Par Kuldīgas rajona padomes 1999.gada 15.decembra
Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma 2.daļas 8.3.1.punkta par
Spīķu HES un Kuldīgas rajona Vārmes pagasta padomes 2003.gada
20.februāra Vārmes pagasta teritorijas plānojuma par “Baložu”
māju zemes iekļaušanu Spīķu HES teritorijā atbilstību Latvijas
Republikas Satversmes 105.pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2005.gada 14.decembrī lietā
Nr.2005–10–03
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Juris Jelāgins,
tiesneši Aija Branta un Gunārs Kūtris,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85.pantu un Satversmes tiesas likuma
16.panta 3.punktu, 17.panta pirmās daļas 11.punktu un
28.1pantu,
pēc Ilmāra Zandberga
konstitucionālās sūdzības
2005.gada 15.novembrī tiesas sēdē
rakstveida procesā izskatīja lietu
“Par Kuldīgas rajona padomes
1999.gada 15.decembra Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma
2.daļas 8.3.1.punkta par Spīķu HES un Kuldīgas rajona Vārmes
pagasta padomes 2003.gada 20.februāra Vārmes pagasta teritorijas
plānojuma par “Baložu” māju zemes iekļaušanu Spīķu HES teritorijā
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. Konstitucionālajā
sūdzībā apstrīdēta Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma 2.daļas
8.3.1.punkta par Spīķu hidroelektrostaciju (turpmāk — Spīķu HES)
un Kuldīgas rajona Vārmes pagasta teritorijas plānojuma par
“Baložu” māju zemes iekļaušanu Spīķu HES teritorijā atbilstība
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 105.pantam.
Kuldīgas rajona padome rajona teritorijas plānojumu pieņēma
1999.gada 15.decembrī kā saistošos noteikumus Nr.1 (lēmums
Nr.26). Vārmes pagasta padome pagasta teritorijas plānojumu
pieņēma 2003.gada 20.februārī ar lēmumu Nr.3 (atkārtoti —
2004.gada 17.jūnijā ar lēmumu Nr.12).
Kuldīgas rajona teritorijas
plānojuma 2.daļas “Plānotā un atļautā teritorijas izmantošana”
8.3.1.punktā norādīts, ka rajonā darbojas četras mazās
hidroelektrostacijas. To vidū minēta Spīķu HES Vārmes
pagastā.
Vārmes pagasta teritorijas
plānojuma teksta daļā Spīķu HES nav minēta. Spīķu HES un tās
ūdenskrātuve attēlota teritorijas plānojuma grafiskajā daļā,
tostarp kartēs “Vārmes pagasta patreizējā teritorijas
izmantošana” un “Vārmes pagasta plānotā un atļautā teritorijas
izmantošana”.
2. Ilmārs Zandbergs
(turpmāk — iesniedzējs) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka
“Baložu” māju zeme 32,6 hektāru platībā viņam piešķirta 1995.gada
28.februārī un īpašuma tiesības uz šo zemi zemesgrāmatā
nostiprinātas 1995.gada 17.martā. 1997.gada nogalē, izveidojot
Spīķu HES ūdenskrātuvi, pret iesniedzēja gribu applūdināta viņa
zeme 4,6 hektāru platībā. Iesniedzējs ar sūdzībām vērsies Vārmes
pagasta padomē, Liepājas reģionālās vides pārvaldes Kuldīgas
nodaļā, Kurzemes tiesas apgabala prokuratūrā un citās
iestādēs.
Lai novērstu īpašuma tiesību
aizskārumu, 2000.gada 15.jūnijā iesniedzējs vērsās vispārējās
jurisdikcijas tiesā. 2001.gada 23.oktobrī Kuldīgas rajona tiesa
iesniedzēja prasību noraidīja. 2002.gada 19.jūnijā Kurzemes
apgabaltiesa atstāja spēkā pirmās instances tiesas spriedumu.
2002.gada 9.oktobrī Augstākās tiesas Senāts Kurzemes
apgabaltiesas spriedumu atcēla un nosūtīja lietu jaunai
izskatīšanai apelācijas instances tiesai. 2004.gada 2.aprīlī
Kurzemes apgabaltiesa iesniedzēja prasību apmierināja un Spīķu
HES īpašniekam Eduardam Zabarovskim (turpmāk — Spīķu HES
īpašnieks) uzlika par pienākumu līdz 2004.gada 2. oktobrim
pārtraukt iesniedzējam piederošās zemes applūdināšanu. Izskatījis
Spīķu HES īpašnieka kasācijas sūdzību, 2004.gada 8.septembrī
Augstākās tiesas Senāts nosprieda, ka Kurzemes apgabaltiesas
spriedums atceļams, jo tiesa atstājusi bez ievērības to, ka Spīķu
HES ar ūdenskrātuvi iekļauta Kuldīgas rajona un Vārmes pagasta
teritorijas plānojumā. Ar šo spriedumu lieta ir nodota jaunai
izskatīšanai pirmās instances tiesā — Kuldīgas rajona tiesā.
Iesniedzējs uzskata, ka Kuldīgas
rajona padome un Vārmes pagasta padome, ietverot savas
teritorijas plānojumā Spīķu HES, legalizējusi patvarīgo viņa
zemes applūdināšanu un iekļaušanu Spīķu HES teritorijā. Tas esot
pretrunā ar Satversmes 105.pantu, kas ikvienam garantē tiesības
uz īpašumu.
Iesniedzējs norāda, ka ne
Teritorijas plānošanas likums, ne likums “Par pašvaldībām” nedod
pašvaldībām tiesības ļaut pret īpašnieka gribu pastāvīgi
applūdināt viņa zemi.
Pēc iepazīšanās ar lietas
materiāliem iesniedzējs paskaidroja, ka Satversmes 105.pants un
arī Civillikums pieļauj īpašuma tiesību ierobežošanu, tomēr viņam
piederošā zemes gabala lietošanas tiesības nav ierobežotas
Civillikuma izpratnē. Zeme neesot applūdusi Civillikuma 963.panta
izpratnē, bet gan prettiesiski applūdināta, tāpēc Vārmes pagasta
padomes atsaukšanās uz šo normu esot nepamatota. Kā norāda
iesniedzējs, pašvaldības attaisnojas ar to, ka, izstrādājot
teritorijas plānojumu, nevarot ignorēt dabā eksistējošus
objektus. Tomēr neviens normatīvais akts neparedzot, ka ar kāda
objekta iekļaušanu teritorijas plānojumā var legalizēt tā
nepamatotu un prettiesisku izveidošanu.
3. Kuldīgas rajona
padome atbildes rakstā norāda, ka Spīķu HES ūdenskrātuve tika
izveidota 1997.gada nogalē, tas ir, pirms rajona teritorijas
plānojuma izstrādes pabeigšanas. Tā kā teritorijas plānojuma
mērogs saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir M1:50000 un M1:100000,
tad šāda mēroga plānojuma kartē Spīķu HES esot attēlots tikai kā
objekts, nevis teritorija. Iesniedzēja intereses attiecībā uz
viņam piederošo zemi esot aizskartas, pirms Kuldīgas rajona
padome pieņēmusi rajona teritorijas plānojumu. Līdz ar to
Kuldīgas rajona teritorijas plānojumā esot fiksēta jau esošā
situācija un ar teritorijas plānojumu Spīķu HES atjaunošana
neesot ne atļauta, ne arī aizliegta . Izstrādājot rajona
teritorijas plānojumu, nevarot ignorēt dabā eksistējošas
teritorijas un objektus.
Kuldīgas rajona padome lūdz ņemt
vērā, ka Satversmes 105.pants nosaka arī to, ka īpašumu nedrīkst
izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Spīķu HES ūdenskrātuve
izveidojusies par ainavisku teritoriju, ar kuru esot apmierināti
apkārtējo zemes gabalu īpašnieki un kura kalpojot visas
sabiedrības interesēm. Atbildes rakstā uzsvērts, ka iesniedzēja
zemi nevar atbrīvot no ūdens, nelikvidējot visu Spīķu HES
ūdenskrātuvi. Esot jāņem vērā samērīguma princips, izvērtējot,
vai iesniedzēja ieguvums, ja zeme tiktu atbrīvota no ūdens, būtu
adekvāts ar zaudējumu, kas rastos pārējiem zemes īpašniekiem un
ainaviskajai videi.
Atbildot uz Satversmes tiesas
jautājumiem, Kuldīgas rajona padome norāda, ka Ministru kabineta
1998.gada 24.februāra noteikumi Nr.62 “Noteikumi par teritoriju
plānojumiem” (turpmāk — Ministru kabineta noteikumi Nr.62), kas
bija spēkā rajona teritorijas plānojuma apstiprināšanas brīdī,
neparedzēja, ka, izstrādājot plānojumu, attiecībā uz dabā esošiem
objektiem jāpieprasa to statusu apliecinoši dokumenti. Tāpēc
saskaņā ar šo noteikumu 21.punktu sadarbībā ar vietējo pašvaldību
speciālistiem esot apzināti pašvaldību teritorijā esošie objekti,
tostarp inženierkomunikāciju objekti, un tie attēloti rajona
teritorijas plānojumā. Izvērtējot Vārmes pagasta teritorijas
atļauto un plānoto izmantošanu, esot atzīts, ka teritorija, kurā
izbūvēts Spīķu HES, ir piemērota mazo hidroelektrostaciju
būvniecībai, taču teritorijas plānojums nerisinot ar būvniecību
un likumīgu zemju izmantošanu saistītos jautājumus.
4. Vārmes pagasta
padome atbildes rakstā norāda, ka Spīķu HES darbojusies jau
kopš 1961.gada un ūdens no ūdenskrātuves nolaists tikai
astoņdesmito gadu sākumā. 1997.gada beigās ūdenskrātuves
ūdenslīmenis esot atjaunots iepriekšējās robežās. “Baložu” māju
zeme esot applūdināta 3,877 hektāru platībā.
Vārmes pagasta padome paskaidro,
ka Spīķu HES īpašnieks esot saskaņojis ar zemes lietotājiem un
īpašniekiem jautājumu par viņiem piederošo zemes gabalu daļēju
applūdināšanu. Šādu piekrišanu devis arī Igors Konošonoks, kura
lietošanā tobrīd atradās iesniedzējam pašlaik piederošā zeme.
Spīķu HES īpašnieks gan pirms applūdināšanas, gan pēc tās esot
centies panākt vienošanos ar iesniedzēju, piedāvājoties
applūdināto zemi atpirkt, iznomāt vai atlīdzināt radušos
zaudējumus. Vārmes pagasta padome esot piedāvājusi iesniedzējam
ierādīt applūdinātās zemes vietā citu un esot gatava to darīt vēl
tagad. Visus priekšlikumus iesniedzējs esot noraidījis.
Vārmes pagasta padome uzsver, ka
applūdinātā zeme bijusi ar kokiem un krūmiem apaugusi,
pārpurvojusies pļava. Turklāt Spīķu HES ūdenskrātuvē jau esot
izveidojusies ūdens videi raksturīga flora un fauna.
Ūdenskrātuves likvidācija nodarīšot būtiskus zaudējumus ūdens
bioresursiem, un tas būšot pretrunā ar sabiedrības interesēm.
Vārmes pagasta padome uzskata, ka
tai nebija tiesību neiekļaut Spīķu HES Vārmes pagasta teritorijas
plānojumā, jo Teritorijas plānošanas likuma 6.panta septītā daļa
noteic, ka, izstrādājot zemāka līmeņa teritorijas plānojumu,
jāievēro spēkā esoši augstāka līmeņa teritorijas plānojumi. Tā kā
Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma 2.daļa jau bija pieņemta,
Spīķu HES bijis jāiekļauj arī Vārmes pagasta teritorijas
plānojumā, pat ja pagasta padome to nevēlētos darīt.
Atbildes rakstā norādīts, ka,
izstrādājot teritorijas plānojumu, Vārmes pagasta padome no
Valsts zemes dienesta saņēmusi kartogrāfisko materiālu un plānus,
kuros ūdenskrātuve bija atzīmēta. Arī dabā saimnieciskā darbība
un atpūtas organizēšana neesot iedomājama bez Spīķu HES
ūdenskrātuves, tāpēc teritorijas plānojumā šī teritorija esot
ieplānota kā ūdenssaimniecībā izmantojamā teritorija. Teritorijas
plānojuma sabiedriskās apspriešanas laikā pašvaldība par to
neesot saņēmusi ne pretenzijas, ne ierosinājumus. Vārmes pagasta
padome izsaka viedokli, ka teritorijas plānojums paredz
pašvaldības teritorijas sadalījumu pēc tās izmantošanas veida,
nenosakot neviena īpašuma lielumu vai robežas.
Vārmes pagasta padome uzsver, ka
teritorijas plānojums nekādā veidā neatņem iesniedzējam īpašuma
tiesības, ko apliecinot arī tas, ka vispārējās jurisdikcijas
tiesā iesniedzējs vērsies ar prasību novērst īpašuma tiesību
aizskārumu, nevis ar īpašuma prasību. Arī Civillikuma 963.pants
nosakot, ka applūdums negroza īpašuma tiesības un pēc ūdens
nokrišanās zem tā bijusī zeme paliek agrākajam īpašniekam.
Atbildes rakstā norādīts, ka
iesniedzēja prasība atzīt teritorijas plānojumu apstrīdētajā daļā
par spēkā neesošu un līdz ar to iznīcināt Spīķu HES ūdenskrātuvi
ir pretrunā ar sabiedrības interesēm. To apstiprinot arī Kuldīgas
rajona padomes pašvaldības aģentūras “Kurzemes attīstības
aģentūra” 2004.gada 16.aprīļa atzinums Nr.7 un Vides ministrijas
Liepājas reģionālās vides pārvaldes 2004.gada 31.maija atzinums
Nr.3-11/821. Labums, ko sabiedrība iegūst no iesniedzēja īpašuma
tiesību ierobežojumiem, esot lielāks nekā viņa tiesību
ierobežojums, tāpēc Vārmes pagasta padome lūdz konstitucionālo
sūdzību noraidīt.
Atbildot uz Satversmes tiesas
jautājumiem, Vārmes pagasta padome norāda, ka pašvaldība,
piešķirot zemi iesniedzējam, nenoteica aprobežojumu, jo tolaik
vēl nebija spēkā ūdenskrātuves ekspluatācijas noteikumi.
Ūdenstilpes ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumi
apstiprināti 1997.gada 28.augustā un saskaņoti ar pašvaldību.
2003.gada 16.jūnijā Vārmes pagasta padome pieņēma lēmumu Nr.6
“Par ierobežojumu uzlikšanu ūdenskrātuves “Spīķi” appludinātajām
zemēm” un iesniedza attiecīgu prasības pieteikumu Kuldīgas rajona
tiesā, tomēr tiesa atteicās to pieņemt.
Pēc iepazīšanās ar lietas
materiāliem Vārmes pagasta padome norāda, ka Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrija 2005.gada 12.aprīlī
lūgusi Vārmes pagasta padomi sniegt skaidrojumu par pagasta
teritorijas plānojumu, tas ir, paskaidrot, kā padome rīkosies,
ņemot vērā Ministru kabineta 2004.gada 19.oktobra noteikumu
Nr.833 “Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi”
77.punktā noteikto, proti, ka triju mēnešu laikā pēc vietējo
pašvaldību vēlēšanām jaunievēlētajai vietējās pašvaldības padomei
jāizvērtē vietējās pašvaldības teritorijas plānojums un jāpieņem
lēmums par tā atstāšanu spēkā, par grozījumu izdarīšanu tajā vai
par jauna vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi.
Jaunā Vārmes pagasta padome pieņēmusi lēmumu atstāt spēkā esošo
teritorijas plānojumu.
Bez tam Vārmes pagasta padome
norāda, ka Satversmes 105.pantā paredzētās tiesības uz īpašumu
nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Citādi šīs
tiesības varētu nonākt pretrunā ar citos Satversmes pantos
garantētajām citu personu pamattiesībām, piemēram, Satversmes
115.pantā noteiktajām pamattiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Vārmes
pagasta padome uzskata, ka iesniedzēja pamattiesībām noteiktajam
ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar
šo mērķi. Iesniedzēja konstitucionālās sūdzības apmierināšana
varētu novest pie Spīķu HES ūdenskrātuves likvidācijas, kas
izraisītu ekoloģisku katastrofu.
5. Spīķu HES īpašnieks,
atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, norāda, ka viņš Spīķu
HES ieguvis 1993.gadā. Tā bijusi labā stāvoklī, tāpēc nekādi
būvdarbi nav bijuši nepieciešami. Ar toreizējiem zemes
īpašniekiem un lietotājiem jautājumu par zemes applūdināšanu viņš
esot saskaņojis. Iesniedzējam Spīķu HES īpašnieks esot piedāvājis
applūdināto zemi no viņa atpirkt vai izmaksāt par to
kompensāciju, bet šie priekšlikumi noraidīti.
6. Valsts zemes dienesta
Dienvidkurzemes reģionālā nodaļa norāda, ka 1995.gada
16.februārī sastādīts Vārmes pagasta zemnieku saimniecības
“Baloži” zemes robežu plāns. 1999.gada 29.martā esot izdots jauns
zemes robežu plāns, jo tika atdalīta otrā zemes vienība,
pamatojoties uz iesniedzēja iesniegumu. Citi grozījumi nekustamā
īpašuma “Baloži” zemes robežu plānā neesot veikti. Spīķu HES
īpašnieks esot pieprasījis uzmērīt ar ūdeni applūdušās platības
pēc situācijas 2000.gada 15.septembrī, bet sakarā ar to arī
nekādi grozījumi nekustamā īpašuma “Baloži” zemes robežu plānā
neesot veikti.
7. Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrija informē, ka Kuldīgas rajona
teritorijas plānojums ir spēkā no 1999.gada 15.decembra, bet
Vārmes pagasta teritorijas plānojums — no 2004.gada 17.jūnija.
2005.gada 12.aprīlī ministrija Vārmes pagasta padomei nosūtījusi
vēstuli, kurā lūgts informēt ministriju par padomes turpmāko
rīcību attiecībā uz pagasta teritorijas plānojumu.
Secinājumu
daļa
8. Satversmes 105.pants
noteic: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst
izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var
ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu
atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma
gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu
atlīdzību.”
Kā secinājusi Satversmes tiesa,
Satversmes 105.pants, līdzīgi kā Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.pants, paredz
gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts
tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.
Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami,
tas ir, ja tie noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie
ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija
spriedumu lietā Nr.2002-01-03).
Viens no veidiem, kā īpašuma
tiesības var ierobežot sabiedrības interesēs, ir teritorijas
plānošana.
Saskaņā ar Teritorijas plānošanas
likuma 1.pantu “teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas
plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš
izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā
un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam
rakstveidā un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un
noteikta plānotā (atļautā) izmantošana un šīs teritorijas
izmantošanas aprobežojumi”.
Pašvaldību pienākums likumā
noteiktajā kārtībā izstrādāt pašvaldības teritorijas plānojumu ir
noteikts likumā “Par pašvaldībām” (14.panta otrās daļas
1.punkts).
Rajona un vietējās pašvaldības
teritorijas plānojumā tiek noteiktas teritorijas attīstības
iespējas, virzieni un aprobežojumi, grafiski attēlota rajona un
vietējās pašvaldības teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā
(atļautā) izmantošana (Teritorijas plānošanas likuma 5.panta 3.
un 4. punkts).
Rajona un vietējā pašvaldība: 1)
vada, uzrauga un nodrošina attiecīgās pašvaldības teritorijas
plānojuma un tā grozījumu izstrādi un īstenošanu; 2) apstiprina
teritorijas plānojumu un tā grozījumus kā saistošos noteikumus
(Teritorijas plānošanas likuma 7.panta piektās daļas 1. un
2.punkts un sestās daļas 1. un 2.punkts).
Rajona un vietējās pašvaldības
teritorijas plānojumi tiek pieņemti kā pašvaldības saistošie
noteikumi. Tātad spēkā esošais teritorijas plānojums attiecīgajā
administratīvajā teritorijā ir saistošs jebkurai fiziskajai un
juridiskajai personai (likuma “Par pašvaldībām” 45.panta pirmā
daļa). Teritorijas plānojumam kā pašvaldības lēmumam jāatbilst
Satversmei, likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (likuma
“Par pašvaldībām” 41.panta otrā daļa).
Teritorijas plānojumā pašvaldība
paredz teritorijas izmantošanas nosacījumus un, kā jau minēts,
konkrētiem nekustamajiem īpašumiem var noteikt īpašuma tiesību
ierobežojumus. No vienas puses, plānojums pats par sevi nepiešķir
tiesības, piemēram, uzsākt zemes gabala apbūvi, taču ar to tiek
noteiktas priekšdispozīcijas lēmumu pieņemšanai konkrētos
gadījumos nākotnē. No otras puses, zemes īpašniekam nav tiesību
pēc saviem ieskatiem uz savas zemes veikt saimniecisko darbību,
viņam nav tiesību to brīvi apbūvēt vai mainīt teritorijas
plānojumā noteikto zemes izmantošanas mērķi (sk.: Meiere S.
Teritorijas plānošana kā vides aizsardzību nodrošinošs līdzeklis:
tiesiskais regulējums un ar to saistītās problēmas // Latvijas
Universitātes Raksti, 2003, 657.sēj., 21.lpp.).
Tādējādi
teritorijas plānojums ir dokuments, ar kuru pašvaldība
normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var paredzēt teritorijas
izmantošanas un līdz ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus.
9. Visupirms Satversmes
tiesa izvērtēs, vai Kuldīgas rajona un Vārmes pagasta teritorijas
plānojumi ir izstrādāti un stājušies spēkā normatīvajos aktos
noteiktajā kārtībā.
9.1. Kuldīgas rajona padome
atbildes rakstā norāda, ka darbs pie Kuldīgas rajona teritorijas
plānojuma tika uzsākts, pamatojoties uz Ministru kabineta
1994.gada 6.septembra noteikumiem Nr.194 “Teritoriālplānošanas
noteikumi”. 1997.gada 14.novembrī tika pieņemts lēmums
apstiprināt Kuldīgas rajona teritorijas plānojuma pirmo redakciju
un izstrādāt tā otro redakciju. Rajona teritorijas plānojuma
izstrāde turpinājās, pamatojoties uz Teritorijas attīstības
plānošanas likumu un Ministru kabineta noteikumiem Nr.62.
1999.gada 15.decembrī Kuldīgas rajona padome pieņēma teritorijas
plānojuma 2.daļu kā saistošos noteikumus.
Nav pamatots Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrijas viedoklis, ka Kuldīgas rajona
teritorijas plānojums ir spēkā no tā pieņemšanas dienas —
1999.gada 15.decembra. Pašvaldību izdoto normatīvo aktu —
saistošo noteikumu — vispārējā spēkā stāšanās kārtība paredzēta
likumā “Par pašvaldībām”, taču teritorijas plānojumi stājas spēkā
kārtībā, kādu noteic teritorijas plānošanu reglamentējošie
normatīvie akti. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.62
26.punktu rajona teritorijas plānojums stājas spēkā nākamajā
dienā pēc tam, kad lēmums par tā pieņemšanu publicēts laikrakstā
“Latvijas Vēstnesis”. Lēmums par Kuldīgas rajona teritorijas
plānojuma pieņemšanu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” nav
publicēts. Līdz ar to nav izpildīts teritorijas plānojuma spēkā
esamības kritērijs un apstrīdētais šā teritorijas plānojuma
2.daļas 8.3.1.punkts nevar radīt iesniedzēja īpašuma tiesību
aizskārumu.
Tādējādi
Satversmes tiesai nav juridiska pamata izvērtēt Kuldīgas rajona
teritorijas plānojuma 2.daļas 8.3.1.punktu un lieta par šo
prasījumu izbeidzama.
9.2. Vārmes pagasta
teritorijas plānojums izstrādāts, pamatojoties uz Ministru
kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumiem Nr.423 “Noteikumi par
teritorijas plānojumiem” (turpmāk — Ministru kabineta noteikumi
Nr.423).
Teritorijas plānojuma otro
(galīgo) redakciju Vārmes pagasta padome apstiprināja 2003.gada
20.februārī, taču informācija par plānojuma apstiprināšanu netika
publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, kā to prasa Ministru
kabineta noteikumu Nr. 423 43.punkts. Tāpēc Vārmes pagasta padome
2004.gada 17.jūnijā teritorijas plānojumu apstiprināja atkārtoti.
Šī informācija par teritorijas plānojumu tika publicēta
laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2004.gada 20.jūlijā.
Tādējādi, lai
gan lieta ir ierosināta par 2003.gada 20.februārī apstiprināto
Vārmes pagasta teritorijas plānojumu, saistībā ar prasījumu tiks
izvērtēts 2004.gada 17.jūnijā apstiprinātais, tas ir, spēkā
esošais teritorijas plānojums.
10. Vārmes pagasta
teritorijas plānojumā Spīķu HES un tās ūdenskrātuve attēlota
grafiskajā daļā, kartēs “Vārmes pagasta patreizējā teritorijas
izmantošana” un “Vārmes pagasta plānotā un atļautā teritorijas
izmantošana”. Kartēs ir norādītas nekustamo īpašumu robežas (ar
to kadastra numuriem) un ir redzams, ka Spīķu HES ūdenskrātuve
sedz arī daļu no iesniedzējam piederošās “Baložu” māju zemes.
“Baložu” māju zeme bez iesniedzēja
piekrišanas tika applūdināta jau pirms Vārmes pagasta teritorijas
plānojuma apstiprināšanas. Saskaņā ar Civillikuma 963.pantu
applūdinātā zeme joprojām pieder iesniedzējam. Šī norma, pretēji
iesniedzēja domām, attiecas arī uz mākslīgu applūdumu neatkarīgi
no tā, vai tam ir pārejošs vai pastāvīgs raksturs, taču applūdušā
zemes gabala īpašniekam ir tiesības prasīt, lai aizskārējs novērš
prettiesiski radīto applūdumu (sk.: Grūtups A., Kalniņš E.
Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums.
Otrais papildinātais izdevums. — Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002,
64.lpp.). Līdz ar to nav pamatots iesniedzēja uzskats, ka ar
Vārmes pagasta teritorijas plānojumu viņam piederošā zeme
“iekļauta Spīķu HES ūdenskrātuves teritorijā”.
Jau kopš 2000.gada civillieta par
“Baložu” māju zemes īpašuma tiesību aizskāruma novēršanu tiek
izskatīta vispārējās jurisdikcijas tiesā. Ņemot vērā teritorijas
plānojumu juridisko spēku, Spīķu HES īpašnieks kasācijas sūdzībā
Augstākās tiesas Senātam atsaucās uz Vārmes pagasta teritorijas
plānojumu un norādīja, ka Spīķu HES un tās ūdenskrātuves
likvidēšana ir pretrunā ar šo plānojumu. Vispārējās jurisdikcijas
tiesām teritorijas plānojums ir saistošs, arī izšķirot strīdu par
iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojumiem. Tāpēc Augstākās
tiesas Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, taisot
spriedumu, šo teritorijas plānojumu nepamatoti atstājusi bez
ievērības.
Tādējādi Vārmes
pagasta teritorijas plānojums, minētajās kartēs attēlojot
“Baložu” māju zemes applūdinājumu, noteic iesniedzēja īpašuma
tiesību ierobežojumus. Lai būtu pamats izvērtēt šo ierobežojumu
atbilstību Satversmes 105.pantam, ir jānoskaidro, vai pagasta
padomei bija tiesības tos noteikt laikā, kad vispārējās
jurisdikcijas tiesā tika izskatīts strīds par īpašuma tiesību
aizskāruma novēršanu.
11. Satversmes tiesa ir
norādījusi, ka teritorijas plānošanā normatīvie akti pašvaldībai
piešķir lielu rīcības brīvību (diskrecionāro varu). Tomēr tā nav
neierobežota. Pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība tiesiski var
tikt izmantota vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Par vadlīnijām
rīcības brīvības izmantošanai teritorijas plānošanas jomā ir
uzskatāmi teritorijas plānošanas principi un vispārējie tiesību
principi. Teritorijas plānošanas procesā kompleksi jāsaskaņo
atsevišķu privātpersonu intereses ar teritorijas ilgtspējīgas
attīstības iespējām. Paredzot vai īstenojot citu sākotnējo
teritorijas plānojuma uzdevumu, piemēram, sekmējot vienīgi
teritorijas ekonomisko izaugsmi (peļņas gūšanu), neņemot vērā
īpašās dabas un kultūras vērtības vai arī pārkāpjot rīcības
brīvības ārējās robežas, tiek panākts prettiesisks galarezultāts.
Teritorijas plānojuma procedūra ir reglamentēta, lai varētu
identificēt un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām
plānojumā piešķirama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu
iesaistīto pušu interešu līdzsvarošana, vājāko dalībnieku
aizsardzība un visas sabiedrības interešu nodrošināšana (sk.
Satversmes tiesas 2004. gada 9.marta sprieduma lietā
Nr.2003-16-05 5.punktu).
Teritorijas plānošanas likums
piešķir pašvaldībai kompetenci noteikt teritorijas, arī tajā
esošo nekustamo īpašumu, izmantošanas ierobežojumus, taču vēršot
tos vienīgi uz nākotni.
Kā minēts, iesniedzējam piederošā
“Baložu” māju zeme tika applūdināta 1997.gadā, bet kopš 2000.gada
turpinās tiesvedība par īpašuma tiesību aizskāruma novēršanu.
Neraugoties uz to, Vārmes pagasta padome 2004.gadā pieņēma
teritorijas plānojumu, kurā attēlota Spīķu HES ūdenskrātuve un
applūdinātā “Baložu” māju zeme. Līdz ar to izveidojās tāda
situācija, ka “Baložu” māju zemes izmantošanas ierobežojums, kas
bija radies jau iepriekš, turklāt privātas darbības rezultātā,
tika nostiprināts teritorijas plānojumā. Šādas tiesības
Teritorijas plānošanas likums pašvaldībai neparedz.
Turklāt no vispārējiem tiesību
principiem, tostarp varas dalīšanas principa, izriet secinājums,
ka iejaukšanās tiesas darbībā nav pieļaujama. Likuma “Par tiesu
varu” 11. pantā nostiprinātais aizliegums iejaukties tiesas
darbībā ietver citu publiskās varas institūciju pienākumu
atturēties pieņemt lēmumus jautājumos, sakarā ar kuriem tiesā jau
tiek izskatīta lieta. Ja tiesā tiek izskatīts kāds strīds, tad
citas institūcijas lēmumus par strīda priekšmetu var pieņemt
tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā.
Lai izvairītos no savas
kompetences pārsniegšanas, pašvaldība teritorijas plānojumā
nedrīkst noteikt tās teritorijas izmantošanu, par kurā
pastāvošajiem īpašuma tiesību ierobežojumiem ir civiltiesisks
strīds, kamēr tiesa šo strīdu nav izšķīrusi. Vārmes pagasta
padome, attēlojot teritorijas plānojumā Spīķu HES ūdenskrātuvi un
applūdināto “Baložu” māju zemi, faktiski izlēma lietu, kas tiek
izskatīta vispārējās jurisdikcijas tiesā. Līdz ar to pašvaldība
ir pārkāpusi savas rīcības brīvības ārējās robežas un ietiekusies
tiesas kompetencē.
Teritorijas plānojumā nav
jāiekļauj visi dabā pastāvošie objekti un teritorijas. Vārmes
pagasta teritorijas plānojuma izstrādāšanas un pieņemšanas laikā
spēkā bijušo Ministru kabineta noteikumu Nr.423 21.16.punkts
paredzēja pašvaldības teritorijas plānojumā, ja nepieciešams,
ietvert informāciju par neizstrādātajām vai nepieņemtajām
(turpmāk izstrādājamām) pašvaldības teritorijas plānojuma daļām.
Savukārt 41.punkts noteica: ja pašvaldība pieņem teritorijas
plānojumu, kurā nav apstiprinātas atsevišķas teritorijas
plānojuma daļas, tā lēmumā norāda neapstiprinātās plānojuma
nodaļas vai plānojamās teritorijas robežas, kur plānojums nav
apstiprināts, un apzīmē tās kā turpmāk izstrādājamās daļas.
Neapstiprinātās teritorijas plānojuma daļas izstrādā turpmākajā
plānošanas procesā kā teritorijas plānojuma grozījumus.
Vārmes pagasta padome, nosakot
pagasta teritorijas plānojumā applūdinātās “Baložu” māju zemes
atļauto izmantošanu, ir rīkojusies ultra vires, tas
ir, pārkāpjot savas kompetences robežas. Līdz ar to pagasta
teritorijas plānojums šajā daļā neatbilst likuma “Par
pašvaldībām” 41.panta otrās daļas prasībām.
12. Satversmes tiesai būtu
jāizvērtē iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojumu atbilstība
Satversmes 105.pantam, ja pašvaldība šos ierobežojumus
teritorijas plānojumā būtu noteikusi saskaņā ar normatīvo aktu
prasībām un atzinusi, ka Spīķu HES nozīme Vārmes pagasta
tautsaimniecības un iedzīvotāju rekreācijas sfērās ir lielāka par
iesniedzējam noteiktajiem īpašuma tiesību ierobežojumiem.
Tā kā Vārmes
pagasta padomei konkrētajā situācijā nebija tiesību noteikt
iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojumus, tad šīs lietas
ietvaros Satversmes tiesai nav juridiska pamata izvērtēt
iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojumu atbilstību Satversmes
105.pantam.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 29.panta pirmās daļas 6.punktu un 30. – 32.pantu,
Satversmes tiesa
nosprieda:
1) izbeigt
lietu par Kuldīgas rajona padomes 1999.gada 15.decembra Kuldīgas
rajona teritorijas plānojuma 2.daļas 8.3.1.punkta par Spīķu HES
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam;
2) atzīt
Kuldīgas rajona Vārmes pagasta padomes 2004.gada 17.jūnija Vārmes
pagasta teritorijas plānojumu par applūdinātās “Baložu” māju
zemes atļauto izmantošanu par neatbilstošu likuma “Par
pašvaldībām” 41.panta otrajai daļai un spēkā neesošu no tā
pieņemšanas brīža.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
J.Jelāgins
