Dr.habil.philol., LU profesore Ina Druviete

Dr.habil.philol., LU profesors Jānis Valdmanis

Baltu valodas 21. gadsimtā

Ziņojums IX starptautiskajā baltistu kongresā "Baltu valodas laikmetu griežos" Rīgā 2000.gada 3.-6.oktobrī

Gadsimtu mijā iederīgi ne tikai izvērtēt pagātni, bet arī censties ieskatīties nākotnē. Arī baltistikā nozīmīgi ir gan baltu valodu vēstures un struktūras pētījumi, gan divu dzīvo baltu valodu - latviešu un lietuviešu valodas - perspektīvu prognozēšana. Referātā mēģināsim iezīmēt baltu valodu attīstības tendences 21. gadsimtā, ņemot vērā gan objektīvos globālos sociolingvistiskos procesus, gan baltu valodu runātāju kolektīvu subjektīvo attieksmi un rīcību.

2000. gadā pasaulē ir ap 6700 valodu. Saskaņā ar 21. gadsimta domāšanas ievirzi, valodu un kultūru dažādība ir cilvēces un civilizācijas bagātība. Valodas vairs netiek uztvertas tikai kā saziņas kods, bet gan kā kultūras tradīciju depozitārijs, nacionālās identitātes pamats. Tādēļ jebkurai valodai ir vieta humāno vērtību sistēmā un ikviena valoda tiek atzīta par saudzējamu vērtību.

Tikai 3 procenti no pasaules valodām tiek runātas Eiropā. Lingvodiversitāte saistās ar biodiversitāti: rajonos, kur vairāk augu un dzīvnieku sugu, vairāk arī valodu. Tomēr valodas mūsdienu pasaulē izzūd, un izzūd pat ātrāk par augu un dzīvnieku sugām. Pašlaik par apdraudētām uzskata 24 procentus augu sugu, 20 procentus putnu sugu, 41 procentu zīdītāju sugu, bet pat līdz 50-90 procentiem pasaules valodu. Pastāv tūkstošiem starptautisku, valstisku un nevalstisku organizāciju, kas cīnās par dabas aizsardzību, bet ir tikai dažas, kas pievērš uzmanību valodu izzušanai. Šīs organizācijas arī izstrādājušas prognozes valodu pastāvēšanai 21. gadsimtā. Pasaules lingvistiskā aina pēc 22. gadsimta jau ir tikai futurologu kompetencē. Vairums ekspertu ir vienisprātis, ka gadsimta beigās dzīvo valodu skaits būs sarucis vismaz uz pusi. Vai baltu valodas būs to 3000 valodu vidū, kam lemts sagaidīt 22. gadsimtu?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, noskaidrosim, kāpēc tad valodas izzūd. Vai var vilkt paralēles starp valodu un augu un dzīvnieku sugu izzušanu? Pirms industrializācija skāra lietusmežus, katru gadu izzuda viena no miljons augu un dzīvnieku sugām, pašlaik - jau viena no tūkstoša un viena no simta. Protams, mēs šādi nevaram salīdzināt valodu izmiršanas tempus. Tā kā bezrakstu valodas neatstāj fosilijas, mēs nevaram noteikt to izmiršanas tempus pagātnē. Pastāv uzskats, ka pirms 10 000 gadiem pasaulē bija ap 15 000 valodu - 2,5 reizes vairāk nekā tagad.

Tomēr valodas un bioloģiskas sugas nāves cēloņi ir līdzīgi. Modernās kultūras un tehnoloģijas maina etnosu tradicionālo dzīvesveidu un vidi. Apziņas industrija: izglītības sistēma un plašsaziņas līdzekļi valodas kolektīva apziņā nostiprina pārliecību par citas valodas augstāku ekonomisko vērtību, radot priekšnoteikumus lingvistiskajai asimilācijai.

Bet vai tas ir savdabīgs dabiskās izlases princips? Tomēr nē. Šai ziņā analoģija ar biodiversitāti mūs var novest strupceļā. Valodai nav gēnu un līdz ar to nav arī dabiskās izlases mehānismu. To izdzīvošanas izredzes nosaka ne iedzimtība, ne spēja adaptēties, bet sociāli faktori. Tāpēc bioloģiskās metaforas, kā ekoloģija, izdzīvošana, nāve, iznīcināšana, genocīds var novest maldu ceļos. Turklāt biologiem iekonservēšana ir pozitīvs vārds, bet sociolingvistam iekonservēt valodu vai kultūru nozīmē kavēt tās attīstību, sargāt to no dinamiskām dabiskām pārmaiņām. Tādēļ maldīgs ir uzskats, ka valodas var "nonāvēt pašas sevi, kļūstot tik nabadzīgas, ka vairs nespēj funkcionēt kā komunikācijas līdzeklis". Pierādīts, ka strukturālas pārmaiņas ir valodas zuduma rezultāts, bet ne cēlonis.

Beidzamajā laikā tiek apstrīdēta arī valodas pašnāvības iespēja. Tā tiek pielīdzināta "upura vainošanas" politikai. Tomēr arī valodas slepkavība notiek visai reti. Piedāvātā dihotomija pašnāvība-slepkavība ir vienkāršota. Valodas zūd tad, ja vienlaikus darbojas ārējie un iekšējie faktori. No vienas puses, šai procesā iesaistīti spēki, ko runātāji nespēj kontrolēt: represijas, diskriminācija, ekspluatācija. No otras puses, ja nenotiek fizisks genocīds, valodas nepadodas tikai ārējam spiedienam. Pašā valodas kolektīvā jānotiek attieksmju un vērtību maiņai, lai pārstātu nodot valodu nākamajām paaudzēm.

Dažkārt izteiktas visai pesimistiskas prognozes par pašu baltu, galvenokārt latviešu, etnosa pastāvēšanu nelabvēlīgo demogrāfisko tendenču dēļ. Protams, runātāju kolektīva eksistence ir priekšnoteikums valodas eksistencei. Tomēr, pirmkārt, demogrāfijai ir tendence stabilizēties, otrkārt, kā redzēsim nedaudz vēlāk, nepieciešamais runātāju skaits valodas pašpietiekamības uzturēšanai ir pat relatīvi neliels - ap 10 000. Mūsdienās valodas nāve reti ir runātāju kolektīva izzušanas rezultāts. Parasti tā ir valodas nomaiņas jeb lingvistiskās asimilācijas rezultāts. Valodas nomaiņa rodas kompleksa iekšēja un ārēja spiediena ietekmē (piem., pārmaiņas vērtību sistēmā, ekonomikā, politikā, tirdzniecības, migrācijas, eksogāmijas utt. dēļ). Etnosa gēni saglabājas, bet notiek pakāpeniska lingvistiskā asimilācija. Klasisks piemērs ir trešās baltu valodas - senprūšu valodas - liktenis. Šai gadījumā notikusi lingvistiskā asimilācija uz ilgstoša kolektīva bilingvisma fona valodā ar 1) augstāku ekonomisko vērtību un 2) lielāku sociālo prestižu.

Tabulā redzama pasaules valodu pašreizējā apdraudētības pakāpe.

1. tabula

Valodu apdraudētības pakāpe

21. gadsimtā

Rakstu-	Runātāju	Valodu
rojums	skaits, citas	skaits
	pazīmes
Neapdrau-
dētas:
A. Pilnīgi ne-	> 1 000 000	200-
apdraudētas.	runātāju	250
B. Praktiski	> 500 000	250-
neapdraudētas.	runātāju	300
C. Gandrīz	> 10 000	600
neapdraudētas.	runātāju
Apdraudētas	< 5 000	?
	runātāju
Kritiskā	Valodas,	?
situācijā	ko drīzā nā-
	kotnē nemā-
	cīs skolās
Nāvei	Valodas, ko	1200-
nolemtas	jau tagad ne-	3000
	māca skolās	(20-50%
		no pa-
		saules
		valo dām)

Par neapdraudētām tātad tiek uzskatītas valodas, kuru runātāju skaits pārsniedz vienu miljonu. Saskaitīts, ka pasaulē šādu valodu nav vairāk par 250 - tiek minēts arī precīzs skaitlis 208.

Latviešu valodas kā dzimtās valodas runātāju skaits visā pasaulē ir vismaz 1,8 miljoni (1,4 miljoni Latvijā), lietuviešu valodas - vismaz 2,8 miljoni. Vēl vismaz miljons cilvēku runā šajās valodās blakus savai dzimtajai valodai. Uz pasaules valodu fona tātad gan latviešu, gan lietuviešu valoda pieder pie t.s lielajām pilnīgi neapdraudētajām valodām.

Tomēr šīs valodas būtu neapdraudētas pilnīgā izolācijā no citām valodām. Jāņem vērā, ka lielo valodu grupas ietvaros pastāv īpaša apakšgrupa - ļoti lielās valodas. To skaits gan ir tikai 0,1-0,15% no visām pasaules valodām, bet tajās kopumā runā 51% zemeslodes iedzīvotāju.

2. tabula

Valodas ar vislielāko pirmās

valodas runātāju skaitu

Valoda	Runātāju skaits
	(miljonos)
Ķīniešu (mandarīnu)	885
Angļu	322
Spāņu	266
Bengāļu	189
Hindi	182
Arābu	181
Portugāļu	170
Krievu	170
Japāņu	125
Vācu	98
Ķīniešu (Kantonas)	77
Javiešu	75
Korejiešu	75
Franču	72
Vjetnamiešu	67

Šīm valodām piemīt vislielākās glotofāgijas spējas, un lingvistiskajai asimilācijai visvairāk ir pakļauti ar šīm lielajām galētājvalodām kontaktā nonākušu valodu runātāji. Pašlaik tiek atzīts, ka valodu kontakti vienmēr ietver arī valodu konfliktu elementus. Starp valodām pastāv nemitīga konkurence. Liktenim labpaticis, ka latviešu un lietuviešu valodas galvenās konkurentvalodas - krievu un angļu valoda - pieder pie ļoti lielo valodu grupas, turklāt to ekonomiskā vērtība ir ļoti augsta. Kā šādos apstākļos prognozēt baltu valodu ilgtspēju?

Dzīvo baltu valodu ilgtspējas prognozēšanai par pamatu ņemama pašreizējā valodas situācija. Tabulā redzami prognostiski nozīmīgie valodas situācijas komponenti.

3. tabula

Valodas situācijas komponenti

Valsts tips, tās politiskais, sociālais un ekonomiskais raksturojums.

Teritorijas ģeopolitiskais raksturojums.

Iedzīvotāju etnodemogrāfiskā un lingvistiskā struktūra.

Valodas juridiskais statuss valstī.

Valodas sociolingvistiskās funkcijas.

Valodas eksistences juridiskais un institucionālais nodrošinājums.

Individuālā bilingvisma un multilingvisma izplatība populācijā.

Etnolingvistiskā vitalitāte.

Latviešu un lietuviešu valodas situācijā ir gan daudz kopīga, gan atšķirīga.

4. tabula

Kopīgais latviešu un lietuviešu

valodas situācijā

Veicinātājfaktori	Apdraudētājfaktori
Valsts valodas	Nestabila ekono-
statuss	miskā situācija
Augsta lingvis-	Konkurentvalodu
tiskā kvalitāte	augstā ekonomiskā
	vērtība
Lietojums visās	Globalizācija, valsts
sociolingvistis-	integrācija
kajās funkcijās	supranacionālās
	struktūrās
Pietiekams L1 un
L2 runātāju skaits

Krasi atšķirīga ir lietuviešu un latviešu valodas runātāju demogrāfiskā situācija. Titulnācijas īpatsvars Lietuvā ir 81%, Latvijā - 57,8%. Latvijā ir liela rusofonu minoritāte ar lingvistiskās pašpietiekamības iezīmēm.

6. tabula

Iedzīvotāju etnodemogrāfiskais

sastāvs

	Lietuva	Latvija
	(1999)	(2000)
Latvieši		57,8%
Lietuvieši	81%	1,4%
Igauņi		0,1%
Baltkrievi	1,5%	4,1%
Krievi	8,5%	29,5%
Ukraiņi		2,7%
Poļi	7%	2,5%
Ebreji		0,4%
Pārējie	4%	1,6%

Atšķirīgs ir arī valsts valodas ilgtspējas finansiālais nodrošinājums. Valodas uzturēšana prasa lielus līdzekļus. 1995. gadā Lietuvā apstiprināts plāns valsts valodas attīstībai 1996.-2005. gadam. 1996. g. no valsts budžeta tam piešķirti 2 800 000 litu, 1997. g.- 3 200 000 liti. Latvijā valsts institucionālais un finansiālais pamats ir nepietiekams. Šis temats tiks sīkāk iztirzāts sociolingvistikas sekcijā. Līdz ar to atšķirīgs ir arī latviešu un lietuviešu valodas īpatsvars lingvistiskajā telpā. Spēcīgākas pozīcijas šai ziņā ir lietuviešu valodai.

7. tabula

Valodu sociolingvistiskās funkcijas

(% no lingvistiskās telpas)

Funkcionālās	Latviešu	Lietuviešu
jomas	valoda	valoda
1. Valsts vara un
pārvalde (parla-
ments, Ministru
kabinets)	*****	*****
2. Bruņotie spēki	****	*****
3. Policija	****	*****
4. Pašvaldības	****	****
5. Sabiedriskais
transports	***	****
6. Apkalpojošā
sfēra	***	****
7. Valsts un pašval-
dību uzņēmumi	****	****
8. Privātie
uzņēmumi	**	***
9. Pamatizglītība	***	***
10. Augstākā
izglītība	****	*****
11. Prese	***	****
12. Radio un TV	**	***
13. Neformālā
starpetniskā
komunikācija	*	**
Kopā	42	51

***** ~ 100%

**** 70-80%

*** 50-60%

** < 50%

* < 10-20%

Tāda ir objektīvi konstatējamā un izmērāmā situācija. Tomēr baltu valodu perspektīvas noteiks ne mazāk svarīgie subjektīvie faktori.

Šādos apstākļos, kādi tika aplūkoti referāta pirmajā daļā, īpaša loma ir paša valodas kolektīva mobilizācijai.

Šajā sakarā ir jārunā par valstī dzīvojošo etnosu un sociālo grupu un arī indivīda valodas uztveres īpatnībām un attieksmi pret dažādām valodām un to lietošanu un par valstisku institūciju un sabiedrisku organizāciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem un attieksmi pret tiem. Šo subjektīvo faktoru kompleksa būtību labi raksturo vārdi "sociolingvistiskais klimats". Un šeit gribas uzsvērt zināmo patiesību, ka valodas liktenis ir atkarīgs no tās funkcijām sabiedrībā un arī no attieksmēm pret valodas lietojumu un no sociālā nozīmīguma.

Lai izvērtētu sociolingvistisko klimatu, tas ir jāsalīdzina ar citām valstīm tajā pašā laikā. Baltijas valstu gadījumā vislabāk būtu salīdzināt ar mūsu kaimiņiem - Ziemeļvalstīm.

1. Ikvienā valstī, kurā dzīvo lielas minoritātes, visbūtiskākais no sociolingvistiskā klimata faktoriem ir sociālo grupu attieksme pret valsts valodu un citām valstī lietotajām valodām.

Minoritāšu attieksmi pret valsts valodu Ziemeļvalstīs var pieņemt par normu, ko raksturo divi pozitīvi komponenti: integratīvais komponents (t.i., valsts valodas prasme kā apliecinājums spējai piedalīties sabiedrības dzīvē) un instrumentālais komponents (t.i., valsts valodas prasme kā viens no cilvēka profesionalitātes kritērijiem).

Lietuvā pēdējos gados minoritāšu attieksme pret valsts valodu ir kļuvusi pozitīva, un tā tuvojas normai (to rāda gan oficiālas aptaujas, gan ikdienas vērojumi), jo lietuviešu valodu mācās; attieksmei pret valsts valodu nav politisks raksturs (pašvaldību vēlēšanu programmas to apliecina); agrāk attieksmi raksturoja frāze - "Es zinu lietuviešu valodu", tagad - "Es labi zinu lietuviešu valodu". Tādējādi var secināt, ka lietuviešu valoda ir kļuvusi par sociāli prestižu valodu Lietuvā. Tomēr jāpiebilst, ka Viļņas novadā neoficiāli iestādēs tiek lietota poļu (dažreiz arī krievu) valoda.

Situāciju Latvijā uzskatāmi parāda Latviešu valodas institūta sociolingvistu 1999. gadā veiktā sociolingvistiskā aptauja sešās lielākajās Latvijas pilsētās. 93,5 procenti dažādu tautību un vecumu respondentu vārdos atzīst, ka visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem jāprot latviešu valoda, taču tikai 49,2 procenti aptaujāto atbild apstiprinoši uz jautājumu, vai cittautieši cenšas apgūt latviešu valodu. Šajā gadījumā svarīgākais ir tas, ka visnegatīvākā attieksme pret valsts valodas apguvi ir cilvēkiem sociāli visaktīvākajā vecumā (t.i., no 25 līdz 49 gadiem) - liela daļa šo cilvēku nejūt vajadzību apgūt valsts valodu (tātad nejūtas motivēti!) vai vienkārši nevēlas to darīt kādu personīgu iemeslu dēļ. Taču fakts, ka 91,6 procenti aptaujāto vēlas, lai viņu bērni prastu latviešu valodu, rada pamatu pozitīvai prognozei. Var piebilst, ka vispozitīvākā attieksme ir respondentiem ar augstāko vai vidējo izglītību.

Shematiski attieksmi pret valsts valodu var attēlot uz skalas, no kreisās uz labo pusi rādot tendenci no negatīvas attieksmes uz pozitīvu.

LATVIJA LIETUVA

ęęęęęęęęęęęęęęęĘ

Dānija

Islande

Norvēģija

Somija

Zviedrija

Lietuva ir ļoti tuvu pietuvojusies normālai attieksmei, kas raksturīga Ziemeļvalstīs, turpretī Latvija vēl (cerams, pagaidām) atrodas pretējā, negatīvajā, pusē.

2. Sociolingvistisko klimatu būtiski ietekmē tendence atzīt valodā variantus vai censties valodu stingri standartizēt.

Salīdzinot Ziemeļvalstu iedzīvotāju attieksmi, izrādās, ka toleranci vai pat pozitīvu nostāju pret dažādiem variantiem valodā (gramatisko formu variantiem, teritoriāliem un sociāliem dialektiem u. tml. parādībām) var konstatēt Norvēģijā vairāk nekā jebkurā citā valstī. Īpaši tas attiecas uz valodas mutvārdu formu, bet lielā mērā arī uz rakstu valodu. Un vispirms jau tas ir fakts, ka Norvēģijā valsts valoda pastāv divos veidos: bokmāl un nynorsk veidā, kuras pastāv arī rakstu formā.

Tātad - ja skalas

LATVIJA LIETUVA

ęęęęęęęęęęęęęęęĘ

Norvēģija Dānija

Islande

Somija

Zviedrija

vienā galā vieta ir Norvēģijai ar raksturīgu toleranci pret variantiem valodā, tad, no kreisās uz labo pusi attēlojot tendenci uz valodas stingru standartizēšanu, ievērojami tālāk no Norvēģijas uz labo pusi būtu vieta Dānijai, Islandei, Somijai un Zviedrijai, kurās rakstu valodas standarti ir stingri reglamentēti. Arī oficiālajā mutvārdu runā standarti ir samērā stingri (protams, reglamentēta netiek sarunvaloda, ko lieto neoficiālos apstākļos).

Lietuvā vairumam valodnieku uzskati šajā jautājumā ir konservatīvi. Varianti valodā tiek atzīti tikai nomināli, praksē virsroku ņem tendence ļoti stingri normēt valodas lietojumu un par normu neievērošanu pat sodīt. Tāpēc uz skalas Lietuvai pienākas vieta Norvēģijai pretējā pusē. Sabiedrības uzskati varētu būt citādi.

Latviešiem ar savām stingrajām pareizrakstības normām pienāktos vieta aiz Ziemeļvalstu vairākuma tuvu Lietuvai. Taču, ņemot vērā 90. gadiem raksturīgo neoficiālās sarunvalodas vārdu, gramatisko formu un konstrukciju ekspansiju vispirms jau visā mutvārdu valodā un lielā mērā arī rakstu valodā, ar ko tādējādi tiek reāli nojauktas tradicionālās stilistiskās normas, ir jāatzīst, ka plaisa starp normām un standartiem, no vienas puses, un reālo valodas lietojumu sabiedrībā, no otras puses, ir ievērojami paplašinājusies. Tāpēc Latvijas vieta ir starp Ziemeļvalstīm un Lietuvu.

3. Būtisks sociolingvistiskā klimata faktors ir tendence uz liberālismu vai pūrismu valodā.

Dānijā attieksme pret aizguvumiem vērtējama kā liberāla, pat ļoti liberāla, tāpēc uz skalas, no kreisās uz labo pusi rādot tendenci uz pūrismu valodā,

 

LATVIJA LIETUVA

ęęęęęęęęęęęęęęęĘ

Dānija Norvēģija Somija Islande

Zviedrija

Dānijai pienākas vieta skalas kreisajā pusē. Ierobežotāks liberālisms valda Zviedrijā un Norvēģijā. Iespējams, ka Norvēģijā nynorsk runātājiem pret svešvārdiem ir mazliet lielāks skepticisms nekā bokmāl runātājiem. Tomēr visumā attieksmi Zviedrijā un Norvēģijā varētu vērtēt kā samērā liberālu, jo svešvārdi samērā brīvi ieiet valodas apritē, lai gan eksperti zināmā mērā pret tiem cīnās. Sakāpināta tieksme neielaist savā valodā neko no citām valodām, tajā skaitā aizgūtus vārdus, ir vērojama Islandē, tāpēc attieksme vērtējama kā pūrisms, un tas šo valsti nostāda skalas labajā pusē. Attieksmi pret svešvārdiem Somijā var vērtēt kā samērā pūristisku, tāpēc šai valstij vieta uz skalas atvēlama pa kreisi no Islandes.

Lietuvas sabiedrības attieksmi pret svešvārdiem var saukt par liberālu. Valodnieku attieksme, cik man zināms, ir dažāda: vieniem nostāja ir vairāk vai mazāk pūristiska, otri ir liberālāk noskaņoti. Taču jāatzīmē, ka pūrisma aizstāvju pozīcijas ir samērā ietekmīgas, un ir pamats secināt, ka pūrisms tomēr izpaužas valsts līmenī. Tas Lietuvas vietu ļauj saskatīt starp Somiju un Islandi.

Latvijā sabiedrības attieksmi pēdējā desmitgadē var raksturot kā ļoti atvērtu aizguvumiem. Īpaši tas attiecas uz aizguvumiem no angļu valodas. Jāpiebilst, ka angļu valodas ietekmei ir divi aspekti. No vienas puses, jau minētā atvērtība, pieaugošais sabiedrības uzņēmīgums pret angļu valodu un, no otras puses, pieaugošais spiediens kā eiropeizācijas resp. globalizācijas procesa sastāvdaļa. Taču ne sabiedrības, ne valsts līmenī pūrisms neizpaužas.

Valodnieku attieksme pret aizguvumiem ir dažāda. Lielākā daļa valodnieku stāv liberālā reālisma pozīcijās, citi ir ieņēmuši pūrisma pozīcijas. Šāda prakse Latviju tuvina Somijai.

4. Viens no sociolingvistiskā klimata faktoriem ir tendence uz konservatīvismu rakstībā vai uz rakstības reformēšanu.

No šī viedokļa raugoties, Dānijā, Islandē, Somijā un Zviedrijā ir stingras tradīcijas, konservatīva attieksme pret savu nostabilizējušos ortogrāfiju, un tāpēc šīm valstīm uz skalas

LATVIJA LIETUVA

ęęęęęęęęęęęęęęęĘ

Dānija Norvēģija

Islande

Somija

Zviedrija

paredzama vieta pretējā pusē Norvēģijai, kurā apmēram sešdesmit gadu laikā ir notikušas trīs (arī ļoti apjomīgas) rakstības reformas (1917., 1938., 1981. gadā), kas faktiski ir izmainījušas sociolingvistisko profilu valstī.

Lietuvā valda konservatīvisms attieksmē pret rakstību. Pirms ceturtdaļgadsimta ir bijusi reforma, kas skāra trīs samērā nenozīmīgas lietas.

Latvijā pēdējo sešdesmit gadu laikā ir bijušas trīs rakstības reformas (1938., 1946., 1957. gadā). Neviena no tām nav skārusi rakstības pamatus un pamatprincipus.

Rakstības sakarā gribas atgādināt šī faktora nozīmīgumu, jo bez pārspīlējuma var teikt, ka rakstības reforma ir satricinājums sabiedrības psiholoģijai, un to var atļauties tauta tikai ļoti stabilā sociolingvistiskā situācijā un labos ekonomiskos apstākļos. Ne velti, pirms izšķirties par rakstības reformu, sabiedrībā par to diskutē gadiem ilgi, kā tas notiek, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un citur.

5. Vēl viens no sociolingvistiskā klimata faktoriem ir saistīts ar svešvārdiem, precīzāk, ar to, kā tieši aizgūtie vārdi tiek uzņemti valodā, tātad ir saistīts ar tendenci rakstīt svešvārdus oriģinālrakstībā vai tos transkribēt.

Ir būtiski, vai svešvārdi, kas tiek uzskatīti par vajadzīgiem, tiek pieņemti tādā formā, kādā tie ir donorvalodā, vai notiek šo svešvārdu asimilācija, pielāgošana dzimtās valodas ortogrāfijai, morfoloģiskajai sistēmai.

Salīdzinot situāciju Ziemeļvalstīs, var konstatēt, ka dāņi svešvārdus lieto tādus, kādi tie ir oriģinālvalodā, un tas Dāniju nostāda skalas

LATVIJA

LIETUVA

ęęęęęęęęęęęęęęęĘ

Dānija Norvēģija Islande

Zviedrija

Somija

kreisajā pusē, no kreisās uz labo pusi rādot tendenci uz svešvārdu transkribēšanu. Turpetī Islandē svešvārdus asimilē, un tas šo valsti ļauj novietot skalas pretējā pusē. Starp abiem pretpoliem atrodas Norvēģija, Somija un Zviedrija, kas rīkojas dažādi - svešvārdus gan asimilē, gan atstāj oriģinālrakstībā. Piemēram, Norvēģijā ir prakse sākumā, kad vārds tikko parādās valodā, lietot to oriģinālrakstībā, bet vēlāk, ja vārds kļūst plašāk izplatīts, rakstība tiek pielāgota izrunai.

Lietuvā ar Valodas komisijas akceptu svešvārdi tiek pielāgoti lietuviešu valodas sistēmai un ortogrāfijai, un tas Lietuvu ierindo blakus Islandei.

Arī Latvijā rīkojas līdzīgi, tāpēc arī Latvija ierindojama blakus Islandei un Lietuvai. Taču, aplūkojot svešvārdu rakstības veidu gan lietuviešu, gan vēl jo vairāk latviešu valodā, īpaši būtu apcerams ļoti delikātais personvārdu un vietvārdu jautājums. Taču šis jautājums ir atsevišķa temata vērts.

Tātad redzam, ka abas dzīvās baltu valodas attīstās atšķirīgi. Latviešu valoda funkcionē nelabvēlīgākā etnodemogrāfiskā un sociolingvistiskā situācijā. Pasaulē pavisam ir tikai 44 valstis, kurās neviena iedzīvotāju grupa nepārsniedz 50%, un neviena no šādām valstīm nav Eiropā. Latvija ir bīstami tuvu šai kritiskajai robežai, kaut gan titulnācijas īpatsvars palēnām pieaug. Tas neatbilst standarta sociolingvistiskajai situācijai viena majoritāte + vairākas minoritātes , kad ir iespējama sabiedrības integrācija uz vienas valodas pamata. Latvijā tātad daudz vairāk būtu jādomā par juridiskajiem un finansiālajiem nosacījumiem valsts valodas kā integrācijas pamata uzturēšanai. Ņemot vērā augsto citu minoritāšu lingvistiskās asimilācijas līmeni, Latvijā pastāv rusofonu valodas kolektīvs ar pašpietiekamības iezīmēm, ko vēl pastiprina krievu valodas kā starptautiskas valodas augstā ekonomiskā vērtība. Lietuvā alofonu valodu (krievu un poļu) kolektīvu procentuālais īpatsvars ļauj saglabāt lietuviešu valodas dominanti un neļauj realizēties minoritāšu valodas kolektīvu pašpietiekamībai.

Hipotētiskā līmenī var izteikt arī pieņēmumu par lietuviešu valodas kolektīva augstāku etnolingvistiskās vitalitātes indeksu. Latviešu pasivitāte valsts valodas lietošanā jeb minoritātes komplekss var kļūt par nozīmīgu faktoru latviešu valodas kā otrās valodas pratēju skaita visai lēnam pieaugumam, kas savukārt asimetriska bilingvisma situācijā var veicināt lingvistisko asimilāciju.

Kopumā var atzīt, ka abu dzīvo baltu valodu perspektīvas 21. gadsimtā vērtējamas kā stabilas. Tomēr mazliet labāka prognoze ilgākā laika posmā gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ ir lietuviešu valodai.

Esam salcietīgi, kā teica mūsu Valsts prezidente, un - DZĪVOSIM!