Lai Latvijas reģionu izveide atbilstu pašu vajadzībām un starptautiskām mērauklām

Par reģionālo reformu un Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā

Dr.oec. Staņislavs Keišs, Biznesa augstskolas "Turība" asoc.prof.,

Andris Kazinovskis, Balvu rajona padomes izpilddirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Reģionālās reformas jautājumiem valdības deklarācijā nosaukto prioritāšu sarakstā ir ierādīta viena no pēdējām vietām, nekad agrāk tie nav tikuši tik zemu vērtēti. Tāpēc arī šobrīd vērojams diskusijas apsīkums par valsts pārvaldes, reģionālo un valsts administratīvi teritoriālo jeb pašvaldību reformu.

Reģionālā attīstība vispirms ir ekonomiskas dabas jautājums, bet pašas reformas īstenošana nav iespējama bez politiskās gribas. Tāpēc būtisks ir jautājums par to, kāda līmeņa Eiropas Savienības (ES) mērogiem atbilstošus reģionus Latvijā gribam veidot — NUTS 2 vai NUTS 3 (šo jēdzienu skaidrojumu skat. tālāk — red. ).

Latvijas administratīvi teritoriālo vienību dalījums saskaņā ar EUROSTAT Statistisko teritoriālo vienību nomenklatūru (NUTS)

Centrālās statistikas pārvaldes izdotajā statistikas biļetenā "Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums" atzīmēts, ka "Latvijas reģionālā statistika ir izveidota saskaņā ar EUROSTAT izstrādāto Statistisko teritoriālo vienību nomenklatūru (NUTS). Šī hierarhiskā ES izstrādātā piecu līmeņu klasifikācija veidota, lai nodrošinātu teritoriālo vienību vienotu iedalījumu Eiropas Savienībā reģionālās statistikas mērķiem. Biļetenā ir arī norādīts, ka "pamatojoties uz LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un LR Centrālās statistikas pārvaldes 1999.gada 30.martā parakstīto protokolu, Latvijā NUTS 1 līmenis ir vienāds ar NUTS 2 un atbilst visai valsts teritorijai. NUTS 3 līmeni sastāda 5 reģioni, NUTS 4 – 26 administratīvie rajoni un 7 republikas pilsētas (kopā 33 vienības), bet NUTS 5 veido 481 pagasti un 77 pilsētas (kopā 558 vienības)".

Informācija par iespējamo Latvijas reģionālo uzbūves modeli uz EUROSTAT tika nosūtīta 1997.gadā, kaut arī Administratīvi teritoriālās reformas likums Saeimā tika pieņemts tikai 1998.gada 21.oktobrī. Akcentu maiņa ES reģionālajā politikā laika posmam no 2000.gada līdz 2006. gadam tikai apliecina pārliecību, ka Latvijā ir jāizveido tādi reģioni, kuri atbilst NUTS 2 modelim.

Neskaitāmie administratīvi teritoriālo robežu grozījumi padomju gados ir radījuši jucekli. Skaidrs, ka pašvaldības varēs darboties tikai vienā reģionā. Tāpēc tagad galvenā problēma ir noteikt reģionu robežas. Nenosakot robežas, tiek kavēts arī pašvaldību apvienošanās process.

ES reģionālā politika

Līgums par Eiropas Savienību paredz, ka Savienībai ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu līdzsvarotu ES reģionu attīstību. ES to nodrošina ar strukturālo fondu finansējumu. Strukturālo pasākumu kopumam tiek tērēts līdz 46% no ES budžeta izdevumiem. Šādai līdzekļu pārdalei ir ne tikai ekonomiska, bet arī politiska nozīme. Šie iespaidīgie līdzekļi laikā no 2000.gada līdz 2006.gadam tiks izlietoti reģionālās attīstības trim prioritāriem mērķiem.

Pirmais mērķis — attīstībā atpalikušu reģionu attīstības un strukturālās uzlabošanas veicināšana. Šis mērķis attiecas tikai uz NUTS 2 reģioniem. Tas nozīmē palīdzības sniegšanu to reģionu attīstībai, kur iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, izteikts pirktspējas paritātē un aprēķināts pēc ES pēdējo trīs gadu rādītājiem, ir mazāks nekā 75% no Eiropas Savienības vidējā lieluma. No visa ES strukturālo fondu budžeta 1. mērķim piešķirtas divas trešdaļas jeb 69,7% budžeta izdevumu, no kā 4,3% pārejas posmā esošo kandidātvalstu reģioniem.

Otrais mērķis — to reģionu ekonomiskās un sociālās konversijas atbalstīšana, kuri sastopas ar strukturālām grūtībām. Šā mērķa aptvertajiem reģioniem jābūt ar strukturālām problēmām, kuru sociāli ekonomiskā attīstība jāatbalsta. Tiem jāietver teritorijas, kurās notiek sociāli ekonomiskas pārmaiņas rūpniecības un pakalpojumu sektoros, grūtībās nonākušās pilsētas un lauku teritorijas. Šis mērķis attiecas tikai uz NUTS 3 reģioniem, un tiem palīdzības sniegšana no ES strukturālo fondu budžeta veido 11,5%, no kā 1,4% paredzēti pārejas ekonomikas valstīm.

Trešais mērķis — izglītības, kvalifikācijas celšanas un nodarbinātības politikas un sistēmu pielāgošanas un modernizācijas atbalstīšana. Tas nozīmē palīdzības sniegšanu cilvēku resursu attīstībai un cīņai ar bezdarbu. Šī mērķa līdzekļi paredzēti visiem ES reģioniem, izņemot tos, uz kuriem attiecas pirmais mērķis. Trešajam mērķim atvēlēti 12,3% strukturālo fondu budžeta finansējuma.

Rodas jautājums, kāpēc NUTS 2 reģioniem ES strukturālo fondu budžetā tiek atvēlēts tik liels finansējuma īpatsvars, kas ir sešas reizes lielāks nekā NUTS 3 reģioniem?

1991.gada decembrī Māstrihtā parakstītais līgums paredz, ka viena no Eiropas Savienības prioritātēm ir ekonomiskā un sociālā kohēzija jeb saliedētība, kas nosaka galveno reģionālo atšķirību izlīdzināšanu. Atzīmējams fakts, ka ES reģionālā politika orientēta uz palīdzības sniegšanu reģioniem, bet ne valstīm. Tāpēc arī kļūst saprotama ES realizētā reģionālā politika, kura veicina starpreģionālo atšķirību izlīdzināšanu. Diemžēl Latvijā šīs politikas nozīmība pienācīgi netiek novērtēta.

Reģionālo administrāciju/pašvaldību loma valsts publiskās pārvaldes sistēmā

Reģiona pašvaldību (administrāciju) loma publiskajā valsts pārvaldes sistēmā saistīta ar iedzīvotāju un pašvaldību deleģētu valsts pārvaldes funkciju izpildi, un to pakalpojumu sniegšana nodrošināta ar patstāvīgas finansu ienākumu bāzes izveidi. Izvērtējot ES dalībvalstu pieredzi, redzams, ka Latvijai patlaban visatbilstošākais ir EUROSTAT reģionālais NUTS 2, kas Latvijas reģionālās reformas apstākļiem atbilst modelim "4+1", ar nosacījumu, ja tiek veidoti administratīvie, nevis plānošanas reģioni.

Jāatgādina, ka Latvijas reģioni vispirms konkurēs savā starpā par finansiālās palīdzības resursu piesaisti, kuru pamatā būs sagatavoto projektu kvalitāte. Šī konkurence tiks izkropļota, ja finansu resursu sadali veiks centralizēti kādas šiem mērķiem speciāli izveidotas valsts institūcijas.

Ar NUTS 2 līmeņa reģionu izveidi Latvijas reģionu pašvaldības (administrācijas) iegūtu tiesības pašām aktīvi piedalīties reģionālo problēmu risināšanā un risināt jautājumus par finansējuma saņemšanu no pirmsstrukturālajiem fondiem, bet, Latviju uzņemot Eiropas Savienībā, arī turpmāk ar strukturālajiem fondiem. Tas ļautu drīzā laikā izlīdzināt attīstības līmeni starp Rīgu, Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionu.

Aprobežojoties ar NUTS 3 reģionu izveidi šobrīd finansiālās palīdzības saņemšana tiks nodrošināta līdz ar piecu plānošanas reģionu institucionālās, funkcionālās un tiesiskās bāzes izveidi. Šajā gadījumā pastāv risks, un nav zināms, kuru projektu finansēšanai tiks dota prioritāte. Tas, protams, tiks izlemts bez reģionu līdzdalības, kā tas ir noticis jau 1999.gadā ar "Phare" līdzekļu sadali.

Valsts pārvaldes spēja

1999.gadā pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju Latvijā dzīves līmenis ir tikai 27% no Eiropas Savienības vidējā rādītāja. Pēc šī rādītāja Latvija ir viena no pēdējām ES kandidātvalstu grupā. 1998.gadā šis rādītājs bija 28%. Sliktāk nekā Latvijas iedzīvotāji dzīvo vienīgi bulgāri, kuru dzīves līmenis salīdzinājumā ar 1995.gadu arī ir pasliktinājies un tagad ir 22% no ES vidējā.

Reģionu ekonomiskās un iedzīvotāju ienākuma atšķirības joprojām palielinās. Iekšzemes kopprodukta pieaugums uz vienu iedzīvotāju Latgalē ir viszemākais — divreiz mazāks nekā Rīgas reģionā. Par to liecina CSP izdotais statistikas biļetens "Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums".

Valsts pārvaldes vājumu raksturo arī nespēja apgūt piešķirtos ES "Phare" līdzekļus, bet Latvijas Nacionālais attīstības plāns tiek vērtēts kā vāji sagatavots.

Lai finansu ieguldījumi tiešām uzlabotu valsts ekonomisko situāciju, tie jāplāno stratēģiski un ilgtermiņā. Nevar celt iedzīvotāju labklājību laukos, ja bezdarba līmenis tur ir 25% no aktīvajiem darbaspējīgajiem iedzīvotājiem. Situācija prasa radošu analīzi un ekonomisku pieeju problēmas risināšanai. Iedzīvotājiem ir tiesības izvēlēties starp dzīvi pilsētā un laukos, un šo izvēli nedrīkstētu ietekmēt dzīves līmeņa atšķirības. Valsts ekonomiskā politika jāveido vienlīdz labvēlīga gan lielajiem ekonomisko aktivitāšu centriem, gan reģioniem. Lai radītu rosību lauku teritorijā, provincē, ir jābalstās uz ES dalībvalstu reģionālo politiku un pieredzi, izmantojot strukturālo fondu atbalstu, līdzīgi kā tas tika darīts Īrijā, jo šajā valstī, tāpat kā tagad Latvijā, pirms tā pievienojās ES, bija viens no zemākajiem dzīves standartiem visā Eiropā.

ES nesniedz rekomendācijas par to, vai Latvijā tiks veidoti administratīvie vai plānošanas reģioni. Tas mums jāizlemj pašiem. Vienīgi tiek norādīts uz nepieciešamību veicināt valsts pārvaldes reformu, pielāgojot Latvijas valsts administrāciju dalībai ES, un stiprināt atbildīgās institūcijas, kuras būs atbildīgas par pirmsiestāšanās palīdzību "Phare", "ISPA", "Sapard".

Reģionālajai politikai nepieciešams nodrošināt ekonomiskās attīstības dinamismu, lai nebūtu tā, ka dažas pilsētas un nozares attīstās uz pārējās teritorijas rēķina.

Šobrīd reģionu veidošanas process sāk nonākt pretrunā ar pasludināto mērķi — līdzsvarotu teritorijas attīstību. Redzams, ka politiķi baidās no tā, ka, veidojot reģionus, centrālā valsts vara turpmāk nevarēs būtiski ietekmēt reģionu pārvaldi un tā tiks attālināta no finansu resursu sadales un pārdales.

Reģionālās pārvaldes galvenajam uzdevumam vajadzētu būt reģiona attīstībai, un tai jāveic lietas, kas vietējai pašvaldībai ir par lielu, bet valstij — par mazu.

Šobrīd centrālā vara spēj realizēt reģionālo attīstību tikai direktīvi, bet reģioniem ir vajadzīga nepārtraukta administratīvā vadība, koordinācija un attīstības plānošana. Valdība principā strādā viena budžeta gada ietvaros. Arī valdību mūžs mērāms astoņu deviņu mēnešu garumā. Valdības politiskā atbildība aprobežojas ar gada budžeta pieņemšanu, bet reģionālajai attīstībai nepieciešama ilgtermiņa programma, kas nodrošinātu ilgtspējīgu patstāvīgu attīstību. Reģionālās attīstības un ekonomikas jautājumus nevar pakļaut īstermiņa politiskajai atbildībai. Nav sākusies reģionu teritoriālās attīstības plānu realizācija, jo nav kas to vada. Nav līdz galam izstrādāts un sākts īstenot Nacionālo attīstības plānu. Rajoni ir par maziem, tiem nav arī finansu resursu, bet teritoriju izpēte tiek veikta sektorāli, tātad nozaru ministriju griezumā, un tās šobrīd vada un finansē šo procesu.

Bažas rada tas, ka ES pirmsstrukturālo fondu nauda var netikt laikā piesaistīta, jo kavējas reģionu izveide Latvijā. Tas savukārt netraucē ministrijām savā starpā sacensties, lai vienotos par atbildības sadali, piemēram, atsevišķu "Phare" projektu uzraudzībā un izpildē.

Atsakoties finansēt reģionu attīstību, Latvija kārtējo reizi demonstrētu nevērību pret reģionālo politiku, kaut gan nevienmērīgā attīstība visā Latvijas teritorijā, ES skatījumā, ir viena no lielākajām kandidātvalsts — Latvijas — problēmām.

1999.gada oktobrī Ministru kabinetā tika nolemts, ka no valsts budžeta tiks segti 10 — 20%, bet no pašvaldību budžeta 5 — 10% nepieciešamā finansējuma.

Reģiona pašvaldību/administrāciju vieta publiskajā valsts pārvaldē

Reģionu veidošanā svarīgākais ir darba un atbildības dalīšana. Ja tiek izveidoti "4+1" administratīvie reģioni, tad nevis valdībai, bet reģionu pašvaldībām (administrācijām) tiks prasīta tieša atbildība par ekonomisko attīstību reģionos. Valdības atbildība izpaudīsies netieši – iesniedzot ikgadējo budžeta projektu un pārraugot reģionu pašvaldību (administrāciju) darbību, līdzīgi kā tas ir pašreiz, pārraugot pašvaldību darbības likumību. Valstī realizētās reģionālās politikas kvintesence ir reģionu ilgtermiņa attīstības programmu īstenošana. Valsts ekonomiskā politika, izdalot atsevišķi reģionālo funkciju veikšanu, tikai papildinās reģionālo daudzveidību. Valsts investīcijas tiks piešķirtas saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu, bet to izmantošana ir jāatstāj vietējo un reģiona pašvaldību (administrāciju) pārziņā. Tāpēc stingri ir jānodala kompetence, ko katra veic un par ko ir atbildīga. Par izejas punktu varētu kalpot ES prakse – katrai valstij ir jābūt savam investīciju budžetam, kurš paredzēts konkrētu mērķu atbalstam attiecīgās programmās, paredzot atbilstošu finansējumu no ES budžeta. Bet reģioniem un pašvaldībām ir savs investīciju budžets, kuru tās izmanto savās lēmējinstitūcijās apstiprinātu attīstības programmu izpildei, un šīm programmām ne vienmēr ir jābūt valsts investīciju programmu sastāvdaļām. Šāda investīciju veidošanas politika un valsts netiešā ietekme, kas atbilst decentralizētam attīstības modelim, ir daudz efektīvāka par unitārās valsts centralizēto vadības modeli.

Ir svarīgi, lai reģionos notiktu plānveidīga un harmoniska visu tautsaimniecības nozaru attīstība. Tikai tad reģionu un to attīstības aģentūru izveide būs paveikusi savu uzdevumu. Reģionu izveide ir nepieciešama kā visietekmīgākais instruments valsts ekonomiskās attīstības nodrošināšanai. Ir jārēķinās, lai nākotnē ES strukturālo fondu līdzekļus saņemtu ne tikai valsts, bet arī uz ilgtspējīgu un vispusīgi izvērstu darbošanos orientēti spēcīgi reģioni. Veidojot plānošanas reģionus, trūkums ir tas, ka reģioniem juridiski tiek liegta iespēja sadarboties un konkurēt savā starpā par finansu resursu papildu piesaisti labāku projektu izstrādes gadījumā.

Plānošanas reģionu izveides gadījumā šāda loma ir atvēlēta centrālajai valdībai. Nenotiks arī sadarbība starp mūsu un Eiropas valstu reģioniem. No tā cietīs gan reģionālā, gan valsts attīstība kopumā.

Nākamais solis – pāreja no plānošanas reģioniem uz administratīviem reģioniem

Nākamais veicamais uzdevums reģionu izveides procesā Latvijā ir uz plānošanas reģionu bāzes veidojami administratīvie reģioni, kuru pārvalde sastāvētu no reģiona padomes un reģiona administrācijas. Reģiona padome realizētu reģiona kompetencē paredzētās lēmējvaras un uzraudzības funkcijas, bet reģiona administrācija (attīstības aģentūra) — izpildvaras funkcijas. Reģiona padomes izveidē, mūsuprāt, ir iespējami divi varianti. Pirmajā variantā reģiona padome ir veidojama kā vēlēta reģionālās pašvaldības institūcija, otrajā — kā reģionālā asambleja. ES dalībvalstīs funkcionē gan viens, gan otrs modelis. ES 10 dalībvalstīs reģionu pašvaldības tiek vēlētas tiešās vēlēšanās. Jautājums ir par to, kādas funkcijas tiek piešķirtas reģionu pašvaldībām un cik lielā mērā tām ir tiesību normu pieņemšanas prerogatīva. Sevišķi augsta patstāvība reģioniem ir tādās valstīs kā Austrija, Beļģija un Vācija, kurās ir federatīva iekārta. Savukārt valstīs, kurās ir unitārā iekārta (Apvienotā Karaliste, Dānija, Francija, Itālija, Nīderlande, Spānija un Zviedrija), likumus nosaka tikai nacionālais parlaments, kaut arī reģionu pašvaldības ievēlē tiešās vēlēšanās.

Atšķirībā no federālās valsts uzbūves modeļa, kur to administratīvi teritoriālajām vienībām (zemēm) konstitūcijā ir nostiprināta patstāvība noteiktu jautājumu izlemšanā, Latvijas reģionu modelis to izveides laikā līdz 2005. gadam ir veidojams uz paritātes principu pamata (otrais variants), kas pilnībā atspoguļotu arī reģiona divējādo dabu. Tas, bez šaubām, nebūtu ne federālas, ne arī unitāras valsts modelis.

Latvijā, veidojot administratīvos reģionus, jārēķinās, ka reģiona padome pēc savas juridiskās dabas būs valsts pārvaldes iestāde, kura darbosies uz likuma pamata un likuma ietvaros. Diskusija var būt par to, kādus juridiski saistošus lēmumus reģiona padome kā valsts varas pārstāve būs tiesīga pieņemt. To pilnvaru apjomam jābūt nostiprinātam Satversmē. Kas attiecas uz reģionu funkcijām, kuras realizēs to izpildinstitūcija — attīstības aģentūra, tās šobrīd sāk izkristalizēties.

Reģionu izveides procesā svarīgākais jautājums ir — kā visos reģionos izveidot vienveidīgu pārvaldes struktūru.

2000.gada 4.aprīlī Ministru kabinetā apstiprinātās Reģionālās administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas koncepcijas 5. punkts saka, ka reģionālo pašvaldību izveide notiek pakāpeniski laika posmā līdz 2005.gadam. Tas nozīmē, ka 2005.gadā, kad notiks reģionālo pašvaldību vēlēšanas, reģionu rīcībā jābūt no valsts un rajoniem pārņemtiem īpašumiem, finansu resursiem un funkcijām. Kā to vislabāk izdarīt? Gandrīz visos piecos plānošanas reģionos vairāk vai mazāk veiksmīgi risinās jautājums par reģionu attīstības aģentūru izveidi, kas veiks izpildinstitūcijas funkcijas. Nupat tiek risināts arī jautājums par Rīgas attīstības aģentūras izveidi un dokumentu sagatavošanu aģentūras darbības sākšanai. Taču reģionos nav izveidotas institūcijas, kas politiski sekmēs pilnvērtīgu reģionu administrāciju izveidi un darbu. Jau tagad redzams, ka šis process netiek koordinēts, lai arī Ministru kabineta apstiprinātās koncepcijas 6.punktā teikts, ka valsts pārvaldes iestāžu teritoriālā sistēma organizējama, pieskaņojoties plānošanas reģioniem. Ministru kabinetam tuvākajā laikā ir jāpieņem lēmums par reģionu padomes izveidi, kura līdz 2005. gadam varētu funkcionēt kā reģionālā asambleja (otrais variants), bet pēc reģionu vēlēšanām — kā reģionu pašvaldība (pirmais variants). Reģionu izveides laikā reģiona asambleju veido 9 ministriju pilnvarotie un 9 reģiona deleģētie pārstāvji (reģiona padomes modelis "9+1+9"). Valdība ar saviem pilnvarotajiem ministriju pārstāvjiem realizē valsts īpašumu, funkciju un finansu resursu nodošanu, bet reģiona deleģētie pārstāvji savukārt nodrošina rajona institūciju, īpašumu, finansu resursu nodošanu reģiona pakļautībā. Reģiona padomē abu pušu pienākums pārejas perioda laikā ir nodrošināt reģionālo attīstību, iedzīvotāju labklājības pieaugumu un konkurētspēju investīciju un finansu resursu piesaistē.

Atkarībā no katra reģiona specifiskajām īpatnībām un ar tā attīstību saistītajām lietām reģiona padomē no centrālo valsts pārvaldes iestāžu puses lietderīga būtu tādu valsts iestāžu reģionālā līmeņa pārstāvju klātbūtne kā policijas priekšnieks, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks, valsts ieņēmumu dienesta priekšnieks, reģionālās slimokases priekšnieks, reģionālā lauksaimniecības departamenta vadītājs, reģionālais virsmežzinis, vides veselības centra priekšnieks, veterinārā dienesta priekšnieks, zemes dienesta priekšnieks, nodarbinātības dienesta priekšnieks, izglītības un kultūras jomas pārstāvis. Valsts iestāžu skaits, no kuru vidus varētu izvēlēties reģiona padomei nepieciešamos pārstāvjus, varētu būt arī plašāks, taču amatpersonu izvēle būtu atkarīga no reģionu darbības un problēmu specifikas.

Reģiona deleģētie pārstāvji ir izvēlami no rajonu, pilsētu un vietējo pašvaldību atbildīgo vadītāju loka, ņemot vērā visa reģiona teritorijas vienmērīgu pārstāvniecību.

Lai valdības pilnvarotos un pašvaldību deleģētos pārstāvjus reģiona padomē savienotu kopīgam darbam, tās priekšsēdētājam ir vajadzīgas sevišķas pilnvaras. Tās varētu dot vai nu iedzīvotāju, vai arī reģiona asamblejas mandāts, kuru varētu akceptēt arī Ministru kabinets. Ministru kabineta dotās pilnvaras garantētu pilnīgu administratīvo reģionu izveidi. Šāda amatpersona reģionu izveides laikā spētu efektīvi organizēt un vadīt reģiona padomes darbu. Nenoliedzami, ka par reģiona asamblejas vadītāju varētu būt tikai cilvēks ar augstu kvalifikāciju un pieredzi pašvaldību darbā.

Reģionu izveides procesa laikā svarīgi būs panākt, lai reģionos uz vietām tiktu izveidots augsti kvalificēts un darbotiesspējīgs administratīvais aparāts un tiktu pārņemtas valsts decentralizētās funkcijas un finanses. Bez tam visu reģionu administrācijām nepieciešams nodrošināt saskaņotu darbību, balstoties uz vieniem un tiem pašiem principiem.

Gribētos ticēt, ka Latvijā ir iespējama sekmīga reģionālā attīstība un valsts augšupeja un ka Saeimas deputāti, valdības ministri un pašvaldību vadītāji to apzinās. Pretējā gadījumā nav zināms, kā tuvākā un tālākā nākotnē iespējama Latvijas valsts līdzsvarota attīstība, kas nodrošinās iedzīvotāju labklājības pieaugumu.

Literatūra

• Central Statistical Bureau of Latvia. Macroeconomic portrait of Latvia’s regions. Statistical Bulletin. Riga, 2000 .

• EC Structural Funds. Reform of the Structural Funds 2000—2006. Comparative analysis (June 1999). European Commission. 13. lpp.

• Eiropas Savienības reģionālā politika un strukturālie fondi. 3.redakcija. Rīga, 1999.

• S. Keišs, A.Kazinovskis. Eiropas Savienības reģionālā politika un Latvija// Diena, 1999. gada 4. septembris.

• Paskāls Fontēns. 10 tēmas par Eiropas Savienību. Apgāds "Alberts XII", Rīga, 2000.

• Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc? 1999. 24.lpp.