Saeimas priekšsēdētāja biedrs

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 2.novembrī

Intervija Latvijas televīzijas raidījumā "4. studijā" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Vai šodien Saeimā notika kas vēsturisks?

R.Pīks: — Nē, nekādi īpaši vēsturiski notikumi nebija, taču bija dažas zīmīgas lietas šī gada budžeta labojumos. Pirmkārt, es gribētu teikt, ka tika nedaudz paaugstināts budžeta deficīts, valdība bija iesniegusi budžeta deficītu 3,1 procentu, paredzēts bija 2 procenti, un pēc šodienas balsojuma tas jau ir 3,2 procenti. Gan finansu ministrs, gan premjers ir izteikušies, ka, reāli ņemot vērā nacionālā kopprodukta pieaugumu, kas šogad ir pat drusku labāks nekā cerēts, rezultatīvais budžeta deficīts būs ne vairāk kā 3 procenti no nacionālā kopprodukta, ko pieļauj arī Eiropas Savienības valstis. Protams, ir labāk, ja tas ir zemāks, bet 3 procenti ir pieļaujamā robeža.

— Es klausījos Saeimas translāciju, un man bija žēl, ka jūs nepiešķīrāt naudu Makašānu amatskolai, jo tā ir viena gaiša vieta Latgalē.

R.Pīks: — Ļaudis gan ierosināja no kāda avota to varētu ņemt, jo nevar vienkārši ierosināt, ka nauda jāpiešķir tam un tam. Ir jānorāda, arī no kādiem līdzekļiem tas tiks darīts, jo tas nozīmē, ka kādam citam ir jānoņem. Diemžēl šis avots, no kura daži deputāti ierosināja piešķirt līdzekļus … Diemžēl no tā nebija iespējams paņemt. Es personīgi esmu iesniedzis nākošā gada budžetā, jo deputātiem ir tādas tiesības un ir zināmas rezervītes, no man pieļaujamās naudas resursu iespējamības piešķirt naudu tieši Makašānu amatskolai. Es ceru, ka kolēģi to atbalstīs.

— Tad Makašānos tagad ir lieli aplausi un visi skolnieki gavilē.

R.Pīks: — Jā, bet tas vēl ir tikai nākamā gada budžetā, tas vēl tikai stāv mums priekšā.

— Ļoti daudzus skatītājus interesē sertifikātu jautājums.

R.Pīks: — Šodien otrajā lasījumā tika pieņemts lēmums pagarināt sertifikātu derīguma termiņu valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijai uz gadu līdz 2001. gada 31. decembrim. Līdz šī gada 31. decembrim valdībai ir jāizstrādā sertifikātu dzēšanas kārtība.

— Un kas ir ar Pīka kunga sertifikātiem?

R.Pīks: — Man vēl ir sertifikāti, jo zemi es neesmu pircis, es to esmu mantojis no vecātēva. Man sertifikāti vēl ir arī tāpēc, ka bija neskaidrības ar dzīvokli, ko un kā darīt.

— Tad jau jūs noteikti balsojāt par sertifikātu derīguma termiņa pagarināšanu?

R.Pīks: — Tā nebija mana ideja. Es jau būtu varējis un paspējis tos izlietot, bet ja šobrīd valstī vēl ir 100 000 neprivatizētu pašvaldību dzīvokļu… Ir vēl arī pietiekami daudz strīdu par konkrētiem dzīvokļiem, kurus var vai nevar privatizēt. Būsim atklāti, lielo uzņēmumu privatizācija, kuru bija iecerēts pabeigt jau pagājušogad, un cilvēki ir taupījuši šos sertifikātus, lai tos ieguldītu šajos uzņēmumos, bet arī to privatizācija vēl nav pabeigta.

— Es šodien staigāju pa Centrāltirgu un, runājoties ar cilvēkiem, sapratu, ka galvenais jautājums ir par deputātu algām. Vai tagad darbs norit labāk, kad jums ir 80 lati klāt pielikti?

R.Pīks: — Neviens jau šo summu vēl nav saņēmis, aprēķins būs tikai ar 1. novembri. Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka parasti gada beigās uzkrājas kāda rezerve, jo aiziet no deputātiem par ministriem, par parlamentārajiem sekretāriem un saņem algu Ministru kabinetā. Līdz ar to veidojas rezervīte, kuru parasti tad izmaksāja uz 18. novembri vai Ziemassvētkos. Tā kā pagājušogad tam tika pievērsta ļoti liela uzmanība no sabiedrības puses, ka tas nav labi, tad tika izstrādāts projekts piesaistīt deputātu algu vidējai algai valstī. Tad šis process notiek automātiski un nav pie tā laiku pa laikam jāatgriežas. Tas tika izdarīts, ņemot vērā šī gada eventuālos ietaupījumus, tā ka nevienam nekādas prēmijas nebūs. Tā nauda tiek izmantota, lai segtu šo starpību.

— Cik es atceros, šajā valstī deputāti vienmēr sev ir palielinājuši algas. Kuras varētu būt tās profesijas, kurās vēl tuvākajā laikā varētu būt 80 latu liels algas pielikums?

R.Pīks: — Jūs paskatieties vidējo statistisko rādītāju, valstī algas kaut mazliet, bet nemitīgi palielinās. Piemēram, mūsu frakcijas deputāts un partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle Sociālo lietu komisijā ierosināja algām, kuras ir virs 300 latiem, nenoteikt neapliekamo minimumu. Līdz ar to iegūtu apmēram 3 miljonus latu, ko varētu novirzīt bērnu pabalstiem. Papētot algas, var redzēt, ka algu kāpums virs 300 latiem ir apmēram 15 procentiem cilvēku gadā. Notiek arī vispārējs algu kāpums, iespējams, ka tas notiek arī tāpēc, ka cilvēki saprot, ka nav jāsaņem viena aldziņa uz papīra un otra konvertā. Gan darba devēji, gan darba ņēmēji ir ieinteresēti, lai viss būtu legāli.

— Kā jūs domājat, vai tautas mīlestība pret deputātiem pieaug, ja viņi pēkšņi uzzina, ka deputātu alga ir palielināta par 80 latiem?

R.Pīks: — Tautas mīlestība jau nepieaug pret deputātiem kā tādiem, varbūt pret kādu cilvēku ir mīlestība, pret kādu nav. Visumā es varētu teikt, ka šī Saeima, salīdzinot ar iepriekšējo, strādā stipri ražīgāk, daudz konstruktīvāk un lietišķāk. Mums nav pārāk daudz liekas runāšanas, jo katra Saeimas plenārsēdes minūte izmaksā no 800 līdz 900 latiem. Tas nozīmē, ka lietišķi tiek strādāts komisijās un frakcijās. Manuprāt, šogad darbs notiek stipri ritmiskāk.

— Ir interesanti vērot, ka algu palielinājums ir viens no jautājumiem, pret kuru neiebilst opozīcija, izņemot sociāldemokrātu Leonu Bojāru, kurš apgalvoja, ka viņš par to neko nav zinājis.

R.Pīks: — Dīvaini man liekas, ka nezināja. Es vēl pagājušogad esmu no ļoti dažādu frakciju kolēģiem saņēmis aizrādījumus: nu mēs tevi esam ievēlējuši komisijā, parūpējies, lai mums būtu pienācīgs atalgojums. Tāda jau gan tā kārtība nav. Ir Saimnieciskā komisija, kas šīs lietas izstrādā, ņemot vērā arī citu valstu pieredzi.

— Jūs piedalījāties slavenajā braucienā uz Džakartu. Sakiet, kādas jaunas atziņas jūs guvāt jautājumā par valsts apvērsuma novēršanu?

R.Pīks: — Es neguvu nekādas jaunas atziņas, diemžēl dažu vieglprātīgu kolēģu nezināšana, ar kuru viņi labprāt dalījās, "palaida pīli", kas, protams, bija gandarījums žurnālistiem. Tā bija starptautiska parlamentu savienības konference. Šīs savienības locekle Latvija ir no 1995. gada. Latvija ir aicināta un piedalījusies šajās konferencēs jau no 1992. gada. Tā ir viena no pasaulē lielākajām demokrātiskajām organizācijām. Tā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas parlamentārais modelis.

— Bet ko jūs tomēr no tā visa ieguvāt?

R.Pīks: — Iepriekšējā konferences sēdē es uzstājos ar garu runu. Tieši tajā brīdī Krievija ierosināja jautājumu par sankcijām pret Latviju. Es uzstājos ar runu par mūsu reģionu, par sadarbību ar kaimiņiem. Šoreiz tika pieņemta rezolūcija pret jebkādām ekonomiskām sankcijām. Džakartas konferencē piedalījās 139 valstis, tas nozīmē, ka visi pamana tevi, tavu valsti un tās nepieciešamības. Šīs nedēļas laikā man bija sešas divpusējās tikšanās ar citu valstu parlamentu vadītājiem vai viņu vietniekiem. Ja es tiktos ar katru no viņiem savā valstī, tad tas kopumā izmaksātu tikpat daudz kā šāds brauciens. Man bija sarunas ar Austrālijas parlamenta spīkeri, ar Krievijas Federācijas padomes vicespīkeri, kā arī ar mūsu kaimiņvalsts spīkeriem. Uz iepriekšējo sēdi aizbrauca tikai divi deputāti, sēdes notiek divreiz gadā, mēs tieši tāpēc, lai ekonomētu līdzekļus, nepiedalāmies nevienā komitejā, lai gan tur var vairāk individuāli izcelties un kaut ko iestrādāt. Bet valsts var atzīmēties konferencēs. Tādēļ šoreiz bija pieci deputāti, lai gan īstenībā vajadzētu būt tā, ka uz vienu sēdi brauc trīs, uz vienu četri deputāti. Tad iznāk, ka visas sešas frakcijas ir pārstāvētas šajā starpparlamentu savienības konferencē. Es jau pavasarī ierosināju, ka rudenī Saeimas Ārlietu komisijai būtu jāizskata šis jautājums, viņi noklausītos katras delegācijas vadītāju un pēc tam būtu diskusija komisijā par tādu vai citādu dalību nākamajā konferencē. Es nedomāju, ka mēs izstāsimies no kādas organizācijas, jo tās mums ir vajadzīgas, bet jautājums ir, cik intensīvi mēs tajās piedalāmies.

— Tas laikam nav kultūras tūrisms? Es zinu, ka kādreiz mums, Rakstnieku savienībā, pārmeta nodarbošanos ar kultūras tūrismu.

R.Pīks: — Man personīgi tas laiks ir sen pagātnē. Es vēl boļševiku laikos darba lietās esmu daudz braucis pa bijušo Padomju savienību. Es esmu diezgan konservatīvs savos uzskatos un man negribas ilgu laiku būt prom no mājas.

— Man ir vesels jautājumu bloks par Tautas partiju. Pēdējā laika jūsu partijas reitings ir krities, un jūs nākat klajā ar visādiem jautriem priekšlikumiem. Piemēram, par ordeņiem. Pīka kungs, vai jums krievu laikos ir piešķirts kāds ordenis?

R.Pīks: — Nē nav.

— Bet bija cilvēki, kas tos bija pelnījuši un savas asinis lējuši un tā tālāk.

R.Pīks: — To jau nepieņēma partijas kopsapulcē. Manuprāt, šim iesniegumam nebija īsti precīza redakcija. Doma bija tāda — zināmā mērā ierobežot tādu bravošanos, kas pa brīžam bija vērojama. Varbūt šis formulējums nebija pietiekami precīzs un tādēļ tas arī neguva piekrišanu.

— Vai tad jūs Tautas partijā neizlasāt visus šos priekšlikumus?

R.Pīks: — Mēs apspriežam idejas. It sevišķi apspriežam tās, ko izvirza politiskajā komitejā, un frakcijā mēs apspriežam tikai ļoti svarīgas idejas, kas skar likumprojektus. Idejas, kas skar budžetu tiek ļoti nopietni izanalizētas.

— Nu tad jau vēl ir jūsu dižais priekšlikums par automašīnu noņemšanu tiem, kas braukuši dzērumā. Tas it kā ir labi domāts, taču patiesībā aiz tā ir vesels bezdibenis jautājumu. Piemēram, kā atņemt automašīnu, kas nav mans privātīpašums? Varbūt es braucu ar cita mašīnu.

R.Pīks: — Tas priekšlikums jau bija par atkārtotu braukšanu dzērumā bez tiesībām, jo ir tādi gadījumi, kad cilvēkam jau ir atņemtas tiesības, bet viņš atkārtoti brauc dzērumā. Tas radās šādas diskusijas rezultātā. Priekšlikums nav radies tukšā vietā, tāda prakse pasaulē ir vairākās valstīs. Tā nav tikai mūsu valsts problēma.

— Šodien Saeimā tāds nopietns jurists kā Lagzdiņš uzstājās par to, ka vīzas no Krievijas nedrīkst rakstīt krieviski, tām jābūt latviski vai angliski. Tajā pašā laikā es zinu, ka, piemēram, Ķemeru sanatorija stāv tukša, un tā gaida šos tūristus. Ir labi cīnīties pret krieviem, bet nevajag izmantot paņēmienus, kas traucē attīstīties ekonomikai.

R.Pīks: — Mērķis tam nekādā gadījumā nebija cīņa pret krieviem. Priekšlikums bija ļaut tajā valstī, kurā atrodas mūsu pārstāvniecība, ļaut rakstīt tās valsts valodā, jo loģiski, ka mūsu vēstniecībā šo valodu saprot. Mūsu frakcija iebilda pret to, ka var rakstīt sešās valodās. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jebkurā valstī, jebkurā mūsu vēstniecībā, ir jābūt speciālistiem visās šais valodās, jo cilvēks var rakstīt jebkurā valodā, ja tā tas ir likumā paredzēts. Mūsu priekšlikums bija tāds, ka ir izmantojamas latviešu un angļu valodas, kā arī to valstu valodas, kurās atrodas mūsu vēstniecības.

— Vai jūs esat analizējuši, kāpēc jūsu partijai ir krities reitings, un kāpēc jūsu partijas līderis Andris Šķēle reitingos ir zem Rubika?

R.Pīks: — Mēs esam analizējuši. Tas ir diezgan acīmredzami. Tad, kad Andris Šķēle šīs Saeimas laikā kļuva par premjerministru, Latvijā bija ārkārtīgi grūta situācija, faktiski bija ekonomiskā lejupslīde. Mūsu ļaudis diemžēl vēl nav pieraduši skatīties, kad notiek lejupslīde un kad augšupeja. To jau nejūt momentā, to jūt pēc brīža, kad paliek vai nu sliktāk vai labāk personiskajā maciņā. Nacionālā kopprodukta lejupslīde tajā brīdī, kad Andris Šķēle kļuva par premjerministru, bija ļoti kritiska, taču pusgada laikā nacionālais kopprodukts pieauga plusos. Šogad pirmajā pusgadā, pirmajā kvartālā bija pieaugums plus pieci. Faktiski visās valstīs vērtē pēc šī kritērija — nacionālā kopprodukta pieauguma vai nepieauguma. Nacionālais kopprodukts pieauga, bezdarbs samazinājās, taču tika pieņemts nepopulārs lēmums par pensiju ierobežošanu. Protams, es varētu piekrist, ka bija nepieciešama lielāka diskusija par šo jautājumu. Diemžēl mūsu jaunatgūtās neatkarības pieredze rāda, ja nepopulārus lēmumus pieņem sākumā, tad vēl valdībai to piedod, tad, kad sākas diskusijas, tos vairs nav iespējams pieņemt. Bet rezultāts, protams, ir arī nepopularitātes cena. Protams, par šo nepopularitāti arī parūpējās cilvēki, kas taisīja šo pedofilijas skandālu, kas nodarbojās ne tik daudz ar pedofilu meklēšanu, jo, cik es zinu, to dara prokuratūra, protams, tas viss saasināja sabiedrības uzmanību, bet galvenokārt centās pazemot kādu politiķi.

— Kā jūs pats vērtējat, vai jūs tiksit no šīs bedres ārā un ko jūs darīsit ar savu līderi? Man Centrāltirgū kāds teica tā: viņu ieliks par Rīgas mēru, un viņam būs vekselis par 100 miljoniem. Vai tiešām jūs virzīsit Šķēli par Rīgas mēru?

R.Pīks: — Šo jautājumu mēs neesam tā izlēmuši, tāda doma pagaidām nav bijusi.

— Bet cilvēki Centrāltirgū tā domā.

R.Pīks: — Nu varbūt tur, Centrāltirgū, viņiem tā pilsētas dzīve ir skaidrāka. Kas attiecas uz popularitāti vai nepopularitāti, tad kalna pašā augšā, protams, vējš pūš visstiprāk un tad var arī nopūst lejā. Un tad ir jāanalizē, kādas kļūdas ir pieļautas, un kas ir jādara, lai atgūtu šo uzticību. Tas ir politiskā darba jautājums.

— Pīka kungs kādreiz bija ļoti labs operators, pēc tam viņš kļuva par režisoru. Vai tagad, maldoties varas gaiteņos, negribas visu to atmest un iet līdzi tiem puišiem, kas taisa kino, piemēram, Kairišam?

R.Pīks: — Es varētu teikt tā, brīvestības laiku sākumā es sāku nodarboties ar visas šīs sistēmas reorganizāciju. Mēs kopā ar profesoru Pēteri Laķi izveidojām kinonodaļu Kultūras akadēmijā, es tur divus gadus arī lasīju lekcijas. Tā ka es pievērsos šādiem darbiem, jo biju drusku pastudējis pasaules pieredzi. Aug jauna paaudze, kura šo darbu var darīt ne sliktāk kā es to darīju, vienā otrā gadījumā pat labāk. Viņiem tikai nav tās pieredzes, kas ir man, jo es zinu, kā dara pasaulē. Es palaikam palīdzu ar kādu padomu, palīdzu dabūt kādu naudu, palīdzu nodibināt kādus starptautiskus kontaktus.

— Bet varbūt tā ir sevis mierināšana — vienā svaru kausā sistēma, otrā — laba filma.

R.Pīks: — Jā, es atzīšos, ja kādreiz kādu ideju vai paņēmienu, par kuru esmu domājis, ieraugu uz ekrāna, tad nodomāju, redz es par to tikai iedomājos, bet kāds to ir uztaisījis. Bet jāsaka, ka tādi ir ļoti reti brīži.

— Lai skatītāji padomā, kas ir labāk — sistēma vai viens kolosāls darbs?

R.Pīks: — Es domāju, ka abi ir nepieciešami.

— Bet tos savienot nevar?

R.Pīks: — Nu konkrēti manā gadījuma to būtu grūti izdarīt. Lai varētu dzīvot, ir jāizveido sistēma un tad var arī strādāt. Tomēr sabiedrība ir organizēta un tai ir jādzīvo kaut kādā sistēmā.

— Jūs jau vēl neesat tik vecs, vēl varētu.

R.Pīks: — Jā, varbūt arī varētu.

— Nu, bet nav vēlēšanās.

R.Pīks: — Šie brīži ir ļoti reti un ikdienas darbs arī prasa savu.

— Es aicinu televīzijas skatītājus, lai jums kaut kas šovakar uznāk! Paldies.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā