Cilvēks, dzīve, dzīvesgājums — dainu gudrības gaismā

31. oktobrī — Krišjāņa Barona 165. dzimšanas dien

Ar rudens ziedu pušķiem pie Krišjāņa Barona pieminekļa Vērmanes dārzā un piemiņas brīdi viņa atdusas vietā Lielajos kapos izskanēja Dainu tēva 165.dzimšanas dienai veltītā Dainu nedēļa Rīgā. To ievadīja folkloras lasījumi "Kas atslēgs tautas dziesmu?" Krišjāņa Barona muzejā, kas šogad arī ir jubilārs. Dainu tēva pēdējā dzīvesvietā Krišjāņa Barona ielā muzejs tika atvērts viņa 150.dzimšanas dienā, un aizvadītajos piecpadsmit gados to apmeklējuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku no visiem Latvijas novadiem un daudzām pasaules valstīm. Svētku nedēļā muzejs ģimenes aicināja uz tradicionālajām folkloras darbnīcām, kur katrs varēja izmēģināt savu prasmi Dainošanas, Dūdinieku, Stāstnieku, Rotaļu un Koklēšanas darbnīcās.

Plašu programmu piedāvāja Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centrs. Notika IV starptautiskais kokļu simpozijs ar vairākiem koncertiem un kokļu meistarklasi, ko vadīja pazīstami latviešu koklētāji un ārzemju speciālisti. Interesenti varēja iepazīties ar jauniešu folkloras kustības projektu "Pulkā eimu, pulkā teku" un tā vadītājiem. Notika folkloras koncerts, kurā piedalījās tādas populāras kopas kā Rīgas "Dandari", Līvānu "Ceiruleits", Jelgavas "Dimzēns", Druvienas "Pērlis" un Makašānu "Kūkleite".

Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē 31.oktobrī notika Latviešu folkloras krātuves un Latvijas antropologu biedrības rīkota konference "Cilvēks, dzīve, stāstījums". Tajā līdz ar folkloristiem un filologiem piedalījās psihologi, sociologi, antropologi un vēsturnieki, apliecinot pārliecību, ka folklora nav tikai skaisti mīti par seniem notikumiem un atskatu pagātnē, bet rodas ik dienas. Kā sacīja filoloģijas doktors Guntis Pakalns, mēs nevienu dienu neiztiekam bez folkloras. Tā ir kā gaiss, kuru elpojam, un folkloristika ir zinātne, kas cilvēkam ļauj labāk saprast dzīvi un sevi pašu un var palīdzēt orientēties apkārtējās parādībās, izprast, kā tiek manipulēts politikā un televīzijas reklāmā. Tas rada veselīgāku attieksmi pret dažādām parādībām, ļauj dažkārt pasmieties un paironizēt par sevi un dzīvi. Un dzīvot kļūst vieglāk.

Par zinātnisko konferenci plašāk kādā no nākamajiem numuriem. Šajā — raksts, ko sagatavojusi literatūras zinātniece Saulcerīte Viese, kas kopā ar dramaturgu Gunāru Priedi un Krišjāņa Barona muzeja vadītāju Rūtu Kārkliņu pirms piecpadsmit gadiem sagatavoja pirmo plašāko izstādi par Krišjāņa Barona mūža devumu, kas tika parādīta arī Vācijā, Zviedrijā un Somijā.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

"Dievs viņu glabāja par liecinieku brīvības un taisnības uzvarai"

Krišjāņa Barona tuvinieki atceras, ka savā mūžā viņš teicis vienu vienīgu runu — 75. dzimšanas dienā, kad Burtnieku namā pie viņa negaidot bija ieradušies draugi un cienītāji:

"Es esmu dziļi kustināts par parādīto godināšanu, kas ir tik liela un nestāv samērā ar manu darbu, ko esmu darījis. Bet es varu solīties, ka uz priekšu strādāšu tāpat kā līdz šim. Darbs aizvien būs mana dzīves devīze. Jāvēlas, ka darbs būtu arī visu mūsu dzīves devīze. Tāpēc lai dzīvo darbs un darbinieki!"

Kā nenoguris darba darītājs ar rimtu valodu, apdomīgu vārdu, stingru, vingru gaitu, taisnu stāju un baltu bārzdu viņš arī palicis laikabiedru atmiņā un pamazām saplūdis ar nesteidzīgo, bet mūžam darbīgo tautasdziesmu Dieviņa tēlu. Ne velti bērni, uz skolu steigdamies, centušies viņam patrāpīties ceļā, cerēdami, ka tad todien mācībās labāk veiksies. Bet viņa mazmeita, ciemos pie viņa aizvesta un svešā vietā nemierīgi gulēdama, piepeši naktī sajutusi, ka pāri viņas sīkajam augumam saudzīgi nogulst vecātēva roka. Mierinājums, ko šī roka bērnam sniedz, paliek kā simbols Lidijas Baronas attiecībām ar vecotēvu: "Pie viņa un ap viņu bija miers, paļaušanās un uzticēšanās viņam."

Kad pirms piecpadsmit gadiem mēs kā lielus tautas svētkus svinējām Krišjāņa Barona jubileju, viņš godam tika cildināts kā liela darba darbinieks. Pirmais zinātņu popularizētājs — enciklopēdists latvietis, pirmā mūsu demokrātiskā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" redaktors, klasiskā dzejoļa "Kalna strauts" autors, un, protams, astoņās grāmatās satilpinātā lielā "Latvju dainu" krājuma sakopotājs un nākamajām paaudzēm atdevējs. Vīrs, kurš zināja — tautasdziesmas ir dzīvības avots. Pats viņš bija vienkāršs un skaidrs kā tautasdziesma, kas nepazīst augstus vārdus un izlikšanos. Toreiz daudz tika izdarīts Krišjāņa Barona piemiņas atdzīvināšanai un dainu pasaules atklāsmei, izpratnei par tautas vēstures, ētikas un estētikas likumībām, kas slēpjas tautas dzejas dziļākajos slāņos. Radās priekšnoteikumi, lai jauna tipa folkloras un mitoloģijas izpratne varētu veiksmīgi attīstīties šodien.

Dažreiz es domāju — ko gan mēs toreiz nepateicām pietiekami skaidri? Ko nevarējām pateikt? Un vispirms man šķiet — toreiz mēs par maz runājām par prieku un mīlestību. Par tīro, dzirkstošo prieku, ar kādu Krišjānis Barons strādāja, un par mīlestību pret savējiem, pret draugiem, pret laikabiedriem, kas ar apbrīnojamu enerģiju darbojās, lai veidotu cilvēka cienīgu dzīvi savā dzimtenē. Atkal pāršķirstot toreiz lasītos Krišjāņa Barona darbus un atmiņas par viņu, nozib kā tālas Jāņuguņu dzirkstis. Ar kādu stāstītāja prieku pirmās latviešu ģeogrāfijas autors grāmatā "Mūsu tēvuzemes aprakstīšana" pa vidu nopietnajam vēstījumam priecājās par kliņģerītēm un magonītēm, kuras jaunas meitas iesēj starp burkānu vagām un lecekšu malās! Ar kādu jautru prasmīgumu "Mājas Viesī" viņš intriģēja savu lasītāju lielo pasaules uzbūves jautājumu apguvē, tēlodams Sauli kā "citu pasaules ložu valdnieci", kas neļauj Zemei un planētām aizklīst tur, kur tām pietrūktu viņas siltuma un gaišuma! Kā Krišjānis Barons kopā ar Dārtu veda savus mazbērnus laukā zvaigžņotā vakarā, lai Burtnieku mājas pagalmā mācītu pazīt lielos zvaigznājus, un kā līdz mūža galam viņš pārjautāja vedeklai un mazbērniem: "Nu ko tu vēl gribētu zināt?" Un tad ar apburošu sajūsmu stāstīja par Tērbatas, Pēterburgas un Maskavas gadiem, par Valdemāru, Alunānu, par cīniņiem ap cenzūru. Lai cik grūti bija šie gadi, kad Barons atradās žandarmērijas uzraudzībā un pat neuzdrošinājās sarakstīties ar tuvākajiem cilvēkiem dzimtenē un kad no četriem bērniem liels izauga tikai viens dēls, gan Barons, gan dzīvesbiedre Dārta zināja — dzīves nelaimes ir šķēršļi, kas jāpārvar un mierīgi jādomā par nākotni. Ne velti mazmeita Lidija runāja par savas vecāsmātes "gavilējošo darba prieku", par viņas mīlošo skatienu, ar kuru viņa pavadīja vecotēvu aizejam pastaigāties garos baltos svārkos, baltiem matiem — "aiziet mans papiņš kā gulbītis balts". Par to, kā ģimenē mīlēja dziedāt, pat "gavilēt", darbu darot, un kā jaunās paaudzes balsīm vecaistēvs bieži pievienoja savu baritonu. Ne viss jauniešu izdarībās un straujumā vectēvam šķita pieņemams, taču viņš zināja, — "modes lietas" ātri pāriet un ar laiku atklājas katra cilvēka īstais, paša veidotais kodols.

Bet bija lietas, par kurām mēs toreiz, pirms piecpadsmit gadiem, arī nevarējām runāt. Par to, ka jaunlatvieši savās sirdīs nesa tautas brīvības un neatkarības ideālu. Ka par šo ideālu krita cīņā ar lieliniekiem Krišjāņa Barona mazdēls Kārlis. Ka Krišjānis Barons bija vienīgais no pirmās nacionālās atmodas sadraudzes, kas piedzīvoja neatkarīgās Latvijas valsti. 1923. gadā, atvadoties Lielajos kapos no cilvēka, kas visu mūžu bija pratis pulcēt ap sevi domubiedrus, nesavtīgus darba darītājus un palīgus, dzejnieks Kārlis Skalbe teica: "Dievs viņu glabāja par liecinieku brīvības un taisnības uzvarai." Bet mazmeita Lidija pēc gadiem atmiņās rakstīja: "Kā algu savam darbam viņš paņēma sev pārklātu brīvās Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu."

Dr. philol. Saulcerīte Viese — "Latvijas Vēstnesim"