Jasmuižas nākotne sabiedrības un speciālistu iecerēs

Rakstnieks Roalds Dobrovenskis:

Tam jābūt Jaunības muzejam

Rainim dzīvē bijušas daudzas mājvietas. Studēdams Pēterburgā, viņš nomainīja kādus desmit dzīvokļus. Pat cietumā viņš gājis cauri piecām kamerām. Ilgāk nekā Jasmuižā viņš dzīvojis tikai Kastaņolā. Bet tā nebija Latvija! Te, Jasmuižā, notika Jāņa Pliekšāna intelektuālā un garīgā attīstība. Pēterburgā viņš studēja jurisprudenci, ieguva plašāku skatienu uz pasauli, bet viņa apbrīnojamā latvietības izjūta, dziļi tautiskā valoda nāk no šejienes. Te viņš piedzīvoja savu pirmo ideālo mīlestību — uz māsu Doru. Te viņš bija jauns. Un šim jābūt jaunības muzejam.

Ideāli būtu, ja Latvijā ikviens cilvēks vismaz reizi mūžā būtu apciemojis šo muzeju. Bet devīto — vienpadsmito klašu skolēni uz Jasmuižu būtu jāved vismaz reizi gadā.

Skan paradoksāli, bet tā tas ir: muzejs veltīts jaunam zēnam, jauneklim. Rainim 17, 18 gadu vecumā un vēlāk. Un katram, kas tagad meklē savu taku, kas meklē savu mīlestību, savu mūža darbu, savu vietu pasaulē.

Reti kad tas viss notiek bez šaubām un pat mokām. Tieši Jasmuižas muzejs ir tiesīgs pateikt skolēnam, studentam: neēd pats sevi, puika, nenicini sevi, meitene! Nezaudē ticību sev un citiem, neatmet cerību! Šeit, Jasmuižā, ir meklējis — tāpat kā tu —, mocījies (vairāk par savu vienaudžu vairumu), lamājis sevi, kritis izmisumā tāds pats jauneklis, un viņš nesen atzīts par gadsimta cilvēku šeit, Latvijā.

Tici sev, tici draudzībai un mīlai, kas nāks. Tici Dievam — kā to darīja, vēl pavisam jauns būdams (līdz 16), Rainis.

Tu atradīsi, ja nepagursi meklēt, tevi mīlēs, ja mīlēsi tu, ja tu uz to esi spējīgs. Dzīves svētki un ikdienas, un traģēdijas — viss tev priekšā. Kā bija viņam, Krišjāņa Pliekšāna dēlam, pirms daudziem gadiem.

Filozofe Dace Bormane:

Bet varbūt Ideju muzejam?

Dzeja — ainava — mantojums ir trīs lietas, kas līdz ar citām veido cilvēka pasaules apstākļus. Dzeja prasa vārdus ne tikai zināt, bet arī saprast. Ainava solidarizē gan cilvēkus, gan cilvēku un dabu sabiedrībā. Mantojums ienes šodienā pagātni, tagadni un nākotni.

No šīm trim visdemokrātiskākā, cilvēkam pieejamākā ir ainava: ar zemes garozu saistīts dvēseles notikums. Tā rakstījis J.Pontēns, kas nav skatījis ainavas Latvijā. Savukārt arhitekte A.Skujiņa par Skalbes Saulrietiem Vecpiebalgā saka: ,, Saulrieti ir tas viss, ko tur var pārdzīvot." Viņa savulaik strādāja ar ,,Saulrietiem" rūpēs par to ainavu — no nama sliekšņa un apbedījuma vietas Skalbēm līdz apmeklētāja jauniestādāmajam ozoliņam.

Savā ziņā arī muzejs var būt ainavas pamatojums. Muzejs ir notikums un šī notikuma jēgu muzeja ārtelpā izteic ainava. Rakstnieku dzīvesvietās izveidotajos muzejos laukos pastāvīgi aktuāls ir dabas un kultūrmantojuma izpratnes jautājums. Viens no veidiem, kā to panākt, ir ainaviskā pieeja (A.Melluma). Arī Raiņa Jasmuižas atjaunotnes konteksts varētu būt ,,Jasmuižas pasaule", ko būvē pēc ainaviskā principa.

Muzejs kļūst ainavas elements un līme. Bez muzeja ārtelpas nojēguma un ,,pasniegšanas" apmeklētājam it kā neiespējama ir arī muzeja ēkas pilnīga dzīve, kurā jāsaslēdz ideja un fakts, cik tas ir iespējams.

Raiņa dzīves telpas oriģināla esamība nav iespējama, jo nav autentisko sadzīves priekšmetu, ēkas ir pārbūvētas. Tomēr ir kāda sarežģītāka, daudzslāņaināka kvalitāte. Proti, Raiņa darbs — domas, idejas, principi, vērtības, gaume, kritēriji, problēmas to īpašā materializācijā un Jasmuiža (vieta) šīsdienas Latvijā ar atmiņām par Raini un viņa ģimeni. Prātā paturot arī to, ka Jasmuižas dabas vide bijusi jau pirms Raiņa. Atmiņas nevar restaurēt, bet tās tomēr var darīt redzamas.

Patlaban te ir izstāde Cik te ziedu! Cik te smilgu! . Tā ir kā telpa telpā, kurā dažādas Raiņa dzīvesvietu fotogrāfijas no Latgales, scenogrāfiski tektoniski elementi (ceļa stabi, vārti, durvis) un floristika (atcerēsimies Raiņa herbārijus!) rosina uz telpas kā notikuma apjēgsmi. Arī muzeju Jasmuižā varētu veidot kā ceļu, kur katrā telpas vienībā uzsvērti izteikta kāda noskaņa, kāda doma, kāda virzība uz to laiku, kad te dzīvoja Rainis. Viņš dzīvoja ainavā.

Ainava liecina par laikiem teritorijā. Tā tiek stāstīts par esošā pagātni. Arhitekte Skujiņa apraksta ,,zemes grafikas": plānus, kartes, kas atrastas Rīgas un Viļņas arhīvā un liecina par muižu veidošanos, par to sadalīšanu, zemes reformu līdz pat kolhozu situācijām un nekustamo īpašumu denacionalizāciju pēdējos gados. Arhitekte saka: "Domāju par tiem cilvēkiem, kas stāv aiz šiem tīklojumiem." To ir tik vērtīgi un neparasti dzirdēt, kad Latvijas oficiālajā politikā cilvēkam kā vērtībai praktiski nav nekāda svara jeb cilvēka vērtība neko nemotivē. Arī tādēļ tik ļoti nepieciešams ,,saistīties"ar Raini, lai gara dzīvē un telpas tektonikā aktuālo attīrītu no uzslāņojumiem un, neko neignorējot, censtos ielikt humānā sistēmā.

Pastāv tāds jautājums kā estetizācija. Arī ainavas izpratne Latvijas telpā pārsvarā saistās ar estetizēto, jo tas ir veids, kā kultivēt prieku, deldēt apdraudētības izjūtu u.tml. Jasmuižas ainavai ir cits spēks, cita ideoloģija kā vērtību sistēma, prātā paturot saimniecisko nodarbju raksturu, kas bija spēkā, kad šeit saimniekoja Raiņa tēvs.

Strādāts tiek ar telpu un ainavu, it kā ,,paplašinot" personu, kas šeit savulaik dzīvojusi. Telpas kvalitātes, tās nozīmība ir kaut kas tāds, kas veido dzīves struktūras un domāšanas struktūras. Ainava tiek priekšā likta kā vērtība ar blakusvērtībām (tuvs, svešs, romantisks, varens). Ainava paredz daudzslāņainību. Ainava humanizē — cilvēku padara viņam pašam jūtami līdzdalīgu īstenībā.