Uzrunā Aleksandra Čaka 40. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:

Priekšā tikai pienākums un griba...

Divās nelielajās istabiņās, kur vairāk nekā desmit pēdējos mūža gadus aizvadījis Aleksandrs Čaks, ienācējs pirmajā brīdī jūtas kā mākslas muzejā — pie visām sienām gleznas, grafikas, zīmējumi, uz galda un plauktiem tēlniecības darbi. Tomēr arī šajā bagātībā izceļas Niklāva Strunkes (1894 —1966) darinātais dzejnieka portrets, kas gan nosaukts mazliet citādi —"Latgales priekšpilsēta". Šī iespaidīgā glezna gluži kā cilvēks ne reizi vien nonākusi politisko iegribu krustugunīs.

Autors darba fonā sākumā bija iegleznojis gan ormani, gan nomales krodziņu jeb traktieri, pie kura karājas sarkans karogs. Tas varbūt tālab, lai atgādinātu, ka šī strādnieku nomale no laika gala bijusi kreisi noskaņota. Kaut vienlaikus pat bez palielināmā stikla saskatāma arī smalka ironija — karogs virs kroga! Tomēr, kad trīsdesmito gadu vidū Niklāvs Strunke (tāds ir mākslinieka dzimtais uzvārds) nesis portretu uz izstādi, muzejā saņēmis aizrādījumu: "Pie mums mākslu baudīt nāk pats Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ja gribat, lai darbu izliekam apskatei, to sarkano karogu vajadzēs palabot..." Cik nu pašam meistaram tur tā darba — ievilkt pa vidu sarkanajam baltu svītru...

Bet padomju laikā tieši dēļ baltā šķēluma karogā šo Aleksandra Čaka portretu publiski nerādīja, savukārt reprodukcijās parasti gleznai tika nogriezta augšdaļa, lai kļūmīgais karogs paliktu aiz kadra. Toties var iedomāties, cik slavena kļūtu "Latgales priekšpilsēta", ja glezna būtu saglabājusies bez izmaiņām, kādas urravas skanētu. Un gan jau pat nemulsinātu tas, ka sarkanais vējogs izkarināts pie traktiera.

Mākslinieka un dzejnieka ceļi sanāca kopā ne tikai šajā vienā gleznā, bet ritēja līdztekus Latvijā pirms Otrā pasaules kara. 1932. gadā Niklāvs Strunke mākslinieciski iekārtoja un zīmēja vāku Čaka pirmajai dzejoļu izlasei "Mana paradīze". Aizsāktā draudzība turpinājās pat pēc Aleksandra Čaka aiziešanas aizsaulē —1951. gada nogalē Zviedrijā apgāds "Daugava" laida klajā izlasi "Mana paradīze", kuras māksliniecisko ietērpu atkal bija veidojis Niklāvs Strunke.

Nesen, 2000. gada rudenī, mākslinieka dēls Alis Strunke dzejnieka muzejam uzdāvināja Niklāva Strunkes zīmējumu oriģinālus 1951. gada izlasei "Mana paradīze". Gandrīz vienlaikus kārtējo reizi no Kanādas Rīgā ieradās Brunis Rubess un ciemkukulim atveda jau minēto pirms gandrīz pusgadsimta klajā nākušo dzeju izlasi, kuras muzeja krājumos līdz šim nebija. Tas viss deva pamatu, lai muzejs aicinātu uz sarīkojumu "Draugu paradīzē jeb A. Čaks un N. Strunke draudzībā un mākslā". 24. oktobra pievakarē dzejnieka muzejdzīvoklī par Niklāvu Strunki stāstīja mākslinieka daiļrades pētniece Dzintra Andrušaite.

Bet vispirms viena rindkopa no Aleksandra Čaka apceres žurnālā "Atpūta" par Niklāvu Strunki. Starp citu, dzejnieka rakstu kārtotājs Valdis Rūmnieks apgalvo: kas nav lasījis šo rakstu "Apskaužams cilvēks", tas tikai daļēji zina Čaku.

"Pēc simt gadiem nākošās latviešu paaudzes ar skaudību domās par mums, kam bijusi izdevība dzīvot vienā laikā ar tik īpatu un savdabīgu mākslinieku, kāds ir Niklāvs Struņķis — jubilārs un jaunu audeklu alcējs. Kas gan Rīgā nepazīst viņa nelielo, bet apbrīnojami enerģisko stāvu, kas centra ielās šaudās kā atspole no vienas iestādes otrā. Te vekselis pagarināms, te jauns līgums noslēdzams, te grāmatai vāks nododams, te pa starpām kauss alus izdzerams, un tādu "amu" būtu bez gala. Visu to Struņķis izdara, rikšiem skriedams. Viņa Itālijas raglana mētelis plīv gaisā, lielo cepuri apbrīno telpa, un sauso, mūkam līdzīgo iegareno seju noslēdz kupls sirmu matu krūms, kas apgriezts un veidots tā, ka tam piemīt seno florentīniešu matu kārtojumu pazīmes, pareizticīgo mācītāju un mūsu latviešu senču. Kaut kas mistisks slēpjas Struņķa matu kupolā, un kaut kas mistisks un naivi neikdienišķs piemīt visā mākslinieka būtībā. Blakus aizliegtam un skarbam viņā bieži pamostas sentiments, blakus trakam, izmisīgam kliedzienam —kluss čuksts un pazemība."

Tagad vārds muzeja "Dauderi" direktorei Dzintrai Andrušaitei, kas raksta grāmatu par Niklāvu Strunki:

— Tā bija liela draudzība, kas saistīja Niklāvu Strunki un Aleksandru Čaku, var pat teikt — garīga mīlestība. Kaut māksliniekam bija arī daudz citu draugu. Un šīs draudzības dēļ es apskaužu laikmetu un tos cilvēkus, kas prata tik sirsnīgi draudzēties.

Draudzība izpaudās ļoti dažādi. Aleksandrs Čaks, piemēram, Strunkes dzīvoklī uz sienas pie telefona numura uzrakstījis kādu pantu. Esmu jautājusi gan Larim Strunkem, gan Alim: kas tas bija par pantu? Neatceras. Bet tālruņa numurs ir bijis 33328. Un nupat savās piezīmēs uzgāju, kas varētu būt rakstīts uz sienas. To savulaik atsedzis restaurētājs. Droši to nevaru apgalvot, jo pirms nama restaurācijas pati neesmu bijusi Niklāva Strunkes darbnīcā, kur pēc tam iekārtojās Maija Eliase. Tātad savām acīm šo pantu neesmu redzējusi. Bet teksts bijis pavisam vienkāršs:

Ko tur raudāt,

Ko tur spriest:

Sievietes liktenis -

Mīlēt un ciest.

Aleksandrs Čaks sacerēja ne tikai dzejas. Viņam ir arī apraksts par Niklāvu Strunki. Tik skaists un tik ietilpīgs, ka tas man deva ļoti daudzas ideju astītes, kurām pieķerties un tālāk risināt.

Ja jau Dzintra Andrušaite ir nonākusi līdz dzejnieka apcerei par draugu "Atpūtā", tad vēl viena rindkopa no šī apraksta:

"Niklāvs Struņķis skrien, rokā viņam lapiņa, kurā sarakstītas visas veicamās darīšanas. Ieraugot pazīstamu, mākslinieks nokliedz "čau!", piemetina vēl kādu mīļu un sulīgu vārdu un atkal tek tālāk. Šo savu mūžīgo kustēšanu viņš pavada ar nepārtrauktu klepu un papirosu kūpināšanu. Steidzoties no vienas vietas otrā, Struņķis starplaikos iecerē un apdomā savas nākošās gleznas, dekorācijas un grafikas. Tikko viņš ierodas mājās, savā darbnīcā, tūliņ sēžas pie galda un drudžaini strādā. Viņa darba spējas apbrīnojamas. Viņš strādā kā mašīna un vienmēr pilns radošas, kūsājošas ieceres, izdomas un apskaužamas technikas. Tikai tad, kad pieskaras viņa sausnējam ķermenim, pamazām rodas nojausma par to, kur slēpjas viņa sīkstais spēks. Sauss un dzeltens kā baznīcas svece, viņš ir sastatīts no vieniem muskuļiem un trakām, neizsīkstošas dzīvības pilnām cīpslām. Viņa ķermenis ir kā tērauda atspere un bulta, kas traucas bezmērīgi uz priekšu un šķiežas ar savu spēku uz visām pusēm. Gluži līdzīgs fiziskai uzbūvei ir viņa gars, spožs un neapturams."

Dzintra Andrušaite:

— Vārdiņš "čau!" Rīgā skan jau no divdesmito gadu beigām, kad Niklāvs pirmoreiz atbrauca no Itālijas. Viņš Rīgā ātri kļuva populārs kā grāmatu ilustrētājs. Šajā laukā ievērību gūt vieglāk tāpēc, ka grāmata ir pieejamāka un gūst plašāku izplatību nekā glezniecība — ne jau visi aiziet uz izstādēm, bet grāmatas ir gandrīz katrā ģimenē. Tomēr Niklāvs ļoti centās, lai viņu vērtētu un cienītu arī kā gleznotāju. To viņš ir panācis ar saviem ļoti skaistajiem un ļoti latviskajiem darbiem. Pavisam kas cits ir Zviedrijā paveiktais — viņa palete ir mainījusies, košās krāsas ir it kā apbārstītas ar pelniem, ar putekļiem, tajās atstaro uguns blāzmas atspīdumi. Tāds ir viņa cikls "Dievs, tava zeme deg!" Kāds no šā cikla darbiem ar kara bēgļiem nonāk Romā, Vatikānā, vēlāk daži šā cikla darbi tur tiek parādīti sakrālās mākslas izstādē.

Niklāvs Strunke bija par lepnu, lai trimdā meklētu kaut ko, kas atgādina Rīgu. Bet mākslinieks jutās laimīgs, kad šādu sakarību atrada — Visbijas ielas bija līdzīgas Rīgas ielām, tikai Latvijas galvaspilsētas ielu malās līdz vēlam rudenim neziedēja rozes. Tapa bēgļu cikls — tik izjusts, tik latvisks. Vārdos to ir grūti aprakstīt, tas ir vienkāršs, lakonisks, pazudusi lielā krāsainība, mākslinieks vairāk cenšas izteikt ar līniju, kļuvis it kā emocionālāks.

Niklāvs Strunke bija arī kolekcionārs. Viņa tautas mākslas seno meistaru keramikas kolekcija, kas palika Rīgā, ir saglabājusies un atrodas Vēstures un kuģniecības muzejā. Zviedrijā viņš krāja skandināvu tautas mākslas izstrādājumus, cerot, ka šī kolekcija nonāks Latvijā, kad pienāks mājupbraukšanas laiks.

Par senlietām drauga mājās apcerē "Apskaužams cilvēks" ir rakstījis arī Aleksandrs Čaks:

"Niklāva Struņķa darbnīca vēl visai interesanta un savdabīga arī ar savām senlietām. Tur sakopots vesels muzejs dažādu retu latviešu tautas darinājumu. Tā Struņķim pieder Latvijā vislielākā māla trauku un teiksmainu figūru kolekcija, ko darinājuši dažādos Latvijas novados nezināmi, bet lieli tautas meistari. Sienas un grīdas klātas spilgtiem un gaumīgiem tautiskā raksta paklājiem. Katra mēbele viņa darbnīcā ar senu un ilgu vēsturi. Pār šo īpato māju valda mākslinieka kundze Olga, kas ir viņa sargeņģelis un nepielūdzams soģis reizē. Par troksni un dzīvību namā gādā trīs bērni: lielais Alis, kas jau ģimnāzists un spīdoši runā angliski, maigā Zanza un jaunākais dēls Laris, kas grib būt tikai mākslinieks un tāpēc cītīgi nododas zīmēšanai un viņa darbiem, pēc tēva domām, piemīt "mežonīga fantāzija"."

Dzintra Andrušaite:

— Niklāvs Strunke ne tikai glezno, ilustrē grāmatas, darina grafikas, apglezno porcelānu, zīmē pastmarkas. Latvijā grūti nosaukt tādu nozari, kurai viņš nebūtu pievērsies. Strunke ir mēģinājis pat dzejot. Esmu lasījusi dažus no šiem dzejoļiem, bet... Labāk izlikšos, ka neesmu tos redzējusi. Jo neprotu novērtēt. Vai nu tie ir pārāk oriģināli, vai es esmu pārāk vecmodīga... Bet viņš ir biedējis arī literātus, ka izdos savu dzejoļu grāmatu, sakot: "Tas būs viens kuiļa rūciens latviešu dzejā...". Stāsta, ka viņš esot savos izteicienos bijis ļoti rupjš un bezkaunīgs, citi atkal uzskata, ka tas bijis ļoti labi, jo rāmā pīļu dīķī tāda personība ir ļoti noderīga. Bet tajā pašā laikā viņš bija dziļš dvēseles cilvēks.

Mākslinieks ir dzimis Polijā, kur viņa tēvs dienēja cara armijā. Bērnība zēnam bijusi diezgan sūra un grūta, man šķiet, ka mātes rokas viņu nav glāstījušas un paijājušas. Arī skološanās diezgan savāda — katru nedēļu citā skolā. Ilgāk neesot spējusi izturēt ne skola Niklāvu, ne viņš skolu. Līdz beidzot puisis nonāk vienā skolā ar Linardu Laicenu un pārējiem. Tur Niklāvs Strunke tomēr ar kaut ko var izcelties — ar krievu valodu, ko viņš zinājis perfekti. Jo latviešu valodu Niklāvs sāka apgūt tikai septiņu gadu vecumā, kad ģimene atgriezās Latvijā. Un grūti viņam gāja, ļoti grūti.

Krievu valodas prasme bija viņa pirmais pakāpiens uz zinībām, uz inteliģences pusi. Tad nāca nākamais — Teodors Ūders, kas ieinteresēja par mākslu. Niklāvs domāja, ka tāds viegls darbs ar krāsu kasti plecos viņam var būt pa kaulam, jo vecātēva mājās Paunēnos Valmieras apkaimē lopu ganīšana viņam likās par grūtu. Varbūt tas arī tāpēc, ka Niklāvs tiešām bija ļoti maza auguma.

Bet nu vēl viens izvilkums no Aleksandra Čaka apceres:

"Savā samērā īsajā mūžā Struņķis ir veicis ļoti daudz. Viņš ir darinājis simtiem gleznu, viņa grafiskajiem darbiem skaitu nezina neviens. Latvijas vārdu ar savu mākslu Struņķis ir nesis visā plašā pasaulē, un kā pasaku ilustrators viņš ir pats pirmais uz mūsu apaļās zemes.

Dzimis Struņķis ir Polijā, savas mākslas gaitas sācis Pēterpilī kopā ar Jāzepu Grosvaldu. Dzīvojis tur īstu fantastisku dzīvi. Lielā pasaules kara laikā bijis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka izlūks, cīnījies Latvijas atbrīvošanas karā. Latvijas laikā daudz ceļojis un redzējis. Vairākus gadus dzīvojis Itālijā Kapri salā, un par viņa dēkām vēl tagad tur valda gari nostāsti. Neapšaubāmi, arī Latvijā Niklāvs Struņķis ir ļoti pazīstama personība. Par viņa savādībām, īpato, īsti struņķisko runas veidu, dažādiem pasākumiem un izdarībām staigā smiedamies veselas teikas. Pat tādos Latvijas novados, kur Struņķis nav savu kāju spēris, jaunatne čukst par viņu kā par vienreizīgu cilvēku, kas mūsu tīrīgi iekārtotajā dzīvē parādās visai reti."

Aleksandra Čaka "Mūžības skartajos" poēmā "Pēdējais svētvakars" ir pieminēts arī Niklāva Struņķa vārds, šī rinda ir bijusi pirmiespiedumā žurnālā "Daugava", bet izdevumā grāmatā svītrota acīmredzot māksliniecisku apsvērumu dēļ, lai panāktu lielāku vispārinājumu. Par to Dzintra Andrušaite:

— Man ir izraksts no poēmas:

Jau starp priedēm pazib Pogu mājas,

Sētsvidū maurs sasulājies līksmo,

Tukumiešu jātnieki tur mājo -

Straujais Struņķis, priekšnieks

— smalkais Grosvalds.

Tie vēl nezin, kas tiem šonakt sokams.

Bet pa labi Ķekava caur mežu

Vēsa nāk ar savu valgmi pretī.

Ķekava — starp priedēm

un starp pļavām,

Kauto dvēseļu un sāpju upe.

Viņas vēsums pulkvedim uz pieres

Atsēžas un atdod drošu sirdi.

Kaujas vīrs, viņš zin,

kas tagad darāms.

Viss, kas bijis, lai jau grimst aiz pleca —

Dzīve, laime, pasaule un skaistums.

Priekšā tikai — pienākums un griba,

Cieta griba uzvarēt vai mirt.

Ja Aleksandrs Čaks būtu pateicis tikai šo vienu rindu "Kauto dvēseļu un sāpju upe", viņu atcerētos. Jo tā sāpju upe, man liekas, joprojām Latvijā plūst diezgan plaši. Niklāvs Strunke ļoti iespaidīgi ar lakoniskiem zīmējumiem Zviedrijā ir ilustrējis arī mūsu tautas sāpju upi, Raiņa "Daugavu".

Un Niklāvs Strunke savā dzīvē ir sasniedzis to, ko vēlējies.

Sarīkojuma "Draugu paradīzē" otrajā daļā Aleksandra Čaka dzeju lasīja un dziesmas dziedāja aktieris Artis Robežnieks.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Sarīkojumā par Niklāvu Strunki stāstīja Dzintra Andrušaite (

pirmā no kreisās )

Muzeja viesus uzrunāja namamāte Andra Konste

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"