strādā Valsts arhīvs, mēs visi zinām. Šī darba slodze viņiem vēl vairāk palielināsies, jo milzīgi pieaug iedzīvotāju pieprasījums pēc atsevišķām izziņām, kas saistīts galvenokārt ar sākušos privatizāciju un īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem. Varam prognozēt, ka tuvākajā laikā Valsts arhīvam būs jāsagatavo apmēram pusmiljons izziņu.

Un beidzot ir iespējas atrisināt arī jautājumu par palīdzības sniegšanu Latgales novada laikrakstiem un arī tiem žurnāliem, kurus šobrīd, šajā situācijā izdot bez valsts dotācijām ir grūti.

Un nobeigumā vēl par 26.pozīciju. Tie ir 550 tūkstoši rubļu Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijai, lai pabeigtu arhitektūras vēsturiskā pieminekļa– Mežotnes pils– restaurāciju un interjera iekārtošanu. Visus darbus vairāku miljonu rubļu apmērā līdz šim ir veikusi tieši šī Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija ar Lauksaimniecības ministrijas palīdzību. Šogad šos darbus vajadzētu pabeigt, un vairāk līdzekļu tā nav saņēmusi.

Ar to es arī šo ievadreferātu gribētu beigt. Ja kādam ir papildu jautājumi, es labprāt atbildēšu, man ir klāt visi šo prasītāju dokumenti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumus. Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Pirmais jautājums. Iepriekšpēdējā budžeta izmaiņu projektā bija ierosināts un pēc tam noņemts priekšlikums par Zivsaimniecības ministrijas izdevumu palielināšanu līdz 97,5 miljoniem rubļu, lai segtu cenu starpību par realizētajām zivīm un zivju izstrādājumiem./

V.Zeile: Es jums tikko skaidroju, ar to es iesāku savu ziņojumu. Tikai tādēļ, ka mēs saskaņā ar Zivsaimniecības ministriju un Jūras lietu komisiju atlikām šo jautājumu uz vēlāku laiku, jo Zivsaimniecības ministrijas pakļautības uzņēmumiem nebija tik dramatisks finansiālais stāvoklis kā lauksaimniecības uzņēmumiem. Viņi piekrita pagaidīt šo kompensāciju un atlikt to uz vēlāku laiku budžeta izpildes gaitā. Ja nebūtu iepriekšējos budžeta grozījumos šāds izkārtojums, mēs šodien nevarētu skatīt šos budžeta grozījumus. Tas ir saskaņots ar Zivsaimniecības ministriju, un vakar valdības sēdē mēs ar zivsaimniecības ministru personīgi runājām. Jautājums kā tāds nav atcelts, bet tikai mazliet atlikts.

S.Zaļetajevs: */Dabiski, ka mēs samaksājām procentus par kredītiem nākotnē. Nākamais jautājums. Kādā veidā tiek palielināts peļņas nodokļa plāns par 400 miljoniem rubļu? Nē, par 40 miljoniem rubļu./

V.Zeile: Jā. Tas ir ekstrapolējot faktisko ieņēmumu daļas izpildes gaitu pēc stāvokļa jau uz 1.jūniju. Tas ir Finansu ministrijas priekšlikums, šī nodokļa ieplūšana budžetā noris straujākiem tempiem, nekā mums bija paredzēts.

S.Zaļetajevs: */Un pēdējais jautājums. Jūs neko neteicāt par prokuratūras izdevumu palielināšanu līdz 444 tūkstošiem rubļu. Tas ir 9.punkts, 9.apakšpunkts. Ar ko tas saistīts? Kompensāciju izmaksas paredzētas jau iepriekšējās budžeta izmaiņās./

V.Zeile: Lūdzu, paskatieties, man ir Budžeta komisijas projekts, kurš punkts tas ir?

S.Zaļetajevs: */9.apakšpunkts./

V.Zeile: Jā, es redzu. Prokuratūrai līdzekļi paredzēti šādām vajadzībām: centrālajam aparātam, vietējām prokuratūras iestādēm, iekārtas un inventāra iegādei, kā arī dalības nauda Gulbenes rajona izpildkomitejai sakarā ar administratīvās ēkas celtniecību.

S.Zaļetajevs: */Es nesapratu, ko nozīmē– “darbinieku skaita palielināšanai, viņu likmēm”?/

V.Zeile: Nē. Tur ir gan piemaksa par izdienu, kas tagad tiek maksāta visiem valsts tiesību sargājošiem orgāniem, un cita nekā nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berklavs. Nākamais deputāts Buka.

E.Berklavs: Es ļoti ticu Budžeta komisijai un arī deputātei Zeilei, bet par 18. un 20.punktu es gribētu dzirdēt informāciju. Tur ir rakstīts, ka palielināt Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas izdevumus par 5 tūkstošiem rubļu vietējo iestāžu uzturēšanai iedzīvotāju nodarbinātības jautājuma risināšanā. Kas tie par vietējiem iedzīvotājiem?

V.Zeile: Es gribētu, Berklava kungs, lai arī jūs paņemat Budžeta komisijas projektu. Jūs, cik es saprotu, turat rokā valdības iesniegto grozījumu projektu. Mūsu projektā šis pants ir izmests ārā un paredzēts, ka tas ir nodarbinātības dienestu izveidošanai rajonos, bet šos izdevumus mēs paredzam, un valdība tam piekrita, ka to varētu segt no sociālās apdrošināšanas budžeta, kur ir paredzēti līdzekļi tieši bezdarbnieku pabalstu izmaksai.

E.Berklavs: Varbūt man nav īstais dokuments rokā. Kaut gan…

V.Zeile: Lūdzu, nākamais jautājums.

E.Berklavs: Man vēl ir jautājums par 20.punktu, kurā paredzēts palielināt Latvijas Republikas Ministru padomes Nacionālo jautājumu departamenta izdevumus par 108 tūkstošiem rubļu. Es pats strādāju tajā Nacionālo jautājumu deputātu komisijā, bet vēl neesmu dzirdējis nevienu vārdu, ko šis departaments dara.

V.Zeile: Es jums neko vairāk nevaru paskaidrot, jo viņi paredz šos līdzekļus centrālā aparāta uzturēšanai un inventāra iegādei. Mēs piekrītam Ministru padomes iesniegtajam priekšlikumam šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Buka. Nākamais deputāts Kostins.

S.Buka: */Esmu priecīgs, ka parādījies 20.punkts, kas atspoguļo izdevumu palielināšanu Nacionālo jautājumu departamentam. Par to arī es lūdzu, tādēļ aicinu deputātus atbalstīt šo izdevumu palielināšanu.

Tagad divi jautājumi par 15.punktu, kas attiecas uz Finansu ministriju,– 30 miljoni tiek iedalīti banku statūtfondu izveidošanai, uzskatot, ka tie ir Finansu ministrijas izdevumi. Ja Finansu ministrija ar savu daļu ieiet banku statūtfondos, tad tā arī pārvalda šo daļu. Bet mēs taču centāmies bankas pasargāt no tiešas pakļautības dažādām ministrijām un resoriem./

V.Zeile: Es tūlīt atbildēšu, kolēģi. Tas ir radies tikai sakarā ar to, ka tad, kad gatavoja šo budžeta projektu, nebija uz vietas Latvijas Bankas prezidenta Saksa un mums nebija, kam to rezervēt, tāpēc to rezervējām Finansu ministrijai, bet ar vienu piebildi, ka mums, bez šaubām, ir jālūdz, lai Finansu ministrija kopā ar Latvijas Banku iesniedz priekšlikumu, kādā veidā tie statūtu fonda 30 miljoni tiks izmantoti. Pēc jūsu ierosinājuma es šo punktu precizēšu, tomēr tos 30 miljonus budžetā šim nolūkam vajag rezervēt.

S.Buka: */Tad es ierosinu tūlīt arī ierakstīt./

V.Zeile: Paldies. To mēs otrajā lasījumā ņemsim vērā.

S.Buka: */Par 18.punktu: “Palielināt Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas izdevumus par 598 tūkstošiem rubļu vietējo iestāžu uzturēšanai.”/

V.Zeile: Paldies, kolēģi, bet uz to jautājumu es jau atbildēju deputātam Berklavam, jums arī ir valdības variants, Budžeta komisijas variantā tas nav ietverts, jo šos līdzekļus mēs paredzam no sociālās apdrošināšanas budžeta, kurā ir paredzēti līdzekļi bezdarbnieku pabalstiem un arī šo pārvaldes institūciju uzturēšanai.

S.Buka: */Paldies, kolēģe, bet mani tomēr interesē kaut kas cits. Lieta tā, ka mēs pagaidām neesam pieņēmuši likumu par nodarbinātību, bet jau šodien iedalām 600 tūkstošus faktiski bez likumīgiem aktiem. Nezinu, vai uz to esam tiesīgi./

V.Zeile: No valsts budžeta tas netiek izdalīts. Tas ir svītrots no mūsu projekta.

S.Buka: */Pēc Budžeta komisijas priekšlikuma. Šeit ir 15.punkts: “Valsts uzņēmumam “Spiestuve” 3,5 miljonus rubļu, lai izveidotu valsts ieguldījuma daļu akciju sabiedrībā atbilstoši 1991.gada 17.maija Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumam.” Es runāju par 831.dokumentu –Apvienotās budžeta komisijas priekšlikumiem projektam. Es domāju, ka konversijas apstākļos valstij nav jāiegulda līdzekļi akciju sabiedrībās. Budžeta komisijai, kuras sēdē es nepiedalījos, ir citāds viedoklis. 831.dokumentā 15.punkts– “Spiestuve”./

V.Zeile: Tas dokuments, kuru jūs minējāt, ir Ministru padomes dokuments un lēmums. Bet faktiskā situācija patlaban ir tāda, ka “Spiestuvei” ir nepieciešami līdzekļi šādiem četriem svarīgiem jautājumiem: ēkas un telpu celtniecībai un rekonstrukcijai– 900 tūkstoši, darbiem, kas saistīti ar tipogrāfijas iekārtu iegādi,– 305 tūkstoši, ražošanas materiālu iegādei– 770 tūkstoši un darba algām– 636 tūkstoši.

S.Buka: */Darba alga nevar būt daļa no valsts noguldījuma akciju sabiedrībā, vēl jo vairāk statūtfondā vai kur citur. Tas nav reāli./

V.Zeile: Es jums piekrītu, ka to varētu formulēt citādi, proti, tā, kā jūs sakāt, ka tā nav daļa akciju sabiedrībā, jo šī akciju sabiedrība vēl nav nodibinājusies, bet tie ir vienkārši budžeta līdzekļi šīs spiestuves iekārtu iegādei, celtniecības darbu pabeigšanai un spiestuves darbu materiālu iepirkšanai.

S.Buka: */Varbūt jāmaina 15.punkta formulējums?/

V.Zeile: Paldies. To mēs paskatīsimies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Par 831.dokumentu. Te visu laiku atkārtojas vārds “aparāts”: “aparātam… aparāta palielināšanai… centrālajam aparātam”. Cik ilgi mēs šādu pantu izskatīsim, turklāt naudu nevis samazinām, bet palielinām. Piemēram, punktā…/

V.Zeile: Nu, 5., piemēram.

V.Kostins: */Piemēram, 7.punkts. Tehniskās uzraudzības galvenā pārvalde, centrālais aparāts– 35 tūkstoši. 10.punkts. Muitas departaments – 3 772 tūkstoši, Latvijas Republikas Prokuratūra– 158 tūkstoši./

V.Zeile: Es sapratu, kolēģi, tūlīt jums paskaidrošu. Vienas izdevumu daļas palielināšanās darba algām patiešām ir saistīta ar darba algas likmju palielināšanu. Jo šīs likmes bija tādas, kādas tās varēja būt 1990.gada vidū un kādas tās bija ieliktas 1991.gada budžeta projektā. Bet sākās kadru aizplūšana no šīm svarīgajām valsts institūcijām, jo tur darba alga ir bijusi apmēram 300 rubļu un pat zemāka. Muitas departamenta muitniekiem alga ir apmēram 190 rubļu. Un mēs plānojam tā, lai viņiem darba algas ir ap 320 rubļiem bez kompensācijas.

V.Kostins: */Es visu lieliski saprotu. Bet skatieties, kā mēs vairojam departamentus! 19.pants– nebija Nacionālo jautājumu departamenta, tas parādījās. Tā centrālā aparāta uzturēšanai mēs prasām 108 tūkstošus rubļu. Un tā līdz bezgalībai. Vakar pieņēmām likumu par zemessardzi pirmajā lasījumā, vēl nav zināms, par ko tas izvērsīsies, kādus līdzekļus tas prasīs./

V.Zeile: Ja jau ir izlemts jautājums par tās vai citas valsts institūcijas izveidošanu, vai tas būtu departaments vai ministrija, tad, bez šaubām, nevar to atstāt bez finansiāliem līdzekļiem normālas darbības nodrošināšanai. Un mans viedoklis ir tāds, ka, veidojot valsti ar visām tai nepieciešamajām institūcijām, bez šaubām, būs vajadzīgi līdzekļi šo valsts institūciju uzturēšanai.

V.Kostins: */Pēdējais jautājums par 27.punktu: “Tautas izglītības ministrijai samazināt asignējumus kapitālās celtniecības finansēšanai par 1 190 000 rubļiem”, un tā tālāk. Ko tas nozīmē, vai Tautas izglītības ministrijai tagad noņemam?/

V.Zeile: Ja jūs izlasītu šo punktu līdz beigām, tad saprastu visu, kas attiecas uz skolām. Daļa skolu iet vietējo pašvaldību pārziņā, šīs skolas līdz šim bija republikas pakļautībā un tika finansētas no republikas budžeta, tagad tās pāriet pašvaldību budžetā. Mēs vienkārši no vieniem noņemam un otriem iedodam, lai neatstātu Rīgas rajona izpildkomiteju bez līdzekļiem. Skolu nevar nodot bez finansējuma. Tas ir process, kas sāksies un turpināsies daudzos rajonos.

V.Kostins: */Labi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav. Mēs varētu pāriet pie debatēm, ja kāds no deputātiem vēlētos apspriest šo budžeta projektu un izteikt savas domas. Nav deputātu, kuri vēlas izteikties debatēs. Lūdzu, vēlreiz reģistrēsimies.

Tomēr deputāts Ozols vēlas jautāt. Cienītie kolēģi, lūdzu, sekojiet līdzi tam, kā tiek apspriests jautājums.

(Deputāts jautā no vietas, tāpēc jautājumu nevar dzirdēt.)

V.Zeile: Veselības aizsardzības ministrija ir sagatavojusi savu priekšlikumu par zaudējumu segšanu “Farmācijai” otrajā ceturksnī. Mēs šo summu iestrādāsim otrajam lasījumam un pieskaitīsim klāt tiem diviem miljoniem, ko dodam zaudējumu segšanai par pirmo ceturksni.

Priekšsēdētājs: Vai Veselības aizsardzības ministriju tas apmierina?

No zāles: Es lūgtu cienījamos deputātus atbalstīt to, jo…

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka visi deputāti atbalsta, es neredzu nekādus iebildumus. Tagad mēs varētu reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu rezultātu. Balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem 1991.gada valsts budžetā” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu. Par– 80, atturas– 10. Likumprojekts ir pieņemts.

Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 24.aprīļa lēmumā “Par Latvijas Republikas likumu “Par pagastu pašvaldību” un “Par pilsētu pašvaldību” spēkā stāšanās kārtību””.

Nākamais darba kārtības jautājums pēc šā jautājuma izskatīšanas būs par Pamatlikumu. Škapara kungs, jūs varat ziņot?

J.Škapars: Cienījamie deputāti! Saskaņā ar likumiem par pagastu un pilsētu pašvaldību un lēmuma 6.punktu, kas izņēmuma kārtībā pagastiem un pilsētām dod tiesības tiešās vēlēšanās ievēlēt priekšsēdētāju, vairāki pagasti un pilsētas ir izteikušas priekšlikumu izdarīt šādas vēlēšanas. Jums projekts ir iesniegts. Mēs lūdzam to apstiprināt un šajos pagastos un Strenču pilsētā atļaut rīkot tiešās vēlēšanas. Runa ir par Dobeles rajona Krimūnu pagastu, Balvu rajona Vectilžas pagastu un par Strenču pilsētu.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi ir kolēģiem? Deputāte Seile, nākamais– deputāts Cilinskis.

A.Seile: Man ir tāds jautājums. Piemēram, Strenču iedzīvotāji vēlas pārvēlēt savu padomes priekšsēdētāju, bet viņiem jau tiešās vēlēšanās ir ievēlēts padomes priekšsēdētājs. Vai šis ieraksts trešajā rindkopā neapgrūtinās šo vēlēšanu sarīkošanu?

J.Škapars: Es domāju, ka neapgrūtinās.

A.Seile: Bet iepriekšējais tomēr ir jāatsauc. Pēc šiem noteikumiem ievēlētais padomes priekšsēdētājs ir jāatsauc un tikai tad var vēlēt jaunu, tā es saprotu.

J.Škapars: Pēc mūsu informācijas, tiešās vēlēšanās viņi nav ievēlējuši.

A.Seile: Visus padomes priekšsēdētājus Latvijas Republikā ievēlēja tiešās vēlēšanās.

J.Škapars: Padomes priekšsēdētājus ievēlēja otrās pakāpes vēlēšanās, tas ir, ievēlēja padomē.

A.Seile: Viņu ievēlēja kā deputātu?

J.Škapars: Jā, viņu ievēlēja kā deputātu, bet tagad runa ir par ievēlēšanu tiešajās vēlēšanās.

A.Seile: Jā, paldies.

J.Škapars: Izņemot Jūrmalu, kur tika ievēlēts tiešās vēlēšanās.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi, Škapara kungs varbūt ir nedaudz pārpratis darba kārtību. Runa ir par 13.lēmuma projektu, bet tas ir ļoti vienkāršs lēmums. Varbūt varam tagad to izskatīt, kaut gan man tikko no sekretariāta paziņoja, ka šis lēmums vēl nav pārtulkots krievu valodā, jo tas bijis saraksta beigās. Jo principā darba kārtībā runa bija par Jūrmalas lēmumu, Škapara kungs.

J.Škapars: Par Jūrmalu ir iniciatīvas kārtībā ierosināts. Par Jūrmalas projektu ziņos paši pilsētas vadītāji, jo tas ir likumdošanas iniciatīvas kārtībā ierosināts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs, uzdodiet jautājumu!

E.Cilinskis: Es patiešām abus šos lēmumus gribētu skatīt kopsakarībā– gan par vēlēšanām šajos pagastos, gan arī lēmuma projektu par atsaukšanu. Un jautājums ir tāds: ja mēs tagad ejam tādu ceļu, ka virknē pagastu– un acīmredzot tagad ir maisam gals vaļā, un tādu priekšlikumu būs ļoti daudz– rīkosim šīs tiešās vēlēšanās, bet vienlaikus atsaukšanas kārtību mēs gribam reglamentēt ar kaut kādu vienkāršu lēmumu, kurā daudz kas nav skaidrs. Ja tagad ieviešam praksi par tiešajām vēlēšanām, vai nebūs nepieciešams likums par šādu tieši ievēlētu priekšsēdētāju atsaukšanas kārtību?

J.Škapars: Es jums, Cilinska kungs, pilnīgi piekrītu. Lai atsauktu, lai ieviestu normu par atsaukšanas kārtību, ir nepieciešams likums. Bet, ņemot vērā to, ka Jūrmalā šo likumu ir izvirzījusi padome, ka padomes deputāti ir nobalsojuši par to un ka viņi lūdz steidzami izskatīt šo jautājumu, izņēmuma kārtībā par Jūrmalu ir jāizveido un jāpieņem šis lēmums. Ar šādu priekšlikumu iniciatīvas kārtībā nāk Jūrmalas pilsētas padome. Likuma izstrādāšanai ir vajadzīgs laiks, bet šī norma nekavējoties ir jāizstrādā un jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: */Es lūdzu cienījamo priekšsēdētāju nosaukt dokumenta numuru, ko mēs pašlaik izskatām./

Priekšsēdētājs: 827.

T.Ždanoka: Nu tad ir lūgums iedot mums kaut vai latviešu tekstu, mēs taču nevaram strādāt bez papīriem, mums nav nekā.

Priekšsēdētājs: Vai sekretariāts latviešu tekstu var iedot? Te ir tikai daži deputāti no frakcijas “Līdztiesība”. Es jau teicu, es nosaucu pavisam citu darba kārtības jautājumu, kas bija programmā, bet Škapara kungs sāka izskatīt citu. Diemžēl šā cita dokumenta vēl nav krieviski, jo to bija paredzēts izdalīt vakarā. Tādā gadījumā jautājums ir jāatliek, kamēr būs dokuments. Mēs laiku nevaram kavēt. Es atvainojos, tā ir tehniska kļūme, bet turpināsim apspriest tad, kad visiem būs izdalīts dokuments.

Man ir gandrīz vai jājautā, kas mums ir gatavs un kam ir izdalīts dokuments. Vai par Pamatlikumu mēs varam spriest? Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Mēs varam izskatīt vai nu 823.dokumentu, vai ķerties klāt pie Pamatlikuma izskatīšanas.

Priekšsēdētājs: 823.dokuments– par pagastu pašvaldību un pilsētu pašvaldību…

A.Endziņš: Tas būtībā ir par Jūrmalu.

Priekšsēdētājs: Tā ir tā Jūrmala?

A.Endziņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Par to jau tagad arī bija runa, par to arī vajadzēja…

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums: tā kā jūrmalniekiem ir paziņots par mūsu darba izmaiņām, varbūt sāksim ar Pamatlikumu. Kā Škapara kungs domā?

Priekšsēdētājs: Jūrmalniekus es pagaidām neredzu.

J.Škapars: Jūrmalnieki nav ieradušies, komisijai ir nelielas izmaiņas, tāpēc Jūrmalas likumu nav lietderīgi pašreiz izskatīt.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā pārejam pie Pamatlikuma.

A.Endziņš: Tā ir viena lieta, bet otra lieta, ka zālē vispār nav deputātu, lai varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pārejam pie piektā darba kārtībā ietvertā jautājuma– pie Pamatlikuma apspriešanas.

No zāles: Es atvainojos…

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

S.Buka: */Vakar mēs runājām par to, ka jautājumu par Pamatlikumu sāksim izskatīt divpadsmitos. Bija tāds lēmums. Tas nozīmē, ka sākt šā jautājuma izskatīšanu tagad praktiski nozīmē to izgāzt. Domāju, ka šeit nav klāt deputātu ne no vienas frakcijas, ne no otras, kas šim jautājumam gatavojās tieši uz pulksten 12.00. Mēs piekrītam izskatīt 827.dokumentu pēc latviešu teksta, bet pārkāpt vakar ieplānoto darba kārtību uzskatām par nemērķtiecīgu./

Priekšsēdētājs: Rikarda kungs.

R.Rikards: Mums nekur darba kārtībā nav teikts, ka tas ir pulksten 12.00. Mēs ņemam visu pēc kārtas, un tagad ir kārta Pamatlikumam. Nekur nekāda norādījuma par laiku nav bijis. Tas ir patvaļīgs izdomājums par kaut kādu noteiktu laiku, viss iet pēc kārtas, un tagad ir jāizskata Pamatlikums.

Priekšsēdētājs: Es arī faktiski neatceros– varbūt es vakar nebiju tajā brīdī zālē, kad tika balsots, ka divpadsmitos tiks izskatīts šis likums.

A.Endziņš: Vakar tika balsots tikai par prioritāšu secību, bet ne jau par laikiem, nekāds laiks netika norādīts.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot, cienītie kolēģi, mums vajadzēs balsot, lai nav nekādu pārpratumu, jo es diemžēl neatceros balsojumu, ka pulksten 12.00 tiks izskatīts Pamatlikums.

Bukas kungs, lūdzu!

S.Buka: */Es saprotu, ka profesors Rikards var izmantot formulējumu “izdomājums”. Iespējams, viņš tā paradis rīkoties ar studentiem. Bet, pirmkārt, es protestēju pret tādiem izteicieniem. Otrkārt, vakar sēdi vadīja Krastiņa kungs, kas teica, ka šo jautājumu izskatīsim ap divpadsmitiem./

Priekšsēdētājs: Kungi, bet mums ir jāstrādā, un tas, ko paziņoja vakar un par ko nav balsots, mums galu galā nav saistošs, jo mēs varam jautājumu izskatīt piecās minūtēs paredzētās stundas vietā, un tas nozīmē, ka tad būs jāgaida un mēs nevarēsim strādāt.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es domāju, šo jautājumu mēs varam atrisināt pusminūtes laikā. Mainīsim vakardienas iespējamo lēmumu un nolemsim, ka Pamatlikums apskatāms tūlīt. Pusminūti vajag.

Priekšsēdētājs: Nē, Freimaņa kungs, vakar nav bijis lēmuma…

A.Endziņš: Lēmuma vakar nebija.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, mēs mainīsimies ar Gorbunova kungu, jo man ir jāaiziet uz kādu stundu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Es vakar savu iespēju robežās klausījos, kas notiek zālē. Balsots nebija par divpadsmitiem, mēs varam paskatīties stenogrammā. Krastiņa kungs teica “okolo”, un tad mēs orientējamies “okolo”. Visu dienu mums var “staigāt” darba kārtība par tiem jautājumiem, kuru izspriešanā nepiedalās uzaicinātie cilvēki, tāpēc es nezinu…

Lūdzu, Kostina kungs!

V.Kostins: */Anatolij Valerianovič! Cienījamie kolēģi! Mēs droši vien esam ļoti noguruši, gaidām brīvdienas, tādēļ šodien pulksten 9 acīmredzot nevajadzēja sapulcēties, jo, kā izrādās, vienam jautājumam mēs neesam gatavi, bet otrs jautājums noņemts no darba kārtības. Tāpēc mūsu kustība uz priekšu ir piebremzējusies. Paskatīsimies, kas mums uz šodienu ir gatavs. Kādi likumi, kādi projekti ir gatavi? Ja kādi dokumenti ir gatavi, tad izskatīsim tos. Kāpēc gan mums runāt par divām stundām? Ja vakar bija teikts, ka “ap divpadsmitiem”, tad “ap divpadsmitiem” arī to izskatīsim. Bet līdz tam laikam izskatīsim kādu citu likumu. Man liekas, ka mēs ne pārāk nopietni tam pieejam./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Mēs visi zinām, cik tas ir smags jautājums– Konstitūcija. Tas var aizņemt daudz laika. Mēs zinām, ka visa mūsu tālākā likumdošana ļoti lielā mērā būs atkarīga no konstitucionālās likumdošanas, tas ir mezgla jautājums. Es neatceros, ka vakar būtu nobalsots par to, ka mēs aptuveni divpadsmitos sāksim. Es uzskatu, ka tik svarīgs jautājums tomēr ir jāizskata no rīta, nevis ar nogurušu galvu pēcpusdienā, kad visiem nāk miegs. Es ierosinu balsot par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un situācija ir tāda: mums nav jābalso par to, vai izskatīt vai neizskatīt, jo mēs izskatām jautājumus pēc kārtas. Kā es saprotu, deputāts Kostins un deputāts Buka ierosina tagad neizskatīt šo jautājumu, bet izskatīt to pulksten 12.00, tāpēc balsojums ir par deputāta Bukas un deputāta Kostina ierosinājumu. Vai jūs sapratāt mani? Vai ir vajadzība reģistrēties? Nav vajadzības.

Lūdzu, balsosim par deputāta Bukas un deputāta Kostina ierosinājumu izskatīt pulksten 12.00. Paldies. 17, vairākuma nav. Tātad turpinām izskatīt darba kārtību.

Jautājums par Pamatlikumu. Lūdzu.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Darba grupa iesniedz izskatīšanai divus projektus. Viens projekts ir Latvijas Republikas Pamatlikums (projekts) pārejas periodam un otrs ir konstitucionālais likums par Latvijas Republikas Pamatlikuma pārejas periodam spēkā stāšanās kārtību.

Es domāju, ka nav nepieciešams gari un plaši skaidrot, kāpēc vajag izstrādāt jaunu Pamatlikumu šim pašam pārejas periodam, jo laikam tā ir diezgan paradoksāla situācija, ka vēl arvien darbojas LPSR Konstitūcija (daļu pantu mēs esam izmainījuši, kuru saturs ir pavisam pretējs tam, kas vēl ir saglabājies citās normās), ja vēl arvien darbojas LPSR Konstitūcijas preambula un pirmā daļa “Politiskā sistēma”, ja vēl arvien šī Konstitūcija paredz zināmas cerības par attīstītu sociālismu, komunistisko sabiedrību un tamlīdzīgi.

Un acīmredzot tas, ka šā gada 3.martā Latvijas tauta viennozīmīgi izteica savu vēlēšanos dzīvot brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā, uzliek saistības arī mums, Augstākajai padomei, lai ar šāda pārejas perioda Pamatlikuma palīdzību mēs spertu soli tālāk uz Latvijas neatkarību un tās patiesa valstiskuma atjaunošanu.

Skaidrs, ka pārejas periods prasa sevišķu pieeju, tāpēc arī ļoti daudz tika diskutēts par to, vai vispār pārejas periodā ir nepieciešams Pamatlikums, varbūt šajā pārejas periodā varētu būt tikai likumi, kas noteiktu kārtību, kas reglamentētu valsts varu, kas reglamentētu valsts pārvaldi, un tas būtu pietiekami, tā sauktais likumu variants. Tajā pašā laikā mēs uzskatām, ka pārejas periodā ir nepieciešams Pamatlikums, kas ietvertu tās pamatatziņas, kas ir nostiprinātas daudzu valstu konstitūcijās. Tāpēc šo pārejas periodu mēs centāmies iezīmēt tikai preambulā un Pamatlikuma noslēguma daļā ar pārejas noslēguma noteikumiem un ar likumu par šā pārejas perioda Pamatlikuma spēkā stāšanās kārtību.

Izstrādājot šo Konstitūcijas projektu, mēs centāmies būt ļoti lakoniski, lai Konstitūcija būtu apmērā neliela, lai Konstitūcijā nebūtu ļoti sīkas reglamentācijas, jo sīkas reglamentācijas uzdevums ir no Konstitūcijas izrietošajiem likumiem. Tāpēc tajā projektā, kas ir jūsu priekšā, šādas sīkas reglamentācijas nav. Varētu teikt, ka mēs lielāko uzmanību esam veltījuši, lai izstrādātu un deklarētu Latvijas valstiskās uzbūves pamatprincipus, lai būtu fiksēts, uz kādiem principiem tā balstīsies, ietverot domu par to, ka ir jābūt strikti nodalītai likumdošanas varai, izpildvarai un tiesu varai. Esam centušies izvērsti deklarēt jautājumu par cilvēka tiesībām un pienākumiem. Un jāteic, ka apjoma un pantu skaita ziņā tieši šī sadaļa Pamatlikumā ir visapjomīgākā.

Ņemot vērā to, ka mums nav atrisināts pilsonības jautājums, sadaļa “Cilvēka tiesības un pienākumi” sastāv no divām daļām: “Pilsonība, pilsoņa tiesības un pienākumi” un “Personas tiesības un pienākumi”. Mēs Konstitūcijā tikai centāmies formulēt pilsonību, noteikt to, ka pilsonību var iegūt, saglabāt vai zaudēt tikai likumā noteiktajā kārtībā un ka visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi, kā arī deklarēt tās normas, kuras jau bijām iestrādājuši LPSR Konstitūcijā, proti, ka tikai pilsoņiem var tikt nodota vai pārdota zeme īpašumā. Būtībā vienīgā atšķirība, ar ko pilsonis atšķiras no pastāvīgā iedzīvotāja, ir tā, ka tikai pilsonis var vēlēt un tikt ievēlēts valsts orgānos.

Izstrādājot sadaļu “Cilvēka tiesības un pienākumi”, centāmies ņemt vērā starptautiskos aktus, kas veltīti cilvēka tiesībām. Mēs apzināmies arī to, ka šajā sadaļā ir ierakstītas ļoti daudzas tiesības un brīvības, kuras šobrīd nevaram garantēt, taču darba grupa uzskatīja, ka ir nepieciešams, lai gan Latvijas iedzīvotāji, gan arī pasaule zinātu un varētu vērtēt, pa kādu ceļu mēs gribam iet, kāda ir mūsu nostādne šajā cilvēktiesību jautājumā. Apzinoties, ka daudzas no šīm tiesībām un brīvībām pilnā apjomā šodien nevaram garantēt, tomēr ietvērām šajā Pamatlikumā, jo uzskatām, ka atteikties no tā tikai tāpēc, ka pagaidām to nevar garantēt, būtu nepareizi.

Nākamā sadaļa, kas ir ietverta šajā pārejas perioda Pamatlikumā, ir veltīta Augstākajai padomei. Arī šeit mēs centāmies būt ļoti lakoniski. Cienījamie kolēģi jau zina, ka tika izstrādāti vairāki varianti, ka bija ietvertas arī idejas par zināmām reorganizācijām pašā Augstākās padomes struktūrā, respektīvi, vadības struktūrā, un par atsevišķu jaunu institūciju ieviešanu. Diskutējot par šīm problēmām, mēs tomēr nācām pie secinājuma, ka šajā pārejas periodā nebūtu vēlams veikt kaut kādus kardinālus pārkārtojumus, jo tajā sarežģītajā ekonomiskajā un politiskajā situācijā, kādā mēs atrodamies, acīmredzot nav īstais laiks to darīt. Mums jārada visi priekšnoteikumi, lai nostiprinātos valsts vara, lai nostiprinātos izpildvara, lai radītu nepieciešamos nosacījumus ekonomikas attīstībai, pirmām kārtām jau ekonomiskās krīzes apturēšanai. Tāpēc mēs būtiskas izmaiņas šeit neieviesām. Varētu teikt, ka tā zināmā mērā ir kvintesence, status quo, kādā šobrīd atrodamies. Un arī šajā sadaļā centāmies būt ļoti lakoniski, paredzot, ka sīkāka reglamentācija, procedūras jautājumi, pienākumu sadale un kompetence būtu jāparedz Augstākās padomes Kārtības rullī. Un es domāju, ka man nav nepieciešams sīkāk jums skaidrot par tām sadaļām, kādas šeit ir ietvertas, par tiem konkrētiem pantiem,– jūs visu to redzat. Šeit būtībā ir saglabāts iepriekšējais pamats, ir tikai mazliet paplašināta Prezidija kompetence, jo arī šeit mēs mēģinām iestrādāt ideju par to, ka būtu iespējami jāatslogo Augstākās padomes plenārsēde no tādām funkcijām, kuras likumdevējam nav tieši raksturīgas un kuras varētu veikt arī Augstākās padomes Prezidijs. Kā tas mums ir izdevies– to jūs visi lemsit.

Arī nākamajā, ceturtajā sadaļā – “Ministru padome”– bijām ļoti lakoniski, tikai ieskicējot šo Ministru padomi un paredzot to, ka sīkai reglamentācijai jābūt likumā par Ministru padomi. Varētu teikt, ka gan likumam par Ministru padomi, gan arī likumiem par pašvaldību, gan likumiem par pilsonību būtu konstitucionālu likumu statuss.

Nākamo sadaļu mēs ietvērām, lai būtu precīzi fiksēta likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Sadaļā, kas veltīta tiesai, mēs nereglamentējam tik sīki, kā tas bija iepriekšējā Konstitūcijā un kā tas vispār ir raksturīgi sociālistiskām konstitūcijām un arī padomju konstitūcijai, kur ir ļoti sīki detalizēti, reglamentēti tādi jautājumi, kas nebūt nav konstitūcijas pamatlikumu priekšmets. Tāpēc mēs šeit ietvērām tikai pašus pamatprincipus, kuri ir neatkarīgas tiesas pamatā, un nosakām to, ka tālāk šo jautājumu risinās likums par tiesu iekārtu, iespējams, ka šo likumu sauksim par tiesu varu atbilstoši šo trīs varu dalīšanas principam. Pašreiz Konstitūcijā mums ir jēdziens “tiesu iekārta”.

Runājot par tiesu, iestrādājām tādu ideju, ka tiesnešus, tautas tiesnešus, ieceļ Augstākās padomes Prezidijs, bet Augstākā padome tikai apstiprina. Daļa deputātu jau ir informēti par to, ka patlaban noris darbs pie šā likuma par tiesu iekārtu vai tiesu varu izstrādāšanas. Tātad tiek sagatavota tiesu reforma, ir paredzēts izveidot piecas apgabaltiesas, lai Augstākā tiesa turpmāk nebūtu par atsevišķu kategoriju lietām kā pirmās instances tiesa. Ņemot vērā šo gaidāmo tiesu reformu un arī to, ka pasaules praksē ir dažāda pieeja, risinot jautājumus par konstitucionālo uzraudzību, mēs prognozējām un ietvērām ideju par to, ka tiesa, Augstākā tiesa un apgabaltiesas varētu veikt arī konstitucionālās tiesas funkcijas, paredzot detalizētāku šo institūciju izstrādi likumā par tiesu iekārtu vai par tiesu varu. Tāpēc nākamā sadaļa– “Konstitucionālā kontrole” – būtībā aizvieto to sadaļu un tās normas, kādas bija iepriekšējā Konstitūcijā, un konstitucionālajai tiesai ir veltīts tikai viens pants, kas būtībā dod atsauci uz likumu par tiesu iekārtu, jo tad, kad skatīsim Konstitūciju galīgā variantā, jābūt arī šim likumprojektam. Un tad jau precīzāk būs iezīmēta šī struktūra, kas attiecas uz konstitucionālo uzraudzību vai konstitucionālo kontroli.

Nākamajā sadaļā– “Budžets un finanses”– arī bijām ļoti lakoniski, cenšoties noteikt pašu galveno– ka šo nodokļu politiku nosaka republikas Augstākā padome, jo nodokļus un nodevas var noteikt tikai likums. Un visiem valsts ieņēmumiem un izdevumiem jāatspoguļojas valsts budžetā, bet pašvaldību ieņēmumiem un izdevumiem– pašvaldību budžetos.

Un beidzot par noslēgumu. Tie ir noteikumi, ar kuru palīdzību, kā jau es teicu, mēs daļēji centāmies iezīmēt šo pārejas periodu. Apspriežot šo likumprojektu Tautas frontes frakcijā, vairāki deputāti mums pārmeta, ka nav precīzi iezīmēts šis pārejas periods. Diemžēl neviens no tiem deputātiem, kuri pārmeta un kuri solīja dot savus priekšlikumus, lai mēģinātu to precīzāk iezīmēt, tā arī nekādus priekšlikumus nav izteikuši, viss palika tikai solījumu līmenī. Ar noslēguma noteikumu palīdzību mēs cenšamies fiksēt, ka šis pārejas periods varētu beigties tad, kad būtu iespēja pilnībā realizēt Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes 1. un 2.pantu un rīkot brīvās Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas. Līdz ar to Augstākā padome izbeigtu savas funkcijas. Taču jūs redzēsit, ka projektā, runājot par Augstākās padomes veidošanu, mums ir minēta gan Augstākā padome, gan Saeima. Ir izteikti pārmetumi, ka mēs, lūk, gatavojamies vēlreiz rīkot Augstākās padomes vēlēšanas, kāpēc šāda norma fiksēta? Kāpēc mēs paredzam, kas atklāj pirmo sesiju? Šodien tomēr neviens precīzi nevar pateikt, kad reāli tas viss notiks. Bet nereglamentēt normu, lai radītu jaunas problēmas, nebūtu pareizi. Tāpēc šī norma ir ietverta.

Vēl es gribētu lūgt, lai deputāti pievērš uzmanību tam, ka mēs mēģinājām atrisināt problēmu, ar kuru sastopamies nepārtraukti,– būtībā mums ir it kā divējādi deputāti. Vieni deputāti, kuri ir atbrīvoti un veic tikai deputātu funkcijas… un otra daļa, kura savieno deputātu pienākumu pildīšanu ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Un tāpēc mēs 61.pantā ielikām ideju, ka Augstākā padome darbojas pastāvīgi un visi ievēlētie deputāti tajā strādā pastāvīgi, lai Augstākā padome varētu normāli strādāt un veikt savas funkcijas. Mēs domājam, ka būtu nepieciešams, lai šī norma stātos spēkā vienlaikus ar Konstitūcijas pieņemšanu un lai tā attiektos uz iespējamo jauno sasaukumu.

Tas būtu īsumā par Latvijas Republikas Pamatlikumu pārejas periodam. Es vēlreiz gribu atkārtot, ka detalizēti neizanalizēju visas tās problēmas, ar kurām mēs saskārāmies. Ja jums būs jautājumi, es centīšos uz tiem atbildēt.

Otrs dokuments ir konstitucionāls likumprojekts par republikas Pamatlikuma pārejas periodam spēkā stāšanos, kurā mēs paredzam: tiklīdz tiek pieņemta Konstitūcija, tā tiek pieņemts šis akts. Mums ir jāizdara tas, kas netika izdarīts pagājušā gada 4.maijā, proti, tika pieņemta Neatkarības deklarācija, bet netika atcelta Latvijas Tautas saeimas 1940.gada 21.jūlija Deklarācija par valsts varu Latvijā. Kaut arī šai deklarācijai praktiski nav nekādas juridiskas nozīmes, kas traucētu Latvijas neatkarībai, tomēr tā ir tāda palieka, jo mēs citus aktus atcēlām, bet šis akts ir palicis. Šī nepilnība jānovērš.

Vienlaikus ar jaunas Konstitūcijas (Pamatlikuma) spēkā stāšanos tiek atcelta 1978.gada LPSR Konstitūcija, kā arī tiek likts priekšā atzīt par spēkā neesošiem Latvijas Republikas teritorijā PSRS normatīvos aktus. Tajā pašā laikā mēs apzināmies situāciju… Kaut arī Augstākā padome strādā ļoti intensīvi un mēs esam veikuši plašu likumdošanas darbu un radījuši daudz jaunu aktu, tomēr mūsu tiesiskā bāze, mūsu likumdošanas bāze nebūt nav pilnībā nodrošinājusi visas saimnieciskās dzīves sfēras. Tāpēc var rasties nepieciešamība, ka, lūk, šajā pārejas periodā līdz attiecīgu un atbilstošu normatīvo aktu izstrādāšanai Latvijā var būt spēkā arī atsevišķi PSRS normatīvie akti. Šajā sakarībā mēs paredzam, ka šos jautājumus katrā konkrētajā gadījumā risinās Augstākā padome pēc Ministru padomes priekšlikuma. Un šajā projektā ir ietverta pamatideja, proti, ar šāda jauna Pamatlikuma pieņemšanu mums ir jāsaved kārtībā mūsu likumdošanas bāze, mūsu normatīvo aktu bāze, kurai jāatbilst šim pārejas perioda Pamatlikumam. Tāpēc valdībai ir jāiesniedz priekšlikumi par nepieciešamajiem grozījumiem Latvijas Republikas likumos un valdības izdotajos normatīvajos aktos. Un šajā projektā ir paredzēts, no kura laika, tātad no kura brīža šis Pamatlikums varētu stāties spēkā.

Es kā darba grupas vadītājs gribētu izteikt lielu pateicību deputātiem kolēģiem Rikardam, Apsītim, Bojāram, Birkavam, Eglājam par atsaucību un darba mīlestību, strādājot pie šā projekta, kā arī izteikt pateicību tiem deputātiem, kas jau agrāk bija iesnieguši savus priekšlikumus, kurus mēs centāmies iestrādāt šajā projektā, kas jums ir izsniegts. Ne visu mēs, protams, varējām iestrādāt, jo ne viss konceptuāli atbilda. Bet pamatā tās idejas, kuras tika izteiktas, ir iestrādātas jums izdalītajā dokumentā. Es domāju, ka, uzsākot diskusiju par pārejas perioda Pamatlikumu gan šeit, Augstākās padomes plenārsēžu zālē, gan arī presē, mēs šo pārejas perioda Pamatlikumu varētu pilnveidot un droši varētu pēc zināma laika pieņemt. Es ceru, ka mums nebūs kauns skatīties citu acīs. Tas mums īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad vārds jautātājiem. Cilinskis, Matvejevs, Buka, Kostins, Ždanoka, Šapovālovs, Gorbunovs. Lūdzu.

E.Cilinskis: Man būtu divi jautājumi. Pirmkārt, attiecībā uz 89.pantu par konstitucionālo kontroli. Vai saskaņā ar šo pantu jūs paredzat, ka kāda tiesas institūcija, teiksim, Augstākā tiesa, būs tiesīga atcelt Augstākās padomes normatīvos aktus kā neatbilstošus Konstitūcijai?

A.Endziņš: Ja tā ir konstitucionālā kontrole, tad jā. Jo arī mums ir jāievēro Konstitūcija. Tādā gadījumā, ja mēs gribam pieņemt kaut kādu likumu, kas neatbilst Konstitūcijai, tad mums vispirms tā ir jā­groza.

E.Cilinskis: Paldies. Un otrs jautājums par Augstākās padomes Prezidija kompetenci. Jūsu darba grupa noteikti ir izpētījusi daudz dažādu valstu konstitūcijas. Un man ir jautājums: vai citu valstu praksē ir tāda institūcija, kura būtu kaut kādā ziņā līdzīga mūsu Augstākās padomes Prezidijam, vai ir institūcija ar šādu kompetenci? Un kā šīs visas kompetences izskatās no starptautisko tiesību viedokļa? Vai šī Augstākās padomes Prezidija kompetence kaut kādā mērā neliecina par kaut kādām totalitārisma paliekām?

A.Endziņš: Cienījamais Cilinska kungs, man liekas, jūs ļoti labi zināt, ka starptautiskās tiesības un starptautisko tiesību normas nereglamentē valsts varas orgānu struktūru. Skaidrs, ka Augstākās padomes Prezidijs kā tāds ir struktūra, kura saglabājusies kā iepriek­šējās varas struktūras pēctece, un jūs ļoti labi zināt arī to, ka mēs mēģinājām izdarīt dažādus grozījumus, tomēr beigu beigās no tiem atteicāmies. Acīmredzot šajā pārejas periodā šāda varas struktūra varētu saglabāties. Var rasties iespaids par totalitāras varas struktūru. Ja jūs apskatītos uzmanīgi, tad redzētu, ka šajā kompetencē Augstākās padomes Prezidijs sesiju starplaikā neizdod dekrētus, kuriem ir likuma spēks un kurus pēc tam Augstākā padome savā sesijā apstiprina, kā tas bija agrāk. Augstākās padomes Prezidija kompetencē ir iztulkot likumus, tātad dot izskaidrojumu, bet Augstākā padome jebkurā gadījumā šādu Augstākās padomes Prezidija lēmumu var atcelt. Kā jau teicu, mēs vienkārši centāmies, mazliet paplašinot Augstākās padomes Prezidija funkcijas, nedaudz atslogot Augstākās padomes plenārsēdes. Tātad šeit es būtībā vairāk domāju personālijas. Teiksim, tiesnešus ieceļ Prezidijs, bet apstiprina Augstākā padome. Tātad Augstākā padome var jebkurā laikā jebkuru Augstākās padomes Prezidija soli koriģēt, ja tas neatbilst Augstākās padomes nostādnei.

Attiecībā uz Augstākās padomes Prezidiju vēl jāteic, ka citās valstīs, kur ir prezidenta institūts, kur ir cita parlamenta struktūra, protams, šāda institūcija vispār nepastāv. Šāds Augstākās padomes Prezidijs faktiski ir saglabājies tikai pie mums. Un neapšaubāmi, ka no šīs institūcijas mēs nākotnē atteiksimies.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Endziņš: Citās valstīs pastāv valsts padome, bet tā gan tiek veidota, vadoties pēc citiem kritērijiem.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Bojār! Milzīgs lūgums jums. Deputāts Matvejevs. Pēc tam deputāts Buka.

K.Matvejevs: */Cienījamais komisijas priekšsēdētāj! Manuprāt, abi jautājumi ir pietiekami principiāli. Piedāvātais konstitūcijas projekts darbojas pārejas perioda laikā, līdz Saeimas ievēlēšanai. Saeima savukārt atbilstoši šim projektam tiks vēlēta tad, kad Satversmes un likuma 1. un 2.pants, tā rakstīts likumprojektā, būs īstenojies pilnā mērā, būs īstenojusies Latvijas Republika. Vai jūs nevarētu iespējami precīzāk formulēt, kad to var sagaidīt, tas ir, dot kādu precīzāku kritēriju, kritēriju “netraucētībai”? Varbūt šādu kritēriju būtu mērķtiecīgi nostiprināt likumprojekta tekstā, lai nebūtu divdomīga tulkojuma un voluntārisma?/

A.Endziņš: Es uzskatu, ka šobrīd precīzi iezīmēt šos kritērijus diemžēl Konstitūcijā nevar. Kamēr pie mums ir PSRS Bruņotie spēki, kamēr šeit pastāv alternatīvas PSRS institūcijas, tikmēr acīmredzot Satversmes 1. un 2.pants nevar realizēties pilnā apjomā. Tas ir saistīts ar Bruņotajiem spēkiem, ar PSRS iekšlietu karaspēku un speciālo milicijas vienību pastāvēšanu, ar PSRS prokuratūras pastāvēšanu un PSRS robežapsardzības vai muitas iestāžu pastāvēšanu. Tam visam pakāpeniski jāizzūd. Un acīmredzot arī tie vēl nav visi priekšnoteikumi. Un es nezinu, ka, lai precīzāk ierakstītu… Ja jums ir kādi konkrēti priekšlikumi, lūdzu, izsakiet, būsim tikai pateicīgi. Diemžēl jūs neesat pirmais. Tikai neviens nevar man precīzi ieteikt kaut vai idejas līmenī.

Priekšsēdētājs: Skaidrs.

K.Matvejevs: */Principā es piekrītu, ka to precīzi formulēt tiešām ir sarežģīti, bet, manuprāt, pilnīgi nepieciešami, jācenšas atrast vienu, divus, trīs kritērijus, pašus būtiskākos./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais jautājums.

K.Matvejevs: */Un otrais jautājums. Esiet tik labs, pasakiet mums, kas vēlēs Saeimu?/

A.Endziņš: Saeimu ievēlēs Latvijas Republikas pilsoņi. Bet, kā jūs redzat, Pamatlikumā ir dota tikai pilsonības formula. Jautājumu par pilsonības iegūšanu lemj vai, pareizāk sakot, risina likums par pilsonību. Tātad skaidrs ir viens, ka arī šie jautājumi par pilsonību mums būs jārisina.

Priekšsēdētājs: Paldies.

K.Matvejevs: */Vai jūs uzskatāt, ka pagaidu konstitūcijas pieņemšanu netraucē tas, ka pašlaik vēl nav likuma par pilsonību?/

A.Endziņš: Manuprāt, jā.

K.Matvejevs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, lūdzu!

S.Buka: */Es turpināšu iepriekšējo jautājumu. Tad absolūti nav saprotams, kāpēc tomēr eksistē vesela rinda atšķirību starp pilsoņa tiesībām un personas tiesībām? Vēl jo vairāk, ka jūs savā ziņojumā nosaucāt tikai vienu atšķirību. Bet 21. un 24.pants liecina, ka šo atšķirību ir daudz vairāk, bet 43. un 24.pants, kas ir pretrunā viens otram, norāda, ka persona vēl pavisam nav pilsonis, tas ir, mēs pilsonības jēdzienu ieviešam bez likuma par pilsonību. Vai jums neliekas, ka tā ir jēdzienu nomaiņa, mēģinājums ievilkt iekšā “pilsoņa” kategoriju bez likuma pieņemšanas./

A.Endziņš: Es negribētu jums piekrist. Es uzskatu, ka mums šie jautājumi par pilsonību būs jārisina. Tāpēc arī šeit ir atsauces uz likumu par pilsonību kā tādu, bet es gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka demokrātisko valstu praksē nebūt nav tā, ka visi, kas dzīvo kādā noteiktā valstī, bauda arī vienādas tiesības. Ir tomēr atšķirība starp konkrētās valsts pilsoni un to personu, kas šajā teritorijā atrodas ilgāku vai īsāku laiku. Šie jautājumi tiek risināti dažādi un to skaitā arī jūsu minētais jautājums par tiesībām brīvi izvēlēties dzīves vietu jebkurā Latvijas Republikas teritorijā, kāda šajā aspektā ir atšķirība starp pilsoni un nepilsoni. Šie jautājumi citu valstu praksē tiek ļoti precīzi un skaidri reglamentēti.

S.Buka: */Tas, ka mēs esam nedemokrātiska valsts, tas ir acīm redzams, arī šis likumprojekts to pierāda. Otrais jautājums. Ja mēs sakām, ka visiem deputātiem jābūt pastāvīgajiem, tad tas nozīmē, ka nākamajā vēlēšanu kampaņā mēs republiku ievedam haosā. Izlasot, ka sadaļā “Pilsonība” teikts, ka vēlēt var tikai pilsoņi, mēs ar to automātiski ierobežojam to personu tiesības, kas nav pilsoņi, liedzam viņiem šajā haosā piedalīties, tas ir, radām vēl arī politiskus konfliktus, ja cilvēkiem, kuri ir ievēlējuši šo Augstāko padomi, nedodam tiesības tajā ievēlēt to deputātu daļu, kuru mandāti atbrīvojas sakarā ar to, ka ievēlētie negrib atteikties no savas darbavietas. Mēs ierobežojam šo personu tiesības bez likuma par pilsonību, ar to pārkāpjot likumu par vēlēšanām, kas eksistēja agrāk./

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, kolēģi, vai mums tāda prakse tagad būs, ka mēs diskutēsim. Vispirms uzdosim jautājumus un tad diskutēsim.

S.Buka: Nē, tas ir jautājums.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Buka, jūs esat inteliģents, izglītots cilvēks. Jūs uzdodat jautājumu, pēc tam jūs komentējat un pats atbildat uz to jautājumu, un pēc tam vēl gaidāt atbildi. Es ļoti lūdzu neizmantot šo tribīni tādā veidā.

S.Buka: Atvainojiet, labi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atbildiet. Un es jūs aicinu atbildēt uz jautājumu, nevis sākt gari un plaši izskaidrot.

A.Endziņš: Es jau pašā sākumā teicu, ka mēs šādu ideju esam ietvēruši, proti, kā principā vajadzētu būt. Tā būtu normāla parādība, ja visi deputāti pastāvīgi strādātu Augstākajā padomē. Tas ir viens.

Otrs. Jūs uzskatāt, ka līdz ar to mēs radām sarežģījumus, ja šāda norma tiek pieņemta. Šajā gadījumā nevajag to uztvert tādējādi, ka tas varbūt ir vērsts pret opozīciju. Arī Tautas frontes frakcijas locekļu vidū ir pietiekami daudz tādu deputātu, kuri savieno un kuriem tāpat būs jāizšķiras. Mums ir vēlēšanu likumi, ja rastos šāda nepieciešamība, atkārtotas vēlēšanas varētu būt. Es nedomāju, ka tas būtu daudz. Bet mēs par to vēl diskutēsim gan šeit, Augstākajā padomē, gan arī savu viedokli šajā jautājumā izteiks vēlētāji. Tad arī mēs šos jautājumus risināsim. Pašreiz tā ir vienkārši ievirze.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kostin, lūdzu! Es jau vienreiz jums tādu subjektīvu viedokli izteicu par Ziemeļu padomes parlamentāro darbu. Un man likās ļoti pareizi, ka tur neizvēršas tāda veida diskusijas, bet, ja deputāts ir runājis un izteicis kādu apgalvojumu debatēs, kam nepiekrīt citi deputāti, viņi vienu minūti var oponēt šim apgalvojumam. Un tā notiek dzīva diskusija, un neizvēršas tādas garas pārdomas par to, kā varētu būt un kā nevarētu būt. Lūdzu.

V.Kostins: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es gribētu uzdot divus nelielus jautājumus par pirmo sadaļu, tas attiecas arī uz otro sadaļu. Sakiet, lūdzu, ko jūs domājat, kad runājat par pilsoņiem un personām? Jūs labi aprakstāt pilsoņa tiesības un pienākumus, tāpēc sakiet, kā es šodien varu balsot par šo nodaļu vai šo sadaļu, ja nezinu likumu, pēc kura būšu pilsonis vai persona Latvijas Republikā? Ko jūs domājat kā jurists, to piedāvājot mums apspriešanai?/

A.Endziņš: Es atkārtoju vēlreiz, tas, ko jūs sakāt par cilvēka tiesībām, attiecas gan uz pilsoni, gan arī uz personu, kura dzīvo Latvijas Republikas teritorijā. Un ir tās nelielās atšķirības, kas saistās tieši ar katra cilvēka noturīgu saiti ar valsti. Jā, tātad vēlreiz atkārtoju: tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, tas jau tika iebalsots iepriekšējā Konstitūcijā. Zemes īpašuma tiesības saistās tikai ar pilsonību. Pamatā tās ir galvenās atšķirības.

V.Kostins: */Atļaujiet man jums nepiekrist. 35.pants…/

Priekšsēdētājs: Otrs jautājums.

V.Kostins: */Personai var būt jebkurš īpašums. Sakiet, lūdzu, vai likumā par pilsonību tiks aplūkota kategorija “persona un viņas īpašums” vai netiks? Šodien šajā dokumentā mēs ierakstīsim, ka personai var būt jebkurš īpašums, bet vai pēc pilsonības likuma pieņemšanas, kā mēs šeit sakām, viņš būs īpašnieks, viņam būs tiesības uz jebkuru īpašumu? Kā pilsonim, bet ne personai?/

A.Endziņš: Cienījamais Kostina kungs, lūdzu, saistiet visus šos pantus. Tas formulējums, ka var piederēt jebkurš īpašums, ir tieši tas formulējums, kurš nav arī LPSR Konstitūcijā tajos grozījumos, kurus izdarījām. Bet mēs centāmies to visu fiksēt ar 50.panta palīdzību, kurā teikts, ka cilvēktiesībām un brīvībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus. Un tālāk ir runāts par to, lai aizsargātu citu personu tiesības, veselību un tikumību, garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru. Tā ir normāla prakse, jo nekādas un nevienas tiesības nevar būt absolūtas.

V.Kostins: */Paldies. Anatolij Valerianovič, ar jūsu atļauju vēl viens jautājums. 31.pants. Ar likumu tiek garantēts korespondences, telefona sarunu, telegrāfa un citu sakaru noslēpums. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tikai ārkārtējos gadījumos, es to uzsveru. Šeit rakstīts: izmeklējot smagus noziegumus ar Latvijas Republikas ģenerālprokurora lēmumu. Bet mēs taču lieliski zinām, ka tad, kad notiek izmeklēšana, ir aizdomās turamas personas. Tas nozīmē, ka šādu personu loks var gan sašaurināties, gan paplašināties. Kas atbildēs par 31.panta izpildi un par pārkāpšanu?/

Priekšsēdētājs: Ždanokas kundze, lūdzu!

A.Endziņš: Šeit atbildība ir jāuzņemas valstij, ir jāuzņemas prokuratūrai. Un arī mēs par šo normu ilgi diskutējām. Arī citu valstu praksē šī norma tiek pieļauta. Un, ja agrāk šāda iejaukšanās varēja notikt tikai ar prokurora sankciju, tad šeit– tikai ar ģenerālprokurora sankciju. Tātad mēs esam pacēluši līdz pašai augstākajai uzraudzības instancei, lai tomēr maksimāli ierobežotu.

Ja būsim atklāti, tad reāli šo kontroli bez jebkādiem likumiem līdz šim ir veikusi un veic arī šodien Valsts drošības komiteja, jo Iekšlietu ministrijas sistēmai un prokuratūrai, kura ir Latvijas Republikas valdībai, nav ne līdzekļu, ne attiecīgās aparatūras, lai varētu noklausīties jūsu telefona sarunas. Bet Valsts drošības komitejai ir. Kad PSRS Iekš­lietu ministrija gribēja radīt šādu iespēju, lai varētu kontrolēt un operatīvāk cīnīties pret organizēto noziedzību, tad saskārās ar to, ka tas prasa miljardus. Un budžetā šādu līdzekļu nebija. Tā kā šeit runa ir tikai par tādu gadījumu, kad ir ierosināta konkrēta krimināllieta, tātad tas ir izņēmums. Vispārējā kārtībā izņēmums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ždanokas kundze!

A.Endziņš: Un tas vērsts pret cilvēktiesībām un pret viņu brīvībām.

Priekšsēdētājs: Pēc tam deputāts Šapovālovs.

T.Ždanoka: */Endziņa kungs! Mani pirmām kārtām interesē motivācija, kāpēc nepieciešams pieņemt un pieņemt tieši šodien šo Latvijas Republikas Pamatlikumu pārejas periodam? Es ļoti uzmanīgi noklausījos jūsu ziņojumu, kurā viens no galvenajiem argumentiem bija, ka liela daļa republikas iedzīvotāju vēl vienmēr domā, ka mēs atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijai turpinām šeit celt komunistisko sabiedrību. Mani interesē, kā jūs, pirmkārt, vērtējat šo sabiedrības daļu, cik tā ir liela, vai tās vidū ir arī tie, kas 3.martā balsoja par demokrātisku, neatkarīgu Latviju? Vai jūs ar savu personīgo piemēru nevarētu parādīt, kā notiek politisko mērķu transformācija? Būdams Juridiskās fakultātes docents, jūs taču atzināt Latvijas PSR Konstitūciju un tās galveno politisko mērķi. Kad jūsu aicinājums mainījās? Vai tad, kad jūs bijāt Latvijas lielākās komunistu organizācijas sekretārs, pirms tam vai pēc tam?/

A.Endziņš: Cienījamā Ždanokas kundze! Ja jums ir vēlēšanās diskutēt vai iegūt tādu informāciju, pārtraukumā pie kafijas tases es jums varētu pastāstīt. Es domāju, ka pašreiz tas jautājums neattiecas uz Konstitūciju, bet ir adresēts laikam man personīgi.

T.Ždanoka: */Manu jautājumu diktēja tieši jūsu uzstāšanās šodienas plenārsēdē. Jūs pats aizskārāt šo jautājumu, jūs aizskārāt šo jautājumu, nevis es./

A.Endziņš: Man liekas, ka cilvēks ar to arī atšķiras no dzīvnieka, ka cilvēkam ir galva uz pleciem, ka viņam ir smadzenes, un acīmredzot arī tā informācija, kādu viņš saņem un kāda viņam tiek iepotēta, var mainīties laikā, kā arī var iegūt papildu informāciju. Un, ja cilvēkam ir smadzenes, tad laikam viņš sāk vairāk domāt. Tāpat kā bērnam atveras acis, un viņš sāk runāt un sāk saprast, kas notiek apkārt. Man liekas tas var notikt arī ar pieaugušu cilvēku. Vai ar jums tā nekad nav noticis, Ždanokas kundze?

T.Ždanoka: */Jautājums sastāvēja no divām daļām. Es lūgtu atbildēt. Ja jūs nevarat atbildēt uz otro, atbildiet uz pirmo: kā jūs vērtējat, cik Latvijā ir cilvēku, uz kuriem attiecas jūsu paša frāze jūsu runā?/

A.Endziņš: Man liekas, ka skaidri par to izteicās Latvijas Republikas iedzīvotāju vairākums tieši šajā marta aptaujā. Mēs veidojam tādu valsti, kādu sabiedrība grib šeit veidot. Tādu. Un acīmredzot arī visi šie procesi, kas notiek Austrumeiropā un Padomju Savienībā, kā arī Krievijā, par kaut ko liecina, man liekas, ka par to būtu jādomā. Un arī par tiem procesiem, kuri notiek tajā pašā Krievijas Komunistiskajā partijā un PSKP. Un, ja jums šeit ir tāds liels izbrīns, tad es varu pateikt, ka arī liela daļa 4.maija Deklarācijas tika rakstīta Universitātes partijas komitejas telpās.

T.Ždanoka: */Es varu secināt, ka jūsu frāze jūsu runā ne ar kādiem argumentiem nav apstiprināta./

Priekšsēdētājs: Deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Cienījamais Endziņa kungs! Ko šajā likumprojektā jūs saprotat ar vārdu “tauta”?/

A.Endziņš: Tauta ir tā, kas šeit dzīvo pastāvīgi. Tā ir Latvijas tauta.

P.Šapovālovs: */Paldies. Es jūs pareizi sapratu. Varbūt es slikti pārtulkoju– tie cilvēki, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā./

A.Endziņš: Tikai ne tādā veidā, ka pastāvīgi dzīvo, arī zaldāts vai virsnieks šeit pastāvīgi dzīvo.

P.Šapovālovs: */Tad nākamais jautājums. Jūs stāstāt, ka 2.pantā rakstīts: “Suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai.” Ja? Vai godīgāk nebūtu rakstīt: “…pieder Latvijas pilsoņiem”?/

A.Endziņš: Ja jūs esat uzmanīgi lasījis, tad būsit pamanījis, ka iekavās ir republikas Satversmes panta formulējums, kuru mēs neaizskaram. Un tāds ir arī Satversmē, tāpēc mēs to atstājām kā tādu. Jo arī tad Latvijas Satversme nerisināja to un nesaistīja tikai ar pilsonību vien.

P.Šapovālovs: */Labi. Bet 7.pants? Arī Satversme?/

A.Endziņš: Vai pilsoņi citās valstīs, piemēram, ārvalstnieki Amerikas Savienotajās Valstīs var vēlēt, kā jums šķiet?

P.Šapovālovs: */Paldies. Un cits jautājums. Tīri profesionāls. Atveriet 29.pantu: “Katrai personai triju dienu laikā pēc aizturēšanas jāstājas tiesas priekšā.” Vai pēc šī likuma pieņemšanas mēs izmainīsim Kriminālprocesa kodeksu?/

A.Endziņš: Cienījamais Šapovālova kungs, jums ir taisnība. Pret to ideju, kuru mēs iestrādājām, arī no Augstākās tiesas puses nekādu iebildumu nav. Tas solis būtībā ir vērsts uz to, lai vairāk garantētu cilvēku tiesības. Kaut gan arī man šeit bija zināmi iebildumi, tā ir realizācija, kas jāmaina kriminālprocesuālajās normās. Bet tieši pašreiz arī norit darbs pie kriminālprocesuālās likumdošanas pilnveidošanas. Mums bija vēl vairāk jau šajā, jums izsniegtajā, variantā, vispār viss saistījās ar tiesu, šeit ir nepieciešami kardināli grozījumi. Mēs mēģinām spert it kā pirmo soli. Vai šis solis tiks atzīts, tas atkarīgs no mums visiem un arī no tā, kā veidosies pirmā procesuālā likumdošana. Kā mēs to veidosim, pareizāk sakot.

A.Gorbunovs: Tagad ir mana kārta jautāt. Godātais kolēģi! Mans jautājums ir šāds. Kādi bija darba grupas vai jūsu personīgie apsvērumi par pantu, kas saistīts ar Augstākās padomes priekšsēdētāju? Ja mēs skatāmies pašvaldību likumu, mūsu pieņemto likumu par pilsētu pašvaldību, tad redzam pantu, kas reglamentē šādus pienākumus vai tiesības: pilsētas padomes priekšsēdētājs ir tiesīgs desmit dienu laikā atdot pilsētas padomes lēmumus tai atkārtotai izskatīšanai; pilsētas padomes lēmumi pēc atkārtotas izskatīšanas ir galīgi. Attiecībā uz Augstāko padomi tāda norma nav paredzēta. Kādi ir galvenie apsvērumi vai argumenti?

A.Endziņš: Pirmām kārtām šīs normas jau bija izstrādātas un sagatavotas agrāk, nekā šie likumi par pašvaldībām tika pieņemti un faktiski atradās jau deputātu rīcībā, šeit mēs to nemainījām, jo būtībā atliekošās veto tiesības ir vairāk saistītas ar prezidenta institūtu. Un šeit šajos pagasta likumos ir šāds mini prezidenta institūts ietverts. Kad notika šīs diskusijas par pilnvaru paplašināšanu, tad bija iebildumi tieši pret to, ka paplašinās Prezidija kompetence, gan arī pret to, ka pārāk daudz pilnvaras, gan arī pret to, ka it kā Augstākās padomes priekšsēdētājs ir iezīmēts kā tāds pārstāvis, kas tikai spiež roku, un vairāk cits nekas viņam nav jādara. Es domāju, ka tā tas nav. Mēs tomēr centāmies ietvert vairāk funkciju. Bet, ja deputāti ierosinās vai jūs pats to ierosināsit…

A.Gorbunovs: Paldies. Man tas ir skaidrs. Vārds Edmundam Krastiņam.

A.Endziņš: Tad tas ir vērtīgs.

E.Krastiņš: Man jautājums par 791.dokumentu. Vai jums, Endziņa kungs, nešķiet, ka tā reglamentācija, kas ir ielikta 1.panta trešajā daļā, radīs haosu Latvijā, ja laikā tiks atdalīta šo normatīvo aktu pasludināšana par spēkā neesošu un pēc tam Augstākās padomes lemšana. Vai šim sarakstam, kuri akti darbojas, nav jābūt jau klāt pie šā likuma? Tādā gadījumā, atvainojiet, arī PSRS Iekšlietu ministrijas apstiprinātie satiksmes noteikumi tiek atcelti, un tajā laikā, kad mēs tos Augstākajā padomē neatzīsim par spēkā esošiem Latvijas teritorijā, var braukt un pārkāpt satiksmes noteikumus.

A.Endziņš: Šeit, kā jūs redzat, mēs jau esam tālu no Pamatlikuma pieņemšanas. Šeit ir ielikta šī te ideja… Skaidrs, ka būtu vēlams. Kamēr notiek apspriešana, vajadzētu apzināt to normatīvo aktu loku, kuru būtu nepieciešams pieņemt, vai arī iespēju robežās pieņemt analogus savus aktus. Bet arī Latvijas Republika savā laikā sākuma periodā praksē piemēroja citas valsts likumus.

E.Krastiņš: Es par to neuztraucos. Tā neatzina par spēkā neesošiem. Mēs taisāmies atzīt par spēkā neesošiem un atstāt kaut kādu laika periodu atstarpi. Tāpēc mans priekšlikums: pieņemot pirmajā lasījumā, uzdot Ministru padomei jau laikus sagatavot šo normatīvo aktu sarakstu, kuri būtu jāatstāj spēkā.

Un otrs, pavisam mazs jautājums. 65.pantā ir fiksēts, ka Augstākās padomes kompetencē… vienīgi Augstākā padome apstiprina tiesnešus (11.punkts). Tajā pašā laikā 74.panta 3.apakšpunktā ir teikts, ka Augstākās padomes Prezidijs ieceļ tiesnešus. Kā jūs izskaidrotu?

A.Endziņš: Es to izskaidrotu tikai tā, ka no sākuma mēs vispār iestrādājam normu, ka tiesnešus ieceļ tikai Augstākās padomes Prezidijs, bet apspriešanas gaitā jau tika izteiktas iebildes. Ja mēs šeit sāksim tādā pašā veidā, kā tas notiek tagad, apspriest katru Augstākās tiesas vai tautas tiesas kandidatūru uz šo amatu, mēs tērēsim ļoti daudz dārgā likumdošanas laika. Tas nebūt nav vajadzīgs. Tāpēc mēs varētu izskatīt jau pēc tam, kad attiecīgās kandidatūras ir pastāvīgajās komisijās apspriestas un Augstākās padomes Prezidijs iecēlis. Augstākā padome tikai apstiprinātu. Tikai atsevišķā gadījumā, ja ir pretenzijas pret kādu no šīm kandidatūrām, tad pie mūsu pašreizējās prakses var atgriezties. Teiksim, vajag vienkāršot.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Kehris, pēc tam– deputāts Ziediņš, lūdzu. Tāds man ir saraksts.

O.Kehris: Sakiet, lūdzu, vai Latvijas Bankas lomas neatspoguļošana šajā likumprojektā ir nejaušība vai tas ir darīts apzināti? Pašreiz spēkā esošā kārtība paredz, ka Latvijas Bankas prezidentu ieceļ un padomes locekļus apstiprina Augstākā padome. Vai jūs piekristu tādam labojumam vai papildinājumam 65.pantā, ka Augstākās padomes kompetencē ir iecelt Latvijas Bankas prezidentu un apstiprināt tās padomes locekļus, un attiecīgi 67.pantā– ka Latvijas Bankai tiktu piešķirtas likumdošanas iniciatīvas tiesības, 71.panta trešajā sadaļā, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs izvirza apstiprināšanai Augstākajā padomē Latvijas Bankas prezidenta kandidatūru?

A.Endziņš: Apzināti tas nav. Man liekas, ka tas ir drīzāk tāpēc, ka mēs savā neilgajā pastāvēšanas laikā esam darījuši iespējamo un neiespējamo, lai visu savāktu pie sevis, lai visu apstiprinātu un visu ieceltu tikai Augstākajā padomē. Un varbūt tieši šajā aspektā palaiduši garām, bet apzināti katrā gadījumā tas nav.

Priekšsēdētājs: Paldies.

O.Kehris: Paldies. Ja drīkst, vēl viens jautājums. Prakse bija, ka drīkst divus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Tāda prakse mums ir.

O.Kehris: Otrs jautājums. Vai 61.pantā paredzētā norma, ka Augstākā padome darbojas pastāvīgi, nozīmē, ka visi ievēlētie deputāti tajā strādā pastāvīgi? Vai šeit nav paredzēti nekādi izņēmumi? Es domāju, piemēram, par Ministru padomes priekšsēdētāja iespējamo kandidatūru.

A.Endziņš: Ministru padomes priekšsēdētāja? Viņš jau būtībā pilda šīs funkcijas. Es domāju, ka šo jautājumu varētu risināt ar likumu par deputāta statusu, to precizējot, acīmredzot tā ir ideja, ko mēs esam iestrādājuši, ņemot vērā to, ka te noteikti vēl ir diezgan neprecizitāšu, negludumu. Un kopīgi mēs to noslīpēsim.

O.Kehris: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ, pēc tam Drobots, Stroganovs un Berklavs.

Z.Ziediņš: Cienījamo referent, 35.pantā jūs un Pamatlikums deklarē, ka valsts atzīst un aizsargā īpašumu un tā mantošanas tiesības. Vai jūsu komisija uzskata, ka tagad, kad notiek strauja privatizācija, tik vārga un bezzobaina deklarācija var aizsargāt privātīpašnieku tiesības uz savu īpašumu? Vai jūs esat izskatījuši jautājumu, ka valstij būtu jāaizsargā un jāgarantē privātīpašnieku tiesības uz savu īpašumu un tā mantošanas tiesībām?

A.Endziņš: Bet šeit jau ir fiksēts, ka ir noteiktas tiesības, tad arī garantijām jābūt. Es domāju, ka mēs centāmies ļoti lakoniski visu ielikt iekšā. Ja jums ir kaut kāds konkrēts priekšlikums, kā pilnveidot, lūdzu, iesniedziet.

Z.Ziediņš: Mēs arī tagad atzīstam un aizsargājam, bet kas no tā ir.

A.Endziņš: Es jums varu pateikt tikai to, ka pie šīm normām esam atgriezušies desmitām reižu, strīdējušies, mainījuši, centušies, lai būtu pēc iespējas precīzāk un tamlīdzīgi. Ja jums ir vēl kādi priekšlikumi, lūdzu, dodiet!

Z.Ziediņš: Būs. Paldies. Otrs jautājums ir vēl īsāks. Sakiet, lūdzu, kāpēc visā šajā likumā nav ietvertas normas par tādu institūciju darbību Latvijas Republikā, kuras nepakļaujas Latvijas Republikas likumdošanai? Es konkrēti runāju par Valsts drošības komiteju un visām pārējām organizācijām.

A.Endziņš: Ja jūs tā uzmanīgi būtu palasījis, tad būtu redzējis, ka šeit nav minēta arī prokuratūra.

Z.Ziediņš: Daudzas nav, tāpēc jautāju, kāpēc nav tās ievērotas?

A.Endziņš: Paskatieties arī Latvijas Republikas Satversmi, paskatieties citu valstu konstitūcijas. Konstitūcija nav tas likums, kur tiek uzskaitītas visas iespējamās institūcijas, kādas katrā valstī var būt. Ir galvenie. Likumdošanas vara, izpildvara, tiesu vara.

Z.Ziediņš: Man ir citādas domas. Es iesniegšu labojumus.

A.Endziņš: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Drobot, lūdzu! Pēc tam deputāts Stroganovs.

J.Drobots: */Cienījamais Endziņa kungs! Ja atļausit, man ir divi jautājumi. Pirmais. Mani satrauc varas tiesību pārmantojamības jautājums pārejas periodā. Tajā skaitā, vai Latvijas Republika uzņemas saistības savu pilsoņu priekšā dzēst iekšējo parādu? Padomju Savienība savu pilsoņu priekšā šīs saistības nav noņēmusi. Bet vai Latvijas Republika šīs saistības uzņemas? Latvijas Republikas ārējās saistības sakarā ar to, ka tā aiziet no Padomju Savienības, pasaules sabiedrības priekšā attiecībā uz ārējo parādu? Mani interesē varas pārmantojamības jautājumi– vai Augstākā padome var atcelt lēmumu, precīzāk, 1940.gada 21.jūlija deklarāciju? Apmēram tāds ir mans pirmais jautājums./

A.Endziņš: Es sākšu ar pēdējo.

Priekšsēdētājs: */Jums jau tur trīs jautājumi bija./

A.Endziņš: Ar pēdējo– vai ir tiesības. Neapšaubāmi, ir tiesības. Tāpat kā jebkura Augstākā padome var atcelt iepriekšējā sasaukuma vienu vai otru aktu, izdarīt grozījumus. Pēc jūsu konteksta iznāk apmēram, ja vienreiz kāds ir pateicis “a”, tad nekādā gadījumā neviens vairs nedrīkst pateikt “b” vai uzlikt uz šī “a” garumzīmi, jo tas jau, lūk, ir pateikts, un tāpēc tas ir kā mūžīgs, Dieva dots bauslis.

Kas attiecas uz jūsu jautājuma pirmo daļu par iekšējiem un ārējiem parādiem, par tām parādu saistībām, tad tie ir ekonomiskas dabas jautājumi un acīmredzot sarunu rezultātā šie jautājumi ir jārisina, kas kuram ir parādā. Pēc jūsu konteksta varētu spriest apmēram tā, ka mēs, Latvijas Republika, esam parādā pasaulei un esam parādā Padomju Savienībai. Tas nav ar juridisku normu palīdzību jārisina, šīs problēmas ir jārisina normālu starpvalstu sarunu gaitā. Tas, manuprāt, nav konstitūcijas uzdevums, arī pārejas perioda konstitūcijas uzdevums.

J.Drobots: */Jūs nepareizi sapratāt manu jautājumu. Bet par parādiem to neatkārtošu.

Otrais jautājums. Nosaukums “Pārejas perioda Pamatlikums” apstiprina to, ka mēs tomēr vēl nedzīvojam pilnīgas neatkarības apstākļos, bet pārejas perioda apstākļos, kas raksturīgs vismaz ar to, ka mums saglabājas kādas attiecības ar PSR Savienību, kas pakāpeniski saruks, bet nostiprināsies sakari ar pārējo pasauli. Ar ko šajā likumprojektā ir raksturojama tieši šī pāreja, tas ir, savstarpējās attiecības ar Savienību un pārējo pasauli? Praktiski šajā likumā nav nosacījumu, kas raksturotu tieši perioda pārejamību. Likumam ir rituāls raksturs, kas beidzas ar Saeimas ievēlēšanu./

A.Endziņš: Mēs apzināti nelikām iekšā nekādas normas, kas būtu saistītas ar PSRS vai kādu citu valsti. Ja mēs esam deklarējuši sevi kā neatkarīgu valsti, tad ejam uz to. Taču mēs apzināmies, ka patlaban momentāni reāli nevaram būt pilnībā brīvi un neatkarīgi un risināt jautājumus par savu pilsoņu aizsardzību. Visi jautājumi arī šajā pārejas periodā ar citām valstīm, tātad arī ar PSRS, jārisina sarunu un līgumu ceļā, nevis ar konstitucionāla rakstura aktu vai kādu likumu. Mums ir Augstākās padomes kompetencē šie starpvalstu līgumi, gan politiska, gan ekonomiska rakstura, kādi varētu pastāvēt. Tātad visas šīs problēmas būtu jārisina sarunu rezultātā un līgumu veidā. Tas ir viss. Ja jums ir kādi konkrēti priekšlikumi, kādā veidā jūs to domājat, dodiet, skatīsimies, analizēsim.

J.Drobots: */Jūs praktiski neatbildējāt uz manu jautājumu./

Priekšsēdētājs: Deputāts Stroganovs, lūdzu, pēc tam– deputāts Berklavs.

F.Stroganovs: */Cienījamo kolēģi Endziņ! Sakiet, lūdzu, vai nejaušības dēļ vai ar nodomu 70.pantā, kur ir runa par Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju, un 78.pantā, kur ir runa par Ministru padomes priekšsēdētāju, izvirzītas patiesībā vienādas normas kā vienai, tā otrai personai? Kā par atsaukšanu, tā par vienas trešdaļas nepieciešamību kā pret vienu, tā pret otru. Kaut gan 70.panta preambulā mēs sakām, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs ir Latvijas Republikas augstākā amatpersona, kas nav teikts par Ministru padomes priekšsēdētāju. Un tas atbilst īstenībai. Vai tas ir ar nodomu vai tikai shematiski tā iznācis?/

A.Endziņš: Tās abas ir augstākās amatpersonas– Augstākās padomes priekšsēdētājs un valdības priekšsēdētājs, tāpēc arī šeit ir dažāda pieeja. Un jāsaka pat tā, ka viena daļa deputātu rosināja mums tieši samazināt šo atsaukšanas kvotu kā tādu. Mēs tāpēc arī uzskatījām, ka tomēr ir jābūt vairākumam, kas var risināt šo problēmu…

F.Stroganovs: Es saprotu. */Man ir konkrēts priekšlikums. Pantā ierakstīt “ne mazāk”, “izvirzīt jautājumu– puse”, “atsaukt– ne mazāk kā divas trešdaļas”.

Un otrais jautājums. Vai jūs neuzskatāt, ka mērķtiecīgāk būtu Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlēt visas tautas nobalsošanā? To jau mēs darām, ievēlot atsevišķu pagastu un pilsētu priekšsēdētājus./

A.Endziņš: Darba grupa ir risinājusi šos jautājumus. Jūsu zināšanai, es biju viens no autoriem, kuri savulaik strādāja pie iepriek­šējās Konstitūcijas par prezidenta institūciju, kura tika noraidīta. Kad šī ideja parādījās, Gorbačovs Maskavā to ļoti asi nokritizēja, bet pēc pāris mēnešiem Maskavā parādījās prezidenta institūts. Šajā pārejas periodā mēs apzināti neiekļāvām un neiestrādājām prezidenta institūtu. Arī attiecībā uz vietējām pašvaldībām, kā jūs redzat, tas šobrīd ir tikai izņēmums, un katrā gadījumā Augstākajai padomei ir jālemj jautājums.

F.Stroganovs: */Par 71.pantu. Patiesībā šajā pantā Augstākās padomes priekšsēdētāja pienākumi sašaurināti līdz… Nav atspoguļoti viņa pienākumi attiecībā uz Augstākās padomes vadīšanu./

A.Endziņš: Mēs apzināti neiekļāvām, ka vada plenārsēdes, jo tika daudz diskutēts par to, ir vai nav nepieciešams jau šajā posmā ieviest tādu amatu kā spīkers. Šobrīd mēs esam no tā atteikušies. Diskutējot šo jautājumu, nācām pie secinājuma, ka, lūk, šīs spīkera funkcijas jāreglamentē ar Kārtības rulli un vairāk jāuztic Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekiem, kā arī Augstākās padomes sekretāram. Doma bija tāda, ka būtībā šai personai, kura konkrēti vada Augstākās padomes sesiju, respektīvi, konkrēto plenārsēdi, jau iepriekš ir jāzina jautājums, kas tiks izskatīts, un jāiepazīstas ar materiāliem, lai būtu profesionāla vadība. Tātad šinī gadījumā būtu vajadzīgs šis profesionālais spīkers, kas vadītu. Bet pašreiz radīt pie esošajām vadības struktūrām vēl divus vai vairākus amatus, kad tā pārmet, ka mēs par daudz esam tos amatus izveidojuši, nebūtu prātīgi, tāpēc mēs šajā posmā esam no tā atteikušies.

F.Stroganovs: */Konstatējot pārejas periodu, mēs bieži balstāmies uz demokrātisko valstu pieredzi. Ja reiz tas ir pārejas periods, vai jūs neuzskatāt, ka šajā Pamatlikumā mērķtiecīgi būtu atspoguļot politiskā mazākuma tiesību aizsardzību Augstākajā padomē? Jo tas ir vienīgais Augstākās padomes orgāns, kas var un arī īsteno kontroli pār likumu pieņemšanu un to īstenošanu dzīvē. Šāda punkta nav./

A.Endziņš: Es domāju, ka šinī situācijā jūs varētu iesniegt priekšlikumus kolēģim Bojāram…

F.Stroganovs: Labi. Mēs tādus priekšlikumus izvirzīsim.

A.Endziņš: …strādājot pie Kārtības ruļļa, jo es jau teicu, ka mēs šajā pārejas laika Pamatlikumā centāmies pēc iespējas mazāk, minimālāk reglamentēt sīki, atstājot to…

Priekšsēdētājs: */Filip Feoktistovič! Tā kā jūs interesējāties par priekšsēdētāja pilnvarām, varu piedāvāt filozofisku konstatāciju: nepieciešamība cērt sev ceļu caur nejaušībām./

Lūdzu, Berklava kungs!

E.Berklavs: Paldies. Es atsakos, jo noskaidroju savu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk deputāti Smoļuks un Zaļetajevs.

A.Smoļuks: */Es šajā Pamatlikumā kaut kā neatradu valsts ekonomiskos pamatus./

A.Endziņš: Man grūti atbildēt uz jūsu jautājumu.

A.Smoļuks: */Kāpēc komunisma laikā… Nav nevienas valsts bez ekonomiska pamata./

A.Endziņš: Esiet tik laipns, paņemiet bibliotēkā krājumu, kas krievu valodā saucas */“Buržuāziskā konstitūcija”/ vai */“Dažādu buržuāzisku valstu…”/, tur ir Japānas, Spānijas, Francijas, Grieķijas un citu valstu konstitūcijas.

A.Smoļuks: */Es jūs sapratu. Tomēr es domāju, ka konstitucionāla norma par īpašumu formām te nenāktu par ļaunu./

A.Endziņš: Konstitūcijā ierakstīts, ka visi īpašumi ir vienlīdzīgi, un netiek reglamentēts, vai tas ir personīgs īpašums vai privātīpašums, vai kāds citāds īpašums. Īpašums kā tāds. Tas ir vai tā nav.

A.Smoļuks: */Otrais jautājums. Kāpēc jāmaina norma par pirms­termiņa deputāta statusa maiņu? Iespējams, mērķtiecīgāk būtu šo normu ierakstīt nolikumā par nākamajām vēlēšanām. Vai tā ir vienkārši interese nodarboties ar deputātiem?/

A.Endziņš: Tā ir ideja, kas ir diskutējama. Darba grupa uzskatīja, ka tomēr principā vajadzētu visiem deputātiem būt pastāvīgi strādājošiem, lai visus spēkus veltītu savām deputāta funkcijām. Tas būtu ideāls variants. Bet, vai šādā veidā tā tiks pieņemta, tas ir atkarīgs no mums visiem.

A.Smoļuks: */2.pantā rakstīts: “Suverēnā vara pieder tautai.” Šodien mums vara ir suverēna vai nav suverēna? Tā pieder tautai vai nepieder? Kāda vara vēl var piederēt tautai?/

A.Endziņš: Jūs redzat, ka runa ir par Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu. Mēs 4.maija Deklarācijā pasludinājām: “kamēr mēs tos nemainām”, jo pēc Latvijas Republikas Satversmes šos pantus varēja mainīt tikai visas tautas nobalsošanā. Mēs tos šeit iestrādājām.

A.Smoļuks: */Pamatlikumā ļoti brīvi un bieži izmantoti termini, kas ir nenoteikti– tauta, katrs pilsonis, persona. Tik brīva rīkošanās ar šiem terminiem apzināti vai neapzināti tiek lietota, lai apmiglotu sīkpilsoņu apziņu, vai arī kāds cits mērķis tiek izvirzīts, tik brīvi lietojot šos jēdzienus?/

A.Endziņš: Manuprāt, šie jēdzieni– tauta, persona, pilsonis– tiek izmantoti visos likumdošanas aktos, arī iepriekšējā Konstitūcijā, arī PSRS Konstitūcija lieto tos pašus. Un nebūt nav tā, ka, lūk, PSRS Konstitūcijā vai LPSR Konstitūcijā būtu rakstīts, ka tauta ir tas un tas, pilsonis– tas un tas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un pēdējais jautātājs ir deputāts Zaļetajevs, un pēc tam sāksim debates.

S.Zaļetajevs: */Pērnā gada vasarā tika izveidota 15 cilvēku grupa konstitūcijas projekta izstrādāšanai. Jūs bijāt iecelts par šīs darba grupas priekšsēdētāju. Cik reizes šī grupa ir sanākusi un kad? Vai jūs varat nosaukt datumus? Lieta tā, ka šajā grupā bija arī opozīcijas pārstāvji. Viņi centās piedalīties Konstitūcijas veidošanas sākuma stadijā. Lūk, tāpēc šis jautājums radās./

A.Endziņš: Pirmām kārtām uzmanīgi izlasiet 4.maija Deklarāciju un to, kāds tur ir formulējums par Satversmes jaunu redakciju. Un tad arī šī darba grupa, kas tika oficiāli izveidota, nāca pie secinājuma, ka mēs šinī gadījumā pārkāpsim 4.maija Deklarāciju. Un darba grupa, kas tagad izstrādāja šo Konstitūciju, tika izveidota Tautas frontes frakcijas sēdē.

S.Zaļetajevs: */Par vadīšanas kārtību. Atvainojiet, es vienkārši jūs nedzirdu, nedzirdu jūsu atbildi. Šeit ir tāds trokšņa fons apkārt, ka es, par nožēlu, absolūti…/

Priekšsēdētājs: Kolēģi, netraucējiet deputātam Zaļetajevam klausīties!

S.Zaļetajevs: */Vai nu jūs runājiet skaļāk, vai kolēģi lai runā klusāk!/

Priekšsēdētājs: */Vispār šis mikrofons jānoliek citā vietā./

S.Buka (no zāles): */Tātad Tautas frontes frakcija atcēla Augstākās padomes lēmumu?/

S.Zaļetajevs: */Kā es sapratu, Tautas frontes frakcija atcēla lēmumu, ko sesijā pieņēma Augstākā padome? Ja? Man tikai lūgums, lai atbildētu referents, bet ne no vietām. Man ļoti liels lūgums deputātiem tomēr turēt sevi rāmjos, un lai atbildētu viens cilvēks, kuram ir jautāts./

A.Endziņš: Es tā negribētu teikt… Tautas frontes frakcija izveidoja jaunu nelielu darba grupu.

S.Zaļetajevs: */Tas nozīmē, ka Augstākās padomes lēmums par speciālas darba grupas darbību ir ticis vienkārši ignorēts, aizmirsts un…/

A.Endziņš: Kā jau es teicu, 4.maija Deklarācijā ir runa par Satversmes jaunu redakciju. Mūsu priekšā ir pārejas perioda Pamatlikums, tātad cits likums.

S.Zaļetajevs: */Tas nozīmē, ka šīs grupas darbs vēl tikai priekšā?/

A.Endziņš: Pilnīgi pareizi!

S.Zaļetajevs: */Bet vai jūs kaut aptuveni varat pateikt, kad tā varēs sanākt uz savu pirmo sēdi?/

A.Endziņš: Šobrīd man ir grūti nosaukt jums precīzu datumu. Es jums varu pateikt no tās pieredzes, kuru es šeit esmu guvis, strādājot ar iepriekšējiem likumprojektiem, ka nevienu likumprojektu nevar izstrādāt, ja grupā ir vairāk nekā pieci seši cilvēki. Tad ir liels tirgus, un darbs nevirzās uz priekšu. Šeit mēs bijām neliela grupa, šeit ir cita lieta. Varētu būt runa par to, ka aicinātu palīgā un izmantotu šo izveidoto komisiju, strādājot pie projekta, apkopojot tos priekšlikumus, kādi tiks izteikti, gan šeit apspriežot projektu, gan arī presē.

S.Zaļetajevs: */Nākamais ir konceptuāls jautājums. Tas attiecas uz prezidentūru. Jūs teicāt, ka 1989.gadā tāds priekšlikums bija izstrādāts, bet tas tika noraidīts, kā es saprotu, zem Gorbačova spiediena. Tagad Gorbačova ietekme uz Augstāko padomi, es domāju, ir pavisam minimāla. No otras puses, šajā Augstākajā padomē pietiekami plaši pārstāvēta Juristu biedrība, arī Juristu biedrības prezidents, cienījamais deputāts Birkavs, kura, par nožēlu, pašlaik nav, un viceprezidents deputāts Jundzis, kura arī nav. Bet, par laimi, esat jūs! Jūs arī piedalījāties izstrādāšanā. Tā ka spēku izvietojums kopš 1989.gada ir būtiski mainījies. Kāpēc gan tad jānoņem no dienas kārtības šī problēma– prezidentūra? Iespējams, jūs vienkārši pastāstiet par attieksmi pret šo institūtu!/

A.Endziņš: Diezin vai šajā situācijā, kad ir zināma politiska un ekonomiska krīze, vajadzētu veikt jaunas vēlēšanas un veidot prezidenta institūtu, tāpēc mēs būtībā arī atteicāmies no iespējamām reorganizācijām Augstākās padomes struktūrā un arī valdības struktūrā. Acīmredzot tāpēc, lai esošās struktūras stabilizētu situāciju. Tāpēc arī šis jautājums pašreiz ir palicis atklāts un mēs to projektos neiekļaujam.

S.Zaļetajevs: */Vai es jūs pareizi sapratu– prezidenta vēlēšanas republikā var radīt politiskās situācijas destabilizēšanos republikā, vai tā?/

A.Endziņš: Man liekas, ka mums šodien ir jādomā par kaut ko citu– par to, lai mums veikalu plaukti būtu pilni, lai mums būtu šis Pamatlikums un tā valsts, kuru galu galā tad varētu prezidents pārstāvēt. Šodien tas ir priekšlaicīgi.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bojār, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, mūsu reglamenta projektā, kuru joprojām nekādi nevaram pieņemt, ir tāda skaista norma, ka nedrīkst notikt diskusijas starp to personu, kas ir tribīnē, un to personu, kura atrodas zālē pie mikrofona. Šāda norma ir daudzos pasaules reglamentos. Es uzskatu, ka opozīcija pašreiz vienkārši mēģina iedzīt mūsu cienījamo referentu stūrī, kas viņiem diezin vai izdosies. Tāpēc mēs vienkārši velti zaudējam laiku. Es lieku priekšā pārtraukt jautājumu uzdošanu un pāriet pie diskusijām. Diskusijā opozīcija varēs pateikt pilnīgi visu, ko domā. Tātad es lieku priekšā balsot– pārtraukt jautājumu uzdošanu. Mēs jau laikam stundu uzdodam… tas ir pietiekami daudz.

Priekšsēdētājs: Jautājumu nemaz vairs nav.

S.Zaļetajevs: */Esmu pēdējais no tiem, kas grib uzdot jautājumus. Ceru, ka jūs tomēr man atļausiet uzdot jautājumu. Jāsaka, ka jūs mani pārtraucāt. Es līdz šim tikai to vien darīju, kā uzdevu jautājumus./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Zaļetajev, lūdzu jautājiet!

S.Zaļetajevs: */Vienīgais, kas novilcina laiku, ir tas, ka jūs mani pārtraucat. Jautājums attiecas uz 8.pantu. Gribētu zināt, ko jūs domājat ar jēdzienu “proporcionālās vēlēšanas”?/

A.Endziņš: Paskatieties iekavās, tas ir Satversmes 6.pants, kuru var mainīt tikai visas tautas nobalsošanā.

S.Zaļetajevs: */Es nejautāju, kas var šo punktu mainīt, es jautāju, ko jūs domājat ar jēdzienu “proporcionālas vēlēšanas”?/

A.Endziņš: Esiet tik laipns, Zaļetajeva kungs, un tik tiešām izlasiet par valsts tiesībām vai jebkuru mācību grāmatu, kur ir dažādas vēlēšanu sistēmas. Tur jūs uzzināsit, kas ir mažoritārā vēlēšanu sistēma, kas– proporcionālā. Variācijas dažādas. Es domāju, ka man nebūtu šeit jālasa lekcija.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endziņa kungs! Sākam debates. Pirmais debatēs runās deputāts Cilinskis, pēc tam deputāts Bojārs, Bērzs, Repše. Lūdzu.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Es domāju, ka šodien mēs varētu pieņemt Pamatlikumu pirmajā lasījumā, tomēr es gribētu pievērst jūsu uzmanību dažiem pantiem, pie kuriem droši vien varētu atgriezties nākamā lasījuma stadijā.

Viens no tiem jautājumiem ir, varbūt tas pat ir konceptuāls, es nezinu, kā to domā godājamais referents, ir jautājums par Augstākās padomes un Ministru padomes amatpersonu atsaukšanas un ievēlēšanas kārtību. Šajā projektā ir paredzēts, ka Augstākās padomes un Ministru padomes amatpersonas ievēlē un atceļ ar balsu vairākumu no deputātu kopskaita. Pieļaujot, ka tā varbūt arī ir starptautiskā praksē pieņemta norma, es gribētu pievērst jūsu uzmanību tai situācijai, kādā mēs atrodamies. Es domāju, ka nekur pasaulē nav tā kā pie mums. Daudzos parlamentos deputāti vispār nepiedalās vai tikpat kā nekad nepiedalās parlamenta darbā. Ja mēs saglabājam šo normu, tad tas faktiski nozīmē, ka Ministru kabinets un arī Augstākās padomes amatpersonas ir neatsaucamas, jo dabūt šo vairākumu ir ļoti grūti, vai arī tas nozīmē to, ka Augstākās padomes klātesošais vairākums nevar realizēt savu gribu, bet šo gribu realizē mazākums, kurš negrib šo atsaukšanu. Tāpat nav īsti skaidrs, ja mēs, piemēram, ministru atsaucam ar šo vairākumu no kopskaita, bet, piemēram, Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju jau var atsaukt ar vairākumu no klātesošajiem, bet ne mazāk par vienu trešdaļu no kopskaita, tātad šādu amatpersonu nostāda zemākā līmenī par ministru, kas arī nebūtu pareizi.

Es vēl gribu pieskarties pantam par konstitucionālo kontroli. Vienā no iepriekšējiem darba grupas projektiem– un vairākos šajos projektos– bija normas par konstitucionālo tiesu. Man ir diezgan lielas šaubas par šo konstitucionālo tiesu un par tās lietderību pašreizējā pārejas periodā, un es balsotu pret šādas tiesas ietveršanu, taču tas, ko mēs gribam ietvert šeit, ir vēl sliktāk, jo mēs tiesības realizēt šo konstitucionālo kontroli uzticēsim Augstākajai tiesai, kuru vēlot mēs neparedzējām, ka tai būs tādas funkcijas. Ja šo konstitucionālo kontroli saprot tā, ka kāda tiesas institūcija var revidēt Augstākās padomes likumus vai lēmumus, tad es tam nekādā gadījumā nevaru piekrist. Tāpēc ierosinu 89.pantu svītrot no šā projekta.

69.pants ir faktiski ar grozījumiem pārņemts no jau esošās LPSR Konstitūcijas, un tur ir teikts: “Ja Augstākajai padomei iesniegts likuma, lēmuma vai starptautisku līgumu projekts, kas pārkāpj Latvijas Republikas suverenitāti vai ierobežo latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības pilnīgas brīvības apstākļos, bez iejaukšanās no ārienes noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu un pēc saviem ieskatiem īstenot politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, tad šo projektu izskata tikai tad, ja par to nobalso ne mazāk par 2/3 no Augstākās padomes deputātu kopskaita.” Te nav skaidrs acīmredzot, par ko tad ir jābalso. Vai par to, ka tādu lēmumu iekļauj darba kārtībā? Tātad to izskata tikai tad, vienlaikus iekļaujot darba kārtībā. Protams, nav skaidrs, vai tas atbilst šiem kritērijiem vai neatbilst un kas tad lems, vai šis lēmuma projekts atbilst vai neatbilst šiem kritērijiem. Tā ka, manuprāt, šādā veidā rakstīt nevar. Bez tam ir skaidrs, ka pārejas periodā vesela virkne likumu un lēmumu tādā vai citādā veidā ierobežo mūsu suverenitāti. Bet, ja gribam, mēs šodien varētu to akceptēt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Bojār, lūdzu, pēc tam deputāts Bērzs. Es atvainojos! Kolēģim Bojāram ir pilnīga taisnība. Viņam ir tiesības neuzsākt savu runu, un mums ir tiesības uz pārtraukumu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs, pēc tam deputāts Bērzs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es jūs visus varu apsveikt un arī pats sevi tajā sakarībā, ka esam beidzot ķērušies pie kardināla politiska jautājuma izlemšanas, no kā mēs visu laiku atturējāmies un par ko pēc 4.maija Deklarācijas mums visvairāk pārmeta tauta. Es pat domāju– kāpēc. Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, mums piedod visādas ekonomiskās kļūdas, neizdarības un nolaidības, nevis atkāpšanos politiskajā sfērā un šo virzības trūkumu. Un man jāteic, ka šis ir pirmais lielais politiskais likumdošanas akts, kuru mēs šajā parlamentā izskatām pēc 4.maija Deklarācijas. Ir pagājis vesels gads, un tas arī ir ļoti svarīgi. Tātad es vispirms gribu aicināt tomēr nobalsot pirmajā lasījumā par šo aktu, ne tāpēc, ka es biju tajā darba grupā, bet tāpēc, lai mums būtu šī politiskā virzība uz priekšu.

Es uzskatu, ka vajadzīgs ir Pamatlikums, nevis kaut kāds tāds likums, kā iesniedza Levits. Man jums vēlreiz jāatgādina, ka es tomēr iestājos par mazliet radikālāku variantu, es savā laikā iestājos par nepieciešamību iestrādāt šeit spīkera institūtu, un es lūdzu neuzskatīt to par valsts apvērsuma mēģinājumu. Ņemot vērā, ka mums tikai vienreiz plenārsēdē par šo jautājumu ir balsots, es nerunāju par to, ka mēs esam balsojuši frakcijā, un plenārsēdes balsojums par spīkeru institūtu ir pozitīvs. Es tomēr gribētu vēlreiz jautāt plenārsēdē un likt nobalsot par šā spīkera institūta nevis iestrādāšanu, bet atjaunošanu, jo pirmajā konstitūcijas variantā mums tāds institūts bija iestrādāts.

Man, protams, pārmetīs par frakcijas disciplīnas pārkāpšanu. Bet tālākais, ko es teikšu, nebūs tik rupjš frakcijas disciplīnas pārkāpums.

Cienījamie kolēģi, jūs visi zināt, ka mums visu laiku nākas labot jau pieņemtos likumus. Tas norāda uz to, ka mūsu likumu kvalitāte nav pietiekami laba, un tas ir objektīvi, jo mēs strādājam tik milzīgā ātrumā kā neviens parlaments. Un, otrkārt, mums trūkst attiecīgas kvalitātes ekspertu, kas jebkurā jautājumā varētu šos likumus kvalitatīvi izstrādāt.

Man būtu lūgums– man ir iedots labojums, respektīvi, priekšlikums– tomēr atjaunot, lūk, šo konstitucionālo tiesu. Mums šāda sadaļa bija iepriekšējā variantā, ko jums, ja nemaldos, izdalīja. Tur bija rakstīts– konstitucionālā kontrole. Kāpēc būtu vēlams šāds institūts? Mūsu cienījamajam priekšsēdētājam, varēja just, arī ir iebildes pret vienu otru aktu, kuru mēs šeit pieņemam. Viņš labprāt gribētu, lai viņam būtu atliekošā veto tiesības, bet es pilnīgi piekrītu Endziņa kungam, ka atliekošā veto tiesības ir nevis priekšsēdētājam, nevis parlamenta priekšsēdētājam vai spīkeram– un pašreiz priekšsēdētāja un viņa vietnieku funkcijas līdzinās spīkera funkcijām –, bet gan prezidenta tiesības prezidenta valstīs. Un no tā brīža, kad mēs atdalīsim prezidentu pilnīgi no likumdošanas institūcijas, es varētu gan no teorijas, gan no prakses viedokļa piekrist tam, ka mēs tādā gadījumā varam iestrādāt šo līdzsvara principu starp varas institūcijām, kāds ir Amerikas Savienotajās Valstīs, un prezidentam tad mēs varētu dot šo atliekošo veto.

Bez šīs institūcijas mēs varam dot konstitucionālās kontroles tiesības un likumdošanas kontroles tiesības. Mēs varētu šīs tiesības dot konstitucionālajai tiesai, ja atjaunojam darbu pie šī institūta. Un es uzskatu, ka pārejas periodā, tieši pārejas periodā, kamēr tā īstā demokrātija vēl nav kaut cik uzcelta, konstitucionālajai tiesai un konstitucionālās kontroles institūcijai ir sevišķa nozīme varas uzurpācijas pārtraukšanai, novēršanai un nekvalitatīvu likumu pieņemšanai. Respektīvi, kā pretsvaram pret nekvalitatīvu likumu pieņemšanu.

Man ir vēl trešais priekšlikums, par kuru es gribētu, lai nobalso. Mēs darba grupā vienā no pirmajiem variantiem bijām iestrādājuši ne tikai konstitucionālās kontroles institūciju, bet ombudsmena institūciju. Tie no mūsu kolēģiem, kas ir bijuši Skandināvijas valstīs un to parlamentos, ļoti labi zina, ka tur ombudsmena institūts strādā jau vairākus gadsimtus. Tas ir ārkārtīgi ērts institūts. Ja mēs visi, deputātu kungi, esam absolūti atklāti un liekam roku uz sirds, tad mums visiem jāatzīst, ka mūsu darbs ar vēlētājiem ir nekvalitatīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs praktiski lielākajai daļai no saviem vēlētājiem nevaram sniegt to palīdzību, ko viņi vēlas, jo vēlētājs galvenokārt grib, lai viņam palīdz pret birokrātijas vardarbību. Ar ko nodarbojas ombudsmeni, respektīvi, pilnvarotie cilvēktiesību jautājumos? Ja mēs šo institūtu iestrādātu, nekādas varas institūcijas republikā neciestu, neviens krēsls netiktu apdraudēts. Bet, cienījamie kolēģi deputāti, tas mums atvieglotu mūsu deputāta darbu, jo, lūk, šie ombudsmeni varētu nodarboties ar visiem sūdzībniekiem. Tas ir viņu profesionālais uzdevums. Mēs neesam spējīgi pašlaik veikt to darbu, kas mums tiek uzdots kā deputātiem, bez ombudsmena institūcijas.

Es uzskatu, ka mūsu Konstitūcijas, atvainojiet, Pamatlikuma projekts ir. Es nevaru piekrist Endziņa kunga teiktajam, ka te ir ļoti daudz neprecizitāšu. Tas, es domāju, viņam vienkārši izspruka. Te nav ļoti daudz neprecizitāšu, kaut gan dažas, protams, var būt, tas nav izslēgts. Mēs ļoti ilgi strādājām pie šā teksta un veidojām vienkāršas, saprotamas formulas ar domu, ka šim Pamatlikumam jābūt tādam, ko var saprast jebkurš ganuzēns un kurinātājs, respektīvi, persona bez speciālas juridiskās izglītības. Un turklāt mēs strādājām ar domu, lai šīs normas varētu pēc iespējas ilgāk darboties, jo nezinām, cik ilgi vilksies šis pārejas periods. Bez tam mēs vēlētos, lai varētu tālākajā periodā pārliecināties, kā strādā katra konkrēta norma. Un, ja tā darbojas, tad pārņemt Latvijas jaunajā Satversmē, kura mums tik un tā pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas būs jāizveido.

Es gribētu teikt, ka viss šis dokuments ir pilnīgi saskaņots ar universālām starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos. Mēs varam pat teikt, ka mums šīs formulas ir daudz īsākas, konkrētākas. Ja mēs skatāmies starptautisko cilvēktiesību paktus, tad tur ir atrunas pie katra no asajiem pantiem, turpretī mēs lakonisma labad ielikām vienu universālu atrunu vai klauzulu visiem cilvēktiesību pantiem, kādos gadījumos šīs cilvēktiesības var ierobežot, pārņemot praktiski to saturu, kas ir cilvēktiesību pantos.

Mums visiem jāņem vērā vēl tas, ka tomēr jebkura konstitūcija ir sava veida ideāls un visas normas nevienā valstī netiek pilnībā realizētas. Tas ir ideālais variants, ar kuru jāsaskaņo visa valsts likumdošana. Tas mums jāsaprot.

Es arī uzskatu, ka deputāti var būt tikai pastāvīgajā darbā, un nevienu no deputātiem, protams, no šejienes neizmetīs, bet katram deputātam jāizlemj vai nu– vai nu.

Attiecībā uz šādiem ideāliem vai neideāliem variantiem, kurus mēs varam realizēt vai ne. Cilinska kungs teica, ka Latvijas Republika nevarētu būt masu iznīcināšanas ieroču brīva zona, ja mēs ņemam Latvijas Republiku kā valsts varas organizāciju. Kas ir valsts? Tā ir valsts varas organizācija. Jūs mani atvainojiet, Cilinska kungs, bet, strikti juridiski spriežot, mūsu republikai, respektīvi, mūsu valsts varai, tiem, kuri sēž šajā zālē un Ministru padomē, nav pakļauti nekādi masu iznīcināšanas ieroči, un tā vara, ko mēs organizējam, neatbild ne par kādu masu iznīcināšanas ieroču eksistenci šajā teritorijā. Mums jāpanāk vienīgi, lai tie tiktu izvākti no šejienes. Bet savu valsti mēs pasludinām brīvu no masu iznīcināšanas ieročiem, un te it nekādas kļūdas nav.

Diemžēl mans laiks ir izsmelts. Paldies par uzmanību, cienījamie kolēģi.

Labojumus, kādi man bija, es iesniedzu, un acīmredzot tad, kad sāksies balsošana, mēs varēsim pie tiem atgriezties.

Priekšsēdētājs: Bērza kungs, lūdzu, nāciet tribīnē. Kamēr jūs nākat, tikmēr Endziņa kungam vārds uzziņai.

A.Endziņš: Es lūdzu cienījamos kolēģus pievērst uzmanību nepareizam formulējumam 68.pantā. Te ir kļūda, kas mums paskrējusi garām. Runa ir par Konstitūcijas izmaiņām. Šeit iznāk, ka pietiek ar divām trešdaļām no balsojušo deputātu skaita. Šeit ir saglabāta tā pati norma, kuru mēs grozījām LPSR Konstitūcijā, šeit ir vairākums no deputātu kopskaita. Es vienkārši vēršu jūsu uzmanību, lai nevajadzētu lieki par to runāt no tribīnes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Man arī īsa uzziņa. Lūdzu, atvainojiet. Lieta ir tāda, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs vismaz manā personā nav ierosinājis šīs atliekošā veto tiesības. Ja deputāti apspriež šo problēmu no augstākās tribīnes šajā Augstajā namā, tad lūdzu apspriest šo problēmu kā tādu, kuru es kā amatpersona neesmu ierosinājis.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Augstais nams! Es, kā priekšsēdētājs teica, no šīs augstās tribīnes vispirms gribētu izteikt dziļu pateicību darba grupai, kas izstrādājusi šo mūsu izskatīšanai nodoto dokumentu. Tad, kad es šo dokumentu saņēmu un lasīju, manas acis aizmigloja sajūsmas asaras. Un tikai pēc tam, kad es tās biju izslaucījis, es sāku skatīties, par ko es esmu bijis sajūsmā. Un tad man radās jautājums: kam ir jābūt– Pamatlikumam vai Konstitūcijai? Vai tas ir dokuments, kas nosaka tiesiskās attiecības, kādas valstī tiek pasludinātas, kā mēs teiksim, de iure, vai Konstitūcija fiksē tās tiesiskās attiecības, kuras pastāv de facto. Un šinī dokumentā šīs normas ir sajukušas kopā, un tas, kas tiek pasludināts de iure, šeit tiek uztverts de facto.

Pirmkārt, jau tas ir, ievietojot, protams, Satversmes trīs pirmos pantus. Ja mēs pasakām, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, tad tas mums ir tikai de iure, jo mēs zinām, ka tās de facto nav. Bet, lasot šo Pamatlikumu, mums liekas, ka tas nu ir jau de facto. Ja mēs izlasām 5.pantu, ka Latvija ir no masveida iznīcināšanas ieročiem brīva, neitrāla valsts, un nekur nepasakām, ka tajā pašā laikā Latvija ir okupēta valsts, kurā bez Latvijas valsts kontroles atrodas armija; ja mēs sakām, ka Latvijā pastāv valsts dienests un nesakām, ka Latvijā darbojās PSRS Aizsardzības ministrijas kara komisariāti; ja Latvijā tiesisko kārtību uztur Latvijas milicija vai policija, bet bez likuma darbojas OMON; ja Latvijā pastāv Latvijas Prokuratūra, kura nevar saukt pie atbildības nelikumīgi darbojošās personas, kas sevi arīdzan uzdod par prokuroriem; ja Latvija realizē savu ekonomisko politiku, kuru koriģē, nosūcot Latvijas ekonomisko profitu, PSRS banka ar savu valūtas sistēmu,– tad redzam, ka mēs uzdodam vēlamo par esošo.

Un tad nu rodas jautājums, kas ir pārejas periods? Man liekas, ka pārejas periodam būtu jābūt tai pārejai no šī de iure uz de facto. Tāpēc to de iure no tā de facto vajadzētu ļoti korekti un stingri nodalīt. Jo šeit ir pretruna, vienkārša pretruna. Pārejas periods ir dinamika. Mēs ejam no šī uz to. Pamatlikums ir Konstitūcija. Vārds “konstitūcija” nāk no latīņu valodas, un tas nozīmē stāvēšanu. Tātad tas ir statisks stāvoklis. Konstitūcija izslēdz kustību. Tāpēc jau mēs redzam, ka Konstitūcija saglabā noteiktu stāvokli. Kāpēc tajā brīdī, kad mums būtu no vienas situācijas jāvirzās uz otru, mēs nepasakām, no kurienes uz kurieni mums jāiet, bet nosakām statusu, tas ir, stāvēšanu. Un tad man rodas aizdomas, ka kādai sabiedrības daļai, varbūt, es atvainojos, mūsu parlamentam labpatīk, lai šis pārejas periods tiek padarīts statisks, mūžīgi stāvošs. Mēs mūžīgi pārejam un nekad nekur uz priekšu nekustamies. Tā kā nekustamies jau veselu gadu. Acīmredzot tas ir atsevišķu slāņu interesēs. Es esmu pret šo Pamatlikumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Repše. Pēc tam deputāts Buka.

E.Repše: Godātie kolēģi! Es runāšu tikai par vienu, bet par ļoti svarīgu jautājumu, jo viss ir nieks, ja Latvijas valsts iekārta šajā grūtajā laikā nedarbosies. Un klasiskā parlamentārās republikas shēma ir parlaments, kas pieņem likumus un citus lēmumus, kā arī kontrolē valdību. Turklāt kontrole, tieši kontrole ir ļoti svarīgs valsts funkcionēšanas elements. Un šodien mūsu situācija, kad daudzus jo daudzus vadītājus, kurus esam iecēluši amatos, būtībā sākam iepazīt tikai, kad viņi pilda šos amatus, kontrole ir īpaši svarīga. Un šajos apstākļos, ja neuzticību valdībai vai atsevišķiem ministriem var izteikt tikai ar vairākumu no deputātu kopskaita, valdība ir praktiski nekontrolējama. Pietiek ļoti nelielai daļai iestāties pret šādu lēmumu, un lēmumu vienkārši nevar pieņemt. Tas, starp citu, ir pretrunā arī Latvijas Satversmē fiksētajam pamatprincipam, ka valdībai ir nepieciešama Saeimas, šajā gadījumā– Augstākās padomes, uzticība tās darbībai. Protams, šajos apstākļos tie, kas ir paši ieinteresēti savu krēslu saglabāšanā, vai arī tie, kuri ir pilnībā apmierināti ar stāvokli, grib, lai nekas nemainītos arī turpmāk. Šie cilvēki vienkārši pūš mums tādu skaistu migliņu acīs, runājot gan par demokrātiskām tradīcijām pasaulē, gan par to, kā mēs esam atsevišķus ministrus iecēluši un vai nu atcelsim citādāk. Bet tās būtībā ir blēņas. Un diemžēl arī daudzi no klātesošajiem deputātiem šo migliņu ir uztvēruši un uzskata par īstenību.

Protams, neviens no tiem, kas aizstāv šo 81.pantā fiksēto principu, nesaka, ka pasaules parlamentā ir situācija, kad no 200 deputātiem labi ja 120 regulāri atnāk uz plenārsēdēm, tad tā ir vispār neticama situācija, ka pasaules praksē dažu deputātu prombūtne ir ārkārtējs gadījums, kam ir nepieciešama speciāla atļauja. To visu aizmirst. Aizmirst arī to, ka likumi tiek rakstīti konkrētajai situācijai un likumi tiek rakstīti nolūkā, lai valsts iekārta strādātu, nevis otrādi, ka valsts iekārta tiek piemērota kaut kādām tradīcijām un likumiem. Pielietot tā sau­camo pasaules praksi šobrīd Latvijā nozīmē faktiski šo parlamenta kontroli pār valdību iekonservēt.

Lai uzskatāmāk demonstrētu šo principu, paskatīsimies 81.pantu un arī 68.pantu, kurā ir runāts par Konstitūcijas grozījumiem. Tad, lūk, valdības izmaiņu procedūra ir ne tikai tikpat nopietna pēc savas balsošanas kā Konstitūcijas grozīšana, bet tā pat ir grūtāka nekā Konstitūcijas grozīšana, jo izteikt neuzticību valdības loceklim var ar lielāku parakstu līmeni, nekā var ierosināt grozījumus Konstitūcijā. Lai pierādītu šāda principa absurdumu, ierakstīsim Konstitūcijā mūsu Ministru kabineta sastāvu līdz pēdējam uzvārdam, un tad, kad mums vajadzēs kādu ministru nomainīt, mainīsim Konstitūciju. Bet šobrīd pēc projekta tas iznāks vieglāk. Paši saprotiet, ka tas vienkārši ir neiespējami. Stabilitāte. Mums arī līdz šim neviens jautājums par Ministru kabineta izmaiņām vispār nav bijis pat ierosināts. Es domāju, mēs par stabilitātes trūkumu nevaram sūdzēties.

Ja mēs Augstākajā padomē varam pieņemt lēmumu, tad lēmumu par neuzticības izteikšanu arī varam pieņemt tieši tāpat. Es, protams, piekrītu, ka vajadzētu būt, piemēram, triju dienu termiņam, tas ir, ja šodien tiek ierosināts jautājums, tad balsošana notiek pēc trim dienām, puses atbilstoši sagatavojas, visi ieinteresētie ierodas un personāli balso. Šādi ierobežojumi var būt, bet citādi ne. Ja mēs šodien paziņotu, ka parīt izskatām konkrēta ministra atbilstību ieņemamajam amatam, vai jūs tiešām domājat, ka atnāktu vairāk par 120 cilvēkiem? Un no 120 cilvēkiem prasīt, lai mēs savāktu 100 balsis par šādu lēmumu! Atvainojiet, tāds vairākums netiek prasīts nevienā pasaules parlamentā. Lai pierādītu, ka pasaules praksē arī nav tas universālais pieturas punkts, uz ko varētu atsaukties un ka es tikai savas nezināšanas dēļ ierosinu zemāku kritēriju, patiešām iesaku paņemt rokās Egila Levita izstrādāto likumprojektu likumam par valdību. Tas ir pie frakcijas vadības dabūjams. Egils Levits ir diplomēts politologs, Vācijas valdības padomnieks, cilvēks, kurš mums daudz palīdzējis un kurš bija pietiekami bīstams Latvijas Republikai naidīgiem spēkiem, ka viņu izraidīja no Latvijas 4.maija pirmajās dienās. Egils Levits ievadvēstulē raksta, ka viņš ir mēģinājis orientēt likumu tā, lai valdība varētu ātri un operatīvi strādāt, bet vienlaikus pastāvīgi atrastos Augstākās padomes kontrolē. Viņš ierosina to, ko es arī atbalstu. Es nolasīšu: “Augstākā padome var atlaist atsevišķu valdības locekli ar attiecīgu lēmumu.
Izvirzīt jautājumu par valdības locekļa atlaišanu var Augstākās padomes priekšsēdētājs, viņa vietnieki, frakciju priekšsēdētāji vai vismaz 1/10 daļa no deputātu kopskaita. Lēmums ir pieņemts, ja “par” balso, ja to atbalsta balsojošo deputātu vairākums, bet ne mazāk kā 1/3 no deputātu kopskaita.”

Egils Levits ierosina vēl citu ļoti interesantu normu, kuru varbūt vajadzētu apdomāt, proti, tā saskan ar Satversmē fiksēto principu, ka valdībai ir nepieciešama Saeimas uzticība savas darbības veikšanai. Un, proti, šā likumprojekta citā pantā Egils Levits piedāvā: “Ministru prezidents jebkurā brīdī var Augstākajā padomē ierosināt jautājumu par uzticību valdībai. Viņš to gan pozitīvi, gan negatīvi var savienot ar balsošanu par citu jautājumu, īpaši par kādu likumprojektu. Uzticība ministru prezidentam ir izteikta, ja par to nobalso balsojošo deputātu vairākums, bet ne mazāk kā 1/3 no deputātu kopskaita. Ja jautājums par uzticību ir savienots ar tādu jautājumu, kuram nepieciešams lielāks vairākums, tad šis lielākais vairākums attiecas arī, protams, uz uzticības jautājumu.” Tas ir, ja, piemēram, Ministru prezidents saista savu uzticību ar balsojumu par kādu konstitucionālu jautājumu.

Tāpēc šodien, visumā atbalstot Pamatlikumu pārejas periodam, es aicinu par to balsot pirmajā lasījumā, izņemot 81.pantu, jo šis 81.panta jautājums ir konceptuāls, un es aicinu to konceptuāli nepieņemt un, ņemot vērā visas, arī cienījamā Levita kunga iestrādnes, atgriezties pie tā nedaudz vēlāk. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs tikai par svītrošanu. Jūs savu variantu neiesniedzāt?

E.Repše: Es tagad aicinu, pieņemot šo likumu pirmajā lasījumā, neattiecināt šo konceptuālo pieņemšanu uz 81.pantu.

Priekšsēdētājs: Jūs ierosināt to svītrot?

E.Repše: Faktiski– jā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Buka, pēc tam deputāts Berklavs.

S.Buka: */Cienījamie kolēģi! Tā kā šodien es uzstājos frakcijas vārdā, tad atšķirībā no Bojāra kunga varu izteikt līdzjūtību jums, jo jūs šo dokumentu esat saražojuši. Mēs veselu gadu esam gatavojušies tam, pat nomainījām komisiju, kas bija izveidota, ar kādu citu komisiju, bet, vienalga, man liekas, ka kalns ir dzemdējis peli. Pamatlikuma apspriešanai jābalstās nevis uz to, ar kādu balsu vairākumu var nogāzt ministru un iecelt citu, tai jābalstās uz valsts celtniecības konceptuālajām problēmām. Tieši pie tādām problēmām centīšos apstāties.

Pēc mūsu domām, piedāvātā Pamatlikuma projekta galvenais saturs ir pilnīga atteikšanās no Padomju Savienības likumdošanas un konstitucionālās sistēmas, tajā pašā laikā saprotot šī soļa nerealitāti, par ko liecina 2.pants par likuma stāšanos spēkā, kurā autori atzīstas nespējā to izpildīt. No tā izriet, ka galvenā problēma un uzdevums nav republikas cilvēku intereses, kas nešaubīgi cietīs, pat ne pati republika, bet tīrā politika. Acīm redzams, ka tas nozīmē mēģinājumu nostādīt republiku uz konfrontācijas šķautnes– kā iekšēji, tā ar Savienību, tāpat izdarīt sitienu Ministru padomei, kas cenšas normalizēt sociāli ekonomisko attiecību sistēmu ar Padomju Savienību. Pastiprināti provocējas otrā vasaras krīze republikā, kas ir īpaši bīstami parlamentāro brīvdienu laikā. Iespējams, ka tieši to Bišera kungs ir nosaucis par “x” dienu, kad jūlijā mums var parādīties hunta, prezidents vai kas cits, likumā nosauktā “persona” tiks apmainīta ar “nevēlama persona”, kas būs tā pati agrākā “persona”.

Otrais Pamatlikuma jājamzirdziņš ir tas pats vecais– nācijas tiesības likt augstāk nekā cilvēktiesības, kas ir tiešā pretrunā ar vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un kam nav nekā kopēja ar tajā sludinātajām tautas tiesībām, ar nācijas tiesībām uz pašnoteikšanos.

Trešā rozīnīte– iedzīvotāju segregācija, loģisks nobeigums mūsu ceļam gada garumā. Kas vēl var sagaidīt cilvēkus Latvijas Republikā? Vakar Izglītības likums, šodien– pārejas perioda Pamatlikums. Kas rīt? Saprotams, ka tauta, kā tas norādīts 7.pantā, kārtējo reizi pateiks, ka tā ir tikai puse no republikas cilvēkiem. Varbūt tomēr labāk godīgi pateikt tai otrajai pusei, kas arī rada Latvijas bagātības, ka viņi ir otrās šķiras cilvēki? Kad mēs to teicām atsevišķos likumos, tad saucām to par demokrātijas brāķi. Endziņa kungs saka, ka šodien cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka domā. Arī deputāti agri vai vēlu sapratīs, ka konfrontācijas ceļš– tas ir ceļš uz Latvijas bojāeju. Bet šodien mēs runājam par Pamatlikumu un pēdējās šaubas zūd. Mēs ceļam totalitāru valsti, kas virzīta pret tautu, pret latviešu un jebkuru citu tautu. Tas nav gadījuma pēc, ka mēs konstitūciju šodien apspriežam bez translācijas. Vai mēs baidāmies no tā, kas ielikts šajā konstitūcijā? Kāpēc šodien šeit nav ne radio, ne televīzijas? Kāpēc cilvēki nedzird, pēc kādas konstitūcijas viņiem turpmāk būs jādzīvo? To pelna arī pirmais lasījums, ne tikai otrais, trešais vai post factum.

Paskatīsimies uz citiem pantiem. Apzīmējumam “pilsoņi” veltīta vesela nodaļa. Kā tos šodien var noteikt bez likuma? Kas nonāks šajā kategorijā un kas nenonāks? Republikas likumdošanas aktos pirmo reizi parādās apzīmējums “persona”. Agrāk mēs teicām “pastāvīgie iedzīvotāji”, “iedzīvotāji”, tagad viņiem līdzās parādās “personas”. Es to saucu par “pilsoni bez sejas”. (Vārdu spēle, jo krievu valodā vārds “ļico” nozīmē gan personu, gan seju.– Red.) Vai tas ir tas, kam nav savas sejas? Bet “persona” ir pavisam kas cits. Ziņojumā mēs dzirdējām, ka “persona” no citiem cilvēkiem atšķirsies vienīgi ar to, ka nepiedalīsies vēlēšanās. Taču tas nav tā! 21. un 24.pantā jau diezgan precīzi noteikts, ko varēs “pilsoņi” un ko faktiski nevarēs “personas”. 43.pants, atšķirībā no 24.panta, piemēram, nosaka, ka “persona” nevarēs brīvi izvēlēties savu dzīves vietu republikas teritorijā. Vai mēs atgriežamies carisma laikos un ieviešam apmetņu līnijas?

Bet tagad paskatīsimies uz konkrētajiem, no opozīcijas redzesviedokļa, totalitārisma un valsts diktāta instrumentiem. Trešajā nodaļā, piemēram, tas stājas reglamenta vietā. Mums neizdevās izlabot kļūdas reglamentā, tagad mēs cenšamies to apiet, pielietojot veselu rindu diskriminējošu punktu jau kā konstitucionālas kārtības nolikumus. Faktiski šeit runa ir par Prezidija monopolu, kurā, protams un par laimi, nav pārstāvēta opozīcija.

Nākamā problēma– mēs ejam uz pārvēlēšanām vai provocējam tās, jo ieliekam normu par pastāvīgi strādājošajiem deputātiem jau šajā sasaukumā. Turklāt mēs sakām, ka šajās vēlēšanās varēs piedalīties tikai “pilsoņi”, bet ne “personas”, tas nozīmē, ka mēs ievērojamai daļai republikas iedzīvotāju atņemam tiesības piedalīties šajās vēlēšanās. Tas nostiprina opozīcijas faktisko beztiesiskumu, kas šodien traucē valdošajam vairākumam pat ne ar balsojumu, bet ar savu vārdu. 69.pants– viens no atslēgas pantiem ar ārkārtējām tiesībām. Bet šīs ārkārtējās tiesības nozīmē, ka pēc kādas pilsoņu vai citas politiskās grupas vēlēšanās nācijai var tikt noteikts absolūts, kas normālā valstī nav iespējams.

Paskatīsimies uz lēmuma par šā likuma stāšanos spēkā 3.punktu, kas nosaka, ka rīt visos likumos un dokumentos, kas pieņemti pēc 4.maija, acīmredzot formulējuma “pastāvīgais iedzīvotājs” un “iedzīvotājs” vietā parādīsies “persona”. No tā izriet, ka mēs un jūs visa gada ritumā vienkārši esam mānījuši cilvēkus, stāstot par šo likumu demokrātismu. Šodien tiek noskaidrota patiesība. Parādās vārds “pilsoņi”, pazūd “pastāvīgie iedzīvotāji”, jo viņu vairs nav konstitucionālajā likumā.

Mēs šodien runājam par Latviju Eiropā un pasaulē, bet, ja mēs un jūs pieņemsim šādu konstitucionālo likumu pārejas periodam, vai varam paredzēt, kāda būs starptautiskās sabiedrības reakcija? Acīmredzot laiks vārdiem par Latvijas tautu un demokrātiju ir pagājis. Tagad pasaule mūs vērtēs pēc mūsu darbiem. Un mēs, opozīcija, centīsimies griezties pie starptautiskās sabiedrības. Aparteīda valstis šodien no sabiedrības ir padzītas. Vai tiešām mēs vēlamies kļūt par pēdējiem padzītajiem Eiropā? Vai tiešām šodien izvēlēsimies šādu ceļu Latvijai, pieņemot šo likumprojektu?/

Priekšsēdētājs: Deputāt Berklav, lūdzu!

E.Berklavs: Cienījamie deputāti! Es gribu pateikt to pašu, ko jau šeit teica mūsu cienījamais deputāts Bērzs. Es esmu priecīgs par to, ka darba grupa, kas strādāja pie šā Pamatlikuma projekta, ir ņēmusi vērā lielāko tiesu, absolūti lielāko tiesu no tām kritiskajām piezīmēm, kādas tika izteiktas. Es arī tāpat kā cienījamais deputāts Bērzs atzīstu, ka mums pašā sākumā vispārējos noteikumos vajadzētu atrast citu formulējumu, lai tas izteiktu nevis vēlamo, bet esošo, tas ir, pateiktu to, kas ir te konstatēts it kā de facto. Mūsu uzdevums ir to panākt. Es domāju, ka tādus formulējumus juristi atradīs. Runa ir par 1., 2., 3. un 5.pantu, manuprāt, tie ir tie galvenie panti, kuriem jāatrod cits formulējums.

Man ir atsevišķas piezīmes par atsevišķiem pantiem. Manuprāt, tas ir 65.panta 10.apakšpunkts, kur ir runa par Augstākās padomes funkcijām un par to, ka ieceļ un atceļ Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un tā tālāk. Es ierosinu, ka Augstākajai padomei vajag iecelt un atcelt ne tikai Augstākās tiesas priekšsēdētāju, bet arī viņa vietniekus, un arī ne tikai ģenerālprokuroru, bet viņa vietniekus. Manuprāt, tas daudz ko Augstāko padomi neapgrūtinās, to skaits nav liels, bet šo cilvēku nozīme un tiesības ir tik lielas, ka to vajadzētu darīt Augstākajai padomei. Tātad es ierosinu papildināt, ka Augstākās tiesas priekšsēdētāju, vietniekus un arī ģenerālprokuroru, vietniekus apstiprina Augstākā padome.

71.pantā ir runa par Augstākās padomes priekšsēdētāja funkcijām un tiesībām. 5.apakšpunktā ir rakstīts, ka pārstāv Latvijas Republiku starpvalstu sarunās un paraksta starptautiskos līgumus. Tā tas acīmredzot pienākas, un lielāko tiesu gadījumos tā tas arī būs. Bet, es domāju, mums vajag starpvalstu sarunās pilnvarot kādu citu personu, kas varbūt ir vai nu mazāk aizņemta, vai arī konkrētā gadījumā vairāk piemērota, tāpēc te vienkārši vajadzētu papildināt: “…ar Augstākās padomes akceptu pārstāv Latvijas Republiku starpvalstu sarunās un paraksta starptautiskos līgumus.” Tas ir otrs ierosinājums.

Trešais. Par Augstākās padomes Prezidija funkcijām un tiesībām. Es ierosinu trīs apakšpunktus pārcelt no Augstākās padomes Prezidija uz Augstākās padomes funkcijām. Kādi tie ir? Tas ir 6.apakšpunkts, kur ir rakstīts, ka izdod amnestijas un apžēlošanas aktus. Kas attiecas uz apžēlošanu, tad neapšaubāmi tas paliek Prezidijam, bet, kas attiecas uz amnestijas jautājumiem, es domāju, ka amnestijas likumu vajag atstāt tikai Augstākās padomes funkcijās. 8.apakšpunkts ieceļ un atceļ Latvijas Republikas diplomātiskos pārstāvjus ārvalstīs un starptautiskajās organizācijās. Arī šo apakšpunktu es ierosinu no Prezidija funkcijām pārcelt uz Augstākās padomes funkcijām. Beidzamais ir 11.apakš­punkts– izlemt valsts administratīvā iedalījuma jautājumus. Arī šo apakšpunktu es ierosinu pārcelt no Prezidija uz Augstākās padomes funkcijām.

Es arī atbalstu to, ka mums tomēr šo Pamatlikumu vajag pieņemt pirmajā lasījumā, ja vien principā mēs piekrītam, ka tiem dažiem pantiem un apakšpunktiem varam atrast pienācīgu formulējumu. Šis pagaidu Latvijas Republikas Pamatlikums pārejas periodam mums ir ļoti vajadzīgs, lai reizi par visām reizēm mēs varētu paziņot par spēkā neesošu LPSR Konstitūciju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vairāk runātāju nav pieteikušies?

Godātie kolēģi! Es ļoti atvainojos, bet man ir jārunā no šīs tribīnes, jo nav neviena man blakus, kas mani varētu nolikt tajā tribīnē. Es vispirms gribētu runāt par 71.pantu. Tur ir rakstīts, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs vada Augstākās padomes Prezidija darbu. Pēc tā principa, kā mums ir strādājis Augstākās padomes Prezidijs, Augstākās padomes priekšsēdētājs nevada tā darbu un arī turpmāk nevadīs. Tāpat kā Augstākās padomes priekšsēdētājs sesijā vada sesiju, nevis Augstākās padomes darbu, tā arī viņš vada Augstākās padomes Prezidija sēdi. Tāpēc es ierosinu rakstīt šeit tā: “…vada Augstākās padomes Prezidija sēdi.” Es arī piekrītu Berklava kunga ierosinājumam. Ja runājam pēc būtības, tad vajadzētu sašaurināt arī 3. un 4.pantu. Būtībā visas amatpersonas ierosina vairākuma frakcija. Tā tas arī ir pēc būtības, un tā arī vajadzētu rakstīt. Paldies.

Lūdzu, Endziņa kungs, jums vārds. Vēl ir runātāji? Es atvainojos, tikko pieteicās kolēģis Apsītis. Lūdzu, jums vārds.

R.Apsītis: Godātie kolēģi! Atgriežoties pie pagājušā gada notikumiem, pie pašiem pirmsākumiem mūsu šā sasaukuma Augstākās padomes darbībā, es gribētu vēlreiz pievērst jūsu uzmanību 4. maija Deklarācijai. Šajā Deklarācijā ir ietverts pants, kurā skaidri un gaiši ierakstīts (tas ir 6.pants): “Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Strīdus gadījumos jautājumu par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas konstitucionālā tiesa”.

Es nekad neesmu uzskatījis sevi par juristu grāmatvedi, kas stingri stāv par attiecīgā akta burtu, ka tikai tā. Es vienmēr esmu bijis par to, lai mēs pieņemot ievērotu likumu garu, šo likumu pamatdomu. Un tāpēc ilgu laiku mana personiskā pozīcija šā pārejas perioda Pamatlikuma pieņemšanas vai nepieņemšanas jautājumā ir bijusi tāda, ka mums tomēr ir jāievēro princips, kuru mēs esam pasludinājuši pagājušā gada 4. maijā, proti, ka nav vajadzīgs nekāds Pamatlikums, īpaši jauna pagaidu konstitūcija mūsu Latvijas Republikas pārejas periodā. Jo, lūk, mēs savā 4. maija Deklarācijā skaidri un gaiši šo domu esam formulējuši. Un tāpēc manā izpratnē šis priekšlikums– izstrādāt īpašu pārejas perioda Pamatlikumu– aizņems pārāk daudz laika un izsauks dziļas pretrunas mūsu Augstākajā padomē, tās deputātos un droši vien arī republikas iedzīvotājos. Manuprāt, mēs veltīgi izšķiežam savu laiku, un nepadarīsim to, kas mums ir ārkārtīgi steidzami jāizdara šajā laikā. Un tomēr dzīve iet savu gaitu.

Pirms gada mēs neesam varējuši paredzēt visu, kas notiks, visas šīs gaitas soļus mēs nevarējām vienkārši paredzēt. Mūsu valdība prasa, lai beidzam pīties ar Latvijas PSR Konstitūciju, uzskatot, ka šīs normas ir pinekļi mūsu tālākai rīcībai. Arī lielā daļā deputātu šī doma ir nobriedusi, tāpēc tika izveidota darba grupa, kas mēģināja izstrādāt Pamatlikuma projektu pārejas periodam. Es negribētu piekrist “Līdztiesības” frakcijas paustajam viedoklim, ka mēs esam šajā likumprojektā paredzējuši kaut kādu gandrīz rasu vai nacionālo segregāciju. Kā jau šeit ziņoja mūsu darba grupas vadītājs kolēģis Aivars Endziņš, mēs esam centušies ievērot pasaules praksi konstitucionālajā likumdošanā un iemiesot to šajā Pamatlikuma projektā.

Vēl ir viena cita problēma. Kolēģis deputāts Bērzs izteica domu par de iure un de facto attiecībām. Jā, tik tiešām tas ir viens no pamatjautājumiem, strādājot pie konstitucionālajiem likumiem. Vai Pamatlikumā ir jāfiksē tikai reālais stāvoklis, kāds pašlaik ir panākts Latvijas Republikas attīstības gaitā, vai arī Pamatlikumam ir jābūt zināmā mērā programmatiskam pēc savas ievirzes? Ja mēs paskatāmies mūsu konstitucionālās likumdošanas vēsturē, tad redzam, ka neviena konstitūcija, neviens mūsu pamatlikums un arī citu valstu pamatlikumi nav bijuši brīvi no šīm programmatiska rakstura normām. Ja mēs Pamatlikuma projektā fiksētu tikai to, kas ir sasniegts mūsu valsts attīstības procesā, mūsu tagadējās republikas statusā, tad neglābjami jau rītdien šī Konstitūcija jeb Pamatlikums būtu novecojis. Mums ir jāpamato arī tie mērķi un tie tuvākie uzdevumi, uz kuriem mēs ejam. Tāpēc mēs nevaram atbrīvoties no šīm programmatiskajām normām.

Vēl tika izteikta doma, vai mūsu Latvijas Republikas Augstākā padome ir vai nav tiesīga grozīt tos likumdošanas aktus, kuri pieņemti pirms pusgadsimta, es domāju 1940.gadu. Mēs esam tiesīgi. Es aicinu atcerēties, kā notika 1940.gada augusta nogalē Tautas saeimas otrā ārkārtējā sesija, tieši sesijas laikā šī Tautas saeima pasludināja sevi par Augstāko padomi. Mēs būtībā esam tās Augstākās padomes pēcteči. Mēs esam tiesīgi to izdarīt.

Nobeigumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību arī mūsu konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas Pamatlikuma pārejas periodam spēkā stāšanos projektam. Šā projekta 1.panta pirmajā apakšpunktā ir teikts, ka mēs grasāmies atcelt Latvijas Republikas Tautas saeimas 1940.gada 21.jūlija Deklarāciju par valsts varu Latvijā. Jā, 4.maija Deklarācija neatcēla šo Deklarāciju par valsts varu Latvijā. Šī deklarācija ir visiem pieejama. Vēl pirms četriem gadiem– 1987.gadā– mūsu pašu izdevniecība “Zinātne” publicēja šo deklarāciju, tāpat kā daudzus citus vēsturiskos tiesiskos aktus, grāmatiņā “Padomju varas atjaunošana Latvijā”. Izlasiet šo deklarāciju un padomājiet, vai šī deklarācija ir vai nav reāli šodien spēkā un ar ko šī deklarācija atšķiras no mūsu Augstākās padomes pieņemtajiem aktiem. Ja mēs esam mēģinājuši koncentrētā veidā izteikt demokrātiskas satura pamatnormas un idejas šajā Pamatlikuma projektā, tad, lūk, tolaik mēs atrodam tikai demagoģiskus saukļus. Tur nav nekā konkrēta. Izlasiet un padomājiet! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vairāk neviena debatētāja nav? Paldies. Zvaniņu dodiet! Endziņa kungs, jums tagad vārds.

Es ļoti atvainojos, pie mikrofona ir grūti runāt un skatīties. Es ierosināju izsvītrot 71.pantā 6.punktu: “Nosaka pienākumu sadali starp saviem vietniekiem.” No 71.panta izriet priekšsēdētāja konkrētais pienākums– pieņem ārvalstu diplomātisko pārstāvju akreditēšanas un atsaukšanas rakstu. Pirmkārt, pagaidām tas nav mans pienākums, ja konkrēti ir runa par manu personību. Tad kā viņš var sadalīt pienākumus starp saviem vietniekiem? Vai nu šeit jāieraksta, ka vietnieki konkrēti aizvieto priekšsēdētāju un pilda viņa pienākumus priekšsēdētāja prombūtnes laikā, un tā tālāk juridiski jāformulē. Bet, manuprāt, tas neskan pēc Konstitūcijas ieraksta, ka priekšsēdētājs sadala pienākumus starp saviem vietniekiem. Es ierosinu svītrot to.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Paldies par izteiktajām domām. Neapšaubāmi, mēs pie tā strādāsim, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Mēs apkoposim visus izteiktos priekšlikumus. Es ceru, ka jūs iesniegsit arī rakstveidā konkrētus priekšlikumus. Un it sevišķi, es ceru, ka šādus priekšlikumus iesniegs tie deputāti, kuri ir gatavi par visu spriest, visu kritizēt, tikai nedod nevienu konkrētu normu, nevienu konkrētu priekšlikumu. Diemžēl mums tādu deputātu ir krietni daudz.

Īsumā es gribētu mazliet komentēt tos priekšlikumus, kuri tika izteikti un kuri ir diezgan pretrunīgi savā ziņā. Teiksim, deputāta Cilinska priekšlikums– vispār likvidēt šo konstitucionālo kontroli, un Bojāra pretējais priekšlikums, ka vajag atjaunot šo konstitucionālo tiesas institūtu. Jūs redzat, ka šajā projektā mēs būtībā ietvērām kompromisa variantu. Bet es tomēr uzskatu cerībā, ka deputāti mani atbalstīs, ka arī šajā pārejas periodā tomēr mums šāds konstitucionālas uzraudzības vai kontroles mehānisms ir vajadzīgs. Un, ja deputāts Cilinskis iebilst pret šādu kontroli un pret to, ka šī konstitucionālā tiesa realizē šīs funkcijas, Augstākā tiesa varētu arī izskatīt jautājumu par Augstākās padomes pieņemto likumu atbilstību Konstitūcijai. Tie priekšlikumi, kurus saņēmām no Amerikas Savienotajām Valstīm, no mūsu tautiešiem juristiem Amerikā un citos kontinentos, gāja vēl tālāk. Tajos bija izteikts pat tāds priekšlikums, ka runa nav tik daudz par šo pārejas periodu, bet par Satversmes jauno redakciju, ka vispār katrs likums stājas spēkā tikai pēc tam, kad to ir akceptējusi Augstākā tiesa. Tā arī veic šo ekspertīzi. Es domāju, ka šinī sakarībā mums vajag tomēr ar pietāti attiekties pret pasaules praksi. Es domāju, ka nebūtu īsti pareizi atrunāties, ka mums ir pārejas periods un tāpēc mēs varam darīt visu, kas ienāk prātā.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi Endziņ! Varbūt precizēsim mūsu taktiku, tas ir, mūsu abu divu taktiku, jo no mums zālē gaida rīcību. Es sapratu tā, ka mēs tagad varam balsot par pirmo balsojumu, izņemot tos pantus, kurus kolēģi pieprasījuši svītrot. Bet, kas attiecas uz papildinājumiem, tad tie jāiesniedz rakstveidā. Vai mēs varam sākt balsot?

Lūdzu, deputāt Bojār! Jūs tagad skaidrojat katra deputāta ierosinājumu, bet es saprotu, ka katra deputāta ierosinājums ļoti uzmanīgi jāizskata komisijā. Nākamajā reizē mums būs tabuliņa, mēs tikai spaidīsim pogas, izsakot savu attieksmi pret to, ko būs izdarījusi komisija. Ja es kaut ko nepareizi esmu pateicis, lūdzu, labojiet. Bet par tiem pantiem, kurus ir ierosināts pilnīgi svītrot, mēs varam balsot.

Lūdzu, deputāt Bojār, pēc tam deputāts Šteins.

J.Bojārs: Cienījamais priekšsēdētāj! Jūsu priekšlikums nesaskan ar spēkā esošo reglamentu. Tādā veidā mēs paši sevi iedzīsim lamatās. Pašlaik mēs apspriežam koncepciju, un tā mums ir jāizspriež līdz galam un jānobalso, jo otrajā lasījumā saskaņā ar esošo reglamentu mēs vairs nevarēsim izdarīt nekādus konceptuālus labojumus. Mums būs tikai balsošana pa pantiem. Tātad mums ir šodien jāizlemj jautājums par institūcijām. Vai mums kaut kādas noteiktas institūcijas vajag vai ne? Tas, ko es liku priekšā, ir ļoti vienkārši. Vai mums ir vajadzīgs spīkers vai nav? Es iesniedzu labojumu. Vajag vai ne. Par vai pret– ļoti vienkārši. Tātad neko nevajag sadalīt.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Bojārs: Otrs. Vai mums ir vajadzīga konstitucionālā tiesa vai nav vajadzīga? Man liekas, te nevienam vairs neko nevajag.

Un trešais. Vai mums mūsu pašu darba atvieglošanai ar vēlētājiem ombudsmena institūts ir vajadzīgs vai nav? Ja nobalsos pret mani, es pacelšu rokas un padošos. Bet es tomēr uzskatu šos jautājumus par konceptuāliem un balsojamiem.

Es piekrītu Repšes kungam. Varbūt nav pieņemams tāds modelis, kādu viņš ierosināja, taču es uzskatu un arī iesniedzu priekšlikumu, ka šis valdības šūpošanas modelis, kāds mums paredzēts, nav pietiekami efektīvs. Mēs mēģinājām kritizēt tikai vienu ministru, un jūs redzējāt, kas notika. Valdība salasījās, nosprieda. Mums ir “krugovaja oborona” (“riņķa jeb apļa aizsardzība, kad stāv plecu pie pleca” – red.), mēs nevienu neizdosim. Gluži tāpat kā omonieši. Ja kāds tuvosies, mēs šausim! Nevienu neizdosim! Acīmredzot varētu būt divi līmeņi– premjerministru noņemam un visu valdību kopumā ar vienu, tiešām augstu kritēriju. Un nedrīkst būt nestabila valdība. Taču parlamentam vajadzētu daudz vienkāršāk noņemt vienu ministru, kurš ir sagrēkojies vai kurš vienkārši ir nekompetents. Tā ka es piekristu Repšes kungam, ka par šo jautājumu būtu konceptuāli jābalso. Kaut vai tik tālu, lai šo sistēmu mēs varam pārstrādāt un precizēt nākamajā lasījumā. Tātad konceptuāli izlemt, vai nu tas priekšlikums, kāds mums ir, mūs apmierina vai ne. Tomēr koncepcija mums jāizstrādā līdz galam, pretējā gadījumā nākamajā lasījumā, es esmu pārliecināts, mums aizrādīs, ka koncepcija ir izspriesta, un nekas nemaisīsies pa kājām. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins.

V.Šteins: Es uzskatu, ka konceptuāls jautājums ir arī 1.punktam, kuru es prasu tajā redakcijā, ka Latvija ir okupēta valsts.

A.Endziņš: Tā būs ideāla Konstitūcija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Jā. (Zālē troksnis.) Cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Uzmanību, kolēģi!

J.Dinevičs: Konceputāli jau te ir izstrādāts. Un man liekas, ka Bojāra kungs savā pirmajā uzstāšanās reizē jau teica, ka viņš te cīnās pret frakcijas lēmumu. Nu, lai tā būtu! Bet vai to vajadzētu darīt? Cienījamais priekšsēdētāj! Pirms sākas balsošana, es gribētu zināt pretējās frakcijas viedokli. Un, piemēram, ja sāksies tas, kas ir bijis iepriekšējās reizēs, kad, apspriežot konkrētos punktus un konkrētos formulējumus, viņi ietekmē rezultātu, pēc tam noņem visu atbildību no sevis un pazūd pa durvīm. Ja jau Tautas frontes frakcija ir atbildīga par visu likumu, tad ļaujiet mums to pilnībā veidot no viena gala līdz otram, bet, ietekmējot starpposmu un pēc tam pazūdot kaut kur krūmos, rezultāts var būt neprognozējams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģis Repše!

E.Repše: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu uzmanību!

E.Repše: Paldies Bojāra kungam, ka viņš atbalstīja manu ierosinājumu. Bet es mazliet iebildīšu pret ierosinājumu, kuru savukārt viņš izteica, proti, šobrīd nobalsot par konceptuāliem jautājumiem tik vienkāršoti– ir vajadzīgs spīkers, nav vajadzīgs, ir vajadzīgs ombudsmens, nav vajadzīgs. Mūsu darbs atkal ieies strupceļā, jo Konstitūcija sastāv no konkrētām normām. Tāpēc arī es ierosināju šodien nebalsot par kādu galīgu variantu. Mans jautājums arī vēl nav sagatavots. Jautājums par spīkeru ir konceptuāls jautājums. Par to vajadzētu balsot tad, kad rakstiski ir iesniegtas un pavairotas tās Konstitūcijas normas, kuras ietversim Konstitūcijā gadījumā, ja mēs tos institūtus akceptējam. Un Konstitūcijā to normu varētu nemaz nebūt tik daudz. Un tad arī deputātiem balsojot būtu daudz skaidrāk redzams, par ko tieši viņi balso. Jo, teiksim, šobrīd spīkers pats par sevi ir skaidrs, bet ombudsmens daudziem tomēr nav skaidrs vārda pēc. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Bojār, ļaujiet runāt vispirms tiem, kas izteiksies pirmoreiz, un pēc tam jūs varēsit runāt vēl otro un trešo reizi.

S.Dīmanis: Tiešām rodas nelielas šaubas, vai vispār piedalīties šā dokumenta apspriešanā, jo, kamēr nav pieņemts pilsonības likums, šai konstitucionālajai konstitūcijai, pēc manām domām, ir aparteīda raksturs. Lai jums ieekonomētu laiku, pirms mēs sākam konceptuāli apspriest šo dokumentu, frakcija lūdz 30 minūšu pārtraukumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Dīmani, es kaut kā jūs nesaprotu.

S.Dīmanis: Es ļoti labi visu saprotu. Mums ir tiesības uz 30 minūtēm, lai frakcija formulētu savu nostāju.

Priekšsēdētājs: Ļoti labi. Cik tagad ir pulkstenis?

S.Dīmanis: Es arī domāju, ka ļoti labi.

Priekšsēdētājs: Bet es domāju, ka šo laiku abas frakcijas varētu lietderīgi izmantot. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Es domāju, ka konstitucionālu likumu apspriešana ir īpašs gadījums un te nevarētu piemērot parastās reglamenta normas. Proti, Konstitūcija pati par sevi jau ir konceptuāls normatīvs akts. Es domāju, ka būtu pareizi, ja mēs tagad pirmajā lasījumā pieņemtu par pamatu to, kas ir, bet neatteikties otrajā lasījumā– varbūt pat tādu lēmumu varētu pieņemt– būtiski spriest par konceptuālas dabas jautājumiem, pie tā varam atgriezties, vienīgi runājot par konkrētām normām un formulējumiem. Ja mēs šodien gribējām konceptuāli spriest, tad, man liekas, vajadzēja citādi jautājumu organizēt pašā apspriešanas gaitā. Proti, vajadzēja šo konceptuālo normu sarakstu iesniegt un piedāvāt komisijai tādu un tādu koncepciju, savukārt no zāles nāk papildinājumi, un mēs sākam apspriest, kādi ir šie konceptuālie jautājumi. Un tad par šiem konceptuālajiem jautājumiem balsojam, jo konceptuāls te ir gandrīz vai viss. Un sāksies apspriešana pa pantiem. Tāpēc es ierosinu pieņemt par pamatu to, kas nāk no komisijas. Es domāju, projekts ir normāli izstrādāts, bet nākamajā lasījumā jābūt būtiskai konceptuālai sarunai.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, kolēģi Škapar! Es precizēšu jūsu teikto. Man būs jāpiedāvā balsojums. Tātad jūs piedāvājat pieņemt par pamatu, tas nav pirmais lasījums. Paldies.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Es esmu spiests mazliet protestēt pret cienījamo Dineviča kungu, jo es negribu piekrist, ka es uzstājos pret frakciju. Bet man, atvainojiet, kā juristam, kā zinātniekam ir savs redzesviedoklis. Un es no tā negribu atkāpties. Tas ir viens. Man ir sava demokrātijas izpratne. Varbūt mums ir savas pretrunas ar Plotnieka kungu. Viņam kā profesoram ir cits redzesviedoklis, man atkal cits. Tā tas ir. Mums nav ko uztraukties par to, ka nekas nav nodrukāts. Mums ir nodrukāts. Apskatieties iepriekšējā Pamatlikuma projektu, šeit ir variants. Ir spīkera institūts, un ir redzams, kā tas izskatās. Atvainojiet, ir konstitucionālā kontrole, un ir redzams, kā tā izskatās.

Es gribu vēlreiz atsaukties uz spēkā esošo reglamentu. Reglamentā nekas nav teikts par frakcijas likumdošanas iniciatīvu. Ir teikts par deputātu likumdošanas iniciatīvu. Bet tāpēc nevar noliegt deputātu redzesviedokli. Turklāt mums ir izdalīts drukāts materiāls, un nekādas tukšas pļāpāšanas šajā gadījumā nav. Es gribētu, lai jūs saprotat, ka viena lieta ir frakcijas balsošana. Tas ir tā, ka partija iekšēji kaut ko nolemj. Bet galīgais vārds taču ir plenārsēdei. Jautājums konceptuāli plenārsēdē nav izlemts, par to ir jānobalso konceptuāli plenārsēdē. Un mums ir varianti. Mēs plenārsēdē neesam apsprieduši šos variantus. Tas ir ļoti būtiski, un nevajadzētu mums liegt iespēju apspriest šos variantus arī plenārsēdē. It sevišķi tāpēc, ka ļoti daudz frakcijas locekļu nenāk uz frakcijas sēdēm, it sevišķi tāpēc, ka mums ir nepievienojušies deputāti, kā Plotnieks un Bresis. Un es uzskatu, ka tāpat Kostandas kungs. Viņi taču ir redzami deputāti, viņi nenāk uz frakcijas sēdēm.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi Bojār! Godātie kolēģi! Ņemot vērā mūsu diskusiju raksturu, man kā vadītājam šis laiks būs jādod, bet es aicinātu “Līdztiesības” frakciju tomēr izmantot 15 minūtes. Pilnīgi pietiks ar šīm 15 minūtēm. Dosimies pārtraukumā un pēc tam visi sanāksim kopā pirms puses šeit.

Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Vispirms neliela oponēšana cienījamam Bojāra kungam par to, ka frakcijai nav likumdošanas tiesību un ka tās ir tikai individuāliem deputātiem. Frakcija sastāv no individuāliem deputātiem. Un tā ir indivīdu kolektīva doma, Bojāra kungs.

Tālāk– par iespējamo darba stilu. Varbūt var teikt, ka tas ir pirmais lasījums divās daļās. Var arī runāt par četriem lasījumiem. Mēs principā šodien esam ieskicējuši to variantu, kuru ir ierosinājusi komisija. Mēs neuzskatām, ka pirmais lasījums līdz ar to ir pabeigts. Bet ir notikusi diskusija, varam šo dokumentu publicēt. Pēc tam notiek zināma apspriešana sabiedrībā, zināmās politiskajās organizācijās. Ir atgriezeniskā saite ar komisiju, un pēc tam attiecīgi turpinās šis darbs. Pirmais lasījums tiek turpināts. Tas ir viens priekšlikums.

Otrs priekšlikums attiecībā uz pretējo frakciju. Cienījamais priekšsēdētāj, mums nav pietiekami daudz laika. Tāpēc priekšlikums ir tāds: ja viņi uzskata, ka pirms balsošanas vajag konsultēties, tad uzsāksim balsošanu tūlīt pēc pusdienām, bet tagad līdz pusdienām strādāsim ar nākamo darba kārtības jautājumu. Pēc tam, kad viņi pusdienas laikā ir ātri paēduši un pusstundu pakonsultējušies, nonākuši pie viedokļa, viņi to pulksten 15.00 dara zināmu, un mēs šeit nobalsojam un virzāmies uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu priekšlikums ir tagad pārtraukt šā jautājuma izskatīšanu. Kolēģi, bet man pirms balsošanas tika pieprasīts pārtraukums. Tad ātri jānobalso par to, ka mēs pārtraucam un turpinām darbu pēc pusdienas laika, un pusdienas laikā izmantojam veselas trīs vai pusotras stundas pārtraukumam.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamie kolēģi! Man būtu priekšlikums atbalstīt deputāta Škapara ierosinājumu, kas būtībā sakrīt ar Dineviča kunga viedokli. Jo fakts kā tāds, šeit ir dokuments. Mēs tagad sāksim ar to, uz ko Repšes kungs pastāv,– par mehānismu atsaukšanai. Bojāra kunga viedoklis: ja gribam to publicēt un nodot apspriešanai, tad skaidrs, ka saņemsim priekšlikumus. Saņemsim visdažādākos priekšlikumus. Un tāpēc tik tiešām tādu lēmumu varētu pieņemt, ka mēs pārtraucam apspriešanu un nododam šo projektu, kuru iesniegusi darba grupa, apspriešanai. Tikai atļaujiet mums, darba grupai, novērst dažas kļūdas, par kurām es jau teicu, ka 68.pantā ir pretruna, ka divos pantos ir jāiztīra tās vietas. Un tad, kad būsim saņēmuši priekšlikumus gan no jums rakstveidā, gan arī no sabiedriskajām organizācijām un pilsoņiem, ja šis projekts tiks publicēts– tad turpināsim pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es ļoti atvainojos, ir konkrēts priekšlikums no otras frakcijas vadītāja– pārtraukt šā jautājuma apspriešanu. Lūdzu reģistrēsimies un balsosim. Un atsāksim to apspriest pēc pusdienas. Otrai frakcijai lūgums– izmantot visu pusdienas laiku konsultācijām. Lūdzu, balsojiet šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Balsosim par šā jautājuma apspriešanas pārtraukšanu un atsākšanu pēc pusdienām. Lūdzu rezultātu. Par– 84, ir akceptēts.

Izskatām nākamo jautājumu. Tas varētu būt 823.dokuments. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija izskatīja Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes iesniegumu– likumdošanas iniciatīvu par to, lai izdarītu grozījumus vairākos pilsētu pašvaldības likuma pantos. Jūs esat saņēmuši šo likumdošanas iniciatīvas iesniegšanas kārtībā iesniegto projektu. Pašvaldības komisija vienīgi ierosina rediģēt otro rindkopu un 6.punkta vietā likt 5.punktu, kas attiecas tieši uz Jūrmalu. Tur, kur ir rakstīts: “tiešās vēlēšanās ievēlēto padomes priekšsēdētāju var atbrīvot no ieņemamā amata pēc vairāk nekā puses no attiecīgo tautas deputātu padomes deputātu skaita ierosinājuma”, izsvītrot to, un paliek, “ka var ierosināt tikai viena desmitā daļa no vēlētājiem”. Respektīvi, šeit tiek ievērots princips, ka vēlētāji tiešās vēlēšanās ir ievēlējuši, tātad priekšsēdētājs tiešās vēlēšanās ir ievēlēts un arī vēlētājiem paliek tiesības viņu atsaukt. Pārējais viss paliktu tā, kā tas ir jums izsniegtajā tekstā.

Es ierosinātu šajā jautājumā vārdu dot Jūrmalas Tautas deputātu padomes deputātam Aivaram Griķim, viņš varētu paskaidrot un argumentēt, kāpēc viņi nāca ar šādu ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Vai komisijas vadītājam ir jautājumi? Lūdzu, Cilinska kungs! Vienu mirklīti, Škapara kungs!

E.Cilinskis: Man tāds jautājums. Te ir rakstīts: “ne mazāk kā 1/10 administratīvās teritorijas vēlētāju ierosinājumus”. Kurā vietā būtu reglamentēts, kāda ir kārtība šim ierosinājumam? Vai tie ir paraksti, vai tās ir kādas kolektīvas konferences. Ja tie ir paraksti, tad kādā veidā tie jānoformē? Kāda ir iniciatīva? Jūs varētu atbildēt?

J.Škapars: Es domāju, ka šo kārtību un mehānismu, kādā veidā to izdarīt, būtu jādod tiesības izšķirt pašai Jūrmalas Tautas deputātu padomei, jo pastāv dažāda kārtība. Prakse ir dažāda. Ir arī ar parakstiem… es domāju, ka būtu lietderīgi tomēr atstāt izšķirt Jūrmalas Tautas deputātu padomei.

Priekšsēdētājs: Paldies. Endziņa kungs, jums jautājums? Lūdzu.

A.Endziņš: Es gribu Škapara kungam nodot Ēlerta priekšlikumu.

J.Škapars: Ēlerts atsaucot savu priekšlikumu.

A.Endziņš: Šajā gadījumā par to otro daļu, kur varētu būt runa, ka vietējo padomju balsošana notiek…

Priekšsēdētājs: Pagaidiet, kolēģi, kas te tagad notiek? Deputāta Ēlerta vārdā runā Endziņš?

J.Škapars: Es arī šobrīd nesaprotu priekšlikumu, bet es ierosinātu tomēr dot vārdu Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes pārstāvjiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja jums jautājumu nav, tad tiešām… Jums ir jautājums? Lūdzu, nāciet ātrāk pie mikrofona. Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Atvainojiet, priekšsēdētāja kungs! Es stāvēju tā, lai jūs redzētu, ka esmu šeit.

Škapara kungs! Vai jūs nedomājat, ka tas radīs bīstamu precedentu kārtējam priekšsēdētāju atsaukšanas vilnim, pārvēlēšanām un tā tālāk, tas ir, no jauna radīs nestabilitāti visas republikas izpildvarā?/

J.Škapars: Pagaidām nekāds vilnis nevar būt, jo tas…

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, klausieties Škapara kungu.

J.Škapars: Pagaidām nekāds vilnis nevar būt, jo šis ir vienīgais gadījums republikā, kad tiešās vēlēšanās ir ievēlēts priekšsēdētājs.

S.Buka: */Mums eksperimenti nekad nebeidzas ar vienu pilsētu. Rīt mūs līdzīgi eksperimenti applūdinās, šādi eksperimentāli priekšlikumi…/

J.Škapars: Bukas kungs mani tomēr nesaprot. Es vēlreiz atkārtoju: ja jautājums būs nobriedis kādā padomē, tad padome var izšķirt jautājumu par sava priekšsēdētāja nomaiņu. Šis ir vienīgais gadījums republikā, kad priekšsēdētājs tika ievēlēts tiešās vēlēšanās, un par šo gadījumu arī ir runa.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Dienas kārtībā mums ir daudz vietējo pašvaldību lūgumu piešķirt viņiem tiesības tiešu vēlēšanu ceļā ievēlēt pašvaldību galvas. Vai šis lēmums attieksies arī uz viņiem, vai par pārējām pašvaldībām tiks pieņemts cits lēmums? Vai šis attieksies tikai uz Jūrmalu?/

J.Škapars: Ja būs pieņemts lēmums, ka arī citās vietās ievēlēsim tiešās vēlēšanās, tad mums ir paredzēts, ka mēs izstrādāsim nevis lēmumu, bet likuma normu, kas paredzēs šo atsaukšanas kārtību un atsaukšanas mehānismu. Lēmums ir domāts tikai vienam gadījumam. Tādā gadījumā jāizstrādā norma ar likumu.

S.Zaļetajevs: */Tad kāpēc šeit nav norādes tieši uz Jūrmalu, ja tikai par Jūrmalu ir runa?/

J.Škapars: Šeit ir precīzi rakstīts par Jūrmalu, jūs tekstā varat atrast to.

S.Zaļetajevs: */823./

Priekšsēdētājs: Aivars Griķis. Lūdzu, jums vārds.

S.Zaļetajevs: */Un vēl viens jautājums, ja atļausit. Tikko tika runāts– attiecībā uz prezidenta vēlēšanām –, ka tiešas vēlēšanas var destabilizēt situāciju republikā. Bet vai šīs tiešās vēlēšanas stāvokli tā neietekmēs?/

J.Škapars: Šeit, tieši otrādi, jautājums ir gluži par ko citu, nevis par tiešām vēlēšanām. Šeit ir runa par tiešās vēlēšanās ievēlēta priekšsēdētāja atsaukšanu.

S.Zaļetajevs: */Bet procedūra vienalga paliek. Plus vēl vēlētāju loka noteikšana. Tā tomēr paliek./

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs! Lūdzu, Jūrmalas deputāts Aivars Griķis.

A.Griķis, Jūrmalas Tautas deputātu padomes deputāts: Cienījamie Augstākās padomes deputāti! Es gribētu mazlietiņ informēt, kāpēc mēs esam nonākuši pie šāda precedenta. Kad notika vēlēšanas, Jūrmala bija vienīgā pilsēta republikā, kurai ar Augstākās padomes lēmumu tika atļauts šāds eksperiments– visas pilsētas vēlētājiem ievēlēt padomes priekšsēdētāju. Kāpēc šāds eksperiments radās?

Tas bija tad, kad Jūrmalā ļoti aktīvi darbojās Tautas fronte un tika prognozēts, ka apmēram 70–80 procenti no mandātiem būs Tautas frontes rīcībā. Atcerieties, pēc vecā likuma padomes priekšsēdētāju izvēlēja sesijā no ievēlētajiem deputātiem, tātad loģiski šajā situācijā bija, ka padomes priekšsēdētājs būs Tautas frontes pārstāvis. Šajā gadījumā ļoti īsā laikā tapa lēmuma projekts par deputātu padomes priekšsēdētāja ievēlēšanu visā pilsētā. Un tas arī tika realizēts. Akcents tika likts uz to, ka varētu netikt ievēlēts Tautas frontes pārstāvis, bet tajā laikā tautā bija tāds noskaņojums, ka Tautas frontei šajās vēlēšanās vajadzēja uzvarēt, šī vara bija jāsaņem. Neskatoties uz nekādām iebildēm, tika nobalsots par Tautas frontes pārstāvi. Tātad faktiski mēneša laikā tika veiktas šādas vēlēšanas. Ja atsaucamies uz pasaules praksi, tad man pat šķiet, ka nekur pasaulē nav prakse, ka mēneša laikā var ievēlēt faktiski visai pilsētai nepazīstamu cilvēku. Jūrmalā tika ievēlēta Tautas fronte, neskatoties uz pārstāvi. Tātad bija jāuzvar Tautas frontei, cilvēki balsoja par Tautas fronti, nevis par cilvēku. Šeit ir jāatceras vēsture.

Kas tad ir noticis šobrīd? Šobrīd Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes 15.sasaukuma 11.sesijā tika iesniegts 51 deputāta parakstīts pieprasījums ar ierosinājumu pirms pilsētas pašvaldības reorganizācijas izteikt attieksmi pret Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Jāņa Liepiņa iespēju turpināt vadīt pilsētas padomi. Jāpiebilst, ka no 51 deputāta paraksta 47 ir Tautas frontes atbalstītie deputāti, šobrīd Jūrmalas padomē no 99 deputātiem 79 ir Tautas frontes atbalstītie. Tātad šeit nevar būt runa par to, ka Tautas fronte varētu zaudēt varu padomē.

Kādi tad bija rezultāti? Sesijā, aizklāti balsojot, tika izteikta neuzticība Tautas deputātu padomes priekšsēdētājam Jānim Liepiņam. No 99 deputātiem, kas šobrīd ir Jūrmalas pilsētas padomē, balsošanā piedalījās 88. No tiem 53 deputāti izteica neuzticību pašreizējam Tautas deputātu padomes priekšsēdētājam, 32 deputāti balsoja par uzticības izteikšanu, trīs deputāti izteica savu attieksmi atturoties. Šajā situācijā Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padome nolēma: pirmām kārtām ieteikt Tautas deputātu padomes priekšsēdētājam Jānim Liepiņam atteikties no ieņemamā amata. Liepiņa kungs noraidīja šādu piedāvājumu. Otrkārt, ņemot vērā pretrunas starp Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1991.gada 12.jūnija lēmumu “Par Latvijas Republikas 1991.gada 24.aprīļa likuma “Par pilsētu pašvaldību” piemērošanu” izskaidrojumu, mēs nākam ar konkrētu likumdošanas iniciatīvu un ierosinām, ka tiešās vēlēšanās ievēlētu padomes priekšsēdētāju varētu atbrīvot no ieņemamā amata, ja to ierosinājuši 10 procenti no vēlētājiem vai lielākā daļa no deputātu padomes, tātad 50 procentu plus viens deputāts. Tātad šeit ir runa par ierosināšanu. Acīmredzot procedūra ir saistīta ar nobalsošanu, jo pilsētas vēlētāji balsoja par šo kandidatūru un viņiem jādod iespēja izteikt savu gribu. Tātad ir jārīko visas pilsētas nobalsošana par uzticību vai neuzticību. Kārtība varētu būt tāda, kā tas bija vēlēšanās, ka šajā nobalsošanā jāpiedalās lielākajai pusei no vēlētājiem, tātad ne mazāk kā 50 procentiem plus viens vēlētājs, un neuzticību var izteikt puse no šiem cilvēkiem, kas piedalījušies vēlēšanās. Šajā gadījumā mēs pastāvam uz to, ka šo procedūru var ierosināt arī padomes deputāti, jo citādi izveidojas ļoti interesanta situācija, ka šādi ievēlēts padomes priekšsēdētājs faktiski nepakļaujas padomei, lai gan likumā “Par pilsētu pašvaldību” ir ierakstīts, ka padomes priekšsēdētājs pakļaujas padomei. Kur ir šī pakļaušanās? To mēs ļoti labi redzējām sesijā, kad padomes priekšsēdētājs atteicās parakstīt padomes pieņemto lēmumu.

Tādēļ es ļoti lūdzu cienījamos Augstākās padomes deputātus mēģināt dot mums iespēju darboties tālāk, jo padome pieņēma lēmumu– kamēr šis jautājums netiks juridiski atrisināts, sesija darbu neturpinās, jo šajā gadījumā nav iespējams izveidot valdi. Es ļoti lūdzu jūs ļoti nopietni izskatīt šo jautājumu, lai mēs nākamajā ceturtdienā, 27.datumā, varētu turpināt sesijas darbu. Un vajadzētu padomāt arī par to, vai ir lietderīgi šobrīd dot iespēju citām pašvaldībām šādā ceļā vēlēt padomes priekšsēdētājus, jo faktiski mēs nostādām padomes priekšsēdētājus virs padomes. Vai mums ir šādas kandidatūras, kurām varam un gribam uzticēties, garantējot, ka tās izmantos šīs savas pilnvaras tā, kā mēs gribētu? Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vienu mirklīti! Vispirms es lūdzu kolēģi Ziediņu tik skaļi no vietas neizsaukties, it sevišķi, ja tas attiecas uz priekšsēdētāju. Ir saņemts deputāta Biezā rakstisks ierosinājums: “Ierosinu pārtraukt jautājumu. Tas ir klaču līmenis. Augstākā padome to nevar darīt.”

Bet tagad turpinām. Deputāt Seikst, lūdzu!

A.Seiksts: Es varbūt neesmu sapratis Jūrmalas deputāta nostāju pret mūsu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, kādi ir ierosinājumi par pārtraukumu? Ir divi priekšlikumi. Faktiski jābalso par priekšlikumu, kuru izteica deputāts Felss no vietas, bet diezgan skaļi. Ir jābalso par priekšlikumu turpināt šā jautājuma izskatīšanu un tad iet pārtraukumā. Tāds ir priekšlikums. Izsakiet savu attieksmi. Ļoti vienkārša situācija.

Deputāta Felsa ierosinājums– turpināt šā jautājuma izskatīšanu un tad iet pusdienas pārtraukumā. Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. Pusdienas pārtraukums netiek apdraudēts, bet tagad īsi paziņojumi.

Pulksten 14.00 Prezidijs pulcējas Prezidija zālē. Vai frakcijai ir kāds paziņojums?

J.Dinevičs: Stratēģiskā grupa, lūdzu, pulcējieties frakcijas telpā. Tie, kas ir Prezidija locekļi, sēž Prezidijā, bet mēs, pārējie, tiekamies tur.

Priekšsēdētājs: Paldies! Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)