Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis:

Foto: A.F.I.

Domāju, ka droši var uzticēties pilsētai, kuras finansu reitings ir tikpat augsts kā valstij, trīs gadus stabils, un stabilas ir arī prioritātes: pirmkārt, skolas un izglītība, otrkārt, sociālie jautājumi un veselība, treškārt, investīcijas un pilsētas attīstība.

— Vai esat apmierināts ar laiku, kad jums uzticēts Rīgas galvas amats?

— Rīgā strādāju kopš 1973. gada. Trīsarpus gadus dzīvojam Pārdaugavā, un esmu samierinājies ar rīdzinieka statusu, jo… Pārdaugavā jūtos gandrīz kā Siguldā.

Par Rīgas domes priekšsēdētāju kļuvu nelabprāt — kāda var būt patikšana sākt strādāt tādā amatā pēdējos mēnešus pirms vēlēšanām? Diemžēl mans mīnuss vai pluss — neko nespēju darīt pa roku galam. Vai nu daru ar maksimālu atdevi, vai nedaru vispār. Tāpēc tagad Rīgai nododos no sirds.

Man trāpījies laiks, kad pilnā sparā notiek gatavošanās Rīgas astoņsimt gadu jubilejai. Kad kā domes priekšsēdētāja vietnieks varēju izvēlēties, iesaistīties tās sagatavošanā vai ne, nešauboties skaidri un gaiši pateicu — ne. Jo mans skatījums uz šo notikumu ir atšķirīgs. Nevaru ciest, ka gandrīz vai par modes lietu kļuvis itin visu saistīt ar Rīgas jubilejas vārdu. Esmu par normālu ikdienas darbu. Ar jubileju nekas nesākas un nebeidzas. Jā, daudz ko Rīgā uzbūvēs vai rekonstruēs līdz pilsētas ievērojamajai gadadienai, taču iestrādes ir vēl tālākai nākotnei! Un par pilsētas attīstību jādomā kompleksi, ar skatu nākotnē, neaizmirstot cilvēkus, kas dzīvos vai strādās patlaban ceļamajās būvēs.

Tomēr tagad liktenis mani nolicis amatā, kurā, gribu to vai ne, man jānodarbojas ar gatavošanos šim notikumam. Par jubilejas organizēšanu esmu apspriedies ar domes darbiniekiem, pilnvarniekiem, iniciatīvas bagātiem cilvēkiem, uzņēmējiem. Mūsu mērķis — pilsētas astoņsimtgadi svinēt tā, kā ikvienam gribētos atzīmēt savu dzimšanas dienu, un vēlamies, lai svinībās piedalītos pēc iespējas vairāk cilvēku.

To visu daru godprātīgi, lai arī jubilejas kulminācijas laikā domē jau būs cita vadība. Tomēr Rīgai paliks arī mans dāvinājums — manis audzētās un stādītās ūdensrozes Ķeizardārzā jeb Dziesmu svētku parkā un Pārdaugavā. Ar Raimondu Paulu esam norunājuši nākamgad sarīkot īpašu Līgo vakaru Rīgā.

— Vai jūs Jāņus vienmēr esat svinējis?

— Neviens man nav traucējis to darīt. Man liekas, daudzi vienkārši fantazē, ka padomju laikā bija aizliegts gan tas, gan šis, — patiesībā viņi paši varbūt bija kūtri. Kāds ārzemju latvietis reiz man izbrīnīts jautāja: "Kā tad jūs vispār varējāt audzēt puķes, ja tas bija aizliegts, — tā vismaz mans radinieks teica?" Blefs! Arī viņa radinieks būtu varējis ar puķu biznesu nodarboties, ja vien nebūtu slinkums.

Man bija kāds sievas radinieks — pašam māja, zeme, bet viņš visu mūžu bijis "baigais gurķis", tikai sēž un prātuļo, un nestrādā.

— Varbūt tāpēc viņš bija… laimīgs? Laimīgāks par jums?

— Es ar puķēm no nabadzības izrāvos! Un arī tam cilvēkam gribēju palīdzēt, jo viņam — trīs bērni. Teicu: "Došu tev maisu tulpju stādmateriāla, strādā. Pie manis nodosi un būsi stāvus bagāts!" Viņš izgudroja desmitiem iemeslu, kāpēc tomēr nevarot nodarboties ar puķkopību, bet es tos visus varēju apstrīdēt. Beidzot noskaitos un teicu: "Labi, tad mēs abi ar sievu aizbrauksim un tev tās puķes sastādīsim." Zināt, ko viņš atbildēja? "Tad visa pilsēta mani lamās par puķu spekulantu." Nu, tādu "lāstu" cilvēkam, kas sevi sagatavojis bezcerīgam slinkumam, es gan nevaru noņemt…

— Mēs parasti esam pieraduši jūs redzēt dažādos svētkos, runas sakot un lentas pārgriežot, bet kāda tad ir publiski neparādītā Rīga?

— Saņemam sūdzību kalnus par dzīvokļu lietām, ar privatizāciju saistītiem jautājumiem. Cilvēki ir neziņā par mājām, kas atdotas īpašniekiem. Labi, protams, ka esam humāni, ka atjaunojām 1937. gada Civillikuma daļu, un tagad "piektās paaudzes kumeļam" ir kādas mantinieka tiesības. Tikai neviens jau nav ņēmis vērā, ka tolaik sabiedrība bija citāda, sakārtota. Tagad to vidū, kas atguvuši īpašumus, nav daudz tādu, kam būtu īsta saimnieka tvēriens, un viņi arī psiholoģiski nav gatavi tādām pārmaiņām. Palūkojieties, kas noticis laukos — ātri izzāģēja mežu, nopirka vāģi, naudu nodzēra poļu limonādē, māju ieaudzēja nātrēs. Pilsētā ir līdzīgi. Kāds ārvalstīs dzīvojošais atguvis īpašumu, citā valstī atradis cilvēku, kas to pārvalda. Patiesībā viņiem nav nekādas intereses par šiem īpašumiem, turklāt arī niecīga izpratne par to, kādas šeit dzīvojošajiem ir iespējas pirkt, pārdot un maksāt. Nekur pasaulē necenšas iemītniekus izdabūt no mājas cerībā uz citiem, maksātspējīgākiem. Nekad nevar cerēt uzreiz dabūt maksimālo! Daudzos Rīgas centra namos tagad logos izlīmēti paziņojumi: "Iznomājam dzīvokļus!", un saimnieki, gaidot superbagātos īrniekus, tikmēr cieš zaudējumus, māja neelpo un pamazām iet bojā.

— Rīgā patlaban ievērojami tiek papildināts dzīvojamo namu fonds.

— Vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēks nav piemērots dzīvošanai "strazdu būrī" jeb "daudzstāvu barakās", katrai ģimenei vajadzīga sava māja.

Vismaz visi dārzkopības biedri savulaik sev tās uzbūvēja, un tas valstij un tautai ir liels ieguvums, jo kolektīvajam saimniekam nemaz nevar būt normāla savas zemes un savas mājas izjūta.

Bet, piemēram, Ķīpsalā uzbūvētās mājas man neizraisa sajūsmu. Man nepatiktu dzīvot "Gaiļa kompleksā", kur tūkstošiem mašīnu brauc garām uz izstādi. Bet citiem laikam patīk, jo pieprasījums ir.

— Rīga ir kontrastaina — ir elitāri un pavisam noplukuši rajoni…

— Visprecīzākie ir tirgus pētījumu rādītāji — dzīvokļu cenas vienā vai otrā rajonā. Izskatās, ka, piemēram, Bolderāja veidojas par nabadzīgu rajonu. Nepelnīti, jo tā vieta nav slikta. Perspektīvā paredzēts tilts pāri Buļļupei, attīstās Daugavas ietece ar piestātnēm.

— 2000. gadā Rīgas mazo ieliņu sakārtošanai budžetā atvēlēts gandrīz miljons latu. Bet visas padomju laika haltūrvietas nemaz nav tik viegli uzreiz sakārtot. Jaunos rajonus būvēja, kā tolaik bija pieņemts: smagās dzīvokļu problēmas pēc kara spieda celt pagaidu mītnes. Esmu ar helikopteru aplidojis Rīgu — skats ir briesmīgs! Juglā dzīvojamo namu jumti sabirzuši un cauri kā sieti. Agri vai vēlu mājas īpašniekiem — iedzīvotājiem, kas tur privatizējuši dzīvokļus, — šis slogs būs virsū, arī kabatai.

Vienmēr esmu teicis, ka tāda privatizācija patiesībā ir cilvēku mocīšana. Ja man toreiz, 1990. gadā, būtu bijusi vienpersoniska teikšana, es visiem, kas vēlējās, tos dzīvokļus būtu uzdāvinājis. Turklāt tad, kad viņi atnāktu pēc šī dāvinājuma apliecinājuma, vēl šampanieti pasniegtu, jo — cilvēki nezināja, kādu problēmu ar šo privatizāciju ir ieguvuši…

— Vai transports nav otra smagākā Rīgas problēma — pēc dzīvokļiem?

— Pasaules lielajās pilsētās 25 līdz 30 minūtes ilgi sastrēgumi ceļā netiek uzskatīti par transporta problēmu. Pēc Toronto institūta pētījumiem Rīgā šādu sarežģījumu nebūs tuvāko astoņu līdz desmit gadu laikā. Pats piedalījos pētījumos uz Vanšu tilta un redzēju: pat tad, ja automašīnu rinda stiepjas otrpus Daugavai, bet plūsma notiek solīdi, pāri tiltam var tikt apmēram divpadsmit minūtēs. Kā secināja kanādieši, problēmas rada tikai tas, ka daudzi mūsu šoferi vienkārši neprot braukt, viņiem ir zems intelekts, nestabila nervu sistēma. Viņi nevis nogaida savā braukšanas joslā, bet lavierē, pārējiem radīdami stresu. Mašīnas vecas, tādu braukšanas režīmu neiztur, motors pārkarst. Un mašīnas turpat uz tilta arī tiek labotas. Kanādieši ironizēja — demokrātiskajā Latvijā pat tas tiek atļauts! Un ja vēl lietus! Rīgā, kur lietus ir normāla dabas parādība, dienā ir 80 līdz 120 mašīnu "sabučošanās" gadījumu — un arī tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar šoferu kvalifikāciju.

Protams, atsevišķi uzlabojumi transporta jomā nepieciešami — vairāk vienvirziena ielu, nobraucienu utt. Ir nobriedusi ideja būvēt tuneli, lai pilsētas centrālo daļu atslogotu no smagā transporta. Viens gals būs pretī Spilves pļavām, otrs — gandrīz pie Traumatoloģijas institūta. Tādu tuneli Eiropā uzbūvē aptuveni pusotra gada laikā, tas maksā 150 miljonu eiro. Valsts Rīgas tuneļa celtniecībā finansiāli nepiedalās, tāpēc dome ņems kredītu. Tunelis varētu kalpot kā "Via Baltica" mezgls.

Agri vai vēlu jāpanāk, ka mašīnas stāvētu attālāk no centra. Piemēram, Toronto centrā par piecpadsmit minūšu stāvēšanu jāmaksā 45 Kanādas dolāri. Ja arī pie mums uz autobraucēju maciņu iedarbotos līdzīgi, efekts noteikti būtu.

— Kas notiek ar Rīgas ostām?

— Vērojams kravu pieaugums, salīdzinot ar pagājušo gadu, tomēr ar aizpagājušo tas ir zemāks. Tiek atjaunotas piestātnes, izbūvēts jauns, moderns ostas centrs. Perspektīvi attīstām pasažieru ostu. Ceram, ka ieguldītie līdzekļi attaisnosies aptuveni piecu gadu laikā. Esmu pārliecināts, ka Krievijas politiskais paziņojums par ostu būvēšanu pie Sanktpēterburgas un Baltijas apiešanu nevar tikt īstenots, jo nevienu nevar piespiest strādāt ar zaudējumiem.

— Rīgu raksturo arī veiksmīgi uzņēmēji un investīcijas. Kuri, jūsuprāt, ir sekmīgākie projekti?

— Ļoti nopietnas ir Eiropas valstu investīcijas, kas vairāk vērstas uz tirdzniecības objektiem un bankām. No pašu uzņēmējiem var minēt "Skonto" vadītāju Gunti Indriksonu — viņš ieguldījis aptuveni 11 miljonus dolāru vērienīga sporta un atpūtas centra izbūvē. Man prieks par Krasta ielas apbūvi — jo īpaši tāpēc, ka agrāk bija lieli strīdi: vai tur vispār ir jēga ko iesākt, ka labāk gaidīt "svēto stundu", kad tur sliesies debesskrāpji un būs banku citadele. Tāpat arī Andrejosta un Lucavsala kartē tika apzīmēta kā "darījumu un banku zona". Un tikai izdomas trūkuma dēļ! Toreiz, kad divi vareni uzņēmēji — Gunārs Ķirsons un Jūlijs Krūmiņš — saplēsās dēļ Vērmanīša, centos pārliecināt Gunāru Ķirsonu un arī deputātus, ka beidzot taču kaut kas jāsāk darīt arī Krasta ielā. "Lido" šefs, pat iesācis darbus, tomēr vēl bija stipri domīgs. Bet tagad ir ļoti apmierināts, un arī Rīga ir ieguvusi: Krasta ielā ir ne vien lielisks sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, bet izbūvētas arī komunikācijas, lēngaitas ceļš, viss sakārtots.

Ļoti veiksmīgs izdevies "Valdemāra centrs", un tāds solās būt arī "Skanska" nākamais projekts Lucavsalā. Daudz nozīmīga Rīgā paveicis uzņēmējs Sols Bukingolts — Jēkaba kazarmas, Zaļais nams un citi objekti.

Nozīmīgi ir tas, ka pirmoreiz izbūvētas apakšzemes autostāvvietas — līdz šim Rīgā to uzskatīja par neiespējamu, jo gruntsūdeņi ir tik aktīvi, ka bez sūkņiem neiztikt.

Visvairāk man patīk, ka varam lepoties ar vietējiem celtniekiem — lieliskas ir firmas "Kalnozols", "Skonto būve", Re&Re", "RB Skals", "Velve". Tās strādā godprātīgi un mūsdienīgi!

— Vai Rīga vēl uztur starptautiskos sakarus ar sadraudzības pilsētām?

— Kontakti ir, bet nereti nokļūstam kutelīgā situācijā. Mazu, turīgu pilsētiņu vadītāji kopā ar delegācijām labprāt vēlas atbraukt uz Hanzas savienības pilsētu Rīgu un pretim cer sagaidīt tikpat kolēģu — kādus piecpadsmit. Man tāda pieredzes apmaiņa šķiet laika nosišana. Protams, to var darīt tad, ja saimniecība sakārtota. Bet man jārūpējas par saplīsušu kanalizāciju un vēl nez ko.

— Jūs taču tomēr vairāk esat garīgs vadītājs?

— Tagad, kad esmu pilsētas galvas amatā, man vairāk pie sirds ķeras tieši saimnieciskā neizdarība, nesakārtotība, nolaidība. Tāpēc daudz kur cenšos būt klāt pats, vērot un vērtēt. Jo ir lietas, ko tie, kam tās būtu jāredz, gan redz, bet ir pie tām pieraduši. Tad nu es piezvanu attiecīgajiem dienestiem un, piemēram, atgādinu, ka zālājs jānopļauj.

Vispār mani kaitina nevīžība. Kad kāda sieva žēlojas: "Es melnu muti cauru dienu pa dārzu strādāju!", tad saku — pati vainīga, ka "džungļos" rozes iestādījusi un gārsene no visām pusēm uzbrūk. Ja visu dara pārdomāti, pilnīgi pietiek ar stundas ceturksni pavasarī, iekopjot dobi, tad reizi nedēļā jānopļauj zāle, un gārsene līdz Jāņiem pati nosprāgs.

— Rīga ir kā valsts valstī. Kādas reformas šajā saimniecībā vēl būtu nepieciešamas?

— Domāju, ka droši var uzticēties pilsētai, kuras finansu reitings ir tikpat augsts kā valstij, trīs gadus stabils, un stabilas ir arī prioritātes: pirmkārt, skolas un izglītība, otrkārt, sociālie jautājumi un veselība, treškārt, investīcijas un pilsētas attīstība.

Tomēr reformas noteikti nepieciešamas. Pirmā — Rīga nav Sedas kūdras fabrikas ciemats, bet Latvijas likumā "Par pašvaldībām" dod pilnīgi vienādas tiesības kā Sedas ciematam, tā Rīgai. Paradokss — Rīgai nav galvaspilsētas statusa! Piedevām mums vēl "Robina Huda nodoklis" jāmaksā — 19 miljoni latu gadā izlīdzināšanas fondā. Rīga, piemēram, savām skolām nopērk jaunus datorus, bet pašvaldības citviet Latvijā, sagaidījušas Rīgas iemaksas, iegādājas jaunus džipus.

— Vai sabiedriska kontaktēšanās jums padodas viegli?

— Mani dzimšanas skaitļi un horoskops apliecina, ka ilgstoša uzturēšanās sabiedrībā man ir pat kaitīga. Es labprāt laiku pavadītu vienatnē. No laukiem esmu nācis un tur arī vislabāk jūtos. Bet es pieņemu dzīves spēles noteikumus un rīkojos — ja vajag, organizēju "Roku pret militārismu", ja vajag, piedalos vēlēšanās, un tamlīdzīgi.

Esmu vienpatis, bet man patīk arī komandu spēles, piemēram, basketbols. Šajā sporta veidā būtu varējis gūt labus panākumus, bet jaunībā īsti nebija ko ēst, un es, būdams kautrīgs, trenerim Alfrēdam Krauklim nespēju atzīties, ka neesmu paēdis…

— Vai tagad kādreiz basketbolu uzspēlējat?

— Reizēm metam sodiņus ar znotu basketbolistu Raimondu Miglinieku. Kad paaugsies viņa un mūsu meitas Kristas, gleznotājas, dēls, mans mazdēls, ar viņu noteikti uzspēlēsim! Arī caur dēla Ulfa ģimeni, varētu teikt, basketbols ir ienācis, jo mūsu vedekla ir basketbolista Jāņa Baloža meita. Viņi abi gan vēl joprojām dzīvo Amerikā, jo vedeklai atklāja kaulu vēzi. Par laimi, ārstēšanās ir sekmīga.

Sportoju pats un arī citus mudinu to darīt. Starp citu, savulaik pēc manas iniciatīvas skolām tika sarūpēti basketbola grozi. Amerikā ir modulētas sporta halles, kas izmaksā ap 200 tūkstošu latu — tajās ir basketbola laukumi, labas tribīnes utt., un tās ir ideāli piemērotas "pieslēgšanai" pie jebkuras skolas. Ja mēs taupīgāk un saimnieciskāk rīkotos ar budžetu, tad arī Rīgas skolās varētu iekārtot tādas sporta zāles. Rūpes par veselīgu un sportisku jauno paaudzi ir perspektīva lieta.

— Vai dzīvē jums ir bijuši brīži, kad esat secinājis: garlaicīgi?

— Sarunvalodā nereti lieto apzīmējumu "jancīgi". Tā es jutos Jurija Andropova laikā, kad mani patrieca no vadoša amata, biju "Piena restorāna" direktors. Lika izvēlēties — vai nu puķu bizness un sava māja, vai darbs sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Darbs tur bija traks — specapkalpošanas, trīsdesmit kafejnīcas un strādnieku ēdnīcas, turklāt toreiz jau visa kā trūka. Tāpēc nejutu nekādus sirdēstus, no šī darba atsakoties.

Starp citu, kāds mans paziņa līdzīgā situācijā izrīkojās savādāk — atteicās no mājas, ko bija iegādājies un ieguldījis tajā lielu darbu, lai tikai saglabātu amatu. Viņam tas izdevās tikai kādas trīs dienas ilgāk nekā man.

Turpmāk — vēl