Dr. philol. Vineta Ernstsone:

Slengismi mūsdienu latvieša runā, to situatīvais aspekts

Referāts IX starptautiskajā baltistu kongresā "Baltu valodas laikmetu griežos" Rīgā 2000.gada 3.—6.oktobrī

Slengismu kā jebkuru citu valodas izteiksmes līdzekli runātājs izvēlas, ņemot vērā nododamās informācijas saturu un informācijas pārraides mērķi. Ikdienas runā liela nozīme ir saziņas situācijai un orientācijai uz sarunas biedru.

Analizējot situatīvi nosacīto slengismu lietojuma kā valodas līdzekļu izvēli, jāsecina, ka no trijiem situācijas komponentiem (attiecības starp runātājiem, komunikatīvā orientācija un saziņas apstākļi) galvenais ir attieksmes. Šī parametra nozīmes maiņa oficiālas: neoficiālas attieksmes ietekmē runātāju izvēli lietot vai nelietot slengismu.

Šie parametri tiek ņemti vērā arī slenga definējumos. Ir visai grūti izdalīt vienu, būtiskāko slengismu pazīmi, tāpēc slengismu definējumā iekļautas vairākas šo valodas kategoriju raksturojošās pazīmes, galvenais uzsvars likts uz neliterārumu, tomēr būtiska ir arī saziņas situācija. Mana koncepcija balstīta uz šādu leksisko slengismu definējumu: leksiskie slengismi ir gan vispārlietotā, gan arī atsevišķu sociālo un profesionālo grupu izmantotā neliterārā nedialektālā leksika, kas bieži ir emocionāli ekspresīva un parasti funkcionē neoficiālos saziņas apstākļos. Slengismi ir valodas kategorija, ko veido vārdi un frazeoloģiska rakstura izteicieni, kas neatbilst literārās valodas kodificētajam standartam, tiem raksturīgs zems sociālais prestižs un lielāks vai mazāks odiozums.

Varam analizēt slengismu lietojumu dažādās situācijās — no situācijām, kurām raksturīgi neoficiāli apstākļi un starp runātājiem ir pilnīgi neoficiālas attieksmes, līdz pat situācijām ar maksimāli oficiālām attiecībām starp runātājiem un tikpat oficiāliem saziņas apstākļiem. Kopējā slenga leksikas lietojumu atšķirībā no speciālā slenga vienībām neierobežo piederība kādai sociālai, profesionālai vai demogrāfiskai grupai. Kopējā slenga leksikas izvēle un lietojums ir situatīvi nosacīts, bet speciālā slenga vienībām raksturīgs arī stratifikatīvs variatīvums.

Lai noskaidrotu slengismu izvēles mehānismu, svarīgi ir saskatīt atšķirību starp komunikācijas akta dalībnieku statusu, no vienas puses, un to lomu attiecībām, no otras puses. Nosakot statusu, tiek ņemtas vērā tādas pazīmes kā šķiru piederība, piederība sociālai grupai, profesija, izglītības līmenis utt. Savukārt lomu attiecības nosaka sociālā situācija un tās variējas reizē ar to (tēvs–dēls, vīrs–sieva, paziņa–paziņa, kaimiņš –kaimiņš, priekšnieks–padotais, skolotājs–skolnieks).

‘’Katram no mums dzīvē jāspēlē dažādas lomas. Dažas no tām mūs pavada visu mūžu vai vismaz ilgu laiku — tās ir mūsu vecuma, dzimuma, profesijas nosacītas, un atkāpties no tām ir grūti vai pat neiespējami. Bet vienlaikus mums jādarbojas arī epizodiskās lomās — jābūt pasažieriem, pircējiem, pacientiem, jāsaskaras ar ļoti daudziem cilvēkiem. Un nereti tieši runa ir šīs sociālās lomas pareizas izpildes kritērijs.’’ (Druviete I. Mūsu ikdienas valoda // Skolotāju Avīze, 1988.g.13.janv.)

Pateicoties pusapzinātam priekšstatam par valodas etiķeti, slengismu netīšs lietojums reti novērojams oficiālā situācijā. Valodas oficiālums ir atkarīgs no situācijas, un mēs ceram uz oficiālu valodu oficiālā situācijā un neoficiālu valodu neformālā situācijā. Slengismi ir nevietā vai pat šokējoši prezidenta pieņemšanas laikā, bet ne tik pārsteidzoši skolas garderobē vai kādas iestādes smēķētavā. Slengismus lieto, lai lingvistiski pielāgotos saziņas situācijai vai videi. Katrai sociālas grupas valodai ir savi nosacījumi, citiem vārdiem sakot — sociolingvistiskās normas, ko attiecīgā vidē un noteiktos saziņas apstākļos atbalsta vai vismaz atklāti neapstrīd arī vairākums cilvēku. Šo saziņas normu neievērošanas sekas var būt visai smagas — līdz pat izstumšanai no kolektīva. Bailes palikt nesaprastam, netikt atzītam par savējo rada tieksmi pakļauties sociālās grupas saziņas nosacījumiem. Īpaši jutīgi pret savas runas iederību apkārtējā fonā, pret valodas modi ir jaunieši. Bieži vien jauniešu runas maniere ir apzināta pielāgošanās atbilstošās sociālās vides lingvistiskajai gaumei un saziņas paradumiem.

Valoda ir viena no cilvēku pašizpausmes formām. Īpaši jauniešiem ir raksturīga vēlēšanās būt neatkārtojamiem, individuāliem — ne tikai apģērbā, manierēs, bet arī domās un valodā. Tā, piemēram, padsmitnieku slengs atbilst gan viņu ārienei, gan viņu domāšanai. Pusaudžiem ir raksturīga tendence pārsteigt, pat šokēt apkārtējos ar izteikti neliterāru runu, uzskatot to par sava veida individualitātes izpausmi. Daudzi cilvēki domā, ka pusaudži un jaunieši ir tiešie slenga lietotāji. Protams, slengs ir jaunu cilvēku valodas fenomens. Bet tas nav pietiekams pamatojums, lai apgalvotu, ka tā ir pārejoša pusaudžu vecuma valodas slimība, kas saistīta ar noteikta vecuma psiholoģiskajām īpatnībām. Protams, nevar noliegt īpaša speciālā slenga esamību, t.s. jauniešu, skolēnu, studentu žargonu. Arī pieaugušie lieto slengu. Slenga lietojumā, tā sociālā prestiža un odiozuma pakāpes uztverē ir atšķirība starp atsevišķiem indivīdiem, kā arī starp grupām atkarībā no dzimuma, sociālā stāvokļa, profesijas. Vārdu izvēle liecina par piederību pie grupas. Atšķirīgas profesionālās un sociālās grupas lieto atšķirīgu slengu. Franču valodnieks P.Lafargs jau 1930. gadā rakstīja, ka ‘’valoda nevar tikt atdalīta no savas sociālās vides, tāpat kā augs nevar tikt atdalīts no viņam raksturīgās dabiskās klimatiskās vides’’.

Noteiktas vides indivīdiem raksturīgs ir noteiktu slengismu lietojums nominatīvā funkcijā, kas nav raksturīgs citiem (viņi šos slengismus, iespējams, lieto emocionāli ekspresīvā funkcijā), piemēram, ne visi runātāji nominatīvā funkcijā lieto kopējā slenga vārdus kruķis, pogainais ‘policists‘ nozīmē, ķurķis, tuptūzis ‘ieslodzījuma vieta, cietums‘ nozīmē. Tomēr daļai runātāju tā ir ikdienas nominatīvā leksika, raksturojot ar noziedzību saistītās profesijas pārstāvjus, detektīvus, slepenos aģentus, kā arī pašus noziedzniekus un vidi, kurā viņi darbojas.

Slengismiem, kā to liecina novērojumi, nereti galvenā var būt nominatīvā un informatīvā slodze, tādēļ nevar uzskatīt slengismu lietojumu tikai kā indivīda vēlmi pārkāpt sabiedrības uzspiestās standarta valodas normas. Slengismiem raksturīga noteikta komunikatīva slodze: tie informē par tām niansēm, kurām literārajā standartā nav izpausmes formu.

Bieži slengismi tiek lietoti tīši, lai izvairītos no vārdu atkārtošanās. Šajā gadījumā tie var tikt lietoti kā iepriekš minētā literārā vārda pilnīgi vai daļēji sinonīmi: Bērni nevar ēst to, ko klopsē lielie . Slengismu lietojums šajā funkcijā saistīts ar runātāja vēlmi izvairīties no vārdu atkārtojuma, kā arī ar konkrētas domu izpausmes, precīzas izteiksmes un nepārprotamas saziņas nepieciešamību.

Slengismi mutvārdu runā tiek izmantoti, lai maksimāli precīzi izsacītu domu: Tur nevar braukt, tur ir ķieģelis (autovadītājs pasažierim).

Plaši pazīstams slengisms var radīt jauna, negaidīta izteiksmes līdzekļa iespaidu, ja tas lietots situācijā, kurā atkāpe no kodificētās normas ir liels retums. Ja slengisms tiek lietots stilistiski neadekvātā runas situācijā, tiek panākts asprātības, humora efekts, piemēram, literatūras vēstures lekcijā, runājot par literāra darba neatbilstību cenzūras prasībām (K.Ulmaņa laikā), pasniedzējs piebilst: Ar lugu ‘’Māla Ansis’’ lielas ziepes (`nepatikšanas`) Ādamsonam .

Situācijas jēdziens šajā gadījumā ietver arī runātāja personību, jo īpaši viņa lingvistiskās uzvedības stereotipu. Jo retāk kāds lieto slengismu nominatīvā funkcijā, jo vieglāk viņam radīt ar šo vārdu palīdzību asprātības efektu, kā arī citus ekspresijas veidus. Slengisma lietojums, tiecoties uz asprātību, vērojams kāda valodnieka replikā, redzot savu kolēģi pierakstām tikko dzirdēta barbarisma lietojumu mutvārdu runā: Stukačs pierakstīja — jau atkal kaut kādu barbarismu.

Daudzos mutvārdu tekstos spilgti izpaužas slengisma lietotāja tieksme pēc oriģinalitātes, vēlēšanās aktualizēt klausītāja uzmanību. Slengismus lieto, lai pozētu, lai kaut kādā veidā izceltos, lai pielāgotos saziņas apstākļiem. Bieži slengismu vai slenga frazeoloģismu ikdienas runā lieto tikai tāpēc, lai izbēgtu no ikdienas rutīnas. Savukārt publicistikā un literārā tekstā lietoto slengismu izmantošanas iemesli vairāk saistāmi ar oriģinalitātes meklējumiem. Īpaši daudz šādā funkcijā lietotu slengismu ir laikrakstos un žurnālos, kuros dotas dažādas recenzijas, sporta, izklaides norišu apskati, t.s. restorāngidu vērojumi un dažādu veikalu novērtējums.

Visai bieži slengismu lietojums norāda uz runātāja vēlmi radīt sarunvalodas toni: Šobrīd mums ir tā pašvakāk ar naudu (saruna). Nereti slengismi mutvārdu un tiešajā runā tiek lietoti, tiecoties panākt familiāru toni: Montana! Baigi vālē! (jauniešu saruna). Šajā apakšfunkcijā visai bieži sastopami rusismi un ģermānismi.

Neformālās situācijās daudzi latviešu valodas lietotāji diezgan regulāri (bieži bez iepriekšēja nolūka) lieto noteiktu aizgūto slengismu sortimentu. Šāda veida slengismu ( bišķi, cemme, čut—čut, haltūrēt, kačāt, knapi, pindzele, truba, šaup(f)ele, skrobe, šlipse, štepselis, švaks ) noturīgumu latviešu valodā daļēji var izskaidrot ar inerci: tādu vārdu ir diezgan daudz, tie tiek lietoti samērā bieži. Turklāt vairums šo slengismu ietilpst sadzīves leksikā, tāpēc neformālā runas situācija parasti nespiež ievērot literāro normu.

Bieži mutvārdu runā vērojams slengismu lietojums, lai piešķirtu izteikumam ironisku niansi. Kādu studenšu sarunā tiek secināts: Mūsu čaļi galīgi nošālējušies pēc vakardienas rauta . Apslēpta ironija ietverta kāda vīrieša, iespējams, uzņēmēja, replikā, kad viņš, kādam ierēdnim kā pateicību par kādas izziņas saņemšanu iedevis dārga alkohola pudeli, saka: Viņš jau bija krietnā kramā (‘piedzēries‘), respektīvi, nespēja objektīvi novērtēt iedotās pudeles satura vērtību. Pārlasot savu maģistra darbu un ironizējot par tajā samākslotajām frāzēm, kāda studente skaļi piebilst: Hi, haļava! .

Latviešu lingvistiskajā literatūrā, izņemot O.Buša darbus, nav analizēts slengismu lietojums pozitīva vērtējuma ekspresijas radīšanai vai pastiprināšanai: Tev forša frizūra. Tev atkal jauna štāte (nejauši dzirdētas replikas). Krieviem forša multene, kur rāda galdu bez viesiem (sarunā pie kafijas tases). Pozitīva vērtējuma efekts nereti tiek sasniegts ar tādu slengismu, kam piemīt pozitīva vērtējuma denotatīvā semantika, palīdzību: No lielā kalna baigi forši laisties uz slēpēm. Kollīga juška (skolēna izteikums).

Latviešu valodā novērojams slengismu lietojums, lai pastiprinātu jebkura veida ekspresiju, ne tikai pozitīva vai negatīva vērtējuma ekspresiju. Tas izskaidrojams ar jau Ē. Pārtridža konstatēto faktu, ka slengismi tiek lietoti, lai uzsvērtu savu emocionālo attieksmi pret izteikuma priekšmetu. Bieži šajā uzsvērumā nav izteikts ne noraidījums, atteikums, ne arī noliedzoša vai pozitīvi vērtējoša attieksme. Slengismi tiek lietoti ekpresijas paspilgtinājumam bez īpaša nolūka, vienkārši tāpēc, lai būtu interesanti, lai nebūtu garlaicīgi, lai emocionāli bagātinātu sarunu. Ģimenes sarunā ar bērnu: — Tā izskatās. Fokusņiks. — Tētis jau gandrīz noticēja, ka tu esi salabojis. Studentu saruna mikroautobusā, vērojot garām braucošās jaudīgās un dārgās automašīnas: Baigi forši būtu ar tādu biezo vāģi. Aizpļaut uz šūli un pazīmēties. Es nebrauktu, ne — es ar tādu kostu [pedāli] līdz grīdai . Kādas autobusā dzirdētas skolnieču sarunas fragments: Tu šodien baigi davoļnā izskaties.

Bieži latviešu valodas runātāji lieto slengismus, lai mazinātu saziņas psiholoģisko spriedzi, neuzsvērtu kaut ko, piemēram, lai neizrādītu prieku, sajūsmu, skaudību, nepatiku, mazinātu vai slēptu to, lai runātu par nepatīkamām lietām, faktiem, kaut ko psiholoģiski emocionāli nepieņemamu.

Slengismi tiek lietoti, lai mazinātu nepatīkamo iespaidu sev kā runātājam (rakstītājam) vai otrai personai — adresātam (klausītājam, lasītājam). Piemēram, kāda studenta secinājumos par realizēta projekta lielajām, neparedzētajām izmaksām: Man viss kapitāls aiziet pa grunti. Iespējams, slengisms lietots tāpēc, lai neizrādītu, cik pašam žēl notikušā fakta un naudas zaudējuma.

Bieži, ja kāds ir lietojis alkoholu, ir apreibis, šo personu un reibuma stāvokli apzīmē ar slengismu. Tas izskaidrojams ar nevēlēšanos nosaukt tieši vārdā, kā arī ar to, ka alkohols un ar to saistītie apzīmējumi ir viena no plašākajām slengismu tematiskajām grupām. Kādā ģimenē tiek secināts, ka tēvs ir iereibis: Fāters galīgi flaks . Šādā funkcijā lietoti slengismi ir sava veida eifēmiskā leksika.

Reizēm, runājot vai rakstot par nopietnām lietām, tiek lietoti slengismi, lai mazinātu sarunas nopietnību. Slengismu lietojums nemazina attieksmes nopietnību un neliecina par runātāja vai rakstītāja nevērību pret sarunas priekšmetu. Šādu vārdu lietojums izskaidrojams ar vēlmi zināmā mērā atvieglot komunikācijas procesu. Kāda vīrieša mutvārdu stāstījumā par savām neveiksmēm: Tur es arī dabūju pa kāju.

Samērā izplatīta ir slengismu lietošana, lai mazinātu nepatīkamo iespaidu par nododamo paziņojumu. Nepatīkamā iespaida mīkstināšanu var veicināt, vēršot galveno uzmanību uz vārda stilistisko specifiku, bet ne uz tā denotatīvo semantiku. Šajā funkcijā lietotie slengismi var būt savdabīgi eifēmismi. Tematiski visizplatītākie ir slengismi, kas apzīmē nāvi, alkoholismu, seksu, cilvēka organisma fizioloģiskos procesus, noziegumus un ar tiem saistītās parādības, darbības un cilvēkus. Tad jau večuks nolicis karoti [ka viņa dzīvokli remontē jaunā īrniece] (kādas mājas iedzīvotāja secinājums, neredzot iepriekšējo īrnieku, uz kura dzīvokli vīrieša nāves gadījumā cerēja potenciālie īrnieki). Kāda uzņēmēja secinājums par savu iereibušo darbinieku: Viņš šo nedēļu tādā kā sutā.

Jāuzsver, ka slengismu lietojuma piemēru sadalījumu pa funkciju grupām nosaka ne jau tikai izolēti ņemta leksēma, bet gan arī konteksts un konsituācija kopumā, ko var parādīt tikai daļēji. Izvērtējot emocionāli ekspresīvajā funkcijā lietotos slengismus, īpaši jāņem vērā, ka to funkcionālās īpatnības īsti atklājas tikai kontekstā un savukārt citā tekstā daudzi no šiem slengismiem varētu īstenot arī citu funkciju. Analizējot mutvārdu runas faktus, jāņem vērā, ka teksta segments ar slengismu, kas aptver vienu vai divus teikumus, bieži nedod vajadzīgo informāciju, lai pārliecināti varētu noteikt šī slengisma lietojuma psihisko motivāciju.

Latviešu valodniecībā slengismu lietojums mutvārdu runā maz pētīts. Nav daudz tādu dabiskas mutvārdu runas pierakstu, kas fiksēti neoficiālas, iepriekš nesagatavotas saziņas apstākļos. Mani pētījumi, kuros analizēta situatīvi nosacītā slengismu lietojuma izvēle, parādīja, ka visi būtiskākie šīs izvēles sociālās situācijas parametri tā vai citādi atspoguļo situatīvo pazīmju oficiāls : neoficiāls pretstatījumu.