Tautas un valsts identitātes pamatā ir valoda un kultūra

25. — 27. oktobrī Tallinā notika konference "Jaunie kultūrpolitikas uzdevumi Baltijas valstīs" Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone:

Runa konferences "Jaunie kultūrpolitikas uzdevumi Baltijas valstīs" atklāšanā Tallinā 2000. gada 26. oktobrī

Godātie kolēģi!

Cienījamie Eiropas Padomes pārstāvji!

Cienījamie kultūrpolitikas lauka kopēji!

Dāmas un kungi!

Man ir prieks sveikt jūs Tallinā Baltijas valstīm nozīmīgas kultūrpolitikas konferences atklāšanā!

Liels paldies mājasmātei Signei Kivi un Igaunijas Kultūras ministrijai par viesmīlību un uzņemšanu Tallinā.

Mūsu trīs nācijas savedusi kopā vēsture un liktenis. Katra no mums ir unikāla, atšķirīga, tomēr mūs ļoti vieno kopīgā pieredze cīņā par neatkarību un mūsu centieni pārvarēt padomju mantojumu, integrēties Eiropā un saglabāt savu nacionālo identitāti.

Katras tautas un valsts identitātes pamatā ir valoda un kultūra. Par savas valodas un kultūras nosargāšanu un mūsdienīgu attīstību arvien aktīvāk un satrauktāk iestājas lielās un bagātās Eiropas tautas — franči, vācieši, ukraiņi, norvēģi, zviedri.

Vēl jo aktīvāk par to būtu jāiestājas mums — tautām ar nelielu teritoriju un lingvistisko areālu. Tautām, kuru valodas un kultūras attīstības dabiskais ritums vēstures gaitā daudzkārt varmācīgi pārtraukts. Un visnopietnākais šā dabiskā attīstības ceļa pārtraukums ilga veselus piecdesmit gadus.

Tomēr padomju periodā tieši kultūra un valoda kļuva par tautas ilgu un sapņu izteicējām, tās saglabāja nācijas patību, nosargāja pašu tautu līdz brīdim, kad kopīgi atguvām savu neatkarību.

Salīdzinot situāciju toreiz un tagad, rodas paradoksāls secinājums.

Nebrīves gados kultūra dzīvoja it kā divos paralēlos plānos — tā, no vienas puses, pauda valdošo ideoloģiju, no otras, tā bija dzīvā tautas balss, kas runāja protesta balsī caur simboliem, tēlainību.

Pēc neatkarības atgūšanas iestājās tāds kā apmulsums, ko var dēvēt par kultūras identitātes krīzi – par ko tad tagad rakstīt un runāt? Kā no protesta kultūras pāriet uz apliecinājuma, bet ne oficioza apliecinājuma kultūru? Jo vienmēr ir vieglāk būt opozīcijas tribūnam, runāt Ēzopa valodā un just, ka visi saprot, par ko ir runa.

Tagad par kultūrpolitiku, kas ir mūsu šīsdienas galvenā tēma.

Tā kā par kultūrpolitiku vārda pilnā nozīmē nopietni un profesionāli sākām spriest tikai pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, manuprāt, šodien, kad kopš tā laika pagājuši 10 gadi, ir īstais brīdis šeit, Tallinā, satikties un pārrunāt tieši Baltijas valstīm šobrīd aktuālus jautājumus. Varam atskatīties uz noieto ceļa posmu no neatkarības atjaunošanas, uz pieredzi un nākotnes uzdevumiem kultūrpolitikas veidošanā.

Mūsu dialogam rīkotāji ir piedāvājuši trīs pamattēmas, kas ir karkass tai kultūrpolitikas būvei, kādu mēs katrs, savas nācijas tradīcijās un pieredzē balstoties, būvējam savā valstī. Bet, lai kādu stilistisko dominanti mēs katrs izvēlētos, būvniecības pamatpatiesības mums būs vairāk vai mazāk kopīgas un salīdzināmas — tās ir likumi, finansēšana un pati radošā personība, tās statuss sabiedrībā.

Neatkarības atgūšana nesa sev līdzi milzīgu emocionālu un garīgu pacēlumu. Tā nesa brīvību daudzās un dažādās nozīmēs. Mēs kļuvām brīvi no dzelzs priekškara, brīvi no sociālisma divkosīgās ideoloģijas, brīvi no aizliegtām tēmām. Bet reizē arī brīvi meklēt un atrast bez valsts arī citus sadarbības partnerus un atbalstītājus.

Sliktā puse šai brīvībai ir kultūras komercializācija, kur nepietiekamas valsts dotācijas apstākļos teātri, kino veidotāji, grāmatizdevēji ir spiesti domāt par kasi, un līdz ar to parādās tieksme repertuārā un izdevumu plānā iekļaut daudzus izklaidei domātus darbus, kuru kvalitāte dažkārt liek uztraukties par skatītāju gaumes nivelēšanu un pasliktināšanu.

Tāpēc pozitīva un rosinoša, manuprāt, ir daudzpusīga finansējuma iespēju nostiprināšana likumdošanā. Jau ir iesakņojusies prakse, ka sevi apliecināt spējīgi projekti finansējumu atrod gan pie valsts, gan pašvaldības, gan arī pie privātiem sponsoriem vai mecenātiem.

Vairs neesot zem valsts gādīgās, bet arī ciešā satvērienā turošās rokas, nozares sakļaujas ciešāk, radoši attīsta savu daudzveidību, domā par instrumentiem savas jomas attīstībai. Tā veidojas ne vairs tik daudz valsts vai pašvaldības, bet tieši nozares atbildība.

Radusies padomju laikā nepazīta kultūras menedžera profesija, kurā strādā arvien vairāk cilvēku.

Domāju, ka šobrīd pārejas posma grūtības kultūrā ir garām. Par to var spriest, redzot daudzpusīgos, ļoti piesātinātos kultūras norišu kalendārus ne tikai Rīgā, bet katrā vismazākajā pagastā. Par to varam arī spriest, kad Kultūrkapitāla fondā ar lielām sāpēm nākas lemt, kurš no labajiem projektiem ir labākais un pelnījis saņemt fonda līdzekļus.

Šajos gados mums nācies arī saprast kādreiz kultūrā neierastas lietas svarīgumu. Kādreiz visu noteica nauda. Bija pat termins "izsist fondus". Tagad visa, arī naudas, pamatā ir likumi, Ministru kabineta noteikumi, nozares politikas dokumenti. Tādēļ daudz strādājam pie jaunas kultūras likumdošanas izveides.

Pēdējā laikā mēs bieži tiekamies dažādos pasākumos Eiropā. Un atkal paradoksāla atziņa. Jo vairāk kopīgi darbojamies Eiropas institūcijās, jo vairāk atskāršam, ka svarīgi ir ne tikai integrēties Eiropā un pieskaņot savu likumdošanu Eiropas Savienības direktīvām, bet domāt par to, kā saglabāt un nostiprināt to, kas raksturīgs tikai mūsu tautai. Jo nekur citur jau pasaulē nerunās un nerakstīs grāmatas latviski, lietuviski, igauniski, kā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā.

Tieši tādēļ Latvijā par tik svarīgu uzskatām Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu. Tieši tādēļ priecājamies, ka mūsu kaimiņiem un šīs konferences mājastēviem igauņiem ir jauna Nacionālās bibliotēkas ēka — kā tautas gara vērtību krātuve un kā mūsdienīgs sabiedrisks centrs auglīgu domu apmaiņu rīkošanai.

Paldies konferences rīkotājiem par lielo darbu, kas paveikts, lai šī konference notiktu!

Ceru, ka konference dos jaunus impulsus mūsu turpmākajam darbam.

Novēlu mums visiem radošu un ražīgu darbu!