Katrs pats ir savas pensijas krājējs

Ināra Bite, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores padomniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Saeima 1995. gadā apstiprināja Pensiju reformas koncepciju. Īstenojot reformu, Latvijā pakāpeniski tiek radīta pensiju sistēma, kas atšķiras no klasiskajām kontinentālās Eiropas pensiju apdrošināšanas shēmām. Saskaņā ar koncepciju pensiju sistēma būs veidota trīs līmeņos: pirmais — valsts obligātās sociālās apdrošināšanas shēma, kas darbojas pēc pārdales principa; otrais — valsts obligātā fondētā pensiju shēma; trešais — privātie brīvprātīgie pensiju fondi.

Pēdējos gados šis modelis pasaulē guvis plašu izplatību. Visas postsociālisma valstis pāriet uz šo trīs līmeņu modeli, izņemot Čehiju un Slovēniju. Latvija pirmā un otrā līmeņa pensiju shēmu izstrādāja kopā ar Zviedrijas konsultantiem.

Pensiju pirmais līmenis Latvijā jau darbojas. Šai pensiju shēmai, kuras pamatā ir paaudžu solidaritātes princips, vēsturiski jau ir vairāk nekā 100 gadu. Klasiskā veidā šāda shēma pazīstama kā Rietumeiropas modelis, ko dēvē par Bismarka modeli, arī par kontinentālo modeli. Francijā, Vācijā, Austrijā un daudzās citās valstīs pārsvarā darbojas sociālo apdrošināšanas iemaksu shēma, kas nu jau pazīstama arī Latvijas iedzīvotājiem.

Kāds ir šīs sociālās jeb pensiju apdrošināšanas shēmas princips? Jebkura sociālā riska gadījumā ir iespējama apdrošināšana — cilvēki apdrošina savu māju, savu automobili, savu dzīvību un veselību, lai tajā gadījumā, kad šis risks iestājas, saņemtu atlīdzību. Un sociālā apdrošināšana darbojas pēc tāda paša principa, tikai šeit tiek apdrošināts risks, ko sauc par sociālo risku, — saslimšana, invaliditāte, bezdarbs un arī vecums. Šo risku gadījumā cilvēks nespēj gūt ienākumus, un tie tiek aizvietoti ar sociālās apdrošināšanas pabalstiem un pensijām. Vecuma pensijas uzdevums ir noteiktā līmenī aizvietot tos ienākumus, ko cilvēks ieguvis savas darba dzīves laikā.

Katrs iedzīvotājs savas dzīves laikā veic iemaksas un apdrošina sevi pret noteiktu sociālo risku. Pensiju apdrošināšana pasargā cilvēku no riska vecumā, kad viņš vairs nebūs spējīgs sagādāt sev ienākumus. Vienkāršāk sakot — cilvēks apdrošina sevi pret vecuma iestāšanos. Tas bieži ir sāpīgs jautājums. Īpaši tiem vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri strādājuši iepriekšējā politiski ekonomiskajā sistēmā un ar reformu saskaras, jau esot pensijā. Viņi sevi aizstāv, sakot: mēs esam savu pensiju nopelnījuši.

Lai gan pirmais līmenis ir paaudžu solidaritātes shēma, arī tam ir dažas atšķirīgas iezīmes. Tā ir noteiktu iemaksu shēma. Pensijas aprēķināšanas formulā ir ietverts komponents, kuru tikai nesen sāka lietot valsts pensiju apmēra noteikšanai: paredzamais mūža ilgums pensionēšanās brīdī. Tas stimulē strādājošos pagarināt savu darba mūžu — jo vēlāk pensiju pieprasīs, jo lielāks būs tās apmērs. Nosacītais pensiju kapitāls, kas veidojas kā darba mūža laikā izdarīto iemaksu summa, ir aizsargāts pret reālās vērtības zaudēšanu, veicot indeksāciju. Tāpat paredzēta arī pensiju vērtības uzturēšana.

— Kurā gadā Latvijā sāka darboties pirmais pensiju līmenis, un kā tas sasaistās ar iepriekšējās politiski ekonomiskās sistēmas pensiju sistēmu? Jo vecākā gadagājuma cilvēkiem tiešām ir tiesības teikt: mēs savu pensiju esam nopelnījuši...

— Šo apdrošināšanas principu Latvijā sāka veidot jau 1990. gadā — vēl pirms neatkarības atgūšanas sākām strādāt pie diviem likumiem, kuri balstījās uz apdrošināšanas principiem — tas bija likums "Par valsts pensijām" un likums "Par sociālo nodokli". Jau ar 1991. gada 1. janvāri sāka darboties apdrošināšanas princips, kad pensiju sistēma tika finansēta no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Darba devējiem bija pienākums par saviem darbiniekiem maksāt, un arī pašiem darbiniekiem bija jāpiedalās ar savām iemaksām. Iesākumā iemaksas darbiniekiem bija ļoti pieticīgas — 1 procents, bet darba devējiem 37 procenti. Tā ka sociālās apdrošināšanas princips bija skaidrs jau pašā sistēmas izveidošanas sākumā.

Padomju laikā konkrētas funkcijas attiecībā uz pensijām un slimības apdrošināšanu veica arodbiedrības — toreiz iemaksāja tikai darba devēji. Šīs arodbiedrību funkcijas pārņēma toreizējā Sociālās nodrošināšanas ministrija, ko izveidoja par Sociālās apdrošināšanas pārvaldi un vēlāk — par Valsts veselības sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA).

Padomju laikā līdzekļi pensiju izmaksām radās līdzīgi kā šodien — no budžetā iemaksātajiem nodokļiem. Atšķirība tikai tā, ka toreiz visi nodokļi ieplūda vienā kopējā katlā un tad tos sadalīja pēc konkrētām vajadzībām. Šāda sistēma darbojas arī Rietumeiropas valstīs, piemēram, Dānijā. Šobrīd šie līdzekļi sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā ieplūst konkrētā sociālās apdrošināšanas budžetā. Tas bija un ir pārdales princips jeb paaudžu solidaritātes princips. Jo nav tik svarīgi, vai tās ir sociālās apdrošināšanas iemaksas vai pensiju sistēmu finansē no vispārējām nodokļu iemaksām — šie līdzekļi jebkurā gadījumā tiek pārdalīti. Un tos iedzīvotājus, kuri vairs nestrādā, ar savām iemaksām vai nodokļiem uztur strādājošie. Pašreizējais pensionārs savu pienākumu ir izpildījis — viņš ir uzturējis iepriekšējās paaudzes pensionārus. Tādēļ man ļoti nepatīk dzirdēt šur tur izskanējušo argumentu par to, ka šodienas pensionāri nevar ne uz ko daudz pretendēt, jo viņi nav uzkrājuši līdzekļus savā pensiju fondā. Tas ir pilnīgi aplams apgalvojums gan no teorētiskā, gan no ētiskā viedokļa. Toreiz fondu nebija. Ja mēs te, Latvijā, ieviešot jaunu pensiju sistēmas modeli, pārraujam šo ķēdi, pārmest kaut ko pensionāriem mums nav nekādu tiesību.

— Kādēļ bija doma radīt citādu pensiju sistēmu, neapmierinoties tikai ar solidaritātes jeb pirmā līmeņa pensiju shēmu? Kādēļ nepieciešamas fondētās pensijas?

— Šodien nav nevienas valsts, kura nedomātu, kā reformēt savu pensiju sistēmu. Arī globalizācija ir viens no iemesliem, kas rada grūtības visu sociālo programmu īstenošanai. Pasaule mainās — palielinās gados veco cilvēku īpatsvars, mainās attiecības ģimenē, ģimenes struktūra vairs nav ieturēta klasiskajā veidā — netiek vienmēr reģistrēta laulība utt. Daudzās augstas labklājības valstīs šīs tendences īpaši apgrūtina sociālo programmu īstenošanu, jo pastāv daudzas sociālās programmas, kurām ar apdrošināšanu patiesībā vairs nav nekāda sakara. Un no šīm programmām, šiem papildu "labumiem" atteikties ir daudz grūtāk. Piemēram, daudzās valstīs juridiskas sekas rada cilvēku, arī homoseksuāļu pāru, faktiskā kopdzīve. Pastāv tā sauktās atvasinātās tiesības — nestrādājošām sievām u.c. Beļģijā 25% no sociālā budžeta tiek novirzīti tieši šo atvasināto tiesību finansēšanai. Mēs savā jaunajā sociālās apdrošināšanas sistēmā esam gandrīz no atvasināto tiesību finansēšanas izvairījušies — vienīgi ir saistības attiecībā pret bērniem apgādnieka zaudējuma gadījumā.

Kas vēl mainās? Cilvēki aizvien ilgāk mācās. Tas nozīmē, ka šie speciālisti darba tirgū ienāk arvien vēlāk. Savukārt jebkuras zināšanas šodien noveco līdz 10 gadu laikā. Ne katrs ir spējīgs tās atjaunot tādā pašā tempā un līmenī, līdz ar to cilvēki arvien agrāk tiek izspiesti no darba tirgus un rietumzemēs aizvien plašākus apjomus pieņem priekšlaicīga pensionēšanās. Statistika rāda, ka valsts noteiktais pensionēšanās vecums ir viena lieta, bet cilvēki reāli pensijā dodas arvien agrāk un agrāk. Piemēram, Somijā ar likumu noteiktais pensionēšanās vecums ir 65 gadi vīriešiem un sievietēm. Bet faktiski cilvēki pensijā dodas 58—59 gadu vecumā. Tātad — arvien mazāk ir strādājošo, kuri izdara iemaksas, bet sociālo garantiju saņēmēju skaits arvien pieaug.

— Tātad šī "mainīgā pasaule" arī bija viens no iemesliem, kādēļ tika domāts par jaunas sociālo garantiju, tajā skaitā arī pensiju, sistēmas veidošanu?

— Jā, un jāsaka, ka Latvija bija nesalīdzināmi labākos apstākļos nekā augstas labklājības valstis. Mums jebkurā gadījumā bija jāveido jauna sistēma, un tas dod iespēju izvairīties no pārmērībām, ar kurām šobrīd cīnās Rietumeiropas valstis.

Deviņdesmitajos gados notika asa starptautisko speciālistu diskusija. Vairākas Eiropas institūcijas stingri turējās pie kontinentālā solidaritātes modeļa, atbalstot pirmo līmeni un trešo līmeni jeb privāto pensiju uzkrājumu shēmu. Protams, brīvprātīgā jeb privātā apdrošināšana vienmēr ir pastāvējusi. Taču diskusijas bija tieši par otro jeb fondēto pensiju līmeni. Situētās Eiropas valstis, arī Eiropas Komisija, ārkārtīgi asi vērsās pret fondēto pensiju shēmu, uzskatot to par tendenci privatizēt sociālās drošības sistēmas. Savukārt otra "karojošā nometne" — Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds — aizstāvēja fondēto pensiju shēmas priekšrocības. Pasaules banka 1994. gadā izdeva grāmatu "Vecuma krīzes pārvarēšana", ko daudzi kontinentālā modeļa piekritēji bija gatavi vai iznīcināt.

Tagad, ieejot jaunā gadu tūkstotī, ir atrasts kompromiss abu nesamierināmo uzskatu piekritēju starpā. Visas organizācijas ir vienojušās, ka jāveido fondēto pensiju līmenis, saglabājot to labāko, kas katrā shēmā ir. Jo pensiju sistēma ir daudzslāņaināka, jo labāk to var aizsargāt pret dažādiem riskiem. Piemēram, kas attiecas uz vecuma pensijām, pirmais līmenis ir pakļauts izmaiņām darba tirgū. Otrais līmenis savukārt ir pakļauts finansu tirgum un iespējamām krīzēm. Taču, savienojot abus šos līmeņus, priekšrocības ir tās, ka šie abi riski nav viens no otra atkarīgi. Līdz ar to ienākumi vecumā ir labāk aizsargāti nekā gadījumā, ja pensija atkarīga tikai no viena riska iedarbības.

— Mūsu saruna jau ir skārusi fondētās pensijas jeb otro pensiju līmeni. Kāds tas Latvijā iecerēts, kad tas sāksies un kā izpaudīsies?

— Otrajā līmenī jeb valsts fondēto pensiju shēmā būtiskākais ir tas, ka cilvēks ļoti ilgu laika periodu uzkrāj līdzekļus, bet pats līdz noteiktam laikam šos līdzekļus nevar lietot.

Piemēram, cilvēks, kuram ir 25 gadi un pēc jaunās pensiju sistēmas būs obligāti jāiesaistās fondēto pensiju shēmā, līdz pensionēšanās vecumam iemaksās pensiju fondā ik mēnesi 10 (sākotnēji 2) procentus no sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Piebildīšu, ka tie nav papildu procenti, bet gan procenti no jau esošās 20 procentu iemaksas. Un šī nauda, šīs katra strādājošā, kurš pievienojas fondēto pensiju shēmai, iemaksas nonāk līdzekļu pārvaldītāja ziņā, kurš šos līdzekļus iegulda ar mērķi gūt ilgtermiņa peļņu. Jo šis uzkrājums nav izņemams kā, piemēram, bankā. Atskaitot gadījumus, kad cilvēks nolemj savu uzkrājumu pārskaitīt citam līdzekļu pārvaldītājam. Tātad — šie uzkrājumi veidojas ļoti ilgstošā laika periodā.

— Cik šādu nosacīti nosaukto valsts pensiju fondu Latvijā varētu būt?

— Vispirms jāpaskaidro, ka valsts fondēto pensiju shēmā nedarbosies fondi to klasiskajā izpratnē. Valsts kase vai ieguldījumu sabiedrības būs līdzekļu pārvaldītājas, kas līdzekļus ieguldīs ar turētājbanku starpniecību. Tomēr vienkāršības labad turpmāk varam arī nosacīti runāt par otrā līmeņa pensiju fondiem.

Tādā izpratnē valsts fonds, kurā strādājošajiem līdz 30 gadu vecumam būs obligāti jāpiedalās, pirmos 1,5 gadus būs tikai viens, kamēr sistēma stabilizēsies. No 30 līdz 49 gadu vecumam cilvēks varēs brīvprātīgi iesaistīties fondēto pensiju sistēmā. Likums par fondētajām pensijām stāsies spēkā 2001. gada 1. jūlijā, tātad līdz 2003. gada 1. janvārim būs šis viens valsts fonds, kuru pārvaldīs Valsts kase. Pēc tam saglabāsies arī šis valsts fonds, un pārējie, kuri izveidosies, būs privātie pensiju fondi. Un tam jaunajam cilvēkam, kuram būs nu jau 27 gadi, būs tiesības izvēlēties savu pensiju fondu — vai palikt valsts fondā vai arī izvēlēties un savus uzkrājumus pārskaitīt uz kādu no privātajiem pensiju fondiem.

Valsts fonda priekšrocība būs tā, ka šā fonda darbību garantēs valsts, bet šis fonds noteikti būs konservatīvāks, piemēram, līdzekļus ieguldīs drošākos vērtspapīros. Savukārt privātie fondi varēs būt drosmīgāki, pieļaut lielākus riskus, bet solīt lielākus ienākumus un lielāku pensijas kapitāla pieaugumu. Te nu katram cilvēkam būs jāizdara sava izvēle, jo pastāvēs iespēja pāriet no viena līdzekļu pārvaldītāja pie cita.

— Vai būs likumiska aizsardzība privāto pensiju fondu dalībniekiem?

— Noteikti, jo nesenā banku krīze bijusi laba skola. Tādēļ likumdošanā ir iestrādāta šo līdzekļu pārvaldītāju un turētājbanku uzraudzības kārtība. Ir noteikts, kā līdzekļu pārvaldītājs drīkst rīkoties un ko nedrīkst darīt.

Pašreiz jau darbojas četri tā sauktie trešā līmeņa fondi. Trīs no tiem ir publiskie: "Baltikums" (bijušais "Saules stars"), "Sociālais nodrošinājums" un "Unipensija". Ceturtais ir slēgtais "Lattelekom" darbinieku pensiju fonds.

— Tas nozīmē, ka trešais pensiju līmenis jau darbojas?

— Jā, tā ir brīvprātīgā apdrošināšana, ko varētu nosaukt par dzīvības apdrošināšanas paveidu. Cilvēki vai darba devēji par saviem darbiniekiem brīvprātīgi izdara iemaksas jeb prēmiju maksājumu privātā pensiju fondā. Klients vienojas ar fondu par konkrētā pensiju plāna nosacījumiem. Pastāv arī konkrētas profesijas, kurās strādājošie viņu darba devējiem noteikti ir jāapdrošina, jo šo profesiju speciālisti ne vienmēr saglabā darbaspējas līdz pensijas vecumam. Darba devējiem šie cilvēki ir jāapdrošina pēc īpaša pensiju plāna, lai viņi varētu doties pensijā priekšlaikus. Šo profesiju saraksts ir apstiprināts Ministru kabinetā.

— Ar ko privātie pensiju fondi garantē savam klientam līdzekļu aizsardzību?

— Katram cilvēkam ir tiesības interesēties par fonda darbību, iegūt pilnīgu pārskatu par finansiālās darbības rezultātiem. Ja klientam liekas, ka fonds ir strādājis ar zaudējumiem, tad viņam ir tiesības ar visām savām iemaksām pāriet uz citu fondu. Protams, tiks ierobežots, cik bieži klients varēs pāriet no viena fonda uz citu, bet šādas iespējas būs. Piemēram, Čīlē savulaik nebija šādu ierobežojumu, rezultātā ārkārtīgi palielinājās administrēšanas izdevumi. Valstiskā loma izpaudīsies vēl tādā ziņā, ka otrā līmeņa fondēto pensiju sistēmā iesaistīties VSAA, kurā visas iemaksas tiks reģistrētas. Administratīvie izdevumi nedrīkstēs pārsniegt Ministru kabineta noteikto apmēru.

— Tātad — kā reāli darbosies visi trīs līmeņi? Kādas iemaksas un kur būs jāveic?

— Pirmajā līmenī nekas nemainīsies. Tagad kopējā mēneša iemaksu likme, ko veic darba devējs un darba ņēmējs, ir 20 procenti no darba algas. Kad sāks darboties otrā līmeņa fondēto pensiju shēma, tad visiem strādājošajiem vecumā līdz 30 gadiem no šiem 20 procentiem sākumā 2 procenti tiks ieskaitīti pensiju fondā — tātad jau esošie līdzekļi tiks sadalīti. Ja strādājošais ir vecumā no 30 līdz 49 gadiem, tad viņam pašam būs jāraksta iesniegums, lai iestātos pensiju fondā un daļa viņa pirmā līmeņa iemaksu tiktu pārskaitītas otrā līmeņa pensiju fondā. Likme otrā līmeņa fondā pakāpeniski augs, līdz sasniegs 10 procentus jeb pusi no pašreizējām iemaksām 2010. gadā.

— Kādēļ tikai līdz 49 gadiem varēs iesaistīties otrajā līmenī?

— Lai cilvēkam būtu izdevīgi. Aktuārie (apdrošināšanas matemātiskās modelēšanas) aprēķini liecina, ka strādājošajiem, kuriem ir 50 un vairāk gadu, izdevīgāk ir palikt tikai pirmā līmeņa pensiju shēmā, jo reālus augļus nesīs tikai tās iemaksas jeb reāli uzkrātais kapitāls pensiju fondā, kas būs krājies ne mazāk kā 10—12 gadus. No pirmā līmeņa iemaksām cilvēki saņems pilnu pensiju — nekas nesamazināsies, jo visi 20 procenti paliks pirmajā līmenī. Protams, viņi var jau tagad veikt uzkrājumus trešā līmenī.

— Vai cilvēkiem būs iespējas pašiem maksāt lielāku summu savā otrā līmeņa kontā?

— Nē, tādas iespējas nebūs.

— Vai pastāv vēl kāda saikne starp pirmā un otrā līmeņa pensijām?

— Jā. Cilvēks, dodoties pensijā, varēs savu fondētās pensijas uzkrāto kapitālu lūgt pārskaitīt uz savu pirmā līmeņa pensijas kontu, lai katru mēnesi vienā reizē saņemtu savu palielināto pensiju. Bez tam būs iespējas par uzkrāto fondētās pensijas kapitālu iegādāties mūža pensijas apdrošināšanas polisi.

Vēl ir šāda saistība. Ja strādājošais nomirst, nesasniedzot pensijas vecumu, tad otrā līmeņa pensijas uzkrājums tiek ieskaitīts pirmā līmeņa shēmā, lai nodrošinātu nepilngadīgos bērnus līdz 18 gadu vecumam, bērnus invalīdus vai studējošos bērnus līdz 24 gadu vecumam sakarā ar apgādnieka zaudējumu.

— Cik lielu naudas summu pensionārs saņems, piedaloties pirmā un otrā līmeņa pensiju shēmā?

— Tas būs atkarīgs no viņa algas (izpeļņas) lieluma, no tā, cik ilgu laika periodu veiktas iemaksas un uzkrājumi bijuši "apgrozībā", un, protams, no kapitāla ienesīguma.

— Kā cilvēki uzzinās par pensiju apmēra uzkrājumiem otrā līmeņa shēmā?

— Tieši tāpat kā viņi šobrīd uzzina par pirmā līmeņa uzkrājumu — ar VSAA paziņojumiem.

— Kad, pēc jūsu domām, pienāks brīdis, kad darba devēji sāks maksāt nodokļus, arī sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no visiem savu darbinieku ieņēmumiem?

— Darba devēji droši vien paši no sevis to nesāks darīt. Sociālās apdrošināšanas iemaksas iekasē Valsts ieņēmumu dienests , un daudz kas atkarīgs no tā, cik efektīvi šis dienests pratīs "iedarboties" uz darba devējiem. Taču es domāju, ka arī tā pensiju sistēma, ko pašlaik mēs veidojam, stimulē darba ņēmējus interesēties par pārskaitīto nodokļu lielumu. Šogad jau cilvēki paši ir aktīvāki, nekā tas bija pagājušajā gadā, jo sāk šo saikni saprast un apzināties. Te, domāju, uzdevumu augstumos būtu jābūt darbinieku kolektīvu pārstāvjiem, un aktīvākām šajā ziņā noteikti vajadzētu būt arī pašreizējām arodbiedrībām. Jo cilvēki paši tomēr baidās zaudēt darbu un bieži vien piekrīt darba devēja nosacījumiem. Taču stimuls sabiedrībā ir radīts.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore