Latvietis savā metropolē

Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis:

Nobeigums.

Sākums "LV"Nr.384/385, 31.10.2000

Es meklēju vietā ko citu, prātīgāku. Zināju, ka augstu nav ko tēmēt, bet par naktssargu — kāpēc ne! Nodežūrēju tikai vienu maiņu, un priekšnieks sacīja: "Labāk laidies projām, jo man jau zvana un interesējas, kāpēc es esot pieņēmis darbā "to puķu spekulantu"!"

Puķkopji mani ievēlēja par Rīgas rajona dārzkopības biedrības priekšsēdētāju. Šajā sabiedriskajā organizācijā amatpersonām oficiāli maksāja algu. Statūti bija interesanti — ierindas biedru varēja kooptēt valdē un iecelt par priekšsēdētāju, bet, lai no amata nomestu, kopsapulcē vajadzēja savākt divas trešdaļas dārzkopības biedru. Rīgas rajonā to bija ap desmit tūkstoši — tātad skaidrs, ka vajadzības gadījumā saaicināt nepieciešamo skaitu nebūtu reāli.

Sāku strādāt, pirmās nedēļas jutos kā ne savā ādā. Vājprātīga garlaicība! Neviens nezvana, nevienam neesmu vajadzīgs. Biju pieradis pie sabiedriskas rosības, tāpēc sāku pats sev palielināt slodzi. Siguldā veidojām daiļdārzu: dārzkopības biedrība finansēja celiņu bruģēšanu, no Induļa Rankas iegādājāmies viņa skulptūras. Pēc diviem gadiem Dainu kalnu apmeklēja jau ap 200 tūkstošu krievu tūristu. Ar savu artavu piedalījāmies Siguldas sakopšanā — pilsētas komunālajai saimniecībai pirkām vairākus desmitus tonnu degvielas zāles pļaujmašīnām, tādējādi septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Siguldu regulāri appļāva — citviet Latvijā tā vēl nedarīja.

— Vai tāda kārtības mīlestība jums kopš bērnības?

— Iespējams. Bērnībā Rūjienas pusē sešas vasaras gāju ganos, vajadzēja tikt galā ar lielu ganāmpulku — 120 govīm. Pat uz zirga jāju!

Mājas mums nepiederēja — bijām pušelnieki. Biju pusbārenis — tēvs pazuda karā. Mamma kolhozā strādāja par slaucēju. Mani stingri nodarbināja atbilstoši iedibinātajām senču tradīcijām. Toties kāds brīvdomības laiks tas man toreiz bija! Kaimiņos dzīvoja muzikantu ģimene — māte spēlēja cītaru, tēvs — vijoli, bet dēls — akordeonu. Viņi mani bija novērojuši un piedāvāja, vai es, ganos iedams, negribu iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Kāpēc ne! Biju ar mieru, un viņi aizdeva štrumentu, kas pa pusei atgādināja krievu bajānu, pa pusei — garmošku. Iemācījos latviešu ziņģes. Turklāt jāatzīst, ka man, puišelim, bija tīri laba izdoma — no kārkliem uzpinu pusgrozu, pāri — brezents, es apakšā ar garmošku, un tā — pilnā komfortā — ganot un muzicējot, ar zirgu pārvietojos.

Starp citu, pirms kāda laika joka pēc sāku interesēties, vai kaut kur ir iespējams iegādāties garmošku. Izrādās, ka ne! Meita ar znotu pat Polijā bija meklējuši, bet bez rezultātiem. Tad nu nopirku sintezatoru un spēlēju latviešu ziņģes. Joprojām nepazīstu nevienu noti, neesmu sevišķi muzikāls, dziedamās balss arī nav, tomēr muzicēt patīk. Biju pat kādu ēverģēlību izdomājis! Tā kā domē strādāju četrus gadus, esmu šeit atzīmējis savas četras vārda un četras dzimšanas dienas. Nevienu no draugu un radu dāvinātajām pudelēm neesmu izdzēris, varbūt pāris tikai atdāvinājis. Pārējās ir noliktas. Tā kā tuvojas Rīgas domes vēlēšanas un es tajās negatavojos piedalīties, reiz, vēl būdams priekšsēdētāja vietnieks, izpilddirektoram Andrim Grīnbergam ieminējos, ka jāsarīko atraktīva atvadīšanās no šī nama — ar maniem dzērienu iekrājumiem. Pasākuma moto būtu "No tautas nācis, pie tautas aiziet!". Uz domes kāpnēm izliktu pudeles, un es visiem, kas atnākuši, kā oficiants piepildītu glāzes un turpat vestibila vidū uz sintezatora nospēlētu "Skaista bij’ jaunība" vai ko tamlīdzīgu.

Diemžēl Andris Grīnbergs mani atvēsināja — pēc likuma es to visu drīkstot darīt tikai piecdesmit metru attālumā no domes, turklāt, būdams domes priekšsēdētājs, tādus pigorus arī vairs nedrīkstētu atļauties. Un vēl jau nezinu, kāds būs manas partijas lēmums par manu piedalīšanos vēlēšanās…

— Jums politika nav pie sirds?

— Nebiju paredzējis iet ne pašvaldībās, ne politikā. Taču biju ievēlēts Pilsoņu kongresā, saistīts ar priekšvēlēšanu aktivitātēm. Kad izveidojās "Tēvzeme", automātiski pārgāju pie tās. Tomēr saimnieciskais darbs man, protams, vēl arvien patīk daudz labāk. Tāpēc esmu šeit, un politika te vismaz nav priekšplānā.

Man patīk ironija. Kad kāds interesējas: "Kā iet?", es jau esmu tik dzīves pieredzējis, ka zinu, ka jautātājam vislabāk patiktu, ja es vaļsirdīgi atzītos, ka "ne visai". Bet es cenšos neiepriecināt, tāpēc saku: "Ļoti labi, jo būt šajā amatā ir mans mūža sapnis!" Saruna tad vismaz uz mirkli pārtrūkst, jo tādu atbildi neviens negaida…

— Bet patiesībā — vai šis amats varēja būt jūsu mūža sapnis?

— Nē! Vienmēr esmu sapņojis tikai par patstāvību un stabilitāti, un lai jebkurā amatā, vienalga, cik augstā, jebkurā situācijā es varētu pateikt: "Paldies, aizeju uz citām kāpnītēm!" Un bez sirdsapziņas pārmetumiem to arī izdarīt. Jurija Andropova laikā tā jau notika, un es biju pārliecināts, ka nepazudīšu, — man ir uzkrājumi, pilns dārzs ar stādmateriāliem, un nevienam neizdosies mani "nožņaugt". Lai gan visādi mēģinājumi mani "nolikt pie vietas" ir bijuši. Piemēram, reiz, izmantojot situāciju, ka ilgi strādāju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā, iesniedzu ministram lūgumu atļaut man iegādāties vieglo automašīnu. Cik personu ar mani individuāli runāja! Jautāja, vai tiešām man neesot neviena radinieka vai drauga, uz kura vārda tādu pirkumu noformēt, jo "mums, tirdzniecības darbiniekiem, taču ir tik mazas algas, un kādu ēnu tas metīs uz visiem, ja jūs nopirksit mašīnu". Iebildu, ka pēc "puķu maratona", kas ilga no tā sauktās Vīriešu dienas līdz Sieviešu dienai, esmu pārdevis tik daudz narcišu un tulpju, ka pieciem žiguļiem iznāk. Tomēr "augšas" attieksme bija jāsaprot apmēram tā — ja visi zog cīsiņus, tad nedrīkst pieļaut, ka kāds to nedara.

— Jūs jau vienmēr esat bijis atraktīvs — piemēram, savu māju Siguldā paplašinājāt "par spīti".

— Par to laiku es romānu varētu rakstīt! Padomju kontroles sistēma bija perfekti izstrādāta. Ne velti Valsts drošības komiteja atradās naidīgās attiecībās ar tā saukto OBHS (Nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu — abreviatūra no šā iestādījuma nosaukuma krievu valodā. — red .). Pirmajai vajadzēja, lai pūlis ir rāms un paklausīgs, tātad katram tā loceklim jābūt kādam mīnusam (respektīvi, desu fabrikā visi zog cīsiņus, rūpnīcās — uzgriežņus, un viņi visi ir pelēki zagļi, un katrs cer, ka viņu nepieķers). Savukārt OBHS bija jāķer mazie zaglēni. Ja pārāk aktīvi "aizgrieza" zagšanas iespējas, tad varēja izveidoties dumpīgums — sak, mēs esam nabagi, toties godīgi!

Mana dumpīgā doma bija pierādīt sev un citiem, ka cilvēks var uzcelt arī nestandarta māju, ne tikai kantainu kluci. Nopirku veca nama pamatus un salāpīju manteļskursteni. Dzīvojamā platība nedrīkstēja pārsniegt sešdesmit kvadrātmetrus, pirti būvēt nebija atļauts. Lai šos likumus apietu, vienu mājas daļu uztaisīju bez pārseguma, kā šķūni — jo kubatūru jau nemērīja, bet pa augšu uzlaidu superlielu balkonu — kā katedrāli! Guļamistabas, protams, satilpa sešdesmit kvadrātmetros… Tas bija mans protests jeb ironija pret tā laika likumiem. Pašam vienīgais gandarījums — lielajā "šķūnī" abiem bērniem notika grandiozas kāzas, mani pat par tālredzīgu nosauca, tādu namu būvējot, jo muzikanti ērti varēja izkārtoties uz verandas, akustika bija laba, un stikla sienu varēja izņemt…

Ja cilvēkam ir nauda, viņš, protams, negrib piedzīvot lielas "ziepes". Tolaik bija lietas, kuras nopirkt nekādi nevarēja, vienkārši nebija pārdošanā, tāpēc vajadzēja domāt, kā tās dabūt. Šo to varēja sarunāt būvlaukumā un par zināmu summu arī iegādāties pirkuma kvītis. Daudzi iekrita, ka kvīti gan nopirka, bet nepārliecinājās, vai laikā starp inventarizācijām tāda prece tur vispār bijusi. Mani vairākas reizes apmeklēja īsteni profesionāļi! Tomēr viņiem ar mani nebija viegli, jo es orientējos ne tikai cinkotajās caurulēs, bet arī to diametros. Tāpēc neiekritu. Pārbaudītāji nelikās mierā — pētīja, vai neizmantoju algotu darbaspēku. Ievērības cienīgs latviešu tautas gara lidojums, vai ne? Tikai pirmajos neatkarības gados uzzināju, ka divas vasaras pēc kārtas meža stūrī pie manas zemes atradās "novērošanas punkts" un daži vietējie — trīs sievietes un viens vīrietis — par manis novērošanu saņēma sešdesmit rubļu mēnesī. Viņi regulāri mani mājās apciemoja, vienmēr izdomādami kādu ieganstu, bet visbiežāk nāca aizņemties sīpolus. Un katru reizi vaimanāja: "Kāpēc jūs tā plēšaties!" Atmodas laikā man laimējās izlasīt šo "dežurantu" ziņojumus par "savu maiņu": "pagaidām rezultātu nav" — svešiniekus mājās neesot redzējuši, tomēr licies, ka teju, teju kāds palīgstrādnieks parādīsies. Jo nebija ticams, ka ar tik lielu platību mēs vieni paši — ar sievu un abiem bērniem — spētu tikt galā. Platības patiešām bija prāvas — 1200 kvadrātmetros auga narcises, tulpes, lilijas… Vēl kādu pushektāru paķēru klāt: rudenī ar frēzi apstrādāju, iestādīju sīpolus, bet ap Jāņiem, kad "modrie" rīkoja "aktivitātes", es tos jau biju noracis. Un vēl kādos 400 kvadrātmetros gar mežmalu sastādīju plūmes. Saņēmu divus "priekšrakstus" par to, lai nepļauju nezāles, jo "tas rada nepareizu priekšstatu par PSRS tautsaimniecību".

— Kas sistēmu uztrauca? Tas, ka esat turīgs?

— Kā tad! Jo, ja cilvēkam ir nauda, viņš ir stabils. Tāds neies smērēties pie bufetnieces par konjaku vai pie pavāra par cīsiņu.

Man agri bija jākļūst patstāvīgam — tēvs, kā jau teicu, bija pazudis karā, mamma nomira ļoti agri, un mani nosūtīja uz profesionāli tehnisko skolu uz bērnunama bāzes. Mācījos par lauksaimniecības mehāniķi. Studēdams Lauksaimniecības akadēmijā par pārtikas tehnologu, strādāju vairākās vietās — par ugunsdzēsēju, laboratorijā, ķēru suņus (par pusstopu saimniecēm tos atdevām), raku akas, cukurbiešu rūpnīcā tīrīju drenāžu. Biju bagāts, gandrīz krogos vien ēdu. Bet pēc akadēmijas, būdams jaunākais inženieris, algā saņēmu vairākas reizes mazāk nekā students. Izdomāju, ka dārzkopība ir legālākais variants. Bija 1973. gads, un es par 600 rubļiem iegādājos dažādu šķirņu stādmateriālu. Nākamajā gadā nopelnīju pirmo tūkstoti. Tā ar puķēm kļuvu ļoti turīgs. Mums ar sievu (viņa arī ir pārtikas tehnoloģe) bija "specializācija" — es darbojos ar tulpēm un narcisēm, viņa ar lilijām un gladiolām.

— Starp tā laika puķu audzētājiem ir daudz pašreiz sabiedrībā pazīstamu cilvēku?

— Piemēram, Andris Šķēle manā štatu sarakstā bija aprobētājs — tātad ļoti izglītots puķkopis. Retas šķirnes audzēja un mainīja Andris Ruselis. Bet Aldonis Vēriņš tolaik saņēma gladiolu sīpolus no Amerikas. Vēl — Jānis Rukšāns, Andrejs Paupers. Visspēcīgākais tomēr bija Jūlijs Krūmiņš. Viņš izcili prata, kā saka, likumu apiet ar līkumu. Tas nebija vienkārši. Kādai kundzei Olainē vēl tagad ir saglabājies tā laika sistēmas "spīdzināšanas mehānisms": daži talantīgi Celtniecības komitejas vadītāji gribēja likvidēt siltumnīcas un pieņēma lēmumu, ka tās nedrīkst būs augstākas par septiņdesmit centimetriem — lai latvietis rāpo pa zemi (Rīgas rajona dārzkopju biedrībā manā laikā bija 100 tūkstošu biedru, un gandrīz visi latvieši). Jūlijs bija gudrs — viņš rakās zem zemes, viņam visos 1200 kvadrātmetros bija izrakts liels būvlaukums, izbetonēts, uzlikts pārsegums un aiztaisīts ciet. Virspusē zāliens, apakšā lampas, tunelis no mājas, un tantes potēja rozes. Krūmiņš taisīja simt tūkstošus gadā! Starp citu, dārzkopības biedrības biedram bija atļauts audzēt lauksaimniecības produkciju tikai līdz 3000 rubļu apmēram. Bija izstrādāta sistēma: uz citu vārda atvēra rēķinu krājkasē, un starpnieks par to saņēma 300 rubļu no šiem 3000. Katrs sliņķis bija ar mieru izpalīdzēt (tiesa, sākumā, jo vēlāk gribēja procentus pieaudzēt). Jūlijam viss Ādažu pagasts bija noformēts par tiem "trim tūkstošiem". Viņam bija fantastiska izdoma! Abi nofraktējām armijas kara lidmašīnu un transportējām produkciju uz Kazaņu. Jūlijs Krūmiņš gan nedomāja par ilgstošiem kontaktiem, neuztraucās par preces kvalitāti. Reiz izcēlās strīds, vai kādai padomju saimniecībai Krievijā ir piegādātas "pareizās" rozes. Jūlijs vienā mierā norādīja uz PSRS karti, kas mums bija pie sienas, — visa izraibināta ar rimbuļiem, norādot mūsu produkcijas realizācijas vietas. "Paskaties, cik daudz vēl neapgūtu platību!" sacīja Krūmiņš.

Mēs pat no Kremļa pratām sev labumu dabūt! PSRS laikā Kremļa veči savā starpā sacentās, kuram būs interesantāki ziedi, ko dāvināt Sieviešu dienā. Tur bija siltumnīcu komplekss, tika pirkts viss jaunais un uzziedināts. No Maskavas agronomiem, kas uz Siguldu brauca sportot, uzzināju, ka izziedinātos sīpolus Kremlī met ārā. Pirmos piecus gadus bez problēmām sarunājām, ka varam šos "atkritumus" dabūt par pudeli balzama. Vēlāk viņi sāka apjaust "atkritumu" cenu, un tā pieauga — kaste jau kaut ko maksāja.

Vienā pašā Rīgas rajonā apgriezieni bija 20 miljoni rubļu gadā! Siguldā vien bija kādi pāris simti tādu vecīšu, kas sacentās — decembra beigās, kad precizēja procentus, stāvēja pie krājkases un viens otram sita uz pleca: "Man jau simt tūkstošiem pāri…", "Man jau simt piecdesmit…" Nezinu tikai, kā viņi pārdzīvoja naudas maiņu un inflāciju. Jo situācija izveidojās traģiska. Bija izstrādāts mehānisms — kaitniecība vai spiediens uz sabiedrību? — ka nauda jānogulda krājkasēs. Cilvēki pa nakti stāvēja rindās, lai noguldītu, vēlāk — lai kādus 500 rubļus izņemtu. Un tad sākās riņķadancis ar naudas maiņu. Mana sieva pa radio bija dzirdējusi, ka Einars Repše saka: "Neuztraucieties, visa nauda, kas jums noguldīta krājkasē, tiks apmainīta bez ierobežojumiem." Un viņa savu naudu ārā neņēma, ticēja, jo — "Repše taču teica!". Bija krājusi volgai — tolaik lepnākajam vāģim. Vēl tagad tie viņas septiņdesmit lati pēc pārrēķina kaut kur klimst…

Es lielus zaudējumus necietu. Iekritu gan uz pirkšanas māniju: ledusskapji, televizori un velosipēdi… Vēlāk Krimuldā ar tiem puišeļus apdāvināju… Toties ātri noorientējos, kad sāka lēkāt dolāra kurss. Kad tos varēja uzpirkt — sākumā par pieciem, tad piecpadsmit rubļiem, nekautrējos un to darīju.

— Vai tāds trieciens puķkopju iestrādēm bija paredzams?

— Man bija informācija par puķu lietām Polijā, un es dārzkopjus jau 1990. gadā brīdināju. Bet cilvēks, kamēr ir labi, tikmēr netic.

Negribu lielīties, tomēr saku, kā ir, — pēdējos septiņus astoņus gadus esmu puķkopjos uzturējis garu: organizēju izstādes, visādi viņus atbalstu. Holande savu valsts budžetu ar lauksaimniecību un puķkopību papildina aptuveni par 30 procentiem, un arī Latvija varētu, ja vien valsts atbalstītu. Mums ir izcili labi selekcionāri, par kuru veikumu jūsmo pasaulē. Piemēram, siguldieša Vitauta Skujas vēlās bārkstainās tulpes. Ap 300 viņa šķirņu ir fantastiskas! Un gandrīz visas Aldoņa Vēriņa sīkziedu un vidējo šķirņu gladiolas ir pasaules katalogu pirmajā desmitniekā!

— Vai jūs pats arī esat nodarbojies ar selekciju?

— Nē. Tikai šo to esmu "ievilcis" Latvijā — piemēram, no Francijas atvedu izcilu dekoratīvo smilgu kolekciju. Jaunbagātnieki tās saviem dārziņiem pirka lielos vairumos. Arī ūdensrozes man ir pie sirds. Kādreiz man par tām maksāja, prasot tikai: "Cik gribi?" — jo citiem tādu nebija. Arī Rīgu gribu redzēt vēl zaļāku un ziedošāku un veidošu to tādu arī no savām personiskajām stādījumu kolekcijām.

Helēna Grīnberga