Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā

Intervija Latvijas televīzijas 4. janvāra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar jūsmājās! Daudz laimes Jaunajā gadā Latvijas prezidentei.

V.Vīķe–Freiberga : — Paldies, jums tāpat, kā arī visiem skatītājiem un klausītājiem.

— Mēs gan visi tagad ļoti bieži sakām — laimīgu Jauno gadu! Tā kā tā paliek frāze bez emocijām. Prezidentes kundze, man ir tādas aizdomas, ka ļoti daudzi nedzirdēja jūsu Jaungada uzrunu, jo šāva raķetes. Es tādu šaušanu nebiju pieredzējis. Es zinu, ka kādai kundzei, kas dzīvo devītā stāvā, iešāva logā. Viņa ir pateicīga, ka netrāpīja sunītim. Vecāķos kāds suns ir sajucis prātā. Ļoti daudzi cilvēki ir saspridzinājušies. Tas viss izskatās diezgan barbariski. Ļoti daudz runā par to, ka vajadzētu aizliegt šo raķešu pārdošanu un šaušanu. Kā jūs uz to skatāties?

V.Vīķe–Freiberga : — Man ir vienmēr šķitis, ka iejaukties ar likumdošanu un reglamentēšanu vajadzētu tikai nepieciešamības gadījumā, piemēram, ja būtu rūpes un bažas par drošības aspektiem. Ja mēs domājam par bērniem un jauniešiem, tad ir jādomā par pieļaujamo vecumu, kam var pārdot raķetes. Būtu labi, ja bērniem līdz zināmam vecumam šaudoties blakus būtu vecāki, izņemot, ja tā ir kāda vienkārša petarde, kas nekādas briesmas nevar radīt. Zināma reglamentācija varētu būt, bet kaut kādā līmenī tā ir brīvas gaumes un brīvas gribas izpausme, un kamēr vien tā nerada nekādas briesmas citiem, tā ir katra paša izvēle. Protams, ja cilvēki draud viens otram pāri darīt, tad kaut kāda iejaukšanās ir vajadzīga.

— Skatoties amerikāņu filmas, var redzēt, ka, pagriežot ieroci pret lielāko bandītu, viņš apklust un paceļ rokas. Amerikāņiem, manuprāt, ir pietāte pret ieroci. Japāņu filmās atkal ieročus izsit no rokām. Bet pie mums cilvēkiem nav cieņas pret ieroci kā tādu.

V.Vīķe–Freiberga : — Varētu būt, ka nav ļaudīm pietiekama respekta pret dažādiem spēkiem. Vasarā, piemēram, daudzi cilvēki noslīkst, jo viņiem nav respekta pret ūdeņiem, pret upēm un ezeriem, kā arī jūru. Tas ir jāieaudzina bērnībā, tas ir audzināšanas jautājums. Valsts līmenī būtu jāgādā, lai tie materiāli, kas tiek tirgū pārdoti, būtu kvalitatīvi un būtu ievēroti drošības noteikumi. Un es arī ieteiktu vecākiem pieskatīt savus pusaudžus. Nu, bet ja vecākiem nav šī saprāta...

— Man ir ļoti liela pieredze, es pats esmu saspridzinājis roku, tā kā es zinu, ko tas nozīmē. Pēdējā laikā mēs daudz diskutējam par vasaras laiku. Ministru kabinets nupat pieņēma, ka mēs pievienojamies Eiropai un atejam nost no Lietuvas un Igaunijas. Nesen kāds kungs, astronoms, man teica, ka visi zinātnieki ir pret šo lietu, ka mēs esam padevušies. Tas ir mūžīgs jautājums par šo vasaras laiku.

V.Vīķe–Freiberga : — Es nezinu, kāds astronomijai ir sakars ar vasaras laiku. Man šķiet, ka astronomu ekspertīze šajā jautājumā nav tā pati vērtīgākā.

— Runa ir par dienas ritmu, par to, ka mums ir jāpārregulē savi bioloģiskie pulksteņi.

V.Vīķe–Freiberga : — Cik man ir zināms, tad vienas stundas pārbīde traucē sliktākā gadījumā nākamās divas vai trīs dienas, kamēr ķermenis piemērojas. Mūsu platuma grādos jau katru dienu notiek izmaiņas dienu garumā. Tādos ziemeļos kā Latvija atrodas, mēs jau kopš dzimšanas esam pieraduši pie tā, ka divas dienas reti kad ir pilnīgi vienādas. Mums gada garumā notiek šīs cikliskās izmaiņas. Dienas gan sarūk, gan kļūst garākas. Tā kā mēs esam tam jau adaptēti un pieraduši pie tā. Šī vienas stundas nobīde panāk to, ka mums būs ilgāks gaismas periods. Es nezinu, uz kādiem zinātniskiem pētījumiem jūsu minētie ļaudis atsaucas, bet man pazīstamie zinātnieki ir skaidri un gaiši pierādījuši, ka gaismai ir labvēlīgs iespaids uz cilvēka garastāvokli un vispārējo fizisko labsajūtu. Tās ir savā ziņā labākās zāles pret depresiju, jo iespaido hipofīzes dziedzeru sekrēcijas un sevišķi melatono ciklu, kas iespaido pārējos neirotranssektorus, kas ir atbildīgi par cilvēka labsajūtu. Es nezinu, kur te varētu rasties slikts iespaids. Es zinu, ka, mainoties laika zonām, piemēram, lidojot ar lidmašīnu tālus gabalus, var rasties kaut kādi traucējumi. Psiholoģiski cilvēks tiek izsists no ritma. Bet vienas stundas nobīde...

— Bet kā ir ar to, ka mēs pametam savus brāļus lietuviešus un igauņus?

V.Vīķe–Freiberga : — Jautājums ir par to, ka šīm lietām ir jābūt saskaņotām starptautiskā līmenī. Vissliktākais būtu tad, ja katrai zemei būtu savs režīms. Tad būtu sarežģīti, piemēram, ar reisa lidojumiem. Šinī gadījumā mēs cenšamies pieslēgties vairākumam, un tā ir Rietumeiropas prakse. Tas atvieglinās gan mūsu transporta kontaktus ar Eiropu, gan arī ar Krieviju. Bet šīm lietām būtu jānotiek ne tieši pirms Jaunā gada, kad kalendāri jau ir nodrukāti.

— Kalendāriem ar to nav nekāda sakara.

V.Vīķe–Freiberga : — Piedodiet, es šeit domāju almanahus, kur norāda gan saullēktu, gan saulrietu. Parasto kalendāru tas, protams, neiespaido. Bet almanahu korekcija gan ir ļoti elementāra, vienkārši pabīda vienu stundu uz priekšu.

— Visos kompjūteros, visās normālās sistēmās šīs laika maiņas jau ir ieliktas. "Latvenergo" maksāja lielas naudas, lai šīs maiņas nenotiktu, jo tās bija automātiskas. Pagājušo vasaru, kad mums šī stunda tika nolaupīta, es biju patiešām nikns.

V.Vīķe–Freiberga : — Man arī vakaros šīs stundas pietrūka.

— Pirms jaunā gada jūs tā neuzmanīgi izteicāties par visas tautas vēlētu prezidentu, ka tas nebūtu pretī konstitūcijai.

V.Vīķe–Freiberga : — Satversme mums būtu jāmaina. Patlaban mums ir cita sistēma, bet jebkurā laikā jau ir iespējams tajā ieviest izmaiņas. Tāpat kā izmaiņas būs jāveic attiecībā uz pievienošanos Eiropas Savienībai sakarā ar referendumu. Bet šādas Satversmes korekcijas jau nav izslēgtas.

— Vai jūs personīgi gribētu, ka jūs vēlētu visa tauta nevis simts gudrās galvas? Jo jums šis pārvēlēšanas laiks tuvojas. Vēl tikai divi gadi palikuši.

V.Vīķe–Freiberga : — Man šķiet, ka tur ir argumenti abām pusēm. Pašreizējā sistēma ir vēsturiska, zināmā mērā iedibināta tradīcija, kaut gan tā ir gaužām īsa. Jo atcerēsimies, ka Kārlis Ulmanis būtībā Saeimu atlaida un sevi deklarēja par prezidentu. Tā kā šī tradīcija mums bijusi ļoti īsu laika posmu. Katrā ziņā tas nav bijis tik ilgs, lai teiktu, ka šai sistēmai ir liels vēsturiskais svars. Man šķiet, ka būtu jāizsver gan par, gan pret. Tautas vēlētam prezidentam ir tā priekšrocība, ka viņam ir šī tautas balss tiešā veidā, un tā prezidenta aktivitātēm piešķir lielāku autoritāti. Tad viņš tiešām var runāt visas tautas vārdā, jo prezidentam ir jārunā tautas vārdā. Protams, arī šis netiešais vēlēšanu veids, kad tauta ievēl Saeimu un Saeima prezidentu, ir pilnīgi leģitīms demokrātiskā sabiedrībā.

— Ja tauta vēlētu, tad prezidentam būtu daudz vairāk varas.

V.Vīķe–Freiberga : — Tas nav teikts. Arī tas būtu īstenībā apsverams. Es domāju, ka tautas vēlētam prezidentam ir autoritāte un leģitimitāte runāt tautas vārdā, jo tauta viņu tiešām ir deleģējusi runāt savā vārdā. Savā ziņā šī morālā autoritāte viņam piemīt vairāk.

— Pārāk daudz varas iedot Latvijā kādam cilvēkam ir pārāk bīstami. Man nāk prātā ārkārtīgi sarežģītais un grūtais laiks, kad bija Molotova un Ribentropa pakts, krievi nāca iekšā Latvijā, un visa vara bija Ulmanim rokās. Un vienu cilvēku šajā pasaulē ir ļoti viegli iespaidot, pārāk daudz varas arī ir slikti.

V.Vīķe–Freiberga : — Pārāk daudz varas piešķirt kādam cilvēkam vai institūcijai jau pats par sevi potenciāli ir liels risks. Tāpēc demokrātiskās valstīs pastāv varas sadale starp institūcijām, lai panāktu optimālo līdzsvaru.

— Tautas vēlēts prezidents varētu pateikt: Saeima, lasies! Un tu, Ministru prezident, ej gurķus lasīt! Principā jums šobrīd tik lielas varas nav.

V.Vīķe–Freiberga : — Kā nu ne. Mūsu tagadējā Satversme dod man pilnas tiesības atlaist Saeimu, tikai ar vienu nosacījumu, ka tam seko referendums. Tā kā šādas tiesības man ir jau šobrīd. Savukārt Ministru prezidentu atlaist var tikai Saeima. Šī varas sadale ir ļoti skaidra.

— Tikko jūs atlaidīsiet Saeimu, Saeima atlaidīs jūs.

V.Vīķe–Freiberga: — Vai otrādi.

— Šis gads mums būs ļoti sarežģīts, jo mums būs jāved sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Kā jūs domājat, vai mūsu likumdevēji ir gatavi šīm sarunām, vai jūs nebaida sarunu smagums?

V.Vīķe–Freiberga : — Jāsaka, ka mūsu sarunu pozīcijas ir pilnībā sagatavotas visās nepieciešamajās sadaļās. Ministrijas ir jau ilgstoši pie tā strādājušas. Darbs jau norit kopš 1995. gada, kopš mēs kļuvām par asociēto valsti. Visi mūsu Latvijas viedokļi un pozīcijas jau ir izstrādātas. Ministrijas tās ir izstrādājušas, un Kabinets apstiprinājis. Latvija ir gatava šīm sarunām. Protams, sarunu vešanas laikā būs jācīnās par Latvijas interesēm, piemēram, daudzās jomās mums būs jāprasa pārejas periods, jo patlabanējie Eiropas standarti ir ārkārtīgi augsti un dārgi. Tā tas ir visām kandidātvalstīm. Mūsu likumdošana norit ļoti straujā tempā. Visvairāk vērības būs jāpievērš tam, kā īstenot mūsu jaunpieņemtos likumus.

— Jā, nu, piemēram, Komerclikums, kuru mēs gribējām pieņemt jau no šī gada 1. janvāra, bet izrādās, ka tur nav daudzu lietu.

V.Vīķe–Freiberga : — Nepietiek likumu pieņemt Saeimā, ir jāparedz likuma izpildei nepieciešamie finansu līdzekļi, un tas ir jāplāno budžetā. Šajā ziņā gan Saeimai, gan valdībai būs daudz darba.

— Es domāju, ka atklāsies daudzas lietas, kurām mēs praktiski nebūsim gatavi.

V.Vīķe–Freiberga : — Es nedomāju, ka mēs būsim tik ļoti pārsteigti. Tas nav mums nekāds jauns un negaidīts pavērsiens. Mēs tomēr par Eiropu domājam jau kopš 1995. gada.

— Šodien avīzē "Vesti segodņa" žurnālists Fedosejevs raksta, ka krieviem Eiropas Savienība būs daudz izdevīgāka nekā latviešiem. Jo latviešiem beidzot būs jāievēro cilvēktiesības, nevarēs vairs tik daudz zagt. Pagājušā ceturtdienā Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs teica, ka ir eiroskeptiķis. Viņš pat teica, ka ES ir tā pati Padomju savienība. Es šodien domāju, vai mēs varēsim iespaidot notikumu gaitu, ja parādīsies kāds Eiropas komisārs, un mēs redzēsim, ka tas ir tas pats Staļins vai van der Stūls. Kā notiks šīs saites? Mēs ļoti maz diskutējam par to, ko mēs darīsim Eiropas Savienībā.

V.Vīķe–Freiberga : — Es ļoti ceru, ka visi pieiet šim jautājumam ar pietiekamu nopietnību un saprot jau no sākta gala, ka pusdienas par brīvu nekur neizsniedz, izņemot vienīgi Pestīšanas armiju. Katrā struktūrā ir jāpiedalās pašam ar savu līdzdalību, tā teikt, katrā klubā ir gan dalības maksa, gan privilēģijas, kuras iegūst. Es esmu pārsteigta par Borovkova kungu, kuram vajadzētu taču būt augstākajai izglītībai. Viņam kā juristam īpaši vajadzētu apzināties tās milzīgās atšķirības, kas ir starp Eiropas Savienību un Padomju savienību.

— Nu bet, piemēram, mēs ļoti lamājam to pašu van der Stūlu, kurš ļoti bieži izsakās tā, ka aizvaino cilvēkus. Ko mēs darīsim, ja atbrauks tāds pats komisārs, kurš būs mums pilnīgi nepieņemams?

V.Vīķe–Freiberga : — Redziet, tiešā veidā tas tā nenotiek. Tā ir tā starpība starp kandidātvalsti un dalībvalsti. Tā ir būtiska nianse. Uz kandidātvalstīm raugās ar kritisku aci. Tās tiek sijātas un vētītas, izvērtētas. Kā nekā tās ir sava veida laulības, kas tiek noslēgtas ar katru jaunu valsti. Līdz ar to katra kandidātvalsts tiek rūpīgi izpētīta. Van der Stūla kunga EDSO komisāra mandāts un uzdevums bija šīs struktūras ietvaros gādāt par minoritāšu situāciju jebkurā no kandidātvalstīm. Viņam bija ļoti konkrēts uzdevums. Izvērtējamai valstij atkal ir pienākums savu likumdošanu saskaņot ar to, kas valda šajā starptautiskajā organizācijā. Eiropas Savienība ir institūcija, kurā dalībvalstīm ir ļoti lielas privilēģijas, kur dalībvalstīm ir sava iespēja argumentēt un proponēt jauninājumus, par kuriem tad tālāk pārliecināt pārējās dalībvalstis. Mēs būsim līdzvērtīgi dalībnieki. Mums būs tāpat savs komisārs kā lielajām valstīm, kā Vācijai un Francijai. Nekas līdzīgs nenotika Padomju savienības ietvaros. Tur nebija šāda līmeņa līdzdalības.

— Vai nevarētu būt tā, ka krievi balsos vairāk par Eiropas Savienību nekā latvieši? Jo daudzi uzskata, ka mēs esam atguvuši savu neatkarību, mēs varam būt lepni un tā tālāk.

V.Vīķe–Freiberga : — Nekas mūs neattur būt lepniem Eiropas Savienībā. Mūsu karogs plīvos starp citiem karogiem, mēs sēdēsim kopā ar visiem pie tā lēmēju galda, nebūsim kaut kādā attālā perifērijā pamesti kā tādi bārenīši, kas tikai noraugās, kā lielie puikas lemj par mūsu likteni. Mēs paši sēdēsim ar lieliem puikām pie viena galda un būsim līdztiesīgi locekļi.

— Jūs sēdēsiet, bet ļoti daudzi nesēdēs, un būs skaudība.

V.Vīķe–Freiberga : — Mīļo pasaulīt, kā tad jūs gribat, lai valsts darbotos? Citādi jau nebūs ne valstiskuma, ne suverenitātes. Valstij taču ir vajadzīgs savs pārstāvis. Tas taču ir elementāri.

— Es ceru, ka tā būs, jo citas izejas mums nav. Mums jāpasaka liels paldies cilvēkiem, kas mums raksta vēstules. Visiem ir ļoti daudz laba vēlējumu prezidentei. Es jums gribētu uzdot dažus jautājumus, jo šīs vēstules neraksta laimīgi cilvēki, kas necer labumus dabūt no Eiropas. Kāds kungs jautā: ar ko var attaisnot reformas, ja to rezultātā astoņdesmit procenti tautas dzīvo nabadzībā?

V.Vīķe–Freiberga : — Reformas var attaisnot ar pamatotu argumentāciju, kas šīs reformas ir izraisījis. Ir jābūt pilnīgā skaidrībā, kādā nolūkā un virzienā reformas ir notikušas. Ir notikušas dažāda veida reformas, piemēram, cilvēktiesības, preses brīvība, pulcēšanās brīvība. Jūs taču atceraties, ka bija tādi laiki, kad pie Brīvības pieminekļa nevarēja pulcēties? Tās arī ir reformas, kas ir notikušas. Tagad nevienam nav jābaidās iet uz kapiem pie Čakstes pieminekļa nolikt svecītes. Arī tās ir reformas. Būsim skaidrībā, par kādām reformām mēs runājam. Es pieļauju, ka šis kungs domā saimnieciskās, bet šeit ir jārunā konkrēti, pret kādām reformām viņam ir iebildumi, un kādi tie ir. Es domāju, mums vajadzētu runāt konkrētāk un precīzāk.

— Vilis Kļaviņš no Dzelzavas saka, ka jums ir liela vēlme iestāties NATO, bet viņam ir lielas bailes, ka Krievija varētu par to uz mums palikt ļoti nikna. Viņš uzskata, ka mūsu ārpolitika veicina ienaidnieka rašanos. Kādreizējais arhibīskaps Grīnbergs, saukts par Balto tēvu, bijušajam valsts prezidentam Kārlim Ulmanim devis padomu — ienaidnieku iznīcini tā, lai viņš kļūst tev draugs.

V.Vīķe–Freiberga : — Kā mēs zinām no vēstures, Kārļa Ulmaņa draugi ne vienmēr bija tie īstie. Es domāju, ka šis teiciens sevi vēsturiski nav pierādījis. Protams, ka vajag meklēt draugus un sabiedrotos. Tieši tāpēc mēs arī vēlamies iestāties NATO aliansē. Tā ir alianse, kurā sastāv demokrātiskas valstis, attīstītas valstis, bagātas valstis, tādas valstis, kas ir pusgadsimtu spējušas nodrošināt mieru un stabilitāti savā zemē. Man tas šķiet visai iespaidīgs sasniegums, katrā ziņā tie ir tādi pierādīti sasniegumi, kādus arī mēs vēlētos.

— Bet tomēr sava taisnība tur ir, ka ienaidniekus jāpārvērš par draugiem.

V.Vīķe–Freiberga : — Protams, ja tas ir iespējams, to jācenšas darīt. Un Latvija, cik man zināms, nekad nav sev nevienu ienaidnieku kultivējusi, nedz arī izaicinājusi. Tā kā tas ir pilnīgs mīts. Ne jau Latvija ir tā, kas izaicināja tos, kas viņu savā laikā okupēja, ne arī Latvija ir tā, kas šodien kādu valsti izaicinātu uz nedraudzību. Es domāju, ka draudzīgāku un sirsnīgāku valsti par Latviju jūs nemaz neatradīsiet. Mēs esam gatavi iet ar puķēm pie jebkura.

— Šeit kāda dāma no Zaubes raksta, ka visi priekšnieki brauc melnās mašīnās ar melniem stikliem un viņa jautā: vai kāds redz arī to, kas notiek laukos? Vai prezidente aiz savas mašīnas logiem redz to izmisumu, kas valda laukos?

V.Vīķe–Freiberga : — Šo jautājumu — vai es redzu — man ļaudis prasa jau kopš ievēlēšanas. Ko viņi domā, vai es akla esmu, vai? Kas ar to ir domāts? Vai tiešām domā, ka es esmu tik glupa, ka nespēju neko saskatīt? Vai es tur varu kaut ko darīt, tas ir cits jautājums. Vai manās rokās ir tās sviras, lai kaut ko mainītu, tas jau ir kaut kas cits. Vai ļaudis drīzāk nedomā par manām iespējām kaut ko iespaidot un mainīt, bet viņi runā par redzēšanu, kas ir pilnīgi cita opera.

— Ilze Krante raksta, ka dīvaini ir tas, ka mūsu prezidente ir studējusi dainas, bet nedara neko, lai tās būtu iedzīvinātas mūsu ikdienā. Jautājums ir par to, vai šodien var palīdzēt tautasdziesmas?

V.Vīķe–Freiberga : — Ojārs Vācietis savā laikā ir teicis, vai var piespiest mīlēt Raini.

— Tas bija Gunārs Priede.

V.Vīķe–Freiberga : — Jā, piedošanu. Bet šī doma vispār piemīt rakstniekiem. Par to ir runājis arī Ziedonis, vai skolās var piespiest bērnus mīlēt literatūru. Mūsu izglītības sistēmā dainu iepazīšanai vajadzētu būt nopietnai lietai. Tā ir neatņemama daļa no latviskās kultūras, un katram izglītotam Latvijas iedzīvotājam vajadzētu savā izglītības ceļā būt guvušam izpratni par dainām. Tās vajadzētu pantiņu līmenī skaitīt gan bērnudārzos, gan tālāk apgūt pamatskolā, gan vidusskolā un augstskolā. Bet cilvēkiem to nevar uzspiest ar varu.

— Paldies par sarunu! Es domāju, ja mums atņemtu tautasdziesmas, tāpat kā kādreiz mums atņēma Jāņus, tad tikai mēs zinātu, kas tās ir par vērtībām.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— tiekoties ar Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvjiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 4.janvārī, tikās ar Starptautiskās Hokeja federācijas Pasaules čempionāta komitejas priekšsēdi Kalervo Kummolu un federācijas pārstāvjiem, kuri ir ieradušies Rīgā, lai izvērtētu Latvijas galvaspilsētas iespējas kļūt par Pasaules čempionāta hokejā norises vietu 2005./2006.gadā.

V.Vīķe–Freiberga sveica Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvjus Rīgā, izsakot gandarījumu par vizītes sekmīgajiem rezultātiem. Viņa uzsvēra, ka hokeja attīstība Latvijā norit arvien straujāk, un tas labvēlīgi ietekmē ne tikai sporta dzīves aktivitātes, bet ir arī ieguldījums sabiedrības sociālājā dzīvē un valsts kopējā attīstībā.

Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvji sarunā ar prezidenti atzīmēja, ka Latvijā pēdējos gados vērojams būtisks progress, kas atspoguļojas arī valsts galvaspilsētas attīstībā. Pēc federācijas pārstāvju sacītā, Latvijas hokeja izlase ir augstu vērtējama un ir pierādījusi ievērojamu sniegumu Pasaules čempionātā.

Valsts prezidenta preses dienests