Starptautiskais un tomēr latviskais Rīgas "Riekstkodis"

Jūlija Gurviča un Aleksejs Avečkins — Princis un Princese Foto: Andris Tone

Pētera Čaikovska balets "Riekstkodis" parādās uz Nacionālās operas skatuves jaunā veidolā. Kā skaļi neizsacīts un tomēr veltījums Rīgas astoņsimtgadei šis darbs no pasaulē vispopulārāko klasisko baletu pirmā piecnieka par darbības vidi izvēlējies... Rīgu. Precīzāk — septiņsimtgadīgo XIX gadsimta beigu Rīgu, kurā vēl valdīja Rīgas rāte, un kāda tās rātskunga namā Lielajā Ķēniņu ielā mazajai Marī Ziemassvētku naktī parādījās vīzija par mazo alvas zaldātiņu un nejaukā peļu karaļa cīņu, kurā gandrīz bojā iet Marī iemīļotā lelle — neglītais, bet cēlais Riekstkodis. Lai tomēr atdzīvotos un kā brīnumdaiļš princis vestu princesi Marī uz savu karaļvalsti.

Savāds balets — it kā bērniem. Bet kālab arī pieaugušajiem kļūst aizdomīgi mitras acis? Vai Čaikovskis savos rožu, zelta un sniegpārsliņu valšos, ganiņos un ganītēs, kaislajos spāņos un smeldzošajos austrumniekos nav uzrakstījis skaņās mūsu katra sapņus par pirmo mīlestību, par pasaules pirmreizības izjūtu, ko piedzīvojam, no bērnības pasaules ieejot jaunībā?

Pirmoreiz balets parādījās uz LNO skatuves pirms 72 gadiem, kad mūsu vecvecmāmiņas vēl bija jaunas un pašam Rīgas baletam nebija vēl ij desmit gadu. Aleksandras Fjodorovas iestudējumā, kad publika sajūsmā sastinga, Ludolfa Liberta krāšņās dekorācijas un kostīmus kā pasaku izgaršojot. Kopš tiem laikiem izrādes panākumus nosaka trīsvienība: Čaikovskis + scenogrāfs + baletmeistars. Līdz šim neveiksmi cietuši arī visi mēģinājumi modernizēt "Riekstkodi", pārceļot tā kolīzijas uz mūsu dienām. Hofmaņa biedīgajās pasakās sakņojies varonis visērtāk un dabiskāk jūtas laikos, kad cilvēki vēl bijājās Brīnuma. Līdzšinējie Rīgas "Riekstkoži" tad arī respektēja pasakas hofmanisko cilmi, un balets bija kā dejas obligātā literatūra visu paaudžu skatītājiem un visu paaudžu dejotājiem — tajā starojušas Zita Errsa, Inta Karule, Gunta Bāliņa un daudzas citas balerīnas.

Jauno "Riekstkodi" veidojis vien- audžu tandēms — Aivars Leimanis un Aleksandrs Vasiļjevs. Par Leimani zinām gandrīz visu — viņa iestudētie klasiskie baleti "Apburtā princese" un "Kopēlija" pašlaik ir vispieprasītākie no Latvijas piedāvātā Rietumeiropas teātra aģentūrās —, bet Vasiļjeva liktenī var saskatīt gandrīz vai hofmaniskas, riekstkodiskas metamorfozes. 24 gadu vecumā (tas notiek 1982.gadā) nesenais talantīgais Maskavas Dailes teātra skolas–studijas absolvents, PSRS Mākslas akadēmijas īstenā locekļa un aktrises dēls, pēkšņi pamet laimīgo "attīstītā sociālisma" valsti un, lai tiktu aiz kordona, apprecas ar francūzieti. Seko studijas Luvras mākslas skolā, maģistratūra Sorbonnas universitātē, un pasaule iegūst fanātisku modes vēsturnieku un stila likumdevēju, kas reizē ir arī superražīgs praktiķis, kas veidojis vairāk nekā 100 scenogrāfiju slavenos teātros Eiropā, Āzijā un Amerikā. Baleta pasaulē viņš ienāk, dižās Maijas Pļiseckas aicināts. Veido dekorācijas un kostīmus vienai no viņas "Kaijas" ārzemju versijām.

Kā skatuves gleznotājs Vasiļjevs ir košs, romantisks un sentimentāls. Viņam ir svarīga vissīkāko detaļu precizitāte un atbilstība laikmetam. Viņš neieredz kiču un huligānismu, uzskatot, ka pašā modes, tai skaitā kostīma, vēsturē mūs vēl gaida tūkstošiem atklājumu, kas spētu sajūsmināt skatītājus. Viņš nenoguris vāc tērpus un aksesuārus savam modes muzejam, kuru drīzumā cer atklāt mātes dzimtajā pilsētā Viļņā.

Rīgas "Riekstkodī" skatītāji tiekas ar pazīstamo balerīnu Jūliju Gurviču un jaunajām Viktoriju Jansoni, Diānu Baranovu. Titullomā Aleksejs Avečkins, nule no Grigoroviča krievu baleta uzaicinātais Sergejs Naikšins un Pāvels Vasiļčenko. Dejiskās raksturlomās negaidīti sastapsim premjerus Inesi Dumpi un Andreju Rumjancevu.

Baleta pirmizrāde notika septembra beigās, bet savu īsto elpu izrāde iegūs uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kā jau tas Ziemassvētku sapnim pieklājas.

Eriks Tivums — "Latvijas Vēstnesim"