Valstu skolas uz tūkstošgades sliekšņa

27. oktobrī Jūrmalā notika konference "Izglītība Baltijas valstīs, 21. gadsimtā ieejot"

Par pašu starptautisko konferenci

Ar devīzi "Nerunā par problēmām, runā par problēmu risinājumiem!" 27. oktobrī spraigu darba dienu Jūrmalā vadīja vairāk nekā divsimt izglītības darbinieku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Uz pirmo tik plaša vēriena starptautisko arodbiedrību konferenci "Izglītība Baltijas valstīs, 21. gadsimtā ieejot" viņus bija pulcinājusi tās rīkotāja — Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA). Konferences sagatavošanā un norisē piedalījās divas Lietuvas arodbiedrības — Lietuvas izglītības darbinieku arodbiedrība un Lietuvas skolotāju arodbiedrība, kā arī divas Igaunijas arodbiedrības — Igaunijas izglītības darbinieku arodbiedrība un augstskolu arodbiedrība "Universitas". Konferences rīkotājiem finansiālu palīdzību sniedza zviedru arodbiedrība "Lärarförbśndet".

Konferenci atklāja LIZDA priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča, kura uzsvēra, ka izglītības darbiniekus un tos pārstāvošās arodbiedrības jebkurā pasaules malā vieno kopīgi uzdevumi, proti, ir jānodrošina konkurētspējīga izglītība visiem cilvēkiem mūža garumā; jāuzlabo mācību process un pedagoga statuss; jāaizstāv bērna, skolēna, studenta un pedagoga tiesības un intereses. Protams, savas problēmas katram ir jārisina savās mājās, tomēr kaimiņu padoms, pieredze un atbalsts lieti noder ikvienam. Tādēļ LIZDA priekšsēdētāja pauda gandarījumu par Baltijas valstu augsto amatpersonu līdzdalību konferencē.

Par ainu izglītības nozarē savā valstī ziņojumus sniedza Igaunijas izglītības un zinātnes ministrs Teniss Lukas, Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns un Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Daiņus Numgaudis, kā arī visu Baltijas valstu izglītības darbinieku arodbiedrību vadītāji.

LIZDA priekšsēdētāja savā uzrunā atzina, ka līdz šim Latvijā veiktie pārkārtojumi ir bijuši gan vērtīgi, gan nepārdomāti un pārsteidzīgi. LIZDA uzņemas līdzatbildību par tām reformām, kuras to izstrādes gaitā ir saskaņotas ar arodbiedrību. Par lielāko sasniegumu A. Harbaceviča uzskata to, ka arodbiedrības un izglītības darbinieku spiediena rezultātā pēdējos gados ir apturēta pedagogu algu lejupslīde salīdzinājumā ar vidējo darba samaksu valstī. Tomēr ir skaidrs, ka patlaban tās ir vairāk spēles ar skaitļiem, nevis būtisks pienesums naudas maciņā. Pedagogs nejūt, ka darba samaksas ziņā būtu panāktas būtiskas pozitīvas pārmaiņas. Nākamā gada budžetā ir iestrādātas summas, kas nedaudz ļaus paaugstināt skolotāju darba samaksu, bet diemžēl nav paredzēta nauda augstskolu pedagogu algas paaugstināšanai un mērķdotācijas pirmsskolas pedagogu darba samaksai. LIZDA ir pieprasījusi neatliekamas sarunas par šiem jautājumiem ar valdību, tomēr rodoties iespaids, ka valdība no tām cenšas izvairīties.

Kā lielāko izglītības nozares trūkumu LIZDA priekšsēdētāja minēja ilglaicīgas izglītības attīstības programmas, kas apstiprināta Saeimā, trūkumu. Tas, ka programmas izstrāde aizkavējās, jāvērtē ne vien kā Izglītības un zinātnes ministrijas neizdarība, bet kā visas valsts problēma, kuras pamatā ir biežās valdību maiņas. Tomēr pozitīvi vērtējams tas, ka maz pamazām valdība un Saeima apzinās sociālā dialoga nepieciešamību un reāli iesaista sabiedrību lēmumu izstrādē.

Konferences dalībnieki diskutēja par situāciju izglītības jomā, aktuālākajām problēmām dažādās izglītības pakāpēs un to iespējamiem risinājumiem, kā arī runāja par pedagoga statusu un sociālā dialoga uzlabošanas iespējām katrā no Baltijas valstīm. Speciālisti dalījās pieredzē par jau veiktajām izglītības reformām un pārsprieda, kādi pārkārtojumi nozarē īstenojami nākotnē.

Pēcpusdienā uz pārrunām par konkrētām izglītības jomām pulcējās sešas darba grupas, kurās notika spraigas diskusijas par būtiskiem jautājumiem.

Pirmsskolu iestāžu darba grupa, analizējot situāciju, uzsvēra, ka ļoti negatīvi pirmsskolu iestāžu darbu ietekmēja 1999. gada grozījumi Izglītības likumā, pilnībā nododot pašvaldību pārziņā gan pedagogu darba samaksu, gan iestādes uzturēšanas izdevumus. Nepietiekamais finansējums ir viens no būtiskākajiem cēloņiem kvalificētu pedagoģisko darbinieku trūkumam. Savukārt, izņemot no Izglītības likuma normu par piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanu skolai, tika panākts, ka no 129 005 skolas vecuma bērniem tikai 65 808 bērni — aptuveni puse — tiek sagatavoti skolai izglītības iestādē, tādējādi aizvien vairāk pieaug to pirmklasnieku skaits, kas ierodas skolā pilnīgi nesagatavoti mācību darbam. Valsts, deleģējot atbildību par pirmsskolas izglītību kā izglītības pirmo pakāpi pašvaldībām, ir radījusi grūtības pamatizglītības ieguvē. Darba grupa pauda viedokli, ka pirmsskolas izglītībai ir jābūt valsts aprūpē un tai jāieņem nozīmīga vieta izglītības sistēmā. Valsts budžetā jāparedz izglītības finansējums pirmsskolas izglītības ieguvei, lai tā būtu bezmaksas un pieejama visiem.

Ar 2001. gada 1. septembri stāsies spēkā prasība, ka pirmsskolas izglītības iestādē pedagoģiskajiem darbiniekiem nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība. Tā kā līdz šim valstī šāda prasība nav bijusi obligāta, pirmsskolas iestādēs ar augstāko izglītību strādā tikai 37% pedagogu. Tomēr tālākizglītība ir apgrūtināta, jo, salīdzinot ar pirmsskolu pedagogu darba algu, izglītības apguves izmaksas ir pārāk augstas. Tādēļ šī darba grupa rosināja IZM sakārtot studiju kreditēšanu tā, lai pedagogiem ar vidējo pedagoģisko, vidējo speciālo vai vidējo vispārējo izglītību tiktu dzēsti kredīti, ja pēc studijām viņi turpinās darbu pirmsskolas mācību iestādē.

Skolu darba grupa aktualizēja jautājumus par skolu tīkla optimizāciju sakarā ar bērnu skaita samazināšanos, darbu apvienotajās klasēs, mācību gada garumu, vietējo pašvaldību atbildību par izglītības kvalitāti un interešu izglītību, skolotāja sociālajām garantijām un citām būtiskām lietām. Skolu darba grupa uzsvēra, ka ir jāapzina skolotāju reālā darba slodze, nosakot kopējo darba laiku un samaksājot par visu padarīto. Svarīgi ir arī nostiprināt vienotu attieksmi valdībā un sabiedrībā pret skolotāja tālākizglītības nepieciešamību, kas ir saskaņā ar pieeju "izglītība mūža garumā".

Profesionālās izglītības darba grupa par būtiskākajiem nozares attīstības šķēršļiem uzskata vienotas izglītības politikas trūkumu, izglītības iestāžu pakļautības sadrumstalotību, kā arī darba devēju vājo piesaisti un minimālo atbildības slogu profesionālās izglītības jomā. Darba devēju atbildība nav noteikta likumdošanā, līdz ar to viņi nepiedalās profesionālās izglītības attīstības veicināšanā, bet ir tikai patērētāji. Darba grupas pārstāvji tādēļ rosināja noteikt darba devēju atbildību izglītības procesā. Svarīgs uzdevums profesionālās izglītības jomā ir arī izglītības iestāžu reģionāla sakārtošana.

Ļoti daudz smagu problēmu jāatrisina augstākās izglītības jomā, lai izvestu to no krīzes situācijas. Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti un valsts konkurētspēju, augstākās izglītības darba grupa pieprasīja sakārtot augstskolu pedagogu darba samaksas paaugstināšanas jautājumu, paredzot papildu finansējumu, rosināja plašāk un kvalitatīvāk iesaistīt sabiedrību augstākās izglītības politikas izstrādē un īstenošanā, slēgt līgumus starp augstskolām un Ministru kabinetu, kā arī panākt, lai kopējais finansējums augstākajai izglītībai pakāpeniski sasniegtu Eiropas Savienības līmeni.

Darba grupa "Izglītības iestādes un pašvaldības" secināja, ka nav vienotas politikas pašvaldību attieksmē pret izglītības iestādēm. Daudzām pašvaldībām nepietiek līdzekļu, lai uzturētu izglītības iestādi. Valsts ar likumu ir uzlikusi pienākumus, bet nepietiekami nodrošinājusi finansējumu šo funkciju veikšanai. Darba grupa ieteica visu pedagoģisko darbinieku algas ieskaitīt mērķdotāciju veidā pašvaldību budžetos pēc principa, ka finansējums iet līdzi skolēnam. Pašreizējos budžeta apstākļos pašvaldības nevēlas slēgt trīspušu vienošanos — izglītības iestādes vadītājs, arodorganizācijas priekšsēdētājs un pagasta pašvaldība — par finansu un materiālo līdzekļu nodrošinājumu izglītības iestādes nepārtrauktai darbībai. Šādu vienošanos noslēgšana būtu garants turpmākai izglītības iestādes attīstībai. Vēl šīs darba grupas speciālisti rosināja pedagogu tālākizglītības izdevumus neaplikt ar sociālo un ienākumu nodokli, kā arī izveidot vienotu Pašvaldību savienības tālākizglītības fondu, kas veicinātu pedagogu profesionālo izaugsmi.

Sestā darba grupa sprieda par arodbiedrības taktiku un metodēm cīņā par pedagogu statusa uzlabošanu. Izskanēja atziņa, ka pedagogi diemžēl ir politiski neaktīvi, tādēļ, aizstāvot savu biedru intereses, jo aktīvi nākas darboties arodbiedrībām. Tās aktīvi iesaistās gan izglītības sistēmas reformu plānošanā un uzsākšanā, gan pedagogu tālākizglītības jautājumu risināšanā. LIZDA uzskata, ka ir jāuzlabo sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, lai būtu iespējams skaidrot sabiedrībai par pedagogu problēmām un to sociālo statusu pie mums un citās valstīs.

Konferences noslēgumā tika pieņemta rezolūcija, kurā apkopotas darba gaitā arodbiedrības aktīvistu izvirzītās prioritātes izglītības sistēmas visu posmu sakārtošanā un sekmīgā attīstībā.

Marika Līdaka, ‘"LV" iekšlietu redaktore

Izglītības ministrs Kārlis Greiškalns:

Runa starptautiskajā arodbiedrību konferencē "Izglītība Baltijas valstīs, 21. gadsimtā ieejot" Jūrmalā 2000. gada 27. oktobrī

Godātie konferences dalībnieki un viesi!

Man ir patiess prieks un gods sveikt jūs visus mūsu kūrortpilsētā Jūrmalā savā un Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas vārdā.

Esmu īpaši gandarīts, ka konferences viesu vidū ir arī mani kolēģi – Igaunijas Republikas izglītības ministrs Tenis Lukas un Lietuvas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Daiņus Numgaudis. Ceru, ka konferences gaitā mums būs iespēja gūt plašāku ieskatu par trīs Baltijas valstu izglītības attīstības pamatvirzieniem un problēmu risinājumiem, kā arī risināt dialogu ar mūsu sociālajiem partneriem – izglītības un zinātnes arodbiedrību pārstāvjiem un vadītājiem.

Šis laikmets raksturīgs ar ekonomisko procesu globalizāciju, strauju informācijas un saziņas tehnoloģiju attīstību, atvērta un demokrātiska tipa sabiedrības veidošanos. Visas šīs pārmaiņas nenovēršami ienāk ikkatras valsts un indivīda dzīvē, izvirzot īpaši augstas prasības izglītības kvalitātei un pirmām kārtām – skolotājiem, augstskolu mācību spēkiem un izglītības vadītājiem. Ievērojami mainās skolotāja un skolēna savstarpējās attiecības un skolotāja loma izglītības procesā. Tādēļ skolotāju izglītošana ir mūsu izglītības sistēmas un arī starptautiskās sadarbības augstākā prioritāte.

Izglītības reformu procesu Latvijā, es domāju, arī Igaunijā un Lietuvā, nosacīti var iedalīt divos posmos: pirmais posms sākās līdz ar neatkarības atjaunošanu un tā uzdevums bija pārveidot iepriekšējā režīma centralizēto, ideoloģizēto izglītības sistēmu un pārvarēt tās sekas.

Otrā posma, kurš nosacīti sākās 90. gadu vidū, uzdevums ir izveidot modernu, konkurētspējīgu izglītības sistēmu, nodrošinot vienlīdzīgas izglītošanās iespējas ikvienam sabiedrības loceklim saskaņā ar viņa spējām, interesēm un tirgus ekonomikas prasībām, pie tam neatkarīgi no viņa vecuma, dzimuma, dzīvesvietas, sociālā un mantiskā stāvokļa. Sabiedrība aizvien vairāk novērtē izglītības nozīmi un nepieciešamību ne vien bērnībā un agrīnā jaunībā, bet visas dzīves laikā. Politiķu, izglītības vadītāju un pedagogu uzdevums ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt šīs sabiedrības vajadzības. Tas ir ļoti grūts uzdevums ikvienai valstij un valdībai, un vienīgais tā risināšanas ceļš ir cieša sadarbība un dialogs visu šajā procesā iesaistīto sociālo partneru starpā.

Baltijas valstu sadarbība sekmīgi attīstās visos izglītības pārvaldes līmeņos, kā arī nozares speciālistu starpā. Tiek saskaņotas kopējās Baltijas valstu prioritātes sadarbībai ar Ziemeļvalstīm, viedokļi un nostāja Eiropas Padomes, Baltijas jūras valstu padomes, UNECSO un citu starptautisko organizāciju komitejās un darba grupās. Pirms nedēļas mans igauņu kolēģis Tenis Lukas un es piedalījāmies Eiropas Padomes valstu izglītības ministru konferencē Krakovā, kurā tika izvērtēti Eiropas Padomes izglītības programmu rezultāti laika posmā no 1997. līdz 2000.gadam un pieņemta darbības programma turpmākajiem četriem gadiem. Baltijas valstis apliecinājušas sevi kā šīs organizācijas pilntiesīgas locekles. Tā, piemēram, kopš 1992.gada vairāk nekā 300 Latvijas pedagogi ar Eiropas Padomes stipendijām piedalījušies tālākizglītības semināros 29 Eiropas valstīs, savukārt Latvijā organizēti 4 starptautiski semināri, uz kuriem uzaicināti pedagogi no visām Eiropas Padomes valstīm. Lielu atzinību guva 1999.gada jūlijā Jūrmalā rīkotais starptautiskais simpozijs "Informācijas tehnoloģijas skolās — investīciju stratēģija", par kura sagatavošanu un norisi vislielākā atzinība pienākas Latvijas izglītības informatizācijas projekta vadītājiem un īstenotājiem.

Atzinību pelna arī ar Eiropas Padomes un Sorosa fonda atbalstu izstrādātā mācību grāmata "Baltijas valstu vēsture", kura tapusi trīs valstu vēstures speciālistu un skolotāju darba rezultātā un izdota igauņu, latviešu, lietuviešu, angļu un vācu valodā. Turpinās darbs pie "Baltijas vēstures avotu grāmatas" sagatavošanas.

Daudzi mūsu valstu studenti, pedagogi, zinātnieki un izglītības pārvaldes darbinieki kopš valstiskās neatkarības atgūšanas mācījušies un stažējušies Ziemeļvalstīs ar Ziemeļvalstu Ministru padomes stipendijām, apgūstot šo valstu uzkrāto pieredzi un veicinot savstarpējos kontaktus un izpratni mūsu valstu un cilvēku starpā. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība izglītībā 90. gados tika izvērtēta tāda paša nosaukuma konferencē, kura notika šā gada maijā Jūrmalā. Konferencē piedalījās vairāk nekā 120 parlamentārieši, ministriju, augstskolu, izglītības iestāžu, nevalstisko organizāciju pārstāvji un projektu vadītāji no 8 reģiona valstīm. Tajā galvenā vērība tika veltīta sadarbībai tieši skolotāju izglītošanā. Tika izvērtēta Ziemeļvalstu Ministru padomes ierosinātā un finansētā "Ziemeļvalstu darbības programma skolotāju tālākizglītībā Baltijas valstīs", kura izstrādāta un īstenota saskaņā ar mūsu noteiktajām prioritātēm.

Ne mazāk svarīgs ieguvums kā Ziemeļvalstu ekspertu pieredze, jaunas atziņas un prasmes ir šī projekta gaitā veidojusies sadarbība pedagoģisko augstskolu, skolu, pašvaldību, izglītības ministriju darbinieku vidū, kā arī profesionālie kontakti un praktiska sadarbība Baltijas valstu speciālistu un institūciju starpā. Kopīgais darbs Ziemeļvalstu—Baltijas projektu ietvaros bija vērtīga ilgtermiņa starptautiskās sadarbības pieredze visām trijām Baltijas valstīm. Pateicoties tam, ka programma tika veidota un īstenota kā vienlīdzīgu partneru sadarbība un Baltijas pusei tika uzticēta liela atbildība par tās sekmīgu norisi, atsevišķu projektu vadību uzticot arī augstskolu pasniedzējiem un pieredzējušiem pedagogiem praktiķiem, tika veicināta arī skolotāju pašapziņa, ticība savām spējām, prasme veidot un ieviest jaunas mācību programmas un metodes, kā arī sekmēta demokrātiskas skolas veidošanās.

Šogad uzsākti projekti "Skolotāju pirmsdiploma izglītības pilnveidošana Baltijas valstīs" un "Skola visiem" (bērnu un jauniešu ar speciālām vajadzībām integrācija izglītības sistēmā). Ziemeļvalstis mums ir vislabākais paraugs, kā kaimiņvalstīm sadarboties, un tas ir īpaši nozīmīgi laikā, kad visas trīs Baltijas valstis ir paudušas ciešu apņēmību kļūt par pilntiesīgām Eiropas Savienības loceklēm. "Eiropa bez robežām" uzliek par pienākumu nodrošināt arī brīvu iedzīvotāju, preču un pakalpojumu kustību un novērst visus šķēršļus, kas varētu kavēt šo kustību. Šajā ziņā Baltijas valstis ir spērušas vairākus nozīmīgus soļus. Kopš šā gada ir spēkā līgums par vienoto Baltijas izglītības telpu vidējā vispārējā un profesionālajā izglītībā (līdz augstākās izglītības pakāpei). Šis līgums paver iespēju visu Baltijas valstu pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem iestāties un mācīties arī kaimiņvalstu vidējās izglītības iestādēs ar tādiem pašiem noteikumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem. Līgums garantē arī mācību un prakšu periodu, kā arī sekmju un profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu.

Šā gada februārī tika parakstīts līgums par izglītības kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu Baltijas valstīs, kas paredz, ka kādā no Baltijas valstīm izsniegtais diploms dod vienlīdzīgas tiesības turpināt izglītību arī abās pārējās Baltijas valstīs. Tiek veidots Baltijas izglītības programmu reģistrs, ko ievietos nozaru ministriju mājas lapās un kas būs pieejams visiem interesentiem. Ir sagatavots un līdz šī gada beigām tiks parakstīts līgums par kopējo Baltijas augstākās izglītības telpu, kas ir solis kopējās Baltijas — Ziemeļvalstu augstākās izglītības telpas izveidē. Ir uzsākta kopējas Baltijas — Ziemeļvalstu "Augstākās izglītības rokasgrāmatas" sagatavošana, kurā būs aprakstītas visu šo valstu izglītības sistēmas un noteikumi iestājai augstskolās. Nākamais projekts paredz veikt visu Baltijas un Ziemeļvalstu augstākās izglītības kvalifikāciju salīdzināšanu un sagatavot savstarpējas rekomendācijas augstākās izglītības diplomu atvieglotai atzīšanai.

Diplomatzīšanas jomā Latvija ir ļoti sekmīgi darbojusies Eiropas mērogā, Eiropas Komisijas, Eiropas Padomes un UNESCO darba grupu sastāvā, aktīvi strādājot pie starptautiskajām rekomendācijām diplomatzīšanas kritērijiem un procedūrām, kā arī pasākumiem Boloņas deklarācijas "Par vienoto Eiropas augstākās izglītības telpu" praktiskai ieviešanai. Latvijas pārstāvis Dr. Andrejs Rauhvargers 2000.gada maijā tika ievēlēts par Eiropas Padomes un UNESCO diplomatzīšanas tīkla (ENIC) prezidentu. 2001.gadā Latvija un Rīga ir izraudzīta arī par Eiropas diplomatzinēju konferences rīkotāju.

Eiropas Komisija un Zviedrija, kura 2001.gada janvārī pārņems Eiropas Savienības prezidentūru, atbalstījusi arī mūsu ierosinājumu nākamā gada jūnija nogalē rīkot Rīgā Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu izglītības ministru konferenci. Šis ir ļoti atbildīgs pienākums un vienreizēja iespēja apliecināt sevi Eiropas mērogā ne vien konferences rīkotājai — Izglītības un zinātnes ministrijai —, bet visai mūsu izglītības nozarei.

Jau vairākkārt kopš savas stāšanās izglītības un zinātnes ministra amatā esmu paudis pārliecību, ka izglītība Latvijā ir laba. To apstiprina arī Eiropas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertu ziņojums par Latvijas valsts izglītības politiku, kuru kopā ar ziņojumiem par mūsu kaimiņvalstu izglītības politiku pieņēma šā gada 26. un 27.jūnijā šīs organizācijas Izglītības komitejas apspriedē Helsinkos. Veiktā analīze liecina, ka mūsu pašu izdarītie secinājumi un izvēlētais attīstības kurss ir pareizi, un tas dod papildus spēku. OECD ziņojumā pausts aicinājums uz izlēmīgāku rīcību, izglītības reformu no stratēģisko programmu un koncepciju izstrādes virzot uz to īstenošanu un izmaiņu ieviešanu izglītības iestāžu līmenī. Šā gada laikā Izglītības un zinātnes ministrijas vadība izvirzījusi trīs galvenos uzdevumus:

• pedagogu darba samaksas būtiska paaugstināšana,

• izglītības izmaksu efektivitātes paaugstināšana,

• ministrijas struktūras reorganizācija.

Esmu gandarīts, ka izlēmīgas un saskaņotas rīcības rezultātā ir izdevies uzsākt šo ieceru īstenošanu: valdībā ir apstiprināti jauni pedagogu darba samaksas noteikumi un pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiks.

Mēs esam vienisprātis ar jums, arodbiedrību pārstāvjiem, ka darba samaksas jautājums ir visnozīmīgākais jautājums, jo, nepalielinot pedagogu darba samaksu, nepaaugstināsies pedagoga profesijas prestižs, nebūs iespējams piesaistīt darbam izglītības iestādēs jaunus, kvalificētus speciālistus, līdz ar to netiks nodrošināta izglītības kvalitāte, netiks veiktas izglītības satura reformas un ieviestas daudzas citas pozitīvas pārmaiņas. Apstiprināts un ar 1.septembri stājies spēkā arī izglītības sistēmas reformu plāns izmaksu efektivitātes paaugstināšanai, kas aptver vispārējo vidējo izglītību, profesionālo izglītību un interešu izglītību. Šajā un nākamajos gados izglītības nozarē tiks ieguldīti lieli papildu līdzekļi, tādēļ ir svarīgi, lai katrs lats tiktu izmantots lietderīgi un valsts budžeta līdzekļus saņemtu sakārtota, efektīvi funkcionējoša nozare, kura pilnībā spēj veikt savas funkcijas un apmierināt sabiedrības vajadzības.

Izglītības un zinātnes ministrijas reorganizācijas uzdevums ir radīt efektīvi funkcionējošu izglītības vadības sistēmu, kas spētu vadīt un īstenot izglītības politikas un finansu stratēģijas izstrādi, nodrošināt fundamentālo pārmaiņu īstenošanu, koordinēt sadarbību ar visām procesā iesaistītajām pusēm, un pirmām kārtām – ar pedagogiem.

Es vēlu mums visiem veiksmīgu darbu, daudz jaunu ierosmju turpmākajam darbam un aicinu uz atvērtu dialogu.