Par reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013.gadam

Eiropas Komisija ir pieņēmusi jaunas reģionālā atbalsta pamatnostādnes saskaņā ar EK līguma valsts atbalsta noteikumiem. Šīs pamatnostādnes piemēros no 2007.gada līdz 2013.gadam – laikposmam, kas atbilst nākamajam plānošanas periodam ES struktūrfondiem. Pamatnostādnēs ir izklāstīti noteikumi valsts atbalsta piešķiršanai nabadzīgāko reģionu attīstības veicināšanai, kuri attiecas uz tādu atbalstu kā, piemēram, tiešo ieguldījumu dotācijas un nodokļu samazinājumi uzņēmumiem. Pamatnostādnēs ir izklāstīti noteikumi, kā izvēlēties reģionus, kam ir tiesības saņemt reģionālo atbalstu, un noteikti šāda atbalsta maksimālie pieļaujamie līmeņi. Saistībā ar ES kohēzijas politiku un Eiropadomes prasību samazināt valsts atbalsta apjomu un padarīt to mērķtiecīgāku jaunajās pamatnostādnēs reģionālais atbalsts ir atkārtoti galvenokārt paredzēts paplašinātās Eiropas Savienības vistrūcīgākajiem reģioniem, vienlaikus nodrošinot konkurētspējas uzlabošanu un vienmērīgas pārejas īstenošanu.

Konkurences komisāre Nēlī Krūsa sacīja: “Pamatnostādnēs ir rasts taisnīgs kompromiss starp dažādām attiecīgajām interesēm, proti, atbalstīt mūsu kohēzijas mērķus un valsts atbalsta rīcības plānā vairāk koncentrēties uz mazāka apjoma un mērķtiecīgāku atbalstu. Priecājos, ka esam laikā pabeiguši pārskatīšanu, lai dalībvalstis varētu sagatavot savas reģionālās attīstības stratēģijas 2007.–2013.gadam.”

Atbilstoši pašreizējām pamatnostādnēm 52,2% no ES 25 dalībvalstu iedzīvotājiem dzīvo reģionos, kas var pretendēt uz reģionālo valsts atbalstu, savukārt 34,2% ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju dzīvo reģionos, ko uzskata par mazāk attīstītiem, salīdzinot ar stāvokli ES 25 dalībvalstīs kopumā (un tādējādi tiesīgi saņemt atbalstu saskaņā ar Līguma 87.panta 3.punkta a) apakšpunktu (EK Līguma 87.panta 3.punkta a) apakšpunktā noteikts, ka “atbalstu, lai sekmētu to zonu ekonomisko attīstību, kurās dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kurās pastāv ievērojams bezdarbs”, var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.” )), kam ir tiesības uz lielākajām atbalsta likmēm (40%–50%), un 18%, kas dzīvo reģionos, kuri ir nosacīti mazāk nelabvēlīgā stāvoklī (tiesīgi saņemt atbalstu saskaņā ar Līguma 87.panta 3.punkta c) apakšpunktu (EK Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka “atbalsts, kas attīsta atsevišķas saimnieciskās darbības vai atsevišķas ekonomikas jomas, ja šāds atbalsts nemaina tirdzniecības apstākļus tiktāl, ka tie būtu pretrunā vispārējām interesēm,” var tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu.), un tādējādi tiesīgi pretendēt uz zemākām atbalsta likmēm 10%–20% apmērā.

Atbilstoši jaunajām pamatnostādnēm kopējais iedzīvotāju īpatsvars, uz ko attiecas reģionālais valsts atbalsts, ir noteikts 43,1% apmērā no ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Tas ietver arī pielaidi, lai panāktu, ka nevienā dalībvalstī aptverto iedzīvotāju skaits nesamazinās vairāk par 50%.

Reģioni, kuros iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 75% no 25 ES dalībvalstu vidējā (proti, mazāk attīstīts reģions), ir tiesīgi pretendēt uz atbalsta lielākajām likmēm saskaņā ar 87.panta 3.punkta a) apakšpunktu, kā arī uz darbības atbalstu (reģionālais atbalsts, kura mērķis ir samazināt uzņēmuma kārtējās izmaksas). Šie reģioni ir 27,7% no ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Ņemot vērā milzīgās atšķirības labklājības ziņā starp šiem reģioniem, kas ir robežās no 32,2% līdz 74,9% no Kopienas vidējā līmeņa, tie ir iedalīti trīs kategorijās. Tas nozīmē, ka, piešķirot reģionālo atbalstu lielām uzņēmējsabiedrībām šajos reģionos, maksimālās atbalsta likmes ir šādas:

Ņemot vērā attālāko reģionu īpašos nelabvēlīgos apstākļus, neatkarīgi no šo reģionu attiecīgā IKP tie ir kvalificējami kā mazāk attīstīti reģioni saskaņā ar 87.panta 3.punkta a) apakšpunktu.

Tā sauktie “statistiskā efekta reģioni”, kuru IKP ir mazāks par 75% no ES 15 dalībvalstu IKP, bet lielāks par 75% no ES 25 dalībvalstu IKP (3,6% no ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju skaita), gūs priekšrocības no pārejas posmam paredzētā “mazāk attīstīta reģiona” statusa un varēs pretendēt uz zemākajām atbalsta likmēm saskaņā ar EK Līguma 87.panta 3.punkta a) apakšpunktu ar atbalsta likmi 30% apmērā lielajām uzņēmējsabiedrībām līdz 2010.gada 31.decembrim. Šo reģionu stāvokli pārskatīs 2010.gadā. Ja šo reģionu stāvoklis pasliktināsies, tie turpinās izmantot priekšrocības, kas paredzētas 87.panta 3.punkta a) apakšpunktā. Pretējā gadījumā no 2011.gada 1.janvāra tie saskaņā ar 87.panta 3.punkta c) apakšpunktu būs tiesīgi pretendēt uz atbalstu ar atbalsta likmi 20% apmērā.

Attiecībā uz reģioniem, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par 75% no 25 ES dalībvalstu vidējā, dalībvalstis saskaņā ar EK Līguma 87.panta 3.punkta c) apakšpunktu varēs piešķirt reģionālo atbalstu ar zemākām likmēm (robežās no 10% līdz 15%) rajoniem, kurus tās varēs noteikt pašas saistībā ar valsts reģionālās attīstības politiku, ievērojot maksimālo iedzīvotāju īpatsvaru un dažus minimālus nosacījumus, kas paredzēti, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu.

Pārejas noteikumi ir paredzēti laikposmam līdz 2010.gadam reģioniem, kuros problēmas rada lielākie atbalsta likmju samazinājumi, līdz 2008.gadam – reģioniem, kas saskaņā ar jaunajām pamatnostādnēm zaudē tiesības uz atbalstu.

Ja atbalsts tiek piešķirts mazajiem uzņēmumiem, atbalsta likmes var paaugstināt visos atbalstāmajos reģionos par 20%, bet, ja to piešķir vidējiem uzņēmumiem, – par 10%.