Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Ja darbu mīļo un staro labestībā pret cilvēkiem

Jevgēnija Jāgere, dzimusi 1894.gadā, …

2000.gada oktobra foto

1912. gadā Jevgēnijai bija tikai astoņpadsmit

Cilvēka mūžs ir viņa zemes gaitu vēsture. Rīgā, Imantā, Jevgēnijas Jāgeres dzīves ceļš aizlocījies jau gandrīz līdz 106. pašas sakrāto gadu robežstabam. Ja katrai nodzīvotajai dienai viņas mūža grāmatā atvēlētu tikai vienu lappusi, tā būtu 38 680 lappušu bieza. Piepildīta ar emocijām, kas pazīstamas mums katram, bet tomēr virknējas tikai ikvienam cilvēkam raksturīgā secībā un spilgtumā. Grāmatas ievaddaļa atgādina par kādiem tāliem notikumiem mūsu tautas vēsturē.

Jevgēnijas vecāki bija vidzemnieki, iespējams, no Cēsu apkaimes, viņa skaidri nezina. Un acīmredzot arī viņi, kā ikviens latvietis, allaž sapņojuši par "savu kaktiņu, savu stūrīti zemes". Cenšoties šo sapni īstenot, devušies uz Krievzemi, uz Smoļenskas apgabalu. Latviešu konversācijas vārdnīca vēstī: "Brīvprātīga latviešu izceļošana uz Krieviju, galvenokārt uz tuvākām guberņām, sākās ap 1840. gadu un sevišķi pieņēmās pēc 1860. gada. Masu izceļošana uz Smoļenskas guberņu sākās pēc 1890. gada, tā ka priekš pasaules kara tur bij ap 59 latviešu kolonijas ar 958 sētām." Pirmās latviešu kolonijas nodibinājās Pleskavas, Novgorodas, Pēterburgas, Smoļenskas un Vitebskas guberņās.

Tur, Smoļenskas guberņā, Jāņa un Kristīnes Briežu ģimenē piedzima septiņi bērni. Viņu pirmdzimtā, meita Jevgēnija, nāca pasaulē 1894. gada 4. decembrī.

Latvijā tas bija jaunu vēsmu un jaunu ideju laiks. Progresīvā inteliģence iesaistījās Jaunās strāvas kustībā. Tad 1905. gada revolucionārie notikumi satricināja gan Latviju, gan Krieviju. Bet jau 1906. gadā pret nemierniekiem tika vērstas plašas soda ekspedīcijas.

Taču divpadsmitgadīgās Jevgēnijas dzīvi daudz jūtamāk skāra un pārvērta cits, vien viņu ģimenes mēroga notikums — mātes nāve. Kuplā saime nu palika tikai tēva gādībā. Radinieki kā varēdami un prazdami centās palīdzēt. Par Jevgēnijas audzināšanu un skološanu daudz rūpējās viņas tante. Tika sagādāta nauda, lai meitene varētu braukt uz Petrogradu. Tur viņa apguvusi šuvējas amatu un pēc tam vēl gadu strādājusi Somijā. Taču ilgas pēc mājām un tuviniekiem mudinājušas atgriezties gleznainajā Smoļenskas apkaimē.

Kolonijā latvieši turējās kopā — svinēja svētkus, rīkoja vakarēšanas, dziedāja savas tautasdziesmas un spēlēja teātri. Tur lepno un glīto meiteni ar kupliem, cirtainiem matiem noskatīja Voldemārs. Arī viņa vecāki bija tādi paši ieceļotāji no Latvijas. 22 gadus vecā Jevgēnija kļuva Voldemāra sieva.

"Mēs dzīvojām draudzīgi, saticīgi un saskanīgi, viss bija labi," Jevgēnija ir vārdos paskopa, vienīgi acu skats tā kā kļūst gaišāks, atceroties tos tālos gadus. Savukārt viņas meita Albīna ir runātīga un sirsnīga. Viņas stāstījumā par strādīgo tēvu jaušams neslēpts lepnums un kluss apbrīns: "Viņš bija īsts darbarūķis. Saimniecībā darīja visu, bija arī labs galdnieks. Rakstāmgalds, krēsli, skapji — viss bija tēva darināts. Arī māju viņš pats uzcēla, skaistu māju."

Tad priecīgā intonācija Albīnas balsī pazūd, un viņa skumjās pārdomās piebilst: "Kad tēvu aizveda, viss izjuka." Tas bija 1937. gads. Staļina organizētās plašās represijas Krievijā tika vērstas arī pret latviešiem kā nāciju. Kā "tautas ienaidnieks" tika apcietināts arī Jevgēnijas vīrs Voldemārs un viņa brālis Pēteris. Ģimene tika izpostīta. Jevgēnija palika viena ar trim vēl skolojamām meitām — četrpadsmit gadus veco Valentīnu, divpadsmitgadīgo Lidiju un pastarīti — deviņgadīgo Albīnu. Uz kurieni tēvu aizveda — viņas nezināja. Nebija atļauts pat rakstīt vēstules. Smaga un mokoša neziņa vairākus gadu desmitus mijās ar vāru cerību vēl kādreiz viņu redzēt.

1958. gadā Jevgēnija pārcēlās uz dzīvi Latvijā pie meitas. Un tad reiz abas nolēmušas, ka riskēs un mēģinās noskaidrot, kas noticis ar Voldemāru. "Sadūšojāmies un gājām uz to stūra namu, Valsts drošības komiteju. Tur mūs uzklausīja. Es gan neuzdrošinājos atzīties, ka esmu viņa meita. Baidījos, ka aizsūtīs uz Sibīriju. Pēc kāda laika saņēmām ziņu, ka viņš 1943. gadā miris, bet pēc nāves ir reabilitēts," stāsta Albīna un nopūšas. "Kā bija patiesībā, kas to lai zina."

1937. gads Jāgeru ģimenei uzspieda "tautas ienaidnieka" zīmogu, kas iesēja nedrošību un bailes. "Mēs, meitenes, pēc tam baidījāmies runāt latviski. Zinājām, ka mēdz nākt slepus noklausīties aiz mājas loga. Arī skolā mūs saukāja par "tautas ienaidniekiem", sāpīgi to atcerēties. Un tā arī mājās sākām runāt tikai krieviski. Mamma ar mums gan runāja latviski, bet mēs — tikai krieviski." Smagākais, ka šo represiju rezultātā latviešu bērni bija spiesti aizmirst savu mātes valodu. Albīna arī tagad māti uzrunā tikai krieviski, latviešu valodu viņi nezina.

Jevgēnijai pēc vīra aizvešanas vienai bija jāpārzina visi saimniecības darbi un jārūpējas par meitu audzināšanu. Viņa no viensētas pārcēlās uz ciematu un tur uzcēla savu māju. Albīna saka: "Visskaistāko visā ciemā. Mājai bija piebūve, skaists koka žogs apkārt. Dārzā — ābeles, ķirši, jāņogu un ērkšķogu krūmi un bišu stropi." Kā var tikt galā ar tik daudziem darbiem? Uz to Jevgēnija skaidrā latviešu valodā atbild: "Es mīļoju strādāt. Un, ja strādāt mīļo, tad viss patīk. Saimniecībā ir daudz darba, un viss ir jāiemīlē, visam jāpatīk, tik tā var tikt uz priekšu. Bet, ja strādāt nepatīk, tad arī nekas dzīvē uz priekšu neiet."

Bija ne vien jāapkopj sava saimniecība, bet jāiet arī darbā kolhozā. Tikai samaksa gan tāda niecīga. "Par visu nostrādāto gadu algā tik vien saņēma kā nelielu graudu maisiņu. To pārmeta pār plecu un atnesa mājās. Ai, negribas to visu nemaz atcerēties!" netīkamās atmiņās noskurinās Albīna.

Jevgēnija nav vairījusies ne no viena darba — bijusi gan rēķinvede, gan agronome, gan dārzniece. Arī kleitas, blūzes un brunčus sev un meitām šuvusi pati. Darba tikums iemācīts arī meitām. "Mēs mammu respektējām. Viņas uzdotos darbus vienmēr padarījām. Bet par pārkāpumiem viņa mūs sodīja. Pērt gan nepēra, lika stāvēt kaktā," saka Albīna. Visas trīs meitas tika arī izskolotas. Kaut arī tas bija grūts laiks. Albīnai kara dēļ trīs gadus mācības nācies pārtraukt, bet tad atkal turpinājusi un pabeigusi deviņas klases. "Grūti klājās. Bads, nekā nebija," noteic Albīna.

Un kā cerību stars bija Jevgēnijas tēvoča vēstule. "Viņš Latvijā strādāja Lauksaimniecības ministrijā, brauca komandējumos. Reiz, būdams Smoļenskas pusē, iemeta pastkastītē vēstuli mums, nemaz īsti nezinādams, vai mēs vēl tur kāds esam," pastāsta Albīna. Pateicoties atjaunotajām radniecības saitēm, Albīna 1946. gadā atbrauca uz Rīgu. Te pabeidza tehnisko skolu un ieguva adītājas profesiju. 34 gadi aizvadīti šajā darbā, lielākā daļa — fabrikā "Aurora".

Arī Jevgēnija vēlāk pārcēlās uz Rīgu, un nu jau savu vecāku dzimtenē dzīvo gandrīz piecus gadu desmitus. "Tur Smoļenskas apgabalā, Volkovā, viņa gāja, balstīdamās uz spieķīša, un sūdzējās, ka ir grūti. Bet Latvijā viņa it kā atguva spēkus. Līdz 70 gadiem nostrādāja invalīdu artelī par šuvēju. Turklāt pēc darba vēl devās uz savu dārziņu Juglā," atceras meita. Un dārziņš vienmēr bijis sakopts, vienmēr priecējis ar tīri izravētām sakņu dobēm un puķu krāšņumu. Tas viņu abu nopelns.

No Sibīrijas uz Rīgu atbrauca arī divas Jevgēnijas vīramāsas. Viņas bija izsūtītas, pēc tam reabilitētas. Albīna ar rūgtumu piebilst: "Jā, izsūtīja kā "tautas ienaidniekus". Bet, karam sākoties, tēva māsas vīru un dēlu iesauca armijā. Frontei viņi bija derīgi, kaut arī "tautas ienaidnieki"."

Taču ne Jevgēnija pati, ne viņas meita nedzīvo ar pāridarījuma rūgtumu, viņu sirdis dāsni dāvā labestību. Tā cilvēku dara stipru.

Jevgēnija ir garā moža arī tagad, kā bijusi visu mūžu. "Iedomājieties, 100 gadu vecumā viņa piekrita sarežģītai operācijai. Kad pēc neveiksmīga kritiena mammu aizvedām uz slimnīcu, ārsti konstatēja, ka lauzts gūžas kauls un nepieciešama operācija. Kaut visas analīzes bija labas, tomēr bažījos, vai viņa spēs to izturēt. Bet viņa teica: izturēšu, es vēl esmu stipra," slavēdama mammu par pacietību, Albīna rāda saglabāto avīzi, kur ir raksts par 100 gadus veco slimnieci un skatāma arī viņa pati.

Pēc operācijas Jevgēnija gan vairs var pārvietoties tikai pa dzīvokli. Albīna ir kopā ar māti un rūpējas par viņas labsajūtu. Jevgēnijas vecākā meita Valentīna ir tālu — Krievijā, Rostovā pie Donas. Tur aug arī Jāgeru dzimtas visjaunākā atvase — Jevgēnijas mazmazmazmeita. Bet tepat Rīgā ir viņas mazdēls Aleksandrs, Albīnas dēls, un mazmazdēls Juris.

Fotogrāfijas ģimenes albumā rāda, ka Jevgēnija svētkus svin radu un draugu pulciņā. Šajā mājā staro labestības un savstarpējas saprašanās siltums. Apbrīnojami nomierinošs un mums katram tik ļoti vajadzīgs.

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Jāgeru ģimene vēl visa kopā, ap 1930.gadu. Priekšplānā (no kreisās) : meitas Lidija un Valentīna; 1. rindā — Jevgēnija, vīrs Voldemārs, vīratēvs Kristofors un vīramāte Marija; 2.rindā — vīrabrālis Pēteris un vīramāsa Frīda

"Lai iedzeram, lai svinam," vēl var uzdziedāt Jevgēnijas kundze un droši paļauties uz meitas Albīnas atbalstu

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis. Vēstures liecības: no ģimenes albuma