ANO Attīstības programmas Latvijā slēgšanas ceremonijā
2005.gada 9.decembrī Latvijas Nacionālajā operā:
Ekselences,
dāmas un kungi,
Mēs šodien varam būt lepni un priecīgi, lai gan, kā daudzi šeit
izteicās, daudziem, kas te ir gadu garumā strādājuši, ir arī
saldsērīgas sajūtas.
Pirms 15 gadiem Latvijas karogs vēl nebija pie Apvienotajām
Nācijām, bet bija tāds brīdis, kad tas pacēlās. Dzīvojot ilgus
gadus ārpus savas dzimtās zemes, katrreiz, ejot garām Apvienoto
Nāciju (ANO) namam Ņujorkā, es savām garaacīm redzēju, ka tur
plīvoja Latvijas karogs. Tas nebija tur fiziski, bet es zināju,
ka tam tur jābūt, es zināju, ka tas kādu dienu tur būs.
Ir pienākusi tā diena, ilgi gaidīta, kad pie Apvienotajām Nācijām
plīvo Latvijas karogs. Taču tā Latvija, kas atguva savu
neatkarību, nebija tā pati, kāda tā bija toreiz, kad bija Nāciju
Līgas locekle. Bija viss jāsāk no gala, un vietām jāsāk uz
sadrupušas, totalitāras impērijas drupām. Latvijai pievienojoties
pārējām nācijām, kas pieder Apvienoto Nāciju saimei, mēs
pievienojāmies pasaulei, kas ir tik ļoti neviendabīga, kurā ir
tik lielas un būtiskas atšķirības starp dažādām valstīm. Ir
valstis, kurās valda miers, pārticība, labklājība un kur tādas
problēmas, kas ir mūžīgas cilvēkiem, tiek risinātas pēc labākām
spējām un vislabākās sirdsapziņas. Bet ir ļoti daudz valstu, kur
cilvēkiem pietrūkst pat viselementārāko lietu, kas ir vajadzīgas,
– nav drošības, nevar būt drošs, ka, rītā uzcēlies, tu vakarā
varēsi atgulties vēl dzīvs. Nav dzeramā ūdens, nav ēdiena, nav
nākotnes un nav perspektīvas, un šādā situācijā Apvienotās
Nācijas ir bijusi tā vadzvaigzne un tā vieta, kur tām nācijām,
kam ir vēl tik ļoti tāls ceļš ejams, tiek sniegta palīdzīga
roka.
Apvienotās Nācijas ir izveidojušas veselu virkni ļoti būtisku
aģentūru, to darbs gadu gaitā ir sazarojies un aptver visu
pasauli, un šis process turpinās. Tās pamatvērtības, tās
pamatlietas, kas katram cilvēkam pienākas, – tās mums vēl ir
jāizcīna visas pasaules mērogā.
Mums pievienojoties Apvienoto Nāciju saimei, bija iespēja
izvērtēt to, kur mēs stāvam, un man šķiet, ka šiem gadskārtējiem
Pārskatiem par tautas attīstību, kas mums ir tikuši veidoti ANO
AP paspārnē, ir bijusi neatsverama loma, lai mēs tieši redzētu un
varētu izmērīt, kur mēs tieši stāvam. Tāpat visas šīs
eksistējošās programmas – tās mums atļāva saskatīt to, kas mums
ir darāms, to, kur mums ir trūkumi un kur mēs arī šobrīd vēl
nespējam savas valsts iedzīvotājiem sniegt un garantēt to, ko
katram cilvēkam būtu tiesības saņemt.
Perfektas valstis nav šajā pasaulē, ir mūžīgas problēmas, kas
nekad mūs neatstās, un trūkumi, kas ir cilvēka raksturā, būs ar
mums vienmēr. Taču veids, kā mēs ar tiem tiekam galā, kā reaģējam
uz šiem izaicinājumiem, – tas ir nemitīgs attīstības un
uzlabošanās process. Latvija 14 gadu garumā ir saņēmusi palīdzīgu
roku, ir saņēmusi padomu, ir saņēmusi priekšlikumus, ir saņēmusi
palīdzību – gan materiālu, gan intelektuālu, gan cilvēkklātbūtnes
palīdzību. Man jau šopēcpusdien bija iespēja pateikties
galvenajiem ANO AP biroja atbildīgajiem, šeit es vēlētos publiski
pateikties itin visiem, kas tādā vai citādā veidā ir pielikuši
roku pie tā, ka Latvijā ir varējušas tikt realizētas šīs ļoti
daudzās sarežģītās, smagās, bet ļoti būtiskās programmas. Ir
veidoti pasākumi, izveidotas struktūras, izveidota sadarbība ar
valdībām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, ļaudīm, kas
nekur nav iesaistīti, bet kas kā indivīdi vēlas kaut ko darīt
kopības labā.
Paldies jums visiem, kas esat šo gadu garumā strādājuši, paldies
jums par to, ka Latvija, pasaules mērogā izvērtēta pēc savas
attīstības, ir pārkāpusi to slieksni, kurā tiek atšķirti tie, kas
vēl attīstās un kam vēl tāls ceļš ejams, un tie, kas nosacīti
tiek uzskatīti par attīstītiem. Tas ir būtisks solis, tas ir
panākums, mēs ar to lepojamies, un paldies visiem, kas palīdzēja
mums to sasniegt. Taču, protams, tas nenozīmē, ka jau esam tik
attīstīti, ka vairs nekas nav darāms. Visdažādākie rādītāji mūs
atklāj kā tādus, kam ir trūkumi un kritiski trūkumi veselā virknē
aspektu – tas nozīmē, ka vēl daudz darāmā būs gan mūsu mūžam, gan
nākamajām paaudzēm – vienmēr darbs būs jāturpina, taču šīs ANO AP
programmas ir iesējušas sēklu daudziem būtiskiem pasākumiem, ir
radījušas apziņu par to, kas būtu jādara. Šīs sēklas ir
uzdīgušas, tās aug, un novēlu, lai tas, kas aizsākts, turpina
zelt. Bet es novēlu Latvijai ne tikai to, ka tā tagad turpina
sniegt palīdzību tiem, kas vēl nav tik tālu tikuši, bet turpina
meklēt risinājumus ne tikai, sekojot citu labajiem paraugiem, ne
tikai realizējot to, ko citur esam redzējuši kā rezultatīvu, bet
ka Latvija, progresējot gadu no gada, spētu arī uzrādīt
oriģinālus risinājumus, tādus, kas citur nekur vēl nav izgudroti,
tādus, kur mēs varam nākt ar kaut ko, kas būtiski uzlabo cilvēku
likteņus, cilvēku ikdienas dzīvi. Esmu pārliecināta, ka šādas
spējas mums ir, un esmu pārliecināta, ka mēs gadu no gada
turpināsim uzlaboties, kļūt skaistāki, labāki, attīstītāki.