1991.gada 20.augusta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: paldies.

Kolēģi, mēs vakar nolēmām šodien no rīta turpināt darbu, izskatot frakcijas “Līdztiesība” iesniegto lēmuma vai paziņojuma projektu, bet, pirms mēs to darām, es gribēju jūs ļoti īsi informēt par šo nakti, kaut gan jums šī informācija ir, un tomēr.

Kas notika šonakt? Kā jūs paši sapratāt, šonakt Ārkārtējā stāvokļa komiteja turpināja īstenot savu programmu, pakļaujot masu informācijas līdzekļus. Turklāt to darīja, kā jūs paši, kuri bija naktī šeit, šajā zālē jeb šajā ēkā, redzējāt un arī dzirdējāt, ar militāra brutāla spēka palīdzību, izmantojot gan OMON vienības, gan desantniekus. Kā jūs zināt no informācijas, kura jau tika sniegta vakar vakarā, ir arī viens upuris.

Viens cilvēks ir gājis bojā apšaudē pie pilsētas iekšlietu daļas. Es domāju, ka būs pareizi, pirms es turpinu savu stāstījumu, godināt šā cilvēka piemiņu pieceļoties.

Kas attiecas uz valdību, uz parlamentu, tad nedz no šīs komitejas, nedz arī no tās pārstāvja ģenerāļa Kuzmina, kurš ir pilnvarots rīkoties šīs komitejas uzdevumā, nekādi ultimāti ne valdībai, ne parlamentam, netika vismaz šonakt izteikti. Tika izteikts tas, ko jau pati komiteja bija formulējusi savos paziņojumos, kurus jūs visi dzirdējāt. Šo paziņojumu saturs bija tāds, ka vajag sadarboties, nostiprināt kārtību un tā tālāk. Tāda īsumā ir situācija. Mēs visi tagad esam kopā, lai turpinātu darbu.

Pirms to darām, mēs varētu vēlreiz uzklausīt abu frakciju vadītājus, vai arī tiešām turpināt apspriest tā, kā bijām vienojušies vakar, noslēdzot plenārsēdi. Nav citu priekšlikumu? Turpinām darbu. Izskatām jautājumu par frakcijas “Līdztiesība” iesniegto lēmuma projektu. Vai tulkojums ir, lūdzu? Es gaidu, ka kāds lūgs vārdu. Lūdzu, nāciet tribīnē!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi, tātad diskusija ir aizsākta. Deputātiem ir izdalīts attiecīgi viens projekts, kuru ir izstrādājusi LTF darba grupa. Man liekas, ka šis priekšlikums ir tāds, kurš īsi un kodolīgi formulē iespējamo nostāju. Ja šeit arī ir kādas izmaiņas, tad tās, manuprāt, varētu būt tikai dažos apzīmējumos, bet principā, es domāju, ka kaut kāda plašāka frakcijas “Līdztiesība” iesniegtā dokumenta apspriešana diez vai ir vajadzīga. Frakcija turpinās iepazīstināt ar savu viedokli, frakcija darīs zināmu savu viedokli sabiedrībai, un mēs, bez šaubām, izteiksim savu attieksmi, kā tas ir šeit formulēts, pret frakcijas “Līdztiesība” izvirzīto dokumentu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Tā, cienījamie kolēģi, es cerēju, ka dokuments tiks konstruktīvi apspriests, bet jūs vienkārši gribējāt mums iekost, kaut gan pilnīgi skaidrs, kas šajā dokumentā ir teikts, proti, ka, kamēr nav attiecīgā PSRS Augstākās padomes lēmuma, par nelikumību ir pāragri runāt. Tas ir pilnīgi skaidrs. Tagad, pēc pēdējās informācijas, Gorbačovs ir atteicies no sava posteņa. Vai tas tā ir vai nav, to arī mēs nezinām. Vārdu sakot, es domāju, ka tagad, ja jums nav vēlēšanās pieņemt šo kopējo dokumentu, tad vismaz ir jāizdara tas, kas ir teikts šā dokumenta otrajā daļā, proti, izveidot tiešām šādu darba grupu, lai uzsāktu kontaktus.

Bez šaubām, ir ļoti vienkārši pateikt– nesadarboties, bet pavisam cita lieta ir mūsu vēlētāji un dzīvē nepieciešamie punkti, kuru darbība ir jānodrošina. Ja mēs to neizdarīsim, tad, bez šaubām, gāzīsies ļoti daudz kas pāri mūsu galvām, jo mēs neesam nolikuši atbildību. Tāpēc es domāju: ja, tā sakot, politika neatļauj pieņemt kopējo dokumentu, vismaz ir nepieciešams formāli radīt šo darba grupu. Jebkurā gadījumā izsakieties vismaz par šīs darba grupas formēšanas principiem, jo citādi mēs šeit nosēdēsim visu dienu šajā zālē bez kaut kādiem reāliem rezultātiem. Tas varbūt ir viss, ko es gribēju teikt.

Man ir vēl viens lūgums. Ņemot vērā to, ka Īvāna kungs atrodas ārzemēs, es gribētu zināt varbūt, kādas pilnvaras ir dotas Īvāna kungam no Prezidija vai no Augstākās padomes puses. Tas ir frakcijas lūgums. Vienkārši informācijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Cienījamais Dīmaņa kungs! Vai jūs uzskatītu par iespējamu šai darba grupai, kā jūs formulējat, par pamatu ņemt starpfrakciju biroju, varbūt to tikai nedaudz izmantot vai kā citādi?

S.Dīmanis: Es domāju, ka to varētu izdarīt, bet jāizdara galvenais, lai mēs izietu ārā no šīs zāles ar zināmām pilnvarām un atbildības sajūtu. Tas būtu galvenais tagad. Jāsāk darboties.

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājumi? Paldies. Deputāt Simson, lūdzu, jūs gribējāt runāt?

P.Simsons: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka mēs nevaram tik īsi dažos vārdos izanalizēt šo dokumentu un pateikt jā vai nē. Man ir ierosinājums, lai mēs tomēr šo dokumentu apspriestu, jo tas nenoliedzami ir stipri, varētu teikt, progresīvāks par agrāk otras frakcijas piedāvātajiem dokumentiem. Bet, neskatoties uz to, man šeit ir dažas iebildes. Varbūt jūs piekritīsit, varbūt ne, es domāju, ka galarezultātā mēs varētu nonākt arī pie kopīga vai pie “Līdztiesības” frakcijas atsevišķa dokumenta, bet jebkurā gadījumā, lai tie viedokļi, kas tur tiktu izteikti, būtu pieņemami un atzīstami abām pusēm.

Pirmajā rindkopā es nevarētu piekrist tādai frāzei– “ka tika paziņots”. Mēs to nevaram iekļaut dokumentā tāpēc, ka faktiski mums oficiāli nekas netika paziņots. Mēs uzzinājām notikušo faktu tādā pašā veidā kā jebkurš iedzīvotājs, kā jebkurš pilsonis. Šeit ir jāatrod cits variants, vai nu ir jāformulē, ka ir noticis kaut kas, vai ka kāda PSRS instance ir paziņojusi vai darījusi zināmu, bet nedrīkst tā, lai tiktu saprasts, it kā mums tas ir paziņots.

Otrajā rindkopā, manuprāt, maza valsts, kāda ir Latvija, nevar atļauties tādu nekorektu frāzi pret lielu valsti, prasot nekavējoties sasaukt PSRS Augstāko padomi, lai izpildītu PSRS Konstitūciju un PSRS likumus. Šo prasību ir izteikuši jau PSRS deputāti, kuri ievēlēti no Latvijas, un, manuprāt, tas ir pilnīgi pietiekami.

Tai pašā laikā pārējo daļu šajā rindkopā es gribētu uzskatīt par ļoti labi argumentētu, kāpēc mums ir iebildumi pret to, kas ir noticis Padomju Savienībā šobrīd. Šī daļa varbūt pilnā mērā būtu iekļaujama tajā dokumentā, kādu mēs šeit varētu pieņemt.

Trešajā rindkopā es gribētu iebilst pret to, ka tiek aicināti visi Latvijas iedzīvotāji neveikt nekādas darbības, kas saasinātu situāciju. Šķiet, ka šobrīd Latvijas iedzīvotāji arī neveic nekādas darbības, kuras saasinātu situāciju. Situāciju saasina pilnīgi citi spēki un pilnīgi citas organizācijas.
Tajā sakarībā, ka frakcijā “Līdztiesība”, varbūt kļūdos, ir 19 Kompartijas Centrālkomitejas locekļi un 2 Revīzijas komisijas locekļi, šeit varētu būt frakcijas deputātu aicinājums savai partijai, savas partijas biedriem vai tām iestādēm, kuras šīs partijas vārdā rīkojas destabilizējoši vai situāciju saasinoši, nevis kopīgs mūsu aicinājums visiem iedzīvotājiem.

Ņemiet vērā, ka mēs jau vakar esam pieņēmuši trīs dokumentus un, ja nemaldos, vismaz divos no tiem ir līdzīgs aicinājums, kas attiecināms arī uz iedzīvotājiem un vietējām padomēm. Tādējādi ar trešajā rindkopā minēto, es domāju, varētu Kompartijas frakcija jeb Kompartijas Centrālās komitejas locekļi kā Augstākās padomes deputāti vērsties pie attiecīgajām instancēm vai pie savas partijas biedriem.

Ceturtā rindkopa. Nepieļaut politisko spēku konfrontāciju. Kas ir domāts ar šādu frāzi? Manuprāt, kaut kādā formā politisko spēku konfrontācija notiek jau ļoti sen. Tas nenozīmē, ka konfrontācijai manā izpratnē būtu jānotiek vardarbīgā veidā, konfrontācija ar politiskiem līdzekļiem, arī parlamentārā ceļā notiek jau ļoti sen. Diezin vai mēs varam prasīt nepieļaut politisko spēku konfrontāciju. Tā ir normāla parādība un tā ir neizbēgama.

Piektā rindkopa. Šeit ir aicinājums izveidot darba grupu, lai nodibinātu tiešus kontaktus ar PSRS Augstāko padomi. Es gribētu teikt, ka tas ir diplomātiskās etiķetes pārkāpums. Ir tomēr jābūt vienādiem rangiem. Sakarus un tiešos kontaktus ar PSRS Augstāko padomi var uzturēt Latvijas Augstākās padomes attiecīga instance– vai nu Prezidijs vai priekšsēdētājs, vai kā citādi. Šeit nevar būt darba grupa, kurai mēs uzdodam tādus pienākumus. Pilnīgi pieņemami šai grupai būtu četri vārdi: operatīvi informēt Augstāko padomi. Tādu funkciju mēs varētu uzticēt.

Bet tagad, ja ir runa par to, ka ir prasība vienādā skaitā veidot darba grupu… Lūk, šeit ir tas moments, kur tiek pārkāpta mūsu padomē noteiktā kārtība jebkādus veidojumus un oficiālas struktūras veidot, ievērojot frakciju proporcionalitāti. Ja ir prasība veidot grupu vienādā skaitā, tas gribot negribot liek domāt, ka frakcija šobrīd uzstājas nevis kā Augstākās padomes frakcija, kura pārstāv proporcionālu vēlētāju skaitu, bet, kā šinī gadījumā, tiešām Kompartijas, tātad opozīcijas, varas veidojums, nostādot ar šādu prasību vienā pusē Augstāko padomi, valdību un varbūt to tautas daļu, tautas vairākumu, kuru pārstāv Tautas frontes frakcija, bet otrā pusē– Kompartiju un tos veidojumus, kuri šobrīd cīnās vai kuri šobrīd veic varas pārņemšanu Latvijā varmācīgā ceļā. Šeit frakcijai ir jāizvēlas: vai nu veidojam kādu darba grupu tieši šo pēdējā rindā formulēto funkciju veikšanai pēc tiem proporcionalitātes principiem, kādus mums paredz Augstākās padomes noteikumi, vai arī, uzstājot uz šādu veidošanu vienādā skaitā, vēlreiz tiek apliecināts manis šeit pieminētais apgalvojums, ka mūsu pretējā frakcija uzstājas kā Kompartijas Centrālās komitejas locekle. Tātad Kompartijas vadošā orgāna cilvēki, kuri pieprasa viņus proporcionāli nostādīt pretī, lūk, pārējai daļai.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Lēmuma projekts, kurš mums šodien tiek piedāvāts, faktiski vakar jau tika piedāvāts, tā vai citādi ir jāvērtē saistībā ar tiem dokumentiem, kurus Augstākā padome pieņēma vakar. Vakar mēs izteicām savu nostāju tīri iekšpolitiskā skatījumā, tas ir, attiecībās ar pilsoņiem un vietējām pašvaldībām, vakar mēs izteicām savu nostāju un darījām to zināmu Apvienoto Nāciju Organizācijai un starptautiskajām organizācijām ārvalstīs. Šodien, apspriežot šo lēmuma projektu, pirmais jautājums, kurš jāuzdod, ir– kam tas ir adresēts. Es vakar jau cienījamajam Dīmaņa kungam uzdevu jautājumu, ka šeit ir adresāti tomēr acīmredzami sajaukti. Ja mēs to vēlamies adresēt Latvijas Republikas pilsoņiem, iedzīvotājiem, vienalga, kādu terminu mēs arī lietotu, tad arī visam dokumentam jābūt tik tiešām viņiem adresētam. Bet mēs jau esam to izdarījuši, un nekā jauna salīdzinājumā ar to, kas ir pateikts vakar, šajā dokumentā faktiski nav. Tāpēc, man šķiet, ka šajā daļā tas neko nedos, ne tā apspriešana, ne pieņemšana neko neietekmēs.

Tajā pašā laikā paliek atklāts jautājums par Latvijas parlamenta un PSRS Augstākās padomes savstarpējām attiecībām. Šajā jautājumā nekas konkrēts no mūsu puses nav pateikts un šajā daļā šis dokuments, manuprāt, būtu vērtējams. Ieviešot zināmas korektīvas, būtu lietderīgi to pieņemt. Tāpēc es ierosinātu, pirmkārt, atteikties no trešās un ceturtās rindkopas un šodien galvenokārt apspriest pirmo, otro un trešo. Runājot par šīm rindkopām, vakar jau izskanēja balsis par to, ka pirmā redakcija nav sevišķi konkrēta un lietišķa. Acīmredzot, šo redakciju vajadzētu pilnveidot tā vai citādi, vismaz atrast zināmu līdzsvaru starp vakar pieņemtajiem un šodienas dokumentiem.

Runājot par otro sadaļu, man ir jāsaka, godājamie kolēģi, ka šeit, protams, it kā būtu no juridiskās analīzes viedokļa sniegts vērtējums, bet tas ir iekšēji pretrunīgs. Ja mēs prasām sasaukt Augstāko padomi, lai pildītu Konstitūciju un likumu par ārkārtējā stāvokļa tiesisko režīmu, tas nozīmē, ka mēs faktiski it kā sankcionējam šo ārkārtējo stāvokli un prasām, lai šo likumu Latvijas Republikas teritorijā tagad konkrēti, konsekventi un lietišķi īstenotu. Acīmredzot, ka diezin vai to ir domājuši projekta autori. Šinī gadījumā redakcionāla neprecizitāte ir pāraugusi kļūdā pēc satura. Man šķiet, ja mēs šajā otrajā rindkopā izteiktu savu attieksmi pret PSRS Konstitūcijas 127.3.pantu un 127.8.pantu, es domāju, ka šajā gadījumā mūsu pozīcija būtu, pirmkārt, lietišķa. Mēs varam izteikt savu attieksmi pret tās vai citas Konstitūcijas normas īstenošanu, par PSRS Konstitūcijas normu realizāciju vai pārkāpšanu, mēs varam aicināt PSRS Tautas deputātu kongresu vai Augstāko padomi veikt visu nepieciešamo, lai šo prasību, kas ir formulēta veselā virknē 127.panta apakšpunktu, realizētu dzīvē. Tas nozīmētu– atgriezties atpakaļ pie prezidentālas republikas ar Mihailu Gorbačovu priekšgalā, un tas ir konstitucionālā procesa ietvaros.

Savukārt, runājot par trešo sadaļu, es vēlreiz atkārtoju domu, ko mēģināju jau vakar piedāvāt, ka no Latvijas Republikas ir ievēlēti PSRS tautas deputāti. Viņi ir tiesīgi savu vēlētāju, savu vēlēšanu apgabalu vārdā uzstāties šajās institūcijās, izteikt to vai citu prasību, turklāt šajā sakarībā rodas diskusija, es teiktu tā: starp partneriem ar vienu un to pašu tiesisko statusu. Ja izveidos Latvijas Republikas deputātu kopēju darba grupu, tad, pirmkārt, ar kādām pilnvarām tā vedīs sarunas PSRS Augstākajā padomē? Un par ko? Vai tā šinī gadījumā uzstāsies kā pārejas perioda Latvijas Republikas pārstāve un pretendēs uz striktu savienotās republikas tiesību realizāciju vai arī tā runās pavisam citā skatījumā?

Šeit jau mēs nonākam dilemmas priekšā, uz kuru acīmredzot šai zālē katrs dos savu atbildi, un šīs atbildes diemžēl būs ļoti dažādas un pilnīgi pretrunīgas. Tātad, manuprāt, vienīgā juridiski korektā un arī politiski korektā nostāja būtu tāda, ka šinī gadījumā PSRS tautas deputāti no Latvijas Republikas saņem parlamenta pilnvaru šā parlamenta vārdā veikt to vai citu darbību. Kādā apjomā mēs sniedzam šo pilnvaru? Kam mēs to sniedzam? Tā šinī gadījumā jau ir Augstākās padomes kompetence, un tas ir atkarīgs no tās lēmuma. Šajā sakarībā es ierosinātu izveidot nelielu darba grupu pēc analoģijas ar vakardienu vai arī uzdot kādai pastāvīgajai komisijai, kurā būtu pietiekami pārstāvētas gan frakcijas, gan neatkarīgie deputāti un kas spētu no dažāda redzesviedokļa izvērtēt šīs normas, piestrādāt pie šīm normām, lai šodien šo lēmuma projektu pieņemtu.

Priekšsēdētājs: Par procedūru, deputāt Freimani, lūdzu!

J.Freimanis: Cienījamie kolēģi! Man būtu ierosinājums padarīt mūsu sarunu konstruktīvāku. Es nezinu, kam lai es jautāju šinī sakarībā, varbūt to lai nākamie diskutētāji apspriež. Tas ir otrajā rindkopā. Te mēs runājam par ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu savienotās republikas teritorijā. Kurš no kolēģiem zina, kuri ir tie seši reģioni Padomju Savienībā, tā saucamajā, kuros ir spēkā ārkārtējais stāvoklis? Mums to Rubika kungs pasolīja, ka tas tā esot, bet neviens to konkrēti nezina. Kur tas ir redzams, kas te ir un kur kas ir? Šo procedūras jautājumu es gribētu uzdot visiem nākamajiem runātājiem. Varbūt Gorbunova kungs zina vai Dīmaņa kungs to zina?

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka sēdes vadītājam nav jādod atbildes uz šo jautājumu, bet jādod atbilde tiem, kuri ir iesnieguši dokumentu. Lūdzu, Dīmaņa kungs! Dīmaņa kungs iesniedza dokumentu, acīmredzot citi kolēģi tad ir pilnvaroti, lūdzu!

S.Buka: */Cienījamie kolēģi deputāti! Vispirms atbilde uz Freimaņa kunga piezīmi vai jautājumu. Es domāju, ka mēs atrodamies pārejas periodā, par kuru ir tik daudz runāts, tāpēc acīmredzot saglabājam zināmas attiecības ar Padomju Savienību. Un šodien runāt par to, ka nav zināms, no kurienes esam radušies, bet jau precīzi zinām, uz kurieni aiziesim, nepasvītrojot, kur mēs atrodamies pašlaik, lielā mērā atgādina strausa politiku, kas neredz realitāti. Šodien reāli eksistē kā vakardienas notikumi, tā šodienas notikumi, arī mūsu reakcija skaidri rāda, ka de facto ar šo realitāti mēs vienalga saduramies. Es vēlreiz gribētu paskaidrot, ka frakcijas piedāvātajam lēmumam ir kompromisa un konstruktīvs raksturs. Tas nav kaut kāds jauns solis, jo mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka ir nepieciešama abu frakciju sadarbība, ka nepieciešami konstruktīvi lēmumi. Vai tiešām jūs neatceraties šīs pašas frakcijas janvāra aicinājumus uz visu sabiedriski politisko partiju un kustību apaļā galda sarunām, lai sadarbība būtu pastāvīgi strādājošs mehānisms republikā? Šodien mēs atkal griežamies pie visām partijām, sabiedriski politiskajām kustībām un Latvijas iedzīvotājiem, par kuriem, starp citu, esam aizmirsuši. Mēs esam pieņēmuši Augstākās padomes paziņojumu, esam pieņēmuši aicinājumu pasaules tautām, aizmirsdami paši savu tautu un savus vēlētājus. Mēs piedāvājam šo robu likvidēt. Tieši tāpat mēs uzskatām, ka pagaidām vēl nav reālas griešanās pie tiem Padomju savienības valsts un izpildu varas orgāniem, kas kontrolē situāciju šodien. Arī tās nav. Mēs atteicāmies to rakstīt PSRS paziņojumā, teikdami, ka griežamies pie ANO, pie visu valstu valdībām un parlamentiem, it kā tas ietver arī Padomju savienību. Taču tad mēs varam arī vispār nereaģēt, varam sēdēt un domāt, ka atrodamies ārpus to spēku ietekmes, kas pakļaujas prezidentam, tāpat kā spēkiem, kas pakļaujas ārkārtas stāvokļa komitejai. Kādas vēl piezīmes, ko izteica iepriekšējie deputāti, es gribētu izskaidrot no mūsu redzesviedokļa? Kas jauns ir šajā dokumentā? Pirmkārt, mēs jau vakar šinī dokumentā prasījām Augstākās padomes sesijas sasauk­šanu. Tās ir republikas likumīgas tiesības, kas nav dotas tikai PSRS deputātiem, un tas, kas uz viņiem attiecas, viņu kā deputātu efektivitātes pakāpe, viņu potences vai impotences pakāpe, viņu darbības vērtējums šajos gados, tas, ar kādiem dokumentiem viņi iegāja vai izgāja– tas ir atkarīgs no viņu vēlētājiem. Taču es atgādinu, ka mēs pieņēmām speciālu lēmumu par to, ka darboties Latvijas Republikas vārdā viņi var tikai ar Augstākās padomes, tas ir, mūsu un jūsu, rīkojumu un piekrišanu. Tādu rīkojumu mēs viņiem neesam devuši. Vakardienas telegrammā bija viņu pilsoniskais pienākums un tiesības, un es uzskatu, ka tas ir sen aizmirsts šo tautas deputātu pienākums. Taču tās ir viņu iekšējās problēmas. Mēs tajā dokumentā neiebildām un arī šodien neiebilstam, ka darba grupas sastāvā ir arī PSRS tautas deputāti. Es domāju, ka katrā gadījumā Maskavas varas gaiteņus viņi pazīst ne slikti. To nu vajag izmantot. Nākamā piezīme. Mēs uzskatām, ka jau pieņemtajos daudzskaitlīgajos dokumentos, kuri, starp citu, netika tik sīki apspriesti kā šis, kaut gan vairāki izteikumi, mūsuprāt, skanēja asāk un nekonstruktīvāk nekā mūsu dokumentā, nekas netika teikts par aicinājumu politiskajām partijām un kustībām. Mēs aizmirsām par Latvijas cilvēkiem, viņus neaicinājām uz mieru un normālu dzīvi arī mūsu republikai tik nemierīgā laikā. Mēs šeit esam piedāvājuši to, kas nav piedāvāts nevienā no iepriekš pieņemtajiem dokumentiem,– izveidot īpašu darba grupu. Es vēlreiz to uzsveru, un visi šie centieni savas politiskās partiju lietas jaukt kopā ar valsts lietām, mūsuprāt, nav īsti korekti. Pirmkārt, tāpēc, ka mums jau ir labs precedents– starpfrakciju biroja izveidošana, kas, starp citu, radīts uz paritātes bāzes, un neviens vairs neatceras, ka tajā piedalās pieci vai septiņi cilvēki no katras frakcijas. Vajadzīgs darbs, nevis mērīšana svara kategorijās. Es jau vispār nerunāju par to, ka mēs neesam spējīgi konstruktīvi vai, kā jums ir tiesības teikt, destruktīvi ietekmēt Augstākās padomes Prezidija darbību. Man liekas, ka valstī un citās republikās nav precedenta, ka deputātiem, kam ir 30 procentu mandātu, nav neviena sava pārstāvja Prezidijā. Mēs ierosinām šodien to novērst. Vakardienas piemērs, kad Augstākās padomes Prezidijs “pārmijnieka” vainas dēļ palika bez opozīcijas pārstāvja piedalīšanās savā sēdē, to īpaši pasvītro. Mēs uzskatām, ka šī problēma ir ļoti aktuāla arī tāpēc, ka vakar pa radio izskanēja informācija par to, ka Latvijā sācis darboties Augstākās padomes Prezidija nevardarbīgās pretošanās centrs. Ja tas tiešām tā ir, tad mēs gribam par to saņemt informāciju. Dineviča kungs prasa, lai man dotu papildu laiku, es tā saprotu no viņa uzstāšanās, taču tas attiecas uz mūsu sekretariātu./

Priekšsēdētājs: */Es domāju, ka jūs atbildēsiet uz konkrētu jautājumu./

S.Buka: */Es atbildu uz konkrētu…/

Priekšsēdētājs: */Pagaidām jūs vēl neesat nonācis līdz konkrētai atbildei./

S.Buka: */Nē, tika pasvītrots, ka nekā jauna nav. Es, manuprāt, atbildēju, kas no mūsu redzesviedokļa ir jauns. Es domāju, ka 2–3 minūtēs es paspēšu, ja jau nu mums tāds laika trūkums, ja nu mēs gribam apspriest vai noraidīt dokumentu.

Par pirmo rindkopu. Mēs neiebilstam, ja te izmainām “Padomju savienības masu informācijas līdzekļos tika ziņots, ka pienākumus…” Dieva dēļ, tas ir redakcionāls labojums, ja tas kādam traucē, šeit nav problēmu. Prasīt nekavējošu sasaukšanu– tās ir republikas Augstākās padomes tiesības, un mēs uzskatām, ka šī prasība jāizsaka tieši tādā, pietiekami stingrā formā, nevis kā lūgums vai kaut kā tamlīdzīgi. Prasīt sasaukšanu– tās ir mūsu tiesības.

Es pagaidīšu, kamēr Dineviča kungs beigs savu uzstāšanos no vietas, un tad varēsim turpināt.

Par trešo rindkopu. Par aicinājumu republikas politiskajām partijām un kustībām, vietējiem pašpārvaldes orgāniem. Nu, pirmkārt, vakar vēl bija dažādi mēģinājumi situāciju destabilizēt. Labi tie vai slikti, kas aiz tiem stāv, tas ir cits jautājums. Taču mēs šodien ar piecelšanos godinājām pirmo upuri. Starp citu, pagaidām mums nav nekādas informācijas par to, kāpēc tas notika, kas ir vainīgs. Ja jums ir šī informācija, tad arī mēs to gribētu dzirdēt. Nevar nosodīt, ja nav informācijas. Mums tās nav. Otrkārt, mūsuprāt, tieši tāds bija aicinājums, ar kuru vakar televīzijā uzstājās deputāts Kostanda. Tā bija acīmredzami destabilizējoša uzstāšanās. Tāpēc mēs arī šeit griežamies ne tikai pie citām partijām un kustībām, bet arī pie kompartijas un pie visiem cilvēkiem: nesākt nekādas darbības, kas varētu izsaukt situācijas saasināšanos. Tā ir vēl viena no problēmām. Tāpat kā “X” dienas piesaukšana, mūsuprāt, ir viena no problēmām, paziņošana par tās sākšanos var izsaukt nopietnu destabilizāciju. Lūk, mūsu principi, uz kuru pamata ir veidots šis dokuments. Mēs piekrītam tā apspriešanai, uzskatām, ka tam ir konstruktīvs raksturs, pēc sava modeļa tas ir mūsu Augstākajai padomei pietiekami centrisks./

J.Freimanis: Piedodiet, es kategoriski protestēju, kolēģis Buka nav atbildējis uz manu jautājumu. Es pieprasu no frakcijas “Līdztiesība”, lai pasaka, kuri ir šie 6 rajoni. Kuri ir šie 6 rajoni? Viņš izvairījās no atbildes. Tie bija tikai draudi un propaganda. Lai viņš atbild.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Movel!

I.Movels: Es atvainojos, bet lai doma būtu izteikta skaidrāk, es šoreiz runāšu krieviski. */Es vakar jau runāju frakcijā, šodien, iespējams, daļēji atkārtošos, kaut gan pašlaik, pēc deputāta Bukas uzstāšanās, man būs grūtāk to izdarīt, tomēr es mēģināšu būt iespējami līdzsvarots. Es uzskatu, ka ir tādi momenti, kad mums jāpaceļas virs savām politiskajām kaislībām un jāmeklē pragmatiski lēmumi. Šodien mums ir ārkārtīgi nepieciešams pieņemt kādu kopīgu dokumentu. Es jau teicu, ka šis projekts nav ieturēts lēmuma garā, bet ir tīrs paziņojums. Iespējams, ka var būt arī tāds variants, bet, ja deputātiem nebūs vienprātības, ka tas ir Augstākās padomes paziņojums, tad tas var būt arī divu frakciju paziņojums, tas beigu beigās nav nemaz tik svarīgs apstāklis. Es domāju, ka, paceļoties virs savām politiskajām kaislībām pragmatisku lēmumu meklējumos, mums jāatrod nevis tas, kas mūs atdala, bet jāmeklē visiem pieņemami saskares punkti.
Es skaidri redzu šajā situācijā pieņemamus saskares punktus. Tāpēc ar tādu apziņu, ka abām frakcijām jāatrod tas, kas tās vieno, es lūdzu turpmākos runātājus atturēties no prokuroriskā toņa. Es vēlreiz atkārtoju, ka pēc deputāta Bukas uzstāšanās man ļoti grūti runāt, jo tur viss tika nolikts ar kājām gaisā. Kad runa ir par cilvēka noslepkavošanu, tad satrauc pats fakts, ka noslepkavots cilvēks, nevis tas, kāpēc viņu noslepkavoja. Vai tas nozīmē, ka ir iemesli, kuru dēļ var attaisnot cilvēka noslepkavošanu, ja? Tātad vispirms vajag noskaidrot, kāpēc noslepkavoja? Tā tas izskanēja. Pašas slepkavības nosodījuma nav, nebija. Es atgriezīšos pie tā, kur var atrast kaut kādus saskares punktus. Es domāju, ka šinī gadījumā abas frakcijas var apvienoties, nosodot vardarbīgas metodes, nepieņemot tās problēmu atrisināšanai. Es domāju, ka šeit varam atrast kaut kādu apvienojošu momentu, no tā izejot, iet cauri visam dokumentam. Mums kategoriski jānoraida visas vardarbīgās metodes. Kas attiecas tieši uz šo dokumentu, tad es uzskatu, ka mums šeit jāizdara zināma piekāpšanās no abām pusēm, tādēļ otrā rindkopa, manuprāt, jāpastiprina. Te viss tā pārāk neitrāli, jautājošā tonī runāts par to, vai notikušais ir likumīgs, tas valsts apvērsums. Vakar frakcija “Līdztiesība” teica, ka tai nav pilnīgas informācijas, bet šodien, iespējams, tai jau ir PSRS konstitucionālās uzraudzības komitejas paziņojums kā arguments, kas šajā sakarā pilnīgi noteikti deklarē, ka ārkārtas stāvokli var noteikt tikai PSRS Augstākā padome. Tālāk. Šeit jau tika izteiktas vairākas redakcionālas piezīmes par trešo rindkopu. Es uzskatu, ka tad, ja runājam par politiskām partijām, tad šinī rindkopā obligāti ir jāpasvītro, ka mēs esam par procesa demokrātisku attīstību, ka nevar būt ne runas par kādas politiskas partijas vai sabiedriskas kustības aizliegšanu. Ceturtajā rindkopā, kur teikts, ka/ “Latvijas Republikas Augstākā padome, Ministru padome, pašvaldības ir spējīgas kontrolēt situāciju republikā”, */es domāju, būs ļoti vietā, ja jau mēs apgalvojam par savām spējām un atbildību kontrolēt situāciju un apstiprinām savas varas likumību, pieprasīt Baltijas kara apgabala pavēlniekam atbrīvot armijas ieņemtās ēkas, kas ir pilnīgi nelikumīgs un vardarbīgs akts. Es domāju, ka šajā gadījumā frakcija “Līdztiesība” ir spērusi soli, iespējams, pat divus soļus uz mūsu pusi, tādēļ arī mūsu frakcijai no savas puses pirmām kārtām jāmeklē, kas pašreizējā momentā mūs var apvienot. Arī es atbalstu priekšlikumu, ka jāizveido tāda kopēja darba grupa, tas var būt arī starpfrakciju birojs vai vēl kaut kas cits, bet tādai kopējai darba grupai ir obligāti jābūt./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dozorcevam.

V.Dozorcevs: */Lūk, šis teksts, mans teksts, mans priekšlikums. Esmu gatavs to atsaukt, nomainīt ar vēl citu priekšlikumu. No kā es vadījos, piedāvājot šāda veida priekšlikumu? Pirmkārt, šis teksts kopumā, kā teikt, neatbilst tam priekšstatam par situāciju, kas mums jau ir, bet, otrkārt, vai šajā tekstā jau ir zināma uzskatu sakritība. No kā es vadījos? Man nav pieņemams frakcijas “Līdztiesība” priekšlikums ar prasību nekavējoties sasaukt PSRS Augstāko padomi tāpēc, ka jūs lietojat formulējumu “izpildot PSRS konstitūciju”. Jūs saprotat, ka tas tiek piedāvāts kā Augstākās padomes lēmums, kurā ir ne tikai frakcija “Līdztiesība”, bet arī cita bāze– Deklarācija par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Jums tas nav ievērots. Man nav pieņemama arī trešā rindkopa, aicinādama tautu būt mierīgai tādā laikā, kad republika piepildās ar karaspēku. Bet kas attiecas uz to, kas mūs apmierina,– teksts objektīvi liecina par to, ka frakcija “Līdztiesība” atzīst, ka komitejas ieviestais ārkārtas stāvoklis ir nelikumīgs. Deputāts Dīmanis tagad centās runāt par to, ka, iespējams, jāizpēta, tas ir likumīgi vai nav, jo, pēc viņam zināmā, Gorbačovs ir atteicies no varas. Tā deputātam Dīmanim pa viņa kanāliem kaut kas esot teicis. Bet man, piemēram, ir citas ziņas: uz Gorbačovu esot izdarīts spiediens, bet viņš atteicies izpildīt komitejas prasību. Bet tas arī, tā teikt, tikai baumu līmenī. Taču, ja viņš tiešām ir atteicies no varas, tad kāpēc šī armijas tanku parāde Maskavā un visā valstī? Kas to var izskaidrot? Kāpēc šādā gadījumā, ja prezidents atsakās no varas, jāņem rokās ieroči un ar tiem jāiziet laukumos? Es domāju, ka frakcija “Līdztiesība” ļoti labi saprot, kas stāv aiz visa tā, ko dara tā saucamā komiteja. Tāpēc aicināt tautu uz nomierināšanos vai izpētīt komitejas darbības taisnīgumu vai netaisnīgumu mums šobrīd nav pieņemami. Taču es tomēr pieņemu, ka objektīvi ir notikusi pozitīva izmaiņa tajā, kā frakcija “Līdztiesība” novērtē notiekošo. Šī maiņa izpaužas tā, ka frakcija “Līdztiesība” komitejas darbību atzīst par nelikumīgu. Ja mēs varam vienoties šajā redzesviedoklī, tad mēs varam veidot jebkādu komisiju, varam uzdot starpfrakciju birojam izstrādāt kādu kopēju dokumentu. Konsultācijas ar frakcijas “Līdztiesība” pārstāvjiem liecina, ka viņi šo projektu neuzskata par pilnīgi galējo, uzskata par iespējamu turpmāk strādāt ar to. Es ierosinu tādu iespēju vēl dot, uzdot starpfrakciju birojam kopīgi izstrādāt abu frakciju vienotu paziņojumu, kas mums ir ārkārtīgi nepieciešams. Jo mūsu vēlētāji seko mūsu darbībām, tāpat kā frakcijas “Līdztiesība” vēlētāji seko viņu darbībām./

Priekšsēdētājs: Deputāt Einar Repše, lūdzu!

E.Repše: Godātie kolēģi, es šobrīd apšaubu nepieciešamību par katru cenu noteikti vienoties kaut kādā kopīgā paziņojumā. Katrā ziņā es apšaubu nepieciešamību vienoties tādā paziņojumā, kāds ir likts priekšā no frakcijas “Līdztiesība”. Ja mūsu vienīgā nodarbošanās tagad ir sēdēt šeit, pēc tam vēl strādāt frakcijā, pēc tam arī plenārsēdē par šo un tikai šo paziņojumu, kas ir absolūti tukšs un pilns gan faktoloģiskām, gan juridiskām, gan diplomātiskām kļūdām, tādā gadījumā varbūt mēs vispār te varam nestrādāt.

Jau šodien frakcijas sēdē iezīmējām vairākus ļoti nopietnus jautājumus, kuri būtu jāapspriež šodien gan frakcijās, gan arī plenārsēdē. Ja abas frakcijas grib sadarboties, un es uzskatu, ka tas, ka tās abas ir ieradušās plenārsēžu zālē, par to liecina, tad sadarbosimies un izvirzīsim šobrīd konstruktīvus priekšlikumus par to, kā risināt situāciju, bet netērēsim vairāk laiku, lai slīpētu nevienam nevajadzīgus dokumentus.

Kāpēc es tik stingri izteicos par šo frakcijas “Līdztiesība” iesniegto paziņojumu? Kāpēc tas man ir nepieņemams, izņemot pirmo rindkopu, kur ir tikai visiem zināma fakta konstatējums? Šāda fakta atkārtotai konstatēšanai nav vajadzīgs vēl viens lēmums. Trešajā rindkopā varbūt tiek kaut kas aicināts, bet to pareizi kritizēja vairāki deputāti, ka arī šāds aicinājums mums šodien neesot aktuāls. Mēs nevaram katru dienu pieņemt, ka te kaut ko vajag darīt, te– kaut ko nedarīt, te– atkal nedarīt neko.

Ja otro rindkopu šādā veidā pieņemsim, tādā gadījumā mēs parakstāmies zem tā, ka PSRS Augstākajai padomei saskaņā ar PSRS Konstitūciju šeit ir tiesības kaut ko ievest. Nelolosim nekādas ilūzijas, Lietuvā nebija ārkārtējā stāvokļa ne pirms mēneša, ne pirms diviem, trim, ne arī pirms pusgada. Tie objekti, ko pie mums ieņēma pagājušajā naktī, tur pamazām tika ieņemti ilgstošā laikā. Toreiz pie varas bija prezidents Gorbačovs un nekāda ārkārtējā stāvokļa nebija. Šādi PSRS Augstākās padomes lēmumi un šādi it kā mūsu aicinājumi viņiem ir kā pīlei ūdens un absolūti nevajadzīgi.

Tālāk– par priekšpēdējo rindkopu, kur tiek pasludināts, ka Augstākā padome un Ministru padome šobrīd spēj kontrolēt situāciju republikā. Tas ir vienkārši absurds– mēs to nespējam kontrolēt, mums ir jādomā, kādā veidā to konstatēt, paziņot un ko darīt šajos apstākļos, kad mēs nekontrolējam situāciju.

Pēdējā rindkopa. Katrs deputāts var tūlīt pat doties pie tālruņa un mēģināt caur ieņemto tālsatiksmes centrāli sazvanīties ar visām šeit minētajām institūcijām un pēc tam ļoti operatīvi informēt Augstāko padomi vai frakcijas. Es patiešām vēlētos, lai šāda informācija tiktu arī sniegta, bet to, ka te tiek pieprasīts vai aicināts izveidot grupu, kas sastāvētu vienādā skaitā no abu frakciju deputātiem, es vērtēju pirmām kārtām tikai un vienīgi kā mēģinājumu izmantot situāciju, lai atkal paceltu savu politisko ietekmi kaut vai šādā grupā, un, otrkārt, lai iegūtu šādai grupai kaut kādas Augstākās padomes pilnvaras un lemšanas tiesības, kur, ņemot vērā attiecīgo proporciju, sekas ir viegli paredzamas. Labākajā gadījumā šī grupa vispār ne pie kādiem secinājumiem nenokļūs.

Tāpēc es aicinātu, protams, balsot pret frakcijas “Līdztiesība” paziņojuma lēmuma projektu. Domāju, ka ir nevajadzīgs arī tas, kas ir izveidots it kā mūsu frakcijas darba rezultātā, jo neviens nesapratīs, kas ar to īsti ir domāts. Otrām kārtām es ierosinātu šobrīd izbeigt debates par šo jautājumu, nobalsot par to un sākt strādāt pie kaut kā reālāka.

Priekšsēdētājs: Deputāt Geidān, lūdzu!

I.Geidāns: Godājamo plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi, cienījamie pašlaik apspriežamā dokumenta autori! Mēs atceramies, ka līdzīga situācija bija janvārī. Pēc tam mēs izveidojām starpfrakciju biroju. Kolēģi jau atcerējās, ka tika izmantots paritātes princips, tātad– pieci un pieci. Var būt, ka varētu, Dīmaņa kungs faktiski tam piekrīt, es domāju, var būt, ka arī Dinēviča kungs piekristu, lai šajā starpfrakciju birojā tiktu iekļauti dažādu politisko grupu un virzienu pārstāvji, to skaitā arī frakciju vadītāji. Līdz ar to tas būtu it kā pietiekami autoritatīvs orgāns, kurš varētu lemt mūsu kopējos jautājumus. Tas gan pēc tam, kad pieņēma vienu kopējo paziņojumu, tālāk nedarbojās, jo it kā nebija vajadzības. Mēs arī sevišķi necentāmies to darīt.

Man būtu lūgums atgriezties pie šīs darbības formas, iekļaujot šajā starpfrakciju birojā arī, ja tā varētu teikt, divus neitrālo vai frakcijām nepievienojušos deputātu pārstāvjus. Tad apmēram būtu līdzsvars saglabāts. Jautājums tikai ir par to, kādā līmenī un ar kādiem jautājumiem tas varētu nodarboties.

Manuprāt, Einars teica, es atvainojos, es nezinu, kurš vēl pareizi teica, par to jautājumu es piekrītu, ka ir dažādu līmeņu runas, ir dažādu līmeņu kontakti. Manuprāt, dabiski, ka ar ārvalstīm, to skaitā arī ar PSRS var runāt ne jau šāda grupa, ne jau šāds starpfrakciju birojs, bet mūsu pašu ievēlētie un apstiprinātie varas pārstāvji– cienījamais Gorbunova kungs un cienījamais Godmaņa kungs. Cik nu ar viņiem runās un kā būs, to dzīve rādīs, bet citu līmeni es neredzu.

Otrs. Runājot par PSRS deputātu kongresu, mēs savā lēmumā varētu arī viņiem veltīt kādu rindu, aicinot tomēr ņemt vērā savā darbībā šajā kongresā mūsu Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumus un aicinājumus. Es gan neesmu sevišķi pārliecināts, ka viņi turpmāk to darīs, ja līdz šim viņi nav to darījuši.

Trešais punkts. Mēs varētu šim starpfrakciju birojam (man būtu lūgums tomēr šādu formulējumu saglabāt, jo tas tomēr runātu gan iekšēji, gan ārēji par to, kas tas ir, kas tā ir par darba grupu) uzdot arī izstrādāt koncepciju un vienoties par šā starpfrakciju biroja kontaktiem ar visām politiskajām organizācijām, kuras pašlaik Latvijā darbojas, un okupācijas varas pārstāvjiem, tas ir, Baltijas kara apgabalu. Man būtu tāds priekšlikums. Tekstu es tūlīt pabeigšu rakstīt un iesniegšu sekretariātā.

Priekšsēdētājs: Būtu labi, ja visi kolēģi iesniegtu savus labojumus un priekšlikumus rakstveidā.

Tagad es jums piedāvāju noklausīties mūsu kolēģi Zotovu. Pēc tam lemsim, jo bez runāšanas nespēj iztikt arī deputāti Kide, Lucāns, Kodoliņš, Silārs, Zeile. Tā man sekretariāts ir formulējis.

A.Zotovs: */Cienījamie kolēģi! Es gribu pie jums griezties ar šādu priekšlikumu. Sākumā es, kā tas acīmredzami ir parasts no šīs tribīnes, tālu atkāpšos. Es šodien braucu no Jūrmalas, ceļus aizšķērsojuši bruņutransportieri. Jūs zināt, vakar mans bērns, kā arī tūkstoši citu bērnu, neskatījās “Arlabunakti, mazuļi!”– šis raidījums viņu saista vairāk, nekā mūsu un jūsu debates. Un es gribu uzdot tādu jautājumu. Es, protams, esmu priecīgs, ka janvāra notikumi un šodiena dod iespēju jums, kungiem no divām frakcijām, beidzot meklēt ceļu, kā noregulēt savas iekšējās Augstākās padomes līmeņa problēmas. Protams, man, kā neatkarīgajam deputātam, ir interesanti klausīties, kā jūs šo ceļu meklējat, kaut gan to varēja darīt arī līdz šim katru dienu, visu mūsu sēžu garumā. Taču es gribu jums jautāt: kādai, teiksim, jābūt manas baznīcas attieksmei pret tām globālajām problēmām, kuras jūs gatavojaties lemt pasaules un Savienības līmenī? Man ir konkrētāks priekšlikums: nodarbosimies labāk ar savas mazās Latvijas problēmām un prasīsim: kur uz deputātu galdiem ir dekrēts par ārkārtas stāvokļa ieviešanu Latvijā? Kāpēc valsts ārkārtas stāvokļa komitejas pārstāvis ģenerālis Kuzmins šeit nestāv mūsu priekšā un nenolasa deputātiem Savienības jaunās valdības ultimātu? Kāpēc mēs neredzam tos juridiskos dokumentus, pret kuriem mums jāprotestē? Mēs tikai redzam, ka atkal savelkas negaisa mākoņi, kuri draud ar to, ka deputātiem naktīs būs jāklīst pa mūsu pilsētām starp līķiem. Kāpēc atkal ir ieņemta Iekšlietu ministrija, kāpēc atkal ir ieņemta televīzija, kāpēc atkal ir ieņemta starptautiskā telefona stacija? Kāpēc mēs nevaram saņemt atbildi uz to, kas notiek Rīgā un kas notiek Liepājā? Vakar es pusi nakts pavadīju pie telefona un apmēram varu iedomāties, kas tur notiek. Kāpēc mēs nevaram ieviest kārtību savā Latvijā, bet nodarbojamies ar starp­tautiskām problēmām? Mums ir Ārlietu komisija, lai tā izstrādā projektus, uzstājas atbilstoši Deklarācijai, kuru mēs šeit pieņēmām, lai stājas kontaktos ar Savienības valdību. Mums jāprasa tiem, kas ieveda karaspēku mūsu pilsētā, lai atbild uz jautājumu: kāpēc uz mūsu ceļiem stāv tanki? Kas uz šo jautājumu atbildēs? Kāpēc Augstākās padomes priekšsēdētājs mums nenolasa valdības telegrammas, ar kurām iepriekšējās sēdes laikā mēs prasījām iepazīstināt? Kas ir noskaidrots sarunās ar Janajevu? Kas ir Janajevs? Bet mēs tajā laikā skaidrojam attiecības starp partijām un pieņemam dokumentu, kuram vispār nekādas nozīmes nav. Mēs vienu tādu dokumentu jau nosūtījām, kaut gan tam nebija nekāda pamatojuma. Viss jau bija skaidrs, vai tiešām ir tik svarīgi, lai šodien tieši frakcijas “Līdztiesība” dokuments tiktu pieņemts? Vai ar to mēs dosim iespēju mūsu ielām rīt atbrīvoties no kareivjiem? Kāpēc mums nav izveidotas grupas, kas ietu ar kareivjiem aprunāties? Atcerieties, ka to mēs darījām janvārī, gājām pie omoniešiem, kuri daudziem no mums bija, kā teikt, pretīgi un sarunu necienīgi, bet tas deva rezultātus. Anatolijs Valerianovičs Gorbunovs visu nakti runāja ar OMON komandieri, kuram vispār nav tiesību iet pie telefona, ja zvana republikas prezidents, bet viņš runāja visu nakti, un tas deva rezultātus. Iespējams, ka mums būtu saprātīgi aizbraukt uz šo apgabala štābu, parunāt ar to, kas uzdod sevi par valsts ārkārtas stāvokļa komitejas pārstāvi. Tomēr vispirms noskaidrosim savas iekšējās problēmas. Tāpēc es lūdzu tam pieiet nopietni un par šiem jautājumiem nobalsot. Ko konkrēti Augstākā padome, kas pagaidām Latvijā vēl nav gāzta, var izdarīt, lai destabilizētu tos spēkus, kas ir pret mums šeit, Latvijā, bet ne Padomju savienībā? Krievija un Padomju savienība, iespējams, izskaidrosies, ja mēs viņiem norādīsim ceļu, kā tas bija pavisam nesen, pārbūves sākumā. Un tad par Baltiju tauta pastāvēs!

Atvainojiet par manu saspringto runu, es sen neesmu bijis tribīnē, esmu atradis./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Einar Repše, jūs uzstājat par sava priekšlikuma nobalsošanu, ka vajag pārtraukt debates?

Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts, paldies. Izsakiet savu attieksmi pret deputāta Einara Repšes priekšlikumu pārtraukt debates! Rezultāts: 59, 58. Debates turpinās.

E.Kide: Cienītie deputāti! Mums beidzās atvaļinājums, un mēs ķērāmies pie jauna darba cēliena, ļoti mierīga un saspringta darba cēliena. Arī tauta gaidīja, ka mēs strādāsim mierīgi. Tik mierīga situācija, kāda bija republikā, nekad republikā nebija bijusi. Darba noskaņojums bija republikā. Piepeši vienā naktī, neizziņojot, es uzsveru, neizziņojot ārkārtējo stāvokli, karaspēks ieņem objektu pēc objekta. Mūsu republikā nav izziņots ārkārtējais stāvoklis, un mēs nezinām, kā te tēvs Zotovs teica, kas tādus rīkojumus ir devis. Es saprotu, ka arī Augstākās padomes priekšsēdētājs, sazinoties ar Lukjanovu, neatrada apstiprinājumu, ka Latvijā ir ārkārtējs stāvoklis. Var būt, ka tas ir patvarīgs ārkārtējs stāvoklis, ko vietējā vara ar Baltijas kara apgabalu ievieš.

Otrs. Šajā te paziņojumā jeb lēmuma projektā, ko iesniedza pretējā frakcija, ir pilnīgi pareizi pateikts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome un Ministru padome, es gan teiktu, ka nevis pārvalda, kā Repšes kungs pareizi pateica, bet– pilnīgi pārvaldīja situāciju, jo nebija pat ko pārvaldīt. Viss bija kārtībā. Es piekristu tam, ja apsveiktu pretējās frakcijas uzsaukumu un paziņojumu, par kuru varētu balsot, ka šādā mierīgā stāvoklī, kad bez ārkārtējā stāvokļa izziņošanas Latvijā tiek ieņemti objekti, protestētu pret šādu nelikumīgu, neizziņotu un neadekvātu, neatbilstošu stāvoklim ārkārtējā stāvokļa faktisku ievešanu. Ukrainā nav izziņots ārkārtējs stāvoklis un netiek objekti ieņemti, Moldāvijā netiek objekti ieņemti.

Lūk, šādu pretējās frakcijas paziņojumu pilnīgi atbalstītu, bet par tādu, kurš aicina tautu būt mierīgai, kad bez ārkārtējā stāvokļa izsludināšanas karaspēks ieņem visas komunikācijas un mēs esam atgriezti no pasaules, es neuzskatu, ka pretējā frakcija būtu izdarījusi adekvātu paziņojumu. Bet es aicinātu pretējo frakciju patiešām rast spēkus šinī atbildīgajā momentā un aicināt Baltijas kara apgabalu, kas bez augstākās rīcības ir pieņēmis šādu lēmumu, ieņēmis mūsu visas valstiskās komunikācijas, atiet savās vietās un ļaut Ministru padomei un Augstākajai padomei normāli un mierīgi strādāt, tāds arī stāvoklis līdz šim bija. Tādēļ es aicinu balsot pret šādu aicinājumu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Lucān, lūdzu!

J.Lucāns: Godātie kolēģi! Protams, ir patīkami risināt šādas sarunas un izlikties, ka mēs vēl pārvaldām situāciju, kad virs galvas lido helikopteri, kad visapkārt ir armija. Protams, ir patīkami šādā situācijā aicināt uz kādiem kompromisiem un interesantām sarunām. Es vienmēr esmu centies šajā tribīnē stāvēt un runāt no godīguma pozīcijas un gribu no šīs godīguma pozīcijas runāt un šajā pozīcijā pastāvēt arī pašreiz.

Ja mēs šo dokumentu, ko likusi priekšā frakcija “Līdztiesība”, apspriežam no šāda viedokļa, tad, pēc manām domām, šis dokuments ir jāsadala divās daļās. Pirmā daļa ir tā, kurā mēs konstatējam, ka tas, kas notiek šeit pašreiz, ir pretlikumīgs. Ar to šī daļa varētu aprobežoties. Otra daļa ir atsevišķs dokuments, kurā mēs konstatējam, ko mums vajag darīt un kā mums vajag darīt. Tātad tas ir pavisam cits dokuments, par ko ir atsevišķi jārunā. Ja varam runāt par šā dokumenta pieņemšanu, tad varam runāt tikai par pirmās daļas pieņemšanu, kurā mēs kopīgi konstatējam, ka viss ir noticis nelikumīgi. Es domāju, ka tas ir politiski svarīgs moments.

Kas attiecas uz otro daļu, es gribētu uzsvērt tikai dažus momentus. Augstākā padome aicina republikas politiskās partijas un kustības, vietējās pašvaldības un visus iedzīvotājus saglabāt mieru un tā tālāk. Protams, ir labi rakstīt šādu uzsaukumu, ja pārvaldām situāciju. Šis miers visu laiku bija, kā te Kides kungs tikko runāja. Bet es atļaujos jautāt– kāds miers būs pēc dažām dienām, varbūt jau pat agrāk Rīgā, ja pie Rīgas robežas posteņi aiztur visas kravas automašīnas, praktiski Rīgā iebrauc tikai vieglās automašīnas? Ja Rīgas veikali iztukšosies no visa veida pārtikas produktiem, es gribu izteikt jautājumu, kas būs atbildīgs par to, ka šis miers beigu beigās būs galīgā veidā sajaukts? Kā mēs varam ietekmēt šo situāciju, kā mēs varam novākt šos tankus no ceļiem, lai tie netraucētu normālu saimniecisko dzīvi?

Man gribētos teikt, ka šajā daļā ir mazliet par daudz liekulības un politiskās spēles uz priekšdienām. Vai vispār ir viegli runāt un vai vispār var notikt sarunas, ja vienam sarunu partnerim aiz muguras stāv tanks un otram stāv tikai viņa tiesības? Man liekas, ka arī šajā ziņā situācija sarunām nav sevišķi piemērota. Tāpēc to vajadzētu arī attiecīgi novērtēt. Manuprāt tas, ko mēs te šodien darām pašreiz, tie lēmumi, protams, mēs tos varam pieņemt un varam aicinājumus rakstīt, bet es baidos, ka dzīvi tie nekādā veidā nespēs ietekmēt. Pēc manām domām, pašreiz dzīvi daudz vairāk ietekmē tas apstāklis, ka pienāk tāda patīkama ziņa, ka Maskavā spēku samērs starp Jeļcinam uzticīgajiem militārajiem spēkiem un šīs PPŠ komitejas, kā te viņu sauca, spēkiem sāk izlīdzināties par labu Jeļcinam. Man liekas, ka tas ir daudz svarīgāks moments nekā tie pārējie, kurus mēs pašreiz apspriežam. Tāpēc es piekristu tam variantam, ka vajag ķerties pie kaut kā nopietna un pārtraukt varbūt šādu lēmumu taisīšanu un cenšanos tos te apspriest un drukāt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Man daudzējādā ziņā ir viegli runāt, tāpēc ka deputāts Lucāns izteica praktiski visu, ko es arī gribēju ievaddaļā teikt.

Tātad situācija ir mainījusies, šo paziņojumu apsvērt nav jēgas, kaut vai tāpēc, ka mēs vakar nekontrolējām situāciju. Situācija ir nekontrolējama. Principā ir sākušies masveida streiki. Iedzīvotāju pārtika ir paralizēta. Mēs nevaram teikt, ka mēs pārvaldām situāciju. Šinī situācijā, manuprāt, mums ir jāpieņem pavisam cits dokuments, tieši pieprasot ģenerālpulkvedim Kuzminam nekavējoties atbrīvot objektus, atbrīvot ceļus, lai mēs varētu nodrošināt Ministru padomes un pašvaldības normālu funkcionēšanu. Ja viņš to neizdara, tad uzņemas pilnu atbildību par šo haosu, kas ir izveidojies. Manuprāt, šāds dokuments ir steidzami jāpieņem. Nav ko lieki spriedelēt par papīriem, kuri ir jau vakardiena. Situācija mainās katru minūti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Man arī gribas jautāt tiem, kuri līdz šim pirms deputāta Lucāna uzstāšanās šeit debatēja: vai jūs esat izlasījuši to, ko jums liek priekšā vēl šodien? Es tiešām gribētu, lai tas arī paliktu, lai “Līdztiesība” publicē to, nelabojot tur ne burta. Es tiešām pieietu pie Dīmaņa kunga un spiestu viņam roku, ja viņš būtu piedāvājis šeit prasīt PSRS Augstākajai padomei, pamatojoties uz PSRS Konstitūciju un PSRS likumu par ārkārtējā stāvokļa tiesisko režīmu, pasludināt ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu par spēkā neesošu un tiesāt ārkārtējā stāvokļa izsludinātājus un īstenotājus. Bet mums tiek piedāvāts otrādi, proti, prasīt PSRS Augstākajai padomei legalizēt šo situāciju, kāda pašreiz ir. Šeit var būt tikai viens lēmums un viennozīmīgs. Izbeigt to, ko pašreiz darām, un pieņemt vienu kopīgu aicinājumu, par ko, es ceru, nobalsos bez atturēšanās un balsīm pret,– atzīt to par prettiesisku un prasīt sodīt tos, kuri ir noveduši tautu līdz tai situācijai, kādā tā pašreiz atrodas.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile, lūdzu!

V.Zeile: Es ļoti ceru, ka mana uzstāšanās debatēs būs pēdējā. Man ir palicis ļoti maz sakāmā. Tas, kā šīs debates ievirzījās, kā tās turpinājās un kā beidzās, vispār parāda mūsu loģiskās spriešanas gaitu. Jūs paskatieties, kas sēž zālē! Cilvēks, kas no frakcijas “Līdztiesība” iesniedza šo dokumentu, sen jau vairs plenārsēdē neatrodas. Viņš operatīvi strādā. Bet mums tiek pasviests dokuments, ap kuru mēs tērējām divas diennaktis. Divas dienas jau. Tas, protams, viss ir absurdi un nepieņemami.

Es pilnīgi pievienojos iepriekšējiem runātājiem, kuri izvirzīja šādus priekšlikumus. Ja ir nepieciešams, lūdzu ar balsošanu izteikt savu attieksmi par, pret vai atturoties attiecībā uz to dokumentu, kuru iesniedza frakcija “Līdztiesība”. Ja ir vajadzība, un tāda acīmredzot ir, ja vajag vienoties kādā kopīgā paziņojumā, tad tam ir jābūt tādam, par kādu iepriekšējie runātāji runāja– Silārs, Repše un pārējie.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

L.Kurdjumovs: */Kolēģei Zeilei un visiem šeit klātesošajiem uzziņa. Es atvainojos kolēģa Dīmaņa vietā par to, ka viņa nav šeit. Kā viens no frakcijas vadības pārstāvjiem pašreizējā momentā, kā man zināms, viņš ir pie premjera Godmaņa uz sarunām./

Priekšsēdētājs: Deputāt Kodoliņ! Jūs esat iesniedzis savu priekšlikumu?

A.Kodoliņš: Nē. Tur ir jāuzraksta un jāiesniedz.

Priekšsēdētājs: Rakstiski ir trīs priekšlikumi. Secība ir: pirmais, ja es atceros, Plotnieks iesniedza, otrais– deputāts Geidāns, trešais– deputāts Kodoliņš. Ir arī citi paraksti. Deputāts Kide un, cik es varu noprast, deputāts Černajs pēc paraksta.

Vēl ir rakstiski iesniegts aicinājums PSRS Augstākajai padomei, kurā Latvijas Republikas Augstākā padome vēršas ar aicinājumu pārtraukt tā sauktās Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas darbību Latvijas Republikas teritorijā, kura ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām un PSRS Konstitūciju. Marjaša, Celmiņš, Seleckis, Jaunkļaviņš, Seiksts, Klindžāns, Strazdiņš, divsimtais un astoņdesmit sestais, nevaru izlasīt uzvārdu.

Es atvainojos. Es uzskatu, ka apspriest piedāvāto lēmumu un balsot par to varētu vienīgi tad, ja prasītu PSRS Augstāko padomi, pamatojoties uz PSRS Konstitūciju un PSRS likumu par ārkārtējā stāvokļa tiesisko režīmu, pasludināt ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu par spēkā neesošu un tiesāt ārkārtējā stāvokļa izsludinātājus un īstenotājus. Ivars Silārs.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Visās runās un visos šajos iesniegumos ir ļoti pareizas domas. Vajag izveidot nelielu darba grupiņu, stundu tas aizņems, ne vairāk, asa un konkrēta dokumenta sagatavošanai PSRS Augstākajai padomei un Lukjanovam. Tur ir ļoti labi priekšlikumi. Nevienu no viņiem, manuprāt, nevar pieņemt atsevišķi. Tie ir jāapkopo.

Priekšsēdētājs: Vai mēs varam balsot par deputāta Bojāra ierosinājumu? Jā. Vispirms nobalsosim par viņa ierosinājumu un tad veidosim šo grupu.

Balsojam par deputāta Bojāra ierosinājumu– izveidot, kā jūs teicāt, mazu darba grupu. Bet kompetentu. Lūdzu reģistrēties! Rezultāts: par 128.

Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Cienījamie kolēģi! Es atgādinu jums, ka jau vakar, kad tika apspriests Augstākās padomes un Ministru padomes paziņojums, kas pēc tam pārtapa par Augstākās padomes paziņojumu, mēs piedāvājām divas lietas.

Pirmkārt, organizēt Augstākās padomes pārstāvju, tajā skaitā arī opozīcijas pārstāvju, tikšanos ar PSRS noformētā orgāna pārstāvjiem un tā pārstāvjiem Latvijā, lai noskaidrotu, kas izsludina ārkārtas stāvokli, uz kāda pamata tas darīts, kādā veidā viņi to realizē un kādu atbildību par to nes. Arī šodienas runās tāda doma izskanēja.

Mēs piedāvājām organizēt konsultācijas ar lielāko partiju pārstāvjiem, ar sabiedriskajām kustībām un arodbiedrībām. Vakar tas tika noraidīts.

Mūsu lēmumā rakstīts, ka Augstākā padome izveido darba grupu ar vienādu deputātu skaitu no katras frakcijas. Ja viņi nonāktu pie secinājuma, ka nepieciešams veidot tādu darba grupu, kādu ieteica Bojāra kungs vai tai līdzīgu, tad mēs varētu izveidot speciālu grupu. Taču tagad pēc Tautas frontes frakcijas vairāku deputātu priekšlikuma mēs lēmuma projektu noņemam no izskatīšanas. Tomēr mēs prasām par mūsu lēmumu nobalsot. Jo tajā ir apvienoti visi tie priekšlikumi, kuri tika noraidīti, arī tas, ka mēs prasām PSRS Augstāko padomi novērtēt notikušo. Pēc tam var arī darba grupu izveidot, taču vispirms jānoskaidro situācija. Un pēc tam mēs varam uzrakstīt aicinājumu Lukjanovam vai kādam citam. Mēs tāpat esam ar mieru piedalīties šajās sarunās vai braucienos uz turieni. Tāpēc mēs prasām vispirms izskatīt mūsu lēmumu, un pēc tam balsot par deputāta Bojāra priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka! Atļaujiet jums uzdot jautājumu! Tātad jūs noņemat savu lēmuma projektu no apspriešanas?

S.Buka: */Nē, mēs nenoņemam. Tieši pretēji, mēs prasām, lai par to nobalsotu pirms jel kādas darba grupas izveidošanas citu dokumentu radīšanai. Priekšlikums to neapspriest nāca no Tautas frontes frakcijas deputātiem. Tas jau ir oficiāli iesniegts, tiek izskatīts Austākajā padomē, tas nozīmē, ka mums par to jābalso./

Priekšsēdētājs: */Kas te notiek? Jūs vienmēr ļoti veikli komentējat. Bet vai nevarētu nokomentēt tagad? Jūsu projektu apspriežot, ienākusi masa priekšlikumu. Arī deputāts Bojārs iesniedza savu priekšlikumu, tāpēc šeit ne par ko nav iespējams balsot. Bet, ja balsot bez šo priekšlikumu ievērošanas, tad kādēļ gan apspriešana vispār bija vajadzīga? Viņš piedāvā izveidot darba grupu, kas ir pavisam, man tā liekas, pareizi un normāli tad, kad ir daudz priekšlikumu, jo mēs taču nezinām, kādā kārtībā, kā tos vispārināt un tā tālāk. Mēs izveidosim darba grupu, kura nolems, ko darīt ar šiem priekšlikumiem. Bet jūs tagad izvirzāt domu, ka šie priekšlikumi nav jāizskata, tas ir, apspriešanu neievērosim, bet balsosim tikai par jūsu projektu./

S.Buka: */Anatolij Valerianovič! Es sapratu, ka deputāts Bojārs ierosina izveidot darba grupu, kas sagatavos dokumentu Lukjanova kungam Maskavā./

Priekšsēdētājs: */Lai apkopotu priekšlikumus, kurus iesnieguši deputāti, apspriežot jūsu projektu./

S.Buka: */Vēlreiz pasvītroju, ka mēs divas dienas apspriežam vis­elementārākās lietas: izveidot grupu, kas tiksies ar Kuzminu un viņa komandu; nostiprināt koordināciju ar premjeru Godmani, uzzināt, kā viņš pārvalda situāciju republikā; organizēt apaļo galdu starp politiskajām partijām, sabiedriskajām kustībām un arodbiedrībām, lai nepieļautu situācijas destabilizēšanos. Ja mēs izveidosim vēl vienu darba grupu, kas apkopos visu to, kas ir pateikts, tad principiālās pretrunas vienalga paliks. Daži uzskata, ka vispār nevajag apspriest, automātiski jānobalso pret. Mēs tikai novelkam laiku. Cietīsim taču ne jau mēs. Es piekrītu garīdzniekam Zotovam. Cietīs cilvēki. Tāpēc es piedāvāju nevis izveidot, bet…/

Priekšsēdētājs: */Lietišķi vajag runāt, lietišķi! Mēs tagad jau 10 priekšlikumus esam izteikuši. Vai man par tiem visiem likt nobalsot?/

S.Buka: */Nē, tikai par vienu. Par lēmumu un tā labojumiem, kā vienmēr mēs balsojam. Tiek pieņemts lēmums, tiek pieņemti arī labojumi./

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, jūs redzat situāciju. Es mēģināšu formulēt šo situāciju un pēc tam deputātam Dinevičam došu vārdu.

Situācija ir: deputāts Bojārs ierosina, ņemot vērā visus šos priekšlikumus, kuri izteikti rakstiskā veidā, tie ir– viens, divi, trīs, četri, pieci un seši –, radīt darba grupu, kura varētu izstrādāt vienotu attieksmi, vienotu dokumentu, un pēc tam likt uz balsošanu šo priekšlikumu.

Frakcija, kura ir iesniegusi šo dokumentu, no tādas kārtības atsakās un līdz ar to vispār atsakās no sava dokumenta konstruktīvas apspriešanas, bet prasa, lai mēs balsojam ar “jā” vai “nē”. Līdz ar to man citas izejas nav, kā šo jautājumu likt uz balsošanu. “Jā” vai “nē”. Tas ir “par” vai “pret” iesniegto projektu.

Jūs gribējāt runāt, Dineviča kungs? Kā lūdzu? Daudiša kungs iebilst, ka tā nedrīkstētu darīt. Bet tas ir tīri loģiski, kas mums vienmēr notiek dzīvē. Ja komisija ir iesniegusi priekšlikumus, tagad tā ir frakcija, ja tā atsakās apspriest šos priekšlikumus, šim nolūkam izveidojot mazu darba grupu, tad man jāliek uz balsošanu viņu priekšlikums.

S.Buka: (No zāles kaut ko saka, nekas nav dzirdams.)

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

S.Buka: */Mēs, man tā liekas, to iesniedzām apspriešanai. Bet šodien, izņemot Tautas frontes frakcijas darba grupas nelielo ziņojumu, ko šodien mēs saņēmām rakstiski, par to, ka frakcija “Līdztiesība” ir izdarījusi dažus labus soļus, bet šis dokuments nav pieņemams, mēs neko vairāk neesam saņēmuši. Tā pagaidām ir vienīgā frakcijai saņemtā oficiālā atbilde. Šodien rakstiski priekšlikumi par rindkopām nav saņemti./

Priekšsēdētājs: */Ir saņemti seši priekšlikumi. Vai jūs nedzirdējāt? Ir ienākuši seši konkrēti priekšlikumi. Vai jūs pilnīgi nesaprotat, par ko ir runa? Jebkura parlamentārā prakse rāda, ka tie jāapkopo, jāpavairo un jāizdala deputātiem pirms balsošanas. Šim nolūkam deputāts Bojārs piedāvā izveidot ļoti mazu darba grupu. Jūs esat pret. Tas nozīmē, ka man jāliek uz balsošanu jūsu projekts “par”. Un viss./

S.Buka: */Mēs esam pret idejas sākt strādāt primitivizēšanu. Bet šādas grupas radīšana, mūsuprāt, nozīmē tieši to. Mēs esam par to, lai tagad darba grupu izveidotu, lai tā tūlīt apkopo. Izdarīsim to tūlīt./

Priekšsēdētājs: */Bet ko man darīt ar rakstiskajiem priekšlikumiem?/

S.Buka: */Es tomēr piekrītu tiem cilvēkiem, kas uzstājās. Mums jādomā nevis par priekšlikumiem, bet par to, ko darīt ar situāciju. Dieva dēļ!/

Priekšsēdētājs: */Bet mēs taču tagad apspriežam situāciju./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zotov!

A.Zotovs: */Anatolij Valerianovič! Es gribu pie frakcijas “Līdztiesība” griezties ar šādu priekšlikumu.

Iespējams, ka tās sešas piezīmes, kas šeit guļ un kas jānodod grupā, kuru deputāts Bojārs ierosina izveidot, tāpat kā lēmumu, kas radīsies tās grupas konsultatīvās darbības rezultātā, kura stāsies savstarpējās attiecībās ar komiteju un nodarbosies ar ārkārtas stāvokļa ieviešanas problēmām Latvijā– tai arī nodot. Un lai viņi tur arī pastrādā. Lēmums nav jāpieņem šodienas sēdē, bet tad, kad to grupa būs izstrādājusi, kas tad arī iesniegs konkrētos dokumentus, argumentāciju un faktus, kuru šajā momentā nav ne Augstākajai padomei, ne, es tā domāju, pat Ministru padomei. Mums kā Augstākajai padomei jāizlemj– atbalstīt vai neatbalstīt Ministru padomes lēmumu. Tāpēc vajadzīga deputātu grupa, kas, Augstākās padomes pilnvarota, to uzņemsies un kārtos šīs savstarpējās attiecības. Un tad mēs jums piedāvāsim sešus priekšlikumus izlemšanai, kas būs pēc dažām dienām./

Priekšsēdētājs: */Cienījamie kolēģi! Jūs visu laiku spriežat par priekšlikumiem, kuriem punktu var pielikt tikai to iesniedzēji, tas ir, tikai šī projekta iesniedzēji. Bet viņi ir pret, un es lieku uz balsošanu. Man nav citas izvēles./

Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi, mums nekādi neizdodas ievērot to labo padomu, ko deva Zeiles kundze– beigt gari runāt un attiecīgi nobalsot. Tāpēc deputāts Bojārs pašreiz ir ieteicis tādu priekšlikumu, par kuru varētu nobalsot vairākums– izveidot šo grupu, lai tā strādā un lai attiecīgi iesniedz. Vai mums pirms tam jābalso par šo dokumentu, kuru ir iesniegusi frakcija, vai ne, droši vien, Gorbunova kungs, jums ir labāk redzams, kā tas ir pēc mūsu attiecīgā protokola, tomēr es domāju, ka nobalsosim par Bojāra priekšlikumu un līdz ar to beigsim šīs diskusijas, kuras turpinās jau otro dienu.

Priekšsēdētājs: Bet loģiskā ētika runā citu. Ja iesniedzēji ir pret to, tad…

S.Buka: */Ja tas palīdzēs lietai, mēs piekrītam komisijas izveidošanai. Tikai lūdzam noteikt stingru termiņu priekšlikumu apkopošanai, pieņemsim, vienu stundu, arī dokumenta sastādīšanai. Citādi, man tā liekas, mēs nonāksim strupceļā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsot par Bojāra priekšlikumu! Rezultāts: 116– par. Deputāt Bojār, lūdzu, jūsu priekšlikumus!

J.Bojārs: Es domāju, ka nav tik būtiski. Kādus cilvēkus piecus, ne vairāk mums vajadzētu, tas ir, tos, kuri ir spējīgi kaut ko…

Priekšsēdētājs: Vai pret skaitu 5 neiebilstat? Lūdzu, konkrēti!

J.Bojārs: Tālāk autorus. Es domāju– Silāra priekšlikumus, Kodoliņš varētu būt, Plotnieks iesniedza– tātad Plotnieku varētu, Geidāns iesniedza– Geidānu varētu, un vienu no opozīcijas obligāti vajadzētu.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Bojārs ierosina deputātu Buku, deputātu Silāru, deputātu Kodoliņu, deputātu Geidānu, deputātu Plotnieku.

J.Bojārs: Pietiks! Un es kā konsultants.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs konsultēs šo grupu. Deputāts Zotovs arī piesakās sniegt konsultācijas. Vai varam balsot? Par deputāta Bojāra otru priekšlikumu balsosim! Rezultāts: 92– par, pret– 23. Lēmums ir pieņemts.

Kolēģi, maza konsultācija, kopīgi izlemsim! Gandrīz vai būtu pareizi, ja mēs tagad ietu vienu stundu starpbrīdī un attiecīgie kolēģi varētu strādāt. Tad gaidiet zvanu, pavairosim un pulcēsimies. Paziņojums vēl Dineviča kungam.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi, es aicinu frakciju palikt zālē, mums ir pietiekami daudz neatliekamu jautājumu, kurus vajadzētu tūlīt mēģināt apspriest!

Priekšsēdētājs: Komisiju lūdzu pulcēties blakuszālē un saņemt šeit iesniegtos rakstiskos priekšlikumus!

(Pārtraukums)