Par Slovākijas ārlietu ministra vizīti

Pirmdien, 6.novembrī, Latvijas Republikā oficiālā vizītē uzturēsies Slovākijas Republikas ārlietu ministrs Eduards Kukans

Vakar, 2. novembrī, Slovākijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Jozefs Draveckis bija ielūdzis vēstniecības telpās žurnālistus, lai informētu par Latvijas un Slovākijas divpusējām attiecībām un Slovākijas ārlietu ministra Eduarda Kukana oficiālo vizīti mūsu valstī, kas sāksies pirmdien, 6. novembrī. Pirmdien notiks arī Slovākijas vēstniecības oficiālās atklāšanas ceremonija — kaut patiesībā vēstniecība Rīgā darbojas jau četrus mēnešus.

Jozefs Draveckis atgādināja, ka akreditācijas vēstuli Latvijas valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai iesniedzis šī gada 24. jūlijā. Pēc nedēļas viņš iesniedzis akreditācijas vēstuli Lietuvas prezidentam, bet tuvākajā laikā akreditēsies arī Igaunijā. Rīgā atradīsies Slovākijas Republikas reģionālā vēstniecība, un vēstnieks J.Draveckis, rezidējot Rīgā, pārstāvēs Slovākiju visās trīs Baltijas valstīs.

Sarunā ar žurnālistiem vēstnieks uzsvēra, ka lēmumu par vēstniecības atvēršanu vienā no Baltijas valstīm Slovākijas valdība pieņēmusi, neraugoties uz finansiālajām grūtībām, un ka par labāko vietu šādai reģionālai vēstniecībai atzīta Rīga.

Vēstnieks visnotaļ atzinīgi novērtēja Latvijas un Slovākijas divpusējo attiecību stāvokli. Slovākijas Republika jau kopš savas neatkarības pirmās dienas — 1993. gada 1. janvāra, kad, konstitucionālā ceļā sadaloties Čehoslovākijai, tika nodibinātas divas suverēnas valstis — Slovākijas Republika un Čehijas Republika, ir atzinusi Latvijas neatkarību un uzturējusi ar mūsu valsti diplomātiskās attiecības. Starp Latviju un Slovākiju noslēgti visi galvenie līgumi, kas nepieciešami valstu stabilu attiecību līgumtiesiskajai bāzei. Brīvo tirdzniecības līgumu Latvija noslēdza ar Čehoslovākiju 1991. gadā. Slovākija, tāpat kā Čehija, ir šī līguma turpinātāja. Jau neatkarīgā Slovākija ar Latviju noslēgusi līgumu par bezvīzu režīmu, investīciju aizsardzības līgumu un līgumu par dubultās nodokļu aplikšanas atcelšanu. Juridiski nostiprinātas arī abu valstu iekšlietu ministriju un policijas sadarbības iespējas.

Vēstnieks J.Draveckis uzsvēra, ka tagad Slovākijas vēstniecība daudz domā par atbalstu abu valstu ekonomiskajiem un kultūras sakariem.

Latviju un Slovākiju vieno arī kopīgās ārpolitikas stratēģiskās intereses — integrācija Eiropas Savienībā un NATO.

Jozefs Draveckis pastāstīja, ka Slovākijas ārlietu ministra Eduarda Kukana oficiālā vizīte būs ļoti piesātināta. Rīgā viņš ieradīsies jau svētdien, 5. novembrī, un piedalīsies izstādes "Bratislava— Slovākijas Republikas galvaspilsēta" atklāšanā Latvijas Vēstures muzejā. Pirmdien viesim un Slovākijas Ārlietu ministrijas delegācijai paredzēta saruna ar Latvijas ārlietu ministru Induli Bērziņu. Pēc tam viņš oficiāli atklās Slovākijas vēstniecību Rīgā, Basteja bulvārī 14.

Slovākijas ārlietu ministrs tiksies arī ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, Saeimas priekšsēdētāju Jāni Straumi un Ministru prezidentu Andri Bērziņu, kā arī apmeklēs Okupācijas muzeju.

Vēstnieks J.Draveckis žurnālistiem īpaši akcentēja abu valstu sadarbības aktualitāti centienos iestāties NATO, jo šis aspekts saistīts ar abu valstu drošības dimensiju. Slovākijas vēstnieks atbildēja arī uz žurnālistu jautājumiem.

"Latvijas Vēstnesis": — Vēstnieka kungs, kāds bija galvenais iemesls Čehoslovākijas sadalīšanai divās suverēnās valstīs? Un kāda tagad ir Slovākijas un Čehijas sadarbība virzībā uz Eiropas Savienību? Vai jūs šajā procesā esat vairāk sabiedrotie vai konkurenti? Un kādas ir Slovākijas attiecības ar NATO dalībvalsti Čehiju Slovākijas centienos iestāties NATO?

J.Draveckis: — Lēmumam par Čehoslovākijas sadalīšanu pamatā bija vēsturiskais aspekts. Būtībā sadalīšana beidza slovāku nācijas emancipācijas procesu. Situācija Čehoslovākijā bija sarežģīta. 1969. gadā pieņemtā valsts konstitūcija gan paredzēja Čehijas un Slovākijas simetriskās attiecības, taču līdz pat astoņdesmito gadu beigām šis princips nedarbojās, jo visus lēmumus valstī būtībā pieņēma komunistiskā partija. Pēc komunistiskā režīma krišanas pirmais uzdevums bija radīt reālu federāciju ar reālu vienlīdzību. Tieši šādu uzdevumu izvirzīja 1989. gada jūnijā ievēlētais atkal brīvais Čehoslovākijas parlaments. Jaunas konstitūcijas izstrādāšanai tika doti divi gadi. Taču dažādu iemeslu dēļ šis uzdevums netika veikts, un 1992. gada jūnijā, kad valstī atkal notika parlamenta vēlēšanas, nebija izstrādāts pat jaunās konstitūcijas projekts. Sākās smagas diskusijas, kuru rezultātā vēlēšanās uzvarējušo partiju vadītāji pieņēma lēmumu par valsts sadalīšanu. Gribu uzsvērt, ka Čehijas un Slovākijas statusa maiņa bija simtprocentīgi tiesiska, tā tika īstenota saskaņā ar Čehoslovākijas konstitūciju. Protams, daļā politiķu un sabiedrības šis lēmums izraisīja negatīvu attieksmi — demokrātijas apstākļos taču ir iespēja paust dažādus viedokļus.

Tagad Slovākija un Čehija ir ļoti draudzīgas kaimiņvalstis. 1999. gadā mēs beidzām ļoti svarīgo īpašuma sadalīšanas procesu. Premjerministri parakstīja attiecīgu līgumu, abu valstu parlamenti to ratificēja. Daudzos aspektos Slovākijas un Čehijas attiecības es raksturotu kā superstandartu. Starp mūsu valstīm joprojām notiek brīva darbaspēka kustība, mums ir brīva muitas ūnija. Daudzi dokumenti, kas izsniegti vienā valstī, der arī otrā. Piemēram, no Slovākijas uz Čehiju un otrādi cilvēks, kas ir vienas vai otras valsts pilsonis, var braukt pat bez pases, vajadzīga vien identifikācijas karte, piemēram, šofera tiesības. Šīs labās attiecības mūsu cilvēkiem rada psiholoģisku komfortu. Īpašs punkts Slovākijas konstitūcijā paredz, ka Slovākijā nav jātulko čehu valoda. Tas mums ir ļoti svarīgi, jo varam, piemēram, bez tulkošanas izmantot čehu valodā sagatavotus Eiropas Savienības materiālus. Slovāku studenti var mācīties Čehijas augstskolās gluži tāpat kā čehu jaunieši — un otrādi. Protams, mums ir arī ļoti laba sadarbība ar Čehiju mūsu valsts centienos integrēties ES un NATO. Mūsu iepriekšējā valdība bija radījusi problēmas, kuru dēļ Slovākija netika iekļauta ES paplašināšanas sarunu pirmajā kārtā, tā sauktajā Luksemburgas grupā. Tagad mums jāsteidzas atgūt nokavēto laiku. Šajā procesā mums ir ļoti svarīgs Čehijas, Polijas un Ungārijas — tā sauktās Višegradas grupas valstu — atbalsts. 1998. gadā Višegradas grupas sadarbība tika atjaunota jaunā kvalitātē. Proti, šo grupu sākumā veidoja Čehoslovākija, Polija un Ungārija, 1998. gadā Slovākija tika uzaicināta jau kā ceturtā šīs grupas valsts — līdzās Čehijai, Polijai un Ungārijai. Mums tas ir jo būtiskāk tāpēc, ka trīs no pašreizējām Višegradas grupas valstīm tagad jau ir NATO dalībvalstis. Šīs trīs jaunās NATO dalībvalstis ar mums dalās patiešām visā savā pieredzē, gatavojoties un iestājoties NATO. Dalās gan savā pozitīvajā, gan negatīvajā pieredzē. Slovākijai tas ir ļoti nozīmīgi. Laba sadarbība, gatavojoties iestāties ES un NATO, Slovākijai ir arī ar Latviju un visām trim Baltijas valstīm kopumā. Jauns apliecinājums šai labajai sadarbībai būs Slovākijas ārlietu ministra Eduarda Kukana oficiālā vizīte, kas mūsu attiecībām, domājams, dos jaunu impulsu.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors