Tieslietu ministre:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 26. oktobrī

Intervija Latvijas televīzijas raidījumā "4.studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Es sākšu ar 8.klases skolnieka jautājumu: kāds ir jūsu mīļākais gadalaiks?

I.Labucka: — Vēls pavasaris, kad jau sāk plaukt kokiem lapiņas un ziedēt kastaņi, un viss zied.

— Šodienas "Lauku Avīzē" Laimonis Purs teica, ka es noniecinot sarunu biedrus ar jautājumu — ko jūs darāt Latvijas labā? Sakiet, vai es jums drīkstu uzdot šo jautājumu, ar kuru es esmu vairākas atbildīgas amatpersonas iedzinis strupceļā!

I.Labucka: — Jūs varat mēģināt. Ko es varu atbildēt? Gluži kā ikviens atbildīgs Latvijas valsts pilsonis, kas mīl savu valsti, kas ciena savu valsti, es esmu godprātīgi nostrādājusi šo darba dienu tāpat kā visas citas. Pašlaik tas ir mans ieguldījums Latvijas labā.

— Vienalga, vai jūs dzerat vai ēdat bulkas, viss ir ieguldījums Latvijas labā...

I.Labucka: — Es domāju, ka ikviena cilvēka darba diena, varbūt izņemot pusdienas, jo tās ēd visi tāpat kā brokastis un vakariņas, ir darbs Latvijas labā. Starp citu, bieži vien, ēdot bulkas, tiek ģenerētas brīnišķīgas idejas, kas pēc tam tiek īstenotas.

— Ko jūs šodien ēdāt pusdienās?

I.Labucka: — Es ēdu bulkas.

— Runājot par tiesu lietām, vienmēr min Eisaka lietu. "Neatkarīgā Rīta Avīzē" bija publicēts sprieduma teksts, tā ir sarežģīta lasāmviela, kuru daudzi nemaz nevarēja izlasīt. Žurnālisti izteica savus viedokļus. Kā jūs vērtējat to, ka prese un sabiedrība vērtē tiesas spriedumu un izsaka krasi atšķirīgu viedokli?

I.Labucka: — Es domāju, ka tā ir kopumā ļoti normāla parādība. Mums ir tiesības spriest par tiem procesiem, kas notiek sabiedrībā, arī izteikt viedokli par tiesas spriedumiem. Kopumā tā ir normāla parādība. Katrā atsevišķā situācijā, protams, ir nianses, var strīdēties vai nestrīdēties, bet kopumā, es domāju, sabiedrībai ir tiesības zināt un apspriest lietas.

— Ko jūs domājat par to, ka tiesnesis Eisakam piesprieda tik mazu sodu? Sabiedrība to nepieņem.

I.Labucka: — Es saprotu, ka visi vēlas dzirdēt, kā to komentē tieslietu ministrs. Man ir savs cilvēciskais viedoklis par šo lietu, bet es nedomāju, ka man ir tiesības paust savu uzskatu par krimināllietu, kas tiek pārsūdzēta, kas tiks skatīta nākamajā tiesas instancē, jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar likumu ministrs ir tas, kas ir tiesīgs ierosināt disciplinārlietu pret tiesnešiem. Ar līdzīgu gadījumu mēs jau esam saskārušies Laventa lietā, kad viena no apsūdzībām no viņa puses bija tieši par amatpersonu, konkrēti, toreizējā tieslietu ministra izteikumiem par lietas gaitu. Tādēļ es kā tieslietu ministre gribētu atturēties no komentāra par spriedumu šajā krimināllietā.

— Bet savs cilvēciskais viedoklis jums ir?

I.Labucka: — Bez šaubām.

— Pie mums "4.studijā" viesojās Muižnieka kungs no Rīgas apgabaltiesas. Mēs runājām par telpu jautājumu. Principā ir tā, ka Latvijā ir ģeniālākie noziedznieki, kas badojas, lai varētu stāties tiesas priekšā. Laikam tikai Indijā kaut kas tāds notiek. Kā jūs to vērtējat?

I.Labucka: — Es nezinu, vai Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur kāda persona badojas savu mērķu sasniegšanai. Protams, īsti normāla šī situācija nav, un Rīgas apgabaltiesas problēma ir tik milzīgs augonis, ka tas ir vai nu jāpārgriež, vai tas tūlīt pārsprāgs.

— Bet jums tomēr kaut kas ir jādara šajā situācijā.

I.Labucka: — Mans viedoklis un manas rīcības virziens ir sekojošs: es uzskatu, ka visātrākais problēmas risinājums būs, izbūvējot namu Abrenes ielā 3. Šis nams ir Valsts nekustamo īpašumu aģentūras statūtkapitālā, un aģentūra ir ar mieru šo māju izbūvēt tiesas vajadzībām. Savu priekšlikumu un atbalstu ir devis gan premjers, gan finansu ministrs. Pašreiz Tieslietu ministrijas darbinieki strādā ar nekustamo īpašumu aģentūru, lai saskaņotu zināmu rīcību un idejas šī projekta realizācijā. Es uzskatu, ka tas ir visātrākais šīs problēmas risinājuma veids.

— Tad cik ilgi šiem cietumniekiem būs jābadojas, lai viņu lietas tiktu izskatītas tiesā?

I.Labucka: — Varbūt šī lieta tiks skatīta pēc mēneša, trim vai pieciem. Protams, lietas tiek nozīmētas arī uz 2002. gadu, un tas īsti labi nav.

— Pasaulē notiek cīņa pret korupciju. Nupat mēs to esam sākuši darīt arī Latvijā. Jūs esat viena no galvenajām, kas vada šo cīņu. Kad, kurā gadā Latvijā tiks uzvarēta korupcija?

I.Labucka: — Es domāju, ka korupcija kā parādība vispār netiks uzvarēta nekur un nekad. Kāds procents vienmēr paliek, pat tādās valstīs kā Dānija un Zviedrija, kas ir vispārzināmas valstis, kurās šī problēma ir ļoti minimāla. Man īsti nepatīk vārdi "cīnīties" un "cīņa ar korupciju". Tad es iedomājos, ka man ir jāapbruņojas ar ieročiem, es domāju, ka valdības uzdevums ir koordinēt un virzīt šo jautājumu. Cīnīties... Cīnās ar noziedzību.

— Korupcija jau tā pati noziedzība vien ir.

I.Labucka: — Realizācija ir policijas un prokuratūras funkcija. Politiķiem un Saeimai būtu jānodarbojas ar likumdošanu un jautājumu koordinēšanu.

— Šķēles laikā bija pirmais pretkorupcijas likums un principā izrādījās, ka visi bija korumpēti. Bet tad šī cīņa kaut kā beidzās, un viņš šos korumpētos ministrus paņēma pie sevis valdībā.

I.Labucka: — Jā, tā bija interesanta situācija. Ja mēs paņemam par piemēru Zviedriju, tad tur bija gadījums ar Freivaldes kundzi, kura bija norēķinājusies ar ministrijas kredītkarti lidostā. Tas tika uzskatīts par pietiekamu pārkāpumu, lai viņa aizietu no amata. Tas ir attieksmes jautājums.

— Tas ir arī morāles jautājums. Morāles jautājums ir arī tas, vai tu vari vai nevari braukt ar valsts mašīnu savās privātajās darīšanās.

I.Labucka: — Pakāpeniski šīs lietas attīstās. Es vēroju jaunās paaudzes cilvēkus, kas nāk strādāt uz ministriju, kuriem ir 23 līdz 25 gadi. Viņiem ir pavisam citāda attieksme pret lietām.

— Tas nozīmē, ka žurnālistiem būtu jābūt lielākiem asinssuņiem un jāseko ministriem līdzi ik uz soļa.

I.Labucka: — Es domāju, ka ir pietiekami labi sekots. Es domāju, ka ir izdarīti pietiekami labi secinājumi. Man, piemēram, nav valsts kredītkartes. Līdz ar to man pilnībā atkrīt jautājums, vai es to izmantoju vai ne.

— Tad, kad mainās sabiedrība, tad ir vispārējs sajukums arī morālē.

I.Labucka: — Jā, es tā teiktu.

— Cik ilgā laikā sabiedrība var atveseļoties pēc visām šīm bagātināšanās tendencēm, slepkavībām un tā tālāk? Piemēram, Amerikā tas bija vienas paaudzes jautājums.

I.Labucka: — Es domāju, ka arī Latvijā tas varētu būt vienas paaudzes jautājums, bet paaudzei acīmredzot ir jānomainās. Tās ir pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas problēmas, izglītības problēmas. Jā, es uzskatu, ka paaudzes nomainīsies.

— Tātad man ir jānomirst, un jūs būsit veca tantiņa, kad korupcija būs daudzmaz apkarota?

I.Labucka: — Es ceru, ka es un arī jūs daudz ātrāk sagaidīsit kaut kādas nobīdes šajā jautājumā. Es gribētu teikt tikai vienu lietu — nekādi bargi sodi vai likumi šo problēmu nevar atrisināt. Ir jābūt sabiedrībai kopumā viedoklim par lietu virzību, to risinājumu.

— Bet kas nesīs šo jauno morāli, ir jānāk kādam mācītājam?

I.Labucka: — Ir jānāk mācītājam, ir jānāk skolotājam, jānāk sabiedriskajiem darbiniekiem, masu medijiem, politiķiem, tas ir liels kopu darbs. Pirmkārt, jāsāk ar bērniem. Labs pedagogs ir zelta vērts. Cilvēks, kas sagatavo bērnus turpmākajai dzīvei, ir nenoliedzama vērtība.

— Man viens tiesnesis teica, ka no jums tiesneši baidoties. Tas ir rets gadījums Tieslietu ministrijā. Jo jūsu tēvs ir Blonska kungs, kas, lai gan aizgājis pensijā, bet ir cilvēks, kas ļoti daudz zina. Vai viņš jums arī stāsta operatīvos noslēpumus vai dod padomus?

I.Labucka: — Par operatīvām ziņām viņš man nestāsta, mēs gan bieži pārrunājam procesus, kas notiek sabiedrībā, es viņam paprasu padomu, un viņš man to arī neliedz. Es nedomāju, ka no manis īpaši baidās tiesneši, vēl jo vairāk tāpēc, ka es pati nāku no viņu vidus. Daudzus no viņiem es pazīstu no kopīgi nostrādātajiem gadiem tiesā. Tie bija 90. gadi.

— Bet jūsu tēvs kā bijušais galvenais policists diezgan daudz zina. Viņš zina, kā tiesneši ņem kukuļus.

I.Labucka: — Ja tik daudzi policisti zina par šīm lietām, tad kur ir uzvārdi, kur ir informācija? Kur ir pierādījumi? Ja jūs nevarat pierādīt, tad strādājiet tā, lai to varētu. Vienkārši ir aktīvāk jāstrādā.

— Tad jums tēvs nesniedz padomus — no tā, meitiņ, uzmanies, tas nav labs cilvēks?

I.Labucka: — Es domāju, ka es esmu tajā vecumā, kad es jau pati varētu tikt galā.

— Man liekas, ka jūsu tēvs par agru aizgāja pensijā, vai jūs tā nedomājat?

I.Labucka: — Viņam ir 67 gadi. Vai tas ir daudz vai maz, man ir grūti pateikt. Pensijā viņš jau ir sen. Šis jau bija trešais pensijā aiziešanas piegājiens. Trīs lietas labas lietas. Es domāju, ka viņš aizgāja laikus. Nekur viņš nav pazudis. Viņš joprojām sadarbojas ar Rekšņas kungu, tādējādi ir iespējas izmantot viņa pieredzi un zināšanas. Tik ilgi, cik viņš būs vajadzīgs, viņš vienmēr būs blakus.

— Vēl ir jautājums par Jauno partiju. Tā pašlaik atrodas vai neatrodas reanimācijā? Cik es zinu, tā gribēja pilnībā atdoties "Latvijas ceļam". Citi ies pie sociāldemokrātiem, citi uz Tautas partiju, uz kādu partiju jūs taisāties pāriet?

I.Labucka: — Es netaisos pāriet ne uz kādu citu partiju. Es neesmu par to pat īpaši domājusi. Uz Jauno partiju es atnācu tieši tādu apsvērumu dēļ, ka tā bija partija, kuras veidošanas princips bija jauni cilvēki, profesionāļi, kas pirms 7. Saeimas vēlēšanām nav bijuši iejaukti kādos politiskos procesos vai kādos skaļākos privatizācijas skandālos. Ideja bija nest jaunu attieksmi pret valsts pārvaldi utt. Protams, partijai bija ļoti grūti pamatot savu ideoloģisko bāzi. Ja mēs paskatāmies tuvāk, tad gan Tautas partijai, gan "Latvijas ceļam", gan Jaunajai partijai ideoloģiskās nostādnes daudzos jautājumos ir diezgan līdzīgas. Cits jautājums ir, kā Jaunajai partijai veicas grūtajos pārbaudījumos pēc iekļūšanas Saeimā.

— Tagad ir Saeimas frakcija, kas nav partijā, situācija ir ļoti īpatnēja.

I.Labucka: — Es domāju, ka ir jārunā vairāk par partijas vadību. Partijas vadītājs bija Raimonds Pauls, un sākotnēji partijai bija vairāki līdzpriekšsēdētāji. Un šī sistēma, kā arī pieredzes trūkums, kā vajadzētu strādāt politiskai partijai, noveda pie tādas situācijas, kāda ir šobrīd. Tas tiešām ir ļoti žēl, jo partijā darbojas daudzas izcilas personības. Situācija ir tāda, kāda tā ir.

— Jūs, protams, politikā ievedāt daudzus jaunus cilvēkus, kas citādi nebūtu ienākuši. Vai jūs piedalīsities pašvaldību vēlēšanās?

I.Labucka: — Partija par to domā, vakar mums bija valdes sēde, vairums valdes locekļu bija par to, lai Jaunā partija piedalītos pašvaldību vēlēšanās. Viena lieta ir vēlēties, otra lieta ir nopietna sagatavošanās.

— Raimonds Pauls spēlēja klavieres, jūs braucāt pa laukiem, un visi bija pilnīgā sajūsmā.

I.Labucka: — Jā, tagad vairs nav Raimonda Paula, bet es ceru, ka ir citi cilvēki, kas pa šiem diviem gadiem sevi ir apliecinājuši.

— Mums zvanīja kāda cēsniece un jautāja: kad beidzot sakārtos alimentu piedziņas jautājumus?

I.Labucka: — Es domāju, ka alimentu piedziņas jautājumi ir sakārtoti, bet katra alimentu lieta ir ļoti individuāla. Ja atbildētājs — alimentu nemaksātājs — slēpjas, izvairās, saņem 50 latu algu un pārējo konvertā, tad pierādīt viņa patiesos ienākumus ir ļoti grūti. Situācijas ir smagas un pat traģiskas. Bet kopumā piedziņas mehānisms ir normāls. Bieži vien ir tā, ka nav ko piedzīt.

— Nu jā, cilvēks oficiāli it kā neko nepelna, un jūs varat piedzīt, cik jūs gribat.

I.Labucka: — Būdama praktizējoša advokāte Tukuma tiesā, es sēdēju un gaidīju savu lietu, kur bija lieta par desmit latu alimentu piedziņu. Vīrs stāstīja par kartupeļu maisu, ko viņš var dot un 10 latiem. Arī sieva piekrita, ka tas tā ir. Tā ka situācijas ir ļoti dažādas. Cita lieta ir tā, ka man par lielu izbrīnu ļoti daudzi vīrieši negrib maksāt alimentus, kaut gan viņi var to izdarīt. Šis jautājums gan man nav saprotams.

— Kāpēc maksāt, ja var nemaksāt?

I.Labucka: — Protams, tikai piemirstas, ka pa vidu ir bērns. Ļoti daudziem uzskats ir tāds, ka alimenti tiek maksāti bijušajai sievai, kas ļoti nelietīgi tos izmanto savām vajadzībām. Nez kāpēc tiek piemirsts, ka ir bērns.

— Es domāju, ka tas ir neatrisināms jautājums tāpat kā korupcija. Mums zvanīja Ieva Beinaroviča un teica, lai Labuckas kundze noteikti pārbaudot Rīgas Centra tiesas kompetenci spriedumu pieņemšanā. Runa ir par tiem gadījumiem, kad cilvēki tiek izlikti ārā no dzīvokļiem.

I.Labucka: — Pēdējā laikā ir zināma ažiotāža ap Rīgas Centra rajona tiesu. Es esmu tikusies ar domnieku Karpoviču, kuram bija pretenzijas pret Rīgas Centra rajona tiesu. Es centos šīs problēmas atrisināt, vairākus tiesas spriedumus nosūtot Rīgas domei, lai tā varētu tālāk risināt izlikto personu sociālos jautājumus. Bet es neatceros, ka man pēdējā laikā būtu bijušas kādas sūdzības par Rīgas Centra rajona tiesas spriedumu, izskatot kādu dzīvokļa jautājumu. Otrs, ko es gribētu teikt, mums ir trīskārša tiesu sistēma. Ja cilvēku neapmierina konkrētās tiesas spriedums, viņš to var pārsūdzēt apgabaltiesā. Kamēr spriedums nav stājies spēkā, nekādas izlikšanas vai kādas citas procesuālas darbības netiek veiktas.

— Ir tiesas spriedumi, kur no dzīvokļa izliek 20 latu dēļ. Un cilvēkam vienkārši nav naudas sūdzēties tālāk nākamajā instancē.

I.Labucka: — Es intereses pēc pajautāju vienai no tiesnesēm tieši par šīm mazajām lietām, kur ir runa par 40, 50 latiem. Un tad paveras bilde — īres maksa mājā bez labierīcībām ir, teiksim, lats un 59 santīmi. Un šī īres maksa nav maksāta 20 mēnešus. Un tā sakrājas šie 40 lati, ja tu neesi maksājis 20 mēnešus. Tad izrādās, ka tu vispār vari nemaksāt.

— Man tas viss atgādina Dikensa laika Angliju, kad cilvēku izmet uz ielas.

I.Labucka: — Tiesa pilda likumu. Ja ir iesniegta šāda prasība, abām pusēm ir pilnas procesuālas tiesības par savām tiesībām cīnīties. Īpaši izlikšanas lietās tiesa cenšas panākt miera izlīgumu starp izīrētāju un īrnieku. Ir iespējas vienoties par parāda atmaksas kārtību. Ir varianti.

— Mums zvanīja kāda tiesnese un jautāja, kādēļ tiesnešiem nav personālās pensijas.

I.Labucka: — Šis jautājums no pašu tiesnešu puses nav īpaši aktualizēts. Ja šis jautājums tiktu aktualizēts, piemēram, 17. novembrī būs tiesnešu biedrības pilnsapulce, tad Tieslietu ministrija ir gatava šo jautājumu virzīt.

— Kur iesprūdis likums par īres tiesām?

I.Labucka: — Likums par īres tiesām nekur nav iesprūdis, tas ir vienkārši atcelts. Namsaimnieks gluži tāpat kā jebkurš cits pilsonis var griezties tiesā ar savām prasībām.

— Mums šeit ir ienācis tāds ierosinājums: Ministru kabineta zālē uzrakstu "Viens likums, viena taisnība visiem" nomainīt pret uzrakstu "Kam nauda, tam taisnība". Jūs nāksiet valdībā ar šādu ierosinājumu?

I.Labucka: — Nē, es nenākšu...

— Ko jūs darāt, lai tauta sāktu ticēt tiesām un tiesiskai valstij?

I.Labucka: — Ļoti grūts jautājums. Mans reālais uzdevums būtu informēt sabiedrību, kāds darba apjoms tiek veikts, cik lietas tiek izskatītas. Es uzskatu, ka ir jāuzlabo, lai cik tas arī būtu nepopulāri, tiesu materiāli tehniskais stāvoklis. Ir jāizglīto gan tiesneši, gan sabiedrība par to, kas ir tiesa, kas ir tiesības un kas ir pienākumi. Tā nav tikai tiesas problēma. Tā ir visas sabiedrības problēma kopumā.

— Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja tiesneši būtu patiešām cienījami cilvēki visā valstī. Būtu labi, ja cilvēks, stājoties tiesas priekšā, zinātu, ka uzvarēs taisnība, nevis nauda. Paldies par sarunu!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā