Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 26. oktobrī

Intervija Latvijas radio 26. oktobra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien, premjer! Labdien, klausītāji!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Mēs sāksim ar jautājumiem. Ir viena vēstule, kuru es jums arī iedevu, par alimentiem. Un es saprotu, ka mēs to tematu, kuru aizsākām pirms dažām nedēļām, varētu šodien turpināt. Jums ir kādi papīri līdzi, es redzu.

A.Bērziņš: — Jā, šeit ir pensionāres Dudares, pareizāk sakot, vecmāmiņas Dudares vēstule, kurā viņa stāsta par tām problēmām, kādas ir, lai piedzītu bērniem pabalstus no šķirtā tēva. Es gribētu teikt, ka tiešām mēs iepriekšējā reizē arī par to runājām, un es esmu lūdzis Tieslietu ministriju, lai viņi man apkopo informāciju par to, kā tad norit vispār šis jautājums. Jāsaka tā, ka 1999.gadā kopumā tiesu izpildītāji ir ierosinājuši 7284 piedziņas jautājumus jeb piedziņas prasības cēluši un piedziņas veikuši par 7936. Līdzīga statistika, bet jāsaka, gan divreiz mazāka — 3695 — ir 2000.gadā, un no tām 4016 ir piedzītas. Tas nozīmē, ka ir acīmredzot arī kādas pārejošās saistības, kas iet vienkārši pāri gadam. Tā ka kopumā šis darbs notiek. Ja palūkojamies uz vispārējo statistiku, tad 1997.gadā ir izskatītas 2855 civillietas, 1998. — 3101, 1999.gadā — atkal 2848 un 2000.gadā — 1626 lietas, faktiski vidēji kādi 76–80 procenti šo prasību, ir apmierināti. Tas ir viens ceļš — tā kā šeit vēstulē Dudares kundze man raksta, ka nav iespējams piedzīt no tēva, bet viņš braukā lepnā mašīnā un runā pa mobilo telefonu, tad vienkārši ir jāvēršas tiesā, lai tiesa novērtē šī tēva materiālo stāvokli un piedzen uzturlīdzekļus par labu bērniem — tas ir pilnīgi normāli. 1998. gadā par izvairīšanos no pabalsta maksāšanas ir notiesātas 98 personas, no kurām 60 personām piespriests nosacītais sods, piecām — naudas sods, 25 gadījumos sprieduma izpilde atlikta, bet septiņiem piespriesta reāla brīvības atņemšana. 1999.gadā tādas ir 96 personas, deviņām ir piespriesta reāla brīvības atņemšana. Tā ka šai gadījumā es gribētu teikt — arī tiesa strādā šai virzienā. Protams, arī pašiem ir jārūpējas un vienkārši šīs prasības jārosina.

— Vārdu sakot, situācija ir tāda: alga ir minimālā tam tēvam, bet tiesa var novērtēt arī to, kā viņš dzīvo, — viņam ir trīsistabu dzīvoklis, viņš uztur sevi ļoti labi, un tas arī tiek ņemts vērā.

A.Bērziņš: — Protams. Tādā gadījumā tiesai ir tiesības veikt apsekojumu, konstatēt, ka tik tiešām cilvēks dzīvo labos apstākļos, reālo materiālo stāvokli jau noslēpt nevar, un, godīgi sakot, grūti man pateikt, kas tas ir par tēvu, kas nerūpējas par saviem bērniem. Bez tam man šeit Dudares kundze atsūtījusi vienu izziņu, kuru es aizsūtīšu, lai pārbauda, jo tur izskatās, ka tās ziņas par izpeļņām, kas tiek sniegtas, tiešām nav pareizas.

— Varbūt tādā veidā vēl var atrast kādu aploksnēs maksāšanu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šai konkrētā gadījumā tā izziņa vienkārši ir uzrakstīta apzināti nepatiesa, ja.

— Nu ko, skaidrs. Ir vēl viena vēstule, kuru es arī nodošu. Ķipores kundze raksta: tas ir lielāks pētījums acīmredzot jums. Bet mēs ejam uz jautājumiem, par kuriem ir zvanījuši mums klausītāji un uzdevuši jautājumus. Kāda klausītāja zvanīja un interesējās: jūs tikko bijāt Nīderlandē, un viņa ir skatījusies, ka Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkans, bet tās krāsas nav īstās. Viņa saka: varbūt tos karogus vajadzētu ņemt līdzi jums un sportistiem un uzkarināt tos īstos, ja citādi nevar.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka karogs bija īstais un arī proporcijas krāsām bija īstās — televizorā dažkārt tās krāsas drusku savādāk izskatās. Varbūt nedaudz tādas ķiršsarkanākas varēja būt, bet principā tur nebija arī no protokolārā viedokļa kur piekasīties. Jāsaka, ka šī vizīte bija ārkārtīgi labi organizēta. Latvijas vēstniecība Nīderlandē bija ļoti nopietni pacentusies, faktiski šī bija pirmā kādas Baltijas valsts oficiālas amatpersonas vizīte Nīderlandē, un liekas, ka mums izdevās rast ļoti daudzus kopīgus saskaņotus viedokļus un pozīcijas daudzos jautājumos. Man bija arī 40 minūšu saruna ar karalieni aci pret aci, un jāsaka, ka karaliene ir ārkārtīgi labi informēta par to, kas notiek Latvijā, par to, kā Latvija attīstās, par Latvijas ekonomiku lielākā vai mazākā mērā, un viņa arī pati izrādīja ļoti lielu interesi. Es atkārtoju viņai jau savulaik izteikto ielūgumu par to, lai viņa apmeklē šeit Latviju, uz ko viņa atbildēja, ka pašlaik viņai ir tādi ģimenes apstākļi, ka nevar skaidri un gaiši pateikt, kad tas būs, bet apsolīja, ka viņa par šo jautājumu domās un brauks uz Latviju.

— Ja jau mēs pieskārāmies starptautiskām lietām, tad varbūt viens jautājums no manas puses. Deputāti šodien tomēr neakceptēja izdošanas līgumu ar Austrāliju. Tur tas viss tika tomēr vairāk vai mazāk producēts uz Kalēja lietu. Kā jūs to komentētu?

A.Bērziņš: — Deputāti faktiski nobalsoja par to, ka viņi vēl atdos šo likumprojektu atpakaļ komisijā papildu informācijas savākšanai. Un arī mans viedoklis ir tāds, ka šobrīd deputāti vairāk koncentrējas viena konkrēta jautājuma izskatīšanai. Jāsaka, ka šis likumprojekts ir domāts daudz citādākiem, daudz plašākiem kontaktiem — tā ir vispārēja norma starpvalstu attiecībās, un to nevajadzētu saistīt ar to vai citu konkrētu lietu. Tas ir vajadzīgs valstij ilgtermiņā, un tā arī ir jādomā — ilgtermiņā.

— Tajā pašā laikā deputāti negrib, ka Kalējs ierodas Latvijā, un varbūt šī ir tāda iespēja — nu, tad neslēgsim kādu laiku vēl līgumu, pagaidīsim ar to ilgtermiņu?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka mūsu pozīcija — mēs esam vairākkārt pauduši savu pozīciju — ir tāda, ka mēs neviens nevaram uzstāties tiesas vai soģa lomā, pasakot, ka tas ir nevainīgs vai kāds cits nevainīgs. Par to ir jālemj tiesai, un Latvija savukārt ir pateikusi, ka tagad turēsies pie tiem principiem, ka sodīti tiks jebkuri cilvēki, kuri ir noziegušies pret cilvēci, vienalga, kurā pusē viņi būtu karojuši.

— Pārējie jautājumi, kas nākuši no klausītājiem. Kāds klausītājs zvanīja un jautāja: kad tomēr valdība kaut ko darīs, lai ierobežotu dzīves dārdzību, tarifu augšanu, cenu augšanu un tādā garā?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka ir izveidota īpašā regulatora institūcija, kura tūlīt sāks strādāt, kuras darbību šobrīd jau reglamentē likums, kur būs precīzi, caurspīdīgi pateikts, kas, kādā veidā, kā drīkst pieņemt šos lēmumus par dažādiem tarifiem, kā arī likumā ir skaidri un gaiši pateikts, kā sabiedrība var piedalīties šī regulatora darbā caur nevalstiskām organizācijām, precizējot savus viedokļus, un tā tālāk. Es domāju, cilvēkiem būs skaidrība par tiem vai citiem tarifiem. Kas attiecas uz tādām lietām kā inflācija, tad tik tiešām arī nākamā gada budžeta kontekstā, tanī makroekonomiskajā scenārijā mēs esam plānojuši, ka inflācija būs Māstrihtas kritēriju ietvaros — tas nozīmē, ne lielāka kā trīs procenti.

— Tas laikam tomēr ir maz?

A.Bērziņš: — Tas ir ļoti maz, ja salīdzinām kaut vai ar to, kā mums bija 1994.gadā — 1047 procenti, un, pat ja salīdzinām ar daļu Eiropas Savienības valstu, tad ne visas valstis noturas inflācijas rāmjos — mazāk par trim procentiem.

— Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā tas cenu augums nemaz nav tik liels, kā tur varētu būt?

A.Bērziņš: — Latvijā ir salīdzinoši augstas cenas, bet pats cenu kāpums kā tāds, par ko liecina mūsu inflācija, nemaz nav tik liels, lai tas radītu īpašu satraukumu. Ja runājam par tarifu pieaugumu, tad tas ir cits jautājums, bet tas tad ir regulatora jautājums jau šobrīd.

— Tas, runājot par nākotni, bet, ja atskatāmies atpakaļ, tad man viena klausītāja zvanīja un jautāja: kāpēc tomēr Latvija — vismaz šobrīd — salīdzinoši izskatās nožēlojami: veselībā mums ir vissliktāk, zinātnē vissliktāk, izglītībā vissliktāk, zems dzīves līmenis. Vai tas nozīmē, ka mēs neesam šos desmit gadus pietiekami gudri vadījuši valsti, salīdzinot ar citiem?

A.Bērziņš: — Es negribētu piekrist šim apgalvojumam, ka visās lietās mēs izskatāmies vissliktāk — tā nebūt nav. Vienmēr un visās valstīs cilvēkam ir vēlēšanās dzīvot labāk, visiem ir vēlēšanās dzīvot labāk, un būtu jocīgi, ja cilvēks, kaut ko sasniedzot, negribētu dzīvot labāk. Tā ka šeit varbūt vajadzētu vairāk šai klausītājai paņemt objektīvu informāciju, kura ir pieejama ļoti daudzos un dažādos veidos, un nav tā, ka mēs esam vissliktākie. Es gribētu teikt, ka mēs kopumā uz Austrumeiropas fona izskatāmies apmēram otrajā, trešajā vietā pēc ekonomiskās attīstības, un tas ir attiecināms uz visām jomām.

— Un kādu sfēru mēs varētu minēt kā piemēru, kur mēs esam vieni no pirmajiem?

A.Bērziņš: — Nu, sāksim jau kopumā par valsts attīstību runāt, teiksim, par makroekonomiskajiem rādītājiem — kaut vai par kopprodukta pieaugumu, kaut vai par tādām lietām kā tiešās investīcijas valsts ekonomikā, mēs esam trešajā vietā Austrumeiropā starp visām kandidātvalstīm pagājušajā gadā.

— Tās lietas varbūt cilvēki tieši nejūt, viņi izglītību, zinātni, veselību jau uzreiz redz.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka arī zinātni tieši neviens nesajūt savā kabatā. Attiecībā uz izglītību jāsaka — protams, izglītībai varētu atvēlēt vairāk. To pašu varētu teikt par veselību, bet nākamajā gadā absolūta prioritāte ir izglītībai, un, ja mēs skatāmies pēc budžeta pieauguma tempiem, tad vislielākais budžeta pieaugums ir nākamajā gadā. Kaut gan, protams, ir ļoti daudz vēl kas kārtojams izglītībā.

— Piezvanīja radioklausītāja, viņa teica, ka sēžot visi pie galda un spriežot, viņu secinājums esot, ka zem "Latvijas ceļa" karoga tomēr saimniekojot Tautas partija.

A.Bērziņš: — Pie kura galda sēžot?

— Klausītāji sēž savā mājā pie galda, es domāju, viņi ir sprieduši un tagad piezvanījuši uz radio, lai uzdotu premjeram jautājumu: vai tā varētu būt, kāpēc tā ir?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka tā tas nav. Katrai partijai ir savas noteiktas politiskās nostādnes, un katra partija realizē savas politiskās nostādnes. Mūsu, "Latvijas ceļa", nostādnes ir ļoti konkrētas — tā ir valsts iespējami straujāka un labāka attīstība. Un kādreiz saskan viedokļi ar pārējiem koalīcijas partneriem — man jāsaka, ka tas ir ļoti bieži, liekas, par pēdējiem sešiem mēnešiem mēs valdībā esam laikam tikai kādas divas reizes atšķirīgi balsojuši: vienreiz pret ir balsojusi Tautas partija, un vienreiz pret ir balsojusi "Tēvzeme". Tā ka faktiski viedokļu saskaņošanas process notiek, un šeit diezgan vienbalsīgi — vismaz valdībā — mēs pieņemam lēmumus.

— Vienkārši jums bieži ir vienādas domas ar Tautas partiju?

A.Bērziņš: — Es negribētu teikt, ka tikai ar Tautas partiju, mums valdībā kopumā ir vienādas domas, mēs saskaņojam viedokļus tik tālu, lai tie būtu vienādi.

— Reizēm šķiet, ka ar tēvzemiešiem tā plēšanās ir lielāka un ka Tautas partija "sēž ar jums kopā".

A.Bērziņš: — Man liekas, ka tas troksnis kopumā izskatās lielāks uz ārpusi, nekā tas ir iekšpusē. Vismaz reāli, valdību vadot, es nesaskatu, ka mums būtu, teiksim, ar "Tēvzemi" kādas īpašas būtiskas domstarpības absolūtajā vairumā jautājumu.

— Te klausītāja zvanīja un jautāja: viņai ir darba stāžs pāri par 30 gadiem, pensionējusies pēc 1996.gada, cik ilgi viņa saņems pabalstu, jo viņai pensija ir tikai 33 lati?

A.Bērziņš: — Tanī brīdi, kad viņa sasniegs pensijas vecumu.

— Tad, kad viņa sasniedz pensijas vecumu, viņai ...?

A.Bērziņš: — Viņai pārrēķina pensiju, jā.

— Jautājums atrisināts. Jautājums ir arī par invalīdiem, viens invalīds zvanīja un jautāja: tomēr ir grūti atrast darbu, darba devēji līgumus neslēdz; vai valdība var mēģināt kaut kā veicināt šo cilvēku integrāciju sabiedrībā?

A.Bērziņš: — Tieši ietekmēt, protams, šo procesu nevar, valdība nevar izdot lēmumu, ka kādam ir kāds jāpieņem darbā, tās ir savstarpējas darba devēja un darba ņēmēja attiecības, bet, protams, mēs to visu laiku veicinām. Un es gribētu teikt, ka šis process ir sācies jau ar kādu 1992.—1993.gadu. Nu, pieņemsim, ir Dubultos tāds invalīdu profesionālās rehabilitācijas centrs, kur speciāli invalīdi tiek apmācīti dažādos amatos — remontēt mašīnas, strādāt ar datoriem, veikt programmēšanas darbus, remontēt sarežģītas elektriskās ierīces. Un šie cilvēki visi ir ārkārtīgi pieprasīti darba tirgū, kā man direktors stāstīja, viņi burtiski tiek izķerti pēc izlaiduma. Acīmredzot šai konkrētajā gadījumā, ja ir grūtāk ar šo darbu, vienkārši jāmeklē palīdzība, jāapgūst varbūt kāds jauns amats vai jāpārkvalificējas, tas ir tas veids, kā labāk integrēties. No valsts viedokļa mēs to darām, un es gribētu teikt, ka tur nav jāmaksā pašam cilvēkam nekas, tur vienkārši jāiztur zināmi testi un jātiek ieskaitītam grupā, tur nav arī nekāda vecuma ierobežojuma.

— Es tikai klausījos, un man likās, ka varbūt vajag kaut kādu ieinteresētību, kas liktu darba devējam labvēlīgāk skatīties uz invalīdu.

A.Bērziņš: — Pasaules praksē kopumā ir nonākuši pie secinājuma, ka nekāds cits ieinteresētības mehānisms tik labi nestrādā kā profesionālā kvalifikācija, un, ja kaut kur ir vērts likt naudu iekšā, tad tā ir profesionālā kvalifikācija.

— Zemnieks zvanīja un jautāja: cik ilgi zemniekiem būs jāturpina kreditēt pārstrādes uzņēmumus, proti, labību nodod, bet naudu nesaņem?

A.Bērziņš: — Nu, tā ir paša konkrēta izšķiršanās, ar kādiem nosacījumiem zemnieks atdod šo labību.

— Bet ja nepiedāvā tādus variantus nemaz — ak, dod naudu uzreiz?

A.Bērziņš: — Nē, tā ir vispārēja prakse, es esmu bijis "Dobeles dzirnavniekā", un viņi man stāstīja, ka viņi slēdz līgumu ar zemnieku par to, ka pusi naudas samaksā uzreiz, otru pusi — trīs mēnešu laikā. Tātad, ja zemnieks nepiekrīt, viņš var braukt kaut kur citur — uz "Rēzeknes dzirnavnieku" vai uz "Rīgas dzirnavnieku" vai vienkārši glabāt graudus pats pie sevis līdz brīdim, kamēr graudiem būs labas cenas.

— Tātad tikai un vienīgi vienošanās?

A.Bērziņš: — Protams, tikai un vienīgi.

— Pēc brīža jums būs valdības ārkārtas sēde, kurā jūs skatīsit arī šī gada budžeta grozījumus.

A.Bērziņš: — Jā. Deputāti ir ierosinājuši veselu virkni grozījumu, tātad atbildīgās Saeimas komitejas šos grozījumus ir izskatījušas, devušas savu viedokli, un valdībai būs jāiziet cauri visiem šiem grozījumiem, jāapskatās, kā tas kopumā var izskatīties, un jāpasaka savs viedoklis. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs tieši varam ietekmēt deputātu balsojumu tā vai citādi, bet mums ir nepieciešams paust savu viedokli.

— Latvijas radio jau no rīta ziņoja, ka tur ir daudz priekšlikumu, kas arī kaut kādā veidā palielina šo budžeta deficītu, un ka viena daļa no tiem pat varētu tikt atbalstīti.

A.Bērziņš: — Mums jāizskata visi šie priekšlikumi un jānoklausās precīzi visa argumentācija. Tas, ko es pašlaik varu redzēt no budžeta projekta, man nedod pilnu informāciju par to, kāpēc tieši tāds vai citāds lēmums ir pieņemts. Mēs esam uzaicinājuši arī budžeta komisijas pārstāvjus uz šo sēdi, acīmredzot arī viens otrs deputāts vai viņa pārstāvis būs valdības sēdē un mēģinās savu viedokli klāstīt. Es domāju, ka mēs šodien tiksim galā ar šiem budžeta grozījumiem, vismaz paudīsim savu attieksmi, un es ceru, ka otrajā datumā šā gada budžeta grozījumi tiks pieņemti, un tās daudzās lietas, kas ir ieplānotas vēl šā gada budžeta grozījumos, tiks realizētas. Pieņemsim, tur ir veselības aprūpei par 1,6 miljoniem latu palielināts budžets. Tātad varbūt daļa no šīm problēmām, kas šobrīd ir slimnīcās, caur to tiks noņemta.

— Jūs domājat šovakar vēlu sēdēt?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mēs vienā divās stundās maksimāli tiksim cauri. Nav plānots nekas cits kā tikai un vienīgi šis jautājums.

— Es gribu vēl pajautāt. Mēs savulaik runājām par Rīgas Aviācijas universitātes likvidāciju — vai tās lietas iet uz priekšu?

A.Bērziņš: — Jā, izglītības ministrs strādā ar likvidatoru, mēģina tikt skaidrībā, kas tur ir. Izrādās, ka likvidators ir nedaudz pārsniedzis savus pilnvarojumus un nav rīkojies tā, kā īsti vajadzētu darīt. Greiškalna kungs man ir solījis darīt zināmu, kas tur notiek tālāk.

— Pie tā mēs arī atgriezīsimies. Jautājums ir vēl viens — par cukura pārstrādi, par cukura izmantošanu pārstrādē. Bija runa par akcīzes nodokļa ieviešanu cukuram, kas, es saprotu, nav šobrīd pieņemts, bet šis jautājums ir palicis gaisā, cukura ražotāji joprojām cieš lielus zaudējumus.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka jebkurš nodokļu paaugstinājums, vienalga, kāda mērķa labad mēs to ieviešam, protams, sitīs pirmām kārtām pa mūsu pašu, iedzīvotāju, maciņiem. Ja mums būs jāpērk cukurs par augstāku cenu, vienalga, kāda mērķa labad, mēs visi to sajutīsim savā kabatā. Nākamā gada budžets faktiski ir pirmais budžets pēc desmit gadiem, kurā mēs neesam aiztikuši nevienu nodokli un nevienu nodokli neesam paaugstinājuši.

— Kā tad jūs ierosinātu risināt šo jautājumu par šo konkurences spēju Latvijas pārtikas ražotājiem ar citiem?

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām cukura ražotājiem vajadzētu sākt domāt par tehnoloģiju sakārtošanu, lai saražotais cukurs būtu lētāks, un tad jau tās lietas sakārtotos pašas no sevis.

— Nu, vai tās sakārtotos, tas vēl ir jautājums, protams.

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā tas, kas bija jāizdara no valsts puses, ir izdarīts — mums ir kvotēta tā sauktā cukura ražošana, tātad mēs faktiski ražojam to apjomu, kuru mēs Latvijā patērējam gada laikā — aptuveni 60 tūkstošus tonnu — un ierobežojam pārējā cukura ieplūšanu Latvijā. Protams, ir atšķirīga situācija starp Latviju un, teiksim, Igauniju — Igaunijā nav nevienas cukurbiešu pārstrādes jeb cukura rūpnīcas, tas nozīmē, ka Igaunija var ievest lēto, Eiropas Savienībā dotēto cukuru un par cukuru maksāt salīdzinoši mazāku cenu. Savukārt mēs, atbalstot Latvijas zemniekus, cukurbiešu audzētājus, esam ieviesuši šo kvotu sistēmu un ļaujam cukurbiešu ražotājiem, cukurbiešu pārstrādātājiem saražot šīs 60 tonnas, un savā veidā ierobežojam brīvu cukura plūsmu Latvijā. Pēc tās informācijas, ko zemkopības ministrs sniedza Ministru kabineta sēdē, cukura ražošana un cukura tirgus kopumā Eiropas Savienībā ir viens no vissarežģītākajiem un komplicētākajiem tieši to instrumentu lietošanā, ar kuriem valsts tā vai citādi mēģina aizstāvēt savus ražotājus un ietekmēt arī cukura cenu, nodrošinot to, ka tā pārāk neaug, tādējādi aizstāvot arī pircējus, savas valsts iedzīvotājus. Mēs mēģinām darīt apmēram to pašu.

— Un šai situācijā Igaunijā ir uz pusi lētāks cukurs nekā Latvijā. Līdz ar to, teiksim, "Kalev" šokolādes mums ienāk stipri lētākas nekā "Laimas" šokolāde. Tas nozīmē, ka "Laimai" vienkārši būs ar laiku jāslēdzas ciet?

A.Bērziņš: — Nu, protams, es saku — Igaunijā tā lieta ir atšķirīga. Šeit ir jāskatās un ļoti nopietni jāstrādā pie nodokļu un atvieglojumu politikas, pie brīvās tirdzniecības līguma, pie visām pārējām lietām, bet nav tādas iespējas kaut ko ļoti strauji atrisināt. Visvienkāršākais un visliberālākais būtu pateikt tā: šodien cukura cenas ir brīvas, lai nāk iekšā lētais cukurs, un kāpēc mums būtu jāmaksā par cukuru divreiz dārgāk. Mēs pilnīgi apzināti ejam uz to, ka atbalstām savus cukurbiešu audzētājus, zemniekus, pirmkārt, un, otrkārt, pārstrādātājus, jo arī šīs rūpnīcas faktiski pieder pašiem cukurbiešu audzētājiem — viņiem visiem tur ir akcijas iekšā.

— Kā tur arī būtu, jūs šo jautājumu risināsit tālāk valdībā?

A.Bērziņš: — Jā, mēs visu laiku nopietni skatāmies, un periodiski Zemkopības ministrija nāk klajā ar ļoti konkrētiem priekšlikumiem, ministrija, protams, ir ieinteresēta šo jautājumu kaut kādā veidā sakārtot. Es neesmu tik kvalificēts cilvēks, lai varētu precīzi un niansēs atbildēt par cukura tirgu — tad ir jāuzaicina Slaktera kungs, viņš šo jautājumu tiešām pārzina.

— Mēs viņu arī aicināsim. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš. Visu labu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā