Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1991.gada 3.septembra sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.01.2006., Nr. 3 (3371) https://vestnesis.lv/ta/id/125151

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par parlamentārās izmeklēšanas komisiju

Vēl šajā numurā

05.01.2006., Nr. 3 (3371)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1991.gada 3.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Par kompartijas īpašumu turpmāko izmantošanu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas vārdā ziņo Lagzdiņa kungs. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godāto plenārsēdes vadītāj, kolēģi deputāti! 24.augustā mēs pieņēmām Augstākās padomes lēmumu “Par Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību”. Ar šā lēmuma 2.punktu mēs uzdevām Ministru padomei kopīgi ar pašvaldībām atņemt līdzšinējos kompartijas īpašumus, kā arī kopīgi izlemt jautājumu par to, kā izmantojami šie īpašumi. Balstoties uz šo 24.augusta lēmumu, Ministru padome, respektīvi, Ministru padomes priekšsēdētājs, 1991.gada 28.augustā pieņēma rīkojumu Nr.323-R. Pamatojoties uz šā rīkojuma 1.punktu, ir izveidota valdības komisija Bišera vadībā. Minētajai komisijai laikā pēc puča ir jāapzina Latvijas Republikas īpašumā pārņemtās telpas un jāizlemj jautājums, kādiem mērķiem šīs telpas ir izmantojamas. Taču gan pirms šā rīkojuma pieņemšanas, gan arī pēc šā rīkojuma pieņemšanas Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā un Augstākajā padomē ierodas cilvēki, zvana cilvēki, raksta gan dažādu pašvaldību amatpersonas, gan arī valsts pārvaldes institūciju amatpersonas, kā arī griežas ar ierosinājumiem mūsu kolēģi deputāti, ka šis piešķiršanas process būtu vairāk jākontrolē Augstākajai padomei.

Pašvaldību komisija izskatīja šo jautājumu un ierosina papildināt Ministru padomes izveidoto komisiju ar vairākiem deputātiem. Pašvaldības komisija liek priekšā papildināt ar četriem deputātiem, ja jūs vēlēsities, lai šis deputātu skaits būtu lielāks, to mēs varēsim izdarīt šodien. Lēmuma projekta 1.punkts uzdod Latvijas Republikas Ministru padomes 28.augustā izveidotajai komisijai iesniegt materiālus Augstākās padomes Prezidijam, kuram būs jāizlemj jautājums par šo objektu piešķiršanu īpašumā vai lietojumā. Kāds ir Pašvaldību komisijas viedoklis? Man Pašvaldību komisijas pilnvarojumā ir pienākums to jums šodien izklāstīt. Turklāt pēc tam, kad bija tapis šis lēmuma projekts, tajā ir izdarīti daži grozījumi.

Lai precīzāk skanētu lēmuma projekta 1.punkts, lieku priekšā to izteikt šādā redakcijā: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja ar 1991.gada 28.augusta rīkojumu Nr.323-R izveidotajai komisijai PSKP un citu PSRS organizāciju bijušo īpašumu tālākas izmantošanas…”, un tālāk kā tekstā. Savukārt 2.punktā deputātu Jāni Lagzdiņu nomainīt ar deputātu Leonīdu Alksni un deputātu Einaru Repši– ar Raitu Černaju.

Tādi ir divi grozījumi. Tātad 1.punktā ir precizēts, pamatojoties uz kādu lēmumu, kādai komisijai būs jāiesniedz Augstākās padomes Prezidijā. Bez tam, kolēģi, šeit es gribētu izteikt savu personīgo viedokli, proti, apsvērsim to, vai Augstākās padomes Prezidijam ir pa spēkam veikt šo darbu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungam grib jautāt deputāts Grūbe, pēc tam– deputāts Budovskis.

G.Grūbe: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Vai jūs nevarētu piekrist, ka šeit būtu arī lauksaimnieku pārstāvis? Sakarā ar to, ka īpašumi atrodas arī laukos, vai nevarētu būt šāds pārstāvis? Vai jūs nebūtu pret Krūgaļauža kunga kandidatūras iekļaušanu šajā sarakstā?

J.Lagzdiņš: Paldies. Kolēģi, es atvainojos, es varbūt nolasīšu valdības komisijas personālsastāvu, jo tā ir ļoti svarīga komisija. Tātad es lasu: “Komisijas priekšsēdētājs– Ilmārs Bišers, komisijas priekšsēdētāja vietnieks– U.Grūbe (Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks), komisijas sekretārs– Prauliņš (valdības administrācijas galvenais speciālists). Komisijas locekļi: J.Dinne (valdības padomnieks), Nellija Janaus (kultūras ministra pirmā vietniece), Sandra Kalniete (ārlietu ministra vietniece), Kārlis Līcis (valdības lietu ministrs), J.Rītiņš (Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieks), J.Šneiders (Galvenās arhīvu pārvaldes ģenerāldirektors), J.Vārpiņš (valdības padomnieks), Vuškāns (Municipālā departamenta daļas vadītājs) un V.Ziemelis (Latvijas Republikas Augstākās padomes lietu pārvaldnieka vietnieks).” Tāds ir komisijas sastāvs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Ārlietu komisija gribētu ierosināt vēl šeit iekļaut Aleksandru Kiršteinu. Viņš pēc profesijas ir arhitekts un labi zina daudzus šos objektus. Vēl ir viens jautājums– es domāju, ka ir būtiski aizstāvēt arī Augstākās padomes intereses ārlietu jautājumos, jo tas ir saistīts ar daudzām telpām, kas turpmāk varētu būt Augstākās padomes reprezentācijas sfēra.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Ābiķi, jūs gribat uzdot jautājumu? Deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Es domāju, ka mums tomēr laika gaitā, kamēr te cīnāmies par Latvijas valstisko neatkarību, būtu viena tāda spēcīga organizācija– Latvijas Tautas fronte. Un domāju, ka šeit vajadzētu būt kādam tās pārstāvim. Jo jaunajām sabiedriskajām struktūrām, jaunajiem formējumiem arī nepieciešamas ēkas, zināmas ērtības. Un šeit tāda īsta pārstāvja neviena nav. Mēs esam diezgan tālu aizgājuši no Tautas frontes, atrāvušies savas darbības gada laikā. Tāda īsta pārstāvja, kas zinātu, kāds pašreiz ir sabiedrisko organizāciju stāvoklis, atrašanās vieta un izvietojums, mums nav. Tāpēc vajadzētu šeit noteikti kādu pārstāvi no turienes.

J.Lagzdiņš: Atļaujiet man izteikt personīgo viedokli. Tādā gadījumā es piekrītu. Šeit būtu jāievēro sabiedriski politisko organizāciju un sabiedrisko organizāciju intereses, bet tādā gadījumā mums būtu šajā komisijā jāievēlē daudz un dažādu ļoti nopietnu un cienījamu organizāciju pārstāvju. Bez tam šajā komisijas sastāvā ir cilvēki, kuri savā laikā ir bijuši vadoši Tautas frontes darbinieki. Un es domāju, ka viņi vēl joprojām pārzina Tautas frontes vajadzības un citu sabiedrisko organizāciju vajadzības. Tāds ir mans personīgais viedoklis.

Priekšsēdētājs: Šobrīd mums ir konkrēti papildinājumi, proti, Krūgaļauža kandidatūra un Kiršteina kandidatūra. Principā es domāju, ja komisija to vēlas, mums atliek tikai piekrist. Ja cilvēki paši ir gatavi strādāt, tad tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Kiršteina nav klāt. Ārlietu komisija, vai jūs esat pārliecināta, ka Kiršteina kungs piekritīs?

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka šis jautājums šobrīd ir pēc būtības, nevis formāls. Man liekas, ka līdz šim brīdim tas, ka Aleksandrs Kiršteins šobrīd vēl nav atgriezies no Amerikas, es domāju, tas nedrīkstētu traucēt patiešām šo pārstāvniecību ārlietu jautājumu risināšanā. Tādas funkcijas viņam arī iepriekš ir bijušas Ārlietu komisijas sastāvā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungs, acīmredzot atstājam?

J.Lagzdiņš: Jā, varētu piekrist.

Priekšsēdētājs: Jābalso ir par izdarītajiem labojumiem, ko Lagzdiņa kungs jums minēja, proti, Krūgaļaužs, Alksnis, Černajs, Repše un Seleckis. Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 88.

Balsojam par lēmumu “Par valdības komisiju PSKP un citu PSRS organizāciju īpašumu tālākas izmantošanas jautājumiem”. Rezultāts: 70– par, 10– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es tomēr vēl par šo lēmumu. Jā, Seleckis ir izglītības darbinieks un bijis izglītības darbinieks. Tagad viņš ir deputāts. Bet vai nevarētu tomēr valdībai ierosināt– iekļaut no valdības puses šajā komisijā kādu Izglītības ministrijas pārstāvi? Jo tieši izglītības iestādes ir katastrofālā stāvoklī. Pašreiz Universitāte ir katastrofālā stāvoklī. Un mani kārtējo reizi izbrīna fakts, ka tieši no Izglītības ministrijas šajā valdības komisijā nav neviena pārstāvja.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmkārt, Izglītības ministrija varētu nākt ar ierosinājumiem Prezidijā, jo Prezidijs izskatīs arī šos ierosinājumus un jautājumus. Otrkārt, Prezidijs pieņem jūsu ierosinājumu. Mēs griezīsimies pie valdības ar lūgumu, lai tā savā komisijā tomēr iekļauj arī Izglītības ministrijas pārstāvjus.

Astotais punkts darba kārtībā ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par īpašuma nodokli”” trešajā lasījumā. Ziņo Černaja kungs.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Jūsu izskatīšanai tiek piedāvāts dokuments Nr.37– “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par īpašuma nodokli””. Komisija pēc otrā lasījuma rakstiskus iesniegumus, kas ierosinātu redakcionālus vai citādas dabas jautājumus, praktiski nav saņēmusi. Komisija tātad lūdz balsot par šo likumprojektu trešajā lasījumā. Varbūt kāds vēlas izteikties?

Priekšsēdētājs: Paldies, Černaja kungs! Lūdzu, balsojam par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par īpašuma nodokli””. Rezultāts: 71– par. Grozījumi likumprojektā ir pieņemti.

Devītais darba kārtības punkts ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par peļņas nodokli”” trešajā lasījumā. Mēs par to jau runājām.

R.Černajs: Tas ir šā paša 37.dokumenta turpinājums. Komisija ir saņēmusi papildinājumus no Juridiskās pārvaldes, Ministru padomes un Fizkultūras un sporta komitejas. Šie labojumi likumprojektā ir iestrādāti. Vairs citu labojumu komisijas rīcībā nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Es gribētu runāt par 32.panta pirmo daļu, kur ir runa par nodokļu atvieglojumiem tiem uzņēmumiem, kuru statūtu fondā pamatkapitālā bez valsts īpašuma ir arī cits īpašums. Pagājušo reizi, jūs atceraties, bija runa par sabiedriskajām organizācijām, ka mēs nepamatoti dotu atvieglojumu plaši pazīstamai sabiedriskai organizācijai, kuras vairs nav. Tātad situācija bija cita. Es sarunās ar kolēģi Kodoliņu, kurš šo likumu gatavoja, vienojos, ka sabiedriskās organizācijas tādā gadījumā varētu pieminēt. Situācija ir mainījusies, un pilnīgi nepamatoti šeit ir parādījies arī pašvaldību īpašums. Tātad pašvaldību uzņēmumi nonāk neizdevīgā stāvoklī. Es ierosinātu šajā panta redakcijā divās vietās svītrot vārdus “pašvaldību un sabiedrisko organizāciju”, tas ir, 14.pants likumā par labojumiem, kur ir runa par 32.pantu. “Pašvaldību un sabiedrisko organizāciju”– divas reizes atkārtojas šī četru vārdu kopa. Es ierosinātu to svītrot. Tas ir 37.lapā, kas ir pēdējā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Komisijā šāds jautājums nav izskatīts. Par svītrošanu balso plenārsēde.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Man ir jāatvainojas komisijai, jo sakarā ar visām neatkarības deklarācijām un mūsu atzīšanu un neatzīšanu ir kaut kur pazudis mans labojums attiecībā uz 15.punktu, tas ir 33.panta labojums. Tajā rakstīts par ar nodokli apliekamo peļņas daļu, kura attiecīgiem veidiem tiek samazināta par 2,85. Lai izteiktos par šo jautājumu, es ļoti lūdzu, vai par to ir jābalso. Vai jūs kā vadītājs varētu dot man piecas minūtes tribīnē. Pēc tam par šo manu ļoti konkrēto priekšlikumu nobalsot atsevišķi plenārsēdē, ja tas ir iespējams?

R.Černajs: Atbilstoši reglamentam mums ir trešais lasījums, kā jūs zināt. Man ir jājautā, kā domā deputāti, vai deputāti neiebilst.

Priekšsēdētājs: Ja deputāti neiebilst, Černaja kungs…

R.Černajs: Otrajā lasījumā šis pants… Ja ir konceptuāls raksturs, par to jau ir nobalsots. Mēs praktiski atgriežamies pie otrā lasījuma.

Z.Ziediņš: Tas ir papildinājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, noklausīsimies Ziediņa kungu!

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Man vēlreiz jums jāatvainojas. Šis labojums tika pārrunāts ar Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tas tika drukāts, bet ar visu to haosu neviens nesekoja līdzi, tāpēc tas ir pazudis. Ir runa par 33.pantu jeb 13.punktu jums izsniegtajā likumprojektā. Te ir uzskaitīta vesela virkne pasākumu: kultūras, veselības aizsardzības, izglītības, zinātnes un citi labdarības mērķi, kuriem rūpniecības uzņēmumos tiek samazināts peļņas nodoklis 2,85 kārtīgā summā, ja šī nauda tiek novirzīta attiecīgajos fondos ziedojumiem.

Pašreiz veidojas situācija, es ar ļoti lielu pārliecību kā Rūpniecības komisijas loceklis varu pateikt, ka rūpniecības uzņēmumi, pateicoties mūsu neizdarībai un pateicoties Āboltiņa kunga ļoti lielajam totālajam inertumam, izveidojuši kolosālu budžeta saldo. 1.septembrī, pirms mēs sākām tagad dalīt to budžetu, mēs uzzinām, ka ir kaut kādi apvērsuma draudi, ka republikā bija 800 miljoni, es atkārtoju– 800 miljoni, uzkrāta brīva nauda no mūsu maksātāju nodokļiem. Šie miljoni gulēja nesaprotamos kontos un neatrada nekādu pielietojumu. Tas pats veidojās ar rūpniecības uzņēmumiem, kuriem peļņa daudzos gadījumos ir palielinājusies 10 reižu. Tā, piemēram, Rīgas tabakas fabrikai, kurai plānotā peļņa pusgadā ir 2,5 miljoni, peļņa bija 14 miljoni rubļu. Korekcijas šajos jautājumos neviens nav ienesis. Tajā pašā laikā, no otras puses, veidojas Ministru padomes lēmums “Par celt­niecības apturēšanu Rīgas pilsētā” un Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projekts, kas vēl nav noprecizējis jautājumu par pilsētā esošo zemju īpašumu. Tātad rūpniecības uzņēmumi reāli šo peļņu nevar izmantot, lai uzlabotu savu strādājošo dzīves apstākļus. Cik nu viņi var ienest iekšā dažādās iekārtās vai ietvert amortizācijā, tik tā ir. Šī nauda guļ rūpniecības uzņēmumu kontos, un nekāda reāla pielietojuma tai nav.

Bez tam, cienījamie deputāti, es vēršu jūsu uzmanību uz tīri matemātisku formulu, kuru es gan lūdzu savam kolēģim izveidot tad, kad būs runa ar Āboltiņu. Ja katru dienu mums palielinās šīs brīvās peļņas atlikums pilsētā un ar katru dienu saglabājas ļoti augsts inflācijas līmenis, tad katra diena, kad mūsu budžetā vai rūpniecības uzņēmumu kontā paliek nauda, nes mums tiešus, materiālus zaudējumus. Un es apsolu, ka tad, kad mēs izskatīsim, Ministru padome pateiks, cik tieši materiālus zaudējumus mums ir nodarījusi Ekonomikas ministrija, neizveidojot modeli, lai šo naudu atgrieztu atpakaļ ražošanā. Un jāatgriežas pie vecās markas, ka princips ražošanā ir: nauda– prece; nauda– nauda; prece– nauda un tā uz priekšu. Diemžēl šī nauda uzkrājas un apgrozījuma nav. Biju Igaunijā tajās trakajās dienās, es domāju, ko viņi tur ar šo brīvo naudu dara? Izrādās, ka tur tādas problēmas nepastāv. Šī nauda ir jau laikus plānveidīgi novirzīta tām mērķprogrammām, kuras republika uzskata par vajadzīgām.

Un tagad pie pašas būtības. Būtība ir tāda, ka izglītība, kultūra, zinātne un tas viss pārējais uzskaitījums, protams, ir ļoti labs, bet mums ir jādomā arī par tām jaunajām formām, kuras paši esam izveidojuši un kuras ir nonākušas totālās finansiālās grūtībās. Es domāju mūsu zemniekus. Mūsu zemnieki kredītus nesaņem. Diemžēl līdz šim laikam zemnieku kredīti nāca caur tā saukto Latvijas Agrorūpniecisko banku, kas ir PSRS Valsts bankas filiāle. Šī banka pat par otro pusgadu nebija saņēmusi finansu kredītu plānu. Tāpēc visas naudas izdošanas zemniekiem bija totāli nobremzētas.

No otras puses, sakarā ar to, ka republikā ir izveidojusies preču birža, man jāsaka, ka rūpniecības uzņēmumos ir nauda un pilnīgi visas mantas, kas zemniekam nepieciešamas. Nav tādas mantas nopērkamas, nav tādas mantas atrodamas, kas nebūtu Latvijā pašreiz nopērkamas. Pieņemsim, traktors maksā 1000 zirgspēkā. Jūs zināt, četrdesmitnieki biržā maksā 40000–80000. Taču tas tur ir– arī pape, šīferis, cements, linolejs.

Un tāpēc mans konkrēts priekšlikums– 15.punktā, šajā 33.panta labojumā pēc visa šā uzskaitījuma (lūdzu, paņemiet savas lapiņas), tātad: “pārskaitījumu veidā iemaksāt kultūras, veselības aizsardzības, zinātnes un labdarības pasākumiem, fondiem un programmām…” vēl iestarpināt vārdus– “kā arī zemnieku saimniecību attīstībai pēc tiešiem mērķprogrammu līgumiem”. Izlasiet ļoti uzmanīgi šo pantu. Lai viņi neizšķiestu rūpniecības līdzekļus, diferencē šis 15 procentu apjoms, kas tajā pantā ir jau iekšā. Izlasiet uzmanīgi un rūpīgi. Man ir lūgums visiem tiem, kas tiešām grib paskatīties uz jaunām formām lauksaimniecībā. Diemžēl es vēlreiz atvainojos vadītājam un arī jums, ka ierosināju ielikt šo iestarpinājumu: “kā arī zemnieku saimniecību attīstībai pēc tiešiem mērķprogrammu līgumiem”. Ja jūs piekrītat, es gribēju iespraust šo vārdu “mērķprogrammu”, lai nebūtu tā, ka rūpniecības uzņēmumi nodod zemniekam naudu, bet viņš nopērk videomagnetofonu (visiem ir skaistas meitenes) un, kaut kur pa laukiem braukādams… Bet varbūt tieši “mērķprogrammas līgums”, kad šī nauda tiek nodota, lai celtu kūti vai kaut kādu citu ēku, vai kolektīvi iegādātos lopus, vai kaut ko citu.

Lūdzu šo manu labojumu atbalstīt, vadoties pēc mana mutiskā ierosinājuma, jo varu pateikt vēl vienu lietu, drusku gan lieloties, proti, es kā deputāts savam pagastam divos lielos rūpniecības uzņēmumos, tas ir, jau minētajā Rīgas tabakas fabrikā un Rīgas šampanieša un vīna fabrikā, kuriem arī naudas pietiek (man šajos uzņēmumos ir draugi), vienojoties ar direktoru, panācu, ka šādas summas jau tiek izdalītas. Protams, pašreiz šāda lēmuma nav. Šīs summas tiek izdalītas uz rūpniecībā palikušā sociālās attīstības fonda rēķina. Man būtu ļoti liels lūgums, tā kā tas diferencējas šeit ar šiem 15 procentiem (izlasiet ļoti precīzi 15.pantu), tādā gadījumā jāpieliek klāt šeit arī šis teikums: “kā arī zemnieku saimniecību attīstībai pēc tiešiem mērķprogrammu līgumiem”. Paldies. Lūdzu par šo jautājumu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ziediņa kungs! Tagad vajadzētu izteikties Černaja kungam. Jūsu priekšlikums ir ļoti vērtīgs un vērā ņemams, un šobrīd, es domāju, ka tas ir nopietns priekšlikums, par kuru mēs nevaram acīmredzot nobalsot tūlīt trešajā lasījumā. Mēs jau tā izdarām labojumus šajā likumā. Varētu uzdot komisijai atgriezties pie tā un nākt ar jaunu labojumu projektu. Var pat īstenot tādu variantu– balsot atsevišķi par šo pantu, proti, vai mēs to akceptējam vai ne. Un atgriezties tikai pēc tam, kad būsim nobalsojuši.

Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Katrā ziņā Ziediņa kunga priekšlikums ir ļoti vērā ņemams, bet tomēr tas būtu apspriežams, lai to šeit iekļautu. Man bija konsultācijas gan ar valdības administrācijas, gan ar valdības pārstāvi, gan ar Juridiskās pārvaldes pārstāvi. Tomēr kas ir šie tiešie līgumi un kādā veidā tas iekļaujams? Es negribētu, ka mēs tik konceptuālus jautājumus iebalsotu likumā, vadoties tikai pēc mutiska ierosinājuma. Labi, mēs vēlreiz sagatavosim pirmo un otro lasījumu. Mums tomēr jāstrādā tā, kā strādā normāls parlaments, nevis vienkārši tādēļ, ka mēs gribam kaut ko labu izdarīt. Nevis mēs gribam, bet tas tomēr ir jādara likumdošanā noteiktajā kārtībā. Es domāju, ja mēs to izdarīsim pēc divām nedēļām, tad liela ļaunuma nebūs.

Priekšsēdētājs: Nevis, ka būs ļaunums, bet mēs Ziediņa kungs, nevaram pārkāpt procedūru.

Z.Ziediņš: Vai šādā gadījumā mēs nevarētu pie šā likuma atgriezties rīt? Visi kopā pastrādājam, bet to jautājumu tomēr nokārtojam, jo aiz katra šā panta nestāv nekāda Latvijas atzīšana vai neatzīšana no Albānijas vai “Nealbānijas” puses. Te ir konkrēta persona, kas varētu stāties konkrētos līgumos un konkrēti risināt savu darbību. Ļoti liels lūgums– iestrādāt to tagad un iebalsot rīt kopā ar visu likumu.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, ja komisija atzīs par nepieciešamu, mēs varam atgriezties rīt, bet pilnīgi atsevišķi pa pantiem tas tik un tā būtu labojams. Tas tomēr ir ļoti nopietni, lai mēs laistu bez diskusijām. Deputātiem tomēr jāapspriež.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Ja mēs nobalsosim trešajā lasījumā, tad rīt mēs nevarēsim atgriezties. Šajā gadījumā es gribētu atbalstīt Ziediņa kunga priekšlikumu, mēs varētu pārtraukt trešo lasījumu, komisija atgriežas un apspriež šo priekšlikumu. Rīt tad to varētu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Komisija ir ar mieru. Principā man– sēdes vadītājam– arī ir tādas tiesības, proti, atdot trešajā lasījumā un vēl pā­rbaudīt, kā likums darbojas.

No zāles: Tas ir balsojams jautājums.

Priekšsēdētājs: Principā, vadoties pēc reglamenta, man ir tiesības bez balsošanas atgriezties šajā lasījumā vēlreiz, tas ir, pārskatīt likumprojektu. Vai neviens deputāts neprotestē, ka mēs līdz rītdienai…

No zāles: Tādā gadījumā, ja mēs esam atstājuši, izdarīsim par pārējiem.

Priekšsēdētājs: Mums ir 14.pants. Acīmredzot jābalso…

No zāles: Tas ir 15.pants.

Priekšsēdētājs: Nē, 14.pants.

No zāles: Nē, 15.pants– par svītrojumiem…

Priekšsēdētājs: 14.pants– labojumā.

No zāles: 14.pantā bija Ēlerta kunga svītrojumi. Šeit mēs varētu piekrist “sabiedriskās organizācijas” svītrot, bet “pašvaldības” gribētu atstāt. Kā Ēlerta kungs skatās?

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cik es atceros pēc iepriekšējā likuma teksta, mēs pašvaldībām, pašvaldību uzņēmumiem apstākļus padarām sliktākus, palielinām tiem nodokli. Es simtprocentīgi to nevaru apgalvot, bet pēc atmiņas to atceros. Vismaz likuma pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā pašvaldības netika minētas. Pilnīgi droši.

No zāles: Es lieku priekšā līdz rītdienai atgriezt 14. un 15.pantu otrajā lasījumā. Pārējos pantus, par kuriem nav domstarpību, šodien pieņemt.

Priekšsēdētājs: Principā mums nav bijušas domstarpības, mēs esam balsojuši, tā ka varam uzskatīt, ka tie ir pieņemti trešajā lasījumā. Mēs balsojam tad, kad mums ir kādas domstarpības par pantu. 14. un 15.pants atgriežas trešajā lasījumā. Rīt mēs balsojam kopumā par likumu.

No zāles: Likumprojekts rīt ir balsojams.

Priekšsēdētājs: Jā, protams. Kamēr nav grozījumi likumprojektā, tikmēr mēs tā nevaram.

Likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas PSR Civilprocesa kodeksā nodokļa parādu piedziņas jautājumos” otrajā lasījumā. Birkava kungs, lūdzu!

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Ja jūsu papīros atrodas 35.dokuments, tad, lūdzu, paņemiet to. Baidos, ka daudziem tā nebūs, tāpēc īsi atgādināšu, par ko ir runa. Tātad pirmajā lasījumā mēs jau pieņēmām izmaiņas civilprocesa sadaļā, kas saistās ar nodokļu un obligātās apdrošināšanas parādu piedziņu no fiziskajām un juridiskajām personām. Jautājuma būtība ir tā, ka līdz šim parāda piedziņa varēja būt tikai no fiziskajām personām. Šobrīd varu teikt, ka komisija vispusīgi apsprieda iesniegto Edmunda Krastiņa priekšlikumu svītrot obligātās apdrošināšanas parāda piedziņu, jo obligātā apdrošināšana ir institūts, kuram nav vēl precīzas reglamentācijas. Turklāt mums vēl nav likuma par apdrošināšanu. Tā kā procesuālā kārtība ir sevišķa kārtība, tad, ja visā likumprojektā mēs svītrosim vārdus “un obligātā apdrošināšana”, tādā gadījumā parādu piedziņā varēs izmantot vispārējo tiesāšanas kārtību, jo tās ir līgumiskās attiecības. Tādēļ šajā 35.dokumentā ir divi varianti. Es komisijas vārdā liktu priekšā balsot par variantu, kurā mēs visos pantos svītrojam vārdus “un obligātās apdrošināšanas”. Tādējādi mums būtu pieņemts likumprojekts, likums, saskaņā ar kuru nodokļu piedziņa no fiziskajām un juridiskajām personām būtu precīzi reglamentēta un obligātās apdrošināšanas maksājumu piedziņa būtu vispārējā tiesāšanās kārtībā.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais Birkava kungs! Sakiet, lūdzu, kā jūs lemtu šo jautājumu par obligāto apdrošināšanu? Ir ļoti pareizi, ka šeit nav “valsts obligātā apdrošināšana”, jo likums par valsts uzņēmumu paredz obligātu “valsts uzņēmuma apdrošināšanu”, bet ne valsts apdrošināšanu.

V.Birkavs: Ēlerta kungs! Šeit tomēr acīmredzot pareiza būtu šī vispārējā kārtība, jo, paredzot šo kārtību, mums vajadzētu, lai gan valsts, gan privātajās apdrošināšanas firmās būtu speciālas personas, kurām ir tiesības sastādīt mantas aprakstu un tamlīdzīgi. Šādas tiesības viņiem nevar būt, un mums viņiem šādas tiesības nav jādod. Tādēļ, svītrojot vārdus “obligātā apdrošināšana”– vai tā ir valsts vai privātā –, mēs vienkārši pārceļam to kārtību uz tiem institūtiem, kuriem ir šādas tiesības.

I.Ēlerts: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu nav? Ja nav priekšlikumu, mēs varētu iziet pa pantiem, kā tas mums pieņemts otrajā lasījumā. Pirmais balsojums ir par 4.panta redakciju. Vai nebija nekādu iebildumu?

V.Birkavs: Es ierosinātu balsot bez vārdiem “un obligātās apdrošināšanas”. Par šo variantu.

Priekšsēdētājs: Variantu gadījumā mēs balsosim. Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 75. Birkava kungs ierosina vispirms balsot par pirmo variantu, tas ir, bez vārdiem “un obligātās apdrošināšanas”. Pēc tam balsosim par variantu, kas ir lasāms bez šīm iekavām.

V.Birkavs: Principā es ierosinātu tā, ka mēs nobalsojam par to, ka visā likumprojektā mēs svītrojam vārdus “un obligātās apdrošināšanas”. Tad mums nekas nesajuks.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par vārdu “un obligātās apdrošināšanas” svītrošanu. Rezultāts: 62– par. Formāli mums jānobalso par variantu, kurā ir rakstīti arī vārdi: “obligātā apdrošināšana”. Lai būtu pilnīga skaidrība, varbūt kāds nevar izšķirties, balsos divas reizes. Rezultāts: 32. Mums paliek visā likumprojektā, mēs pieņēmām, ka paliks bez vārdiem “un obligātās apdrošināšanas”. Par otro pilnīgi tas pats– “obligātā apdrošināšana”, no tās mēs esam atteikušies. Vai par citiem jautājumiem nav priekšlikumu? Nav. Trešajā labojuma projekta pantā par 240.pantu. Es saucu pēc labojuma projekta pantiem. Nav. Piektais? Nav. Sestais? Nav. Septītais? Arī nav.

Lūdzu, balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā” pieņemšanu otrajā lasījumā. Principā mēs varam balsot vispār par pieņemšanu. Nebija neviena labojuma, neviena ieteikuma.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Varbūt tas ir tīri redakcionāli, jo mēs pieņemam lēmumu par grozījumiem šajā kodeksā. Mums vairs nav Latvijas PSR, bet ir Latvijas Civilprocesa kodekss.

Priekšsēdētājs: Tas ir automātiski pēc mūsu lēmuma.

A.Endziņš: Jāizņem ārā. To mēs tūlīt…

Priekšsēdētājs: Izsvītrojam. Vēlreiz reģistrāciju. Pāris deputātu ir parādījušies.

V.Birkavs: Tā kā praktiski šajā lasījumā neviens priekšlikums nav ienācis, tad nobalsojot, trešais lasījums mums nebūs vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Tas nav vajadzīgs pēc reglamenta. Mēs likumu pieņemam kopumā. Reģistrējušies esam. Lūdzu, balsojam par likuma “Par grozījumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā nodokļu parādu piedziņas jautājumos” pieņemšanu otrajā lasījumā un kopumā. Selecka kungam ir jābalso ar roku. Rezultāts: 77– par un atturas– 1. Tātad likums ir pieņemts.

Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu un par visiem sekojošiem jautājumiem. Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Kolēģi deputāti! Šajā situācijā, kāda ir pēc puča, es domāju, ka visiem skaidrs– mums steidzami ir jārada savas militārās struktūras. Tas jādara tūlīt. Ja ne tūlīt, tad katrā ziņā rīt uz pusdienas laiku gan. Pēc pirmā lasījuma no deputātiem un deputātu komisijām mēs esam saņēmuši 42 priekšlikumus šā likumprojekta uzlabošanai. Turklāt apspriešana šeit bija daudz plašāka, tā neaptvēra tikai deputātus, bet arī vietējās pašvaldības. Priekšlikumi ienāca arī no atsevišķiem pilsoņiem. Kopīgais priekšlikumu skaits, ko izanalizēja darba grupa, sniedzās pāri simtam. Protams, daudzos jautājumos šie priekšlikumi dublējās un cits citu sedza. Bet katrā ziņā no šiem deputātu iesniegtajiem 42 ierosinājumiem 29 tika atzīti par vēlamiem un nepieciešamiem, lai tie tādā vai citādākā veidā tiktu iekļauti šajā likumprojektā. Es runāju par dokumentu nr.32, jo šis likumprojekts jums ir izsniegts divas reizes. Viens ar iepriekšējo datumu, citu numuru, bet pats pēdējais ir 32.numurs. Es nevaru pakavēties pie katra mūsu izdarītā labojuma, bet tos galvenos es gribētu minēt un vērst uz tiem jūsu uzmanību.

Ar ko tad atšķiras šis projekts no pirmajā lasījumā redzētā? Pirmais. Nosaukumā “valsts dienests” tika pārveidots par “obligāto valsts dienestu”. Tātad šis vārds “obligātais” nosaukumā nāk iekšā. Nākamais, ja jūs atšķirat 2.pantu, tad redzat, kā tiks risināti valsts dienesta jautājumi pēc pilsonības statusa reglamentēšanas. Tur ir noteikts, ko mēs tad sauksim darba dienestā, ko– militarizētajā. Šeit ir tāda situācija noteikta, ka militarizētajā dienestā, kas būs saistīts ar ieroču nēsāšanu, ieroču lietošanu, mēs sauksim tikai Latvijas Republikas pilsoņus. Taču, kad tas būs, to mēs nevaram pateikt.

Nākamais– 19.pantā bija izdarītas izmaiņas, tās faktiski izrietēja jau no pirmā lasījuma, jo pirmā lasījuma gaitā mēs nobalsojām par to, ka visos gadījumos, kad dienestniekiem tiek saglabātas vidējās izpeļņas, šīs garantijas naudas izteiksmē jāmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Nākamais– 22.pants– ir par dienesta ilgumu. Pašreiz jūs redzat, ka ir noteikti divi dažādi dienesta ilgumi– 18 mēneši un 24 mēneši. 18 mēneši būs militarizētajā dienestā, Iekšlietu ministrijā, muitas dienestā, Sabiedrības drošības departamentā. 24 mēneši, tātad divi gadi– darba dienestā.

30.pantā tika izdarītas izmaiņas. Faktiski, kamēr mēs nonācām līdz pirmajam lasījumam, mēs domājām par visiem– par zemniekiem, par studentiem, par mācītājiem, bet nebijām padomājuši par deputātiem. Pašreiz esam ierakstījuši, ka arī deputātiem, to pilnvaru laikā iesaukumu aktīvajā valsts dienestā atliek, tas ir, deputātiem un deputātu kandidātiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tā kā pirmajā lasījumā šajā pantā mums nebija precizēts šīs atlikšanas periods, proti, uz cik ilgu laiku var atlikt, tad pēc Silāra kunga priekšlikuma ierakstījām, ka atlikšana var būt uz gadu. Bet, ja šīs atlikšanas pamatojums saglabājas, tad to var atkārtot.

Tie ir tie galvenie, būtiskākie grozījumi, par sīkākiem es nerunāšu. Lasot, paši esat redzējuši. Bet es gribu teikt, ka darba grupa ir strādājusi ar ļoti lielu atbildības izjūtu. Es domāju, ka mēs– šī kompānija, kas rakstīja minēto likumprojektu,– bija pietiekami kompetenta šajos jautājumos. Te piedalījās pārstāvji no Iekšlietu ministrijas, no Prokuratūras, no Tieslietu ministrijas, Sabiedrības drošības departamenta un Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes. Pašreizējā redakcijā, kādā šis likums tiek likts priekšā, visu ieinteresēto pušu intereses ir maksimāli sabalansētas. Tāpēc es ļoti lūgtu, pirms nākat klajā ar jauniem radikāliem priekšlikumiem, padomāt, vai tiešām tie neapgāž visu šā likuma struktūru. Jo pēc pirmā lasījuma mēs saņēmām milzīgu kaudzi priekšlikumu, un mums tiešām radās daudz, ļoti daudz problēmu. Tas man par šo likumu ir viss. Es domāju, tagad mēs varam ķerties pie atsevišķiem pantiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, mēs varētu apspriest pa pantiem.

E.Krastiņš: Šis likums pirmajā lasījumā bija pieņemts bez visām šīm būtiskajām izmaiņām, kas notikušas mūsu valstī, PSRS. Nav noslēpums, ka agrāk šis dienests, kā zināms, bija aizsargs mūsu jauniešiem pret dienestu PSRS Bruņotajos spēkos. Gribētos dzirdēt, vai jaunā situācija nav radījusi nepieciešamību kaut ko pārskatīt arī šā valsts dienesta koncepcijā? Vai mums nav radušies jauni apstākļi? Vai šis likums atbildīs mūsu valsts jaunajam tiesiskajam statusam?

A.Līgotnis: Jā, tas atbildīs. Tad, kad mēs sākām rakstīt šo likumu, mēs nedomājām, ka tas ir pārejas likums, bet tas tika domāts un paredzēts arī tā, lai tas sākumā, pēc tam, kad Latvijas Republika kļūs reāli neatkarīga, darbotos vismaz pirmajos gados. Mums ir jārēķinās ar tādiem momentiem, ka pilsonība joprojām nav noteikta. Tad, kad tā tiks noteikta, neapšaubāmi, ļoti liels būs to jauniešu skaits, kas nebūs Latvijas Republikas pilsoņi. Tādēļ vienīgais, kas mums tika grozīts, ir tas, ka no 32.panta mēs izsvītrojām to, kas attiecas uz PSRS kara komisariātiem, jo tādu mums vairs nebūs. Taču ierakstījām tādu frāzi, ka attiecīgajām PSRS militārajām institūcijām, jo sākotnējā periodā tas būs kara apgabala štābs, bet, kad tā vairs nebūs, tad droši vien būs PSRS vēstniecība, militārais atašejs, ar kuriem mums būs jāstājas kontaktā.

Un kā jau teicu, 2.pantā mēs esam reglamentējuši to, kas notiks pēc tam, kad būs noteikta pilsonība. Redziet, mēs šai lielajai jauniešu masai, kura nebūs Latvijas Republikas pilsoņi, nevaram radīt šeit kaut kādu labklājības oāzi. PSRS armijā viņus iesaukt būs problemātiski, bet tajā pašā laikā diez vai mēs esam ieinteresēti dot viņiem ieročus savā armijā. Tāpēc mums ir jādomā, ko ar viņiem darīt. Mums būs vajadzība pēc darba dienesta. Tur liela daļa no viņiem varēs pielikt savu roku.

Priekšsēdētājs: Stroganova kungs, ja jums ir jautājums par pantiem, tad par pantiem mēs uzdosim atsevišķi. Ja jūs gribat uzdot jautājumu par visu likumu, tad jautājiet patlaban.

F.Stroganovs: */Sakiet, lūdzu, kā būs, ja mēs pārskatīsim šo vispārīgo nosacījumu, kā šeit teikts, ka personām no 18 līdz 50 gadiem obligāti būs jāiziet valsts dienests. Agrāk pieņēmām nolikumu, ka karadienests PSRS Bruņotajos spēkos tiek ieskaitīts darba stāžā. Vakar programmā “Vremja” tika paziņots, ka Baltijas kara apgabalā izsludināta to jauniešu demobilizācija, kas iesaukti no Baltijas republikām. Vai jūs saprotat, kāda situācija ir radusies? Kolēģi saka: “Situācija ir mainījusies.” Šie jaunieši nu var nonākt ļoti sarežģītā situācijā. Līdz šai dienai viņi ir kalpojuši PSRS Bruņotajos spēkos. Pavēle izdota vakar. Atbilstoši šim likumam viņiem nāksies… Vienā vietā viņi jau ir dienējuši, bet pēc šī likuma viņi var tikt iesaukti vēl vienu reizi./

A.Līgotnis: Nē, otrreiz viņi netiks iesaukti, jo, kā redzat, 33.pantā ir viens punkts, kur ir noteikts, ka no dienesta mūsu valsts dienestā atbrīvo personas, kas ir iesauktas PSRS Bruņotajos spēkos. Tātad, kas tur ir aizgājis, tas tur ir. Mums 33.pantā neviens vārds nav noteikts par to, vai viņam jānodienē viss vai daļēji.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Cienījamo autor, vai jūs un jūsu komisija tomēr neapskatījāt šo būtībā negatīvo alternatīvā dienesta pieredzi? Vai nenovērtējāt, ka Latvijas Republikai būtu izdevīgāks profesionāls militārs dienests? Tātad profesionāli robežsargi, profesionāla armija, profesionāli muitnieki. Zemessargi mums ir neprofesionāļi, tas ir ļoti pareizi, tas jau diezgan daudz ko atrisina. Vai būs jēga iztērēt naudu jauniešu mācībām, kuras būtībā nedos vajadzīgo efektu? Vai jūs šo jautājumu esat skatījuši gan no finansiālā, gan no aizsardzības spēju viedokļa? Vai to mums nevajadzētu pārskatīt un par to balsot? Faktiski es patiešām ierosinātu par to pat nobalsot.

A.Līgotnis: Šo jautājumu mēs skatījām gan darba grupā, gan Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Mēs nonācām pie vienota secinājuma, ka mūsu Latvijas Republikas armijai principā būtu jābūt atalgotai un brīvprātīgai armijai. Taču mums armijas jautājums rodas nevis tad, kad mēs to varēsim izdarīt, tas ir, kad varēsim sākt komplektēt uz brīvprātības principiem, bet mums tas ir jāatrisina šodien. Mums ir jārada šīs struktūras. Šodien vai rīt to mēs varam izdarīt, tikai īstenojot obligāto iesaukumu. Tātad gan darba grupas, gan Aizsardzības un iekšlietu komisijas viedoklis bija tāds, ka vispirms mums ar iesaukuma palīdzību, ar šā likuma palīdzību jārada šīs armijas struktūras. Un tikai tad, kad mums būs jau kadri (pašreiz taču vajadzīgs seržantu sastāvs, jaunāko un vecāko virsnieku sastāvs), kad obligātā valsts dienesta realizācijas gaitā tas mums būs radīts, pēc pāris gadiem noteikti uz to pāriesim. Tā ir dzīves realitāte, bet šodien to nav iespējams realizēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja kopumā par likumu jautājumu vairs nav, tad pāriesim pie apspriešanas pa pantiem. Izteiksim gan ierosinājumus, gan jautājumus, jo tad ar tiem tiksim ātrāk galā. Par ievaddaļu? Acīmredzot par ievaddaļu arī jaunajā situācijā nebūs citu priekšlikumu.

1.pants– nav ierosinājumu un jautājumu. 2.pants– nav. 3.pants– nav. 4.pants– nav. 5.pants, 6.pants– nav. 7.pants, 8.pants– arī nav. 9.pants, 10.pants, 11.pants– nav. 12.pants, 13.pants– nav. 14.pants– nav. 15.pants.

A.Līgotnis: Vai atļausiet man divus vārdus?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Līgotnis: Pēc tam, kad šis materiāls jau tika sagatavots, nodrukāts un jums izdalīts, mēs esam izsvītrojuši: “Latvijas Republikas Prokuratūras pārstāvji”. Sākotnēji mēs to ielikām ar nolūku, domājot par Daugavpils rajonu un Kurzemes priekšpilsētu, lai tur šis likums netiktu sabotēts. Taču pēc visiem šiem notikumiem uzskatām, ka tas vairs nav nepieciešams un Prokuratūrai nav jāiejaucas tur, kur tai neklātos to darīt. Tāpēc izsvītrojām.

Priekšsēdētājs: Paldies. 16.pants– nav. Praktiski laboti ir visi panti, kā jūs redzējāt pēc aizmugurē pievienotās informācijas. 17.pants– nav.

18.pants. Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */17.pants ir pretrunā ar 33.pantu. 33.pantā ir konkrēti norādīts, kas tiek atbrīvoti no valsts dienesta. 17.pants dod tiesības to izlemt komisijai. 17.pants jāpārstrādā atbilstoši 33.pantam. Jo 33.pantā konkrēti teikts, kas netiek iesaukti, bet 17.pantā konkrēti mēs sakām, ka šo jautājumu izlemj komisija. Jāizdara tā, lai šie panti atbilstu viens otram./

A.Līgotnis: Es domāju, ka šeit nekādas pretrunas nav, jo komisijas uzdevums ir noteikt, lai tādu vai citādu lēmumu pieņemtu attiecībā uz Jāni, Pēteri vai Kārli. Tas, ka viņi pieņems vienu no šiem lēmumiem, tas ir neapšaubāmi. Un, skatoties pēc 33.panta kritērijiem attiecībā uz konkrētu personu, viņi arī vienu no šiem četriem lēmumiem pieņems. Manā skatījumā te nekādu problēmu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk– 18.pants, 19.pants. Trešā sadaļa– 20.pants, 21.pants, 22.pants.

A.Līgotnis: Vai atļausiet man izteikties?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Līgotnis: Kad šis materiāls jau tika sagatavots, pēc tam, kā jūs redzat, pirmspēdējā rindkopā bija rakstīts: “Personas, kurām reliģiskā piederība neļauj pildīt militāro dienestu, tiek norīkotas darba dienestā.” Vakar mēs šo likumprojektu skatījām komisijas sēdē, un komisija ar balsu vairākumu iebalsoja arī tādu domu, ka tie pacifisti, kam pacifistiskā pārliecība neļauj pildīt militāro dienestu, ka tie arī jānorīko darba dienestā. Ja nevienam iebildumu nav, tad mēs to varam pieņemt un iet tālāk. Taču, ja ir pretenzijas, tad būs jābalso.

Priekšsēdētājs: Nav. Mums ir labvēlīga attieksme pret pacifistiem. Preinberga kungs, jūs gribat par nākamo pantu, proti, par 23.pantu?

G.Preinbergs: Man būtu iebildumi pret pašu pirmo rindiņu, proti: “militārajā dienestā– 18 mēneši”. Es domāju, ka mūsu Latvijas dienestā nebūs ne raķešu, ne atombumbu, tādēļ sevišķi ilga izglītošanās nebūs vajadzīga. Man šķiet, ka ar tiem 12 mēnešiem, kā tas ir bijis līdz 1940.gadam, būtu jāsamierinās. Turklāt mums ir jārēķinās ar to, ka šie puiši būs vajadzīgi arī tautsaimniecībā. Ja viņus paņemsim uz tik ilgu laiku prom, tas nebūs prāta darbs. Tātad mans priekšlikums ir 12 mēneši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Līgotnis: Tā, es izteikšos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izsakiet argumentus. Pēc tam vēl runās Felsa kungs.

A.Līgotnis: Izteikšu savu un komisijas viedokli. Pirmkārt, Iekš­lietu ministrija mums prasīja, lai būtu 18 mēneši. Otrkārt, kāpēc tas tiek tā prasīts? Redziet, ja būtu 12 mēneši, tad gadā būtu divi iesaukumi. Tādējādi katrā iesaukumā uzreiz puse aiziet prom no dienesta, respektīvi, šajā dienestā paliek tikai 50 procenti no apmācītajiem kadriem. Tātad mums nebūtu tā armijas kvantitatīvā sastāva, kāds mums vajadzīgs. Mums reāli būtu jāfunkcionē ar pusi, tas ir, ar pusarmiju. Tāpēc tas ir tā paredzēts.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, jūs par to pašu gribējāt?

A.Felss: Es tieši par to pašu, es gribēju dzirdēt argumentāciju par tiem 18 mēnešiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Es atbalstu Preinberga kunga ierosinājumu un atgādinu, ka es tiku ierosinājis izdarīt nevis divus, bet trīs iesaukumus gadā. Tas šo problēmu atrisina. Mēs varētu pieņemt kompleksi. Es patlaban neuzstāju uz savu priekšlikumu, bet es atbalstu Preinberga kunga priekšlikumu. Tādā gadījumā, ja mēs nobalsotu par dienesta laika saīsināšanu, komisija varētu attiecīgi izmainīt.

A.Līgotnis: Es paskaidrošu, kādēļ netika pieņemts Ēlerta priekšlikums par trim iesaukumiem. Proti, tādēļ ka Sabiedrības drošības departaments kategoriski bija pret, jo tad viņiem iznāk nepārtraukti gadu nodarboties ar iesaukšanu un ar demobilizāciju. Jā, tad tā praktiski iznāk. Tāpēc, lai nonāktu pie kompromisa ar to, ko mums ierosināja Ēlerta kungs, mēs šā iesaukuma laiku pagarinājām par vienu mēnesi. Atcerieties, pirmajā lasījumā bija divi iesaukumi un katrs divu mēnešu garumā. Pašreiz mēs pagarinājām līdz trim mēnešiem. Tātad, ja to sasummē kopā, tad pusgadu jau būs iesaukums. Mēs domājam, ka pietiek.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Līgotņa kungs, jums gan bija pavisam cits formulējums, kāpēc jūs noraidījāt manu priekšlikumu. Proti, tāpēc ka tas nesaskan ar iesaukšanas termiņiem, kādi ir PSRS. Tas bija jūsu formulējums.

A.Līgotnis: Tas bija viens, bet šis ir otrs.

I.Ēlerts: Un tas, ka jūs pagarināt katru iesaukumu līdz trim mēnešiem, ir tīra valsts budžeta līdzekļu tērēšana iesaukšanas komisiju locekļu darba apmaksai. Tas ir pilnīgi nepieļaujami.

Priekšsēdētājs: Berķa kungs!

A.Berķis: Vai ir rēķināts, cik vispār armijas mums vajag? Daudz jau atkarīgs no tā, cik mums vajag karavīru.

A.Līgotnis: Jā, apmēram ir rēķināts.

A.Berķis: Kā tad iznāk, vadoties pēc šiem daudzumiem?

A.Līgotnis: Tas pašreiz ir valsts noslēpums.

A.Berķis: Varbūt, ka mums jāiesauc uz sešiem gadiem, lai aizpildītu.

A.Līgotnis: Ja jūs liksit priekšā, tad balsosim.

Priekšsēdētājs: Ir divi varianti: 18 mēneši un gads. Vai vēl kāds grib izteikties par vai pret, jo par to mums būs jābalso. Kaut gan, protams, nav tik daudz, lai mēs to galīgi izlemtu.

Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Tiešām tā ir pietiekami pamatota problēma, kuru deputāti izvirza. Man arī tā nosliece ir vairāk uz 12 mēnešiem. Taču ir dažas tehniskas problēmas, kuras arī Līgotnis cenšas mums visu laiku pierādīt. Es domāju, ka ir pamats pie šīm problēmām un argumentiem, kurus arī Līgotņa kungs min, atgriezties. Ja jūs mums dotu tādu iespēju, tad līdz trešajam lasījumam mēs vēlreiz saistītos ar Iekšlietu ministriju, visu to izskaitļotu, jo viņu domas arī ir mainījušās. No sākuma viņi it kā bija par 12 mēnešiem, tagad viņi kategoriski prasa pusotru gadu. Tāpēc mums ir jāizsver. Es domāju, ka nav nekā traka, ja šo pantu vēlreiz liksim uz balsošanu trešajā lasījumā. Tas būs jau jaunnedēļ.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */Par 2.pantu domājot: ja ierakstām konkrētus termiņus, tad jābūt atsaucēm. Konkrētiem dienējošajiem var būt dažādi apstākļi kara vai darba dienestā. Teiksim, daudzbērnu ģimene. Likumā jābūt norādītam– un tieši šajā pantā –, kādu iemeslu dēļ dienesta laiks var tikt saīsināts. Tas jānosaka likumā, nevis kādai pašvaldības vai komisariāta komisijai./

A.Līgotnis: Nu, redziet, Stroganova kungs, ja jūs būtu izlasījis ne tikai 23.pantu, bet ticis līdz 33.pantam, tad jūs redzētu, ka no dienesta atbrīvo tos, kam ir divi nepilngadīgi bērni. Tātad daudzbērnu ģimeņu problēma šeit neradīsies.

Priekšsēdētājs: Mums paliek vienīgi problēma par šo dienesta laiku.

A.Līgotnis: Es domāju, ka vajadzētu balsot, jo cik ilgi tad mēs atliksim šo jautājumu. Jāizlemj, vai dienesta laiks būs 18 mēneši vai gads.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Berķa kungs!

A.Berķis: Vai drīkst zināt, cik ilgi Latvijas armijā kalpo drēbes, tas ir, kāds ir formas tērpu lietošanas laiks?

A.Līgotnis: Es jūs nesapratu.

A.Berķis: Proti, ja pusnovalkātas drēbes būs jāatdod atpakaļ.

A.Līgotnis: Es pat nezinu, vai šis jautājums ir nopietns, jo Berķa kungam skaidri ir zināms, ka mums nekādu formas tērpu vēl nav.

Priekšsēdētājs: Formu pielāgos dienēšanas termiņam, jo ilgāk dienēs, jo stiprāku audumu izvēlēsies.

A.Līgotnis: Lāpīsim, Berķa kungs!

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Sakiet, lūdzu, vai ir izskatīts jautājums arī par divu gadu ilgu dienestu? Varbūt, ka varētu likt uz balsošanu arī termiņu 24 mēneši.

A.Līgotnis: Ja jūs ierosināsit, balsosim.

Z.Ziediņš: Jā, lūdzu.

Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs ierosina divus gadus. Taču es nedzirdēju, ka šis ierosinājums būtu pietiekami nopietns.

A.Līgotnis: Ieinteresētajām pusēm, proti, Iekšlietu ministrijai un Sabiedrības drošības departamentam, ir nepieciešami 18 mēneši.

Priekšsēdētājs: Labi. Jau pirmajā lasījumā arī izvirzījās jautājums par 12 mēnešiem, tagad ir šie 18 mēneši, tādēļ vienkārši nobalsosim, ko mēs izvēlamies.

Vispirms balsojam par 12 mēnešiem, jo šis priekšlikums izvirzīts nupat. Otrs ir redakcijas komisijas priekšlikums– 18 mēneši. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Tomēr man liekas, ka mēs šim jautājumam pieejam kaut kā ļoti mehāniski. Nav pamatojuma, kāpēc vajag tieši 18 mēnešus. Cik izmaksās 12 mēneši? Lūk, šī ir viena problēma, ko pacēla Berķa kungs, proti, ka gadā ir vajadzīgs viens formas tērpa komplekts. Ja mums ir pusotrs gads, tad tur jau rodas šīs problēmas– cik tas viss izmaksās, cik liels personālsastāvs ir vajadzīgs? Es domāju, ka tomēr jādod kaut kāds skaitliskais pamatojums. Citādi tas būs vienkārši emocionāls un mehānisks risinājums.

Priekšsēdētājs: Man gan liekas, ka attiecībā uz šiem dienesta mēnešiem dažādās valstīs ir dažādi, ir arī laiks viens gads. Šajā jautājumā īpaši daudz argumentu nevar atrast, lai pierādītu deputātiem, ka ir jādienē tieši tik daudz, bet ne tik daudz. Vienalga tas būs pēc mūsu izjūtām, pēc mūsu emocijām. Es domāju, ir naivi cerēt, ka tad, ja būs kaut kādi skaitļi vai lapiņas, ka tas kādu, ja viņš to ir ieņēmis galvā, pārliecinās par to, vai jādienē 18 mēneši vai 12 mēneši, proti, ka ir jābūt tieši šādam dienēšanas termiņam. Es lieku priekšā pagaidām nobalsot, bet diemžēl nevaru jums garantēt, ka arī trešajā lasījumā atkal nesāksies diskusijas par šo pašu termiņu. Lūdzu, reģistrējamies. Pēc tam varēs izteikties par balsošanas motīviem. Lūdzu.

V.Einiņš: Es domāju, ka mēs ļoti vieglprātīgi izdarīsim, ja tagad balsosim par 12 vai 18 mēnešiem. Es uzskatu, kā jau Līgotņa kungs teica, ka tomēr pirmo gadu (tā kā bija priekšlikumi par profesionālo armiju un tamlīdzīgi) mums vajadzētu eksperimentēt un vadīties pēc tā, kā kāds speciālists iesaka. Mēs, nebūdami speciālisti, uzreiz varam kaut ko sajaukt. Mans priekšlikums ir balsot tomēr par 18 mēnešiem.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi, te arī bija šis pamatojums, bet jūs saprotat, ka jebkurā gadījumā, ja mēs skarsim termiņus, tas mums vienmēr ir bijis, pieņemot likumus, tūlīt radīsies kāds cits priekšlikums– par vienu dienu vai par diviem mēnešiem, tas ir, vai vairāk vai mazāk.

Tātad argumentāciju jūs dzirdējāt, komisijai ir pamatojums, kāpēc vajag 18 mēnešus. Daži deputāti domā citādi, tāpēc balsojam vispirms par gada termiņu, pēc tam par 18 mēnešiem.

Lūdzu, balsojam par termiņu– 12 mēneši. Rezultāts: 38. Balsojam par termiņu– 18 mēneši. Rezultāts: 37. Lūdzu, balsojam par redakcijas komisijas variantu. Rezultāts: 30.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es saprotu– balsošana ir notikusi, bet mani tomēr nedaudz mulsina šie skaitļi– 37 un 38. Tā tomēr ir ārkārtīgi nopietna problēma, no kuras ir atkarīgs daudzu jauniešu liktenis. Vai tomēr nevajadzētu trešajā lasījumā šo problēmu skatīt vēlreiz, kad zālē būtu vairāk deputātu, jo tā ir ļoti nopietna problēma?

Priekšsēdētājs: Deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Es arī gribētu izteikt domu, ka mums no šā panta pieņemšanas šodien vajadzētu atturēties, jo principā es uzskatu, ka argumentācijas nav bijis. Mēs praktiski nezinām, kādas grūtības reāli radīsies, ja būs vai nu 12, vai arī 18 mēneši, un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Tie, kas šobrīd esam zālē, mēs esam izšķīrušies. Man nav nekādu garantiju, vienalga pie šā paša skaitļa neatgriezīsimies no jauna trešajā lasījumā, kad tāpat bezcerīgi strīdēsimies, kad tāpat vienam liksies loģisks tas, kas otram– neloģisks. Tātad šobrīd mums vienīgā izeja ir atstāt tā, kā ir. Komisija līdz trešajam lasījumam vēl var skatīties un meklēt pamatojumus, lai deputātiem tad trešajā lasījumā pierādītu.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es saprotu, ka procedūrā ir paredzēts, ka šādās diskusijās, šādā momentā var pieprasīt arī šā jautājuma ekspertīzi. Tātad trešajā lasījumā lai būtu šāda ekspertīze tieši par šo jautājumu. Pēc tam varētu šo lietu izšķirt līdz galam.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs redzējāt, arī komisija redzēja, kādi argumenti bija šodien, ka vairākums bija par šiem 12 mēnešiem. Lūdzu trešajā lasījumā, ja komisija uzskata par nepieciešamu, jāizskata analīze un argumentācija par labu abiem viedokļiem.

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Man arī ir lūgums izdarīt ekspertīzi, turklāt šī ekspertīze obligāti jāizskata detalizēti jautājumā par Latvijas rekrūšu armijas procentuālo attiecību pret tiem iesauktajiem puišiem, kurus jūs domājat apmācīt gada laikā. Ja jūs domājat, ka gada laikā mēs uztaisīsim Latvijas armiju… nu, vīri, domājiet ar galvu!

Priekšsēdētājs: Pārejam pie 24.panta. Nav priekšlikumu. 25.pants. Deputāts Ēlerts.

I.Ēlerts: Cienījamo autor! Jūs esat noraidījuši Rūpniecības komisijas priekšlikumu noteikt Muitas departamentā un darba dienestā dienošajiem pilnu algu. Es saprotu jūsu nostāju, jūs gribat padarīt darba dienestu neizdevīgu, lai neatrastos pacifisti vai, pasarg’ Dievs, vēl ticīgie. Sakiet, lūdzu, vai jūs esat padomājuši, vai šāds algas ierobežojums nepadarīs darba dienestu par fikciju? Proti, ka šie dienestnieki slaistīsies un no viņiem būs drīzāk ļaunums nekā labums. Es tomēr ierosinātu nobalsot par Rūpniecības komisijas ierosinājumu un noteikt darba dienestā un muitas dienestā dienošajiem pilnu algu. Es domāju, ka par muitas dienestu vispār aģitēt laikam nevar, jo mēs saprotam, ko tas nozīmē.

A.Līgotnis: Es atļaušos sākt ar to, ar ko jūs beidzāt, proti, ar muitas dienestu. Redziet, ja kāds ļoti grib iet strādāt muitas dienestā un pelnīt pilnu algu, tad viņam tāda iespēja ir. Viņš pirms iesaukšanas var iet un strādāt muitā, un tad viņu gluži vienkārši šajā dienestā neiesauks. Tas attiecas uz muitniekiem, bet par darba dienestu… Jā, mēs negribam maksāt pilnu algu tāpēc, ka tad šis dienests vispār ne ar ko neatšķirsies no parastas strādāšanas. Tad būs tāda pati nekārtība, kāda līdz šim ir alternatīvajā dienestā. Mums ir jāstimulē, lai ietu militārajā. Ar ko tad mēs to stimulēsim, ja mēs tiem puišiem maksāsim 400–500 rubļus? Kurš tad būs tas muļķis, kurš sargās cietumus vai robežu?

Priekšsēdētājs: Vai Ēlerta kungs uztur spēkā prasību par to, ka jābalso?

A.Līgotnis: Šis Ēlerta kunga priekšlikums ir labojumos, kuri visiem izdalīti. Ja viņš uzstāj, tad mēs varam balsot. Taču tas pilnīgi sagrauj visu to koncepciju, pēc kuras vadoties šis likums ir izstrādāts.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Līgotņa kungs laikam aizmirsa vienu argumentu, ka bieži vien ne jau noteiks tā pilnā vai nepilnā alga, bet šeit jau ir cilvēka brīvības zaudējums. Cilvēks jau netiek norīkots tajā darbā, kur viņš vēlas, bet tajā darbā, kur vēlas šīs komisija. Nekur nav gan teikts, ka šajā darbā tiks maksāta 200 vai 300 rubļu liela alga. Te rodas problēma, vai šāds darba dienests vispār ir vajadzīgs, ka divus gadus (starp citu, mums vajadzētu arī attiecīgi šo ilgumu samazināt) būtībā tiks izniekots cilvēka darbs.

A.Līgotnis: Es to negribu komentēt.

Priekšsēdētājs: Ir Rūpniecības komisijas priekšlikums, to atbalstīja deputāti Krastiņš un Ēlerts. Mēs balsosim par šo priekšlikumu, kuru komisija ir noraidījusi. Pēc tam balsosim par komisijas variantu.

A.Līgotnis: Tikai tad es uzreiz gribu teikt: ja tiks pieņemts šāds lēmums, ja tiks nobalsots par Rūpniecības komisijas ierosinājumu, tad droši vien radīsies jautājums, vai darba grupai vispār šo projektu nenoņemt, jo zudīs jēga. Tajā militārajā dienestā mēs nekādi vairs nevarēsim dabūt cilvēkus.

Priekšsēdētājs: Jundža kungs!

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka te ir tomēr neizpratne par šā likumprojekta jēgu. Tā izskanēja konkrēti arī Krastiņa kunga jautājumā un arī dažos iepriekšējos jautājumos. Runa tātad ir par pienākumu pret valsti. Pirmām kārtām primārais šajā pienākumā ir dienests militāros formējumos. Otrām kārtām mēs nevaram rudenī un droši vien vēl pavasarī nodrošināt, lai gadā apmēram visi šie 9 tūkstoši, kurus mēs ceram iesaukt, tiktu izmantoti militārajā dienestā. Tāpēc nebūs godīgi, ja mēs, teiksim, vienu daļu, tas ir, 60–70 procentus, izmantosim militārajā dienestā, bet pārējie pa to laiku, tā sakot, ganīsies mājās un nekā nedarīs. Nebūs godīgi. Tikai tāpēc mēs izvēlējāmies šo, kā saka, piespiedu variantu, kad ir pienākums pildīt dienestu tautas saimniecībā. Un dienests arī tautas saimniecībā… Es domāju, ka vismaz tuvāko pāris gadu laikā mēs tajā vispār saredzam šā likuma jēgu, jo kaut kādā tālākā perspektīvā– es pieņemu pēc 3–5 gadiem– šo likumu viennozīmīgi vispār atcelsim, un visi militarizētie dienesti, kā jūs jau te ierosinājāt, būs uz brīvprātības pamatiem. Tas mums ir vajadzīgs tieši tagad, lai maksimāli operatīvi iedarbinātu šos dienestus, lai tūkstošus cilvēku, kuri ir vajadzīgi koloniju sargāšanai oktobrī, lai viņi būtu, lai oktobrī būtu tūkstoš robežsargu. Lūk, kāpēc mums tas ir vajadzīgs nekavējoties.

Un tāpēc, es domāju, šis darba dienests vienkārši ir nepieciešams, lai līdzsvarotu valsts vajadzības pēc dienesta militarizētajos formējumos. Tāda ir šā jautājuma nostādne. Tāpēc, ja jūs konceptuāli šo mūsu versiju pieņemat, tad arī atkrīt jautājums par kaut kādu algu uz vispārējiem pamatiem, tad mums arī tiem, kuri dienē darba dienestā, vārdu sakot, tikai tāpēc, ka viņiem nav vietas militarizētajā dienestā, tomēr jārada arī kaut kādi sarežģītāki apstākļi. Turklāt, es domāju, ka tas ir ļoti taisnīgi, jo visai šai dienesta uzskaitei, finansēšanai un tā tālāk ir vajadzīgi kaut kādi valsts līdzekļi. Lai tad šie cilvēki, kuri strādā darba dienestā, palīdz nopelnīt šos līdzekļus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs.

I.Silārs: Es arī cienījamos kolēģus aicinātu drusku iedziļināties visa šā likuma būtībā, ņemot vērā to situāciju, kādā mēs pašreiz atrodamies. Proti, mums ir jārada tādas struktūras, kādas līdz šim nav bijušas. Lai mēs varētu pārņemt vai tikt vaļā kaut vai no šā PSRS iekšlietu karaspēka, mums, pirmkārt, jau līdz 1.janvārim ir jārada šīs struktūras, kuras pārņems visu koloniju apsardzi, iepriekšējās izmeklēšanas izo­latoru apsardzi. Ir jārada jaunas struktūras, kuras sargās robežas. Jūs redzat, ka darba dienests zināmā mērā šeit ir ielikts kā leģenda, jo, ja jūs palasīsit visu 30.pantu par to, kam tiek atlikts, tad faktiski mēs varēsim atlikt visiem tiem, kuri būs ārpus šiem militārajiem dienestiem. Izlasiet 30.panta 11.apakšpunktu, kur teikts, ka var atlikt personām, kuras nav iespējams iekārtot tāpēc, ka trūkst darba vietu, tiem, kuri strādā zemnieku saimniecībās, studentiem. Ņemiet vērā, ka no apmēram 10 tūkstošiem iesaukšanas vecumā esošajiem jauniešiem liela daļa ir studenti, arī tiem, kuri mācās tehnikumos, tas atkrīt. Tātad galu galā šogad un nākamajā gadā mēs tā vien spēsim nodrošināt to mūsu nepieciešamo militarizēto dienestu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms balsošanas Krastiņa kungs vēl grib izteikt savu motivāciju.

E.Krastiņš: Es negribu izteikt motivāciju. Tādā gadījumā es pašlaik esmu absolūtā neizpratnē, kura no šā likuma interpretācijām atbildīs īstenībai. Vai tā, ko sniedz cienījamais deputāts Jundža kungs, vai tā, ko sniedza deputāts Silārs? Jundža kunga izskaidrojumā es dzirdēju, ka tātad militārajā dienestā negribēs iet. Mēs tajā paņemsim tik, cik vajag, bet pārējie, lai nevaļotos mājās, tiks aizsūtīti uz šo darba dienestu, kur viņiem tiks maksāts minimums. Tajā pašā laikā no Silāra kunga es dzirdēju, ka mēs savāksim tik, cik mums nepieciešams, bet pārējos būtībā atbrīvosim. Tos, kuri atteiksies un nevēlēsies iet militārajā dienestā, mēs, lūk, ieliksim darba dienestā, kur viņiem maksāsim minimumu. Es varu pateikt, ka Silāra kunga izskaidrojums mani apmierinātu, bet, tā kā Jundža kungs mums ir augstāka amatpersona, tad es vairāk ticu šim izskaidrojumam, bet tas mani neapmierina ne vismazākajā mērā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Es domāju, ka te nav pretrunu, ja Krastiņa kungs padomātu kompleksi par to, ko es teicu un ko teica Silāra kungs. Protams, personības intereses ir jāmēģina saskaņot ar valsts interesēm. Un, ja vien būs tāda iespēja, izejot no konkrētās situācijas, tad, protams, alternatīvā dienesta komisija, valsts obligātā dienesta komisija centīsies ņemt vērā šīs intereses un dažādus apsvērumus. Ja viņš, kā saka, kategoriski būs pret šo militāro dienestu un mums tajā pašā laikā būs cilvēki, kuri vēlēsies dienēt, tad kāpēc gan nenākt viņam pretī, lai viņš dienētu darba dienestā? Tāpēc jau ir svarīgi radīt šos apstākļus darba dienestā, lai tie nebūtu, tā sakot, tik labvēlīgi, ka visi laužas uz šo darba dienestu. Es domāju, ka tajā, ko teica Silārs un ko teicu es, nav principiālu pretrunu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs, tieslietu ministra vietnieks.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Man darba grupas vadītājam Līgotņa kungam būtu jautājums, varbūt tieši ne par konkrētu pantu, bet vispār par likumprojektu kopumā. Proti, ir principiālas dabas jautājums, kas saistās ar 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu. Kā jūs uzskatāt, vai no šā projekta, kapitāli pārstrādājot, mums nav jāizņem ārā normas, kas attiecas uz PSRS Bruņotajiem spēkiem, jo tā koncepcija, kas bija līdz 21.augustam, tagad būtiski mainās?

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, šāds jautājums jau bija.

A.Līgotnis: Jā, šāds jautājums laikam jau bija. Es vismaz daļēji mēģināju atbildēt, bet patlaban teikšu, ka neatkarīgi no 21.augustā pieņemtā šā mūsu likumdošanas akta mūsu republikā joprojām ir un ilgu laiku būs ļoti liels skaits jauniešu, kuriem ir visas tiesības sevi uzskatīt par PSRS pilsoņiem. Joprojām spēkā ir PSRS likums par vispārējo obligāto karaklausību. Uz PSRS pilsoņiem, vismaz uz tiem, kuri sevi par tādiem uzskata, šis likums, neapšaubāmi, attiecas. Šeit nevar būt divu domu. Mēs nevaram aizliegt PSRS pilsoņiem dienēt PSRS armijā. Tāpēc uzskatījām, ka šeit būtiski grozījumi nav nepieciešami. Vienīgi to, kas attiecas uz kara komisariātiem, mēs izsvītrojām. Tāds viedoklis ir arī komisariātiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es domāju, ka šajā jautājumā ir diezgan būtiskas domstarpības. Mani šī argumentācija galīgi neapmierina. Es domāju, ka arī daudzus klātesošos tā neapmierina. Es liktu jautājumu uz balsošanu.

A.Līgotnis: Ja Felsa kungs vispirms spētu atšķirt PSRS pilsoņus no tiem Latvijā dzīvojošajiem jauniešiem, kuri nav PSRS pilsoņi, tad mēs šo jautājumu varētu likt uz balsošanu, bet tagad tā ir problēma, kas nav atrisināta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Caune: Līgotņa kungs, es šajā gadījumā nesaprotu, kas tad nodrošinās iesaukšanu PSRS Bruņotajos spēkos? Vai tad šeit tiks atvērti atkal kara komisariāti vai kas? Ja kāds grib dienēt tajos bruņotajos spēkos, lai brauc uz Savienību, lai tur dzīvo un dienē.

A.Līgotnis: Es pilnīgi jums piekrītu, lai viņš brauc un lai dienē. Un tiklīdz viņš aizbrauks, tā mēs viņu savā dienestā vairs nesauksim.

I.Caune: Taču šeit nav paredzēta tāda lieta, ka no Latvijas, no neatkarīgas valsts, ies uz kaut kādu citu valsti dienēt. Kas tad šeit organizēs šo dienestu PSRS Bruņotajos spēkos?

A.Līgotnis: Kas organizēs, tā nav mūsu republikas darīšana. Ja viņš grib…

I.Caune: Nē, tā ir gan mūsu darīšana.

A.Līgotnis: Ja PSRS pilsonis brīvprātīgi iet un brauc dienēt savas valsts armijā, lai viņš brauc, mēs tikai viņam paldies pateiksim.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, un es ceru, ka mēs atgriezīsimies pie 25.panta. Kad nonāksim līdz pantam par PSRS armiju, jo mēs tā tomēr vienojāmies, tad varbūt turpināsim šo pašu diskusiju. Tagad es iesaku balsot par Ēlerta kunga un Rūpniecības komisijas priekšlikumu, pēc tam– par redakcijas komisijas piedāvāto 25.panta variantu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Rūpniecības komisijas piedāvāto 25.panta variantu. Rezultāts: 12– par. Lūdzu, balsojam par 25.pantu tādā redakcijā, kādā tas ir lasāms. Rezultāts: 43.

Lūdzu, 26.pants– nav. 27.pants– nav priekšlikumu. 28.pants– nav. 29.pants– nav. 30.pants. Ābiķa kungs, lūdzu, komentējiet!

A.Līgotnis: Es gribu pateikt tikai to, ka 30.pants un arī 33.pants pēc savas loģiskās uzbūves labāk iederētos iepriekšējā nodaļā. Tad, kad mēs tiksim līdz trešajam lasījumam, es domāju, būs mērķtiecīgi, ja to iestrādāsim iepriekšējā. Tas tikai tā– par atrašanās vietu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Manuprāt, jūsu komisijas nostāja šajā jautājumā ir absolūti absurda. Tas ir nonsenss! Jo, teiksim, kā Latvijas teritorijā var darboties PSRS likums par karaklausību PSRS? Tad jau tikpat labi PSRS vietā mēs te varētu rakstīt– Ungārija, Francija, Japāna– vai vienalga kādas citas valsts nosaukumu. Nu tas ir absurds! Arī 31. un 32.pants! Mēs taču tagad esam neatkarīga valsts! Tas ir absurds!

A.Līgotnis: Mīļais kolēģi! Man ļoti patīk tāda jūsu principiāla nostāja, bet pasauli vajag skatīties tādu, kāda tā ir. Šeit tiešām būs tūkstoši svešas valsts pilsoņu. Un vai jūs domājat, ka mēs valstiski esam ieinteresēti, ka tajā laikā, kad Latvijas Republikas pilsoņi dienēs armijā, šie pārējie tūkstoši, tā teikt, brīvie, apkārt klīstošie, aizņems visas tās labākās darbavietas? Es domāju, ka ne.

Dz.Ābiķis: Tad jau pēc jūsu koncepcijas iznāk, ka jūs atbalstāt leģionārus. Mums tagad Latvijas teritorijā tad vajadzētu vervēt ārzemju leģioniem zaldātus?

A.Līgotnis: Mēs nevervēsim. Mēs absolūti nevervēsim.

Dz.Ābiķis: Nu, bet kā tad…

A.Līgotnis: Bet neaizliegsim arī viņiem savus pilsoņus vervēt savā armijā.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi!

A.Līgotnis: Mēs galu galā esam ieinteresēti, lai taču viņi brauc uz turieni prom. Daļa apprecēsies, daļa sāks tur strādāt un neatgriezīsies.

Dz.Ābiķis: Un otrs pavisam neliels priekšlikums, pavisam konkrēts un attiecas uz sportistiem. Vajadzētu svītrot vārdus “Latvijas Republikas”… “kas iekļauti valsts izlasē”. Vai arī vajadzētu rakstīt: “kas iekļauti Latvijas Republikas izlasē”. Taču labāk būtu šādi: “iekļaut valsts izlasē”.

A.Līgotnis: Es pilnīgi piekrītu, atvainojiet, kurš punkts tas ir?

Dz.Ābiķis: Tas ir 11.punkts.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs turpinām diskusiju, man tomēr būtu lūgums Likumdošanas jautājumu komisijas pārstāvjiem izlemt, vai sakarā ar šo PSRS jautājumu minētie panti nav pilnīgā pretrunā ar mūsu pašreizējo likumdošanu. Tas taču vispār ir jāsvītro ārā. Kā es saprotu, par to nevajadzētu turpināt diskusiju, bet jāapspriež, vai tas ir vajadzīgs vai nav vajadzīgs. Varbūt Jundža kungs varētu dot kādu komentāru? Tas tomēr ir jūsu komisijas lolojums.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka pareizi būs, ja mēs uz trešo lasījumu visus kā redakcionālus labojumus izsvītrosim, nav ko laiku kavēt.

Priekšsēdētājs: Vai tas nozīmē, ka 30.panta 6.apakšpunkts, 31.pants un 32.pants tiek izsvītroti?

No zāles: 33.pantā ceturtais.

Priekšsēdētājs: Jā, tur tālāk ir tas pats. Vismaz tā mums vajadzētu vienoties, ka par PSRS viss tiek izsvītrots, jo tiešām tikpat labi mēs varam spriest par Amerikas armiju vai vēl kādu citu armiju.

T.Jundzis: Redziet, ir tikai viena tāda neliela problēma. Jo, kā jūs redzat, tad mēs runājām par Latvijas Republikas pastāvīgo iedzīvotāju dienestu– obligāto valsts dienestu. Visa problēma rodas tikai tāpēc, ka mums nav un kādu laiciņu nebūs skaidrības par pilsonību. Un kā jau Līgotnis teica, pašreiz mēs nekādā veidā nevaram uzlikt par pienākumu PSRS pilsoņiem pildīt mūsu obligāto Latvijas Republikas valsts dienestu. Lai gan ir pastāvīgie iedzīvotāji, bet tāpēc jau tā problēma rodas, ka nav skaidrs, kurš ir PSRS pilsonis. Ir skaidrs, kurš ir ASV pilsonis, Vācijas pilsonis, bet nav skaidrs, kurš ir PSRS pilsonis un kurš ir Latvijas Republikas pilsonis. Tikai tāpēc mēs turpinām vadīties pēc principa, kāds līdz šim ir bijis, proti, ka ļaujam viņam brīvi izvēlēties. Citu ceļu, kamēr nebūs atrisināts pilsonības jautājums, mēs vienkārši neredzam. Ja ir kādi labāki piedāvājumi, lūdzu.

A.Līgotnis: Es gribētu pateikt pēdējo argumentu. Saprotiet, kāpēc mums ir jāatstāj šie visi momenti attiecībā uz PSRS armiju? Ja izsvītrosim, tad, gluži otrādi, tie cilvēki būs ieinteresēti nevis braukt prom, bet viņi brauks šurp, jo viņus PSRS armijā nesauks un mūsu dienestā arī nesauks. Tādējādi viņiem te būs paradīze.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tātad turpinām apspriest PSRS jautājumus, kaut gan tā ir iejaukšanās otras valsts iekšējās lietās. Ēlerta kungs gaida savu kārtu.

Lūdzu, Cibuļa kungs!

J.Cibulis: Tad, kad jūs, Līgotņa kungs, uzstājāties ar pirmo lasījumu, es jau toreiz jums uzdevu jautājumu par šiem visiem pantiem. Un tajā laikā jūs skaidrojāt tāpat kā pašreiz. Argumenti pilnīgi nav mainījušies. Tāda nostādne man vispār rada izbrīnu. Es ierosinu visus šos pantus izsvītrot. Tādā gadījumā pie mums, Latvijā, vārdu sakot, viņi tiks izaudzināti un nobaroti, pēc tam aizbrauks uz Padomju Savienību un kalpos armijā. Labākajā gadījumā viņi mums varbūt neuzbruks.

A.Līgotnis: Ziniet, lai pārtrauktu šo diskusiju, teikšu, ka principā nekāda liela nelaime jau laikam nenotiks, ja šos PSRS pilsoņus kā pastāvīgos iedzīvotājus sauksim savā darba dienestā. Mēs nevaram ļaut viņiem galīgi izlaisties. Tāpēc mums tagad gluži vienkārši vajadzētu nobalsot un izlemt.

Priekšsēdētājs: Cienītie kungi, tas arī, es domāju, Līgotņa kungam nav īsti labs arguments, jo daudzās pasaules valstīs dzīvo citu valstu pilsoņi, bet viņus neviens nesauc šīs valsts armijā, tā taču ir parasta lieta.

Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Es patiešām domāju, ka šo 6.apakšpunktu var svītrot. Varētu būt diskusija par alternatīvo dienestu, bet katrā gadījumā, ja viņi aizies dienēt PSRS Bruņotajos spēkos un, tā kā jūs teicāt, pēc tam viņi brauks atpakaļ, es nezinu, kā veidosies mūsu attiecības, bet, ja šeit atbrauks atpakaļ sagatavoti “specnazisti” un dienestnieki, tad mēs patiešām labi dzīvosim.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Es arī esmu par to, ka varētu izsvītrot. Taču jāsaprot, ka tas nav balsošanas jautājums. Tas zināmā mērā ir starpvalstu jautājums. Kā par to vienosimies– tā ir viena lieta. Taču es aicinātu šobrīd šo jautājumu nesaasināt un varbūt atstāt mazliet atklātu. Rīt mums frakcijas sēdē būs runa par pilsonības jautājumu, varbūt sakarā ar iedzīvotāju reģistru un visu to turpmāko arī par to kļūs skaidrs. Tādējādi varbūt šobrīd atstāsim šo jautājumu atklātu.

Priekšsēdētājs: Es būtu par to, Līgotņa kungs, varbūt mēs piekristu Cilinska kungam?

A.Līgotnis: Es piekrītu pilnīgi, jā.

Priekšsēdētājs: Lai komisijas tagad saskaņo, jo tagad ir mainījusies konstitucionālā situācija Latvijā.

A.Līgotnis: Jā.

Priekšsēdētājs: Vienkārši izdomāsim mums to pieņemamāko variantu.

A.Līgotnis: Šā panta dēļ es šeit ar ragiem un nagiem necīnīšos.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ir četras lietas, kuras jāizskata sakarā ar PSRS armiju.

A.Līgotnis: Jā. To visu var…

No zāles:Man arī priekšlikums pašlaik šo jautājumu neapspriest, jo situācija ir mainījusies. Iesaukuma no Baltijas vairs nebūs, kara apgabala sarunas notiks ar Maskavu. Vēl jāapspriežas ar komisiju, ar valdības pārstāvjiem. Tātad šo jautājumu pašlaik nevajag apspriest, proti, šādā situācijā, kādā šie panti patlaban ir, par tiem balsot nevar. Tā es uzskatu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Līgotnis: Bet varbūt, ka tad…

No zāles: Un sagatavot uz trešo lasījumu. Varbūt tad jārisina šis jautājums kardināli, tas ir, svītrojam uzreiz ārā. Jā, jā, jā, pareizi. Es piekristu tādam variantam.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šādai svītrošanai visi piekrīt. Šādā veidā mēs to nevaram atstāt, tas ir skaidrs.

A.Līgotnis: Tātad visu, kas attiecas uz PSRS Bruņotajiem spēkiem, no šā likumprojekta svītrojam ārā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Pilnīgi pareiza rīcība, jo, skatoties šos pantus, mēs atkal esam aizmirsuši šā likuma pašu pirmo pantu, kurā ir pateikts, ka pastāvīgajiem iedzīvotājiem, ja viņš ir Latvijas Republikas pastāvīgais iedzīvotājs, tad viņam ir jādienē te, nevis PSRS Bruņotajos spēkos.

Un otra lieta– es domāju, ka nākotnē Latvija starptautiskajā plāksnē tomēr būs tāda valsts, kura balstīsies uz starptautiski neitrālām pozīcijām, nevis valsts, kas gatavos militāro spēku priekš kādas kaimiņvalsts.

Priekšsēdētājs: Jā, patlaban gan ir sācies pārtraukums. Varbūt komisija tagad sagatavotu priekšlikumus, acīmredzot par 30.panta 6.apakš­punkta, 31.panta, 32.panta un 33.panta 4.apakšpunkta svītrošanu. Pēc pārtraukuma nobalsosim.

No zāles: Jā, labi.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Mēs palikām pie problēmas par Padomju armiju. Komisija tātad piedāvā balsot par tā teksta svītrošanu no attiecīgajiem pantiem, kuros ir runa par PSRS armiju, ja mēs tā varam īsi izteikties. Tātad deputāti, kuri ir pret svītrošanu, kuri uzskata, ka mums ir jādienē Padomju armijā un jāatbalsta tās militārā varenība, tie var balsot pret. Tādā gadījumā šis svītrojums netiks akceptēts ar balsu vairākumu. Runa ir par 30.panta 6.apakšpunktu, par 31.pantu, par 32.pantu un 33.panta 4.apakšpunktu.

Lūdzu, reģistrējamies. Jā, par svītrošanu! Balsosim tieši par šo pantu un apakšpunktu svītrošanu. Reģistrācija! Rezultāts: 69– arvien mazāk.

Lūdzu, balsojam par jau minēto pantu svītrošanu. Jā, par visu, par visu, jo mēs šobrīd risinām problēmu. Rezultāts: 57– par un atturas– 9, proti, tie, kuri nevar izšķirties, kurā armijā viņi grib dienēt. Tātad šis jautājums ir atrisināts, tas ir, uz trešo lasījumu.

Un tagad es gribētu atgriezties, jo Ābiķa kungs attiecībā uz 30.pantu minēja kaut kādu redakcionālu labojumu, kuru es vienkārši nepaguvu fiksēt. Tas ir ņemts vērā, Līgotņa kungs jau to ir ņēmis vērā. Paldies.

No zāles: Jā, viss ir kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Par šo pantu es esmu iesniedzis divus priekšlikumus. Es lūgtu tos likt uz balsošanu atsevišķi, proti, kā atsevišķus priekšlikumus. Un es vēlētos tos pamatot. Tātad ir runa par to, ka jāatliek iesaukums ne tikai dienas nodaļas studentiem un audzēkņiem, bet visiem studentiem un audzēkņiem, jo Latvijas Republika tuvākajā laikā nebūs pietiekami bagāta. Jau notiek sagatavošanās darbi, lai mācības augstskolā būtu par maksu. Acīmredzot ne visiem tas būs pa kabatai, tādēļ paplašināsies apmācības vakara un neklātienes nodaļās. Tur arī mācības būs par maksu, taču studentiem, mācoties tur, vienlaikus būs iespējams nopelnīt naudu un būs vieglāk apmaksāt šo apmācību maksu. Tātad nedarīsim pāri tiem, kam jau tā ir grūtāk mācīties, proti, tiem, kas mācās vakara un neklātienes nodaļā. Ievērojot to, ka viņi būs maksājuši mācību naudu, nepārtrauksim viņu mācības. Tādēļ es lūdzu deputātus atbalstīt manu priekšlikumu 30.panta 1.apakšpunktā izsvītrot vārdus “dienas nodaļa”.

Un otrs, lai es neatgrieztos– es ierosinātu vispār personas, kuras beigušas augstākās mācību iestādes, no dienesta atbrīvot, jo viņu izmantošana karadienestā, it īpaši vēl darba dienestā, es domāju, būtu neracionāla. Ja šādas personas mums varētu palīdzēt, tad tās varētu brīvprātīgi dienēt armijā, protams, jau profesionāli dienēt. Un tas ir pavisam kas cits. Tas neattiecas uz likumu par obligāto valsts dienestu.

Tie, kas būs iestājušies un nebeigs augstskolu, tie nonāks obligātajā dienestā, te nekādu šaubu nav. Tādēļ es aicinātu deputātus atsevišķi balsot par katru no šiem priekšlikumiem.

A.Līgotnis: Tagad es savukārt pateikšu, kāpēc mēs šos priekšlikumus noraidījām. Redziet, ja cilvēks gribēs izvairīties no dienesta mūsu armijā, viņam atliks iestāties tikai kādas mācību iestādes vakara vai neklātienes nodaļā. Septiņus līdz astoņus gadus viņš tur mierīgi varēs “čabināt”, tāpēc mēs to noraidījām. Ja mācās, tad lai mācās dienas nodaļā, bet pārējie– lai mācās pēc tam.

Attiecībā uz tiem, kas beiguši augstskolu. Redziet, mēs negribējām dalīt savu tautu “gudrajos” un “antiņos”. Galu galā mums būs vajadzīgi arī virsnieku, virsnieku vietnieku kadri. Acīmredzot tos būtu mērķtiecīgāk sagatavot no tiem, kuri ir vairāk izglītoti. Tāpēc vismaz šos sešus mēnešus mēs gribam likt, lai varam sagatavot virsnieku, virsnieku vietnieku kadrus. Kur mēs viņus tad ņemsim! Tāpēc komisijas viedoklis ir pret šiem grozījumiem.

Priekšsēdētājs: Tātad balsojam par 30.panta 1.apakšpunktu. Pirmā ir deputāta Ēlerta redakcija, proti, svītrojam “dienas nodaļas”. Un otrā– redakcijas komisijas ierosinājums.

Lūdzu, balsojam par Ēlerta kunga priekšlikumu. Rezultāts: 25– par, 13– pret un 24– atturas. Balsojam par redakcijas komisijas priekšlikumu. Rezultāts: 37– par. Pieņemts redakcijas komisijas priekšlikums.

Attiecībā uz otro ierosinājumu, Ēlerta kungs, atkārtojiet, kurš pants tas bija?

I.Ēlerts: Tas ir papildinājums ar numuru 28. Tātad papildināt ar apakšpunktu– “personas, kuras beigušas augstākās mācību iestādes”, proti, šīm personām iesaukums tiek atlikts.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tātad mēs balsojam tagad par 30.pantu kopumā. Vispirms– par Ēlerta kunga redakciju ar papildinājumu. Pēc tam par visu 30.pantu tādu, kādu redakcijas komisija to ir iecerējusi redzēt.

Tātad Ēlerta kunga priekšlikums– 30.pantā vēl papildus ietvert vienu apakšpunktu, tas būtu 12., ko ierosina, tas ir publicēts grāmatiņas beigās.

Lūdzu, balsojam par to, pēc tam– par komisijas priekšlikumu. Rezultāts: 16. Balsojam par komisijas priekšlikumu.

No zāles: Mums nevajag balsot par komisijas variantu, jo komisijas variantā tas nav iekšā.

Priekšsēdētājs: Es teicu, ka mēs vienkārši izvēlamies redakciju, tāpēc es tā formulēju. Tātad balsojam par 30.pantu komisijas redakcijā. Rezultāts: 39– par. Tātad 30.pantu esam pieņēmuši šādā veidā.

Nākamais ir 31.pants, kas faktiski pēc šīs numerācijas ir 33.pants ar attiecīgo svītrojumu. Nav citu priekšlikumu? Lūdzu, Kramiņa kungs!

A.Kramiņš: Līgotņa kungs! Es izsaku atzinību jūsu rūpēm attiecībā uz daudzbērnu ģimenēm. Par tām jūs teicāt pirmīt. Vadoties pēc jūsu norādes, ka tāda norma ir rakstīta 33.pantā, tomēr savā eksemplārā to neatradu. Tas attiecas uz to, ka no aktīvā valsts dienesta atbrīvo tos, kuriem ir divi nepilngadīgi bērni? Līdzīga norma ir 30.pantā, taču tajā teikts tikai par iesaukšanas atlikšanu. Situācija, ka iesaucamais jau atrodas šajā dienestā un tad viņam piedzimst, lūk, otrais vai divi bērni, ka tādā gadījumā viņš tiek atbrīvots no aktīvā dienesta, šādas normas nav likumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Jā, šeit tas nav, bet tajā pantā (es pašreiz nevaru “uzķert”, kurš tas ir), kur mēs rakstām, ka atbrīvo pirms termiņa, ir rakstīts, ka atbrīvo pirms termiņa, ja dienesta laikā rodas apstākļi, kas paredzēti attiecīgajos punktos. Un viens no tiem punktiem ir tas, ja rodas otrais bērns, tur ir atsauce uz 30.panta 8.punktu, kur teikts, ja ir apgādībā vismaz divi nepilngadīgi bērni. Jo tiešām var gadīties, ka iesauc mūsu armijā tad, kad ir viens bērns, bet, kamēr dienē, piedzimst tas otrais. Lai priekšlaikus atvaļinātu, tas tur ir paredzēts. Un šeit problēmu nav.

Priekšsēdētājs: 35.pants.

A.Līgotnis: Te man saka priekšā, ka esot 35.pants. Redziet, 35.pantā, ja to izlasīsiet, tad redzēsiet, ka tur tas ir atrisināts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais– 4.sadaļas 34.pants. Paldies. Tālāk– 35.pants, 36.pants, 37.pants, 38.pants. Lūdzu, deputāts Bels.

A.Bels: 38.pantā ārkārtīgi svarīgi punkti ir par rezervistiem. Jau Klauzevics to zināja, ka rezervistu iesaukšana bieži vien paralizē tautsaimniecību. Prūsijas armija jau 1860.gadā stingri reglamentēja, līdz kādam vecumam var iesaukt rezervistus. Un tur bija skaitlis– tikai līdz 30, bet ir skaitlis 40. Praktiskā pieredze, ko ir guvusi Padomju armija, rāda, ka rezervistu iesaukšana parasti daļēji paralizē ražas novākšanu vai arī darbu rūpniecībā, praktiski nedodot arī nekādu labumu šo zaldātu sagatavošanā.

Tāpēc es iesaku patlaban šo punktu pilnīgi svītrot un reglamentēt to ar atsevišķu likumu pēc tam, kad armija jau būs izveidota un tai būs komandieri, kuri zinās savu kontingentu un kuri būs arī kaut cik militāri izglītoti, un zinās pasaules progresīvo armiju un valstu pieredzi šajā jautājumā.

A.Līgotnis: Mēs šo pantu ierakstījām tādēļ, ka mainās dzīve, mainās ieroču veidi un cilvēkiem, katram gadījumam, ir jābūt apmācītiem. Tad nav jēgas, ka mums vispār ir rezervisti. Kādēļ tad iesaukt ārkārtas situācijā, ja viņš nepratīs ar to ieroci rīkoties? Ne jau gadu simtiem uz priekšu būs tas “kalašņikova” automāts un kirzas zābaki. Mainīsies gan tehnika, gan arī viss pārējais. Un tas nenozīmē, ja jau 1.oktobrī stāsies spēkā, tad mēs sauksim visus, kurus uzskatīsim par rezervistiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Līgotņa kungs! Mēs tagad esam izlasījuši 4.sadaļu, bet man ir jāatvainojas par vienu lietu. Man nekādā ziņā nav mīlestības pret Padomju armiju, bet mēs tā ar ļoti lielu kaislību izbalsojām no 33.panta 4.punktu, bet tajā bija runa par to, ko darīt ar tiem puišiem vismaz vienu gadu, kuri būs nodienējuši “krievos”. Tagad viņi turpinās dienēt mūsu armijā. Pamatojoties uz šo 4.punktu, mēs liekam viņiem dienēt otrreiz. Kā paliks?

A.Līgotnis: Ziniet, šeit acīmredzot paliks tā, ka uz trešo lasījumu tajā pantā, kur ir rakstīts, ka atbrīvo no dienesta, mums jāieliek papildu punkts, jo galu galā mēs viņus nesauksim otrreiz, nav jēgas.

Priekšsēdētājs: Var jau būt, ka mums attiecībā uz viņiem būs jāpieņem pat speciāls lēmums, jo tas ir īpašs gadījums. Šteina kungs, lūdzu.

V.Šteins: Man būtu šāds jautājums. Ja man ir privātīpašums, un jums būs tiesības iesaukt uz sešiem mēnešiem, vai lai es bankrotēju?

A.Līgotnis: Protams.

V.Šteins: Protams, tad tiks iznīcināti visi jaunie privātuzņēmēji Latvijā. Paldies.

A.Līgotnis: Visi netiks. Visi nē. Varbūt tikai jūsējais.

V.Šteins: Tā vienkārši ir patvaļa, tādā gadījumā valsts…

A.Līgotnis: Pret valsti visiem pilsoņiem ir vienādi pienākumi neatkarīgi no tā, vai viņš strādā valsts uzņēmumā vai Šteina privātuzņēmumā.

Priekšsēdētājs: Te būtībā priekšlikums ir tikai tāds, cik es sapratu, ka deputāti uzskata (kaut gan tas nav izskanējis tiešā veidā), ka 38.pantu vajadzētu svītrot. Vai ne, Bela kungs? Jūs esat par 38.panta svītrošanu?

A.Bels: Te jau tas skar arī ģimenes. Bieži vien tā vienkārši tiek izputinātas ģimenes. Te viss ir jāreglamentē precīzi. Vai ir bērni, vai nav, kā viņi ir uzturami. Te ir ļoti svarīgas un nopietnas sociālas problēmas. Arī apakšā rezervistu iesaukšana. Ar vienu pantu un ar tik striktām normām mēs tomēr nevaram rīkoties tik ātri. Te vajag tā mierīgi, Līgotņa kungs arī teica, ka vajadzēs apmācīt. Tad, kad būs tā armija, tad var izlemt arī šo jautājumu. Tādā nopietnā ceļā.

Priekšsēdētājs: Vai tādā gadījumā tomēr nebūtu prātīgāk arī šo lietu atstāt līdz trešajam lasījumam? Tad būs vairāk deputātu, jo mūsu ir pārāk maz, lai šādu lietu izšķirtu ar balsošanu.

Es informācijas pēc, vienkārši, lai mazliet būtu atslodze, pastāstīšu, ka nupat tikos ar dāņu delegāciju, un es pajautāju par armiju. Dānijā dienesta laiks armijā un flotē ir no 9 līdz 11 mēnešiem. Ja grib dabūt pakāpi– kaprāļa vai seržanta– tad dienē 18 mēnešus. Dāņu valdības delegācija teica, ka viņi domā, ka mums kādus 5 gadus varbūt vajadzētu dienēt vismaz 18 mēnešus, lai izveidotu armiju un pēc tam… Tāds bija viņu priekšlikums. Es speciāli pajautāju par to.

Labi, pašreiz atgriežamies pie 38.panta. Tagad ir 5.sadaļa– 39.pants. Nav priekšlikumu. 40.pants– nav. 41.pants– nav. 42.pants– nav. 43.pants.

A.Līgotnis: Šeit bija Sabiedrības drošības departamenta priekšlikums– termiņu 7 dienas pagarināt līdz 10 dienām, lai viņiem nebūtu steigas un varētu mierīgi visu izdarīt. Arī citos pantos, kur pēc attiecīgā dokumenta ir minēts “7 dienas”,– visur tur viņi gribēja “10 dienas”. Mēs principā piekrītam. Ja nav iebildumu, tad izlabosim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man ir jautājums Līgotņa kungam. Vai komisija uzskata, ka no PSRS karadienesta likumiem norakstītā metode, ka rezervistam pašam jāpiesaka sava pārvietošanās, ir efektīva? Vai tā ir sevi attaisnojusi? Un vai šo ziņu sniegšanu nevajadzētu uzdot attiecīgajām valsts institūcijām? Es mēģināju formulēt šo pantu, komisija noraidīja, iespējams, ka man tas ir nepilnīgs. Komisija varētu piestrādāt, turklāt atzīmēšu, ka likumā “Par izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā” ir speciāli paredzēts, ka sods ir par to, ka netiek sniegtas ziņas par šo rezervistu, teiksim, dzīvesvietas vai tamlīdzīgām pārmaiņām.

A.Līgotnis: Jā, mēs uzskatām, ka šis pienākums būtu jāuzliek pašam pilsonim, jo pretējā gadījumā mums izveidojas slepenpolicistu sistēma, kuri vāks šos faktus un kontrolēs katru šo pilsoni. Mēs to negribam darīt, jo ejam uz demokrātiju. Tādēļ ir šādas izmaiņas.

I.Ēlerts: Es domāju, ka šī demokrātija nebūs efektīva. Daudz efektīvāk strādā tāda sistēma, kur attiecīgās valsts institūcijas un pašvaldību institūcijas sniegs šīs ziņas septiņu vai desmit dienu laikā.

A.Līgotnis: PSRS armijas likums 50 gadu praksē pie mums liecināja, ka darbojas nevainojami.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs!

E.Cilinskis: Vispār Ēlerta kungam ir taisnība. Es domāju, ka līdz ar likuma “Par iedzīvotāju reģistru” pieņemšanu un šā reģistra izveidošanu tas tā varētu arī būt, bet līdz tam paies apmēram viens gads, pusotra gada– vismaz. Tāpēc līdz tam varētu būt komisijas variants. Pēc tam varam pārskatīt.

A.Līgotnis: Pēc tam varam pārskatīt.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs!

A.Felss: Jūs sakāt– mēs varam uzskatīt, ka pamatā šai reģistrācijai un visam pārējam ir dzīvesvieta. Taču kāda argumentācija darbiniekiem ir par to, kāpēc jāzina par darbavietas maiņu? Es saprotu, ja jāzina par dzīvesvietas maiņu.

A.Līgotnis: Loģiski, lai risinātu jautājumus par mobilizāciju, ir jāzina, kāda cilvēkam ir profesija, kur viņš strādā. Šis jautājums ir jāzina, jo nav jēgas viņu iesaukt kāda uzdevuma pildīšanai, ja viņš tam absolūti nav sagatavots.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs laikam neuztur spēkā prasību– balsot? Uzturat? Tādā gadījumā balsojam. Ēlerta kunga priekšlikums– 27.lappusē.

A.Līgotnis: Tādā gadījumā mums zudīs visa uzskaite, ar to rēķinieties.

Priekšsēdētājs: Ja ir tāda motivācija, tad, ja vēl kāds grib, var izteikties par šiem abiem variantiem. Patlaban balsojums par Ēlerta kunga redakcijas variantu attiecībā uz 43.pantu. Es ceru, ka deputāti būs jau izlasījuši. Pēc tam balsosim par redakcijas komisijas variantu. Rezultāts: 6– par. Balsosim par redakcijas komisijas variantu attiecībā uz 43.pantu. Rezultāts: 37– par.

Tālāk– 44., 45., 46., 47., 48.pants– 6.sadaļa; 49., 50., 51., 52., 53., 54.pants (es atceros, ka Somijas parlamentā, ja šādā veidā sauc pantus un neviens neatbild, tad sit ar āmuru), nākamais– 55., 56., 57. un 58.pants.

Tātad, vēl trešajā lasījumā atgriežoties ar argumentiem pie 38.panta, proti, par rezervistiem, atgriežoties pie jautājuma par dienesta ilgumu, mēs varam balsot par likuma “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu” pieņemšanu otrajā lasījumā. Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 67. Man liekas, ka Kides kungs nepaspēja. Lūdzu, paceliet roku.

Lūdzu, balsojam par likuma “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu” pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 61– par, 2– pret un 6– atturas. Likums ir iesniegts trešajā lasījumā ar vajadzīgo informāciju.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu deputātus nobalsot par to, lai uz trešo lasījumu komisija sagatavotu šim likumam attiecīgu pamatojumu, proti, visus izdevumus, kuri saistīti ar armiju. Cik cilvēki varētu tikt iesaukti, izejot no demogrāfiskās situācijas? Cik mums pašreiz varētu būt pieejami virsnieku kadri un tā tālāk? Pretējā gadījumā šo likumprojektu trešajā lasījumā būs diezgan sarežģīti izskatīt.

Priekšsēdētājs: Var balsot, bet komisija, kura ir ieinteresēta, lai likumu pieņemtu, ir ieinteresēta arī sagatavot šo argumentāciju pirms trešā lasījuma.

Dz.Ābiķis: Bet varbūt tomēr ir nepieciešams nobalsot?

A.Līgotnis: Es varu uzreiz pateikt, lai šādu argumentāciju, kādu jūs to prasāt, sagādātu, man būs nepieciešami četri pieci mēneši. Mums nav uzskaitīts, cik daudz latviešu virsnieku dienē PSRS armijā kaut kur tālu Sibīrijā. Tas nav iespējams. Armija mums ir jārada– gribam mēs to vai negribam.

Dz.Ābiķis: Bet, atvainojiet, kā tad šī armija varēs sākt darboties, ja mums absolūti nav nekādas nojautas, kas šos jauniesaucamos varēs komandēt? Tas arī ir absurds.

A.Līgotnis: Mēs iesāksim tā, cik reāli mēs sākumā spēsim nodrošināt. Nevajag prasīt to, ko pāris dienu laikā nevar izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pārejam pie likuma. Vai arī mēs to patlaban neskatām? Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Faktiski tas ir jāizskata, jo mums ir jāiet uz priekšu. Tātad patlaban jāskatās likums par grozījumiem Konstitūcijā un jāpieņem otrajā lasījumā. Pēc tam– izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Kriminālkodeksā, jo visi šie likumi jādod reizē, cits bez cita tie nedarbojas.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Lūdzu, ziņojiet!

A.Līgotnis: Tātad par grozījumiem Konstitūcijā. Godātie kolēģi, es saprotu, ka strādāt, vadoties pēc šīs vecās Konstitūcijas, tas ir apmēram tas pats, kas pļaut ar sarūsējušu izkapti, bet nevaram no tā aiziet, jo šī Konstitūcija diemžēl mums joprojām ir spēkā. Komisijai nekādi labojumi rakstiskā veidā netika iesniegti. Vienīgais, ko šeit esam izdarījuši, ir tas, ka esam ielikuši datumu, ar kuru šim labojumam vajadzētu stāties spēkā, proti, ar 1991.gada 1.oktobri. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Šteina kungs, lūdzu!

V.Šteins: Man ir jautājums, par kādu Konstitūciju šeit ir runa, ja tika pieņemta Neatkarības deklarācija un mēs balstāmies tagad uz Satversmi? Par kādu Konstitūciju vēl ir runa?

A.Līgotnis: Šteina kungs, es domāju, ka jums vajadzētu vienreiz izlasīt tos likumus, kurus mēs pieņemam– arī 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu. Tajā ir skaidri un gaiši rakstīts, kas ir spēkā un kas nav.

V.Šteins: Es domāju, ka vajadzētu jums vienreiz pārstāt uzlabot Latvijas PSR Konstitūciju. Mums ir jāpielīdzinās Satversmei.

A.Līgotnis: Kad būs tāds projekts, tad līdzināsimies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Acīmredzot tas jautājums, ko izvirzīja Šteina kungs, ir ļoti būtisks.

A.Līgotnis: Pašreiz šis pants ir šķērslis valsts dienesta radīšanai.

Priekšsēdētājs: Tātad ir priekšlikums– pagaidām, kamēr ir šīs Konstitūcijas normas, kādas mums ir spēkā, jābalso par to grozīšanu. Varbūt arī tajā brīdī, kad būs trešais lasījums, tas vairs nebūs aktuāli, bet pagaidām…

A.Līgotnis: Tas nav iespējams. Vieglāk ir minūtes laikā nobalsot nekā te stundām diskutēt.

Priekšsēdētājs: Citu iebildumu principā pret šo labojumu, ja tāds būtu, nav? Tātad mēs vadāmies pēc principa– labāk minūtes laikā nobalsot.

Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par likumu par tās Konstitūcijas, kuras nosaukumu nemaz negribas izrunāt vārdos, grozīšanu. Lūdzu.

A.Līgotnis: Šis ir otrais lasījums, tādēļ nav vajadzīgas 100 balsis.

Priekšsēdētājs: Otrais lasījums– tad tiešām minūtes laikā var nobalsot. Rezultāts: 44. Pieņemts.

A.Līgotnis: Nākamais ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā”.

Priekšsēdētājs: “PSR” vairs nav, to mēs automātiski esam izsvītrojuši.

A.Līgotnis: Tātad “PSR” ir jāsvītro, jo pāris dienu atpakaļ mēs grozījām šo kodeksa nosaukumu. Deputāts Ēlerts bija iesniedzis vienu rakstisku priekšlikumu, kas ir ņemts vērā. Vairāk tādu nebija. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Vai priekšlikumu vairs nav? Jautājumu nav? Lūdzu, balsojam par šā likuma pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 51– par, 2– pret un atturas– 7.

A.Līgotnis: Vēl mums ir likums par šā likuma spēkā stāšanos. Taču vispirms man jāargumentē, kāpēc šo dokumentu mēs nosaucām par likumu. Proti, tādēļ ka ar to mēs faktiski apturam cita likuma– alternatīvā dienesta likuma– darbību. Pirms sēdes Juridiskās pārvaldes speciālisti man centās iegalvot (man faktiski bija izdevīgi pieņemt tādu viedokli), ka šeit vajadzētu nevis likumu, bet tik un tā tam būtu jābūt lēmumam. Ja mēs tam arī piekristu, tad mums pašreiz to vispār nevajadzētu skatīt, bet gan tad, kad trešajā lasījumā tiks pieņemts likums “Par valsts dienestu”. Kā lēmumu tad to varam pieņemt vienā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, es biju mazliet aizņemts ar citu lietu, lūdzu, atkārtojiet.

A.Līgotnis: Mans priekšlikums tātad ir šo dokumentu neskatīt, bet tad, kad trešajā lasījumā tiks pieņemts likums “Par valsts dienestu”, šo dokumentu ar citu nosaukumu pieņemt kā lēmumu vienā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Jā, skaidrs. Paldies. Ar to tad jūsu misija šodien arī ir beigusies.

A.Līgotnis: Paldies par sadarbību.

Priekšsēdētājs: Paldies visiem! Pirms pārejam pie nākamā jautājuma, tiem, kas palikuši zālē, es atkal varu nolasīt divu deputātu paziņojumus, proti, deputāta Gerasimova un deputāta Mihailova paziņojumu par to, ka arī viņi izstājas no frakcijas “Līdztiesība”. Tādējādi šodien “Līdztiesībai” ir tāda īpaša diena.

Pēdējais jautājums šīsdienas darba kārtībā– par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību. Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Rūpniecības komisijai, izstrādājot šo likumprojektu, galvenais mērķis bija uzņēmēju interešu aizstāvība, reglamentējot valsts pārvaldes institūcijas tiesības un pienākumus, apturot vai ierobežojot uzņēmumu darbību. Vairumā gadījumu uzņēmējdarbība ir saistīta ar kaitīgu ietekmi vai potenciālu bīstamību apkārtējai videi, darbiniekiem, sabiedrībai. Taču tas attiecas ne tikai uz uzņēmējdarbību. Šāda ietekme vai bīstamība var būt arī citām iestādēm. Tā, piemēram, skolas apkurē varētu būt tvaika katls. Tāpēc šis likums ir attiecināms ne tikai uz uzņēmumiem, bet arī uz visām iestādēm un organizācijām Latvijas teritorijā.

Jau tagad pastāv normatīvu sistēma, kuras prasību ievērošana nodrošina vides saglabāšanu un bīstamības novēršanu, riska pakāpi samazinot līdz pieņemami mazai. Uzņēmēju vai uzņēmuma vadītāju, kā arī iestādes vai organizācijas vadītāju piespiest ievērot šos noteikumus var divējādi, proti, gan ar ekonomiskām, gan ar administratīvām sankcijām. Pagaidām vienīgais likums par ekonomiskajām sankcijām ir likums “Par dabas resursu nodokli”. Es ceru, ka šādu likumu kļūs arvien vairāk. Vairumā gadījumu šis jautājums varētu tikt regulēts ar ekonomiskām sankcijām. Taču ar to vien nodrošināt normatīvu ievērošanu visās jomās nevarēs un nebūs iespējams, tādēļ ir nepieciešamas arī administratīvās sankcijas, proti, uzņēmuma daļēja apturēšana vai darba ierobežošana.

Patlaban izstrādātais likums reglamentē šādu sankciju piemērošanas kārtību. Likums nosaka, ka pirms uzņēmuma darba apturēšanas vai ierobežošanas uzņēmums ir jābrīdina. Tiek noteikts minimālais laiks, kādam jāpaiet pēc brīdinājuma. Ja uzņēmums nav novērsis brīdinājumā noteiktos pārkāpumu cēloņus, uzņēmumu var apturēt. Taču paredzēta arī apturēšana bez iepriekšēja brīdinājuma, ja pārkāpumiem ir iespējamas ļoti smagas sekas. Ir noteiktas arī Ministru padomes tiesības atlikt uzņēmuma apturēšanu, ja šāda apturēšana var skart visas valsts intereses. Likumā ir reglamentēta arī uzņēmuma darbības atjaunošanas kārtība. Tai ir atvēlēts īss laiks, tas ir, viena nedēļa, kad attiecīgajai valsts pārvaldes institūcijai jāizlemj, vai atjaunot uzņēmuma darbu vai ne. Likums nemaina pašreizējo valsts pārvaldes iestāžu kompetenci uzņēmuma apturēšanā, taču ir precīzi noteikts, kādas amatpersonas var apturēt un kādos jautājumos.

Likumprojekta sagatavošanas gaitā noskaidrojās jautājumi, kuri izraisa diskusijas. Un pirmais no tiem– vai pašvaldībām ļaut lemt par uzņēmuma vai iestāžu darba apturēšanu vai ne. Risinājums ir atrasts. Tas ir saskaņots ar atsevišķiem deputātiem no Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas, bet diemžēl komisijas lēmums mums netika iesniegts. Mēs gan to ļoti lūdzām. Šis risinājums ir tāds, ka pašvaldības var apturēt uzņēmuma darbību tikai tad, ja tiek pārkāpti tie noteikumi, kurus pieņemt ir tiesīga pašvaldība, tas ir, konkrēti, pilsētas pašvaldības, kurām ir tiesības noteikt noteikumus par pilsētu inženierkomunikāciju aizsardzību, ēku un būvju uzturēšanu, apbūvi tirdzniecības un sabiedriskās vietās. Rodas vienīgi jautājums, vai pārējos gadījumos uzņēmuma darbību var apturēt tikai attiecīgas valsts pārvaldes institūcijas un Vides aizsardzības komitejas amatpersonas, un pašvaldībām šeit var būt ierosinātāja loma.

Otrs bija jautājums, kā rīkoties, ja tiek mainīti normatīvi. Pēc jaunajiem normatīviem, kas parasti ir stingrāki, uzņēmuma darbība būtu jāaptur. Sākotnēji bija izstrādāts variants, ka šādu normatīvu maiņas rezultātā nepieciešamās pārbūves uzņēmumam būtu jāatlīdzina no valsts budžeta līdzekļiem. Taču tas varētu būt nopietns slogs budžetam. Pret to bija daudz pamatotu iebildumu. Šeit ir atrasts kompromisa variants, nosakot trīs gadu termiņu, kurā uzņēmums var strādāt pēc vecajiem normatīviem. Ja, paejot šim trīs gadu termiņam, uzņēmums nav pārkārtojis savu tehnoloģiju atbilstoši jaunajiem normatīviem, attiecīgajām institūcijām ir tiesības apturēt tā darbību.

Un trešā lieta ir kvalitātes nodrošināšana, ja to lūdz attiecīgā valsts pārvaldes institūcija. Šis jautājums ir ietverts likumā, tātad ir paredzēta uzņēmuma darbības ierobežošana, ja tiek pārkāpti kvalitātes standarti. Taču mana personīgā pārliecība ir tāda, kamēr varēs pārdot sliktu preci, tikmēr slikta prece arī tiek ražota un tiks ražota. Ir pavisam cita lieta, ja tiek ražota bīstama prece, piemēram, elektrodrošības, ugunsdrošības standartiem un prasībām neatbilstoša produkcija. Tādā gadījumā šīs produkcijas ražošana ir jāpārtrauc nekavējoties. Te jautājumu nav.

Tas īsumā būtu viss par šo likumprojektu. Es esmu gatavs atbildēt uz deputātu jautājumiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne, nākamais– deputāts Freimanis.

I.Čepāne: Cienījamais Ēlerta kungs! Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums par likumprojekta 4. un 7.pantu. Redziet, 4.pantā procedūra ir tāda, ka uzņēmumu var apturēt tikai tad, ja to iepriekš brīdina. Vai ne?

I.Ēlerts: Jā.

I.Čepāne: 7.pantā ir izņēmuma gadījumi, kad var uzņēmumus apturēt bez brīdināšanas. Sakiet, lūdzu, ko jūs saprotat ar to, ka apkārtējās vides aizsardzības vai zivsaimniecības normatīvo prasību pārkāpumu dēļ iet bojā bioloģiskie resursi? Ko jūs saprotat ar bioloģiskajiem resursiem, ja par pārkāpumu ir paredzēta kriminālatbildība? Kas to noteiks? Kā zināt, vai ir pārkāpums, to var noteikt tikai tiesa. Un šajā mūsu vides aizsardzības likumdošanā tiesas orgāniem pie apturēšanas nav atvēlēta nekāda loma.

I.Ēlerts: Es neesmu speciālists vides aizsardzībā, tādēļ Rūpniecības komisija pamatojās uz Vides aizsardzības komitejas iesniegto formulējumu, kas šeit ir dots, kā saka,– viens pret vienu. Es būtu ļoti pateicīgs, ja cienījamā Čepānes kundze iesniegtu priekšlikumu. Arī es patiešām tagad jūtu, ka šis pamatojums attiecībā uz kriminālatbildību laikam nav pamatots. Tomēr kritērijs, ka iet bojā bioloģiskie resursi, acīmredzot ir pamatots. Ja izraisās strīdi un nonāk līdz tiesai, tas tiesai var būt diezgan skaidri izšķirams jautājums, proti, vai pārkāpums ir bijis tik smags vai nav. Jo ir viena lieta, ka tiek piesārņota vide, bet bioloģiskie resursi neiet bojā. Un ir otra lieta, ka patiešām…

I.Čepāne: Un vēl otrs jautājums, ja drīkst, par piekto nodaļu. Sakiet, vai šo nodaļu ir akceptējusi Endziņa kunga vadītā komisija!

I.Ēlerts: Endziņa kunga vadītā komisija diemžēl savu atsauksmi par likumprojektu nav iesniegusi. Vienīgi divas reizes mēs iesniedzām Juridiskajai pārvaldei. Pirmo reizi tā noraidīja visus likumprojektus, jo tajos bija zināmas nepilnības. Vienreiz tā būtībā akceptēja šo.

I.Čepāne: Es domāju, ka jums vajadzēja vērst uzmanību uz piekto nodaļu, jo tā ir ļoti neizstrādāta.

I.Ēlerts: Jā, cienījamie juristi, iesniedziet savus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Ēlerta kungs, es jums šoreiz gribētu vaicāt kā ķīmiķis. Sakiet tomēr, pēc kā jūs vadījāties 3.pantā par šiem trim gadiem? Es gribu pamatot savu jautājumu. Redziet, viena ķīmija nav otra ķīmija. Un dažos gadījumos var būt situācija, ka mēs nevaram ne dienu turpināt, teiksim, ražot pēc vecās tehnoloģijas, bet citos gadījumos, mēs varam gaidīt šos trīs gadus. Un bez tam, tā kā šeit tiešām ir runa par tehnoloģijas maiņu, tad, manuprāt, šis 3.pants ir jāizstrādā sīkāk. Pēc kā jūs vadījāties? Tā bija kaut kāda analoģija vai kaut kas?

I.Ēlerts: Es jau savā uzstāšanās reizē minēju, ka bija ierosinājums šādas pārbūves pieprasīt izdarīt tūlīt, tātad mainīt tehnoloģiju tūlīt un atlīdzināt uzņēmumam no valsts budžeta, kas acīmredzot bija nereāli. Tādēļ komisija pieņēma kompromisa variantu– atļaut turpināt trīs gadus, jo iepriekšējais normatīvs kādreiz tomēr ir bijis pieļaujams. Normatīvus pēkšņi mainot, mēs radām uzņēmumam zaudējumus. Var būt strīds par šo termiņu, ja jūs pamatosit, ka termiņš ir vajadzīgs īsāks vai garāks, par to var diskutēt. Bet principā uzņēmējam pret pēkšņu normatīvu maiņu, kas viņu var izputināt, kaut kādām, garantijām ir jābūt.

J.Freimanis: Vai Vides aizsardzības komitejā jūs šo jautājumu izstrādājāt?

I.Ēlerts: Vides aizsardzības komiteja šo jautājumu saņems pēc tam, kad komisija, ņemot vērā deputātu priekšlikumus, būs sagatavojusi likumprojektu otrajam lasījumam. Pēc tam mēs iepazīstināsim visas attiecīgās valsts pārvaldes institūcijas, ieskaitot Vides aizsardzības komiteju. Šis 3.pants radās, pamatojoties uz ministriju un šo valsts pārvaldes institūciju priekšlikumiem. Tātad patlaban tās ar to nav iepazīstinātas.

J.Freimanis: Es ļoti atvainojos, man arī nekādā ziņā nav skaidrs, kādā veidā šis 3.pants saskan ar tiem termiņiem, kas ir 4.pantā. Jūs to izskaidrojāt ļoti miglaini, piedodiet.

I.Ēlerts: Jā, tas, protams, ir lielāks, jo tas ir pavisam cits gadījums. Viens gadījums, kad ir stabili normatīvi, un otrs, kad ir mainīgi normatīvi. Acīmredzot šim termiņam ir jābūt lielākam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš, nākamais– deputāts Vanags.

Z.Ziediņš: Ēlerta kungs, man ir divi saistīti jautājumi. Pirmais, vai jūs esat saņēmis atbildi no Ministru padomes par jau eksistējošo, bet bez mūsu sankcijām privatizēto valsts uzņēmumu daļu? Es runāju par visām tām bez likumdošanas izveidotajām akciju un cita veida jaunajām uzņēmējdarbības formām, kuras ir izveidotas pirms mūsu likuma. Tātad vai jūs esat saņēmis atbildi, cik liels ir šādi privatizēto uzņēmumu īpatsvars Rīgā un republikā? Kurā vietā šo uzņēmumu darbības apturēšana vai atļaušana tiks ieskicēta jūsu likumdošanā?

I.Ēlerts: Es īsti neizprotu, es domāju, ka likums attiecas uz jebkuru uzņēmumu, iestādi un organizāciju Latvijas Republikas teritorijā. Tas skaidri ir pateikts preambulā. Te nevar būt nekāda šķirošana. Būtībā tas attiecas pat uz PSRS aizsardzības struktūrām, ja tās piesārņo vidi, mums ir tiesības…

Z.Ziediņš: Ēlerta kungs, es atvainojos, jūs pats no mūsu Rūpniecības komisijas esat griezies valdībā ar lūgumu izskaidrot, cik daudz no Rīgas rūpniecības uzņēmumiem ir veikuši privatizāciju, tas ir, veidojuši akciju sabiedrības, paju sabiedrības vai citādi mainījuši uzņēmuma darbības formu pirms mūsu noteiktā likuma. Es nerunāju par PSRS uzņēmumiem. Un kā šo jau it kā esošo ārpus mūsu likumdošanas privatizēto privātuzņēmumu apturēšana vai darbības atļaušana tiks ieskicēta jūsu likumprojektā? Vai tur būs šādiem uzņēmumiem vieta vai nebūs?

I.Ēlerts: Šeit nav nekādas atšķirības. Visi uzņēmumi šā likuma priekšā ir absolūti vienādi, arī uzņēmējsabiedrības šeit ir minētas. Es neredzu nekādu atšķirību, neredzu kādas atšķirības nepieciešamību.

Z.Ziediņš: Atšķirība ir… es negribu ielaisties disputos, ka šie vissavienības uzņēmumi ir privatizējušies, pamatojoties uz vissavienības likumiem. Es gribu uzdot jautājumu attiecībā uz tiem valsts uzņēmumiem, kuri, vadoties pēc mūsu lēmumiem, pārnāca Latvijas jurisdikcijā. Proti, kādu vietu jūsu likumdošanā ieņems jautājums par šo uzņēmumu legalizēšanu vai apturēšanu?

I.Ēlerts: Es atvainojos, šeit “apturēšana” nav politisks termins, tas ir tīri tehnisks termins. Tiek apturēts, ja tiek pārkāpti vides aizsardzības, ugunsdzēsības un tamlīdzīgi normatīvi. Es nesaprotu, Ziediņa kungs, kas zem jūsu jautājumiem ir apakšā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cupruns.

I.Cupruns: Ēlerta kungs, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz otrās sadaļas 1.panta apakšpunktu. Es atļaušos nolasīt: “Ja pārkāpti elektroiekārtu izbūves, ekspluatācijas vai elektrodrošības noteikumi, elektriskās vai siltumenerģijas lietošanas noteikumi, uzņēmuma energokontrole, energoinspekcijas vecākie inspektori un inspektori var apturēt uzņēmuma darbību.” Pirmām kārtām, es gribu teikt, ka šeit nosauktos dokumentus diez vai var ar vienu ķerru pastumt. Tas ir milzīgs dokumentu kalns!

Un nākamais moments. Inspektors– tas ir gandrīz zemākais amats rajona energokontroles inspekcijā. Ja es to lietu labi saprotu, tad nākamais amats pēc inspektora ir šoferis. Vairāk tur nav amatu. Vai nav pārāk liela atbildība tam inspektoram, faktiski pārāk lielas pilnvaras dotas? Es kā inženieris elektriķis ļoti labi zinu, ka nekur vēl nav bijis neviena objekta, kas pilnībā atbilstu šiem nosacījumiem. Nosacījumi ir ārkārtīgi bargi, tie, teiksim, apjoma ziņā ir milzīgi. Un tikai inspektors, teiksim, ļoti zema līmeņa ierēdnis, spēj apturēt uzņēmuma darbību. Šeit nav kaut kas kārtībā.

I.Ēlerts: Cupruna kungs! To atrisina piektās sadaļas 15.pants, kas nosaka attiecīgo institūciju atbildību par to, ja uzņēmums ir apturēts neatbilstoši šo normatīvu prasībām vai neatbilstoši šim likumam. Tātad, ja inspektors jutīs, ka viņš riskē ar milzīgu atbildību un milzīgām naudas summām, viņš saskaņos to ar savu augstāko priekšniecību.

I.Cupruns: Ēlerta kungs, ticiet man kā speciālistam, ka jebkuru uzņēmumu jebkurā brīdī var apturēt, vadoties pēc šā apakšpunkta, es esmu gatavs jums to zvērēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

D.Vanags: Ēlerta kungs, kā jūs varat izskaidrot 2.panta redakciju, ja es to nolasīšu šādi: “…lēmumu par uzņēmuma darbības apturēšanu, ja pārkāpti pagasta tautas deputātu padomes apstiprinātie noteikumi”, tālāk kā tekstā. Kā tad rīkoties tālāk?

I.Ēlerts: Cienījamais Vanaga kungs, ja jūs atceraties, kādu mēs pieņēmām likumu par pagasta pašvaldību un pilsētas pašvaldību, tad pagasta pašvaldībai mēs nedevām tiesības apturēt uzņēmumus, bet pilsētas pašvaldībām devām šādas tiesības. Es uzskatu, ka tas bija pilnīgi pamatoti. Un tas ļoti labi saskan arī ar šo likumu. Tātad pagasta pašvaldībai šīs tiesības nav dotas.

D.Vanags: Pirmkārt, tajā reizē šī pieņemtā norma bija juridisks nonsenss, jo tas radīja situāciju, ka pilsētas deputāti kaut kādā ziņā ir pirmās kvalitātes deputāti, bet pagasta deputāti ir otrās kvalitātes deputāti. Un izrādās, ka par tiem visiem uzņēmumiem, kuri atrodas pagastos, dotajā brīdī pagasta padome it neko nevar spriest. Es domāju, ka, šādā veidā aizsargājot uzņēmumus, kuri atrodas pagastu teritorijās, šis likums pārspēj visas robežas.

I.Ēlerts: Cienījamais Vanaga kungs, ja jūs iesniegsiet attiecīgo likumprojektu par izmaiņām likumā par pagasta pašvaldību, kur arī tiks noteikts, kādos gadījumos var apturēt uzņēmuma darbību. Ja izdosies šādu likumprojektu aizstāvēt un panākt attiecīgā likuma grozīšanu, tad būs jāmaina arī šis likums. Ja tas notiks līdz otrajam vai trešajam lasījumam, tad mēs, protams, iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Caune.

I.Caune: Ēlerta kungs, vai jūs nedomājat, ka, izpildot šo likumu, mūsu republikā pilnīgi viss, visa ražošana apstāsies? Es garantēju, ka arī Augstākajā padomē, par ko runāja Cupruna kungs, elektrotranslācija neatbilst tām prasībām, kuras ar katru mēnesi, ar katru dienu kļūst stingrākas. Tas pats notiek arī ar ugunsdrošības noteikumiem un ar daudziem dažādiem citādiem noteikumiem. Tādējādi šeit pilnīgi visu varēs apturēt. Vai jūs nedomājat, ka to vajadzētu kaut kā citādi pārstrādāt? Es nesaku, ka šīm prasībām nevajag tikt izpildītām, ka tās prasības ir nepamatotas, bet vienkārši mūsu nolaistajā ražošanas procesā nav iespējams tās izpildīt. Prasība ir pareiza, ja noteikts pareizs normatīvs, bet izpildīt to nevar. Vai jūs domājat, ka būtu lietderīgi tomēr kaut ko šeit pārstrādāt? Ja nē, tad varbūt vajadzētu iekļaut kaut kādu punktu, kur būtu paredzēts, piemēram, agrāk tā bija, ka to inspektora prasību var kaut kur pārsūdzēt vai izsaukt kādu komisiju, kas izlemj šo jautājumu. Saprotiet, vismaz lauksaimniecībā simtprocentīgi viss ir aiztaisāms ciet. Es jau nedomāju, ka rūpniecībā vai lauksaimniecībā strādātu kaitnieki, bet, saprotiet, mums vienkārši ir sasista sile, mums nav kur ņemt to iekārtu, lai visu tur atjaunotu. Izdot tikai tādu likumu, tā vienkārši ir utopija, tas ir vēl vairāk par to, ka Rubiks 19.augustā pasludināja savu programmu.

I.Ēlerts: Cienījamais Caunes kungs! Visām šim institūcijām jau patlaban ir tādas pašas tiesības apturēt uzņēmumu darbību, kādas tās būs pēc šā likuma pieņemšanas. Šeit nekas nav mainījies. Tādas tiesības ir. Likums tikai nosaka šos brīdināšanas termiņus un kārtību, kā tas ir izdarāms, bet nemaina apturēšanas iemeslus. Tātad arī pārsūdzēšanas kārtība, ja jūs uzmanīgi paskatīsities 10., 11. un 12.pantu, tad redzēsit, ka pārsūdzēšanas kārtība ir paredzēta. Arī es domāju, ka tas šo jautājumu risina. Tātad nekas nemainās, arī līdz šim attiecīgajām valsts pārvaldes institūcijām tādas tiesības, neapšaubāmi, bija, tikai nebija noteikta šīs procedūras kārtība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Felss.

A.Felss: Es piekrītu tam, ko iepriekš teica Cupruns un Caune. Tomēr visādā ziņā gribētu, lai principiālā ziņā tiktu nobalsots par šo pilnvaru līmeni, lai šo likumu, kaut vai rajona līmenī, nevarētu likt lietā jebkurš inspektors. Lai tas būtu rajona energokontroles vai celtniecības galvenais inspektors, bet ne kurš katrs.

I.Ēlerts: Jā, par to patiešām varētu balsot, un būtu ļoti patīkami, ja jūs amatpersonām iesniegtu konkrētus priekšlikumus par konkrētu institūciju. Es tam principā piekrītu.

A.Felss: Tas būtu vienkārši izdarāms. Varētu šeit izdarīt svītrojumu, neiesniedzot rakstisku priekšlikumu.

A.Līgotnis: Jā, lūdzu. Par to ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairs nav? Paldies, Ēlerta kungs. Debatēs grib izteikties deputāts Ziediņš. Freimanis un deputāte Čepāne.

Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, cienījamais vadītāj! Paldies Dievam, mūsu šeit ir maz un es varbūt visu priekšā “nespīdēšu” ar savu absolūti juridisko neizpratni. Manā skatījumā, likuma nosaukumā par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību katrā ziņā ietverta daudz plašāka sfēra, nekā šeit atspoguļotie administratīvie pārkāpumi. Jo likumā lietotais termins “normatīvo prasību pārkāpums” ietver arī tos pārkāpumus, kuri ir vērsti pret Latvijas Republikas esošo likumdošanu un, protams,– valdības lēmumiem. Šajā sakarībā es negribu nevienu vārdu vērst pret likumu, bet man ir lūgums Ēlerta kungam pirmām kārtām klausīties manī un pagriezt skatu uz manu pusi. Paldies. Man ir lūgums Ēlerta kungam šo jautājumu sagatavot daudz vairāk paplašinot, jo mūsu rūpniecībā ir kolosāla problēma ar tiem uzņēmumiem, kuri izveidoti, vadoties pēc toreizējās PSRS likumdošanas, dibinot, sevišķi lielajos vissavienības uzņēmumos, dažādas privatizācijas formas, tas ir, paju sabiedrības, akciju sabiedrības un tā tālāk.

Es vēlreiz atkārtoju to domu, ko izvirzīju, uzdodot jautājumu. Tagad, kad visi vissavienības uzņēmumi ir pasludināti par Latvijas uzņēmumiem, man nav skaidrs, vai “Alfa”, kas kā akciju sabiedrība dibināta pēc vissavienības nolikuma, var strādāt, vadoties pēc mūsu likumdošanas, tikai klaji un tehniski pārreģistrējoties kā Latvijas akciju sabiedrība vai paju sabiedrība, vai nevar? Tāpēc, nevēršoties pret šo likumu, es Ēlerta kungam gribētu teikt, ka jāizprot šīs problēmas aktualitāte. Ja ir runa par organizāciju un iestāžu darbības apturēšanu, tad normatīvajām prasībām pieslēgt ne tikai instalāciju, kanalizāciju un ūdeni, bet pieslēgt klāt, manuprāt, pašu svarīgāko, proti, Latvijas Republikā darbojošos likumdošanu un Ministru padomes lēmumus, lai mēs tiktu skaidrībā ar šiem ļoti daudzajiem izveidotajiem uzņēmumiem, kuri privatizēti, pamatojoties uz PSRS likumdošanu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis, nākamā– deputāte Čepāne.

J.Freimanis: Godātie kolēģi! Es gribētu iesākt savu runu ar kalambūru, ka jebkuram likumam ir jābūt viennozīmīgam. Ja Caunes kungs mums pierādīja, ka, vadoties pēc šiem formulējumiem, ir iespējams aizliegt visu ko, viņam ir sava taisnība. Es gribu teikt, ka, vadoties pēc šā likuma bēdīgi slavenā 3.panta, ir iespējams ļaut strādāt jebkuram. Rezultātā taisnība būs Cupruna kungam, kurš teica, ka tas tikai veicinātu korupciju. Es gribēju griezt Ēlerta kunga un komisijas uzmanību uz tādu faktu, ka mēs pašreizējā momentā dzīvojam normatīvās dokumentācijas ārkārtīga vakuuma periodā. Proti, no PSRS normatīvās dokumentācijas mums agri vai vēlu būs jāpāriet uz Latvijas Republikas normatīvo dokumentāciju.

Tālāk– jebkurā gadījumā mēs dabūsim diskutēt par to, cik ilgi kas derēs un cik ilgi, no kura brīža derēs vai nederēs. Tas pats ir ar ekoloģiskajiem noteikumiem, ar toksikoloģiskajiem rādītājiem. Un, ja mēs jau tagad iepriekš uzliekam trīs gadus, tad tādā gadījumā slikti strādājošai organizācijai, rūpnīcai ļauj “ķēzīt” gaisu vēl visus šos trīs gadus. Un, no otras puses, teiksim, kā speciālists es varu teikt, ka šodienas apstākļos jebkuras tehnoloģiskās un toksikoloģiskās dokumentācijas izstrādāšana prasa vismaz vienu gadu. Tas nozīmē, ja mēs paļausimies uz to laiku, kad izkārtosim toksikoloģiskās kontroles, mums paies divi gadi. Tas ir pats mazākais. Līdz ar to divus gadus ādas fabrika “Kosmoss” vai kaut kas cits turpinās un turpinās strādāt pēc vecajiem noteikumiem. Ēlerta kungs argumentēja, ja līdz šim šī organizācija ir strādājusi labi, vai nu pēkšņi kaut kas slikts ir noticis?

Kolēģi, te ir runa, ka zinātne tomēr attīstās un tas, kas mums šodien likās pieņemams, pēc jauniem mērījumiem var izrādīties absolūti nepieņemams. Es varu minēt šeit vai tādu faktu, ka Olainē sadedzina šķīdinātāja atliekas, kuras satur fluoru. Pavisam nesen ir pierādīts, ka tie satur ārkārtīgi spēcīgu mutogēnu indi, kuru vispār nedrīkst palaist gaisā nekādās koncentrācijās. Un nekādu attiecīgu nosacījumu mums vēl nav. Mums vienkārši ir jāslēdz tūlīt un rīt.

Es gribētu ierosināt attiecībā uz 3.pantu, ka mēs nedrīkstam paredzēt šos trīs gadus, bet mums ir jāparedz kaut kāds elastīgs formulējums un kaut kāda regulējoša institūcija, kas gan neskaidros gadījumos vai arī nepieciešamības gadījumos var pieņemt ārkārtēju lēmumu. Tas ir pilnīgi nepieciešami. Jo pretējā gadījumā mēs vienkārši bezgalīgi strādāsim likumdošanas aktu, normatīvo aktu vakuuma apstākļos un turpināsim radīt ekoloģiski nepieņemamu situāciju. Man diemžēl pašreizējā momentā nav konkrētu formulējumu, taču es domāju, ka šis jautājums ir jāizdiskutē Apkārtējās vides aizsardzības komisijā, īpaši tas, kas attiecas uz vides aizsardzības jautājumiem. Man nav konkrētu formulējumu, bet svarīgi ir tas, lai šis 3.pants nebūtu viennozīmīgs. Varbūt Čepānes kundze šajā jautājumā mani pat varētu papildināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne.

I.Čepāne: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es ļoti gribētu jūs aicināt atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Un kāpēc? Protams, šim likumprojektam kā visiem likumprojektiem ir vesela rinda trūkumu. Bet šo likumprojektu, tieši runājot par vides aizsardzību, mēs esam gaidījuši ļoti ilgi. Es gribu izteikt atzinību Ēlerta kungam un viņa komisijai, kas ir uzņēmusies atbildību šā likumprojekta izstrādāšanā. Šodien es varētu teikt, ka visiem tiem likumdošanas aktiem, kas pirms šā likumprojekta pieņemti vides aizsardzības jomā, runājot par uzņēmuma apturēšanu, faktiski nav nekāda reāla seguma. Ja vecajā likumdošanā, tas ir, PSRS likumā par valsts uzņēmumu, bija paredzētas deklaratīvas normas, ka uzņēmumu var slēgt vai apturēt gadījumā, ja rupji tiek pārkāpta likumdošana, tad arī pašreizējā likumdošanā, kas regulē vides aizsardzības inspektoru darbību, ir noteikts, ka šādas tiesības ir. Taču kāda ir šīs apturēšanas kārtība, līdz šim mēs vēl neviens to nezinājām. Mēs nezinājām, vai par šo kārtību lēma izpildkomiteja vai lēma partijas komiteja. Ļoti bieži bija tā, ka šim jautājumam mēs piegājām ar tādu resora pieeju, tādējādi faktiski uzņēmumi turpināja strādāt un piesārņot vidi.

Protams, šim likumprojektam ir trūkumi. Un es pilnībā gribu atbalstīt Freimaņa kungu, kurš, raugoties no zinātnieku viedokļa, runāja par šiem trijiem gadiem. Jo tik tiešām, tādus stingrus rādītājus, runājot par vides aizsardzību, mēs nevaram paredzēt. Bez tam es uzskatu, ka 8.pantā ir noteikti nepieciešams izdarīt korekciju. Kā jau norādīja mans uzdotais jautājums, ka uzņēmuma, tā struktūrvienības vai to atsevišķas darbības var apturēt, dodot rakstveida rīkojumu bez īpaša brīdinājuma, ja normas pārkāpšanas rezultātā iet bojā bioloģiskie resursi vai ja pārkāpj normas, par ko ir paredzēta kriminālatbildība,– tas ir ļoti nosacīts priekšnoteikums. Redziet, kurš tad noteiks, vai ir paredzēta kriminālatbildība vai nav? Faktiski ļoti grūti ir norobežot administratīvo atbildību no kriminālatbildības. Tāpēc šim jautājumam ir jāpieiet ļoti uzmanīgi.

Otrkārt, es uzskatu, ka piektā nodaļa ir ļoti neizstrādāta. Mūsu Juridiskā pārvalde un arī Endziņa kunga vadītā Likumdošanas jautājumu komisija acīmredzot šai nodaļai nav pievērsusi uzmanību. Es domāju, ka šeit mēs varam aprobežoties ar vienu vai diviem pantiem, nosakot vienā pantā vispārējos principus, kuri regulē atbildību par šā likuma pārkāpšanu. Un 2.pantā var būt noteikta to amatpersonu atbildība, kuras ir pārkāpušas šo likumu, nepamatoti apturot uzņēmumus, par ko tik ļoti uztraucās Caunes kungs un arī pārējie kolēģi. Tā kā šis likumprojekts komisijā bija iesniegts pirms 19.augusta, mēs neesam paspējuši izskatīt. Es domāju, ka tuvākajā komisijas sēdē mēs izskatīsim un Ēlerta kungam iesniegsim rakstiskus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Buls.

A.Buls: Godāto sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Mana uzstāšanās saistīta ar Ziediņa kunga uzstāšanos. Tikai tāpēc es esmu tribīnē. Nedomāju, ka šajā likumprojektā ir jāiestrādā tā norma, par kuru runāja Ziediņa kungs. Proti, kāpēc nevajag? Paskatīsimies mūsu pašu 24.augustā pieņemto lēmumu, kas saucas “Par Latvijas Republikas valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošinājumu”. Uz šā lēmuma pamata 25.augustā Ministru padome izdeva lēmumu Nr.215, kurā skaidri un gaiši noteikts, ko darīt ar šādām akciju sabiedrībām vai citām uzņēmējsabiedrībām, kuras izveidotas Latvijas Republikā, vadoties pēc PSRS likumiem. Lasiet 8.punktu– tur arī viss ir pateikts, kā ar tiem jāizrīkojas, proti, ja tie nepārreģistrējas atbilstoši Latvijas Republikas likumiem, tad tie nevis jā­slēdz (nedrīkst un nevajag ar slēgšanu jokoties, jo tur ir daudzi tūkstoši cilvēku, ko viņi darīs?), bet tie kļūs par valsts uzņēmumiem, tie maina statusu. Līdz ar to mums ar valsts uzņēmumu ir tiesības rīkoties tā, kā pienākas ar valsts uzņēmumu. Turpmākā privatizācija var notikt, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumiem par akciju sabiedrībām vai citām uzņēmējsabiedrībām. Tāpēc uzskatu, ka iestrādāt šajā likumprojektā to normu, ko ieteica Ziediņa kungs, nevajadzētu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Cienījamie kolēģi! Es pavisam īsi gribēju izteikt vienu domu. Piekrītot tiem kolēģiem, kuri izteica domu, ka praktiski saskaņā ar šo likumu var apturēt gandrīz jebkuru ražošanas uzņēmumu gan to iemeslu dēļ, kuri te tika minēti, gan arī tāpēc, ka nevienā ražošanas uzņēmumā praktiski nav mērinstrumentu, lai varētu pārbaudīt, vai normatīvi ikdienā ir ievēroti. Ja mērinstrumenti būs, tad tie būs tikai inspektoriem.

Taču otrs, kas ir svarīgāks un kas man personīgi nepatīk šajā lēmumā, ir tas, ka mēs atkal aizejam uz veco stilu– apturēt, aizliegt, noliegt un tā tālāk. Vai mēs nevarētu vienu krietnu daļu no visiem šiem punktiem īstenot, iedarbojoties ar ekonomiskām svirām? Ja tiešām dabai vai kam citam tiek nodarīti lieli zaudējumi, tad uzņēmums jāaptur, uzliekot ekonomiskas soda sankcijas, kuras varētu ļoti vienkārši noņemt. Mēs te visi kopā padomāsim, bet es gribētu aicināt, lai līdz otrajam lasījumam par to padomā pati komisija.

Priekšsēdētājs: Vai jūs attiecībā uz likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā esat par vai pret?

J.Zaščerinskis: Šajā brīdī es par likumu tomēr balsot nevaru.

Priekšsēdētājs: Argumenti un motivācija ir izteikti. Mums atliek tikai balsot. Lūdzu, reģistrēsimies. Ja nobalso par pieņemšanu pirmajā lasījumā, tad visus priekšlikumus, kas ir, jānodod komisijai, komisija tos iestrādās uz otro lasījumu. Rezultāts: 66. Viss ir kārtībā. Pirmajam lasījumam nav vajadzīgs vairāk, kaut vai zālē ir trīs cilvēki. Balsojam par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Tas ir konceptuāli, vai mēs to pieņemam vai noraidām. Rezultāts: 41– par. Visus priekšlikumus iesniegt Ēlerta kungam, lai komisija turpina darbu.

Vārds paziņojumam sekretariātam.

A.Līgotnis: Visus rakstiskos priekšlikumus par valsts dienestu es lūdzu iesniegt rīt līdz pusdienas laikam.

Priekšsēdētājs: Tikai redakcionālus.

A.Līgotnis: Jā, protams.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir paziņojumi? Komisijas priekšsēdētājiem ir iespēja sniegt paziņojumus.

I.Ēlerts: Paldies deputātiem par izteiktajām domām un priekšlikumiem. Es lūgtu iesniegt rakstiskos priekšlikumus līdz nākamajai trešdienai, ieskaitot, lai komisija pēc tam varētu sagatavot likumu otrajam lasījumam. Pēc tam varētu to novadīt caur visām valsts pārvaldes institūcijām, kuras šajā likumā ir ieinteresētas. Bez tā likumu nav iespējams sagatavot otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Sēde beigusies. Arlabunakti!

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!