Uzturoties vizītē Vācijā 15.–17.decembrī

Brēmenes Zinātnes namā pirms Hannas Ārentes balvas saņemšanas

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 16.decembrī teica runu simpozijā “Eiropas nākotne – politisku nāciju federācija vai supranacionāla kopiena?” (“Die Zukunft Europas – Föderation politischer Nationen oder supranationale Gemeinschaft?”) Brēmenes Zinātnes namā pirms filozofes Hannas Ārentes (Hannah-Ahrendt-Preis 2005) balvas saņemšanas, ko Latvijas prezidentei piešķīrusi starptautiska žūrija. Žūrijas pārstāvji atzina, ka balva pirmo reizi tiek piešķirta cilvēkam, kurš reizē ieņem arī valsts amatu. Balva piešķirta par Latvijas prezidentes ieguldījumu politikas filozofijā un par Eiropas vēstures atklātu uzrunāšanu. Balva ir novērtējums prezidentes ieguldījumam Eiropas debatēs par sarežģīto 20.gadsimta vēsturi, stāstot par Centrālās un Austrumeiropas likteņiem aiz dzelzs priekškara.

Prezidente savā runā pateicās par piešķirto augsto apbalvojumu, uzsverot, ka augstu vērtē Hannas Ārentes sacīto, ka politikas būtība ir brīvība un tās lauks ir darbība. Viņa atzīmēja, ka, vadot savu dzīvi trimdā, jo Latvija bija okupēta valsts, nekad viņai nav bijusi pat iespēja domāt par pilntiesīgu iesaisti Kanādas politiskajā darbībā, savukārt Latvija nebija brīva zeme, tādēļ nebija iespējams savu darbu ziedot Latvijai. Prezidente plaši stāstīja klātesošajai auditorijai par Latvijas vēstures sarežģītajām lappusēm 20.gadsimtā, par vairākkārtējām okupācijām gan no Staļina, gan Hitlera režīma puses, par deportācijām, ko pārdzīvoja Latvijas iedzīvotāji, un par draudiem vēlāk padomju laikos, kādi bija ikvienam, kurš atļāvās domāt brīvi un pret pastāvošo iekārtu. Runājot par Otrā pasaules kara laiku, ko viņai nācās pavadīt bēgļu nometnēs, viņa vienmēr ir atcerējusies psalmu, kas māca, ka miera zvani zvanīs, un bombardēšanas laikā vienmēr ir cerējusi, ka pasauli atkal pārņems miers un viņas zeme tiks atbrīvota. Viņa arī informēja, ka trimdā dzīvojošie latvieši centās darīt to, kas bija viņu spējās, lai pievērstu pasaules politiķu uzmanību Baltijas okupācijai un tās tiesībām uz brīvību un neatkarību.

Viņa minēja, ka arī Hanna Ārente ir rakstījusi par brīvību, ko trimda gan piedāvā, taču tajā pašā laikā par augsto cenu, kas nāk tai līdzi. H.Ārentes darbi lielā mērā veltīti tirānijas un totalitārisma izpētei nolūkā veicināt humānismu un demokrātiju. Prezidente dalījās pārdomās par 20. gadsimta tirāniju, Hitleru un Staļinu, kuru darbības dēļ miljoniem cilvēku Eiropā zaudēja dzīvību.

Valsts prezidenta preses dienests

Runa, saņemot Hannas Ārentes balvu Brēmenē 2005.gada 16.decembrī:

Manuprāt tas, ka es saņemu šādu balvu, zināmā mērā ir paradokss. Kamēr Hanna Ārente (Hannah Arendt) uzskatīja, ka “der Sinn von Politik Freiheit (ist)” (politikas jēga ir brīvībā) un politiskās pieredzes lauks slēpjas darbībā, es lielāko savu dzīves daļu apzināti biju pagriezusi politikai muguru. Es tai neredzēju ne jēgu, ne vietu savā turpmākajā dzīvē, ne arī saistīju ar to kādas cerības, jo mana dzimtene bija zaudējusi valstisko neatkarību, bet savā tā brīža mītnes zemē Kanādā man nekad nebūtu pilnībā pavērušās tādas politiskās izredzes, kādas baudīja tajā valstī dzimušie pilsoņi. Tāpēc lielāko savas dzīves daļu esmu bijusi zinātniece, pētniece un izglītības darbiniece, reizēm iesaistoties darbības plānu izstrādē un pārvaldē, taču citādi galvenokārt iegrimusi pārdomās un pat apcerē. Taču, kad mana valsts atkal kļuva brīva, man tika dota liela privilēģija redzēt šo brīvību pārtopam politiskā rīcībā un piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā, kuru ietekme būs jūtama vēl ilgi un sniedzas pat aiz manas valsts robežām.
Agrā bērnībā es pieredzēju, ka manu valsti Latviju sagrābj svešas lielvaras – vispirms no austrumiem Padomju Savienība 1940.gadā, tad no rietumiem nacistiskā Vācija 1941. gadā, un tad atkal no austrumiem 1944. un 1945. gadā. Karš, invāzija, brutāla okupācija un bezierunu pakļaušana – tie bija temati, par ko ap mani sačukstējās pieaugušie. Arī nostalģiskas atmiņas par Latvijas zaudēto neatkarību. Ne zem gestapo, ne VDK varas politika nebija iespējama. Cilvēki centās uzvesties pēc iespējas neuzkrītošāk un cerēja izdzīvot, nekļūstot apzīmogotiem ne ar esošās sistēmas ienaidnieku, ne tās kolaborantu zīmogu. Abos gadījumos viņi riskētu ar savām dzīvībām vai nu esošās, vai tai sekojošās iekārtas pakļautībā. Iedzīvotāji ar šausmām un neticību vēroja desmitiem tūkstošu mierīgo civiliedzīvotāju arestus, deportācijas, spīdzināšanas vai nogalināšanas, un okupācijas spēki vairāk nekā 120 000 vīriešu un zēnu nosūtīja uz fronti kā lielgabalu gaļu abām karojošajām pusēm.
Kamēr pār mūsu galvām svilpodamas krita bumbas, es ilgojos pēc dienas, “kad skanēs miera zvani” ( “when the bells of peace are ringing”), kā es atcerējos mūs dziedam psalmā baznīcā. Bet, kad miers patiešām atnāca, mana dzimtā zeme bija zaudējusi savu neatkarību un mana tauta bija zaudējusi brīvību tāpat kā pārējās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Eiropas rietumu puse varēja svinēt savu atbrīvošanu no ārzemju okupācijas un priecāties par nacistisko un fašistisko režīmu sagrāvi. Tā varēja pavērt jaunu lappusi un ķerties pie savas atjaunošanas. Otra Eiropas puse palika komunistiskās tirānijas gūstā un tika turēta ieslodzījumā, kā tas trāpīgi tika dēvēts, – aiz dzelzs priekškara.
Dāmas un kungi!
Politika ir sabiedrisks process, kurā nācija izmanto brīvību, lai izvirzītu sev kolektīvus mērķus, brīvību izdarīt savas kolektīvas izvēles un brīvību piedzīvot šo izvēļu sekas. Aktīvai dalībai politiskajos procesos jābūt jebkuras brīvas, neatkarīgas un demokrātiskas valsts ikviena pilsoņa neatņemamām tiesībām. Kad valsti okupē un pat anektē sveša vara, tautai tiek laupītas tās pirmdzimtās tiesības. Svešinieku pārvaldītā valstī nav iespējama īsta politika, tā ir tikai politikas imitācija. Arī tiem, kas pametuši šādu valsti, nevar būt īstas politikas, jo viņiem vairs nav savas valsts, ko pārvaldīt vai vismaz ko ietekmēt, vai pārveidot ar savu mūža darbu.
Kā jau dzejnieks Jānis Rainis rakstīja trimdā pēc 1905.gada revolūcijas:
“Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ja tev īstas brīves nav?
Brīve, brīve, kas tā brīve,
Ja tev savas zemes nav.”
Kad agrā bērnībā vecāki mani aizveda sev līdzi trimdā, tas bija viņu protests pret ārvalsts militāro okupāciju un to, ka viss, kas viņiem bija dārgs, tika nomelnots un vajāts. Viņi izvēlējās drošas briesmas, atsakoties no cerībām uz drošību, jo cerību uz brīvību viņi vērtēja augstāk par drošu apspiestību. Viņu izvēles rezultātā arī es zaudēju savu zemi, savu mantojumu un savas dzimtenes pilsoņa pirmdzimtās politiskās tiesības. Latvijas tauta un tās kaimiņi to visu zaudēja tālaika tirānu un milzeņu spēku mērošanās sacīkstēs, kā arī viņu savstarpējo – pār mūsu galvām un aiz mūsu mugurām noslēgto – darījumu rezultātā Teherānā un Jaltā.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, visi bēgļi no Austrumeiropas drīzāk dzīvoja ar politiku, nekā runāja par to. Mēs bijām politiskie trimdinieki. Jau mūsu atrašanos Rietumos mēs uztvērām kā komunisma nosodījumu un dzīvu protestu pret mūsu valsts okupācijas pretlikumību. Mēs uzskatījām, ka ar savu rīcību un savām dzīvēm izplatām ārkārtīgi svarīgu politisku paziņojumu. Pagāja ilgs laiks, līdz sapratām, ka mūsu sludinātā vēsts nevienu patiesībā īsti neinteresē.
Hanna Ārente rakstīja par brīvību, ko sniedz trimda, kā arī par tās ļoti augsto cenu. Uzaugot trimdā, es par savas dzīves izaicinājumu uzskatīju maksimālu šīs brīvības sniegto priekšrocību izmantošanu un tās cenas samazināšanu līdz minimumam. Tam pamatā bija mani vecāki un pirmie skolotāji, kuri uzskatīja par savu morālo pienākumu saglabāt mūsu latvisko identitāti, neraugoties uz to, vai apkārtnē ir citi latvieši, ar kuriem sazināties, neraugoties uz to, vai mēs vispār vēl kādreiz atgriezīsimies Latvijā. Tas bija kā izaicinājums tām varām, kas gribēja iznīcināt visu latviešiem raksturīgo. Maniem vecākiem tas bija arī personiskā lepnuma jautājums. Atteikties no savas identitātes nozīmētu atzīt, ka šī identitāte ir mazvērtīgāka par citām, tas nozīmētu neuzticību saviem senčiem un sevis paša patiesajai būtībai. Šī paaudze mācīja saviem bērniem patriotismu, ko viņi saprata kā savas zemes mīlēšanu no visas sirds un visas savas dzīves veltīšanu tam, lai izdarītu ko labu savai tautai.
Pasaulē, kurā uzauga manas paaudzes eiropieši, nevaldīja saprāts, taisnība un taisnīgums. Bija tikai armijas, rupjš spēks, nevērīga postīšana un miljoniem dzīvju vienaldzīga mētāšana vējā, kā kritušas lapas vētrā. Pat būdama mazs bērns, es redzēju, ka šādu pasauli kopā satur, pirmkārt, ieroču spēks, otrkārt, baiļu un iebaidīšanas spēks un, treškārt, izdzīvošanas instinkts un pielāgošanās spēja, kas ir mūsu bioloģiskā mantojuma daļa. Apstākļu spiesti, cilvēki spēj pielāgoties gandrīz jebkam, jo citādi viņi iet bojā.
Satraucošais spēka kultūrā un kultā ir tā spēja samaitāt. Ir satraucoši vērot, kādu baudu dažiem cilvēkiem sniedz viņu vara pār citiem. Tas ir tik smagi, ka mēs bieži novēršam skatienu un izliekamies to neredzam. Skolas kaušļiem tā ir izprieca. Viņi gūst patiesu prieku un gandarījumu no mazāku bērnu iebiedēšanas un kaustīšanas. Vīri, kas sit savas sievas, gūst baudu no piedzeršanās un savas neapmierinātības ar dzīvi izgāšanas ar dūrēm, nejūtot par to vainu, jo skaidrā prātā viņi izliekas neko neatceramies. Tas ir pavisam kas cits nekā tā ļaunuma banalitāte, ko Hanna Ārente saskatīja Eihmanī (Eichmann), lai gan arī tā ir pietiekami baisa.
To var saskatīt it visur, vienkāršos ikdienišķos cilvēkos, – tas ir tas patss, kas dažiem ļauj pārtapt tirānos, ja apstākļi tam ir labvēlīgi un ja viņi ir pietiekami gudri šos apstākļus izmantot. Tā ir slidena nogāze, uz kuras sadistiskais baudījums, ko sniedz ne tikai vara pār citiem, bet citu cilvēku tīša sāpināšana, kļūst tik apreibinošs, ka tas var kļūt par tādu pašu atkarību kā citi apreibināšanās veidi. Ir arī vēl vara pašas varas dēļ, ko kā balstu izmanto nedroši un nabagi ego, ar lielummāniju sirgstošas dvēseles dziļais tumšais tukšums. Šajā sakarā padomājiet arī par Nēronu un Kaligulu, ne tikai par Hitleru un Staļinu. Un visbeidzot, pastāv arī galēji neprātīgas slāpes pēc varas, kas sagrābj fanātisma un sev kalpojošu ideoloģiju eksaltētos. Šeit atkal jāmin Hitlers, tāpat arī Torkvemada (Torquemada) un Savonarola, kā arī Osama bin Ladens un mūsdienu teroristu grupas. Ar to es vēlos sacīt, ka terorisma iespējamība un tā rašanās riski rodami dziļi cilvēka dvēselē, tie tur būs vienmēr. Tas nozīmē, ka demokrātija ir trausla puķe, ko mums vienmēr rūpīgi ir jāsargā un jākopj, jo tā ir briesmās. Šajā kontekstā svarīgi ir minēt arī to, ka daudzi intelektuāļi, filozofi, rakstnieki, dzejnieki ļaunākos no tirāniem ir aizstāvējuši un apbrīnojuši. Bet tas nu ir atkal citas tēmas jautājums.
Par laimi ir daudz arī tādu cilvēku, kuriem ir vara pār citiem, bet kuriem tā sniedz gandarījumu kā iespēja paveikt darbus tā, kā tas ir pareizi pēc viņu pārliecības. Tā ir mērķtiecīga, noderīga vara, kas ideālā gadījumā tiek izmantota augstāka mērķa vai vērtības vārdā. Demokrātiskā sabiedrībā vara tiek deleģēta, kas piedod tai likumību. Bez tam arī sabiedrībā tā tiek izvērsta tā, lai nenotiktu tās koncentrēšanās vai sastrēgumi un lai no tās netiktu atstumti plaši slāņi. Lai gan pastāv hierarhijas, tās balstās plašos horizontālos tīklos, kuros cilvēkiem ir pilna atbildības vara savas kompetences jomā ar tik minimālu iejaukšanos no augšas, cik to pieļauj sistēmas kopējās funkcionēšanas intereses.
Totalitārās sistēmās savukārt vara ir koncentrēta tirāna rokās. Pārsteidzošais šādās sistēmās ir tas, ka tām izdodas būt tik stiprām un tik bieži pastāvēt ļoti ilgi. Viens no izskaidrojumiem, manuprāt, ir tāds, ka daudziem tirāniem piemīt patiešām ģeniālas spējas saviem sekotājiem izpilināt precīzi tik daudz varas, privilēģiju un peļņas, lai viņa padotie katrs savā varas līmenī būtu personīgi ieinteresēti, lai šis tirāns paliktu pie varas.
Nērons un Kaligula bija pietiekami šausminoši, taču viņu nodarīto kaitējumu lielā mērā neitralizēja labi ieeļļotas impērijas juridiskās un administratīvās struktūras, kas turpināja darboties par spīti imperatora neprātam. Hitlers un Staļins pacēla tirāniju jaunos augstumos, pieliekot lielas pūles, lai nojauktu sabiedrībā ikvienu cilvēcīguma aizsargmehānismu, kas būtu varējis bremzēt viņu untumus un prasības. Staļinam tiek piedēvēta apokrifiska frāze, kas kodolīgi raksturo viņa “politiku”: “Ir cilvēks – ir problēma; nav cilvēka – nav problēmas.”
Tomēr šis domugrauds, kas tik labi raksturo vadoņa gribas uzspiešanu tautai, galīgi nav attiecināms uz pašu vadoni. Tas būtu pārlieku vienkāršoti, ja mēs teiktu: “Bija Hitlers – bija problēma, Hitlera vairs nav – nav vairs problēmas.” Varbūt pēckara Vācijā tā arī likās, īpaši pēc naudas reformas (“Wehrungsreform”) un milzīgā atbalsta Māršala plānam. Taču ne jau Hitlera nāve bija tas, kas atbrīvoja Vāciju no ārprāta un tirānijas. Tā bija sakāve karā, kas šo procesu uzsāka, tā bija nacistiskās partijas sagrāve, tās bija Nirnbergas tiesas prāvas, tas bija visas pasaules nosodījums un nicinājums pret nacionālsociālistisko ideoloģiju, kas reiz bija pats pamats, uz kura tika būvēts Trešais reihs. Aiz pēckara Vācijas dūmiem un drupām salstoši, izsalkuši, bez pajumtes palikuši, sakauti un pazemoti miljoniem vāciešu saskatīja savas rīcības kļūdas, pavēra jaunu lappusi, sāka visu no sākuma un padarīja to labāk, nekā tas jebkad bija bijis. Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs, gluži pretēji, vai plīstot aiz lepnuma par Sabiedroto uzvaru pār fašismu, bija tikai un vienīgi triumfs un pašapmierināta tīksmināšanās un asinskāras tirānijas tirāniskās cilpas savilkšanās vēl ciešāk pār simtiem miljoniem cilvēku.
Astoņdesmito gadu beigās daži latviešu intelektuāļi uzdrošinājās izdot izvilkumus no Ārentes darba “The Origins of Totalitarianism”, lai tautai izpaustu totalitārisma būtību un veicinātu patiesu brīvības apziņu. Tulkojuma kopijas tika nodotas no rokas rokā, jo Ārentes darbi tāpat kā citu Rietumu domātāju grāmatas Padomju Savienībā netika izdotas. Domāju, ka tik efektīva, ātra un plaša demokrātisko un filozofisko ideju “tautskola”, kāda bija Baltijā tajā periodā, ir unikāla parādība.
Dāmas un kungi, Baltijas tautas, nevardarbīgā ceļā uzveicot padomju totalitārismu, panāca arī vērtību uzvaru. Mūsu tautas pastāvēja par tām pašām vērtībām, kas ir likušas Eiropas Savienībai no pašiem tās pirmsākumiem apzināties, ka tā ir vērtību kopiena. Jau pirmajā Eiropas integratīvajā līgumā, ar kuru 1951.gadā tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, dalībvalstis apstiprināja savu apņēmību “pēc gadsimtiem ilgiem strīdiem vienoties par būtiskākajām interesēm, kā pirmo pamatakmeni plašākai un dziļākai tautu kopienai liekot saimniecisku kopienu, kas darbosies uz institucionāliem pamatiem un diskusijām, lai kopš šā brīža kopīgi veidotu savu nākotni”.
Lai gan jaunā Eiropas konstitūcija tika noraidīta Francijā un Nīderlandē, tās 1.pants satur izvērstu atsauci uz vairākām vērtībām, kuras ir kopīgas visām Eiropas Savienības dalībvalstīm: respekts pret cilvēka cieņu, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošana. Dalībvalstu sabiedrības raksturo: plurālisms, nediskriminācija, iecietība, taisnīgums, sieviešu un vīriešu solidaritāte un līdztiesība.
Ar vērtību jautājumu cieši saistītajam jautājumam par kopīgu Eiropas identitāti ir vismaz trīs gadu desmitus ilga vēsture. 1973.gadā Kopenhāgenas Konferencē pirmoreiz darba kārtībā parādījās jautājums par kopīgu eiropeisku identitāti. Taču priekšstati par to palika ļoti vispārīgā līmenī. Tikai desmit gadus vēlāk tika formulēti politiski pasākumi, kas veicami, lai veidotu kopīgu Eiropas identitāti. “Kopīga kultūras mantojuma apziņa” tika uzskatīta par svarīgāko identitātes veidošanas sastāvdaļu. 1980.gados kopīgas identitātes veidošana bija saistīta ar kopīgu Eiropas Kopienas izglītības politiku. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem, kopīgas Eiropas identitātes jēdzienu sāka lietot, runājot par kopīgas ārpolitikas un drošības politikas nepieciešamību.
Māstrihtas līgums runā par to, ka Eiropas identitātei un savdabībai jāizpaužas starptautiskajā, pasaules politikas arēnā. To apstiprina arī 1996.gada Amsterdamas starpvaldību konference ES paplašināšanās priekšvakarā. No deviņdesmitajiem gadiem identitātes tēma iegūst arvien lielāku nozīmi, atspoguļojot bažas par arvien lielāku eiroskepses pieaugumu. To parāda socioloģiskās aptaujas par pilsoņu piederības sajūtu reģionam, valstij, Eiropai.
Ideja par kopīgu Eiropas identitāti ir attīstījusies līdz ar pašu Eiropas integrācijas procesu. Eiropas integrācijas sākumposmā, kad ES bija saimnieciska, par kopīgas Eiropas identitātes tematiku bija tikai tīri zinātniska interese, taču tagad, kad ES kļūst par politisku Savienību, ES politikai ir nepieciešams arvien pieaugošs atbalsts un līdzdarbība no saviem pilsoņiem. Lēmumi, kuri agrāk tika pieņemti nacionālā līmenī, arvien vairāk attīstoties integrācijai, tiek pieņemti Eiropas līmenī.
Lai Eiropa kļūtu par rīcībspējīgu politisku vienību kā iekšēji, tā arī savā ārpolitikā, tai ir vitāli nepieciešama tās pilsoņu gatavība piedalīties integrācijas procesos, atzīstot un atbalstot Eiropas līmenī pieņemtos lēmumus. Eiropas projekta sekmīgai tālākvirzībai būtu jāveidojas identitātei, kura ir plašāka par kopīgu interešu izpratni. Kopīga identitāte ir priekšnoteikums patiesi solidārai un demokrātiskai kopienai. Jauns etaps neapšaubāmi būtu kāds konstitucionālais līgums.
Šodien esam spiesti konstatēt, ka ne viss iet labi Eiropā. Francijā un Nīderlandē vēlētāji ir noraidījuši jauno Eiropas konstitūciju. Tas ir apbēdinoši, un ir svarīgi saprast, kā mēs līdz šim rezultātam esam nonākuši. Francijas un Nīderlandes “nē” nevar izskaidrot tikai ar neapmierinātību ar nacionālajām valdībām. Daudzi Eiropas pilsoņi nav apmierināti arī ar Eiropu. Francijā bieži atskan kritiskas balsis attiecībā uz to, ka Eiropa sekojot anglosakšu ekonomiskajam modelim, un daudziem no tiem, kuri balsoja “nē” Eiropa šķiet pārāk liberāla.
Nīderlandē “nē” noteica tādi jautājumi kā Turcijas potenciālā dalība ES, imigrācija un Nīderlandes kontribūcija ES budžetam. Neapšaubāmi, Francijas “nē” stipri ietekmēja Nīderlandes referenduma iznākumu. Kādus secinājumus varam izdarīt no šiem negatīvajiem rezultātiem? Kā rāda socioloģiskie pētījumi, ir ļoti liela atšķirība starp to, ko Eiropas pilsoņi domā par integrāciju un ko par to domā politiķi.
Politiķi kā Briselē, tā arī citās Eiropas galvaspilsētās labi apzinās, ka Eiropa ir nepieciešama, lai rastu atbildes uz izaicinājumiem, kurus rada pasaules ekonomikas globalizācija. Ja balsojums par Eiropas Konstitucionālo līgumu būtu noticis Francijas Nacionālajā asamblejā, 85% deputātu būtu balsojuši “par”. Kā tad pārvarēt šo milzīgo Eiropas uztveres atšķirību starp politiķiem un vēlētājiem? Kā veicināt kopīgu Eiropas identitāti, kas balstīta kopīgās vērtībās? Kā veicināt eiropeisku pašapziņu, kura saliedē eiropiešus kā politisku nāciju?
Broņislavs Geremeks reiz sacīja: “Mums ir Eiropa, tagad mums ir vajadzīgi eiropieši”, kas ir Massimo d’Azeljo 1870. gadā par Itālijas apvienošanās procesu teiktā “tagad, kad mēs esam radījuši Itāliju, mums ir jārada itālieši” pārfrāzējums. Eiropa ir daļa no mūsu ikdienas un regulāra tēma iekšpolitiskajās debatēs, taču ES iekšējās darba metodes, politikas īstenošana ir palikusi nesaprotama pilsoņiem. Vairāk nekā 50 pastāvēšanas gados radītā ES simbolika ir stipri pieticīga – karogs, himna un dažas priekšmetiskas zīmes – pases, markas un informatīvas plāksnes uz robežām. Simbolu “deficīts” saistīts ar vienotas politiskās koncepcijas trūkumu. Notiek pastāvīga konfrontācija starp dažādām kultūras un politiskajām identitātēm. Šobrīd izpratne par to, kas ir valsts, atšķiras. Ir liela atšķirība starp jakobīņu tradīcijām Francijā un federatīvajām tradīcijām Vācijā, tāpat kā starp britu parlamentārismu un franču prezidentālo sistēmu.
Vienlaikus 2004.gada jūlija Eirobarometra pētījums (par Eiropas Parlamenta vēlēšanām) liecina, ka vairāk kā divas trešdaļas (69%) pilsoņu tomēr jūtas piederīgi Eiropai un aptuveni tikpat daudz (66%) jūtas kā ES pilsoņi. Divas trešdaļas eiropiešu atbalsta Kopējās ārējās un drošības politikas ideju, un jaunajās dalībvalstīs vairāk nekā vecajās. Vēl lielāks pilsoņu atbalsts (80%) ir kopīgajai aizsardzības politikai. Taču pagaidām tieši šajās jomās, lai pieņemtu lēmumu, jāpanāk vienprātība. Vienprātības balsojums apgrūtina lēmumu pieņemšanu, līdz ar to pastāv risks, ka politika nav efektīva un nespēj reaģēt pietiekami ātri uz starptautiskiem notikumiem.
Pēdējos 60 gados Eiropa ir paveikusi milzīgu uzdevumu, tā ir devusi eiropiešiem vēl Eiropas vēsturē nepieredzēti ilgu miera un stabilitātes periodu, tā ir spējusi pārvarēt pusgadsimtu ilgušo Eiropas sašķeltību, apvienojot Austrumeiropu un Rietumeiropu. Taču Eiropas celtniecība ir bijusi galvenokārt politiķu uzdevums, un Eiropas pilsoņi ir klusībā samierinājušies ar šādu faktu.
Ņemot vērā tos uzdevumus, kādi patlaban ir jārisina Eiropai, ir skaidrs, ka līdzšinējās Eiropas celtniecības metodes, atstājot to politiķu un ierēdņu ziņā, vairs nav ne efektīvas, ne arī pieņemamas. Kolektīvas eiropeiskas identitātes veidošanās ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Eiropas politikas mērķiem, jo tikai tā Eiropa spēs paveikt uzdevumus, ko no tās sagaida tās pilsoņi.
Eiropas Savienības vēsturē ir bijušas daudzas krīzes, un eiropiešiem ir raksturīgi ar pesimismu lūkoties nākotnē. 1953.gadā Herolds Makmilans (Harold Macmillan) sacīja: “Ar Eiropu ir cauri, tā mirst, ja es būtu jauns, tad emigrētu uz Ameriku.” Es turpretim 1998.gadā to būtu formulējusi šādi: “Ar Eiropu viss sākas no jauna, tā atdzimst, un, kaut neesmu vairs jauna, es repatriējos no Amerikas.” Un arī šodien es gribētu beigt runu ar savu pārliecību, ka paplašinātā Eiropas Savienība spēs rast radošas un efektīvas atbildes uz visiem tiem izaicinājumiem, kas tai stāv priekšā. Sākot jau ar pašu pirmo – mūsu ticību tam, ka kopējiem spēkiem mēs spēsim uzcelt Eiropas ēku kā mūsu kopējās mājas un visiem kopā tajā sadzīvot taisnības, brālības, solidaritātes un citu Eiropas humānisma vērtību garā.