Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radiofonā

Intervija Latvijas Radiofonā 4. janvāra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien! Jūs šodien tikāties ar Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvjiem.

A. Bērziņš: — Labdien! Gribu novēlēt visiem radioklausītājiem laimīgu Jauno gadu! Jā, es tikos ar Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvjiem. Tā ir darba grupa, kas faktiski braukā apkārt un skatās tās pilsētas, kuras ir pieteikušas savu līdzdalību kā pilsētas, kuras vēlētos rīkot pasaules čempionātu. Un jāsaka, ka mūsu Hokeja federācija ar Kirovu Lipmanu un Helmutu Balderi priekšgalā ļoti, ļoti nopietni ir strādājuši pie tā, lai šo grupu atvestu uz šejieni, un tagad droši vien viņi turpina strādāt, lai pārliecinātu, ka Latvija ir tā pareizā vieta, kur rīkot šo čempionātu.

— Pasaules čempionātu.

A. Bērziņš: — Jā.

— Tur bija runa par to, ka tas pasaules čempionāts varētu varbūt notikt — vismaz tā ir Latvija pieteikusies — 2005.gadā šeit, Rīgā.

A. Bērziņš: — Latvija šobrīd ir pieteikusies uz 2005.gadu, bet problēma ir tāda, ka 2004.gadā šis čempionāts notiek Helsinkos, Somijā, un tā stratēģija, kā to rīko, ir tāda, ka vienu gadu notiek ziemeļos, otru gadu kaut kur vairāk uz dienvidiem — viņi mēģina tādējādi paplašināt ģeogrāfiju un nodrošināt to, ka hokejs ir populārs ne tikai ziemeļu galā, bet arī visā pārējā Eiropā un pasaulē. Uz 2005.gadu mums ir ārkārtīgi stipri konkurenti — Šveice un Austrija. Tātad ir ļoti, ļoti sarežģīti, tā teikt, apspēlēt šos konkurentus uz 2005.gadu, īpaši ņemot vērā to, ko es teicu pašā sākumā, — šo lielo loģiku, kas tik tiešām ir ļoti saprātīgi. Tā ka, protams, jāmēģina strādāt pie 2005.gada, un tur tik tiešām Hokeja federācijai jāstrādā, pilsētai jāparāda un jāapliecina, ka tiešām ir spējīga uzbūvēt multifunkcionālo sporta halli. Savukārt ir jāpārdomā varbūt kaut kādi citi iespējamie risinājumi, varbūt 2006.gads varētu būt tieši tas gads, kad šo pasaules čempionātu varētu dabūt, jo principā vienus četrus gadus pirms tam ir ļoti, ļoti nopietni jāstrādā, lai šāda mēroga pasākumus dabūtu uz valsti un uz pilsētu.

— Jūs šiem federācijas pārstāvjiem teicāt par iespējamo 2005. vai tālāku gadu?

A. Bērziņš: — Protams, es paudu valdības atbalstu šāda veida pasākumu rīkošanai, teicu, ka mēs no valdības puses nodrošināsim gan drošību, gan veselības aprūpi, gan visu pārējo. Viņi izstaigāja mūsu viesnīcas un bija patīkami pārsteigti, cik labi apstākļi ir viesnīcās, cik salīdzinoši daudz ir šo viesnīcu, un saprata, ka nav nekādu īpašu problēmu, teiksim, no izvietošanās viedokļa. Vienīgais jautājums šobrīd ir jauna, liela centrālā ledus halle.

— Vajadzības gadījumā mēs tādu ceļam?

A. Bērziņš: — Nu, tas projekts jau ir Rīgas pilsētā, man liekas, tuvu apstiprināšanai, tā ka faktiski uzcelšana jau ir kaut kāda pusotra gada jautājums, nekādu īpašu problēmu mūsdienās ar to nav.

— Jūs te minējāt viesnīcu lietas. Un man ir vismaz kādi trīs klausītāji zvanījuši un interesējušies par viesnīcas "Rīga" privatizāciju. Pēdējā ziņa ir par to, ka privatizācija notiks par sertifikātiem bez konkursa, un tas ir klausītājus satraucis.

A. Bērziņš: — Jāsaka, ka es tiešām neesmu specifiski iedziļinājies šajā konkrētajā privatizācijas gadījumā. Bet šodienas likumdošana ir tāda: ja uz zemes īpašnieka īpašuma atrodas valstij piederošs objekts un ja šis objekts ir nodots privatizācijai, tad zemes īpašniekam ir tiesības izvēlēties maksāšanas līdzekļus, izņemot visas maksas par noformēšanu, novērtēšanu, pārvērtēšanu un tā tālāk. Un, ja šai konkrētā gadījumā situācija ir tāda, ka tik tiešām lielākā daļa zemes zem viesnīcas ir privātīpašums vai pieder kādai citai juridiskai personai — šai gadījumā konkrēti es zinu, ka tā pieder Latvijas Universitātei —, tad acīmredzot Latvijas Universitātei ir tiesības šo ēku privatizēt, maksājot par to sertifikātos. No otras puses, ir skaidrs arī tas, ka sertifikātu derīguma termiņš ir ierobežots — līdz šā gada beigām, un valdībai ir jādara kaut kas, lai šos sertifikātus — mēs tos varam kritizēt vai nekritizēt, vienalga, bet tie šodien ir reāli apgrozībā kā maksāšanas līdzeklis — cilvēkiem būtu kur realizēt.

— Vienīgais jautājums jau — šajā situācijā "realizējas" ne tik daudz cilvēki, bet firmas. Tas nozīmē, ka viņi tagad šos sertifikātus uzpērk, un valsts vienkārši zaudē, arī, protams, naudu, kuru varētu iegūt privatizācijā. Un viesnīca "Rīga" ir liels objekts.

A. Bērziņš: — Jā, bet tā ideoloģija par sertifikātu laišanu apgrozījumā naudas vietā un likumdošana, kura savulaik ir pieņemta par to, kādā veidā šos sertifikātus atprečot, ja tā var izteikties, — tā jau tieši to arī paredz. Un es negribētu būt tā valdības vadītāja vietā, kas sēdēs nākamajā gadā valdības krēslā un kuram nāks klāt cilvēki un teiks: vēl tik un tik miljoni sertifikātu ir neizmantoti. Ja šai privatizācijas procesā sertifikāti piedalās, tas nozīmē — sertifikātu cena kāpj uz augšu un cilvēkiem ir iespēja tos vismaz pārdot; nav vairs tā situācija, kad tie maksāja 50 santīmus gabalā.

— Jūs domājat, ka tā situācija pieņemama optimāli laba?

A. Bērziņš: — Situācija ir tāda, kā to nosaka šodienas likumdošana. Protams, mēs būtu ieinteresēti daudz lielākā mērā šo ēku pārdot par latiem un iegūt valsts budžetā līdzekļus, tas ir neapšaubāmi, bet šodienas likumdošana un kaut vai sertifikātu esamība apgrozībā to mums neļauj.

— Runājot, starp citu, par privatizācijas lietām, te vienīgais jautājums, Pormales kundze zvanīja un interesējās: kam šodien pieder Rīgas autoosta? Vai Rīgas pašvaldībai?

A. Bērziņš: — Tas ir Rīgas pilsētas īpašums, un man liekas, ka autoosta kopumā, lielākā daļa arī ir nodota Rīgas pilsētas īpašumā.

— Vai tādā gadījumā ir normāli, vismaz tā, kā viņa saka: lai uzzinātu autoostas izziņas, ir jāzvana pa maksas tālruni, 30 santīmi jāmaksā, lai varētu vispār saņemt izziņas?

A. Bērziņš: — Tas ir specifiski jājautā Rīgas pilsētas Satiksmes departamentam, jāpazvana un jāpajautā, kā ar tām lietām tur ir.

— Runājot, starp citu, par Rīgu, un es zinu, ka tas jūsu temats,tomēr jautājums no klausītājiem, tur bija vismaz kādi trīs zvanītāji, kas jautāja par šo morālo aspektu — pāri par 3 miljoniem, 2,7 šajā brīdī, plus miljons rezervē par Rīgas svētkiem. Viņuprāt, situācijā, kad trūkst naudas, tas nav morāli.

A.Bērziņš: — Te jāsaka, ka faktiski uz šādu svētku rīkošanu ir jālūkojas arī kā uz sava veida biznesa pasākumu. Ja caur šiem svētkiem mēs varam labi reklamēt pilsētu un ja caur šiem svētkiem uz pilsētu atbrauc daudz ciemiņu, viesu, kas dzīvo pilsētas viesnīcās, braukā sabiedriskajā transportā, iepērkas veikalos, priecīgi un apmierināti aizbrauc no šejienes, tad viņi kļūst par Rīgas sūtņiem, kuri tad stāsta tālāk citiem cilvēkiem par to, ka šeit ir interesanti, ka šeit ir vērts atbraukt un tā tālāk. Un faktiski, ja parēķina — vismaz sākotnēji tādi aprēķini tika veidoti — to summu, ko pilsēta pēc tam netieši saņem atpakaļ caur iedzīvotāju ienākuma nodokli, tad jāsaka, ka ir vērts tērēt. Uz šiem svētkiem jālūkojas vienkārši kā uz lielu biznesa pasākumu. No otras puses, ja mēs mēģinātu reklamēt pilsētu un panākt, lai tā ieiet daudzos masu informācijas līdzekļos, tādos, kas pasaulē ir starptautiski atzīti, televīzijās un citur, mums būtu jāsamaksā nesalīdzināmi daudz vairāk līdzekļu, nekā nodrošinot to, ka Rīgas atpazīstamība un vārda daudzināšana būs no marta mēneša līdz pat oktobra beigām.

— Par privatizācijas lietām vēl pāris jautājumu. Zvanīja kāds Brieža kungs no firmas "Nordeks", šoferis. Viņš saka: reizēm privatizācija norit neveiksmīgi, privatizētāji ir pazuduši, un jautājums ir: kāpēc tomēr privatizācijas procesā netiek rūpīgi izvērtēts, kas tad ir šie privatizētāji, un kā var notikt tā, ka nauda vienkārši pazūd?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Privatizētājiem tad, kad viņi nāk uz privatizāciju, ir noteikti kvalifikācijas kritēriji, viņiem ir jāapliecina, ka viņiem ir līdzekļi, viņiem ir jāparāda savs biznesa plāns un jāparāda, kā viņi šo biznesa plānu realizēs. Nu, es pieņemu, ka var būt arī neveiksmīga privatizācija — tieši tāpat kā var būt neveiksmīgs bizness.

— Runājot vēl par privatizāciju — man jautāja divas klausītājas: kāpēc Latvija atdod visu ārzemniekiem? Tur viens jautājums bija par bankām un otrs — vispār. Tas nozīmē, ka mēs atdodam vai pārdodam visu citiem un paši paliekam ar neko.

A.Bērziņš: — Nu nav jau gluži tā. Tās bankas jau visas tepat strādā mūsu valstī, atrodas tepat mūsu pilsētā, nauda ir apgrozībā šeit, līdzekļus varam saņemt mēs katrs, lai, teiksim, kreditētu vai attīstītu kādu savu biznesu. Un šodien salīdzinoši maz ir no svara tas, kam pieder konkrēti šī banka. Svarīgi ir tas, ka tā strādā šeit, un svarīgi ir tas, ka mēs par pieņemamiem procentiem katrs varam paņemt kādus līdzekļus, kas nepieciešami attīstībai.

— Kāpēc mums ir jāpārdod?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā vienkārši tāpēc, ka mums pašiem šādu līdzekļu un šādu rezervju pietiekamā apjomā nav. Un vēl es gribu teikt, ka tas ir valsts drošības jautājums, tā ir savā veidā valsts drošības garantija — ja mums ir pietiekami daudzveidīgi pārstāvēts starptautisks bizness šeit, tad ir pilnīgi skaidrs, ka mēs saņemsim arī politisku atbalstu savām aktivitātēm šai ziņā. Tātad šī valsts kļūst daudz, daudz pievilcīgāka biznesam un dzīves līmenis šeit augs daudz, daudz straujāk nekā vietās, kur tā nebūs.

— Tā ka pārdošana ir izdevīga Latvijai?

A.Bērziņš: — Protams.

— Viena klausītāja jautāja par jūsu attieksmi, es saprotu, personisko attieksmi pret maksas augstāko izglītību, neko sīkāk gan nepaskaidrojot.

A.Bērziņš: — Ko nozīmē maksas augstākā izglītība? Faktiski visa izglītība ir par maksu, par to ir jāmaksā tādā vai citādā formā. Ir tā sauktais valsts pasūtījums, kur valsts nosaka, cik cilvēku un kā mācās par budžeta līdzekļiem; un ir tādi cilvēki, kuri vēlas mācīties uz savu risku, tātad bez noteiktām garantijām, ka tieši konkrēti viņu specialitātē tas darbs būs absolūti nepieciešams tuvāko gadu laikā tūlīt pēc augstskolas beigšanas. Tā ka šeit faktiski Izglītības ministrijai visai tuvākajā laikā būs jāizdara ļoti liela un nopietna izšķiršanās, būs jānāk ar šo izšķiršanos uz Ministru kabinetu un jāpastāsta, kā tad mēs iedomājamies savu tālāko augstākās izglītības attīstības modeli — vai tas būs tāds kā Amerikā, kad katrs ņem kredītu, ar šo kredītu iet mācīties un pēc tam, ja strādā valsts institūcijā vai, teiksim, skolā, vai par dakteri, valsts viņam šo kredītu dzēš. Vai būs sistēma kā mums pašlaik — teiksim, ir šis valsts pasūtījums un katra cilvēka brīvā griba. Vai mēs iesim uz kādu citu sistēmu, piemēram, tā kā Vācijā, kad pilnīgi visiem ir tiesības iet mācīties augstskolā, bet uz savu risku bez jebkādām nodarbinātības garantijām pēc tam.

— Savulaik Šķēles kungam kā premjeram bija savs skatījums, un viņš to visu arī pauda — citiem patika, citiem nepatika. Bet vai jums ir tāds savs redzējums, ko jūs gribētu redzēt?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka mans redzējums uz augstākās izglītības attīstību neko daudz neatšķiras no tā, kā Šķēles kungs uz šo jautājumu lūkojās. Un pēc būtības tas ir kaut kas starp to sistēmu, kāda mums ir pašlaik, un starp to, kā izglītību saņem Amerikā, kur katram ir savs atbildības mērs — valstij ir savs atbildības mērs par to, kā tā nodrošina kvalitatīvu, kārtīgu izglītību un vai visu sakārto, kā pieklājas, nodrošina nepieciešamo kontroli; un arī pašam cilvēkam ir savs atbildības mērs, teiksim, pabeidzot augstskolu, viņam ir kaut kāda atbildība — ja viņš ir mācījies par skolotāju, tad viņam noteikts laiks par skolotāju jānostrādā, un tad valsts viņam dzēš studiju kredītu. Tās ir tikai tādas normālas savstarpējās attiecības, uz kādām mums būs jāiet.

— Tas, protams, nozīmē diezgan noteiktas reformas. Kā jūs domājat — cik ilgā laikā mums vajadzētu iet kaut kādā virzienā uz priekšu?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā to nedrīkst darīt strauji, tas ir jāizdara pakāpeniski, sabiedrībai precīzi izskaidrojot visas lietas. Vispār izglītībā nedrīkst cirst ko ar cirvi, tur vajag pakāpeniski, ļoti uzmanīgi stāstīt sabiedrībai. Izglītība ir tāda lieta, kas skar faktiski katru ģimeni, tas skar mani kā vectētiņu, manu dēlu kā tēvu, manu mazbērnu kā cilvēku, kas pēc dažiem gadiem sāks mācīties — nu tā.

— Tie varētu būt gadi desmit?

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi, ka tāda izglītības sistēmas stratēģiskā plāna, tāda māsterplāna, kā saka, vispār šobrīd nav. Tad, kad būs, tad par to varētu runāt. Tas ir viens no uzdevumiem, kas šodien Greiškalna kungam jādara kopā ar visiem ministrijas ierēdņiem; tā ir tā īpašā problēma — mazāk varbūt vispārējā izglītība, bet tieši profesionālā izglītība. Un ar profesionālo izglītību es saprotu gan tehnikumus, gan koledžas, gan profesionāli tehniskās skolas, gan augstskolas, gan dažādus licejus un universitātes, akadēmijas un tā tālāk.

— Pagājušā reizē — es jums uzdevu vienu jautājumu par Balviem. Te ir precizējošs, varbūt tagad jūs varētu ko vairāk pateikt. Mēs runājām par to, ka tur nav naudas ieskaitītas bāreņiem. Ir runa par sociālās palīdzības fondu, kurš domāts bāreņiem un aizbildņiem ik mēnesi, šajā fondā naudas nav joprojām. Vai jūs ko varētu vai nevarētu vairāk tajā visā lietā komentēt?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka visi līdzekļi, ko pagājušajā gadā bija nepieciešams budžetā paredzēt izdevumu daļā, tika tātad atbilstoši budžeta apropriācijām pārskaitīti un iedoti. Nu, tad ir ļoti konkrēti, specifiski jāraksta, kurā vietā, uz kādu uzvārdu, kāpēc un kādi ir tie pamatdokumenti, un tad mēs sniegsim ļoti konkrētu atbildi.

— Es esmu paņēmis līdzi arī šī kunga koordinātes. Mēs varētu pēc tam nedaudz vairāk precizēt un noskaidrot, kas tur īsti ir noticis. Runājot par valdības nākamās nedēļas sēdi, es saprotu, ir runa par 9.janvāri, kad valdība varētu skatīt 81.panta kārtībā iespējamos grozījumus Īres likumā. Ir runa par septiņu gadu termiņu denacionalizēto māju īpašniekiem, pēc kura viņiem ir tiesības šos cilvēkus izlikt no dzīvokļiem, ja viņi gadījumā grib veikt kapitālo remontu.

A.Bērziņš: — Es negribētu neko konkrēti pašlaik teikt, vienīgi to, ka es esmu saņēmis līdz šim divus dažādus dokumentus. Vienu ir sagatavojusi un parakstījusi Aija Poča un vēl virkne cilvēku, otru es esmu saņēmis Vladimira Makarova parakstītu, un abi faktiski ir par vienu un to pašu — kā atrisināt to cilvēku problēmu jeb kā radīt sociālās garantijas tiem cilvēkiem, kuri godprātīgi — es vēlreiz uzsveru: godprātīgi — ir pildījuši visas līgumiskās saistības, godprātīgi maksājuši īri, komunālos maksājumus un visu pārējo, lai ar viņiem nevarētu patvaļīgi izrīkoties. Un te ir jāatrod kāds ļoti saprātīgs kompromiss, pie tā mēs droši vien ķersimies pirmdien Koalīcijas padomes sēdē, un, ja nevienam nebūs iebildumu un ja mēs atradīsim visiem pieņemamu redakciju, tad mēs to varam skatīt varbūt šajā vai nākamā otrdienā.

— Jebkurā gadījumā tas ir ļoti plašs jautājums, es saprotu.

A.Bērziņš: — Tieši tā. Es zinu, ka Saeimā komisija nu jau divus gadus strādā pie tā, lai sakārtotu dzīvokļu likumdošanu. Faktiski mums ir ļoti svarīgi dabūt zināt arī Saeimas komisijas viedokli, lai nebūtu tā, ka valdība ko izdara, un pēc tam Saeima ņem un atceļ šo jautājumu.

— Līdz ar to jautājums: vai faktiski partijām — un man jāprasa arī jums kā "Latvijas ceļa" priekšsēdim — līdz šim nav īstas skaidrības jeb programmas bijušas.

A.Bērziņš: — Mēs esam runājuši par to. Mūsu partijas programmā ir rakstīts sekojošais: ka katram cilvēkam ir jāstrādā, katram cilvēkam ir jāspēj nodrošināt pašam sevi un ka valstij ir jāpalīdz tiem, kuri kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar paši ar sevi tikt galā. Un pie šīs ideoloģijas mēs visu laiku esam turējušies, arī tai laikā, kad Rīgas domē strādāju. Piemēram, visi tagad jau kā pašu par sevi pieņemamu lietu pieņem, teiksim, sociālo māju esamību, kur cilvēku, ja viņam ir grūti, ja viņam nav radinieku, vienkārši ievieto un faktiski pilsēta savā veidā uzņemas atbildību par viņu. Pati par sevi saprotama Rīgas pilsētā ir, piemēram, tāda lieta, ka sociālo dzīvokli piešķir uz laiku cilvēkam, ja viņš ir nonācis kādās grūtībās, un to starpību, ko viņš nespēj samaksāt, viņa vietā nokārto sociālās palīdzības dienests. Tā ir lieta, par kuru vairs neviens nerunā, pirms gadiem trim tā bija liela problēma. Es domāju, ka pie šīs savas ideoloģijas turēsimies, bet tai pašā laikā, protams, ir jāskatās, un cilvēki, kas — vēlreiz gribu uzsvērt — ir godprātīgi pildījuši visas savas saistības, precīzi sekojuši tam, kas ir rakstīts viņu īres līgumā, nedrīkst būt cietēji.

— Tātad nākamajā nedēļā — kopā ar koalīcijas partneriem arī droši vien skatīsities — ceturtdienā jums varētu būt kāds skatījums par to?

A.Bērziņš: — Varbūt varēsim parunāt par šo jautājumu konkrētāk, jā.

— Vēl viens jautājums. Jūs šodien tikāties arī ar Darba devēju konfederāciju, un tur bija runa par iespējamas starpnozaru grupas izveidošanu cīņai ne tikai pret nelegālajiem strādniekiem, bet arī pret algu maksāšanu aploksnēs. Jūs atbalstāt šādas darba grupas izveidi?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Pie tam Darba devēju konfederācija Vitālija Gavrilova personā — un tur ir ārkārtīgi nopietni cilvēki un personas sanākušas kā kolektīvie biedri — ir pat tikušies un runājuši jau ar Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Sončika kungu, un arī Sončika kungs ir atbalstījis to. Mēs pārrunājām šo jautājumu, es teicu, ka piekrītu konkrētas darba grupas veidošanai un ka mēs varētu iesaistīt tajā no abām pusēm pietiekami stiprus spēkus. Jo kas ir svarīgi? Ja kāds nemaksā visus nodokļus un krāpjas, tai skaitā arī ar algu maksāšanu aploksnēs, tad, pirmkārt, viņš aplaupa savus vecākus, kuriem līdz ar to neiznāk pensija; otrkārt, viņš aplaupa šos cilvēkus, jo šiem cilvēkiem pašiem vēlāk, tad, kad viņi būs pensionāri, būs mazākas pensijas un mazāki pabalsti. Bet, treškārt, viņš jau nodara kaitējumu pašai ekonomikai, jo tādējādi pazemina savas preces pašizmaksu un nodrošina negodīgu konkurenci.

— Jā, šis temats ir pietiekami plašs un sāpīgs. Droši vien mēs varētu turpināt, bet mums ir jābeidz. Man vēl viens zvans — Skaidrīte no Valmieras vēlē jums un arī man, starp citu, veselību, veiksmi, darbaprieku un dzīvesprieku šajā gadā.

A.Bērziņš: — Mēs arī Skaidrītes kundzei abi divi kopā varam novēlēt veselību, veiksmi un ticību saviem spēkiem. Daudz laimes jaunajā gadā!

— Un droši vien arī visiem klausītājiem! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā