Latvijas Darba devēju konfederācijas un sociālā dialoga partneru tikšanās reizē Rīgā, “Grand Palace Hotel Latvija”, 21.decembrī:

Augsti godātais Gavrilova kungs [Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents – Red.]! Darba devēju konfederācijas pārstāvji! Sociālie partneri! Viesi! Dāmas un kungi!
Es tiešām priecājos būt kopā ar jums jūsu gadskārtējā pasākumā, kas iegūst īpašu nozīmi šobrīd, kad mēs kā jauna dalībvalsts Eiropas Savienībā (ES) stāvam uz savas nākamās attīstības fāzes sliekšņa, jo mēs pēdējos gados jau esam pārkāpuši vienu slieksni pēc otra, un es priecājos redzēt, ka mēs visi ejam uz priekšu. Vēlētos apsveikt mūs visus kopā kā valsti un kā kolektīvu par mūsu enerģijas izpausmi, ar to, ka Latvijai ir bijusi šī lielā 10 procentu IKP izaugsme. Tas tiešām ir sava veida rekords šajā pasaules daļā noteikti.
Tas ir kaut kas īpašs, par to varam priecāties un lepoties, bet, protams, mums ir jāsaprot, ka ir jau arī šai parādībai ēnas puses. Viena no tām ir inflācijas līmenis, kas mūsu valstī pārsniedz visas citas ES dalībvalstis, un – kas ir vissatraucošāk – tā pārsniedz to inflācijas līmeni, kāds ir mūsu kaimiņos, un mēs nevaram šeit atrunāties ar to, ka pasaulē ir cēlušās naftas un vispār elektropiegādes cenas, un kādiem citiem apsvērumiem, ja mēs ļoti labi zinām, ka tieši tie paši faktori darbojas arī kaimiņu zemēs. Starpība ir satraucoša, un tā ir tik liela, ka mums rodas bažas, vai, kā tas bija paredzēts, 2008. gada 1. janvārī Latvija maz varētu pievienoties Šengenas kritērijiem, vai mēs varētu eirozonai pievienoties, kā plānots, vai mēs varam iekļauties tālāk kādās struktūrās, kas palīdz vairot kustību pāri robežām vai, īpaši eirozonas jautājumā, vienkāršot tieši finansiālo maksājumu un dažādu citu apriti. Tas, ka mēs šobrīd atpaliekam no Māstrihtas kritērijiem inflācijas ziņā, ir nopietna lieta. Tā ir nopietna lieta, par ko es turpināšu uzrunāt valdības pārstāvjus, jo man šķiet, ka nāk tāds brīdis, kad ir kaut kas jāiedarbina. Protams, tās zāles ir sāpīgas, bet vienkāršas –kaut kādā brīdī valstij ir jāsamazina izdevumi, lai to procesu varētu kontrolēt.
Vēl jūs, šeit klātesošos, es vēlētos apsveikt ar to, ka jūs esat pārstāvji tieši darba devējiem, tiem, kas rada un uztur darba vietas. Jums tas ir jādara konkurences apstākļos, pie tam smagas konkurences apstākļos. Tātad apsveicu visus tos, kas ir šādi sekmīgi darbojušies un spēj nodrošināt darba vietas. Apsveicu jūs arī ar to, ka jūs esat gatavi līdzdarboties dialogā ar saviem sociālajiem partneriem, no kuriem pirmie jums ir darba ņēmēji, jo galu galā viens bez otra jau vispār nevar izdzīvot. Darba devējs, kam nav darba roku, nekur pasaulē netiks, un mēs zinām, kas notiek ar darba ņēmēju, kam nav iespējas darbu atrast,– viņš aizklīdīs uz citām vietām, viņš aizies citur pasaulē.
Tas, ko mēs konstatējam, protams, ir tas, ka, lūk, mums Latvijā vēl arvien ir pašas zemākās algas visā ES. Mūsu caurmēra alga ir, pēc dažādiem skaitļiem, ko esmu redzējusi, 43% vai 45% no caurmēra 25 valstīs esošās. Mēs esam paši pēdējie no 25 valstīm. Tādos apstākļos mēs varam tikai prognozēt, ka ļoti daudzi ļaudis raudzīsies pāri robežām un būs gatavi darīt kaut vai nekvalificētu darbu, ja viņi nespēs šeit saskatīt iespējas zināmiem faktoriem, kas viņiem vismaz vieš cerības, ka viņiem ir nākotnes iespējas un ka viņi nepaliks ar zemāko algu, kāda vispār pastāv, un ar kāpjošām cenām, kas galu galā gada vai divu laikā ļoti nopietni samazina viņu pirktspēju. To es dzirdu no ļoti daudziem ļaudīm un visos sabiedrības slāņos. Sāpīgāk tas, protams, skar tos, kas ir sabiedrības slāņos ar zemākām algām.
Te nu man atkal jāsaka, ka Latvija izceļas, diemžēl skumji, ar to, ka mums ir vismazākais mazo un vidējo uzņēmumu skaits caurmērā uz tūkstoš iedzīvotājiem. Ja Eiropā tie ir aptuveni 50% , tad mums ir kādi 18%, un starpība ir pietiekami dramatiska, satriecoša. Tamdēļ es arī apsveicu šo Darba devēju konfederācijas iniciatīvu ar visiem saviem partneriem risināt sarunas, tajā skaitā ar valdības un pašvaldību pārstāvjiem, jo, lai darba devējs spētu darboties, lai izveidotu uzņēmumu, kas dotu tādas darba vietas, kas spēj maksāt cilvēkiem algu, ar ko tie var izdzīvot, izskolot savus bērnus un izdzīvot līdz mēneša beigām, viņam ir nepieciešams arī atbalsts un sapratne gan no pašvaldības, gan valsts puses. Es domāju, ļoti būtisks ir šis dialogs, kurā ir iesaistīti visi partneri, jo man, viesojoties dažādās Latvijas pašvaldībās, ir jādzird no ļaudīm ļoti daudz pārmetumu mūsu sistēmai kopumā par to, kādi ir apstākļi mazam un vidējam uzņēmējam kopumā. Viens, par ko ļaudis sūdzas, ir ārkārtīgi smagnējā birokrātiskā struktūra, daļēji tāda, ko mums uzliek ES prasības, bet daļēji arī mūsu pašu ierēdniecība dažreiz pārcenšas, – vismaz tā iedzīvotāji man to prezentē – un uzstāda prasības, kas ir vēl augstākas un kādu citiem nemaz nav. Tas noteikti nav labi, jo mums ir jābūt konkurētspējīgiem. Un es šeit gribētu kā izaicinājumu izmest valsts pārvaldes pārstāvjiem domu, ka mums Latvijā vajadzētu izcelties ar to, ka mums ir visracionālākā, visvienkāršākā un visgludāk plūstošā administratīvā struktūra, tātad sasaiste starp valsts, pašvaldību un starp darba devēju un ņēmēju. Es domāju, ka tieši elektroniskās pārvaldes laukā mēs pēc kāda laika, kad tas viss būs ieviests, varēsim cerēt uz zināmiem uzlabojumiem.
Esmu dzirdējusi tādus groteskus gadījumus kā, piemēram, ka, mums iestājoties ES, kad bija jauni formulāri PVN atmaksai, veikalniekam no pašiem Latvijas ziemeļiem ir četras reizes bijis jābrauc uz Rīgu tikai tādēļ, lai saņemtu pareizo formulāru un tad to atkal atvestu atpakaļ un iesniegtu pareizajai personai, jo izrādās, ka formulāri nav pieejami internetā, vismaz toreiz nebija, tie nav kādā kastītē ielikti, lai katrs var ienākt un tos paņemt. Tie ir jāsaņem no īpašas personas, kas vienu brīdi ir aizgājusi pusdienās, otru brīdi ir saslimusi, trešajā paņēmusi atvaļinājumu, un pēc tam viss sākas no jauna, kad formulārs ir izpildīts un jāiesniedz atpakaļ. Tie ir padomju laiku paradumi, kādi nedrīkstētu būt nevienā iestādē, un es ļoti aicinātu visus šeit esošos valsts pārstāvjus, lai nākamajā, 2006. gadā jūs to izvirzītu kā prioritāti. Laipni lūdzu – pārbaudiet savas administratīvās procedūras savā iestādē, lūdzu, pārbaudiet savu ierēdņu attieksmi pret saviem klientiem, kas kā nekā ir nodokļu maksātāji mūsu valstī, un, lūdzu, izvirziet kā izaicinājumu to, ka mēs Latvijā gribam redzēt to gludāko, iespējami vienkāršāko administratīvo struktūru, kas attiecas gan uz nodokļu samaksu un atlaidēm, gan uz dažādām kontrolēm, instrukcijām, un tā joprojām.
Man šķiet, ka mums ļoti daudzās jomās ir pārāk smagnēja sistēma, kas uzliek pārāk lielu nastu mazam uzņēmumam tieši pašos tā pirmsākumos un arī pietiekami lielu nastu vidējam uzņēmumam, tā, ka viņam grūti ir konkurēt. Te, man šķiet, daudz ko ir iespējams darīt, bet tas prasa savstarpēju sapratni, tas prasa informācijas apmaiņu starp visiem sektoriem un, protams, labu gribu. Bet es gribētu jums atgādināt, ka šī labā griba nav piekāpšanās savam it kā oponentam un vienmēr pakļaušanās cita gribai, es aicinātu jūs domāt par to kā par mūsu valsts kopēju projektu, kā tai zelt, plaukt, attīstīties, kā radīt vairāk ekonomisko iniciatīvu un aktivitāšu. Tas nāks mums visiem par labu – gan darba devējiem, gan ņēmējiem, gan, protams, arī valstij, kas tad varēs iekasēt tos nodokļus, kas tai pienākas.
Vēl dažus vārdus tieši nodokļu jautājumā. Vēl viens rādītājs, ar ko Latvija izceļas diezgan negatīvi, ir tas, cik procenti mums ir to ļaužu, kas pelna tikai minimālo algu. Es domāju, šeit ir rādītāji, ko var salīdzināt ar citām valstīm, un ir skaidri redzams, ka mums šis procents ir nenormāli liels. Tātad Valsts ieņēmumu dienestam es gribētu nodot šo lūgumu, – kaut gan viņiem ir ļoti būtiski gādāt par to, lai lielie nodokļu maksātāji to darītu pilnā apjomā, un arī šeit ir bijuši pagātnē pietiekami ievērojami trūkumi, – raudzīties uz to, lai tie darba devēji, kas godīgiem darba devējiem rada negodīgu konkurenci, tomēr pietiekami stingri tiktu kontrolēti, lai mums nerastos arī šī negodīgā konkurence, ko rada ļaudis, kas maksā algu aploksnēs un nemaksā valstij nodokļus, jo caur to viņi uzliek arī netaisnīgu un lieku slogu visiem pārējiem nodokļu maksātājiem, tiem, kas maksā savas sociālās nodevas.
Viņi būtībā uzliek slogu valstij, kad šie neapdrošinātie ļaudis kādreiz nonāks slimnīcā vai kad pienāks viņu vecumdienas. Tātad visā kopumā mums te ir pietiekami daudz vēl darāmā, nerunājot, protams, par visiem tiem izaicinājumiem, kas ir kopēji mūsu valstij un arī visai Eiropai kopumā. Tas ir ražīguma jautājums, kur Eiropa noteikti atpaliek no Amerikas, piemēram, katra darbinieka ražotspējā un produktivitātē. Un diemžēl šeit atkal, ja nemaldos, pēc tiem rādītājiem, kas man ir bijuši pieejami, Latvijas individuālā strādnieka produktivitāte nav tā spožākā pat Eiropā, kas jau tā atpaliek no Amerikas. Tātad šeit darba ņēmējiem arī noteikti būtu jāizvērtē situācija un kopā ar darba devējiem jādomā par to, kādos apstākļos tieši produktivitāte varētu tikt Latvijā uzlabota, jo te atkal visiem nāks kopējs labums. Ja kādam uzņēmējam būs lielāka peļņa, tad skaidrs, ka tas būs ieguvums visiem – gan darba devējam, gan ņēmējam, gan valstij.
Es vēlreiz pateicos visiem tiem, kas ir aktīvi uzņēmējdarbībā. Es pateicos visiem darbiniekiem, kas godīgi dara savu darbu un cenšas arī atgādināt saviem darba devējiem, ka viņiem ir pienākums pret darba ņēmēju. Es esmu dzirdējusi dažus diezgan drūmus stāstus par ļaudīm, kas strādā lielveikalos un gateros. Viņi tiek diezgan brutālā veidā izmantoti. Es domāju, te atkal būtu valstij sava loma spēlējama, lai tās lietas novērstu. Es novēlu, lai nākamgad, šādā pulkā jums atkal satiekoties, jūsu vidū būtu vēl daudz vairāk jaunu uzņēmēju un viņu pārstāvju, jo man šķiet, ka valstij arī būtu jādomā, kā atbalstīt mikrouzņēmumu rašanos, pašu mazāko uzņēmumu rašanos, jo tie rada visvairāk jaunu darba vietu, un, kā jūs zināt, mēs jau nekad, šķiet, savā mūžā nesagaidīsim, ka Latvija kļūs par naftas eksportētājvalsti vispār kādreiz vēsturē, tāpēc mums ir jāturpina meklēt tās nišas, kur cilvēka izdomai ir vissvarīgākā loma. Augstās tehnoloģijas, protams, jā, bet visa pasaule iziet uz augstajām tehnoloģijām. Un mums būs grūti tur atrast savu nišu. Mūsu nišas bieži droši vien būs šauri specializētas, bet te mums ir arī jādomā par savu radošo potenciālu, tas nozīmē arī dizainu, izdomu, novitāti un dažādu veidu inovāciju, kas atļautu rasties jaunām ražotnēm un jaunām darba vietām.
Es jums visiem novēlu saglabāt savu optimismu, savu darbaspēku un novēlu, lai visiem nākamais gads būtu vēl veiksmīgāks par iepriekšējo, un novēlu it īpaši, lai jūs varētu turpināt savstarpēju dialogu vislabākajā sadarbības garā. Priecīgus Ziemassvētkus visiem un laimīgu Jauno gadu!