Latvijas Robežsardzes vēstures mazpētītās un traģiskās lappuses

Latvijas Republikas Robežsardzes vēstures izpētei līdz šim nav pievērsušies profesionāli vēsturnieki, bet gan amatieri. Viens no pētniekiem ir arī bijušais robežsardzes majors Arvīds Turlais, kas, veicot Latvijas Republikas Robežsardzes vēstures izpēti Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kā arī vācot bijušo Latvijas robežsargu un to piederīgo atmiņas, ir apkopojis plašu faktu materiālu.

Pēc Latvija brīvvalsts okupācijas, tiklīdz Rēzeknes politiskās pārvaldes rajonā varu savās rokās pārņēma bijušais robežpārkāpējs — par pretvalstisku darbību agrāk sodītais Jāzeps Trukšāns, sākās pirmie robežsargu aresti.

Tā jau 1940. gada 17. augustā Rēzeknes NKVD (čekas) nodaļas operatīvajam pilnvarotajam Pāvelam Sondoram tika uzdots apcietināt 2. Zilupes bataljona 3. rotas 1. sardzes priekšnieku seržantu Jāni Birzi, jo pēdējais bija politiskās pārvaldes uzdevumā uzraudzījis Jāzepu Trukšānu. Apcietināšanā aktīvi piedalījās bataljona politiskais vadītājs Isaks Černobrovs, kurš faktiski komandēja bataljonu un vizinājās ar bataljona komandiera pulkvežleitnanta M. Kalniņa dienesta automašīnu. Pēc aresta J. Birze tika turēts Rēzeknes cietumā. Dienu un nakti kamerā bija dzirdami kliedzieni, taču robežsargs fiziski netika iespaidots, jo par to bija gādājis pats NKVD priekšnieks. J. Birze mājās atgriezās pēc septiņpadsmit gulaga nometnēs apcietinājumā pavadītajiem gadiem.

1940. gada 20. augustā operpilnvarotais Djuba apcietināja tā paša bataljona vada komandieri kapteiņleitnantu Rūdolfu Jēkabu Radzi. R. J. Radze bija Brīvības cīņu dalībnieks un dienēja robežsardzē no 1924. gada. Dēlam Gunāram tobrīd bija desmit gadu, tēvu viņam vairs nebija lemts redzēt, jo tas tika nošauts 1942. gada 14. aprīlī.

1940. gada 18. augustā Rēzeknes operatīvais pilnvarotais Pāvels Sondors 1. Dagdas bataljona štāba mītnē apcietināja 2. rotas komandieri kapteini Pēteri Gaidamoviču. Kā liecinieks aizturēšanā un kratīšanā tika pieaicināts bataljona komandieris Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvežleitnants Jānis Lapsa. Šodien rada izbrīnu, kā NKVD darbinieki bez jebkādiem paskaidrojumiem varēja apcietināt rotas komandieri bataljonā, kurā bija 300 labi apbruņotu un apmācītu armijas virsnieku un instruktoru.

Kapteinim Pēterim Gaidamovičam netika piedota Mērdzenes pagasta komunistu pagrīdes organizācijas likvidēšana 1932. gadā. Pēteris Gaidamovičs tika nošauts Baltezerā 1941. gada jūnijā.

1940. gada 17. augustā Balvu pagastā Abrenes NKVD darbinieks Podčurskis apcietināja no dienesta atvaļināto robežsargu kapteini Jāni Birnbaumu, kurš jaunās varas pārstāvjiem 1940. gada jūnija dienās atteicās dot atslēgas no robežsargu sporta laukuma tribīnēm Indrā, kuri Longina Avdjukeviča vadībā tur bija sadomājuši uzvilkt sarkano karogu. Kapteinis J. Birnbaums atteicās arī piedalīties vēlēšanu farsā, kurš notika 1940. gada jūlijā. Savas rotas robežsargiem ierindas priekšā viņš teica šādus vārdus: " Balsojiet tā, kā jums liek to darīt sava sirdsapziņa, taču es savu tautu nodot neiešu. " Atskaitē robežsargu brigādes štābam par piedalīšanos vēlēšanās ierakstīts, ka Dagdas bataljonā nobalsojuši visi, izņemot kapteini J. Birnbaumu.

1940. gada 5. septembra un 13. septembra ziņojumos 1. Dagdas robežsargu bataljona 3. rotas komandieris kapteinis Roberts Jānis Erniņš bija rakstījis, ka vietējie iedzīvotāji robežsargus uzskatījuši par ienaidniekiem un Ulmaņa varas kalpiem. Robežsargu likumīgās prasības tika uzskatītas par apvainojumu. Vietējie iedzīvotāji, tanī skaitā arī jaunieceltās pagastu amatpersonas un milicijas palīgdienests, kaut gan pēdējiem vajadzēja būt par paraugu pārējiem, daudz lietoja alkoholu.

Par tā laika notikumiem Indrā runā arī citāts no 1987. gadā Rīgā izdevniecībā "Avots" izdotās grāmatas " Stāsti par čekistiem ", kuras autori ir J. Lapsa, N. Kokorevičs un L. Vāczemnieks:

" Indras sporta laukumā notika mītiņš. Tieši no lauka basām kājām atskrēja Jānis Kuļikovs, pagrāba skolas aktu zālē ģipsī lietu vadoņa krūšu tēlu un ienira demonstrantu kolonnā. Šajā brīdī netālu no tribīnes Kuļikovu Jānis trieca pret zemi Ulmaņa krūšutēlu. Turpat Indras skolā pagrīdnieki sanāca uz pirmo puslegālo partijas sapulci. Darba kārtībā viens jautājums — varas pārņemšana. Kopš šī brīža kalēja māceklis Longins Avdjukevičs kļuva par pagasta izpildkomitejas locekli. Ar jaunievēlēto pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Vladimiru Jonovu priekšgalā puiši devās uz pagasta valdi pārņemt varu. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Pagasta vecākais Kalniņš, izbijušais baltgvards, sēdēja savā rezidencē manāmi satrūcies, jo gandrīz visi Indras iedzīvotāji soļoja aiz lozunga "Nost Ulmaņa valdību!". Atnācām pārņemt pagasta varu, lūdzu zīmogu un atslēgas no seifa piedevām. Jonovs sabāza rokas bikšu kabatās un noklakšķināja pirkstu. Izklausījās gandrīz pēc pistoles knikšķa (32.–34.lpp.) ."

Jāpiezīmē, ka tas bija rakstīts pavisam nesen, īsi pirms trešās atmodas. Kā bija noticis īstenībā un ko tai laikā bija jutuši, redzēdami jaunās varas pārstāvju huligāniskās izdarības, Indras policijas vecākais kārtībnieks Sils, robežsargu rotas komandieris kapteinis Jānis Birnbaums, nav grūti iedomāties. Laikam jau vakardienas ballīšu kaušļi tikai ar pirkstu klakšķināšanu kabatās droši vien nebija aprobežojušies. Tomēr minētās grāmatas autoriem aprakstīt izbijušu baltgvardu, aizsargu, robežsargu apcietināšanu nebija vērts, jo vairums no sagūstītajiem nomira labošanas darbu nometnēs.

Divas tiesas un izsūtījumus pārdzīvojušais 1. Dagdas bataljona 1. rotas 1. sardzes priekšnieks Piedrujā kaprālis A. Martinsons, cenzdamies panākt reabilitāciju, bija ticies ar VDK ģenerāli L. Avdjukeviču, taču reabilitācija viņam tika atteikta, jo viņš bija ieminējies, ka ir dienējis Indras robežsargu rotā, līdz ar to jautājums bija skaidrs.

Par notikušo Latvijas robežsardzē no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 22. jūnijam savā ziņojumā 1942. gada 31. decembrī ģenerālim R. Bangerskim bijušais robežsargu brigādes štāba adjutants kapteinis A. Strazdiņš rakstīja: " Uz Jūsu jautājumiem Robežsargu brigādes likvidācijas lietā paskaidroju sekojošo. Pēc ģenerāļa L. Bolšteina nāves (21.06.40.) par robežsargu brigādes a. p. i. ar tiešo pienākumu veikšanu iecēla brigādes štāba priekšnieku pulkvedi Voldemāru Kalniņu, kādā amatā pēdējais sabija līdz 1940. gada jūlija mēneša beigām, kad viņu pēc paša lūguma no brigādes komandiera pienākumiem atbrīvoja, un turpmāk viņš veica tikai štāba priekšnieka pienākumus. Pulkvedis Voldemārs Kalniņš no brigādes komandiera amata atlūdzās tādēļ, ka par komandieri skaitījās tikai de jure, bet de fakto brigādi komandēja komandiera palīgs.

Par brigādes komandiera palīgu iekšlietu ministrs Vilis Lācis iecēla Ernestu Jauno. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa īstais vārds bija kapteinis Lobanovs, kurš atradās NKVD dienestā kā speciālās daļas priekšnieks un veica abus amatus. Pēc pulkveža V. Kalniņa atbrīvošanas no brigādes komandiera amata E. Jaunais, respektīvi, Lobanovs, uzņēmās brigādes komandēšanu. Domāju, ka šādu amatpersonu no čekas ieskaitīja brigādes sastāvā ar nolūku, lai sagatavotu lietas brigādes karavīru arestiem."

R. Bangerskis grāmatā "Mana mūža atmiņas" rakstīja, ka par brigādes politisko armijas vadītāju Bruno Kalniņš iecēlis Olģertu Krastiņu, kurš nesājis pulkveža ārējās nozīmes.

O. Krastiņš iecelšanas laikā atradās obligātajā kara dienestā un skaitījās sapieru pulka sarakstos. Viņš bija beidzis instruktoru rotu, virsnieka vietnieku kursus un gandrīz pabeidzis rezerves virsnieku kursus, jo sakarā ar iecelšanu politiskā vadītāja amatā nebija paspējis dažus pēdējos pārbaudījumus nokārtot. Pēc paša izteicieniem, kopš sešpadsmitā dzīvības gada O. Krastiņš bija strādājis pagrīdē. No Jelgavas ģimnāzijas pēdējās klases viņš par nelegālu darbību bijis izslēgts, bet tūlīt pēc tam atkal uzņemts Aglonas ģimnāzijā, kuru bija beidzis. Acīmredzot armijas štāba informācijas daļai tomēr nav bijis nekādu datu par viņu, par ko liecināja tas, ka O. Krastiņš tika uzņemts virsnieka vietnieka un rezerves virsnieku kursos. O. Krastiņš tika ievēlēts arī Latvijas PSR Augstākajā padomē. Kad robežsargu brigāde tika likvidēta un uz komunistu noteikumiem tika nodibināta robežapsardzība (Gjuhfyj[hfyf Kfndbqcrjq CCH), O. Krastiņš tika iecelts par robežapsardzības priekšnieku un nēsāja majora ārējās nozīmes.

Par brigādes bataljonu politiskajiem vadītājiem tika iecelti: 1. Dagdas bataljonā — ebrejs Leons Kleinmanis un 2. Zilupes bataljonā — ebrejs Isaks Černobrovs, kuri bija Spānijas kara dalībnieki sarkano pusē, bet 3. Abrenes bataljonā — latvietis Aleksandrs Kalnavārna, kurš ap 1930. gadu bija atkomandēts no PSRS uz Latviju veikt pagrīdes darbību. Viņu pie Rītupes bija aizturējuši Latvijas robežsargi, vēlāk kā komunistu notiesāja spaidu darbos apmēram uz četriem gadiem.

Ceturtajā apvienotajā bataljonā, kurā bija 12 atsevišķas rotas uz Igaunijas un Lietuvas robežas, par politisko vadītāju tika iecelts latvietis J. Niedra, bijušais Zemgales apgabala nelegālās komjaunatnes vadītājs, bet 5. Krāslavas bataljonā par politisko vadītāju tika iecelts latvietis Voldemārs Aire, kurš bija Spānijas kara dalībnieks sarkano pusē. Visi bataljonu politiskie vadītāji nēsāja pulkvežleitnantu ārējās nozīmes.

Brigādes štābs savās telpās palika līdz 1940. gada 15. decembrim, pēc tam tika pārcelts uz Alberta ielu 13, bet 1941. gada maija mēneša pirmajā pusē, jau kā robežapsardzības štābs, tika pārvietots uz Raiņa bulvāri 6. Brigādes štābs oficiāli netika likvidēts, tikai daļēji tika mainīts tā personālais sastāvs. Pārveidotajā sastāvā robežapsardzībā turpināja darboties ceturtais apvienotais bataljons, tikai tajā vēlāk rotas tika pārdēvētas par rajoniem.

Četru robežsargu bataljonu likvidācija uz austrumu robežas tika pabeigta dažās dienās. 1940. gada 8. oktobrī likvidatori izbrauca uz robežu, kur tie 9. oktobrī veica robežsargu atvaļināšanu un arestēšanu, un jau ar 10. oktobri šo bataljonu viss personālais sastāvs tika svītrots no robežsargu sarakstiem.

Vēl dažas dienas tika turpināta robežsargu brigādes bataljonu likvidēšana. Pakāpeniski arī no ceturtā apvienotā bataljona tika arestēti visi tie virsnieki, kuri savā laikā bija kalpojuši uz PSRS robežas. Komunistiem ienākot, visas robežsargu brigādes štāba slepenās lietas tika sadedzinātas. Bataljonu karogi tika nodoti NKVD. Robežsargu veikalus jau pirms bataljonu likvidēšanas bija pārņēmis "Spectorgs" un vēlāk tos pēc bilances bija nodevis "Turībai".

Viss 5. Krāslavas bataljons bija izvietojies īrētās telpās. Tāpat arī 4. apvienotais bataljons tika izvietots īrētās telpās (5. un 8. atsevišķo rotu komandieru mītnes bija Iekšlietu ministrijas īpašums). 1. Dagdas, 2. Zilupes un 3. Abrenes bataljona vienības tika izvietotas valsts ēkās, no kurām lielāko daļu bija uzbūvējuši paši robežsargi.

Pavisam robežsargiem bija trīs bataljonu štābi, 11 rotu komandieru mītnes, 32 vadu komandieru mītnes un 108 sardžu mītnes. Bez šīm mītnēm robežsargu brigāde bija uzbūvējusi piecus tautas namus kultūras dzīves veicināšanai pierobežā — Kacēnos, Goliševā, Krivandā, Šķaunē un Indrā, pēdējo nepabeidza. Tautas nami bija apgādāti ar vajadzīgo inventāru, tajos bija izbūvētas skatuves ar nepieciešamajām dekorācijām, tur bija arī klavieres. Visi tautas nami skaitījās robežsargu sporta kluba īpašums. Gruntsgabalu Kacēnu tautas nama būvei uz 30 gadiem bija iznomājusi Pokrovas pareizticīgo draudze. Goliševas tautas nams bija uzcelts uz Iekšlietu ministrijai piederošās zemes. Krivandas tautas nams bija celts uz meža resoru zemes. Šķaunes tautas nams bija celts uz gruntsgabala, ko vietējā valde bija dāvājusi robežsargu sporta klubam. Indras tautas nama celšanai Iekšlietu ministrija iegādājās gruntsgabalu Indrā, kurš vēlāk tika apmainīts ar muitas īpašumā esošo gruntsgabalu, tā panākot tautas namam izdevīgāku atrašanās vietu. Bez šiem tautas namiem robežsargu brigāde bija uzbūvējusi trīs sporta laukumus ar sporta paviljoniem Abrenē, Zilupē un Indrā, kuri visi bija robežsargu sporta kluba īpašums.

Tā 1942. gada 31. decembrī paskaidrojumā ģenerālim R. Bangerskim bija rakstījis bijušais robežsargu brigādes štāba adjutants kapteinis A. Strazdiņš. Bet Rūdolfs Bangerskis grāmatas "Mana mūža atmiņas" 2. daļas 191. —196. lpp. rakstīja, ka 1940. gada 20. jūlijā tika uzdots robežsargu mītnēs un iestādēs turpmāk atstāt tikai militāra satura uzrakstus; 1940. gada 23. jūlijā tika saņemta pavēle, kas aizliedza izvest valūtu un dārgakmeņus ārpus Latvijas; 1940. gada 24. jūlijā robežsargu brigādē tika ieviesti politisko vadītāju amati, pavisam seši: viens pulkveža amats brigādes štābā un pieci pulkvežleitnantu amati bataljonos. Budžets tika papildināts atsevišķajā rotā par 24,63 tūkstošiem latu, kas bija nepieciešams politisko vadītāju pamatatalgojumam, ģimenes piemaksām, ietērpam un 20 procentu piemaksām.

Pētot vēstures materiālus par robežsardzi, ir iegūta informācija par dažu 1940. gada robežsargu struktūrvienību politisko vadītāju likteņiem:

1917. gada 23. decembrī dzimušais Oļģerts Krastiņš, kurš no 1934. gada bija nodarbojies ar pretvalstisku darbību, 1941. gada jūlijā bēgot nošauts Igaunijā.

Politvadītājs Voldemārs Aire tika sagūstīts kara pirmajās dienās un arī tika nošauts.

Isaks Černobrovs pēc kara bija dzīvojis Rīgā. Kur bija palikuši politinstruktori — no 2. Zilupes bataljona — Voldemārs Inka, no 1. Dagdas bataljona — Leons Kleimanis, no 3. Abrenes bataljona — Aleksandrs Kalnavārna, kā arī no 5. Krāslavas bataljona — Volfs Abramsons — nav izdevies noskaidrot.

1940. gada 2. jūlijā visi bataljonu komandieri un robežapsardzības apgabalu priekšnieki bija saņēmuši robežsargu brigādes komandiera a. p. i. pulkveža Voldemāra Kalniņa pavēli, kurā tika uzdots robežsargiem darbā stingri turēties pie jaunās Latvijas Republikas valdības deklarācijas izteiktajiem principiem un pie dažādu jautājumu izlemšanas respektēt deklarācijā paredzētās pilsoņu brīvības, kā arī veicināt Latvijas un PSRS tautu un to karavīru draudzību. Nekavējoties pārtraucama politisku ziņu vākšana un pieņemšana, kā arī izbeidzamas visas attiecības un saistības atsevišķajā rotā līdzšinējiem ziņotājiem politiskās lietās. Nelegāla robežas pāreja apkarojama visiem līdzekļiem, un pārkāpēji nododami politiskās pārvaldes rīcībā (f.1373. apr.2. lieta 2195. lpp.1).

1940. gada 10. jūlijā no Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktora Legzdiņa tika saņemta telefonogramma n–135, kurā tika paziņots, ka "Robežsargu brigādei, pamatojoties uz likuma "Par ārzemju pasēm" 5. panta prasībām: "Latvijas pilsoņiem turpmāk noliegts izceļot uz ārvalstīm ar ārzemju pasi, kas izdota, pagarināta vai pārbaudīta pirms šā gada 10. jūlija, izņemot tādiem pilsoņiem, kuru pasēs ir Iekšlietu ministrijas Pasu nodaļas iespiestas ar parakstu un zīmoga nospiedumu apstiprinātas atzīmes par pases reģistrāciju." Administratīvais departaments lūdz neatļaut turpmāk izceļot no Latvijas tiem pilsoņiem, kuru ārzemju pases izdotas, pagarinātas vai pārbaudītas pirms 10. jūlija un nav reģistrētas Iekšlietu ministrijā." (LVVA f.1373 apr. 2.lpp.)

No 1940. gada 18. jūlija atsevišķajās rotās uz Igaunijas un Lietuvas robežām sāka ņemt nost zirgus un to vietā lika iegādāties vasarai divriteņus un ziemai slēpes.

1940. gada 7. augustā no brigādes štāba tika saņemta pavēle, kurā tika noteikts, ka turpmāk robežsargu vienību telpas ārpusē un iekšpusē dekorējamas tikai ar PSRS karogu.

1940. gada 9. augustā tika pavēlēts noņemt Latvijas kokardi — ģerboni — un tās vietā izmantot sarkano zvaigzni. Rotās sāka iznākt sienas avīzes, notika politnodarbības, tika lasīti referāti par kapitālismu un sociālismu, Staļina konstitūciju, notika sarīkojumi komjauniešiem. Neviens arī neprotestēja, ja jau padomju varai ir nepieciešamas tādas lietas kā sarkanie stūrīši, sociālistiskā sacensība, soļošana ar sarkaniem karogiem, tad arī robežsargi pildīja visu, ko pavēlēja, jo atalgojums bija jāatstrādā un ģimenes bija jāuztur. Tā vadu komandieri sāka mācīt robežsargiem krievu valodu, krievu armijas dienesta pakāpes, reglamentus un daudzas citas svešas un nevajadzīgas lietas. Vēl jau paši robežsargi nesaprata, ka drīz visas šīs izdarības kļūs nevajadzīgas.

Redzēdami, kādā situācijā nonākuši, no dienesta sāka atvaļināties paši vai arī tika atvaļināti dienesta interešu labā: 1. Dagdas bataljonā 1. rotas komandieris kapteinis Jānis Birnbaums un 2. rotas vada komandieris virsleitnants Kārlis Reiznieks; 2. Zilupes bataljonā uz savu dienesta vietu pēc īslaicīga atvaļinājuma vairs neatbrauca vada komandieris virsleitnants Jānis Olšanskis; 3. Abrenes bataljonā no dienesta tika atvaļināti bataljona komandieris pulkvežleitnants Oskars Jansons, rotas komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris kapteinis Eižens Vanags, vada komandieris Vjačeslavs Vildmanis. Bataljonu politvadītāji bija tie, kuri izlēma, kurus no robežsargiem bija nepieciešams atvaļināt vai apcietināt. Daudzās robežsargu krimināllietās viens no apcietināšanas iemesliem bija tas, ka politvadītājam netika izdota aģentūra, kura strādāja robežsargu labā, kā arī bija politvadītājam adresēti ziņojumi vai arī paši politvadītāji ar savu roku rakstītās zīmītēs bija informējuši NKVD operatīvos dienestus.

Latvijas Valsts vēstures arhīva fonda 1373 lietā n–2193 saglabājusies 2. Zilupes bataljona politinstruktora Isaka Černobrova rakstīta plāna kopija par 2. Zilupes bataljona likvidēšanu krievu valodā ar atzīmi "sevišķi slepeni". Lasot šo dokumentu, kurš nejaušības dēļ bija saglabājies, rodas priekšstats par 60 gadus seniem notikumiem, kaut gan maz ticams, ka vēl ir dzīvs kāds no šīs NKVD rūpīgi izplānotās akcijas veicējiem un cietušajiem.

2. Zilupes robežsargu bataljona izformēšanas plāns.

Bataljona kopējais skaitliskais sastāvs — 324 cilvēki. Komandējošais sastāvs — 13 cilvēki. Izbraukšanas laiks — 1940. gada oktobris. Dienai un stundai atstāta brīva vieta. Tālāk seko ierašanās Ļucinā (ar to jāsaprot Ludza), atstāta brīva vieta. Pulkveža Golovko ļaudis ierodas Ļucinā 1940. gada 6. oktobrī plkst. 11 no rīta, kopskaitā 25 cilvēki četrās automašīnās. Bataljonā operācijai paredzēti 26 cilvēki, 10 no viņiem lēmumi uzrakstīti, pārējiem tiek gatavoti. Operācijai paredzētās personas tiek izsauktas uz Ļucinu 1940. gada 6. oktobrī plkst. 11 no rīta, kur tiek arestētas, izņēmums ir 3. rota, uz kurieni izbrauc operatīvā grupa ar pulkveža Golovko ļaudīm, kopskaitā 10 cilvēki. Visi apcietinātie tiek nosūtīti uz cietumu Daugavpilī. Mantas un inventāra sadalīšanu veic operatīvā grupa uz vietas, izlemjot, kas nododams PSRS robežapsardzībai, kas paliek LPSR NKVD rīcībā. Nododamo ieroču, personīgo un valsts mantas apsardzību nodrošina PSRS robežsargi. PSRS robežapsardzībai nododamos ieročus un mantas nogādā pie sevis padomju robežsargi. Par nodotajām mantām un vērtībām tiek sastādīti akti. Palīgā opergrupai tiek norīkoti 4 cilvēki no Daugavpils, 3 cilvēki no Ļucinas pilsētu NKVD nodaļām. Plāna kopijas apakšā parakstījušies: 2. Zilupes bataljona robežsargu politvadītājs Isaks Černobrovs un LPSR NKVD administratīvi saimnieciskās daļas priekšnieks valsts drošības leitnants Ivanovs.

Jāpiezīmē, ka acīmredzot pulkvedis Golovko un Heinriha Stroda grāmatā "Latvijas nacionālo partizāņu karš" minētais ģenerālmajors Golovko pēckara gados Baltijas kara apgabala IeTK iekšējā karaspēka priekšnieks ir viena un tā pati persona.

Alfona Novika pavēle n–6 ar atzīmi "sevišķi slepeni" no 1940. gada 3. oktobra "Par robežapsardzības likvidēšanu uz bijušās PSRS robežas" Zilupes bataljonā saņemta 1940. gada 8. oktobrī, par ko liecina komandiera un politvadītāja paraksti uz tās. Acīmredzot arī pārējos bataljonos pavēle tika saņemta pēdējā dienā. Informācija par gaidāmo robežsardzes likvidēšanu tika turēta lielā slepenībā, pat oktobra pirmajās dienās vēl tika pieņemti darbā jauni robežsargi, personālsastāva vidū gan klīda baumas par atvaļināšanu no dienesta. Robežsargi bija nonākuši divdomīgā situācijā, jo faktiski apsargāja vienu mazu kameru lielā tautu cietumā, jo Latvija jau bija pievienota PSRS. Latvijas robežsargi bija kļuvuši par NKVD palīgiem vārda tiešā nozīmē, jo viņiem tagad bija jāmeklē gan no nometnēm izbēgušie bijušās Polijas pavalstnieki — Polijas armijas un robežsargu virsnieki, kurus pēc aizturēšanas gaidīja droša nāve NKVD moku kambaros, — gan arī tie, kuri slēpās no jaunās varas.

No robežsargiem, kurus apcietināja 1940. gada 9. oktobrī, vienīgais Latvijas neatkarību sagaidīja 1. Dagdas bataljona 1. rotas 1. sardzes priekšnieks kaprālis Arnolds Martinsons. Savās atmiņās viņš rakstīja: "Bataljona politvadītājs Leons Kleinmanis bija nepatīkams cilvēks. Dažas reizes apmeklēja arī Piedrujas sardzi, tikās ar sargiem, kuri nebija tie paši labākie.

1940. gada 8. oktobrī man piezvanīja rotas komandieris virsleitnants Jansons un uzdeva sardzē esošos ieročus — patšauteni, mašīnpistoli, šautenes un granātas — robežsarga pavadībā pajūgā nogādāt uz rotas nometni Indrā. Tas tika izdarīts tanī pašā dienā. Palika tikai personīgie šaujamieroči — pistoles, medību bises, mazkalibra šautenes.

1940. gada 9. oktobrī tika pavēlēts ierasties Indras skolā saņemt pēdējo algu un atvaļinājuma zīmi. Braucām ar velosipēdiem. Skola bija pretim dzelzceļa stacijai četrstāvu ēkā. Skolas pagalmā stāvēja četras smagās automašīnas. Pirmā stāva gaitenī satiku sarkanarmieti, kurš bija bruņots ar šauteni un iegāja vienā no klasēm. Robežsargi bija sapulcināti aktu zālē un pa vienam saukti blakus telpā, atpakaļ zālē vairs nenāca, bet laukā gāja pa otrajām durvīm uz kāpņu telpu. Iesauca arī mani, saucējs bija ģērbies privātos svārkos un armijas parauga biksēs. Klasē bija kādi septiņi cilvēki. Politvadītājs lika atdot pistoli. Saņemot algu, ievēroju, ka man uzvārds algas sarakstā atzīmēts ar sarkanu zīmuli. Man uzdeva jautājumu, vai es gribu turpināt dienestu. Teicu, ka gribu, un tiku aicināts ieiet blakus klasē, lai vēlāk aprunātos. Ieejot norādītajā telpā, man kļuva skaidrs, ka esmu apcietināts. Klases solos sēdēja kādi 15 robežsargi, un klases stūros stāvēja bruņoti sarkanarmieši. Līdz vakaram pie mums ieveda vēl kādus 15 robežsargus. Lielāko daļu no viņiem es pazinu, pārsvarā tie bija sardžu priekšnieki no 1. un 2. rotas. Bija daži ierindas robežsargi. Vakarā, kad palika tumšs, mūs nelielās grupiņās noveda lejā uz automašīnām nu jau stingrā apsardzībā, katrā kāpņu laukumā stāvēja zaldāti. Naktī mūs aizveda uz Daugavpils cietumu. Cietumā no formas noplēsa atšķirības zīmes. Pratināja kādas divas nedēļas. Izmeklētājs bija ebrejs, latviski nerunāja, es arī krievu valodu nezināju, tāpēc nekāda saruna nesanāca. Tikai, kad pārveda uz Rīgas centrālcietumu, mani nopratināja izmeklētājs latvietis. Tā sākās mani nebrīves gadi."

Turpmāk — vēl