Gadsimtam un gadu tūkstotim aizejot

Latvijas Universitāte — latviešu nacionālās inteliģences veidotāja

Ilgars Grosvalds, Dr.sc.ing., — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums — "LV" Nr. 473/476, 29.12.2000.

Vēsturnieka, docenta, vēlāk profesora Ernesta Felsberga laikā Saeima pieņēma likumu par Valsts arhīvu (1924), kura uzdevums bija "vākt, glabāt un apstrādāt dokumentus un aktus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē", kā arī likumu par Valsts mākslas muzeju.

Izglītības ministrs un lauksaimniecības ministrs, ķīmiķis, docents, vēlāk profesors Arvīds Kalniņš panāca, ka Saeima pieņēma likumu par skolotāju pensijām, bet Ministru kabinets izdeva noteikumus par privātām mācību iestādēm. Kā zemkopības ministrs viņš nostiprināja valsts muižu un citu lauksaimniecības autonomo iestāžu lietas.

Visilgāk — četrus gadus — par izglītības ministru bija inženieris, docents, vēlāk profesors Edmunds Ziemelis. Viņš parakstīja noteikumus ar skolotāju darba normām un atalgojumu, kā arī par Krišjāņa Barona prēmiju, kas piešķirama par latviešu valodā uzrakstītajām zinātniskajām mācību grāmatām un darbu Latvijas dabas un kultūras pētniecībā. Toreiz pieņēma likumu par Izglītības ministrijas iekārtu, kur noteikts, ka bez mācību iestādēm tās pārziņā ir Pieminekļu valde, Valsts arhīvs, Mākslas muzejs, Valsts bibliotēka, Nacionālais teātris un Nacionālā opera. E.Ziemelim strādājot satiksmes ministra amatā, stājās spēkā likums par zemes ceļu satiksmi.

Teologa profesora Ludviga Adamoviča izvirzīto likumu par tautas izglītību Ministru kabinets pieņēma 1934.gadā. Tajā uzsvērts, ka "mācību iestādēs jāizkopj jaunatnes fiziskā, intelektuālā un tikumiskā izglītība un jāaudzina jaunatne personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā un tautu un šķiru saprašanās garā".

Vēsturnieks profesors Augusts Tentelis divkārt bija izglītības ministrs. Tolaik akceptēja likumu par skolotāju institūtiem (1935), Latvijas Universitātes zinātniskās pētniecības fondu (1936), Latvijas vēstures institūtu (1936), Tēvzemes balvu (1937) un Profesiju kameru (1938). Nolikumā par Latvijas vēstures institūtu teikts: "Nodibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, vēstures institūts pāriet tanī, kā viņas pirmā sastāvdaļa."

Ķīmiķis, profesors Jūlijs Auškāps, uzņemoties Izglītības ministra pienākumu, izteica pārliecību: "Es vēlos, lai mana ticība Latvijai, latviešu zinātnei un latviešu jaunatnei neapdzistu." Viņa laikā pabeigtas daudzas jaunas skolas, 1939.gadā atklāta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, izstrādāta tās satversme. Pateicoties valsts politikai, 1938.gadā Latvija ieņēma otro vietu Eiropā universitātēs studējošo skaita ziņā. Uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju 1.vietā bija Igaunija ar 37,7%; 2.vietā — Latvija ar 30,3%; 3.vietā — Šveice ar 19,6% studentiem. Studējošo sieviešu skaita ziņā Latvija ieņēma pat 1.vietu.

Visilgāk par citiem iekšlietu ministra amatā — 5 gadus un 2 mēnešus — H.Celmiņa, K.Ulmaņa, A.Alberinga un P.Juraševska valdībās bija inženieris, vecākais docents, Dr.ing. h.c., pulkvedis Eduards Laimiņš. Viņš divreiz ieņēmis arī kara ministra posteni. Visvairāk paveicis iekšlietās: pieņemti likumi par Ministru kabineta iekārtu (1928), valsts robežu aizsardzību (1925), pilsētu pašvaldībām un policijas iekārtu (1929). 1925.gadā apstiprināts nolikums par Valsts himnu, bet 1931.gadā — ar lielu novēlošanos likums par Latvijas galvaspilsētu. Savā laikā šī raksta autoram kādreizējais Rīgas būvvaldes vadītājs inženieris Jānis Jagars izteicies: "Neticami, bet nekādos likumu aktos nebija fiksēts, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Tas ļāva apsēst Rīgas būvvaldes priekštelpas kaktu advokātiem. Latvijā pastāvēja vecie Krievijas likumi, ka tikai galvaspilsētā un Maskavā šādiem pakalpojumiem bija vajadzīga oficiālā augstākā juridiskā izglītība."

Raksturojot Latvijas zinātnieku — pirmām kārtām Universitātes mācībspēku devumu, grāmatas "Zinātne tēvzemei" (1938) galvenais redaktors prof. Ludvigs Adamovičs atzina: "Tehniskās zinātnes kalpo tautai un tēvzemei redzamākā un taustāmākā veidā. Arhitekti dod lietderīgas un jaunas celtnes. Inženieri ieliek savas zināšanas Ķeguma spēkstacijās un Latvijas sauszemes un ūdens ceļu izbūvē. Ķīmiķi palīdz izvērst un izstrādāt Latvijas zemes bagātības. Lauksaimnieki zina pateikt, kādos apstākļos un ar kādiem līdzekļiem var iegūt no dzimtās zemes vislabāko un vērtīgāko ražu. Mežkopji prot audzēt, sargāt un izmantot mūsu mežu bagātības. Mediķi pārzina zinātnes radītos līdzekļus cīņā pret sērgām un slimībām." [10]

Universitātes arhitektiem raksturīga skaidra arhitektoniska izteiksme, kas pamatojās uz klasiskām tradīcijām, kur ievijās modernisms un nacionālā romantika [11,12]. Pēc vecmeistara Eižena Laubes domām, "latviskais skaistums izpaužās modernās celtnēs gan vienkāršos atturīgos veidojumos, gan arī sarežģītās eiropiskas klasikas formās". Par to runā viņa radītās ēkas. Spilgts klasiskā stila šedevrs ir Ķemeru viesnīca (1933—1935), kuras racionālais, pēc P.Ārenda izteikuma, "okeāna milzenim līdzīgās ēkas apveids" organiski saaug ar klasiskām rotājuma formām. Viņa projektētā Rīgas Latviešu biedrības piebūve (1938) un Jelgavas pils dienvidu spārna būve (1934) pakļautas jau esošās ēkas arhitektūrai. Tautiski etnogrāfiski elementi iekausēti svētku zālei Rīgas pilī (1938). Rūpnieciskas ievirzes ietērps dots Ķeguma HES un Jelgavas cukurfabrikai.

Nacionālā stila iezīmes, kas asociējās ar tautas koka celtniecību, savās celtnēs — Allažu baznīcā (1927), Upesgrīvas pamatskolā (1928) — centies ietvert profesors Pauls Kundziņš. Pēc viņa ierosmes 1924.gadā sāka veidot Brīvdabas muzeju, kur no dažādiem novadiem pārvietoja un uzstādīja raksturīgas celtnes no Latvijas lauku sētām. Gadu gaitā muzejs izaudzis par vienu no lielākajiem tautas koka celtniecības pieminekļiem Eiropā.

Pēc profesora Ernesta Štālberga projekta tapusi Latvijas Universitātes Lielā aula un sadarbībā ar tēlnieku Kārli Zāli — Brīvības pieminekļa monumentālais arhitektoniskais risinājums. Pēc docenta Artūra Krūmiņa, ko pazīstam arī kā dzejnieku un Alfreda Kalniņa operas "Baņuta" libreta autoru, projekta celta Krustpils cukurfabrika un paplašināts LU Ķīmijas fakultātes laboratorijas korpuss Kronvalda bulvārī 4. Monumentālās formās granītā tverta vecākā asistenta Fridriha Skujiņa Tiesu pils — tagadējā Ministru kabineta ēka. Augstu novērtēts privātdocenta Aleksandra Birzenieka ieguldījums Brāļu kapu izbūvē. Viņa atdusas vieta ir Brāļu kapos pirms ozolu birzes.

Universitātes mācībspēku inženiertehniskā doma ielikta dzelzceļu, sauszemes ceļu, tiltu un Ķeguma spēkstacijas būvēs. [3,5,6,10]

Profesors Artūrs Tramdahs izpildījis Latvijas dzelzceļu tehniskā direktora, bet privātdocents Jānis Leimanis — tehniskā direktora palīga pienākumus. Vecākais docents Alfreds Razums veicis Liepājas—Glūdas līnijas 1.iecirkņa būvdarbus. Pēc A.Razuma nāves viņa būvfirmu vadījis profesors Eduards Ramanis, kura vadībā celti Bulduru un Juglas tilti. Ne vien Liepājas—Glūdas, bet arī Rīgas—Rūjienas un Liepājas—Alsungas dzelzceļu līniju būvēs piedalījies vecākais docents Mārtiņš Robs. Viņš bijis Finansu ministrijas hidrotehnisko būvju komitejas priekšsēdētājs un Ķeguma spēkstacijas būvinspektors (no 1936. gada). Asistents Jānis Ātrens organizējis Ķeguma spēkstacijas būvlaboratoriju (1937), veicis Dzirnavu ielas Rīgā viadukta paplašināšanas darbus. Pēc profesora Pāvila Pāvulāna projekta celts Zemgales tilts pār Daugavu Rīgā, dzelzceļa tilts pār Daugavu Krustpilī, bet pēc privātdocenta Kārļa Gaiļa projekta dzelzsbetona tilts pār Gauju Siguldā. Vecākais docents Persijs Zīlīte projektējis dzelzsbetona konstrukcijas Spilves aerodroma angāriem, Tērvetes sanatorijai un Brīvības piemineklim, profesors Eduards Veiss — dzelzsbetona konstrukcijas Brocēnu cementa fabrikas dzirnavām, spēkbarības tvertnēm un noliktavām.

Profesors Mārtiņš Bīmanis veicis Zaķu muižas ūdensvada izbūves izpēti Rīgas apgādei ar labu dzeramo ūdeni, kopā ar vecāko docentu Vili Skārdu un vecāko docentu Eduardu Jākabsonu izstrādājis Liepājas ūdensvada projektu. Profesora Maksimiliāna Vēgnera izstrāde bija Papes poldera un Rīgas Spilves aerodroma izbūves pamatā.

Ar mehāniķiem saistīti pētījumi materiālu pretestībā, mašīnu un mehānismu teorijā, arī dažādos tehniskajos risinājumos [3,5,6,10]. Profesors Alfrēds Vītols, Finansu ministrijas hidraulisko celtņu hidrotehnisko būvju sekcijas priekšsēdētājs, bija eksperts Ķeguma spēkstacijas izbūvē. Viņš uzstādījis jaunu formulu lietusgāžu ūdens caurteku ierīču aprēķinos, noteicis hidrotehnisko celtņu dambju optimālo profilu. Vecākais docents Aleksandrs Labutins bijis Jūrniecības departamenta tehniskās daļas vadītājs, pārzinājis padziļināšanas darbus Latvijas ostās, izstrādājis Rīgas jūras ostas un Daugavas regulēšanas projektu Zaķu salas augšdaļā. Profesors Eduards Cizarevičs, mācībspēks termodinamikā un lokomotīvju lietās, savu bagāto pieredzi atdevis Dzelzceļu virsvaldes komisijām. Profesors Kārlis Rezevskis izstrādājis a/s "Aldaris" fabrikas projektu. Ārštata profesors Čarlzs Klarks risinājis kuģu būvniecības, siltumtehnikas un hidrotehnikas jautājumus, piedalījies ledlauža "Krišjānis Valdemārs" projektēšanā. Vecākais docents Kārlis Tormanis izstrādājis Jūrmalas un Slokas pilsētu elektrotīklu projektus. Vecākais docents Jānis Asaris, Rīgas I raidstacijas priekšnieks, konsultējis toreiz jaunā nozarē — radiotehnikā.

Savu artavu devuši dabaszinātnieki [3,5,6,10]. Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns profesors Edgars Lejnieks vadījis Latvijas Matemātisko darbinieku biedrību, profesors Reinholds Putniņš organizējis Latvijas meteoroloģisko biroju, vecākais docents Leons Āboliņš piedalījies Izglītības ministrijas vidusskolu mācību plānu izstrādē, bet vecākais docents Arvīds Lūsis lasījis lekcijas matemātikā skolotāju kvalifikācijas kursos. Vecākais docents Ģederts Ramans veicis Latvijas teritorijas rekognozēšanu pēc ģeogrāfiskām ainavām. Docents Nikolajs Delle darbojies par ģeologu Ķeguma spēkstacijas būvē. Vecākais docents Leonīds Slaucītājs pētījis magnētiskās anomālijas Gārsenes—Subates rajonā, pēc kurām vēlāk zemes dzīlēs atrasti augstvērtīgi dzelzsrūdas slāņi. Viņš diriģējis arī LU Konventa simfonisko orķestri. Privātdocents Heinrihs Skuja guvis vispārēju atzinību savā nozarē pasaulē kā kompetents aļģu pētnieks.

Lauksaimniecības specialitātē [3,5,6,10] profesors Jānis Bergs pievērsies lauku mēslošanai un kopšanai. Viņš sarakstījis grāmatu "Ienesīgā augkopība" (1—3, 1921—1923). Profesors Paulis Lejiņš, LU pētniecības saimniecības "Rāmava" vadītājs (1922—1939), Latvijas Lopkopības centrālās valdes priekšsēdētājs (1925—1935) un Latvijas Lauksaimniecības kameras vicepriekšsēdētājs (1935—1936), pilnveidojis govju selekcijas metodes. Profesors Arvīds Lepiks darbojies Zemkopības ministrijas lauksaimniecības mehanizācijas komisijā (1936) un lauksaimniecības mašīnu un rīku kontroles komisijā (no 1937. gada).

Profesors Maksis Eglītis vadījis Latvijas Lauksaimniecības savienību, vecākais docents Pāvils Kreišmanis — Augu aizsardzības biroju. Vecākais docents Frīdrihs Neilands organizējis Valsts eksportsviesta kontroli. Profesors Jānis Vārsbergs bijis Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrības kredītbankas priekšsēdētājs, centrālās savienības "Konzums" priekšsēdētājs un Latvijas agronomu biedrības priekšsēdētājs. Viņa redakcijā iznākusi teicama mācību grāmata pamatskolām "Dabaszinības un lauksaimniecība". Profesors Pēteris Nomals atklājis Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales purvu bagātības.

Vecākais docents Valdemārs Brencēns vadījis Veterināro pārvaldi. Profesors Miķelis Rolle organizējis mājkustoņu sērgu apkarošanu. Profesors Augusts Kirhenšteins nodibinājis LU sēruminstitūtu, iesācis sērumu un pošu ražošanu.

Par tautas veselību rūpējās mediķi [3,5,6,10]. Profesors Jānis Jankovskis organizējis Sarkanā Krusta slimnīcu, profesors Kārlis Balodis vadījis Veselības aizsardzības departamentu. Profesors Pēteris Sniķers bijis kara sanitārās pārvaldes priekšnieks ģenerāļa pakāpē. Profesori Jēkabs Alksnis, Edvards Kalniņš un Jānis Stradiņš vadījuši Rīgas 2.pilsētas slimnīcu. Pāvils Mucenieks pārzinājis Rīgas 1.pilsētas slimnīcas ķirurģisko nodaļu, bet asistents Jēkabs Nīmanis — Rīgas valsts zīdaiņu namus (1924—1936). Privātdocents Aleksandrs Bieziņš dibinājis un vadījis Veselības veicināšanas biedrības ķermeņu labošanas sekciju, bijis Tautas labklājības ministrijas pārstāvis Latvijā Fiziskās kultūras sporta komitejā.

Ķīmiķi [3,5,6,10] izvērtēja Latvijas zemes dzīļu bagātības. Profesors Eižens Rozenšteins ieteica "Rīgas cementfabrikai C.Ch.Schmidt" un Jelgavas cukurfabrikai izmantot Kurzemes kaļķakmeni, "K.S.Kuzņecova porcelāna fabrikai" un "Emolipa stikla fabrikai" — vietējās kvarca smiltis. 1929. gadā sāka izmantot Cieceres kaļķakmens atradni, un 1938.—1939. gadā te uzcēla Brocēnu cementfabriku. Par jaunās fabrikas galveno inženieri kļuva Kārlis Karlsons, kas pirms tam strādājis fakultātē par subasistentu. Profesors Jūlijs Eiduks ar saviem pētījumiem sekmēja ģipša rūpniecības attīstību. Rezultātā sāka Sauriešu ģipšakmens atradnes izmantošanu, kas turpinās arī tagad. Profesors Jānis Kupcis un docents Jūlijs Rumments parādīja Latvijas minerālūdeņu un dziedniecības dūņu labvērtību. J.Rumments vadījis Zemkopības ministrijas bakterioloģisko laboratoriju (1928.—1935.), Aptieku un ārstniecības augu uzņēmumu (1935.—1936.) un pētījis eksportsviesta kvalitāti. Asistents Arnolds Jirgensons Latvijas Piensaimnieku centrālā fabrikā izveidoja mākslīgā raga (galalita) ražošanu. Privātdocents Arturs Dinbergs organizējis gumijas rūpniecības uzņēmumu a/s "Varonis". Privātdocents Pēteris Krūmiņš bijis finiera rūpniecībā tehniskais direktors un a/s "Šīferis" padomes priekšsēdētājs. Profesors Mečislavs Centneršvērs kopā ar vecāko docentu Mārtiņu Straumani izveidojuši Baltijas korozionistu skolu, pilnveidojuši lokālo elementu teoriju. Savukārt Mārtiņš Straumanis ar docentu Alfrēdu Ieviņu izstrādājis asimetrisko metodi rentgenogrāfijā, ar kuru varēja 10 reizes precīzāk noteikt kristālisko vielu režģu parametrus [7]. Vecākais asistents Edvīns Iegrīve viens no pirmajiem pasaulē sācis lietot organiskās krāsvielas analītiskā ķīmijā, atradis daudzas jūtīgas reakcijas. [3,5,6,10].

Liels ir Universitātes mācībspēku devums humanitārās zinātnēs. Profesors Ludvigs Adamovičs grāmatas "Zinātne Tēvzemei divdesmit gados" (1919—1938) ievadā atzīst: "Vēsture un valodas, reliģija un tiesības, daba un saimniecība, matemātika un filozofija — visas tās ietelp tautas gara pūrā un šim pūram jābūt smagi pielocītam vērtīgām un pārbaudītām atziņām." [10]

Universitātes tautsaimnieki risināja praktiskus Latvijas saimniecības un finansu jautājumus [3,5,6,10]. Profesors Eduards Balodis bija Tautas Padomes loceklis, Latvijas Tautas bankas valdes loceklis, profesors Ernests Birkhāns — Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas direktors un Rīgas Biržas komisijas priekšsēdētājs. Profesors Kārlis Balodis, kartīšu sistēmas pamatlicējs pasaulē, darbojās par Finansu ministrijas konsultantu, rakstīja par Latvijas ekonomikas jautājumiem. Vecākais docents Arnolds Aizsilnieks bija Rīgas patērētāju biedrības "Vienība" padomes loceklis, dibināja Centrālās savienības "Turība" kooperācijas skolu (1938). Docents pulkvedis Andrejs Lejassauss, Armijas ekonomiskā veikala priekšnieks, darbojās par Latvijas amatniecības kameras vicepriekšsēdētāju. Lektors Aleksandrs Kānbergs bija Latvijas centrālā sviesta eksporta un Latvijas Piensaimnieku savienības direktors rīkotājs.

Skolas lietas kārtoja vecākais docents Longīns Ausējs. Viņš bija Latvijas Nacionālo skolotāju savienības Praktiskās pedagoģijas institūta valdes priekšsēdētājs, lasīja lekcijas Rīgas skolotāju institūtā. Pazīstamas viņa grāmatas aritmētikā, algebrā un ģeometrijā vidusskolām.

Juristi stāvēja likumu sardzē [3,5,6,10]. Profesors Vladimirs Bukovskis vadīja Tieslietu ministrijā jaunā civillikuma izstrādāšanas komisiju. Profesors Aleksandrs Būmanis bija Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs. Populāra ir viņa mūzika Rūdolfa Blaumaņa lugām "Skroderdienas Silmačos" un "Trīnes grēki".

Latvijas arheoloģijas pamatus lika profesors Francis Balodis. Viņš vadīja Valsts vēsturiskā muzeja arheoloģijas nodaļu, bija Pieminekļu valdes priekšsēdētājs, žurnāla "Senatne un Māksla" redaktors. Nozīmīgus pētījumus Latvijas vēsturē veica Arveds Švābe. Viņš pildīja arī "Latviešu konversācijas vārdnīcas" galvenā redaktora pienākumus. [3,5,6,10]

Gara milzis valodniecībā, Tēvzemes balvas laureāts, profesors Jānis Endzelīns sarakstīja monumentālo "Lettische Grammatik" (1922) un sastādīja latviešu valodas raksturojumam lasāmo grāmatu "Lettische Lesenbuch" (1922). Viņš krāja un apstrādāja Latvijas vietu vārdus (I d. — 1922; II d. — 1928), kārtoja, papildināja un rediģēja K.Mīlenbaha sākto "Latviešu valodas vārdnīcu", kuru pabeidza 1932.gadā. Publicēja daudzus zinātniskus darbus latviešu un baltu valodu jautājumos [3,5,6,10,11].

Otra Tēvzemes balvas laureāta, filologa un folklorista Pētera Šmita mūža darbs ir "Latviešu pasakas un teikas" 15 sējumos (1923—1935). Viņa redakcijā iznākušas Folkloras krātuves "Tautas dziesmas" (I—III, 1936—1938), Etnogrāfisko rakstu krājumi un Latviešu mitoloģija (1918, 1926). [3,5,6,10]

Latvijas Universitāte uzskatāma par latviešu tehniskās un humanitārās inteliģences kalvi. Tajā no 1919. līdz 1939. gadam mācījušies 21 438 studenti, beidzis 5841 absolvents (31,9% no uzņemto skaita). [2] Nav tādas vietas Latvijā, nav tādas zinātnes, tautsaimniecības un kultūras dzīves nozares, kur nestrādātu tās audzēkņi. Rīgas Politehniskā institūta, Tērbatas universitātes un Krievijas un citu augstskolu absolventi veidoja latviešu inteliģences veco un vidējo paaudzi, bet Latvijas Universitātes audzēkņi — inteliģences jauno maiņu, tēvzemes cerību un nākotni.

Nenoliedzami liela nozīme mūsu inteliģences veidošanā bija studentu organizācijām — korporācijām, vienībām, biedrībām, kas vienoja akadēmisko saimi ne vien studiju laikā, bet arī pēc augstskolas beigšanas, audzināja patriotisma un dzimtenes mīlestības garā. To pašu var teikt arī par studentu veidotajiem izdevumiem "Universitas", "Students" u.c.

No LU absolventu un studentu vidus nākuši daudzi Latvijas valdības, valsts, pašvaldību un izglītības darbinieki.

Ministru vidū vien ir 10 universitātes absolventi [9]. Par Latvijas ārlietu ministru kļuva ķīmiķis Vilhelms Munters (1936—1940), finansu ministru — jurists Ludvigs Ēķis (1934—1938), Alfrēds Valdmanis (1938—1939), par iekšlietu ministru — tautsaimnieks Jānis Kauliņš (1932—1933), jurists Kornēlijs Veitmanis—Veidnieks (1939—1940), satiksmes ministru — mediķis Antons Rancāns (1931), inženieris Bernhards Einbergs (1934—1940), jurists Arturs Kāposts (1940), tautas labklājības (darba) ministru — vēsturnieks Roberts Dukurs (1921—1923), tieslietu ministru — jurists Hermanis Apsītis (1934—1940) [3,8], zemkopības ministru — tautsaimnieks Jānis Kauliņš (1934—1935).

Vilhelms Munters, kas Ārlietu ministrijā sāka strādāt jau studiju laikā 1921.gadā, par Baltijas nodaļas vadītāju kļuva 1925.gadā, par ģenerālsekretāru — 1933.gadā un ministru —1936.gadā. Viņš centās nostiprināt draudzību ar Vāciju un PSRS. 1938.gada 7.jūnijā parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, bet tā paša gada 5.oktobrī — ar Padomju Savienību, nezinot, ka Latvijas liktenis bija izlemts ar 23.augustā noslēgto Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu ar slepeno protokolu, ar kuru Latvija nonāca PSRS ietekmes zonā. Arī Latvijas līgumam ar PSRS bija pievienots konfidenciālais protokols par padomju kara bāzēm Ventspilī un Liepājā, kas iezīmēja Latvijas okupāciju un neatkarības zaudēšanu.

Finansu ministra Ludviga Ēķa vārds cieši saistīts ar Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecību, kuras izmaksas 1936.gadā sākotnēji tika aprēķinātas 30,6 miljoni latu, bet 1938.gadā jau sasniedza 52 miljonus latu, kā arī ar Tiesu pils, Finansu pils, Kara muzeja un Daugavpils Vienības nama būvēm. Tas radīja ne tikai finansiālas grūtības. Pēc L. Ēķa uzskata, bija sasniegts zināms kalngals, uz kura vajag censties palikt, bet kāpināt var tikai par tik, cik ir cilvēku darba roku un materiālu.

Alfreds Valdmanis, kas nomainīja L.Ēķi finansu ministra postenī, izstrādāja likumu par monumentālo celtņu fondu. Ar viņa atbalstu nodibināja Zemes bagātību pētīšanas institūtu, Saimniecības racionalizācijas institūtu un Ārējas tirdzniecības departamentu.

Iekšlietās Jāņa Kauliņa laikā pieņēma likumu par Iekšlietu ministrijas iekārtu (1933). Tās galvenā sastāvdaļa bija Administratīvais departaments, kas pārzināja politiskās, kriminālās un kārtības policijas darbība, robežu apsardzību, pasu, biedrību un preses lietas. Par Zemkopības ministru J.Kauliņš kļuva pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Viņš visnotaļ veicināja Latvijas lauksaimniecības attīstību, rūpējās par sviesta, bekona un labas, lētas lopbarības ražošanu.

Kornelija Veitmaņa (Veidnieka) laikā Ministru kabinets pieņēma jaunu likumu par Iekšlietu ministrijas iekārtu (1939). 3 agrāko departamentu vietā bija paredzēti 6. Administratīvā departamenta un Pašvaldību departamenta pārvaldes un nodaļas kļuva par Kārtības policijas, Drošības policijas, Baznīcu un konfesiju departamentiem, bet Būvniecības pārvalde — par Būvniecības departamentu.

Satiksmes ministrs Antons Rancāns panāca 34 pasažieru tipa vagonu būvi a/s "Fenikss" un Liepājas kara ostas darbnīcās, kā arī Gaujas tilta pie Carnikavas un Lilastes tilta būves uzsākšanu.

Bernharda Einberga laikā paplašinājās Latvijas dzelzceļu tīkls, uzbūvēja līnijas Rīga—Rūjiena (139,6 km), Rīga—Ērgļi (93,3), Madona—Lubāna (35,1 km). Palielināja vagonu un autobusu skaitu, uzsāka gaisa satiksmi starp Rīgu un Liepāju. Sekmīgi attīstījās telefonu sakari: visas vajadzīgās iekārtas ražoja VEF. Tika pieņemti likumi par zemes ceļiem, kuģniecību un telekomunikācijām. Neilgajā Artura Kāposta satiksmes ministra laikā, Ministru kabinets 1940.gada 4.maijā pieņēma likumu par kuģniecības ierobežošanu sakarā ar karadarbību uz ūdeņiem.

Tautas labklājības lietas sekmīgi risināja Roberts Dukurs. 1922.gadā Satversmes sapulce pieņēma likumu par darba laiku, kas bija noteikts fiziskā darba strādniekiem 8 stundas, bet garīgā darba strādniekiem — 6 stundas dienā. Tika apstiprināts likums par karavīru, ierēdņu un kalpotāju pensijām.

Hermanis Apsītis saveda kārtībā tieslietas. Viņa laikā izstrādāja (1935—1936) un pieņēma (1938) jaunu civillikumu, izdeva jaunu likumu krimināltiesībās, uzcēla Tiesu pili, kuru svinīgi atklāja 1938.gada 18.novembrī.

Universitātes audzēkņi stiprināja mūsu bruņotos spēkus ar savām zināšanām, kuras guva "Alma Mater". Lai minam Autotanku pulka komandieri pulkvedi Oto Grosbartu, artilērijas laboratorijas priekšnieku, pulkvedi inženieri ķīmiķi Kārli Dušultu, Latvijas kara muzeja priekšnieku, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, pulkvežleitnantu Alfredu Dzeni un Aizsargu štāba priekšnieku, žurnāla "Aizsargs" atbildīgo redaktoru Jūliju Ķikuli [3].

Armijas būvniecības daļas priekšnieks pulkvedis Arturs Galindoms projektējis Kara muzeju un Armijas ekonomisko veikalu (tagadējo veikalu "Centrs"). Brīvības cīņu laikā viņš komandēja studentu rotu (no 1918.g. 20.dec.) un studentu bataljonu [3,11]. Bija Latvijas profesiju kameras arhitektūras kopas priekšsēdētājs, Nacionālās celtniecības padomes un Uzvaras laukuma izbūves komitejas loceklis. Vēl Universitāti ar mag.iur. grādu (1939) beidzis ģenerālis Roberts Kļaviņš, Latvijas armijas ģenerālštāba priekšnieks (1920) un 2.Vidzemes divīzijas komandieris (1931—1934). [3,13]

Universitātē filozofiju un vēsturi studējis Latvijas militārais arašejs Berlīnē (no 1937.g.), pulkvedis un rakstnieks Aleksandrs Plensners. Viņš bijis ģenerālštāba organizācijas priekšnieks un ģenerālštāba priekšnieka vietnieks un laikraksta "Latvijas Kareivis" galvenais redaktors. Par šī laikraksta redaktoru strādājis arī pulkvežleitnants, rakstnieks Edvīns Mednis, kas beidzis LU Tautsaimniecības fakultāti [3].

Universitātes absolventi un studenti darbojušies par vadošiem ierēdņiem dažādās ministrijās [3]. Arturs Auziņš, Oto Matisons, vēlākais satiksmes ministrs Bernhards Einbergs bijuši Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa departamenta direktori. Artūrs Stegmanis bijis Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors, Jānis Labsvīrs — Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta direktors, Mārtiņš Jansons — Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta direktors, Haralds Bērziņš — Finansu ministrijas Nodokļu departamenta vicedirektors, Jēkabs Jansons — Zemkopības ministrijas Meliorācijas departamenta vicedirektors, Kārlis Meinerts — Finansu ministrijas Jūrniecības departamenta vicedirektors. Jānis Švanks, Finansu ministrijas Tirdzniecības un rūpniecības departamenta direktors, bija arī Pasta un telegrāfa departamenta direktors, a/s "Vairogs" valdes loceklis, Latvijas sūtnis Spānijā, Portugālē, Beļģijā, Holandē, Polijā un Rumānijā, bet Emilis Jakabsons — Finansu ministrijas Saimnieciskā departamenta direktors, Valsts budžeta nodaļas priekšnieks. Eduards Bisenieks savienoja Latvijas amatniecības kameras ģenerālsekretāra amatu un žurnāla "Amatnieks" atbildīgā redaktora pienākumus.

Kārlis Saliņš bija Lauksaimniecības kameras ģenerālsekretārs un "Latvijas Lauksaimnieka" atbildīgais redaktors, Gustavs Bērziņš — Rakstu kameras ģenerālsekretārs, Paulis Ducmanis — Profesiju kameru vicepriekšsēdētājs, Jānis Kreicbergs — Rīgas muitnīcas priekšnieks, Amandus Bitāns — Daugavpils muitnīcas priekšnieks, Nikolajs Rutenbergs — Tautas labklājības ministrijas Farmācijas pārvaldes priekšnieks, Remberts Martinsons — Latvijas radiofona vicedirektors. Būvinženieris Aleksandrs Bulle, Finansu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas institūta direktors, darbojies arī par Finansu ministrijas Tirdzniecības un rūpniecības departamenta vicedirektoru un Liepājas drāšu fabrikas direktoru.

Pašvaldībās par Rīgas Jūrmalas pilsētas vecāko strādāja Aleksandrs Jansons, Grobiņas pils vecāko — Oto Evaldsons, Ainažu pilsētas vecāko — Kārlis Pelēkzirnis, Smiltenes pilsētas vecāko — Jānis Verners. Par Jelgavas pilsētas vecākā biedru darbojās Verners Gedrovics. Ventspils pilsētas galva bija Kristaps Sniķeris, Dobeles — Ernests Vanags, bet Ilūkstes — Andrejs Arbeiters. Par Rīgas būvvaldes būvju direkcijas direktoru strādāja Alfreds Birkhāns, par Rīgas Jūrmalas galveno arhitektu — Viktors Mellenbergs [3]. A.Birkhāns projektējis a/s "Rotas" namu, veicis Siguldas pils pārbūvi, bet V.Mellenbergs izstrādājis metus vairākām Jūrmalas celtnēm, tai skaitā kopā ar arhitektu A.Birznieku — Dzintaru koncertnamam. Teoloģijas kandidāts Jānis Ozoliņš, Ogres pilsētas vecākais, bijis Latvijas dzelzceļu policijas priekšnieks (1924—1939), Policijas skolas priekšnieks. Viņš kopā ar prof. V.Maldoni sarakstījis grāmatu "Reliģijas vēsture".

No skolu darbiniekiem [3] Jānis Celms kļuva Izglītības ministrijas Skolu departamenta direktors, Pēteris Kūlis — Izglītības ministrijas vidusskolu direktors, Jānis Aberbergs — Rīgas pilsētas izglītības nodaļas vadītājs, Jānis Bērtulis — Aizputes ģimnāzijas direktors, Jānis Jansons — Cēsu, Valmieras un Pļaviņu vidusskolas direktors, Broņislavs Spūlis — Pļaviņu ģimnāzijas direktors, Eduards Urpans — Jūrmalas ģimnāzijas direktors, Herberts Vikmanis — Ventspils un Pļaviņu ģimnāziju direktors, Arturs Kleperis — Viļakas un Lubānas ģimnāziju direktors un Jānis Turkopuls — Ludzas ģimnāzijas direktors (1923—1939). Arvīds Dzērvītis bija Rīgas Valsts daiļamatniecības skolas direktors, Krišjānis Freidenfelds — Ventspils jūras skolas direktors, Augusts Gauja — Līvānu komercskolas direktors, Jānis Robiņš — Bulduru dārzkopības vidusskolas direktors.

Jānis Celms organizējis Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma biroju [3]. Jānis Rāzens, Ilūkstes ģimnāzijas direktors, bijis Jelgavas skolotāju institūta inspektors, Jānis Bērziņš, Daugavpils komercskolas direktors — Daugavpils izglītības nodaļas vadītājs un teātra direktors, Žanis Pelcmanis, Liepājas ģimnāzijas direktors, — a/s "Tosmare"padomes priekšsēdētājs. Antons Bārda, dzejnieka Friča Bārdas brālis, Rīgas poļu valsts ģimnāzijas direktors, izdevis savu dzeju krājumu "Dziesmu Dievs".

No vēsturniekiem [3] Valdis Ginters strādāja par Valsts vēstures muzeja direktoru, Rauls Šnore — par Rīgas pilsētas vēstures muzeja direktoru (no 1936.g.), Rūdolfs Širants — par Rīgas pilsētas vēsturiskā arhīva direktora palīgu [3]. R.Šnore vadījis izrakumus Klaņģu pilskalnā un Rīgas senvietās, numismātikas nozarē pētījis Latvijas senās monētas. R.Širanta vadībā veikta Rīgas pilsētas vēsturiskā arhīva iekārtošana un modernizācija.

No LU juristu un tautsaimnieku vidus nākuši daudzi finansu darbinieki [3,13], starp tiem Roberts Preimanis — "Latvijas zemnieku kreditbankas" rīkotājdirektors, Kārlis Polis — Latvijas namīpašnieku savstarpējās kredītbiedrības priekšsēdētājs un rīkotājdirektors, Eduards Sīmanis — Rīgas Jūrmalas pilsētas bankas vadītājs, Pēteris Šadurskis — Hipotēku bankas direktors. Nikolajs Bērziņš vadīja Rīgas amatnieku krājaizdevumu sabiedrību, Jūlijs Freimanis bijis Latvijas akciju bankas prokurists, Jūliāns Jurgelāns — Hipotēku bankas pilnvarotais, Osvalds Mednis — Latvijas bankas ārzemju valūtas daļas pilnvarotais [3]. Nikolajs Kalniņš, komercbankas pilnvarotais, piedalījies Latvijas brīvības cīņās no 1919.gada 12.marta, bija Rīgas pilsētas komandants, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par cīņām Latgalē ienaidnieka aizmugurē. Aleksandrs Siecenieks, savstarpējās apdrošināšanas centrālās savienības valdes priekšsēdētājs un direktors, bijis a/s "Konzums" direktors un a/s "Kaļķis" padomes priekšsēdētājs, organizējis un izveidojis plašo apdrošināšanas centrālo savienību.

LU brīvklausītājs Aleksandrs Kārkliņš, Finansu ministrijas kredīta departamenta direktors, izstrādājis muitas (1921), naudas (1922) un valsts budžeta (1925) reformas, dibinājis un vadījis žurnālu "Ekonomists" līdz 1927.gadam, bijis "Latvijas Vēstneša" un "Latvijas Sarga" redaktors.

Plaša ir Latvijas Universitātes audzēkņu — komersantu un rūpniecības darbinieku — saime [3]. Valdemārs Andersons bija a/s "Rīgas ģipsis" priekšsēdētājs, Maksis Proriņš — tās pašas sabiedrības fabrikas tehniskais vadītājs, Jānis Grīnbergs — a/s "Latvijas kokvilna" direktors, Arnolds Lukēvics — a/s "Rīgas vilnas rūpnieks" valdes priekšsēdētājs, Antons Rimeika — ķīmiskās fabrikas vadītājs un īpašnieks. Jānis Žagariņš, a/s "Inženieris A.Razums" rīkotājdirektors, vadījis Tiesu pils būvdarbus. Rūdolfs Veidemanis, a/s "V.Ķuze" tirdzniecības direktors, bijis Darba ministrijas Sociālā departamenta direktors, sarakstījis vairākas grāmatas par sociālo likumdošanu, arī monogrāfiju "V.Ķuze". Kārlis Birnbaums, a/s "Latvijas koks" valdes priekšsēdētājs un rīkotājdirektors, bijis Zemkopības ministrijas Mežu departamenta vicedirektors un meža dienu centrālās komitejas priekšsēdētājs (1932—1938), bet Jānis Mežaraups, a/s "Kūdra" valdes priekšsēdētājs un rīkotājdirektors — Tieslietu ministrijas pārvaldes priekšnieks un Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta direktors.

Herberts Bergmanis bijis "Bekona eksporta" valdes loceklis un Valmieras fabrikas direktors, Oto Cielēns — a/s "Kūdra" direktora palīgs un Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors, Pēteris Jurgēns — a/s "Ķieģeļnieks" tehniskās daļas vadītājs, Kārlis Kalniņš — Jelgavas cukurfabrikas tehnisko darbu vadītājs, Jānis Rocēns — a/s "Ādas un vilnas centrāle" rīkotājdirektors, Juris Zaķis — Rīgas pilsētas valdes autosatiksmes direktors un Arvīds Padēls — a/s "Latvijas koks" rīkotāja direktora palīgs un tehniskais vadītājs.

Inženieris ķīmiķis Ādolfs Groskaufmanis, Latvijas Lauksaimniecības kameras kopdarbības nodaļas vadītājs, propagandējis kopdarbības idejas, dibinājis un nostiprinājis kopdarbības organizācijas. 1920.gadā viņš bija Imantas pulka komandieris, kas no Tālajiem Austrumiem, Vladivostokas, atgriezās Latvijā.

Aleksandrs Tīpainis no Pasta un telegrāfa departamenta galvenajām darbnīcām izveidoja Latvijas lieluzņēmumu — Valsts elektrotehnisko fabriku. Viņš bija tās ilggadīgs vadītājs (1919—1931). VEF ražoja, sākot no radio, telefona un telegrāfa aparātiem līdz kvēlspuldzēm, radiostacijām un lidmašīnām. 1937. gadā VEF sāka pasaulē mazākās fotokameras "Minox" ražošanu. A.Tīpaiņa iesākto darbu sekmīgi turpināja citi Universitātes absolventi: Juris Liepiņš, VEF direktora palīgs un galvenais inženieris Nikolajs Feldmanis, radio,telefona, kino, foto un optisko priekšmetu ražošanas nodaļas pārzinātājs [14].

Inženieris ķīmiķis Ernests Leja reizē darbojās par a/s "Šīferis" tehnisko direktoru un Rīgas pilsētas V.Olava komercskolas skolotāju. 1936.—1937. gadā iznāca viņa enciklopēdiskā mācību grāmata "Ievads preču zinībā" 3.daļās, kas aptvēra neorganiskās, kurināmās, šķiedrvielas, ādas un uztura vielas [3].

Pazīstami ir LU audzēkņi, lauksaimniecības un mežkopības darbinieki [3]: Egolfs Bākūzis — Latvijas Lauksaimniecības kameras mežkopības nozares vadītājs, Roberts Strīķis — dārzkopības stacijas "Pūre" vadītājs, Laimonis Gailītis — Rīgas zooloģiskā dārza direktors. Jūlijs Bricis — lauksaimniecības atašejs Berlīnē, strādājis par Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta vicedirektoru, "Latvijas centrālais sviesta eksports" rīkotājdirektoru, rediģējis žurnālu "Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks" (1928—1930) [3].

Juristi Jānis Ankravs, Augusts Rumpeters un Pēteris Stērste kļuva par augstākās tiesu instances — senāta — senatoriem. Pulkvedis Aleksandrs Kociņš, Kara muzeja pārzinis, darbojies kara tiesā, vēlāk Latgales un Rīgas apgabaltiesās. Jānis Lagzdiņš, Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs, bijis iekšlietu ministra biedrs. Aleksandrs Meņģelis strādājis par Tieslietu ministrijas departamenta direktoru, Jānis Liģeris — par Valsts drošības departamenta direktoru, bet Jānis Apse — par Jelgavas cietuma priekšnieku [3,14]. Fricis Roze, Tieslietu ministrijas departamenta direktors (1924—1937), bijis skolotāju darba inspektors un žurnāla "Tautas Tiesības" redakcijas loceklis [3,13].

No daudzajiem mediķiem minami Oskars Alks — Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors, Pēteris Grišāns — Daugavpils apvienotās slimnīcas direktors, Artūrs Plūme — Rīgas bērnu slimnīcas direktors (no 1936.g.), Jānis Jēgermanis — Rīgas 1.slimnīcas ķirurģiskās klīnikas vadītājs (no 1936.g.), Jānis Jansons — Pastēra institūta vadītājs Rīgā, Teodors Vītols — Tukuma slimnīcas direktors [3].

Pazīstamais slimokasu ārsts Andrejs Pekka Pirmā pasaules kara laikā sekmīgi vadījis Krievijas virspavēlnieka štāba slepeno aģentūru, veicis vācu kara rūpniecības centra Esenes izlūkošanu, kurā nav tikuši ne angļu, ne franču spiegi [18]. Bez karaskolas viņš beidzis Dabaszinātņu fakultāti Maskavas Universitātē 1911.gadā, Medicīnas fakultāti 1923.gadā un Juridisko fakultāti 1933.gadā Latvijas Universitātē [15]. Juridiskās fakultātes lietā Valsts Vēstures arhīvā saglabājusies A.Pekkas autobiogrāfijas rindas, kā 1917.gadā viņu "meklēja rokā, lai atriebtos par darbību, kurai pateicoties Kerenska valdībai tika ar dokumentiem pierādīts, ka lielinieku grupas atbildīgās personas strādā ar naudu, ko viņiem ik mēnešus pārved uz zināmu banku Zviedrijā vācu ģenerālštābs". [16]

Arhitektūrā Aleksandrs Klinklāvs izstrādājis Finansu ministrijas, Ērenpreisa velosipēdu fabrikas un Latvijas Sarkanā Krusta sanatoriju projektus, no kuriem nozīmīgākais ir Tērvetes tuberkulozes sanatorijas projekts [3,11]. Ostvalds Tīlmanis, Rīgas pilsētas virsarhitekts, veiksmīgi apvienojis administratīvo darbu ar jaunradi. Izmantojot sekciju tipu plānojuma principus, uzceltas blokmājas Jāņa Asara ielā pie Grīziņkalna. [3,11,12]

Alfreds Laukirbe izstrādājis Jelgavas viesnīcas metus. Pēteris Arends vadījis Brīvdabas muzeja celtņu uzstādīšanu, sarakstījis grāmatas "Rundāles pils", "Rīgas pils" un "Kuršu sēta". [3]

No izdevniecības darbiniekiem Universitātē studējuši [3,17] Miķelis Gopers, ģenerāļa Kārļa Gopera dēls, izdevniecības "Zelta ābele" īpašnieks un vadītājs, Helmārs Rudzītis, apgāda "Grāmatu draugs" īpašnieks un vadītājs, rakstnieks Jānis Grīns, izdevniecības "Valters un Rapa" vadītājs, Jānis Kadilis, izdevniecības "Valters un Rapa" vicedirektors, Pēteris Mantnieks — Kartogrāfijas institūta vadītājs un īpašnieks, H.Rudzītis izveidojis arī skaņu plašu rūpnīcu "Bellacord Electric". No žurnālistiem minami Kārlis Roze — Latvijas Telegrāfa aģentūras (LTA) vicedirektors, rakstnieks Jūlijs Lācis — žurnāla "Atpūta" galvenais redaktors, romāna "Mūža meža maldi" autors, rakstnieks Ēriks Raisters, laikraksta "Rīts" redaktors, publicists Viktors Baltkājis "Brīvās Zemes"un "Rīts" speciālkorespondents Londonā, Žanis Unāms, vairāku grāmatu autors Konstantins Karulis "Brīvās Zemes" ārlietu nodaļas redaktora palīgs, un Pēteris Blaus, laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors. [3,15] Kārlis Upesleja rediģējis laikrakstus "Students", "Dzelzceļu Vēstnesis", bijis Kara muzeja pārzinis.

Universitāti beiguši literatūrzinātnieki Krišjānis Ancītis, Arnolds Apalups un esejiste Zenta Mauriņa, studējusi teātra kritiķe Paula Jēgere–Freimane. Zenta Mauriņa bija pirmā sieviete Latvijā, kas ieguvusi Dr.phil. grādu literatūrā. Daudz lasīti viņas darbi: "Jānis Poruks un romantisms", "Dostojevskis", "Pārdomas un ieceres", "Baltais ceļš", "Dzīves apliecinātāji", "Dante — tagadnes cilvēka skatījumā", "Grāmata par cilvēkiem un lietām" un "Saules meklētāji". [3,17] Valodnieks Alvils Augstkalns bijis Izglītības ministrijas Valodas krātuves pārzinis, bet bibliogrāfs Kārlis Egle, LU brīvklausītājs — Misiņa bibliotēkas pārzinis.

Rakstnieks Aleksandrs Grīns LU studējis medicīnu un vēsturi, strādājis laikraksta "Brīvā Zeme" (1933—1938) redakcijā, bijis laikraksta "Rīts" (1934—1936) redaktors. Viņš saņēmis kultūras fonda balvu par romāniem "Nameja gredzens" (1932), "Sarkanais jātnieks", "Pelēkais jātnieks" (1938) un "Dvēseļu putenis" (1—3, 1933—1934) [3,17].

Universitātes durvis Medicīnas fakultātē vēris Aleksandrs Čaks, Tieslietu fakultātē — Jānis Plaudis, Ēriks Ādamsons, Jānis Grots, Leonīds Breikšs, Filoloģijas fakultātē — Mārtiņš Zīverts, Zinaida Lazda, Lauksaimniecības fakultātē — Jānis Klīdzējs, Filoloģijas un Tieslietu fakultātē — Jānis Medenis [3,17]. A. Čaks pazīstams ar darbiem "Sirds uz trotuāra" (1928), "Es un šis laiks" (1928), "Mana paradīze" (1932), "Poēma par ormani" (1930), "Umurkumurs" (1932) un latviešu strēlnieku varoņepu "Mūžības skartie" (1—2, 1937—1938). J.Plauža spalvai pieder dzeju krājumi "Fatamorgāna", "Panama galvā", romāni "Ģimnāzisti", "Ziemeļnieks". Ēriks Ādamsons dzejas apkopojis krājumos "Sudrabs ugunī" (1932), "Ģerboņi" (1937), "Saules pulkstenis" (1941), bet stāstus — grāmatās "Smalkās kaites" (1931) un "Lielais spītnieks" (1942). J.Grota talants izskanējis lirikā "Pavasara ūdeņi" (1925), "Vējš no jūras" (1927), "Vakara mākoņi" (1930), "Dziļos sniegos" (1937), lugās "Meža dziesma" (1929), "Sveiki brīvā Latvijā" (1929), "Puškins" (1937). Leonīds Breikšs atzinību ieguvis galvenokārt ar patriotiskiem dzejoļiem "Lūgšanu" ("Kungs, kas zāles čukstus dzirdi"), "Himnu" ("Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai") un "Latviešu ticība".

Jānis Medenis, "Latviešu konversācijas vārdnīcas" sekretārs (1927—1937), izkopis savu īpatnēju izteiksmes veidu dzeju krājumos "Torņi pamalē" (1926), "Tecila" (1933), "Varenība" (1936).

Mārtiņš Zīverts, Nacionālā teātra (1938—1940) un Dailes teātra (1940—1944) dramaturgs, ievērību ieguvis ar lugām "Nafta" (1931), "Āksts" (1938), "Cilvēks grib dzīvot" (1939), "Ķīnas vāze" (1940), jaunais rakstnieks Jānis Klīdzējs — ar pirmo romānu "Jaunieši"(1939), bet Zinaīda Lazda — ar dzejoļu grāmatām "Zaļie vārti" (1936) un "Staru viesulis" (1941).

Filoloģijas fakultāti beidzis rakstnieks Rihards Rudzītis, Tieslietu fakultāti — rakstnieks Jonāss Miesnieks, Arvīds Grigulis un Valdemārs Sauleskalns. [3,17]

No Latvijas Universitātes absolventu un studentu lielās akadēmiskās saimes atzīmēti tikai nedaudzi tās pārstāvji. Daudzi palikuši neminēti. Viņu ieguldījumu tēvzemes attīstībā var izteikt ar Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Dr. K.Ulmaņa vārdiem "Katrs savā darbā, visi valsts darbā".

Latvijas jaunā nacionālā inteliģence augstu turēja ideālus, ko viņiem devusi "Alma Mater" — Latvijas Universitāte, kuras devīze bija un ir "Scientiae et Patriae" (Zinātnei un Tēvzemei).

Zinātniskās vēres:

10. Zinātne Tēvzemei divdesmit gados, 1918.—1938. / Red. L.Adamovičs. — Rīga, 1938. — 412 lpp.

11. Akadēmiķis Jānis Endzelīns. Bibliogrāfija. — Rīga, 1958. — 108 lpp.

12. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. [Rīga]: Izdevniecība Baltika, 1998. — 312 lpp.

13. Latvijas arhitektūras meistari / Red. O.Buka, J.Krastiņš, I.Strautmanis, J.Lejnieks.— [Rīga]: RTU Arhitektūras fak., 1995. — 286 lpp.

14. Latvijas Universitātes absolventi — juristi 1919.—1944. Dzīves un darba gaitas. / Sakārtojis L.Lapiņš. — Rīga, 1999. — 504 lpp.

15. Dreijeris K. Valsts elektrotehniskā fabrika — VEF (1919.—1940.) // Technikas apskats, 1990., Nr.116 (Kanāda). — 13.—20.lpp.

16. Grosvalds I. Izlūks un ārsts Andrejs Pekka. // "Latvijas Ārsts", 8.pielikums. — Rīga, 1999. — 16 lpp.

17. Andrejs Pekka / Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 7427. fonds, 1.apraksts, 1480. lieta.

18. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. / Atb.red. V.Hausmanis. — Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1992. — 414 lpp.