Latvijas brīvībai atdotā sirds

Rīt, 28.oktobrī, paies desmit gadi, kopš mūžībā aizgājusi Ita Kozakēviča. Latvijas Republikas Augstākās padomes — pirmā mūsu atkal demokrātiski ievēlētā parlamenta — deputāte. Viena no Latvijas Tautas frontes un Latvijas poļu organizācijas vadītājām. Latvijas sabiedrības visatzinīgāk novērtētā sieviete...

Ita Kozakēviča 1990.gadā Foto: Anda Krauze

Taču vien nosaukt Itas Kozakēvičas daudzos pienākumus un goda nosaukumus nozīmētu pateikt ļoti maz par šo leģendāro personību.

Tagad, no vēsturiskas perspektīvas raugoties, redzams, ka Ita bija parādība, Latvijas brīvības simbols. Mūsu zemes patriotisma, Latvijā dzīvojošo cittautiešu sirdsapziņas iemiesojums.

Deviņdesmito gadu sākumā, veidojot Latvijas zemkopju avīzi "Ābele", bijām Itu Kozakēviču izvēlējušies par savu simbolu. Ābeles zīmē dzimusi, tīra un skaista kā ābele nobriedušas sievietes viedajā gudrībā.

Sazinoties ar Pasaules poļu kongresa rīkotājiem, atradām cilvēku, kurš bijis Itai Kozakēvičai līdzās viņas mūža beidzamajās dienās un arī liktenīgajā 28. oktobra pēcpusdienā. 1991. gada februārī, Vecrīgas barikāžu dienās, "Ābelē" tika publicēta Baltkrievijas Poļu savienības priekšsēdētāja Tadeuša Gavina liecība, dziļā sirsnībā "Ābeles " redakcijai atsūtīta. Atmiņas, kas sākas ar 1990. gada Pasaules poļu kongresa Romā aprakstu — ar brīdi, kad šī foruma rimto gaisotni uzspridzināja Latvijas poļu sūtne Ita Kozakēviča:

— Jau tas vien, ka ziņojumu Austrumu poļu vārdā bija uzticēts nolasīt Itai, liecina par daudz ko. Pirmajā konferences darba dienā bija paredzēti tikai divi referāti. Itas ziņojums bija otrais pēc kārtas, pirmo nolasīja Rietumu pasaules poļu pārstāvis.

Kad Ita piegāja pie tribīnes (es sēdēju blakus tribīnei prezidijā), biju izbrīnījies, ka viņa nav iepriekš sagatavojusi uzstāšanās tekstu. Taču Itas runu vairākkārt pārtrauca aplausi: viņa aicināja poļu nācijas pārstāvjus no Rietumiem un Austrumiem rast kopēju valodu un saprašanos. Līdz Itas uzrunai šādas kopsajūtas nevienam nebija, starp delegācijām bija jūtama robeža. Un tikai pēc tam, kad Ita nokāpa no tribīnes, visiem kļuva skaidrs, ka esam tuvinājušies. Izgaisa bažas, ka konference varētu būt lemta neveiksmei.

Ita bija īstena savas dzimtās Latvijas patriote. Viņa aicināja arī mūs, pārējos poļus no Savienības, ar lielu cieņu izturēties pret savām republikām, kuras izvēlējušās suverenitātes ceļu. Viņa aicināja cieši sadarboties ar tautas frontēm, kuras cīnās ar partokrātiju un padomju birokrātiju. Jau pēc viņas traģiskās aiziešanas mēs lūdzām no ieraksta atjaunot Itas uzstāšanos un izplatīt to mūsu vidū.

Ita bija pārliecināta, ka jārada visas pasaules poļu starptautiska organizācija, par ko centās pārliecināt arī konferences dalībniekus. Ticu, ja nebijis traģiskā notikuma, viņa pirmā pārstāvētu Austrumu poļus rīcības komitejā šādas organizācijas radīšanai un, iespējams, kļūtu par šīs organizācijas vadītāju.

Ita ļoti priecājās, ka piepildījies viņas sapnis skatīt mūžīgo pilsētu un būt pieņemšanā pie Jāņa Pāvila II. Ekskursijas laikā mēs kopā ar Itu apstājāmies pie Vatikāna sienas. Te pārdeva Romas un Vatikāna slaidus, un Ita no viņas rīcībā esošajām nieka 8000 lirām bez kavēšanās atdeva 5000, lai nopirktu šos slaidus par piemiņu. Viņu neinteresēja citi, materiāli izdevīgāki pirkumi.

Es Itu mīlēju un cienīju kā augsta līmeņa sabiedrisko darbinieci, un tādēļ mēs bieži bijām kopā.

Tajā traģiskajā dienā pa ceļam uz Monte Kazino es ievēroju, ka Itai ir slimīga sejas krāsa un viņa izskatās sagurusi. Kad ieradāmies ģenerāļa Andersa poļu armijas karevju atdusas vietā, Ita daudz fotografēja, sniedza interviju poļu televīzijai un bija ļoti satraukta. Notika arī mise, kuru vadīja bīskaps Kaminskis. Ita tajā gandrīz nepiedalījās, bet apstaigāja kapus un fotografēja, pa laikam attālinoties un panākoties tuvāk.

Atpakaļcelā uz Romu apstājāmies Gaetā un pusdienojām jūras krastā. Todien, 28. oktobrī, man bija vārdadiena. Ita pirmā to atcerējās un mani apsveica. Laiks bija labs, un pēc pusdienām kopā ar Lietuvas poļu savienības priekšsēdi Janu Senkēviču nolēmām izpeldēties, pievienojoties Varšavas "Poļu sadraudzības" līdzstrādniekam Janam Plateram Gajevskim. Kad visi jau bijām ūdenī, negaidīti parādījās Ita un devās mums garām. Es lūdzu Itu neiet tik dziļi. Izpeldējies, nākdams ārā no ūdens, es aicināju arī Itu un Janu nākt malā, jo laiks strauji pasliktinājās. Vēl ģērbjoties, es jūrā redzēju divu peldētāju galvas, bet, apģērbies un pametis skatu uz jūru, Itu vairs neredzēju. Pēc 5 vai 10 minūtēm, kuru laikā mēs centāmies Itu atrast, viļņi viņu izskaloja krastā. Izmisums bija bezgalīgs. Bet glābt Itu neizdevās. Vēlāk uzzināju, ka no rīta viņa dzērusi sirdszāles. Rīgā uzzināju mediķu slēdzienu, ka viņai apstājusies sirds. Visa delegācija pārdzīvoja traģēdiju, bēdas mūs saliedēja vēl ciešāk.

Man vienīgajam no delegācijas izdevās atbraukt uz Itas bērēm un savām acīm pārliecināties, ka Itu mīl latviešu tauta. Esmu vīrietis, bet raudāju, kad atvedu vecākiem viņas mantas, runāju ar viņiem un jutos vainīgs, ka neesam nosargājuši tādu cilvēku.

Iespējams, pārlasot šo 1991. gada februārī pirmoreiz publicēto Baltkrievijas poļu līdera liecību, daudziem mūsu dziesmotās revolūcijas dalībniekiem sirdī iedzeļ līdzīgs pašpārmetums: nepratām nosargāt tādu cilvēku...

Mācītājs Juris Rubenis reiz teica viedus, vienkāršus un dziļus vārdus: "Mēs kļūdāmies, kad, apglabājot kapsētā sev dārgus cilvēkus, domājam, ka mūsu mīļie paliek aiz mums. Patiesībā viņi, atstājot šīs zemes gaitas, aizsteidzas mums pa priekšu, un gaida uz jaunu tikšanos."

Laikam gan visi labas gribas cilvēki Latvijā ļoti vēlētos šos vārdus attiecināt uz Itas Kozakēvičas piemiņu.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors