Mūsu pienākums ir sargāt šīs divas valodas un aizsargāt to tiesības

No 3. līdz 6. oktobrim Rīgā notika IX starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikmetu griežos"

Baltistu saietu sākotne meklējama 1964. gada nogalē, kad Viļņas universitātes Lietuviešu valodas katedras un Lietuviešu valodas institūta darbinieki sarīkoja pirmo baltistu konferenci. Tā bija veltīta baltu valodu vēstures jautājumiem. Konferencē piedalījās Viļņas, Rīgas, Maskavas un Kijevas pārstāvji un tika nolasīti 12 referāti. (Starp citu, šajā — devītajā — kongresā dalību bija pieteikuši pieci pirmās konferences referenti, taču ierasties varēja tikai divi — A. Nepokupnijs no Kijevas un S. Karaļūns no Viļņas.) Pēc pirmās tikšanās tika nolemts pulcēties konferencēs ik pēc pieciem gadiem. Vēlāk tās pārauga kongresos.

Sākot ar II baltistu konferenci 1970. gada maijā, mainījās dalībnieku ģeogrāfija — tajā bez bijušās Padomju Savienības baltistiem no Viļņas, Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas (tagadējā Sanktpēterburga), Kijevas, Doņeckas un Rostovas pie Donas piedalījās arī ārvalstu zinātnieki no toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas un Amerikas Savienotajām Valstīm, kuri nolasīja 26 referātus. III konferencē piedalījās arī baltisti no Polijas, Dienvidslāvijas, Norvēģijas un Šveices. 1980. gada septembrī IV baltistu saiets pirmo reizi notika Rīgā. Tika pieteikts 101 valodnieku un arī folkloras pētnieku referāts (nolasīti vairāk nekā 90) no Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Armēnijas, kā arī Polijas, abām Vācijām, ASV, Austrālijas, Itālijas, Norvēģijas, Zviedrijas. V konference atkal notika Viļņā, un tajā piedalījās vairāk nekā 160 baltistu no Lietuvas, Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Igaunijas, Armēnijas, kā arī no Polijas, VDR, VFR, Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas, ASV, Itālijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Holandes un Šveices. VI baltistu kongress atkal notika Viļņā, tika nolasīts ap 90 referātu, un dalībnieku rindās bija ne tikai visiem labi zināmi baltisti, bet arī daudzi jauni zinātnieki. VII baltistu kongress Jūrmalā pulcēja kopā 110 zinātniekus no 13 valstīm. Uz VIII ārkārtas baltistu kongresu 1997. gada oktobrī Viļņā lietuviešu kolēģi, pieminēdami savas pirmās grāmatas — Martīna Mažvīda katehisma — 450 gadus, bija pulcinājuši 13 valstu pārstāvjus, kas nolasīja ap 70 referātu.

IX starptautisko baltistu kongresu Rīgā ievadīja Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas ievadvārdi (publicēti "Latvijas Vēstneša" 4.oktobra numurā) ar atzinumu: "Tieši ar turpmākās attīstības akcentu šis kongress ir iezīmīgs, jo baltu valodām būs jādzīvo jaunajā mainīgajā Eiropā, kurā robežas tik viegli pārvaramas. Būsim pakļauti Eiropas un pasaules vējiem, un nebūs vairs dziļo mežu un purvu kā senatnē, kas mūs atšķir no citām tautām. Būs jāatrod nākotnē veidi, kā savu valodu kopt un attīstīt."

Kā kopt un attīstīt baltu valodas, referātos un diskusijās mēģināja pierādīt 152 dalībnieki no 15 valstīm — Latvijas, Lietuvas, Vācijas, Polijas, Krievijas, Itālijas, Zviedrijas, Ukrainas, Norvēģijas, Somijas, Ungārijas, Nīderlandes, Igaunijas, Šveices un Lielbritānijas.

Tradicionāli termins baltistika vairāk saistījās ar latviešu, lietuviešu un senprūšu valodas vēstures izpēti, bet pēdējā desmitgadē arvien vairāk uzmanības tiek veltīts latviešu un lietuviešu valodas mūsdienu stāvokļa apzināšanai, turklāt ne tikai tīri lingvistiskā, bet arī sociolingvistiskā skatījumā, sniedzot zinātniskus ieteikumus valodas politikas veidošanai Latvijā un Lietuvā.

Plenārsēdē nolasīto Inas Druvietes un Jāņa Valdmaņa referātu (skat. blakus) ar nozīmīgiem vispārinājumiem par dažiem latviešu valodas attīstības faktoriem un kritērijiem papildināja Aina Blinkena (šeit un turpmāk valodnieku teiktais ilustrēts ar citātiem no starptautiskā baltistu kongresa referātu tēžu krājuma): "Valodas pārmaiņas nosaka gan ārpuslingvistiski, gan lingvistiski faktori. Nozīmīgāki ir ārpuslingvistiskie faktori: valodas lietotāju sociālais stāvoklis; kultūrvide un kultūras vispārīgais stāvoklis; valodas statuss pārējo valstī konkurējošo valodu vidū; izglītības statuss un līmenis; valodniecības attīstības līmenis, g.k. konkrētās valodas izpētes līmenis; valodas lietotāju savas valodas vērtības apziņa un izpratne.

Lingvistisko valodas attīstības faktoru starpā nozīmīgākie ir:

1) vārdu sakņu bagātība, kas mantota no senākajiem slāņiem un radu valodām; 2) bagāta derivācijas sistēma; 3) atvērtība citu valodu vārdu uzņemšanai; 4) paņēmienu izveide citvalodu vārdu adaptācijai; 5) rakstības atbilstība valodas skaņu un formu atveides prasībām; 6) optimāla valodas normalizācija, visai tautai kopīga valodas varianta izveide un nostiprināšana, nenoliedzot arī zināmu pārmaiņu iespēju.

Valodas pārmaiņu kvalitātes noteikšanā ņemami vērā šādi kritēriji:

1) izsakāmā satura precīzas izpausmes un saprotamības iespēja; 2) izteiksmes līdzekļu ekonomija, nezaudējot satura precizitāti; 3) atbilstība latviešu valodas tradicionālajam lietojumam, galvenokārt gramatiskajā struktūrā; 4) valodas novitāšu atbilstība valodu attīstības universālajām tendencēm valodu internacionalizācijas virzienā; 5) valodas nianšu un pārnesto nozīmju niansēšanās; 6) funkcionāli stilistiskās daudzveidības mērķtiecīga kopšana."

Valentīna Skujiņa, runājot par nacionālās valodas noturīguma pamatiem gadsimtu gaitā, secināja: "Pirmkārt, ir svarīgi, lai valoda būtu dabiski veidojusies tautas lietojumā (nevis mākslīgi konstruēta). Dabiskā valodā katrs vārds, katra izteiksme cieši, daudzdimensiāli saistīta ar visu valodas sistēmu.

Otrkārt, ir svarīgi, lai valoda būtu vispusīgi attīstīta, bagāta. Leksikas, izteiksmes bagātība veidojama, attīstāma uz pašu valodas bāzes. Cita valoda var būt kā palīgavots, kā paraugs jēdzienu izteikšanai. Aizguvumi kā nacionālās valodas bagātināšanas avots izmantojami saprātīgā samērā ar pašu valodas darinājumiem.

Treškārt, valodas noturīgumu sekmē tās plašs lietojums. Nacionālās valodas mūžs būs ilgāks, ja to lietos ne tikai kā ģimenes valodu vai arī kā tikai valdošo aprindu dokumentu valodu, bet gan, ja to lietos visdažādākajās funkcijās — dažādu nozaru jēdzienu izteikšanai zinātnē un praksē, viscaur ikdienas darījumos un citur. Plašais lietojums ir nacionālās valodas ārējais balsts (juridiski uz to var attiecināt apzīmējumu de facto ).

Ceturtkārt, ir svarīgi, lai nacionālā valoda būtu stingri strukturāli organizēta sistēma. To nodrošina gramatika kā nacionālās valodas mugurkauls. Gramatika ir nacionālās valodas savdabīguma uzturētāja un nacionālās valodas noturīguma iekšējais balsts.

Piektkārt, nacionālās valodas aizsardzību un pastāvēšanu nodrošina ar likumu nostiprināts juridiskais statuss ( de iure ). Latviešu valodai to nodrošina Valsts valodas likums, kas latviešu valodu Latvijā atzīst par vienīgo valsts valodu, ievērojot konkrēto valodas situāciju valstī. Šāds papildu nodrošinājums latviešu valodai ir nepieciešams tādēļ, ka latvieši ir skaita ziņā neliela tauta, kuru Latvijā turklāt joprojām apdraud lielās kaimiņtautas un valodas."

Daiga Baltaiskalna, analizēdama etnosu lingvistiskās attieksmes ietekmi uz valodas situāciju Latvijā, norādīja, ka "(..) pētot lingvistiskās attieksmes, būtiskākais rādītājs ir dzimtā valoda. Aplūkojot datus par Latvijas minoritāšu dzimto valodu, jāsecina, ka visvairāk rusifikācijas procesam pakļāvusies (..) ģermāņu valodu grupa (ebreji, vācieši) un slāvu valodu grupa (baltkrievi, poļi, ukraiņi). Liela daļa (53, 9 %) Latvijas minoritāšu pārstāvju ir rusificēti, un, kā liecina sociolingvistiskās aptaujas, to lingvistiskā attieksme būtībā atbilst krievvalodīgo iedzīvotāju uztverei, respektīvi, vērojams izteikts nihilisms gan pret latviešu valodu, gan pret sava etnosa valodu".

Jānis Sīlis aplūkoja valodu kontaktu un tulkošanas sociolingvistiskos aspektus: "Internetā kopš tā veidošanas pirmsākumiem dominē angļu valoda. Rezultātā "angliskojas" arī regulāru WWW lapu apmeklētāju interneta latviešu valoda. Šo procesu veicina virtuālās komunikācijas dalībnieku iespējas pēc vēlēšanās saglabāt pilnīgu anonimitāti, kas ievērojami pazemina atbildības "slieksni". Atbildības trūkums izraisa paviršību un visatļautību ne vien viedokļu un vērtējumu formulējumos, bet arī latviešu literārās valodas normas ievērošanā visos valodas līmeņos. Latviešu valodā citvalodu ietekmē jau izveidojies arī īpašs interneta "žargons" ar savām specifiskām "valodas normām". Kvalitatīvi jaunu attīstību mašīntulkošanas jomā piedāvā Universālās tīkla valodas (UTV) programma ( Universal Networking Language Programme ). UTV ir internetam domāta sistēma, kas cilvēkiem visā pasaulē ļaus sazināties savā dzimtajā valodā. Šī sistēma jau vistuvākajā laikā dos iespēju jebkuru pasaules valodu pārveidot UTV, bet no tās — jebkurā citā valodā."

Ļoti cieši ar mūsdienu valodas situāciju un tās izvirzītajām prasībām bija saistīti terminoloģijai veltītie referāti. Andrejs Veisbergs ("Juridiskos tekstos lietotā latviešu valoda — attīstības rezultāti 2000. gadā") izdalīja 10 galvenās iezīmes, kas raksturo latviešu mūsdienu juridisko terminoloģiju un juridiskos tekstos lietoto valodu (piemēram: "Likumu valoda nav sarežģīta, bet bieži vien sarežģīta ir likumu interpretācijas valoda un juristu žargons; sarežģītība mēdz izpausties teikumu struktūrā, kuri palaikam var būt ļoti gari, ar daudziem pakārtojuma un sakārtojuma sakariem"), secinādams, ka "mūsdienu latviešu juridisko tekstu valodu raksturo dažādas vēsturiskas un mūsdienīgas ietekmes, dažādu stilu sajaukums un skaidru principu trūkums". Māris Baltiņš ("Latviešu medicīnas terminoloģijas attīstības tendences 20. un 30. gados un mūsdienās: kopīgais un atšķirīgais"): "Abu laikmetu galvenā kopīgā iezīme ir procesu spontanitāte, izvirzot priekšplānā praktiskā darba veicēju — medicīnisko redaktoru. Konceptuāli apzinoties atšķirīgos terminoloģijas kopēju uzdevumus dažādos tās attīstības posmos, būtu nepieciešams rast jaunu lomu vienojošam centram, iespējams, pašreizējo terminoloģijas apakškomisiju pārveidojot, piemēram, par medicīnisko redaktoru padomi."

Angele Kaulakiene /Angelņ Kaulakienņ/ (Viļņa; "Lietuviešu valodas terminoloģiskās leksikas avotu maiņas tendences") runāja par to, ka pārāk daudz jaunu terminu tiek aizgūti no citām valodām: "Lai radītu kaut daļēju līdzsvaru starp savu un aizgūto terminoloģisko leksiku, vajadzētu balstīties uz mūsu [lietuviešu — I.J., O.B. ] terminoloģijas pamatlicēja prof. S.Šalkauska formulēto valodas tīrības principu, ka "aizgūšana terminoloģijas vajadzībām ir attaisnojama pirmām kārtām tad, ja vajadzīgo terminu nevar iegūt, ne piemērojot parastu tautas valodas vārdu, ne arī veidojot jaunu salikteni vai atvasinājumu". Terminoloģijas (un vispār leksikas) tīrības princips nenozīmē, ka tagad būtu jāatsakās no visiem lietotajiem aizguvumiem vai ka nedrīkstētu ielaist terminoloģijā nevienu jaunu aizguvumu. Taču pirmām kārtām jāaktualizē jau esošie aizguvumiem atbilstīgie lietuviešu valodas vārdi, kā arī jāveido vairāk lietuvisku terminu, kas varētu konkurēt ar aizguvumiem. Laiks rādīs, kuri no tiem ieviesīsies."

Ar būtiskām atziņām iepazīstināja arī valodnieki, kas strādā tradicionālās vēsturiskās baltistikas jomā. Benita Laumane ("Kursismu areāli un to interpretācija"): "Par kursismiem tradicionāli uzskata baltu cilmes vārdus, kuriem piemīt kuršu valodai raksturīgas fonētiskas vai morfoloģiskas īpatnības, piem., diftongiskie savienojumi –an–, –en–, –in–, –un–, kursiskais ei divskaņa ie vietā, īss patskanis u patskaņa o vietā. Ģeolingvistiskā aspektā var konstatēt tādus Kurzemes apvidvārdus (cilmes ziņā mantotus vārdus), kas izplatīti visā Kurzemē (piem., dižs ‘liels’, dzīvāt, dzīvuot ‘strādāt’, spaile ‘siena vāls’, stulbs ‘akls’), gan tādus, kas sastopami tikai Rietumkurzemē (piem., raņķis ‘kreilis’) vai tikai Ziemeļkurzemē (piem., plankums ‘siena apārnis’), gan arī šaurākus lokālismus.

Ģeogrāfiskais kritērijs ir problemātisks un nav viennozīmīgs vārdu hronoloģijas noteikšanā. Kurzemes kultūrvēsturiskajā apgabalā, kas lielā mērā atbilst kuršu valodas substrāta areālam, ar vienādu izplatību (līdzīgiem areāliem) var būt gan arhaismi, gan inovācijas. Vairākos gadījumos leksēmas ar šauru izplatību (mūsdienās sporādiski reģistrētas leksēmas) var būt kuršu valodas relikti, sal., piem.: ramīt, ramēt ‘apbedīt; aprakt’."

Anatolijs Nepokupnijs (Kijeva; "Par robežu starp baltiem un slāviem Baltkrievijas teritorijā"), pamatojoties uz baltiskas cilmes substrātu baltkrievu valodas izloksnēs, iezīmē robežlīniju, kas mūsdienās atdala Baltkrievijas ziemeļrietumus no dienvidaustrumiem un kas senākā vēstures periodā acīmredzot bijusi robeža starp baltiem un slāviem.

Sims Karaļūns (Kauņa; "Etnonīmi Latvijas teritorijā") piedāvāja jaunus, oriģinālus cilmes skaidrojumus tautību nosaukumiem latvieši (saistīdams to ar vārdiem, kas nozīmē ‘zeme; lauks’), kurši, ventiņi, līvi, voti .

Sauļus Ambrazs (Viļņa; "Baltu valodu savstarpējās attieksmes no vārddarināšanas īpatnību viedokļa"): "Ir redzamas skaidras vārddarināšanas izoglosas, kas apvieno lietuviešu (..) un prūšu valodu, bet nošķir tās no latviešu valodas. Latviešu valodas sakari ar prūšu valodas vārddarināšanas sistēmu ir ievērojami vājāki. Referātā aplūkotie fakti ļauj runāt par rietumbaltu valodu ietekmi uz lietuviešu valodas vārddarināšanu un balsta dažu zinātnieku viedokli, ka rietumbaltu valodu robeža būtu jāpārceļ tālāk uz austrumiem (..) un vispār būtu varbūt jāpārskata tradicionālais dalījums austrumbaltu un rietumbaltu valodās."

Riks H. Derksens / Rick H.Derksen / (Leidene; "Piezīmes par baltu vārdu etimoloģijām") analizēja dažus baltu valodu vārdus (piem., glābt, kniebt, strups, stumbrs, gulbis, irbe, gāmurs ), kam ir atbilsmes slāvu, ģermāņu, romāņu un ķeltu valodās, bet kam fonētisku īpatnību dēļ nav ticama indoeiropeiska cilme. Referents kvalificēja minētos vārdus kā aizguvumus no nezināmas Ziemeļeiropas substrāta valodas.

Skirmants Valents (Šauļi; "Baltu teksta rekonstrukcija"): "Pētot minimālās sintagmas, no kurām sastāv antroponīmi, pamazām rodas baltu teksta rekonstrukcijas iespēja. Šī teksta galvenais tēls — karavīrs un valdnieks, kura vārds ir neapšaubāma eiloģija. No minimālajiem izteikumiem varēja rasties (varbūt arī bija radusies) baltu varoņdzeja. Divcelmu antroponīmu lielais daudzums un to stingrā struktūra liecina par dzejas tradīciju. Antroponīmos ieslēptos dzejas tekstus nevar salīdzināt ar tautasdziesmām, taču acīmredzama ir līdzība ar sengrieķu (Homēra) un ģermāņu (Beovulfa) tekstiem."

Bonifacs Stundža (Viļņa; "Indoeiropiešu kolektīva kategorijas gramatikalizācija baltu valodās") runāja par seno lietvārda kategoriju — kolektīvu (to varētu uzskatīt par daļēju analogu skaitļa kategorijām — vienskaitlim, divskaitlim, daudzskaitlim), kura relikti saglabājušies lietuviešu valodā, arī slāvu valodās, bet nav latviešu valodā; tomēr vairumā gadījumu arī lietuviešu valodā šīs senās indoeiropiešu kategorijas vietā tagad ir kāda no skaitļa kategorijām.

Antons Breidaks ("Verba būt/byut pagātnes formu relikti ar sakni buv–/byv– latviešu valodas augšzemnieku izloksnēs") formulēja trīs hipotēzes referāta nosaukumā minēto pagātnes formu cilmes izskaidrošanai: "Pirmkārt, tas var būt vecs mantojums un salīdzināms ar veclatīņu formu fua–m . Otrkārt, tas var būt baltu jauninājums. Treškārt, celms * buva– varētu būt atematiskā celma * bū– pārveidojums."

Senu, indoeiropiešu valodu darbības vārdos vērojamu fonētisku procesu sastatījumam ar mūsdienu lietuviešu valodu bija veltīti trīs Klaipēdas valodnieču referāti — Audrones Kaukienes "Indoeiropiešu CeiC/CiC un CeuC/CuC darbības vārdu saknes baltu valodās", Daļas Pakalnišķienes "Indoeiropiešu infiksālo darbības vārdu refleksi lietuviešu valodā" un Aletas Homičenkienes "Darbības vārdu paralēles (rauna//rauja tips) baltu un tohāru valodās".

Oļegs Poļakovs (Viļņa), runādams par dažām atbilsmēm starp indoeiropiešu un baltu darbības vārdu formu sistēmu, secināja, ka "mūsdienu baltu valodu laiku sistēma ir specifisks jauninājums, jo senāk arī baltu valodās bijušas senās perfekta un aorista formas, kas savas attīstības gaitā — tāpat kā citās indoeiropiešu valodās — apvienojušās vienā laika formā".

Kari Liukonens / Kari Liukkonen / (Helsinki; "Par kādu baltu valodu īpatnību pirms 2500 gadiem"), analizēdams somu valodas baltismus, tostarp arī referenta paša etimoloģizētus, izvirzīja vairākas hipotēzes par dažu seno baltu dialektu fonētiskajām īpatnībām.

Nikolajs Mihailovs (Udine, Itālija; "Jauni soļi baltu mitoloģijas rekonstrukcijā"): "Šķiet, ka baltu mitoloģijas pētījumos, no vienas puses, beidzot ir pieņemta "zinātniskās rekonstrukcijas koncepcija", un, no otras puses, šāda rekonstrukcija saistīta ne tikai ar abstraktām fantāzijām, bet arī ar senāku vēstures un mitoloģijas avotu nopietnu analīzi. Mainās arī viedoklis par baltu pagānības laiku pasaules uzskata izpēti: neviens vairs nešaubās, ka dažādām baltu ciltīm bija savi reliģiskie kulti, neviens vairs neapgalvo, ka hronisti visu izdomājuši un jau tāpēc vien nav vērts mēģināt rekonstruēt senās baltu reliģijas panorāmu." Ar konkrēta piemēra analīzi referents ilustrēja, ka ir iespējama arhaisku, autentisku, nerakstītu, kompilētu, izdomātu un pārprastu elementu zinātniska selekcija.

Jānošs Pustai (Sombatheja, Ungārija; "Par strukturālas lingua franca izveidošanos Centrāleiropā") runāja par kopīgām iezīmēm, kas latīņu un vācu valodas ietekmē izveidojušās dažādu valodu struktūrā no Alpu un Adrijas reģiona līdz pat Baltijai, kaut gan starp šīm valodām ir gan flektīvās, gan aglutinatīvās, bet cilmes ziņā — gan indoeiropiešu, gan somugru valodas. Notiek strukturāla homogenizācija, t. i., šīs teritorijas valodas savstarpēji arvien vairāk tuvinās semantikā, morfoloģijā un sintaksē, neraugoties uz ģenētiski nosacītām atšķirībām vārdu krājumā.

Arī baltu valodu mūsdienu stāvoklis, mūsdienu struktūra vai atsevišķu valodas elementu repertuārs bija saistījis daudzu valodnieku uzmanību.

Aleksejs Andronovs (Sanktpēterburga; "Daži latviešu un lietuviešu sastatāmās morfoloģijas jautājumi"): "Baltu valodas, pateicoties to arhaiskumam, parasti ir salīdzinoši vēsturiskās izpētes objekts. Mazāk uzmanības līdz šim veltīts tika to salīdzinājumam sinhroniskā aspektā, kaut arī tās sniedz interesantu un bagātīgu materiālu gan sastatāmajai, gan teorētiskajai valodniecībai. Joprojām gandrīz nav speciālo pētījumu baltu valodu sastatāmajā gramatikā, bet esošos aprakstos līdzīgas parādības nereti tiek traktētas dažādi. Domājot par sastatāmo latviešu un lietuviešu valodas gramatiku, vispirms jāizveido vienota pieeja abu valodu faktu aprakstam." Referātā kā piemēri tika aplūkoti daži šāda apraksta jautājumi, kas saistīti ar lietvārdu, īpašības vārdu un darbības vārdu klasifikāciju formveidošanas tipos (piemēram, lietvārdu deklinācijās).

Aksels Holvuts (Viļņa; "Par latviešu un lietuviešu valodas atstāstījuma izteiksmes paradigmu") rosināja pārskatīt dažus tradicionālus priekšstatus par baltu valodu darbības vārdu formu traktējumu un klasifikāciju. Savukārt Baiba Kangere (Stokholma; "Latviešu valodas divdabji: aprakstīšanas modeļi") piedāvāja divdabju klasifikācijā pirmām kārtām balstīties uz kategorijām tagadne/pagātne; aktīvs/pasīvs un tālāko iedalījumu saistīt ar divdabju sintaktiskajām funkcijām. Nikole Naua / Nicole Nau / (Ķīle; "Latviešu valodas vārdšķiru klasifikācijas iespējas") atgādināja, ka "pēdējā laikā gan vispārīgajā valodniecībā, gan dažu filoloģijas nozaru pārstāvju vidū atjaunojusies diskusija par vārdu klasifikācijas sistēmām. Latviešu valodā diezgan skaidri var nošķirt lietvārdus, verbus un adjektīvus. Pārējie patstāvīgie vārdi ir grūtāk klasificējami. Pēc tradicionālās definīcijas vietniekvārdi, skaitļa vārdi un adverbi neveido homogēnu klasi, to vieta vārdšķiru hierarhiskajā sistēmā, kā arī to attiecības ar citām vārdšķirām ir neskaidras. Kādai klasifikācijas sistēmai ir jādod priekšroka, ir atkarīgs no tā, kādam nolūkam vārdus klasificē".

Ilze Lokmane ("Teikuma sintaktiskās un semantiskās attieksmes"): "Teikuma semantiskā struktūra nereti tiek pretstatīta sintaktiskajai tāpat, kā saturs tiek pretstatīts formai. Teikuma sintaktiskās struktūras analīzē bieži noteicošie ir formālie kritēriji. Tomēr sintaktiskā struktūra nav identificējama ar formālo. Sintaktiskā struktūra arī ir semantiska, turklāt valodas semantiskā puse ir daudz bagātāka un sarežģītāka par formālo. Sintaksē nav iespējama valodas parādību klasificēšana, balstoties tikai uz formāliem vai tikai uz semantiskiem kritērijiem. Nosakot vārdformu sintaktiskās funkcijas, jāņem vērā pazīmju kopums: 1) loma relāciju struktūrā jeb dziļā semantika; 2) sintagmātiskie sakari teikumā, uz kuriem norāda formu atbilsme un vieta teikumā; 3) vieta valodas sistēmā jeb paradigmātiskie sakari ar citām līdzīgām parādībām."

Andra Kalnača ("Gramatisko formu polisēmija, sinonīmija un homonīmija — izpausme un attieksmes latviešu valodā"): "Gramatisko formu polisēmija ir konteksta nosacīta gramatiskās formas nozīmes variēšanās atkarībā no komunikatīvā mērķa un situācijas. Gramatisko formu sinonīmija ir konteksta nosacīts atšķirīgu vārdformu paralēls lietojums viena un tā paša satura izteikšanai. Gramatisko formu homonīmija, atšķirībā no leksiskās homonīmijas, nav saistīta ne ar gramatisko formu polisēmiju, ne ar sinonīmiju. Gramatisko formu homonīmijas cēlonis, iespējams, ir valodas vēsturiskā attīstība — latviešu valodā galvenokārt morfonoloģiski pārveidojoties un šķietami sakrītot viena vārda formām."

Sturla Bergs–Olsens ( Sturla Berg–Olsen ) (Oslo; "Latviešu valodas locījumu lietošana partitīvajās un adverbālajās funkcijās senajos rakstos un mūsdienās") formulēja hipotēzi, "ka latviešu valodā jau ilgu laiku notiek process, kur ģenitīvs zaudē partitīvās (dalāmās) un adverbālās (pieverba) funkcijas. Šī procesa rezultātā latviešu valodas ģenitīvs arvien lielākā mērā iegūst tīra adnomināla locījuma raksturu". Lai pārbaudītu minēto hipotēzi, referents aplūkoja locījumu lietošanu gan vēsturiskā skatījumā (senajos rakstos), gan mūsdienu valodā.

Aktuālus, vairāk vēl tikai nākotnē paredzamus procesus raksturoja un prognozēja Ieva Zauberga ("Latviešu valoda Eiropas Savienības standartizācijas prasību kontekstā"): "Dažādas valodas uz integrācijas un standartizācijas radīto spiedienu reaģē dažādi. Tiek izvirzīta hipotēze: jo "mazāka" valoda, jo vairāk tā pretojas endēmisko formu pārmaiņām. Tomēr tiek prognozēts, ka attieksme pret interferenci kļūs pielaidīgāka atbilstoši oriģināla kultūrai (šajā gadījumā ES institūcijām) piešķirtajam prestižam. Šo teoriju apstiprina, piemēram, tāds fakts, ka spāņu kultūra bez iebildēm pieņēmusi pārmaiņas, kas plaši ieviestas spāņu birokrātijas valodā, jo šī valsts ar entuziasmu atbalsta Eiropas unifikācijas procesus, kamēr somu kultūra visai skeptiski raugās uz Briseles jaunievedumiem, un tādēļ valoda nelabprāt absorbē svešās formas. Latviešu valodas attieksme pret jauninājumiem ir neviendabīga, kā jau tas raksturīgs visai mūsdienu latviešu kultūrai kopumā."

Viens otru papildināja Dainas Nītiņas ("Vārdu un vārdformu semantikas pragmatiskie aspekti") un Aloīza Gudaviča (Šauļi; "Lietuviešu valodas leksikas aksioloģiskais aspekts") referāti. D. Nītiņa runāja par to, ka "tekstā formām var būt īpaša nozīme, īpašs uzdevums vai papildu loma: tās palīdz iedvest noteiktu pārliecību, veidot kādu tēlu, vīziju vai vienkārši pastiprināti piesaista kaut kam uzmanību". Savukārt A. Gudavičs analizēja iespēju ar lietuviešu valodas vārdiem (un arī vārddarināšanas līdzekļiem) izteikt vērtējumu.

Starp latviešu un lietuviešu mūsdienu valodas pētniekiem jau ilgāku laiku vērojams nosacīts (protams, ne absolūts) darba dalījums: latviešu valodnieki visvairāk pievēršas leksikas izpētei, savukārt mūsu lietuviešu kolēģi intensīvi analizē valodas fonētiskās parādības. Arī IX starptautiskā baltistu kongresa darba gaita atspoguļoja šo tendenci. Latviešu leksikologi un leksikogrāfi referēja par problēmām, kas saistītas ar apvidvārdu izpēti (Ilga Jansone "Daži seni galvassegu nosaukumi areālā aspektā ( nāmats, kuska ..)"; Elga Kagaine "Ziemeļrietumvidzemes izlokšņu devums dialektālās leksikoloģijas attīstībā mūsdienās"; Brigita Bušmane "Baltijas jūras somu cilmes aizguvumu izplatība latviešu valodas izloksnēs (pēc LVDA materiāliem)"; Anna Stafecka "Leksikas analoģijas latviešu un lietuviešu valodā: paralēles vai aizguvumi?"; Ineta Kurzemniece "Žogu nosaukumu nominācija baltu valodās"), par tautasdziesmu leksiku (Beatrise Reidzāne "Poētisko līdzekļu loma tautasdziesmu valodas semantikas attīstībā"; Jānis Rozenbergs (folklorists) "Lībieši latviešu tautasdziesmās"), par vārdiem jau esošajās un vēl topošajās vārdnīcās (Anitra Tīsiņa "Krāsu nosaukumi 17. gadsimta vācu–latviešu un latviešu–vācu vārdnīcās"; Astra Skrābane "Franču valodas neoloģismu latviskošana "Franču–latviešu vārdnīcā""; Ilga Migla "Vācu–latviešu vārdnīcas un frazeoloģismu atveide tajās"), par terminoloģisko leksiku (Iveta Pūtele "Profesiju nosaukumu terminoloģiskās īpatnības dažādos laika posmos"; Regīna Kvašīte "Salikteņi lietišķajos rakstos"), par teorētiskām mūsdienu leksikoloģijas problēmām (Maija Arāja "Latviešu adverbu pētījumi un avoti"), par literārās valodas leksiku gan vairāk no etimoloģiskā viedokļa (Jurijs Hramovs "Slāvu un baltu kinoloģiskā leksika (tipoloģiskais aspekts diahronijā"); Igors Koškins "Latviešu valodas vārds miers un baltu valodu slāvismu jautājums"), gan arī sastatāmā aspektā (Anta Buhārina "Latviešu un lietuviešu valodas atvasināto īpašības vārdu semantiskā diferenciācija"). Lietuviešu leksikoloģiju pārstāvēja 3 referentes: Janina Švambarīte (Šauļi; "Ziemeļlietuvas pierobežas izlokšņu interjekcijas: vārddarināšana un nozīme"), Birute Jasjūnaite (Viļņa; "Lietuviešu valodas eifēmismu galvenās īpatnības") un Albina Auksorjūte (Viļņa; "L. Ivinska lietotie sēņu nosaukumi"). Par dažu vārdu etimoloģiju runāja Vītauts Rimša (Kauņa; "Šķietami aizguvumi baltu valodās").

Ar leksikoloģiju cieši saistīta ir onomastika jeb īpašvārdu pētniecība; šo nozari kongresā pārstāvēja itin kupls valodnieku pulks — gan toponīmisti jeb vietvārdu pētnieki — Laimute Balode (Rīga / Helsinki; " kirsn— / juod– / meln– baltu hidronīmijā"), Ojārs Bušs ("Paeglis latviešu vietvārdos"), Lidija Leikuma ("Latgales vietvārdu pieraksta jautājumi"), Andrejs Bankavs ("Perifrastisko oikonīmu tipoloģiskā analīze"), Grasilda Blažiene (Viļņa; "Par Sembas senprūšu vietvārdiem ar sufiksu –it– "), Kazimiers Garšva (Viļņa; "Lietuviskas cilmes Latvijas vietvārdi"), Daļa Kiseļūnaite (Klaipēda; "Par Kuršu nērijas vietvārdu oficiālajām un tradicionālajām formām"), gan antroponīmisti jeb personvārdu izpētes speciālisti — Alvīds Butkus un Genute Vitkute (Kauņa; "Leišu iesaukas ar piedēkli –(i)ukas "), Aušra Žemiene (Viļņa; "Par Mazās Lietuvas sieviešu uzvārdu darināšanu"), Česis Grenda (Šauļi; "Problēmas, kas rodas, transkribējot latviešu uzvārdus lietuviešu valodā").

Dzīvu interesi izraisīja latviešu speciālistu referāti par datorlingvistikas tēmām un par datoru izmantošanas perspektīvām. Divi no šiem referātiem lingvistiski pieslejas iepriekšējai tēmai, resp., fonētikai — Jura Grigorjeva "Dažādu runātāju (sieviešu un vīriešu) izrunātu patskaņu normalizēšana" un Ilzes Auziņas "Fonēmu bibliotēkas izstrāde, tās nozīme runas sintēzē". Andrejs Spektors stāstīja par "Datorlingvistiku un tās resursiem", Everita Milčonoka par "Vārda raksturojumu datorleksikonā", bet abu minēto speciālistu kopējais referāts bija veltīts Mīlenbaha — Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcas" elektroniskās versijas izveidei. No matemātiskās lingvistikas pārstāvjiem, kas arī, protams, izmanto moderno informācijas tehnoloģiju, par "Latviešu valodas kvantitatīvajiem raksturojumiem" referēja Sarma Kļaviņa, bet par "Lietuviešu publicistikas valodas morfoloģijas attīstību no statistiskā viedokļa" — Vida Žilinskiene (Viļņa).

Daži runātāji pievērsās problēmām, kas saistītas ar valodas mācīšanu — Ieva Zuicena ("Latviešu valodas apguve un vārdnīcas"), Viktorija Kuzina ("Eirointelekta mācību līdzekļi — sabiedrības integrācijas veicinātāji"), Ludmila Sečenova ("Dzimtās valodas semantisko īpatnību ietekme uz svešvalodas apguvi"), Meilute Ramoniene (Viļņa; "Starpdisciplīnu sakari, mācot lietuviešu valodu kā svešvalodu").

Tomēr nenoliedzami aktīvāki bija valodnieki, kas ar visai dažādas ievirzes referātiem pārstāvēja tādu tradicionālu nozari kā seno tekstu (arī vārdnīcu) izpēte. Daudz jaunas informācijas sniedza Pēteris Vanags ("G. Manceļa labojumi luterāņu rokasgrāmatā"), senas un ne tik senas vārdnīcas aplūkoja Evalda Jakaitiene (Viļņa; "Daudznozīmīguma problēma lietuviešu valodas divvalodu vārdnīcās") un Vidmants Kuprevičs (Viļņa; "Ieskats t. s. Austrumizlokšņu un K. K. Daukšas rokraksta vārdnīcu lietuviskajos šķirkļa vārdos"). Par cita tipa tekstiem runāja Ona Aleknavičiene (Viļņa; "Jona Bretkūna Postiles (1591) perikopju rediģēšanas avoti"), Jolanta Gelumbeckaite (Viļņa; "Tā sauktā 1573. gada Volfenbiteles postile: fakti un minējumi"), Gina Kavaļūnaite (Viļņa; "Samuela Boguslava Hilinska labojumi JD tekstā un to saiknes ar tulkojuma avotiem"), Jānis Kušķis ("Par latviešu 16. gadsimta tekstos iespējamām lībisko izlokšņu iezīmēm"), Silvija Pavide ("Būgenhāgena "Passio" latviski: par Vidzemes mācītāja Godharda Reimersa / Godhard Reymers / nozīmi kultūrā un par viņa devumu valodā"), Dzintra Lele–Rozentāle ("Valodas variants kā sociālās un nacionālās segregācijas līdzeklis. Sakarā ar kādu parodiju par latviešu linaudējiem 18. gs.").

Šķiet, plašāk nekā citkārt baltistu kongresā bija pārstāvēti sintakses pētnieki: Maigone Beitiņa ("Piederības konstrukcijas veclatviešu tekstos"), Inta Freimane ("Redukcija resp. elipse latviešu valodas sintaksē"), Marija Zavjalova (Maskava; "Vērojumi par lietuviešu valodas sintaksi, pamatojoties uz eksperimentāla pētījuma rezultātiem"), Pavels Vujčiks / Pawel Wójcik / (Varšava; "Modālo teikumu tipi un modāluma izteikšanas līdzekļi lietuviešu literārajā valodā"), Vids Valskis (Viļņa; "Dažas predikatīvās konstrukcijas ar neutrum divdabjiem mūsdienu lietuviešu valodā un to atbilsmes latviešu valodā"), Zuzanne Pišele / Susanne Pischel / (Berlīne; "Formālās vārdkopas latviešu un lietuviešu juridiskajos tekstos (Krimināllikumā)"), Artūrs Judžentis (Viļņa; "No lietuviešu valodas salikto teikumu vēstures").

Semantika ir cieši saistīta ar tiem valodas līdzekļiem, kas realizē attiecīgās nozīmes. Tomēr atsevišķi var minēt referātus, kuros tieši semantiskais aspekts izvirzījās priekšplānā: Zaigas Ikeres "Gadsimtam aizejot: 20. gs. semantikas teorijas", Ingas Klēveres (Sombatheja/Rīga) "Konjunktīva funkcijas latviešu mūsdienu saziņas līdzekļu valodā", Imanta Šmideberga "Latviešu valodas priedēkļverbu darbības pabeigtības nozīme skaidrojošā vārdnīcā".

Daudz uzmanības tika veltīts vārddarināšanas un vārdu uzbūves, resp., morfoloģijas jautājumiem. Par tiem runāja Gražina Akelaitiene (Viļņa; "Vārda saknes patskaņu mija: morfonēmu modeļi un saknes struktūras tipi"), Vilma Šaudiņa ("J. Kulitāna "Gārsenes dialekta vārdnīcas" morfoloģiskās īpatnības"), Anna Vulāne ("Par dažām vārddarināšanas problēmām"), Irīna Dimante ("Vārddarināšanas procesi latviešu valodā. Leksēma virsū "), Dzintra Paegle ("Problēmjautājumi morfoloģijas vēsturē"), Maija Poiša ("Dažas īpatnības vārdkopu un salikteņu veidojumā Vidzemes sēliskajās izloksnēs"), Regina Rinkauskiene (Viļņa; "Jauktās locīšanas paradigmas polarizācija pēc dzimtes austrumaukštaišu dialekta Utenas izloksnē"), Normunds Dzintars un Ieva Ozola ("Divdabji vidus dialekta Kurzemes izloksnēs").

Sava tiesa uzmanības tika valodas praksei, valodas kultūrai, stilistikai. Šīm reālajām un aktuālajām problēmām pievērsās Gunta Ločmele ("Latvijas konferenču diskursa aspekti: tulkošanas normas"), Anita Načisčione ("Frazeoloģisko vienību stilistiskais lietojums reklāmā"), Laimute Stankevičiene (Šauļi; "Nesen aizgūti anglicismi lietuviešu valodā: patiesi vai viltus draugi"), Audrone Bitiniene (Viļņa; "Funkcionālo stilu tekstu lingvistiskās pazīmes latviešu un lietuviešu valodā").

Un beigās vēl jāmin referāti, kas nav lāgā iederējušies nevienā no iepriekš sagatavotajiem "plauktiņiem", taču tāpēc varbūt pat ir vēl interesantāki: Lindas Lauzes "Uzrunas formu lietojums latviešu valodā: alternācijas likumi", Vinetas Ernstsones "Slengismi mūsdienu latviešu runā: situatīvais aspekts", Kazimiera Župerkas (Šauļi) "Par lietuviešu valodas cilmi: dzejas versijas", Agra Timuškas "Ģeolingvistikas attīstība Latvijā pasaules valodniecības kontekstā", Kornēlijas Pokrotnieces "Latviešu valodas nelokāmo divdabju liktenis", Giedres Čepaitienes (Šauļi) "Valodas etiķetes situāciju vērtējums lietuviešu un latviešu sakāmvārdos", Danutas un Romana Roško / Danuta & Roman Roszko / (Varšava) "Lietuviešu un poļu valodas konfrontatīvā gramatika", Olgas Ozoliņas "Daži sastatāmās paremioloģijas aspekti", Maijas Brēdes "Nenoteiktības izteikšana latviešu valodā", Maijas Baltiņas "Valodas jaunrade gadsimtu gaitā".

Dr. habil. philol. Ojārs Bušs, Dr. habil. philol. Ilga Jansone — "Latvijas Vēstnesim"