Uzruna Melnās kafijas vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2005.gada 30.novembrī:

Augsti godātais aizsardzības ministra kungs (E.Repše), komandiera kungs (NBS komandieris viceadmirālis G.A.Zeibots), akadēmijas rektora kungs (Nacionālās Aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants G.Upītis), dārgie kadeti!
Jūs šovakar ar šo vakara jundu atjaunojat un turpināt tradīciju, kas tika aizsākta jau Latvijas Republikas pirmajā brīvvalsts posmā, kad notikumi, uz kuriem jūs šodien atsaucaties, visiem vēl bija svaigā atmiņā, jo tie kadeti, kas krita cīņā vēl savas akadēmiskās Kara skolas mācības pat īsti neuzsākuši, daudziem tā laika Kara skolas audzēkņiem bija pazīstami. Viņi bija jauni cilvēki, tādi paši kā jūs, tādā vecumā, kam viss mūžs vēl bija priekšā, bet viņi bija starp tiem ļoti daudzajiem, kam bija jākrīt, lai Latvija atgūtu savu brīvību. Viņi arī pieder pie tiem ļoti daudzajiem, kas vēlāk dažādos apstākļos arī krita kara laukā.
Jūs, izvēloties karavīra profesiju, saprotat, ka viens no tās priekšnoteikumiem un prasībām ir būt gatavam ziedot savu dzīvību, pildot savu pienākumu, aizstāvot savu tēvu zemi. To darīja šie kadeti, kurus mēs šodien pieminam un kuru piemiņu arī šādā veidā godinām. Lai viņi jums vienmēr būtu par paraugu un atgādinājumu, ka cilvēkam pienākums ir pirmajā vietā un ka ir jāatsaucas uz tiem izaicinājumiem, ko apstākļi jums uzstāda. Esat tiem perfekti sagatavoti, ideāli gatavi, vai ne?
Arī jums kā topošajiem virsniekiem savā dzīvē un karjerā bieži būs jāsastopas ar situācijām, kurām jūs neviens iepriekš mācību kursos īpaši nebūs sagatavojis. Bet lai jūsu vadzvaigzne un paraugs vienmēr būtu virsnieks kā līderis, virsnieks kā Latvijas bruņoto spēku elite, cilvēks, kas ir ne vien intelektuāli apguvis kara mākslas priekšnoteikumus, ir lieliskā fiziskā kondīcijā, bet kam ir arī virsnieka stāja un virsnieka raksturs ne tikai savā profesionālajā darbībā, ne tikai kara laukā vai štābā, bet arī visā dzīvē, ieskatot savu privāto dzīvi. Es novēlu, lai jūs augtu par tādiem virsniekiem, par kuriem es kā prezidente, mēs visi Latvijā varētu būt lepni un lai jūs augtu par tādiem virsniekiem, pret kuriem tie vīri un sievas, kas jums būs pakļauti, arī varētu izjust visaugstāko cieņu un godu. Tad jūs būsit sagatavoti tam uzdevumam, kas jums ir uzticēts, – gādāt par Latvijas drošību.
Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidenta preses dienests