Arodbiedrību starptautiskās konferences "Izglītība Baltijas valstīs, 21. gadsimtā ieejot"

Rezolūcija

Jūrmalā 2000.gada 27.oktobrī

Trīs Baltijas valstis nosvinējušas savas atjaunotās neatkarības 10. gadadienu. Tāpat kā visas jomas, mainījusies arī izglītības sistēma. Lai apzinātu kopīgo un atšķirīgo, triju valstu pedagogi pārrunāja situāciju katrā no valstīm, jau veiktās un vēl paredzētās reformas, izteica gatavību piedalīties to īstenošanā, kā arī uzņemties daļu atbildības par reformu gaitu un rezultātu, kuru izstrādes gaitā notikusi saskaņošana ar arodbiedrību.

Konferences dalībnieki —

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība,

Lietuvas izglītības darbinieku arodbiedrība,

Lietuvas skolotāju arodbiedrība;

Igaunijas izglītības darbinieku arodbiedrība un

Igaunijas augstskolu arodbiedrība UNIVERSITAS —

uzsvēra, ka pārveidojumi nozarē būs efektīvi tikai tad, ja tos īstenos kā stabilas ilgtermiņa reformas, nodrošinot atbilstošu finansējumu.

Vispasaules starptautiskās izglītības organizācijas (Education International) kongresā 1998. gadā pieņemtajā Rezolūcijā par skolotāja statusu izteikta doma, ka "bērni, vecāki, darba devēji un sabiedrība kopumā sastopas ar asi izteiktām ekonomiskām, sociālām un kultūras problēmām, tās izvirza skolotājiem arvien lielākas prasības, uzliek lielākus pienākumus, kas pārsniedz to tradicionālo darbu klasē un kam skolotāji bieži vien nav gatavi", kā arī to, ka pedagogiem izglītošanas procesā ir galvenā loma.

Apzinoties izglītības nozīmi, arodbiedrību starptautiskā konference par svarīgākajiem izvirza šādus uzdevumus.

Pirmsskolas izglītībā:

• apstākļos, kad bērnu skaitam Latvijā, Lietuvā, Igaunijā ir tendence samazināties, panākt, lai pirmsskolas izglītība aptvertu iespējami lielāku skaitu bērnu, tuvojoties ES valstu līmenim, kur bērnu aptvere ir aptuveni no 85 līdz 90%, tādejādi veicinot vienlīdzīgas iespējas un daudz veiksmīgāku pamatizglītības uzsākšanu un atbilstošu izglītības kvalitātes nodrošināšanu;

• valsts un pašvaldību budžetos paredzēt atbilstošu finansējumu, īpaši akcentējot maznodrošināto un daudzbērnu ģimeņu iespējas, lai nodrošinātu pieejamu pirmsskolas izglītību visiem un panākt, ka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanu skolai finansētu valsts, ar to uzņemoties atbildību par gatavību pamatizglītības apguvei;

• apstiprināt normatīvu uz vienu bērnu, kurā iekļauta pedagoga darba alga, kā arī pirmsskolas iestādes uzturēšanas izdevumi;

• panākt, lai arī Latvijā un Lietuvā tiktu pieņemts atsevišķs likums par pirmsskolas izglītību;

• tuvināt dažādu izglītības pakāpju pedagoga statusu, nosakot pirmsskolas pedagoga darba nedēļu 30 stundas nedēļā;

• izprast pedagogu kā personību un viņa iespējas strādāt ar bērniem un nostiprināt likumdošanā izdienas pensijas pēc 25-30 gadiem pedagoģiskā darba stāža;

• pirmsskolas speciālistiem aktualizēt darbu ar vecākiem un plašāku sabiedrību, tā veicinot izpratni par pirmsskolas izglītību kā pirmās pakāpes izglītību.

Vispārējā izglītībā:

• pieņemt ilgtermiņa programmu izglītības attīstībai, kuras izstrādē iesaistīta sabiedrība;

• izvērtēt izglītībai atvēlēto līdzekļu racionālu izlietošanu izglītības pieejamības un kvalitātes nodrošināšanai, nepieļaujot šodienas līdzekļu taupīšanas nolūkā zem sitiena likt indivīda un sabiedrības nākotnes intereses;

• izstrādāt koeficientu sistēmu nepieciešamā finansējuma sadalē, tādā veidā ievērojot pilsētu un lauku specifiku, iedzīvotāju blīvumu dažādos reģionos;

• nodrošināt kvalitatīvu pāreju uz katru nākamo izglītības pakāpi;

• aicināt valdības un politiķus pieņemt tādus lēmumus, lai skola lauku teritorijā saglabātos kā kultūras centrs;

• sakarā ar nelabvēlīgo situāciju narkomānijas, alkohola, vardarbības izplatībā — valstij nesamazināt, bet palielināt finansējumu interešu izglītībai;

• pievērst uzmanību skolēnu un skolotāju drošībai izglītības iestādē.

Profesionālajā izglītībā:

• noteikt vienotu konceptuālo un likumdošanas bāzi visām profesionālās izglītības iestādēm;

• ieviest finansējuma normatīvu uz audzēkni;

• nodrošināt atbilstošu izglītības kvalitāti bērniem, kuri iestājas profesionālās izglītības iestādēs;

• paredzēt darba devēja atbildību izglītības procesā;

• veikt profesionālās izglītības iestāžu reģionālo sakārtošanu;

• panākt, lai valsts sniegtu atvieglojumus darba devējiem, kuri iesaistās apmācības procesā, nodrošinot prakses vietas, sniedzot materiālu atbalstu skolām.

Augstākajā izglītībā:

• veidot vietējā darba tirgus prasībām atbilstošu studiju programmu saturu un kvalitāti, veidot moduļu struktūru, kopnozaru un starpnozaru studiju programmas;

• nodrošināt akadēmiskās un profesionālās augstākās izglītības, zemāko un augstāko profesionālās izglītības līmeņu savietojamību Baltijas valstīs;

• pilnveidot izglītības kvalitātes vērtēšanas kritērijus un sistēmu, veidot vienotus priekšstatus par studiju programmu standartu;

• nodrošināt augstākās izglītības datu sistēmas izveidi, kvalitātes vadības sistēmas un iekšējā audita sistēmas darbību augstskolās;

• izstrādāt jaunu un efektīvāku izglītības, augstskolu, zinātnes un pētījumu finansēšanas modeli, pārejot uz 4–5 gadu līgumattiecībām starp valsti un augstskolu, valsts pasūtījumu nosakot kā valsts prioritātes augstākajā izglītībā un nodrošinot to īstenošanu;

• arodbiedrības iestājas par to, ka valsts augstskolās sekmīgi studējošiem pamatā studijas jāfinansē no valsts vai darba devēja līdzekļiem;

• izstrādāt un pakāpeniski īstenot augstākās izglītības decentralizāciju/reģionalizāciju valstī saskaņā ar reģionu harmonisku attīstību.

Izglītības iestāžu sadarbībā ar pašvaldībām:

• sekmēt pašvaldību ieinteresētību patstāvīgi veidot izglītības iestāžu attīstības politiku, pilnveidojot izglītības finansēšanas mehānismu;

• pašvaldībām kopā ar izglītības iestādēm veikt analīzi par izglītības iestāžu tālāku perspektīvu;

• panākt, lai pedagogu tālākizglītības izdevumus neapliktu ar ienākuma un sociālo nodokli;

• aktivizēt darbu par vienošanās noslēgšanu starp izglītības iestādi un pašvaldību.

Arodbiedrības taktikā un metodēs cīņā par savu biedru tiesību un interešu aizsardzību:

• uzlabot darbu ar masu saziņas līdzekļiem, skaidrojot sabiedrībai pedagogu problēmas un sociālo statusu pie mums un citās valstīs;

• arodbiedrībām aktīvi līdzdarboties izglītības sistēmas reformu plānošanā, izstrādāšanā un realizēšanā, kā arī plānot pedagogu tālākizglītības iespējas un izglītības iestāžu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanu;

• arodbiedrības biedriem aktīvi iesaistīties demokrātiskās struktūrās savā darba un dzīves vietā.

Pedagoga statusa uzlabošanā:

• nodrošināt konkurētspējīgu darba samaksu, kura ļautu pedagogam pilnībā veltīt sevi izglītojamo mācīšanai, atspoguļotu izglītības vērtību un novērtējumu, periodiski paaugstinot to atbilstoši darba samaksas tendencēm valstī;

• ievērot vienotu metodiku darba samaksas noteikšanai visu izglītības pakāpju pedagogiem, kura veicinātu pedagoga darba kvalitātes paaugstināšanu. Uzskatīt, ka par darbu, kuru veic virs noteiktās slodzes, jāmaksā īpaši;

• noteikt iekšzemes kopprodukta daļu, kuru velta izglītības finansēšanai, tai skaitā pedagogu darba samaksai;

• nodrošināt pedagogiem labvēlīgus un drošus apstākļus efektīvam darbam;

• izstrādāt pedagoga likmes aprakstus, ietverot visus faktorus, kuri nosaka kopējo darba apjomu. Darba apjomā iekļaut metodisko, zinātniskās pētniecības darbu un līdzdalību izglītības iestāžu pārvaldē;

• apzināt, koordinēt un no valsts budžeta centralizēti finansēt pedagogu tālākizglītību, nodrošinot iespēju regulāri celt kvalifikāciju, periodiski atjaunot un papildināt savas zināšanas un prasmes, akcentējot prioritāros virzienus dažādām izglītības pakāpēm;

• sakārtot studiju un studentu kreditēšanas sistēmu, tai skaitā, lai visi strādājošie pedagogi saņemtu atvieglojumus kredītu dzēšanā;

• saskaņot pedagogu darba samaksas un citu sociāli ekonomisko jautājumu risināšanu ar pedagogus pārstāvošām arodbiedrībām.

Konferences dalībnieki pozitīvi novērtē konferencē paveikto un aicina turpināt sadarbību.