Ceremonijā “Latvijas lepnums 2005” Rīgā

2005.gada 26.decembrī:

Labvakar, dāmas un kungi! Labvakar Latvijā!
Mēs katrs vēl kā bērni esam dzirdējuši apkārt mums runājam par ļaudīm, kas ir uz kaut ko lepni, par ļaudīm, ar kuriem var lepoties. Bērniem augot, vecāki vienmēr atgādina par kaunu un par godu, kas pieder pie mūsu tautas tradīcijām. Senāk bieži dzirdēja izteicienu – tam nav ne kauna, ne goda. Tik tiešām, ja cilvēkam nav ne kauna, ne goda izjūtas, tad ir drūmi, viņam pašam jau mūžs ar to ir nozīmogots, un tiem, kas viņam apkārt, viņš īpašu svētību nenes. Taču ir tādi cilvēki, kam ir kaut kā vairāk – viņiem ir ne tikai kauna un goda sajūta, kurai būtu jābūt katram atbildīgam cilvēkam sabiedrībā, viņiem ir ne tikai apziņa par to, kas notiek, ne tikai apziņa par to, kas būtu vajadzīgs, bet arī sirdsapziņa. Tā ir augstākā apziņa. Viņi nekad nedarītu citam ļaunu – tas ir pirmais. Viņi nekad nedarītu kaut ko sliktu, kaut arī viņiem pašiem no tā nāktu labums, un ne jau tamdēļ, ka viņiem aiz muguras kāds stāvētu vai nu ar likuma spēku, vai ar nosodīšanu un kaunināšanu no līdzcilvēkiem, vai draudiem viņus iesēdināt cietumā. Viņi būtu gatavi darīt to, ko viņi darīja, ja arī neviens to neredzētu un neviens pats par to nezinātu, tamdēļ, ka viņi rīkojas, savas iekšējās pārliecības un tikai savas sirdsapziņas vadīti. Tie ir tie cilvēki, kas sabiedrībā ir visvērtīgākie, tie ir tie cilvēki, kas palīdz arī jebkurai valstij augt un attīstīties.
Šodien ne tikvien mēs esam pulcējušies šeit, bet arī visā Latvijā, jo varam priecāties par ļaudīm, kas katrs atsevišķi savā dzīvē ir Latvijas lepnums. Bet visa Latvija var būt lepna ar to, ka mums ir arī Apvienoto Nāciju Attīstības programmas oficiālais noslēgums svinams vēl šo pašu vakaru, un pasaulē nav daudz tādu vietu, kur tas ir noticis. Tas ir iespējams tikai tad, ja valstī, ja tautā cilvēkiem ir apziņa un saprašana par to, ka attīstība ir vajadzīga, ka ir zināmi mērķi, kas jāsasniedz, ka ir zināmi uzvedības veidi, zināmas pārvaldes struktūras valstī, zināmi savstarpējo attiecību modeļi, kas nepieciešami, lai mēs dzīvotu civilizētā pasaulē un civilizētā valstī.
Ir jauki, ja cilvēkiem ir ambīcijas, tas ir apsveicami, ir labi, ja cilvēki gādā par savu un savas ģimenes labumu – arī tas ir apsveicami, bet to var izdarīt, arī nevienam citam nenodarot pāri. Ne savam līdzcilvēkam, ne dabai, ne kam citam un katrā ziņā ne valstij. Mēs bieži runājam par to, ka mums vēl nav visi likumi sakārtoti un tamdēļ vēl notiek daudz kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Likumi nekad nebūs tiktāl sakārtoti, ka ļauniem cilvēkiem bez sirdsapziņas nebūs iespējams darīt ļaunas lietas. Kas mums ir vajadzīgs? Vairāk labu cilvēku, tādu cilvēku – ar sirdsapziņu. Tie ir tie, kas veido ģimeni, kas veido savu sabiedrisko vidi, veido dažādas organizācijas, veido valsts pārvaldi, sabiedrību, tie veido valsti.
Valsts kvalitāte balstās uz tās iedzīvotāju atsevišķām individuālām kvalitātēm. Šovakar mēs priecājamies, ka varam godināt un izcelt tos cilvēkus, kas tik ļoti dažādos veidos, no tik ļoti dažādām vidēm ir spējuši pierādīt, ka katram iespējams padarīt kaut ko tādu, par ko visa Latvija būs lepna. Paldies visiem tiem, kas dara tādas lietas, par ko mēs citi varam būt lepni, un visiem tiem, kas savas sirdsapziņas priekšā vienmēr atceras, gluži kā Kaķīša dzirnaviņās, – katrs žests, katrs solis, katrs vārds ir jāizvērtē, vai no tā pasaulē vairāk rodas labuma vai ļaunuma. Paldies visiem godināmiem un visiem citiem – par katru soli, par katru vārdu, par katru darbu, kas vairo labumu pasaulē. Lai mēs visi varētu būt lepni par sevi un savu Latviju!