Dace Kaužēna, Latvijas Universitātes doktorante:

Lai videi draudzīga uzņēmējdarbība arī Latvijā

Referāta tēzes LZA un LLMZA kopsēdē "Latvijas lauku attīstības jaunā paradigma" 2000. gada 27. oktobrī Jelgavā

Videi draudzīga uzņēmējdarbība ir nosacījumu kopums, kas jāievēro uzņēmējam, lai neradītu kaitējumu videi. Izšķir divus videi draudzīgas uzņēmējdarbības novērtēšanas līmeņus: makrolīmeni, kas apraksta uzņēmuma ārējo vidi, un mikrolīmeni, kas ir attiecināms uz uzņēmuma iekšējās vides jautājumiem. Pirmajā līmenī ir jāizvērtē tādi faktori kā ekonomiskais, ģeogrāfiskais, sociālais un vides aizsardzības faktors. Otrais līmenis skar stratēģisko, organizatorisko un tehnoloģisko faktoru.

Analizējot Latvijas 1999. gada statistiku par uzņēmumu ārējās vides faktoriem , ir jāatzīmē rezultāti, kas liecina par galveno tautsaimniecības nozaru ekoefektivitātes līmeni. Ekoefektivitāte šajā gadījumā ir kopsaucējs ārējās vides faktoram, jo savieto ekonomiskās darbības rezultātus ar vides kvalitātes rādītājiem.

Lauksaimniecība. Fakts, ka kopš 1990. gada par 73,7% ir samazinājies liellopu skaits, par 71,1% cūku skaits, par 83,7% aitu skaits, par 68,6% putnu skaits un par 18,65% iedzīvotāju skaits Latvijā, no vides noslodzes viedokļa ir vērtējams pozitīvi. Taču jāņem vērā, ka nodarbinātība šajā sektorā attiecīgajā periodā ir sarukusi par 26,6%, kas ir zemāks temps par ganāmpulka apjomu samazināšanos. Ja aplūko galvenos lauksaimniecības nozares ekoefektivitātes indikatorus, tad jāatzīmē: lai gan kopš 1995. gada lauksaimniecības nozares pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā ir sarukusi par 13,7%, tomēr iestrādāto pesticīdu un minerālmēslu apjomi ir pieauguši (attiecīgi par 141,1% un 57,4%).

Rūpniecība. Kopš 1990. gada rūpniecības sektorā nodarbināto skaits kopumā ir samazinājies par 36,6%. Vislielākais kritums ir apstrādes rūpniecībā — attiecīgi par 58,8%, pēc tam būvniecībā — 52,9%. Šīs izmaiņas deviņdesmito gadu sākumā galvenokārt ir saistītas ar pārstrukturizāciju tautsaimniecībā, un patlaban situācija stabilizējas. Savukārt enerģētikas nozarē nodarbinātība ir pieaugusi par 28,6% un koksnes izstrādājumu ražošanas apakšnozarē par 104,7%. Koksnes ieguve kopš 1990. gada ir pieaugusi par 253,6% jeb 3,5 reizes, kas parāda šī resursa būtisku izlietojumu Latvijā. Apskatot ekoefektivitātes indikatorus rūpniecības nozarē, jāatzīmē, ka kopš 1997. gada iegūstošās un apstrādājošās rūpniecības nozaru pievienotā vērtība samazinājās par 6,6%, taču energoresursu patēriņš attiecīgajās nozarēs samazinājās par 32,3%, CO — par 1,1%, NOx — par 19,4% un SO2 samazinājās par 38,3%. Arī enerģētikas nozarē, neraugoties uz to, ka nedaudz palielinās nozares pievienotā vērtība (par 0,5% kopš 1997. gada), par 24,6% samazinās nozares SO2 radītais piesārņojums.

Pakalpojumi. Sektors, kura nozīmība Latvijas tautsaimniecībā pieaug — no 27,8% īpatsvara kopējā pievienotajā vērtībā 1990. gadā līdz 51,5% 1999. gadā. Tāpat arī nodarbinātība — no 45,2% nodarbināto līdz 59,2% visu nodarbināto iedzīvotāju. Ekoefektivitātes indikatori no pakalpojumu nozarēm vairāk ir attiecināmi uz transporta nozari. Šeit jāatzīmē, ka pasažieru transporta apgrozījums gadā ir 1,5 tūkst. km uz vienu iedzīvotāju pretstatā 10,1 tūkst. km vidēji Eiropas Savienībā [3,29]. Savukārt enerģijas patēriņš kopš 1997. gada ir palielinājies galvenokārt cauruļvadu transportā — par 68,8% (apgrozījums tajā pašā laikā ir pieaudzis par 4,3% (naftai un naftas produktiem) un 5,9% (gāzei)), un par 83,3% auto un pilsētas elektriskajā transportā (kravu un pasažieru apgrozījums tajā pašā laikā samazinājies par 2,7%).

Apkopojot datus par ekoefektivitāti Latvijas tautsaimniecībā, jāatzīmē, ka 1999. gadā tā salīdzinājumā ar atsevišķiem Eiropas Savienības valstu indikatoriem ir mazāk kaitīga videi, taču pastāvīgā augsmes tendence varētu būt viens no iemesliem arī piesārņojuma palielinājumam un dabas resursu lielākai noslodzei.

Savukārt, analizējot statistiku par uzņēmumu iekšējās vides faktoriem , ir svarīgi aplūkot tīrāku tehnoloģiju ieviešanas perspektīvu Latvijā. Saglabājot ārējās vides faktoru analīzes grupējumu galveno nozaru griezumā, izvēlēsimies tos iekšējos faktorus paskaidrojošos indikatorus, kas īpaši izcēlās, aplūkojot attiecīgās nozares situāciju [2,  80 ].

Lauksaimniecība. 1999. gadā lauksaimniecības nozaru uzņēmumi vides aizsardzības jautājumu risināšanu bija gatavi vairāk pārcelt uz nākotni (50% uzņēmumu) nekā risināt tagadnē (8,3% nozares uzņēmumu). Nozarē diezgan līdzīgi sadalās uzņēmumu skaits tiem, kuri, risinot ar vides aizsardzību saistītus jautājumus, iesaista uzņēmuma darbiniekus (58,3%), un tiem, kuri iekļauj kā nosacījumu sadarbībā ar saviem uzņēmējdarbības partneriem arī vides aspektus (41,7%). 41,7% lauksaimniecības nozaru uzņēmumu ir informēti par viņu uzņēmumu radīto piesārņojumu.

Rūpniecība. Rūpniecības nozaru uzņēmumi ir gatavi vairāk finansu ieguldīt investīcijās saistībā ar vides aizsardzību, kuras atmaksājas īstermiņā (attiecīgi —gandrīz visi iegūstošās nozares uzņēmumi un vairāk nekā 70% apstrādes nozares uzņēmumu). Enerģētikas nozare ir viena no retajām tautsaimniecības nozarēm Latvijā, kura ir gatava arī uz ilgtermiņa atmaksas perioda investīcijām. Attiecībā uz uzņēmumu izvēli par ISO 14000 (vides kvalitātes vadības standarts) piemērošanu savā uzņēmumā lielāko īpatsvaru savā nozarē (66,7%) norādīja ieguves rūpniecības uzņēmumi.

Pakalpojumi. Pakalpojumu sektora nozares lielāku uzmanību pievērš piesārņojuma kontroles metodēm, nevis piesārņojuma novēršanai pirms tā rašanās. Tikai transporta un sakaru nozares, kā arī izglītības nozares uzņēmumi dod priekšroku otrai metodei. Vismaz divas trešdaļas pakalpojumu sektora uzņēmumu videi draudzīgu uzņēmējdarbību uzskata par rentablu. Pozitīvi savu uzņēmējdarbību pēc vides aizsardzības kritērijiem novērtē gandrīz visi finansu starpniecības nozaru uzņēmumi un izglītības nozaru uzņēmumi, taču paškritiski noskaņotākā ir citu pakalpojumu sekcija — tikai 11,1% šīs nozares uzņēmumu savu darbību vērtē kā videi draudzīgu.

Apkopojot iekšējās vides faktoru indikatoru rezultātus, ir novērota pozitīva tendence — gandrīz visās nozarēs ir uzņēmumi, kas plāno sakārtot savu uzņēmējdarbību pēc ISO 14000 standarta sērijas. Taču, lai sasniegtu ilgtspējīgu uzņēmējdarbību Latvijā, lielākajā daļā indikatoru pozitīvi orientētu uzņēmumu īpatsvaram jābūt lielākam.

Galvenais secinājums ir tāds, ka kopumā Latvijas uzņēmējdarbība noslēgusi pārstrukturizācijas periodu (ārējā vide) un ir nepieciešamība, stabilizējot ekonomisko attīstību, to samērot ar vides kvalitātes nosacījumiem. Latvijas ekoefektivitātes indikatori kopumā ir labāki par ārvalstu rādītājiem, tomēr vēl uzlabojami. Un, kā parāda uzņēmumu iekšējās vides organizācijas tendences, daļa uzņēmēju ir gatavi maksāt papildus par vides kvalitātes uzlabošanu.

Statistikas avoti

1. Latvijas statistikas gada grāmata 2000. —R.: LR Centrālā statistikas pārvalde, 2000. — 229 lpp.

2. Vides rādītāji Latvijā 1999. —R.: LR Centrālā statistikas pārvalde, 2000. — 92 lpp.

3. Environmental assessment report No 6, Environmental signals 2000, European Environmental Agency Regular Report. —Copenhagen: EEA, 2000. — 108 pages.