Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās 2005. gada 23. decembra informācija Nr. 03/344–10383 "Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un lēmumiem". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.01.2006., Nr. 3 (3371) https://vestnesis.lv/ta/id/125175

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteikumi Nr. 174

Apdrošinātāju un ārvalstu pārapdrošinātāju darbību reglamentējošo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas atļauju saņemšanas, paziņojumu izdarīšanas, dokumentu saskaņošanas un informācijas sniegšanas noteikumi

Vēl šajā numurā

05.01.2006., Nr. 3 (3371)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: MK pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Veids: informācija

Numurs: 03/344–10383

Pieņemts: 23.12.2005.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās informācija Nr.03/344–10383

Rīgā 2005.gada 23.decembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un lēmumiem

2004.gada 19.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu par sūdzību pieņemšanu tālākai izskatīšanai pēc būtības lietā “Agrotehserviss pret Ukrainu” un 2005.gada 5.jūlijā pasludināja spriedumu šajā lietā.

Savukārt 2005.gada 9.jūnijā Tiesa pasludināja spriedumu lietā “Baklanovs pret Krieviju”.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 16.augusta sēdes protokola Nr.46 51.paragrāfa 2.punktu nosūtām publicēšanai lēmumu un spriedumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas otrās nodaļas lēmums lietā “Agrotehserviss pret Ukrainu”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.62608/00,
ko iesniedza Agrotehserviss pret Ukrainu1

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Otrā nodaļa) 2004. gada 19. oktobrī palātā, kas sastāv no: J.P.Costa, priekšsēdētājs, L.Loucaides, C.Bîrsan, K.Jungwiert, V.Butkevych, W.Thomassen, A.Mularoni, tiesnešiem, un T.L.Early, nodaļas sekretāra vietnieka,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2000. gada 30. jūnijā, ņemot vērā lēmumu piešķirt iepriekšminētajam iesniegumam prioritāti saskaņā ar Tiesas Reglamenta 41. punktu,

Ņemot vērā atbildētājas Valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzēja atbildes uz tiem,

Ņemot vērā trešās puses komentārus, kas ir iesniegti Latvijas Republikas vārdā,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs — kompānija “Agrotehserviss” — ir Latvijas-Ukrainas kopuzņēmums, kas atrodas Rīgā un kas saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem ir juridiska persona. Tiesā to pārstāvēja A.Sidko, uzņēmuma prezidents.

A. Lietas īpašie apstākļi

Lietas apstākļi, kurus ir darījušas zināmus puses, var tikt apkopoti šādi:

1. Īss faktu izklāsts

1996. gadā uzņēmums–iesniedzējs (turpmāk tekstā “iesniedzējs”) uzsāka tiesvedību pret Hersonas pārstrādes rūpnīcu par līgumsaistību neievērošanu. Šīs tiesvedības rezultātā 1998. gada 10. aprīlī tika pasludināts spriedums par labu iesniedzējam. 1998.–1999. gadā Ģenerālprokuratūra iesniedza vairākus ārkārtas apelācijas protestus, kuru rezultātā 2000. gada janvārī šis spriedums tika atcelts. Vairākus mēnešus vēlāk Pārstrādes rūpnīcas akciju kontrolpaketi iegādājās kāds Kazahstānas uzņēmums.

2002. gadā pēc grozījumiem tiesību aktos Ukrainas Augstākā Tiesa atjaunoja tiesas spriedumu par labu iesniedzējam. Kopš tā laika iesniedzējs ir nesekmīgi centies panākt sprieduma grozīšanu un izpildi.

2002.–2003. gadā lēmums par labu iesniedzējam tika divreiz apstrīdēts atbildētāja ierosinātās lietas pārskatīšanas laikā. Abu tiesvedību galīgais iznākums bija iesniedzējam labvēlīgs.

Lēmums par labu iesniedzējam vēl jo­projām nav ticis izpildīts.

2. Detalizēts izklāsts

(a) Strīda izcelsme un sākotnējā tiesvedība

1992. gada 13. maijā saskaņā ar 1992. gada 21. aprīļa starpvalstu līgumu starp Latvijas Republiku un Ukrainu iesniedzējs noslēdza līgumu ar Hersonas pārstrādes rūpnīcu, kas vēlāk tika pārveidota par AS “Khersonnaftopererobka” (turpmāk tekstā — “Pārstrādes rūpnīca”). Saskaņā ar līgumu iesniedzējam bija jāpiegādā nafta Pārstrādes rūpnīcai, un savukārt pēdējai bija jāpiegādā iesniedzējam naftas produkti.

1996. gada 10. decembrī iesniedzējs iesniedza prasību Ukrainas Augstākajā Arbitrāžas Tiesā (Ukrainas Augstākā Arbitrāžas Tiesa — Вищий арбітражний суд України, turpmāk tekstā — “UAAT”) pret Pārstrādes rūpnīcu par līgumsaistību nepildīšanu. 1997. gada 7. februārī UAAT noraidīja iesniedzēja prasību sakarā ar noilguma iestāšanos. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

1997. gada 2. septembrī Ukrainas Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģija spriedumu, pavēļu un lēmumu pārraudzīšanai (Ukrainas Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģija spriedumu, pavēļu un lēmumu pārskatīšanai — судова колегія з перегляду рішень, ухвал, постанов Ви­щого арбітражного суду України, turpmāk tekstā — “Pārskatīšanas kolēģija”) pieņēma lēmumu un pārskatīja 1997. gada 7. februāra lēmumu. Minētais lēmums tika atcelts, un lieta tika nosūtīta atpakaļ jaunai izskatīšanai.

1997. gada 9. oktobrī UAAT noraidīja iesniedzēja prasību sakarā ar noilguma iestāšanos.

1997. gada 26. novembrī iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu saskaņā ar pārskatīšanas procedūru uzraudzības kārtībā Pārskatīšanas kolēģijā. 1998. gada 30. janvārī Kolēģija atcēla 1997. gada 9. oktobra lēmumu un nodeva lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai.

1998. gada 10. aprīlī UAAT pieņēma lēmumu par labu iesniedzējam. Tiesa konstatēja, ka 1992. gada jūnijā iesniedzējs bija piegādājis atbildētājam 60 000 tonnu naftas, un tam bija jāsaņem pretī no atbildētāja 17 852 tonnas naftas produktu. Tā kā produkti nebija tikuši piegādāti, UAAT tos piesprieda par labu iesniedzējam. Tiesa arī piesprieda par labu iesniedzējam UAH2 10 000 tiesas izdevumos.

1998. gada augustā iesniedzējs iesniedza prasību UAAT mainīt 1998. gada 10. aprīļa sprieduma izpildes veidu. 1998. gada 26. augustā Tiesa pieņēma šo prasību un izdeva pavēli Pārstrādes rūpnīcai izmaksāt iesniedzējai UAH 7,011,1863 17 852 tonnu naftas produktu vietā.

(b) Lietas ārkārtas pārskatīšanas tiesvedība

1998. gada aprīlī Pārstrādes rūpnīcas direktors un vietējās pašvaldības vadītājs uzrakstīja vēstules V.Pustovoitenko kungam, tai laikā Ukrainas premjerministram, lūdzot viņu aizsargāt valsts uzņēmuma intereses un dot norādījumus atcelt 1998. gada 10. aprīļa spriedumu.

1998. gada 2. jūnijā Ukrainas Ģenerālprokuratūra (Ukrainas Ģenerālprokuratūra Генеральна Прокуратура України, turpmāk tekstā — “ĢP”) iesniedza apelāciju par lietas pārskatīšanu uzraudzības kārtībā UAAT Pārskatīšanas kolēģijā, cenšoties panākt 1998. gada 10. aprīļa sprieduma atcelšanu. ĢP apgalvoja, ka iesniedzējs bija iesniedzis savu sākotnējo prasību pēc noteiktā termiņa beigām un nebija samaksājis tiesas nodevu. Tā arī apgalvoja, ka UAAT nebija ņēmusi vērā vairākus dokumentus.

1998. gada 17. jūlijā Pārskatīšanas kolēģija noraidīja apelācijas protestu kā nepamatotu.

1998. gada 31. augustā ĢP iesniedza apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Prezidijā (Ukrainas Augstākās Arbitrāžas Tiesas prezidijs — президія Вищого арбітражного суду України), lai tiktu atcelts 1998. gada 10. aprīļa spriedums, kas bija pieņemts iesniedzēja labā. ĢP uzskatīja, ka nebija pietiekami daudz pierādījumu tam, ka iesniedzējs bija 1992. gadā Pārstrādes rūpnīcai piegādātās naftas īpašnieks un ka UAAT bija kļūdījusies, pieņemot lēmumu, ka sākotnējai prasībai nebija iestājies noilgums.

1998. gada 9. oktobrī O.Tkačenko kungs, kurš tajā laikā bija Ukrainas Parlamenta (Verkhovna Rada) priekšsēdētājs, nosūtīja vēstuli D.Pritikas kungam, UAAT priekšsēdētājam, lūdzot viņa iejaukšanos, lai aizstāvētu Pārstrādes rūpnīcas “likumīgās prasības un tiesības”.

1998. gada 26. novembrī UAAT Prezidijs pārraudzības kārtībā izdeva pavēli par tiesu ekspertīzes veikšanu.

Saskaņā ar 1998. gada 30. decembrī Kijevas Zinātniski pētnieciskā tiesu ekspertīzes institūta ekspertu slēdzienu, iesniedzējs bija Pārstrādes rūpnīcai 1992. gadā piegādātās naftas īpašnieks.

1999. janvārī (11. janvārī — saskaņā ar Valdības iesniegto informāciju) UAAT Prezidijs noraidīja ĢP apelācijas protestu kā nepamatotu un atstāja iepriekšējos UAAT lēmumus lietā negrozītus.

Tajā pašā dienā UAAT Prezidijs pieņēma papildu lēmumu (окрема ухвала), informējot Ministru kabinetu par tiesību aktu pārkāpumu, kuru bija pieļāvusi Pārstrādes rūpnīca, kā arī par reģionālās kontroles un revīzijas pārvaldes (контрольно–ревізійне управління) neapmierinošo darbu.

1999. gada 18. maijā ĢP iesniedza apelācijas protestu UAAT par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. ĢP norādīja, ka sākotnējās tiesvedības laikā tiesām nebija zināmi 1999. gada 6. maijā veiktās tiesu ekspertīzes rezultāti un tādēļ lietu būtu nepieciešams pārskatīt.

1999. gada 15. jūnijā UAAT noraidīja šo apelācijas protestu kā nepamatotu. Tiesa atzīmēja, ka pēdējā tiesu ekspertīze bija apstiprinājusi tiesas 1998. gada 10. aprīļa lēmumā minētos secinājumus tās, kuri bija minēti arī 1999. gada 6. janvāra tiesas lēmumā.

1999. gada 26. augustā ĢP iesniedza apelācijas protestu par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem gaismā UAAT Pārskatīšanas kolēģijā. ĢP iesniedza tos pašus argumentus, ko tā bija minējusi savā 1999. gada 18. maija apelācijas protestā.

1999. gada 4. oktobrī UAAT Pārskatīšanas kolēģija noraidīja apelācijas protestu kā nepamatotu un atstāja spēkā 1999. gada 15. jūnija lēmumu.

1999. gada 21. decembrī ĢP iesniedza apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Prezidijā, lai atceltu 1998. gada 10. aprīļa lēmumu, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam. Pamatojot savu apelācijas protestu, ĢP apgalvoja, ka tiesa bija kļūdaini noraidījusi tās agrāk iesniegtos apelācijas protestus un ka nebija pietiekamu pierādījumu iesniedzēja īpašumtiesībām uz naftu.

2000. gada 28. janvārī UAAT Prezidijs pieņēma izskatīšanai ārkārtas apelācijas protestu un atcēla 1998. gada 10. aprīļa lēmumu, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nebija iesniedzis pietiekamus pierādījumus, kas apstiprinātu viņa īpašuma tiesības uz 60 000 tonnām naftas, kas 1992. gadā tika piegādāti Pārstrādes rūpnīcai, un ka viņa sākotnējai prasībai bija iestājies noilgums.

2000. gada janvārī iesniedzējs lūdza Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru (Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, turpmāk tekstā “LĢP”) ierosināt krimināllietu par viņa mantas (naftas un naudas) piesavināšanos Ukrainā. 2000. gada 28. februārī LĢP ierosināja krimināllietu par mantas piesavināšanos lielos apmēros.

2000. gada 13. martā LĢP nosūtīja vēstules UAAT un Ukrainas ĢP, informējot tās par to, ka izmeklēšana iepriekšminētajā krimināllietā ir atklājusi pierādījumus, kas lietas pārskatīšanas laikā pārraudzības kārtībā vēl nebija pieejami Ukrainas tiesām. LĢP lūdza UAAT priekšsēdētāju izskatīt minētos pierādījumus un apsvērt iespēju pārskatīt 2000. gada 28. janvāra lēmumu UAAT Plēnumā (пленум Вищого арбітражного суду України).

2000. gada 17. martā arī iesniedzējs lūdza UAAT priekšsēdētāju pārskatīt 2000. gada 28. janvāra lēmumu UAAT Plēnumā. UAAT priekšsēdētāja vietas izpildītājs ar 2000. gada 26. jūlija vēstuli noraidīja iesniedzēja lūgumu kā nepietiekami pamatotu.

2000. gada 20. novembrī LĢP lūdza Ukrainas ĢP tiesisko palīdzību, lūdzot informēt Pārstrādes rūpnīcu, ka tā tikusi atzīta par civilatbildētāju krimināllietā par iesniedzējam piederošās naftas piesavināšanos.

2000. gada 11. decembrī LĢP informēja UAAT par krimināllietas izmeklēšanas gaitu un atkārtoti lūdza apsvērt iespēju pārskatīt tās 2000. gada 28. janvāra lēmumu.

2000. gada 28. decembrī LĢP informēja Ukrainas ĢP par krimināllietas izmeklēšanas laikā atrastajiem pierādījumiem un lūdza Ukrainas ĢP iesniegt apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Plēnumā.

(c) Sprieduma atjaunošana par labu iesniedzējam

2001. gada jūnijā tika grozīti procesuālie tiesību akti, atļaujot kasācijas sūdzību iesniegšanu par UAAT pieņemtajiem lēmumiem Ukrainas Austākajai Tiesai (Верховний Суд України) (skatīt tālāk attiecīgos nacionālos tiesību aktus).

2001. gada 28. septembrī (26. oktobrī — saskaņā ar Valdības sniegto informāciju) iesniedzējs jaunās kasācijas sūdzības kārtībā par 2000. gada 28. janvāra lēmumu iesniedza sūdzību Ukrainas Augstākajai Tiesai.

2001. gada 30. oktobrī iesniedzējs lūdza Ukrainas Augstāko Tiesu ierosināt krimināllietu pret Pārstrādes rūpnīcu un ĢP saistībā ar viņu lomu iesniedzējam par labu pieņemtā 1998. gada 10. aprīļa sprieduma apstrīdēšanā un atcelšanā. Iesniedzējs balstīja savu lūgumu uz LĢP savāktajiem pierādījumiem.

2001. gada 4. decembrī Ukrainas Augstākā Tiesa uzsāka iesniedzēja lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā.

2001. gada 14. decembrī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija nosūtīja vēstuli Ukrainas Ārlietu ministrijai, kurā izteica bažas par to, ka strīds starp iesniedzēju un Pārstrādes rūpnīcu vēl joprojām nebija atrisināts, un izteica cerību, ka šis strīds tiks atrisināts objektīvi.

2002. gada 21. janvārī Ukrainas Augstākā Tiesa atcēla UAAT Prezidija 2000. gada 28. janvāra lēmumu un apstiprināja 1998. gada 10. aprīļa sprieduma, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam, spēkā esamību. Tiesa konstatēja, ka prokuroriem nebija tiesību iesniegt ārkārtas apelācijas protestus Pārstrādes rūpnīcas interesēs un atcēla visus UAAT pieņemtos lēmumus, kas bija tikuši pieņemti 1998.–2000. gadā ārkārtas pārskatīšanas kārtībā.

Saskaņā ar iesniedzēja iesniegtajiem dokumentiem 2002. gada 9. februārī Kazahstānas valdība nosūtīja Ukrainas premjerministram vēstuli ar informāciju, ka valsts uzņēmums “Kazakhoil” 2000. gadā ir iegādājusies 60% no Pārstrādes rūpnīcas akcijām. Tā kā tajā laikā par Pārstrādes rūpnīcas parādu nekādu ziņu nebija, viņus izbrīnīja Ukrainas Augstākās Tiesas 2002. gada 21. janvāra lēmums, kuram būtu negatīva ietekme uz Pārstrādes rūpnīcas un citu iesaistīto ekonomisko struktūru ekonomisko darbību. Kazahstānas valdība izteica cerību, “ka būs iespēja sekmēt to, lai Ukrainas Augstākā Tiesa pārskata savu lēmumu Ukrainas tiesību aktos noteiktajā kārtībā”.

Atbildes vēstulē Ukrainas premjerministrs rakstīja:

“Esmu uzmanīgi iepazinies ar Jūsu vēstuli, kurā Jūs izsakāt bažas par situāciju “Khersonneftepererabotka JSC”, kuru radījis Ukrainas Augstākās Tiesas lēmums, saskaņā ar kuru tai jāsamaksā 7 miljoni grivnu “Agrotehserviss JV” (Latvijas Republika) kā kompensācija par naftu, kas, pēc viņu apgalvojuma, tika piegādāta 1992. gadā…

Pēc Ukrainas Ministru kabineta norādījuma Ukrainas Ģenerālprokuratūra un Ukrainas Augstākā Komerctiesa4 ir izskatījušas lietas materiālus. Šīs izskatīšanas gaitā ir atklāti jauni apstākļi, kas kalpo par pamatu Ukrainas Augstākās Tiesas lēmuma pārskatīšanai.

Šai kontekstā mēs uzskatām, ka “Khersonneftepererabotka JSC” ir jālūdz Ukrainas Augstākās Tiesas Prezidiju pārskatīt šo lietu un apturēt Ukrainas Augstākās Tiesas lēmumu izpildi, līdz tiks izdarīta papildu tiesu ekspertīze.

Ukrainas valdība ir gatava palīdzēt objektīvi izskatīt apstrīdēto situāciju un apstiprina savu apņemšanos izpildīt līgumsaistības… ievērojamās ekonomiskās sadarbības jomā, tai skaitā jautājumos, kas skar naftu un gāzi.

Šādu attiecību konkrēts piemērs ir valsts uzņēmuma “Kazakhoil” kompānijas iegādātie 60% akciju Hersonas Pārstrādes rūpnīcā ...”

2002. gada 31. maijā Ukrainas ĢP informēja iesniedzēju, ka Ukrainas Augstākās Tiesas 2002. gada 21. janvāra lēmums nevar kalpot par pamatu krimināllietas ierosināšanai.

(d) Lietas atsākšana saskaņā ar Komercprocesa kodeksa Pārejas noteikumiem

2002. gada 14. jūnijā Pārstrādes rūpnīca iesniedza apelāciju Odesas Apelācijas Komerctiesā par UAAT 1998. gada 10. aprīļa lēmumu. Šī apelācija bija balstīta uz Komercprocesa kodeksa Pārejas noteikumiem, kas saskaņā ar Valdības apgalvoto paredzēja iespēju jaunās apelācijas un kasācijas kārtībā pārsūdzēt UAAT pirmajā instancē pieņemtos lēmumus, kuri nebija bijuši iepriekš apstrīdēti (skatīt tālāk attiecīgos nacionālos tiesību aktus).

2002. gada 23. jūlijā Odesas Apelācijas Komerctiesa uzsāka lietas izskatīšanu. 2002. gada 7. oktobrī tā apturēja tiesvedību un izdeva pavēli par papildu tiesu ekspertīzes veikšanu 2003. gada 18. martā saņemtajiem grāmatvedības dokumentiem. “Apelācijas” tiesvedība tika atsākta un 2003. gada 31. martā tā tika pabeigta, tiesai konstatējot, ka Pārstrādes rūpnīcas iesniegtajai apelācijas sūdzībai ir iestājies noilgums saskaņā ar Komercprocesa kodeksa 93. pantu.

2003.gada 24. aprīlī Pārstrādes rūpnīca iesniedza kasācijas sūdzību Ukrainas Augstākajā Komerctiesā (turpmāk tekstā — UAK) (Вищий Господарський суд України), kuru tā atsauca 2003. gada 15. maijā, tādējādi izbeidzot tiesvedību.

(e) Lietas jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

2003. gada 5. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa apmierināja uzņēmuma atbildētāja lūgumu izskatīt no jauna 1998. gada 10. aprīļa lēmumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

2003. gada 21. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa atcēla 1998. gada 10. aprīļa spriedumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un pasludināja spriedumu par labu atbildētājam. Tajā pašā laikā tiesa noraidīja Pārstrādes rūpnīcas lūgumu izbeigt sprieduma izpildi lietā.

2003. gada 30. maijā iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu Zaporožjes Apelācijas Komerctiesā.

2003. gada 3. jūnijā iesniedzējs iesniedza sūdzību UAK par Hersonas Apgabala Komerctiesas tiesnesi, kurš izskatīja šo lietu.

2003. gada 28. jūlijā Zaporožjes Apelācijas Komerctiesa atcēla 2003. gada 21. maija lēmumu un pasludināja spriedumu par labu iesniedzējam. Tiesa izdeva arī pavēli par jauna izpildraksta izdošanu iesniedzējam saskaņā ar UAAT 1998. gada 26. augusta lēmumu, pavēlot kompensēt naftas produktu izmaksu naudā.

2003. gada 8. augustā iesniedzējs lūdza ĢP ierosināt krimināllietu pret Hersonas Apgabala Komerctiesas tiesnesi sakarā ar viņa 2003. gada 21. maija lēmumu, kā arī 2003. gada 13., 14. un 15. maija lēmumiem attiecībā uz sprieduma izpildi (skatīt tālāk (f) sadaļu).

2003. gada 19. augustā Pārstrādes rūpnīca iesniedza kasācijas sūdzību UAK par ape­lācijas tiesas 2003. gada 28. jūlija lēmumu, kuru UAK apmierināja 2003. gada 30. oktobrī.

2003. gada 24. novembrī Pārstrādes rūpnīca kasācijas kārtībā5 pārsūdzēja Ukrainas Augstākajā Tiesā ar UAK lēmumu, bet 2004. gada 22. janvārī Augstākās Tiesas kolēģija triju tiesnešu sastāvā sūdzību noraidīja.

(f) Sprieduma izpilde

2002. gada 1. februārī iesniedzējs lūdza UAK grozīt 2001. gada 21. janvāra lēmuma izpildes kārtību un piedzīt viņam par labu kompensāciju par naftas produktiem UAH 16,548,4006 apmērā, to UAH 7,011,1867 vietā, kas bija viņam par labu ar 1998. gada 10. aprīļa spriedumu un 1998. gada 26. augusta lēmumu. UAK pārsūtīja iesniedzēja lūgumu Hersonas Apgabala Komerctiesai.

2002. gada 29. martā Hersonas Apgabala Komerctiesa izsniedza izpildraksta dublikātu UAH 7,011,186 apmērā.

2002. gada 5. aprīlī Pārstrādes rūpnīca iesniedza apelācijas sūdzību. Pēc apelācijas sūdzības saņemšanas Hersonas Apgabala Komerctiesa 2002. gada 9. aprīlī apturēja sprieduma izpildi. Iesniedzējs sprieduma izpildes apturēšanu nepārsūdzēja, bet nosūtīja sūdzību par izpildes apturēšanas likumīgumu Ukrainas Augstākās Tiesas priekšsēdētājam. 2002. gada 16. aprīlī Odesas Apelācijas Komerctiesa atteicās izskatīt Pārstrādes rūpnīcas apelācijas sūdzību, jo izpildraksta dublikāta izsniegšanu nevarēja pārsūdzēt apelācijas kārtībā.

2002. gada 25. aprīlī Latvijas Republikas vēstniecība nosūtīja vēstuli Ukrainas Augstākās Tiesas priekšsēdētājam, lūdzot viņu izskaidrot tiesas nostāju attiecībā uz 2002. gada 9. aprīlī Hersonas Apgabala Komerctiesas noteikto sprieduma izpildes apturēšanu.

2002. gada 8. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa atjaunoja tiesvedību attiecībā uz iesniedzēja prasību grozīt tam par labu pieņemtā 1998. gada 10. aprīļa sprieduma izpildes veidu.

2002. gada 13. maijā Pārstrādes rūpnīca vēlreiz pārsūdzēja 2002. gada 29. maija lēmumu, balstoties uz to, ka iesniedzējs sākotnējo izpildrakstu izpildei bija iesniedzis pēc likumā noteiktā termiņa beigām.

2002. gada 20. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa noraidīja iesniedzēja prasību grozīt sprieduma izpildes veidu, jo 1998. gada 26. augustā UAAT jau bija izdarījusi grozījumus tās 1998. gada 10. aprīļa spriedumā. Lai gan šis spriedums vēlāk tika atcelts, 2002. gada 21. janvārī Ukrainas Augstākā Tiesa atjaunoja tā spēkā esamību. Tālāk tiesa nolēma, ka, ievērojot sprieduma izpildes veidā veiktās izmaiņas no paredzētās samaksas naftas produktu veidā uz samaksu naudā, to nevarēja vēlreiz grozīt, paredzot citas naudas summas maksājumu. Tiesa secināja, ka iesniedzēja prasība faktiski bija lūgums palielināt galīgajā spriedumā noteikto summas apmēru. Iesniedzējs tiesas lēmumu nepārsūdzēja.

2002. gada 23. maijā iesniedzējs lūdza Komsomoļskas rajona tiesas izpildītāju dienestu (Komsomoļskas rajona tiesas izpildītāju dienests — Державна виконавча служба Комсомольського районного управління юстиції м. Херсона) uzsākt sprieduma izpildi.

2002. gada 27. maijā Odesas Apelācijas Komerctiesa pieņēma izskatīšanai Pārstrādes rūpnīcas 2002. gada 13. maija sūdzību par 2002. gada 29. marta lēmumu.

Kazahstānas vēstniecība Ukrainā 2002. gada 1. jūnija vēstulē rakstīja Odesas Ape­lācijas Komerctiesas priekšsēdētājam:

“... pēc Ukrainas Augstākās Tiesas 2002. gada 21. janvāra lēmuma “Khersonneftepererabotka JSC” ir nonākusi grūtā situācijā, bez jebkādām iespējām apstrīdēt iepriekšminēto Ukrainas Augstākās Tiesas spriedumu vai aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses. Uzņēmumam draud sprieduma izpildraksta izpilde piespiedu kārtā par UAH 7,011,186 samaksu par labu “Agrotehservis JV”, kas ievērojami sarežģītu “Khersonneftepererabotka JSC” ekonomisko darbību ...

Šīs tiesvedības ir piesaistījušas abu valstu valdību vadītāju uzmanību… Ukrainas premjerministra A.Pustovojtenko kunga vēstulē Kazahstānas Republikas premjerministram I.Tasmagambetova kungam Ukrainas valdība izteica savu gatavību palīdzēt pašreizējās situācijas objektīvā izskatīšanā...

Ievērojot iepriekšminēto, kā arī to, ka “Khersonnneftepererabotka JSC” sūdzību izskatīs Odesas Apelācijas Komerctiesa, kuras priekšsēdētājs jūs esat, mēs lūdzam jūsu palīdzību šīs lietas objektīvā izskatīšanā, lai novērstu naudas līdzekļu nelikumīgu atņemšanu Pārstrādes rūpnīcai.”

2002. gada 6. jūnijā Odesas Apelācijas Komerctiesa atcēla 2002. gada 29. marta lēmumu par izpildraksta dublikāta izsniegšanu, jo iesniedzējs nebija lūdzis atjaunot termiņu, kas ir noteikts izpildraksta izdošanai. Tā nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai tiesā. Tā arī pasludināja izpildraksta dublikātu par spēkā neesošu.

2002. gada 14. jūnijā iesniedzējs lūdza Hersonas Apgabala Komerctiesu atgriezties pie sprieduma izpildes veida, veicot samaksu naftas produktos, un izsniegt izpildrakstu par 17,582 tonnām naftas kopā ar aresta orderi. 2002. gada 28. jūnijā iesniedzējs informēja tiesu, ka viņam nav nodoma izpildīt spriedumu, piedzenot UAH 7,011,186, bet ka tas tiks izmantots kā pamats jaunai prasībai par inflācijas radīto zaudējumu kompensāciju.

2002. gada 17. jūnijā iesniedzējs lūdza Augstākās Tiesas priekšsēdētāju ierosināt krimināllietu pret Pārstrādes rūpnīcu un zemākās instances tiesām par iesniedzēja labā pieņemtā sprieduma neizpildi.

2002. gada 1. jūlijā Hersonas Apgabala Komerctiesa uzklausīja iesniedzēja apņemšanos nepieprasīt jaunu izpildraksta dublikātu un izbeidza tiesvedību šajā daļā. Tiesa noraidīja iesniedzēja prasību grozīt sprieduma izpildes veidu, atgriežoties pie samaksas naftas produktu veidā, jo nebija apstākļu, kas radītu šādu izmaiņu nepieciešamību. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

2002. gada 12. jūlijā tiesvedība sprieduma izpildes lietā tika izbeigta pēc Odesas Apelācijas Komerctiesas 2002. gada 6. jūnija lēmuma pieņemšanas.

2002. gada 18. jūlijā iesniedzējs iesniedza sūdzību Ukrainas tieslietu ministram, apgalvojot, ka iesniedzēja labā pieņemtais spriedums par maksājumu veikšanu naftas produktos netiek izpildīts.

2002. gada 24. jūlijā Latvijas Republikas vēstniecība Ukrainā nosūtīja vēstuli Ukrainas tieslietu ministram, lūdzot viņu komentēt tiesu darbību, kas bija novedusi pie tā, ka iesniedzēja labā pieņemtais spriedums netiek izpildīts.

2002. gada 27. jūlijā Latvijas Republikas Tieslietu ministrija lūdza Ukrainas Tieslietu ministrijai informāciju par sprieduma izpildes gaitu iesniedzēja lietā.

2003. gada 23. oktobrī Latvijas Republikas premjerministrs nosūtīja vēstuli Ukrainas premjerministram, izsakot cerību, ka Ukrainas valdība sniegs atbalstu tam, lai iesniedzēja labā pieņemtais spriedums tiktu izpildīts bez tālākas aizkavēšanās.

2003. gada 12. janvārī iesniedzējs lūdza Valsts tiesu administrācijas vadītāju ierosināt disciplinārlietas pret Odesas Ape­lācijas Komerctiesas un UAK tiesnešiem par piemēroto procesuālo tiesību aktu pārkāpumiem. Nākamajā dienā iesniedzējs iesniedza līdzīgu lūgumu Augstākajā Tieslietu Padomē.

2003. gada 7. februārī iesniedzējs iesniedza sūdzību Ukrainas Augstākās Tiesas priekšsēdētājam par minētās tiesas 2002. gada 21. janvāra lēmuma neizpildi un nepieciešamību veikt pasākumus pret zemāko tiesu tiesnešiem saistībā ar viņu nelikumīgajām darbībām.

2003. gada 25. februārī iesniedzējs iesniedza prasību Hersonas Komsomoļskas rajona tiesā (turpmāk tekstā — Komsomoļskas rajona tiesa), lūdzot to piespiest atbildētāju izpildīt Ukrainas Augstākās Tiesas lēmumu un nodot iesniedzējam naftas produktus, kas ar 1998. gada 10. aprīļa lēmumu bija piespriesti piedziņai iesniedzēja labā. 2003. gada 28. martā Komsomoļskas rajona tiesa nolēma, ka šī sūdzība nav tai piekritīga. 2003. gada 24. martā iesniedzējs lūdza Augstāko Tiesu sniegt informāciju par iemesliem, kādēļ, pēc iesniedzēja apgalvojuma, tiek pārkāptas viņa tiesības, kuras garantē Ukrainas Konstitūcija un Eiropas cilvēka tiesību konvencija. Savā 2003. gada 3. aprīļa vēstulē Ukrainas Augstākā Tiesa informēja iesniedzēju, ka tā nebija kompetenta izskatīt šādas sūdzības, un ka tās piekritība komerclietās ir ierobežota ar apelācijas sūdzību izskatīšanu par UAAT lēmumiem.

2003. gada 31. martā iesniedzējs lūdza UAK pavēlēt pirmās instances tiesai izsniegt izpildrakstu par 1998. gada 10. aprīļa lēmumu attiecībā uz 17,852 tonnām naftas produktu. Šis lūgums tika pārsūtīts Hersonas Apgabala Komerctiesai, kura informēja iesniedzēju, ka saskaņā ar likumu tiesa nevarēja izsniegt jaunu izpildrakstu, bet gan tikai iepriekšējā izpildraksta kopiju (t.i., par samaksas veikšanu naudā).

2003. gada 13. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa uzsāka sprieduma izpildi. 2003. gada 14. maijā tā noraidīja iesniedzēja prasību par izpildrakstu izsniegšanu attiecībā uz naftas produktiem, un nākamajā dienā, 2003. gada 15. maijā, tā izsniedza izpildrakstu par naudas summu UAH 7,011,186 apmērā.

2003. gada 12. maijā iesniedzējs lūdza UAK pavēlēt jebkurai vietējai komerctiesai izdot izpildrakstu par samaksu naftas produktos. Viņš atkārtoja šo lūgumu 2003. gada 18. jūnijā un 16. jūlijā, tāpat kā lūgumu pavēlēt uzdot arestēt atbilstošo naftas produktu daudzumu.

2003. gada 5. augustā Hersonas Apgabala Komerctiesa izsniedza jaunu izpild­rakstu, kas paredzēja samaksu naudā.

2003. gada 29. augustā Komsomoļskas rajona tiesas izpildītāju dienests (turpmāk — Tiesu izpildītāju dienests) atgrieza šo pēdējo izpildrakstu, jo tajā trūka nepieciešamo datu.

2003. gada 11. septembrī iesniedzējs atkārtoti lūdza UAK izsniegt izpildrakstu par samaksas veikšanu produktos.

2003. gada 12. septembrī Hersonas Apgabala Komerctiesa grozīja savu 2003. gada 5. augusta lēmumu, izdodot jaunu izpildrakstu par samaksas veikšanu naudā 2003. gada 15. septembrī.

2003. gada 25. oktobrī iesniedzējs iesniedza prasību Kijevas Komerctiesā pret Ukrainas valsti par UAH 1,276,285,726 piedziņu kā kompensāciju par materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu savā lietā. 2003. gada 11. novembrī tiesa prasību noraidīja, jo tā nebija tai piekritīga. 2003. gada 24. decembrī, pamatojoties uz 2003. gada 15. septembra izpildrakstu, Tiesu izpildītāju dienests uzsāka sprieduma izpildes procedūru.

2003. gada 25. decembrī Pārstrādes rūpnīca apstrīdēja sprieduma izpildi Komsomoļskas rajona tiesā un lūdza Tiesu izpildītāju dienestu apturēt tā izpildi. Tiesu izpildītāju dienests šo lūgumu noraidīja, pēc kā Pārstrādes rūpnīca iesniedza vēl vienu prasību tajā pašā tiesā pret Tiesu izpildītāju dienesta vadītāju.

2003. gada 29. decembrī tiesa pieņēma lēmumu par labu Pārstrādes rūpnīcai un pavēlēja apturēt sprieduma izpildi.

2003. gada 31. decembrī Tiesu izpildītāju dienests izpildīja šo pavēli, informējot iesniedzēju par sprieduma izpildraksta izpildes apturēšanu. Taču 2004. gada 15. janvārī viņš pārsūdzēja 2003. gada 29. decembra lēmumu.

2004. gada 16. janvārī Tiesu izpildītāju dienests pavēlēja uzlikt arestu Pārstrādes rūpnīcas naudas līdzekļiem. Tajā pašā dienā Komsomoļskas rajona tiesa šo pavēli atcēla. Tiesa arī aizliedza veikt jebkādas sprieduma izpildes darbības līdz tiesvedības pret Tiesu izpildītāju dienesta vadītāju beigām.

2004. gada 19. janvārī Pārstrādes rūpnīca iesniedza sūdzību Hersonas Apgabala Komerctiesā par Tiesu izpildītāju dienestu attiecībā uz sprieduma izpildes procedūru, kas bija uzsākta 2003. gada 24. decembrī. 2004. gada 10. februārī tiesa noraidīja šo sūdzību sakarā ar noilgumu.

2004. gada 27. janvārī Komsomoļskas rajona tiesa pasludināja Tiesu izpildītāju dienesta lēmumu atsākt sprieduma izpildes procedūru par spēkā neesošu sakarā ar to, ka izpildrakstā iesniedzēja nosaukums neatbilda uzņēmuma reģistrētajam nosaukumam.

2004. gada 2. februārī iesniedzējs lūdza UAK priekšsēdētāju anulēt 2003. gada 15. septembrī izsniegto izpildrakstu sakarā ar to, ka tas ir nepareizi izdots saskaņā ar 1998. gada 26. augusta lēmumu (par samaksu naudā), nevis saskaņā ar 1998. gada 10. aprīļa spriedumu (par samaksu naftas produktos). Viņš tālāk lūdza UAK informēt tiesībsargājošās institūcijas par, pēc iesniedzēja apgalvojuma, Hersonas Apgabala Komerctiesas tiesneša nelikumīgajām darbībām.

2004. gada 27. februārī Tiesu izpildītāju dienests pārsūdzēja 2004. gada 27. janvāra lēmumu Hersonas Apgabala Apelācijas Tiesā. Tiesvedība lietā vēl nav pabeigta.

2004. gada 25. martā Tiesu izpildītāju dienests pavēlēja izbeigt sprieduma izpildi, balstoties uz tiesas 2004. gada 27. janvāra lēmumu. Pavēlē bija atsauce arī uz informāciju par iesniedzēja svītrošanu no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra. Taču 2004. gada 5. aprīlī tika izsniegta reģistrācijas apliecība, kas apstiprināja iesniedzēja reģistrāciju.

2004. gada 7. aprīlī Hersonas Apgabala Apelācijas Tiesa atcēla Komsomoļskas rajona tiesas 2003. gada 29. decembra lēmumu un izbeidza tiesvedību, jo strīds bija piekritīgs izskatīšanai komerctiesās.

2004. gada 23. aprīlī iesniedzējs iesniedza prasību Hersonas Apgabala Komerctiesā pret Tiesu izpildītāju dienestu par, pēc iesniedzēja apgalvojuma, neatbilstošu sprieduma izpildi un pieprasīja no Tiesu izpildītāju dienesta kompensāciju UAH 7,011,186 apmērā.

Tajā pašā dienā iesniedzējs pārsūdzēja Tiesu izpildītāju dienesta 2004.gada 25.marta lēmumu.

2004. gada 27. aprīlī Tiesu izpildītāju dienests saņēma informāciju no Latvijas valsts varas iestādēm par to, ka iesniedzējs nav bijis izslēgts no Latvijas Uzņēmuma reģistra.

2004. gada 28. aprīlī Hersonas Apgabala Tiesu izpildītāju dienests atjaunoja sprieduma izpildi iesniedzēja lietā.

2004. gada 6. maijā Tiesu izpildītāju dienests atkal apturēja sprieduma izpildi, jo tā apelācijas sūdzība par 2004. gada 27. janvāra lēmumu vēl nebija izskatīta Hersonas Apgabala Apelācijas Tiesā.

2004. gada 28. maijā Hersonas Apgabala Komerctiesa pieņēma izskatīšanai iesniedzēja 2004. gada 23. aprīļa prasību pret Tiesu izpildītāju dienestu un uzsāka tiesvedību šajā lietā. Pārstrādes rūpnīca, būdama trešā puse lietā, iesniedza apelācijas sūdzību Zaporožjes Apelācijas Komerctiesā.

2004. gada 16. jūnijā Hersonas Apgabala Komerctiesa apturēja tiesvedību iesniedzēja lietā pret Tiesu izpildītāju dienestu sakarā ar Pārstrādes rūpnīcas apelācijas sūdzību. 2004. gada 29. jūnijā Zaporožjes Apelācijas Komerctiesa noraidīja apelācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem 2004. gada 28. maija lēmums nebija pārsūdzams.

2004. gada 13. jūlijā Hersonas Apgabala Komerctiesa atjaunoja tiesvedību iesniedzēja lietā pret Tiesu izpildītāju dienestu.

(g) Maksātnespējas process

Tā kā 1999. gada septembrī spriedums, kas tika pieņemts par labu iesniedzējam, nebija izpildīts, iesniedzējs iesniedza prasību Hersonas Apgabala Arbitrāžas Tiesā par Pārstrādes rūpnīcas atzīšanu par maksātnespējīgu. 1999. gada 7. septembrī Hersonas Apgabala Arbitrāžas Tiesa uzsāka maksātnespējas procesu. 1999. gada 3. novembrī un 10. decembrī, pēc parādnieka lūguma, nolūkā noteikt Pārstrādes rūpnīcas maksātspēju tiesa atlika lietas izskatīšanu. 2000. gada 18. februārī maksātnespējas tiesvedība tika atsākta. 2000. gada 21. martā tiesa izbeidza maksātnespējas tiesvedību sakarā ar pamatojuma trūkumu; spriedums, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam, tika atcelts 2000. gada 28. janvārī.

2002. gada 8. februārī un 15. martā pēc tam, kad Ukrainas Augstākā Tiesa bija atjaunojusi spriedumu par labu iesniedzējam, iesniedzējs lūdza UAK atcelt Hersonas Apgabala Arbitrāžas Tiesas 2000. gada 21. marta lēmumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un atsākt maksātnespējas procesu pret Pārstrādes rūpnīcu.

2002. gada 2. martā Hersonas Apgabala Komerctiesa atsāka maksātnespējas procesu pret Pārstrādes rūpnīcu.

2002. gada 17. aprīlī Hersonas Apgabala Komerctiesa atcēla 2000. gada 21. marta lēmumu un izbeidza maksātnespējas procesu kā priekšlaicīgu, jo tajā laikā vēl nekādas izpildes darbības nebija veiktas sakarā ar to, ka iesniedzējs vēl nebija iesniedzis izpildei 2002. gada 29. martā izdotā izpildraksta dublikātu.

2002.–2003. gadā iesniedzējs iesniedza virkni sūdzību dažādām Ukrainas valsts varas iestādēm, apstrīdot to, kas, viņaprāt, bija nepārtraukts viņa tiesību pārkāpums, un cenšoties ierosināt krimināllietas pret atbildīgajām valsts varas iestādēm.

(h) Citi notikumi

2003. gada 17. jūlijā Latvijas Uzņēmumu reģistrs izsniedza izziņu, kurā norādīja, ka iesniedzēja uzņēmuma prezidenta pilnvaras bija izbeigušās 1995. gada aprīlī. Uz šī pamata Pārstrādes rūpnīcas pārstāvis mēģināja ierosināt krimināllietu pret minēto personu.

2003. gada 2. septembrī Uzņēmumu reģistrs informēja iesniedzēju, ka izziņā bija ieviesusies tehniska kļūda, kas bija radusies reģistra datu bāzē, un izsniedza jaunu izziņu, apstiprinot iesniedzēja prezidenta pilnvaras darboties kā iesniedzēja pārstāvim.

2003. gada 30. oktobrī iesniedzējs lūdza ĢP ierosināt krimināllietu pret Pārstrādes rūpnīcu, bijušo Ukrainas premjerministru un Hersonas Apgabala prokuratūru.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu, un prakses apkopojums

1.1991. gada 6. novembra Arbitrāžas procesa kodekss (iesnieguma iesniegšanas laikā spēkā esošajā redakcijā)

91. pants

“Arbitrāžas tiesas sprieduma, pavēles vai lēmuma likumību vai pamatotību var pārskatīt uzraudzības kārtībā, balstoties uz puses iesniegtu iesniegumu vai prokurora vai viņa vietnieka iesniegtu protestu saskaņā ar šo Kodeksu un citiem Ukrainas likumiem.

Iesniegumu, kuru iesniegusi puses sprieduma, pavēles vai lēmuma pārskatīšanai uzraudzības kārtībā, izskata Krimas Autonomās Republikas Arbitrāžas Tiesas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks, apgabalu arbitrāžas tiesu, Kijevas pilsētas Arbitrāžas tiesas vai Sevastopoles pilsētas Arbitrāžas tiesas priekšsēdētāji vai viņu vietnieki, vai Augstākās Arbitrāžas Tiesas tiesnešu kolēģija spriedumu, pavēļu un lēmumu pārskatīšanai (turpmāk tekstā — kolēģija).

Tiesības iesniegt apelāciju par lietas izskatīšanu uzraudzības kārtībā ir šādām personām:

Ģenerālprokuroram un viņa vietniekiem ...;

Krimas Autonomās Republikas prokuroram, apgabala un Kijevas un Sevastopoles pilsētas prokuroram un viņa vietniekiem ...”

97. pants

“Augstākās Arbitrāžas Tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram vai viņa vietniekiem ir tiesības iesniegt apelāciju Augstākās Arbitrāžas Tiesas Prezidijā, lūdzot pārskatīt Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģijas spriedumu komerclietā ...”

112. pants

“Arbitrāžas tiesa var pārskatīt spriedumu, pavēli vai lēmumu, kuru tā pieņēmusi, sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem gaismā, kam ir būtiska nozīme lietā un kas nebija un nevarēja būt zināmi iesniedzējam.”

2.1991. gada 6. novembra Komercprocesa kodekss (iepriekš Arbitrāžas procesa kodekss, kas tika grozīts un pārdēvēts 2001. gada 12. jūnijā)

Kodeksa 85. pants noteica, ka pirmās instances tiesas lēmums stājas spēkā 10 dienas pēc tā pieņemšanas, ja tas netiek pārsūdzēts. Pēdējā gadījumā lēmums stājas spēkā pēc lēmuma izskatīšanas apelācijas tiesā.

Kodeksa 93. pants noteica, ka apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu varēja iesniegt apelācijas tiesā 10 dienu laikā kopš dienas, kad lēmums tika pasludināts vai darīts zināms rakstiski. Pagarināt termiņu nokavētām apelācijas sūdzībām bija atļauts tikai triju mēnešu laikā kopš lēmuma pieņemšanas pirmās instances tiesā.

Kodeksa 114. pants noteica, ka lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, varēja tikt pārsūdzēti augstākas instances tiesās vispārīgajā kārtībā.

3. 2001. gada 21. jūnija likums, kas grozījaArbitrāžas procesa kodeksu

Šis likums izdarīja grozījumus un mainīja Arbitrāžas procesa kodeksa nosaukumu ar Komercprocesa kodeksu, kas stājās spēkā 2001. gada 5. jūlijā.

Likuma noslēguma un pārejas noteikumi nosaka:

“2. Lietas, kas ir piekritīgas vietējām komerctiesām un ir ierosinātas pirms šī Likuma stāšanās spēkā, tiek izskatītas šajās tiesās, kas darbojas kā pirmā instances tiesa saskaņā ar Ukrainas Komercprocesa kodeksa noteikumiem.

3. Lietas, kas saskaņā ar šo Likumu ir piekritīgas vietējām komerctiesām, kuras ir ierosinājusi Ukrainas Augstākā Komerctiesa pirms šī Likuma stāšanās spēkā, tiek nodotas izskatīšanai pirmajā instancē attiecīgajai vietējai komerctiesai saskaņā ar Ukrainas Komercprocesa kodeksa noteikumiem.

4. Spriedums lietā, kas nav pārsūdzēts arbitrāžas tiesas priekšsēdētājam, var tikt pārsūdzēts apelācijas vai kasācijas instances komerctiesās Ukrainas Komercprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā.

9. Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģijas lēmumus, Augstākās Arbitrāžas Tiesas prezidija lēmumus, kas nav pārsūdzēti pirms šī Likuma stāšanās spēkā, kā arī Augstākās Arbitrāžas Tiesas plēnuma lēmumi ir galīgi, un tie var tikt pārsūdzēti Ukrainas Augstākajā Tiesā saskaņā ar Komercprocesa kodeksā noteiktajiem pamatiem un tajā noteiktajā kārtībā.”

4. 1998. gada 24. marta likums “Par Valsts tiesu izpildītāju dienestu”

Likuma 11. pants paredz tiesas izpildītāju atbildību par jebkuru savu pienākumu neatbilstošu izpildi, kā arī kompensāciju par zaudējumiem, kurus nodarījis tiesu izpildītājs, izpildot spriedumu. Saskaņā ar Likuma 13. pantu tiesu izpildītāja darbību un bezdarbību var pārsūdzēt augstāka līmeņa ierēdnim vai tiesā.

5. 1999. gada 21. aprīļa likums
“Par sprieduma izpildi”

Likuma 33. pants nosaka, ka apstākļos, kas kavē vai neļauj izpildīt spriedumu, tiesu izpildītājs un puses var tiesu, kura ir izsniegusi izpildrakstu, grozīt sprieduma izpildes veidu.

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta1. punktu un 1. Protokola 1. pantu iesniedzējs sūdzas par viņam par labu pieņemtā galīgā un saistošā sprieduma atcelšanu. Viņš apgalvo, ka nacionālās tiesas nav bijušas objektīvas. It īpaši iesniedzējs sūdzas par tiesvedības atsākšanu pēc tam, kad tika atjaunots viņam par labu pieņemtais spriedums, kā arī par minētā sprieduma neizpildi.

TIESĪBU AKTI

A. Valdības iebildums pret iesniedzēja cietušā statusu

Valdība uzskata, ka iesniedzējs vairs nevar apgalvot, ka ir Konvencijas pārkāpuma rezultātā cietušais attiecībā uz viņa sākotnējo sūdzību par iesniedzēja labā pieņemtā sprieduma atcelšanu. Valdība atsaucās uz apstākli, ka 2002. gada 21. janvārī Ukrainas Augstākā Tiesa bija atjaunojusi sprieduma spēkā esamību, konstatējot, ka Ģenerālprokuratūras apelācijas protesti par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā bija nelikumīgi. Valdība apgalvoja, ka, atjaunojot iesniedzēja tiesības, valsts varas iestādes bija piedāvājušas viņam “iespēju griezties tiesā par jebkuru pārkāpumu”. Valdība tālāk norādīja, ka “iespēja vērsties tiesā” iesniedzēja lietā būtu jāinterpretē kā situācijas labošana, kas nav saistīta ar materiālo zaudējumu atlīdzību.

Iesniedzējs šim argumentam nepiekrīt.

Tiesa atgādina, ka ar lēmumu vai pasākumu, kas ir labvēlīgs iesniedzējam, principā nepietiek, lai atņemtu indivīdam “cietušā” statusu, ja vien nacionālās varas iestādes nav Konvencijas pārkāpumu atzinušas tieši vai pēc būtības un tad nodrošinājušas iespēju par to griezties tiesā. (Skatīt Amuur v. France, 1995. gada 25. jūnija spriedums, Reports of Judgments and Decisions 1996–III, p. 846, § 36; Dalban v. Romania, 1999. gada 28. septembra spriedums, Reports 1999–VI, §44.)

Attiecībā uz faktiem šajā lietā Tiesa atzīmē, ka Augstākā Tiesa bija atzinusi iesniedzējam par labu pasludinātā sprieduma atcelšanu par nelikumīgu, pamatojoties uz to, ka ĢP bija pārsniegusi savu kompetenci, iejaucoties mantiskā strīdā starp diviem privātiem uzņēmumiem. Tiesa atzīst, ka šajā lietā valsts varas iestādes ir atzinušas tiesvedības atjaunošanas nepareizu piemērošanu un ir atjaunojušas iesniedzējam viņa tiesības uz piedziņai piespriesto naudas summu, kas nozīmē, ka iesniedzēja materiālās tiesības ir tikušas atzītas par nacionālo tiesību aktu jautājumu. Taču Tiesa nav pārliecināta par to, ka iesniedzējam ir tikušas nodrošinātas atbilstošas iespējas griezties tiesā. Šajā jautājumā tā norāda, ka nacionālās tiesas neizdeva pavēli par iespējamā pārkāpuma rezultātā iesniedzējam nodarītā materiālā zaudējuma un morālā kaitējumu atlīdzināšanu.

Tiesa secina, ka iesniedzējs vēl joprojām var uzskatīt sevi par “cietušo” Konvencijas 34. panta izpratnē. Tādējādi Tiesa noraida Valdības iebildumus.

B. Iesniedzēja sūdzību pieņemamība

1. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu un 1. Protokola 1. pantu, iesniedzējs sūdzas par to, ka viņam par labu pieņemtais 1998. gada 10. aprīļa galīgais un saistošais, tika atcelts pēc lietas jaunas izskatīšanas pārraudzības kārtībā. 6. panta 1. punkts nosaka:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) tiesā.”

1. Protokola 1. pants nosaka:

“Jebkurai ... juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem...”

Valdība apgalvo, ka tiesvedība iesniedzēja lietā bija beigusies ar Ukrainas Augstākās Tiesas spriedumu par labu iesniedzējam. Vēl jo vairāk lietas pārskatīšana pārraudzības kārtība tika pārsūdzēta 2001. gada jūnijā pēc attiecīgajām izmaiņām Ukrainas tiesību aktos.

Iesniedzējs atbildēja, ka daudzie ape­lācijas protesti par lietas pārskatīšanu, kurus iesniedza ĢP, kā arī viņam par labu pieņemtā sprieduma atcelšana pārkāpa iesniedzēja tiesības.

Tiesa uzskata, ka, ievērojot pušu iesniegtos apsvērumus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības. No tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits pamats, kāpēc šī sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, nav konstatēts.

Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu un 1. Protokola 1. pantu, iesniedzējs tālāk sūdzas par to, ka, neskatoties uz to, ka Ukrainas Augstākā Tiesa bija atjaunojusi sprieduma, kas bija pasludināts par labu iesniedzējam, spēkā esamību, šis spriedums ilgstošā laika posmā nav ticis izpildīts.

Valdība apgalvo, ka sprieduma neizpildē ir vainojams pats iesniedzējs, jo viņš centies panākt 1998. gadā iesniedzējam par labu piespriestās piedzenamās naudas summas palielināšanu sakarā ar naftas produktu cenu pieaugumu. Viņam bija jāpieņem sākotnēji piespriestā summa, pēc kā viņš būtu varējis iesniegt jaunu prasību par atlīdzību.

Iesniedzējs apgalvo, ka valsts varas iestādes veica apzinātas, nelikumīgas darbības. Viņš apstrīdēja nacionālo tiesu secinājumus attiecībā uz iesniedzēja prasībām veikt piespriestās naudas summas pārrēķinu un kompensēt tiesu nodevas. Iesniedzējs apgalvo, ka pēc tam, kad viņa lūgumi palielināt piespriesto naudas summu tika noraidīti, viņš nesekmīgi ir centies panākt sprieduma izpildi.

Tiesa atzīmē, ka pēc tam, kad iesniedzēja labā pieņemtā sprieduma spēkā esamība tika atjaunota, vairāk nekā divu gadu laikā šis spriedums nav ticis izpildīts. Taču iesniedzējs ir sekmējis sprieduma izpildes aizkavēšanu, kas tiek uzskatīts par vienu nepārtrauktu procesu, pastāvīgi cenšoties panākt sākotnēji piespriestās naudas summas grozīšanu. Viņš ir nesekmīgi centies konvertēt atlīdzību naudā uz atlīdzību natūrā (naftas produktos) vai panākt piespriestās naudas summas ievērojamu palielinājumu. Par šādiem mēģinājumiem ir uzskatāmas netiešās substantīvās ape­lācijas sūdzības ārpus sākotnējā saistošā lēmuma izpildes ietvariem. Tādējādi šī lēmuma faktiskā izpilde sākās ne agrāk kā pirms gada — 2003. gada 24. decembrī, pēc tam, kad iesniedzējs bija iesniedzis Tiesu izpildītāju dienestam pareizo izpildrakstu. Šis process vēl nav pabeigts.

Tiesa norāda, ka parādnieks šajā lietā nav valsts varas iestāde, bet gan privāts uzņēmums. Tādējādi valsts atbildība šajā lietā nesniedzas tālāk par valsts iestāžu iesaistīšanos sprieduma izpildē (skatīt Shestakov v. Russia, Nr. 48757/99, 2002. gada 18. jūnija lēmums). Tiesa atzīmē, ka Ukrainas tiesību akti paredz iespēju iesniegt prasību tiesā pret Tiesu izpildītāju dienestu par nepienācīgu savu pienākumu izpildi un attiecīgi pieprasīt atlīdzību. Šajā lietā iesniedzējs iesniedza sūdzību par Tiesu izpildītāju dienestu Hersonas Apgabala Komerctiesā 2004. gada aprīlī. Šī sūdzība tiesā vēl nav izskatīta.

Tādējādi iesniedzēja sūdzība ir pāragra. Tādēļ rodas jautājums, vai var uzskatīt, ka iesniedzējs ir izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas viņam ir pieejami saskaņā ar Ukrainas tiesību aktiem. Taču šis jautājums nav jāizvērtē, jo Tiesa uzskata, ka aizkavēšanās uz termiņu, kas ir mazāks par gadu, šajā lietas aspektā nav uzskatāma par pārmērīgu. Tā secina, ka šī iesnieguma daļa ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. un 4. punktu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas arī par to, ka tiesvedības atsākšana divas reizes viņa lietā pēc tam, kad Ukrainas augstākā tiesu varas iestāde bija pieņēmusi lēmumu, pārkāpa tiesiskās paļāvības principu, tāpat kā lietas izskatīšana pārraudzības kārtībā.

Tiesa atzīmē, ka pēc tam, kad Augstākā Tiesa bija atjaunojusi par labu iesniedzējam pieņemtā sprieduma spēkā esamību, to divas reizes apstrīdēja Pārstrādes rūpnīca. Ievērojot šo abu tiesvedību dažādo raksturu, Tiesa tās apskatīs atsevišķi.

a. “Apelācijas” tiesvedība

Valdība uzsvēra, ka Augstākās Tiesas lēmums nepadarīja sākotnējo 1998. gada 10. aprīļa spriedumu par galīgu, kurš attiecīgi varēja tikt pārsūdzēts saskaņā ar Komercprocesa kodeksa pārejas noteikumiem. Sākotnēji Pārstrādes rūpnīca nepārsūdzēja spriedumu, uzskatot, ka prokurors rīkosies tās vārdā. Kad tā saprata, ka ĢP apelācijas protestu iesniegt nevar, šāda iespēja tika dota Pārstrādes rūpnīcai. Valdība norādīja, ka arī iesniedzējs guva labumu no Kodeksa pārejas noteikumiem, veiksmīgi cenšoties panākt sprieduma spēkā atjaunošanu. Tādējādi tiesvedība tika izbeigta, līdz ko nacionālā tiesa konstatēja, ka tā kļūdas dēļ ir no jauna izskatījusi lietu. Valdība piezīmēja, ka Tiesa ir atzinusi arbitrāžas lēmumu pārsūdzības kārtību, kur puses likumā noteiktā termiņā varēja pārsūdzēt arbitrāžas tiesas lēmumu pēc tam, kad tas bija stājies spēkā, par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli (skatīt Sovtransavto Holding v. Ukraine (dec.), Nr. 48553/99, 2001. gada 27. septembrī). Tādēļ pārejas noteikumi nodrošināja parasto apelācijas sūdzības iespēju pretēji Civilprocesa kodeksa pārejas noteikumiem, saskaņā ar kuriem jebkurš lēmums, kas bija kļuvis saistošs, lai cik ilgu laiku atpakaļ, varēja tikt pārsūdzēts Ukrainas Augstākajā Tiesā triju mēnešu laikā pēc jaunās kasācijas sūdzības kārtības ieviešanas (skatīt Prystavska v. Ukraine (dec.), Nr. 21287/02, Reports 2002–X).

Iesniedzējs apgalvoja, ka visaugstākās tiesu varas institūcijas — Ukrainas Augstākās Tiesas — spriedums nevarēja tikt apstrīdēts zemāka līmeņa tiesās un ka tādējādi lietas izskatīšana “apelācijas kārtībā”, kuru veica Odesas Apelācijas komerctiesa, pēc tam, kad Augstākā Tiesa bija apstiprinājusi iesniedzējam par labu pieņemto spriedumu, bija uzskatāma par nelikumīgu lietas izskatīšanas atsākšanu.

Tiesa atzīmē, ka šī lieta attiecas uz Komercprocesa kodeksa pārejas noteikumiem, kas tiek piemēroti lietai, kurā sākotnējais spriedums bija pasludināts 1998. gadā. 1998. gada spriedumu Pārstrādes rūpnīca noteiktā termiņā nepārsūdzēja, un tādējādi tas kļuva galīgs. Odesas Apelācijas Komerctiesa, kas bija pieņēmusi apelācijas sūdzību, norādīja, ka lietā bija iestājies noilgums saskaņā ar Komercprocesa kodeksa 93. pantu un izbeidza tiesvedību. Tiesa uzskata, ka tas norāda uz kļūdainu minētā tiesību akta piemērošanu, nevis uz tiesvedības ārkārtas raksturu saskaņā Komercprocesa kodeksa pārejas noteikumiem. Tā kā nav citu pierādījumu par pretējo, Tiesa piekrīt Valdībai, ka apelācijas kārtību saskaņā ar šiem pārejas noteikumiem varētu uzskatīt par parastās procedūras daļu (skatīt, mutatis mutandis, Vorobyeva v. Ukraine (dec.), 27517/02, 2002. gada 17. decembris).

Tiesa arī atzīmē, ka nacionālā tiesa atzina savu kļūdu iesniedzēja lietas izskatīšanā no jauna un ka šāda lietas atkārtota izskatīšana neietekmēja ne sākotnējā, iesniedzējam par labu pasludinātā sprieduma spēkā esamību, ne arī sprieduma izpildi lietā.

Tādējādi attiecībā uz šo “apelācijas” procedūru Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar apgalvot, ka viņš ir Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpuma cietušais Konvencijas 34. panta izpratnē. Tā norāda, ka sūdzība ir acīmredzami nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. un 4. punktu.

b. Lietas jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

Iesniedzējs sūdzas, ka viņa lietas izskatīšana no jauna sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem notika nelikumīgi.

Tiesa norāda, ka pretstatā lietas izskatīšanai pārraudzības kārtībā, kas daudzos gadījumos tika atzīta par nesavietojamu ar Konvencijas 6. panta 1. punktā ietvertajām garantijām, tiesvedība, par kuru ir iesniegta sūdzība, ietvēra lietas izskatīšanu no jauna sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tiesa atzīmē, ka lietu izskatīšana no jauna, kuros ir atklāti jauni pierādījumi, ja nav nekādu ļaunprātīgas to izmantošanas pazīmju, pati par sevi nav pretrunā ar Konvenciju. Vēl jo vairāk, salīdzinājumam tā norāda, ka 7. Protokola 4. pants konkrēti atļauj Valstij izlabot tiesu kļūdas tiesvedībā krimināllietās. Taču Tiesa atgādina, ka tiesiskās paļāvības jēdziens, kas ietverts Konvencijā, paredz spriedumu galīguma principa ievērošanu. Šis princips nozīmē, ka nevienai pusei nav tiesību censties panākt galīga un saistoša sprieduma pārskatīšanu vienīgi ar nolūku panākt atkārtotu lietas izskatīšanu un jaunu lēmumu lietā (skatīt Ryabykh v. Russia, Nr. 52854/99, §§ 51–52, ECHR 2003–X).

Šajā lietā pirmās instances tiesa pieņēma Pārstrādes rūpnīcas prasību, ievērojot jaunatklātus apstākļus, un atcēla spriedumu, kas bija pasludināts par labu iesniedzējam. Taču lēmumu pašu par sevi kā nepamatotu atcēla augstāka līmeņa tiesas, kas atjaunoja sākotnējā sprieduma spēkā esamību. Tiesvedība tika izbeigta ar Ukrainas Augstākās Tiesas lēmumu 2004. gada 22. janvārī. Tādējādi no lietas materiāliem izriet, ka šī tiesvedība galarezultātā neietekmēja ne iesniedzējam par labu pasludinātā sprieduma spēkā esamību, ne arī sprieduma izpildi šai lietā.

Tādējādi Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar apgalvot, ka ir 6. panta 1. punkta pārkāpuma rezultātā cietušais Konvencijas 34. panta izpratnē attiecībā uz šo konkrēto tiesvedību. Tā norāda, ka sūdzība ir nepamatota Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35. panta 4. punktu.

4. Iesniedzējs arī iesniedza sūdzību saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu, ka tiesas nebija objektīvas un neatkarīgas iesniedzēja lietas izskatīšanā. Tas konkrēti norādīja, ka 1998. gadā valsts pārstāvjiem bija atļauts iejaukties tiesvedībā. Tas pats notika arī pēc iesniedzējam par labu pasludinātā sprieduma atjaunošanas, kad 2002. gadā, pēc iesniedzēja apgalvojuma, Ukrainas un Kazahstānas valsts varas iestādes iejaucās tiesvedības norisē, cenšoties atbrīvot Pārstrādes rūpnīcu no pienākuma samaksāt iesniedzējam savus parādus.

Valdība apgalvoja, ka laika posmā, kad Augstākā Arbitrāžas Tiesa apstiprināja iesniedzējam par labu pasludināto spriedumu, bija uzrakstītas vairākas vēstules Ukrainas premjerministram, kā arī tā laika Parlamenta spīkera vēstule tieši Augstākajai Arbitrāžas Tiesai. Tādējādi nebija nekādas cēloņsakarības starp, pēc iesniedzēja apgalvojuma, iejaukšanos un tiesvedības iznākumu lietā. Attiecībā uz šādiem gadījumiem 2002. gadā Valdība apgalvoja, ka jebkuri apgalvojumi par iespējamu ārvalsts pārstāvju ietekmi bija nepamatoti, jo Ukraina ir neatkarīga valsts, un citu valstu varas iestādēm nebija iespēju kontrolēt vai ietekmēt Ukrainas tiesnešu lēmumus. Valdība arī norādīja, ka visi lēmumi, kas tika pieņemti, galarezultātā bija iesniedzējam labvēlīgi. Visbeidzot Valdība norādīja, ka Latvijas valdība, kas bija iesniegusi Tiesai komentārus šajā lietā, vairākos gadījumos bija vērsusies ar lūgumiem pie Ukrainas varas iestādēm, tai skaitā tiesām un prokuroriem iesniedzēja interesēs.

Latvijas valdība izteica viedokli, ka iespējamās negatīvās sekas ekonomiskajai sadarbībai starp Kazahstānu un Ukrainu, ja iesniedzējs atgūtu savu parādu no Pārstrādes rūpnīcas, apstiprināja Ukrainas valsts varas iestāžu ieinteresētību panākt nacionālajās tiesās Pārstrādes rūpnīcai labvēlīgu lēmumu. Vēl jo vairāk, kā varēja secināt no lietas materiāliem, Kazahstānas amatpersona bija mēģinājusi ietekmēt Ukrainas tiesas. Visbeidzot tā apgalvoja, ka tiesas rīcība šajā lietā arī apstiprināja šīs bažas.

Iesniedzējs bija vienisprātis ar Latvijas valdību.

Tiesa norāda, ka šajā lietā kopš 1998. gada ir bijuši neskaitāmi, nosodāmi mēģinājumi no tiesas varai nepiederīgu institūciju puses iejaukties tiesvedībā abu pušu interesēs. Ievērojot, cik svarīga ir tiesu neatkarība sabiedrībā, kur valda likuma vara, Tiesa var tikai visnepārprotamākajā veidā nosodīt šādu iejaukšanos (skatīt Sovtransavto Holding v. Ukraine, Nr. 48553/99, § 80, ECHR 2002–VII). Taču Tiesa norāda, ka tiesvedība galarezultātā tika izbeigta par labu iesniedzējam. Tādējādi iesniedzējs nevar apgalvot, ka ir cietušais Konvencijas 34. panta izpratnē.

Tiesa secina, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. un 4. punktu.

5. Visbeidzot iesniedzējs iesniedza sūdzību, neatsaucoties uz jebkādu Konvencijas noteikumu, ka, neskatoties uz acīmredzamo Ukrainas tiesu un citu valsts varas iestāžu nelikumīgo darbību, visas tā sūdzības par šādām darbībām ir tikušas noraidītas un nav ierosināta neviena krimināllieta. Tas apgalvoja, ka Latvijas Uzņēmumu reģistra pārstāvji divas reizes bija piekukuļoti, lai sniegtu Ukrainas valsts varas iestādēm viltotu informāciju par iesniedzēja kompānijas statusu.

Latvijas valdība savos komentāros arī norādīja, ka Ukrainas valsts varas iestādes nebija izpildījušas savus pienākumus, kas noteikti 1992. gada 21. aprīļa starpvalstu divpusējā līgumā.

Ukrainas valdība atbildot norādīja, ka divpusējais līgums, uz kuru atsaucās Latvijas valdība, nebija jautājums, kas izskatāms šajā Tiesa, un ka bija daudzi starptautiski mehānismi jebkura, no starpvalstu līguma izrietoša strīda risināšanai.

Tiesa, izskatījusi šo sūdzību, neatrod neko lietas materiālos, kas varētu norādīt uz Konvencijas pārkāpumu. Tā secina, ka šī sūdzība ir nepamatota un noraidāma saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3. un 4. punktu.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi

atzīst par pieņemamām izskatīšanai iesniedzēja sūdzības par iesniedzējam par labu pieņemtā 1998. gada 10. aprīļa sprieduma atcelšanu, neizskatot tās pēc būtības,

atzīst iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai pārējā daļā.

Sekretāra vietnieks

Priekšsēdētājs

T.L.Early

J.-P.Costa

1 Tulkojumu veikusi LR Ārlietu ministrija.

2 UAH — Ukrainas naudas vienība grivna.

3 EUR 1,096,598.4544.

4 Agrāk Augstākā Arbitrāžas Tiesa (nosaukums mainīts saskaņā ar 2001. gada 21. jūnija grozījumiem attiecīgajā Kodeksā).

5 Kriminālprocesa Kodekss paredz četrus jurisdikcijas līmeņus: pirmā instance, apelācijas instance un divas kasācijas instances.

6 EUR 2,578,573.12.

7 EUR 1,096,598.45.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas otrās nodaļas spriedums lietā “Agrotehserviss pret Ukrainu”1

(iesniegums Nr. 62608/00) Strasbūra, 2005. gada 5.jūlijs

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Spriedumā var tikt veiktas redakcionālas izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Otrās nodaļas palātas sēdē šādā sastāvā): J.-P.Costa, priekšsēdētājs, tiesneši: I.Cabral Barreto, V.Butkevych, A.Mularoni, E. Fura-Sand­ström, D.Jočienė, D.Popović, un S.Dollé, nodaļas sekretāre,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2004. gada 19. oktobrī un 2005. gada 14. jūnijā pasludina šādu spriedumu, kas tika pieņemts pēdējā minētajā datumā:

PROCEDŪRA

1. Lietas pamatā ir pret Ukrainu vērsts iesniegums (Nr. 62608/00), ar kuru Latvijas-Ukrainas kopuzņēmums “Agrotehserviss” (iesniedzējs) ir vērsies Tiesā 2000. gada 30. jūnijā saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 34. pantu.

2. Iesniedzēju pārstāvēja A.Sidko, kop­uzņēmuma prezidents. Ukrainas valdību (Valdība) pārstāvēja tās pārstāvji — V.Lutkovska un Z.Bortnovska. Latvijas valdību pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam par labu pieņemtais galīgais un saistošais spriedums tika atcelts, pārkāpjot Konvencijas 6. panta 1. punktu un 1. Protokola 1. pantu.

4. Sūdzība tika nodota Tiesas Otrajai Nodaļai (Tiesas reglamenta 52. punkta 1. daļa). Nodaļas ietvaros saskaņā ar Tiesas reglamenta 26. punkta 1. daļu tika izveidota par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts).

5. Ar 2004. gada 19. oktobra lēmumu Tiesa atzina sūdzību par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

6. Iesniedzējs iesniedza savus komentārus par lietas būtību, bet Valdība komentārus neiesniedza (Tiesas reglamenta 59. punkta 1. daļa).

7. 2004. gada 1. novembrī Tiesa grozīja savu nodaļu sastāvu (Tiesas reglamenta 25. punkta 1. daļa). Lieta tika nodota izskatīšanai jaunizveidotajai Otrajai nodaļai (Tiesas reglamenta 52. punkta 1. daļa).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

8.Iesniedzējs — kompānija “Agrotehserviss” — ir Latvijas-Ukrainas kopuzņēmums, kas atrodas Rīgā un kas saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem ir juridiska persona.

9. 1992. gada 13. maijā saskaņā ar 1992. gada 21. aprīļa starpvaldību līgumu starp Latvijas Republiku un Ukrainu iesniedzējs noslēdza līgumu ar Hersonas pārstrādes rūpnīcu, kas vēlāk tika reorganizēta par akciju sabiedrību “Khersonnaftopererobka” (Pārstrādes rūpnīca). Saskaņā ar līgumu iesniedzējam bija jāpiegādā Pārstrādes rūpnīcai nafta, savukārt pēdējai bija jāpiegādā iesniedzējam naftas produkti.

10. 1996. gada 10. decembrī iesniedzējs iesniedza prasības pieteikumu Ukrainas Augstākajā Arbitrāžas Tiesā (Вищий арбітражний суд України — UAAT) pret Pārstrādes rūpnīcu par līgumsaistību nepildīšanu.

11. 1997. gada 7. februārī UAAT noraidīja iesniedzēja prasību sakarā ar noilguma iestāšanos. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

12. 1997. gada 2. septembrī Ukrainas Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģija, kas veic spriedumu, rīkojumu un lēmumu pārraudzību (Cудова колегія з перегляду рішень, ухвал, постанов Вищого арбітражного суду України — Pārskatīšanas kolēģija) pēc savas iniciatīvas pārskatīja 1997. gada 7. februāra lēmumu. Minētais lēmums tika atcelts, un lieta tika nosūtīta jaunai izskatīšanai.

13. 1997. gada 9. oktobrī UAAT noraidīja iesniedzēja prasību sakarā ar noilguma iestāšanos.

14. 1997. gada 26. novembrī iesniedzējs pārraudzības kārtībā pārsūdzēja šo lēmumu Pārskatīšanas kolēģijā. 1998. gada 30. janvārī Kolēģija atcēla 1997. gada 9. oktobra lēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai.

15. 1998. gada 10. aprīlī UAAT pieņēma lēmumu par labu iesniedzējam. Tiesa konstatēja, ka 1992. gada jūnijā iesniedzējs bija piegādājis atbildētājam 60 000 tonnu naftas, un tam bija jāsaņem pretī no atbildētāja 17852 tonnas naftas produktu. Tā kā produkti netika piegādāti, UAAT tos piesprieda par labu iesniedzējam. Tiesa piesprieda par labu iesniedzējam arī tiesas izdevumus UAH 10 0002 apmērā.

16. 1998. gada augustā iesniedzējs iesniedza prasību UAAT, lūdzot grozīt 1998. gada 10. aprīļa sprieduma izpildes kārtību. 1998. gada 26. augustā Tiesa pieņēma prasību un uzdeva Pārstrādes rūpnīcai izmaksāt iesniedzējam UAH7,011,1863 17,852 tonnu naftas produktu vietā.

17. 1998. gada 2. jūnijā Ukrainas Ģenerālprokuratūra (Генеральна Прокуратура України — ĢP) iesniedza apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Pārskatīšanas kolēģijā nolūkā panākt 1998. gada 10. aprīļa sprieduma atcelšanu. ĢP apgalvoja, ka iesniedzējs bija iesniedzis savu sākotnējo prasību pēc noteiktā termiņa beigām un nebija samaksājis tiesas nodevu. Tā arī apgalvoja, ka UAAT nebija ņēmusi vērā vairākus dokumentus.

18. 1998. gada 17. jūlijā Pārskatīšanas kolēģija noraidīja apelācijas protestu kā nepamatotu.

19. 1998. gada 31. augustā ĢP iesniedza apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Prezidijā (президія Вищого арбітражного суду України), lūdzot atcelt 1998. gada 10. aprīļa spriedumu iesniedzēja labā. ĢP uzskatīja, ka nebija pietiekami daudz pierādījumu tam, ka iesniedzējs bija 1992. gadā Pārstrādes rūpnīcai piegādātās naftas īpašnieks un ka UAAT bija kļūdījusies pieņemot lēmumu, ka sākotnējai prasībai nebija iestājies noilgums.

20. 1998. gada 26. novembrī UAAT Prezidijs pārraudzības kārtībā izdeva pavēli par tiesu ekspertīzes veikšanu.

21. Saskaņā ar 1998. gada 30. decembrī Kijevas Zinātniski pētnieciskā tiesu ekspertīzes institūta ekspertu slēdzienu iesniedzējs bija Pārstrādes rūpnīcai 1992. gadā piegādātās naftas īpašnieks.

22. 1999. janvārī (11. janvārī — saskaņā ar Valdības iesniegto informāciju) UAAT Prezidijs noraidīja ĢP apelācijas protestu kā nepamatotu un atstāja iepriekšējos UAAT lēmumus lietā negrozītus.

23.1999. gada 18. maijā ĢP iesniedza apelācijas protestu UAAT par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. ĢP norādīja, ka sākotnējās tiesvedības laikā tiesām nebija zināmi 1999. gada 6. maijā veiktās tiesu ekspertīzes rezultāti, un tādēļ lietu būtu nepieciešams pārskatīt.

24.1999. gada 15. jūnijā UAAT noraidīja šo apelācijas protestu kā nepamatotu. Tiesa atzīmēja, ka pēdējā tiesu ekspertīze bija apstiprinājusi tiesas 1998. gada 10. aprīļa lēmumā minētos secinājumus, kuri bija minēti arī 1999. gada 6. janvāra tiesas lēmumā.

25. 1999. gada 26. augustā ĢP iesniedza apelācijas protestu UAAT Pārskatīšanas kolēģijā par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. ĢP iesniedza tos pašus argumentus, ko tā bija minējusi savā 1999. gada 18. maija apelācijas protestā.

26. 1999. gada 4. oktobrī UAAT Pārskatīšanas kolēģija noraidīja apelācijas protestu kā nepamatotu un atstāja spēkā 1999. gada 15. jūnija lēmumu.

27. 1999. gada 21. decembrī ĢP iesniedza apelācijas protestu par lietas pārskatīšanu pārraudzības kārtībā UAAT Prezidijā, lai atceltu 1998. gada 10. aprīļa lēmumu, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam. Pamatojot savu apelācijas protestu, ĢP apgalvoja, ka tiesa bija kļūdaini noraidījusi tās agrāk iesniegtos apelācijas protestus un ka nebija pietiekamu pierādījumu iesniedzēja īpašumtiesībām uz naftu.

28. 2000. gada 28. janvārī UAAT Prezidijs pieņēma izskatīšanai ārkārtas apelāciju un atcēla 1998. gada 10. aprīļa lēmumu, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nebija iesniedzis pietiekamus pierādījumus, kas apstiprinātu viņa īpašuma tiesības uz 60 000 tonnām naftas, kas 1992. gadā tika piegādāti Pārstrādes rūpnīcai, un ka viņa sākotnējai prasībai bija iestājies noilgums.

29. 2000. gada 17. martā iesniedzējs lūdza UAAT priekšsēdētāju pārskatīt 2000. gada 28. janvāra lēmumu UAAT Plēnumā (пленум Вищого арбітражного суду України). Ar 2000. gada 26. jūlija vēstuli UAAT priekšsēdētāja vietas izpildītājs noraidīja iesniedzēja lūgumu kā nepamatotu.

30. 2001. gada jūnijā tika grozīti procesuālie tiesību akti, atļaujot kasācijas sūdzību iesniegšanu par UAAT pieņemtajiem lēmumiem Ukrainas Augstākajai Tiesai (Верховний Суд України) (skatīt tālāk attiecīgos nacionālos tiesību aktus).

31. 2001. gada 28. septembrī (26. oktobrī — saskaņā ar Valdības sniegto informāciju) iesniedzējs jaunās kasācijas sūdzības kārtībā par 2000. gada 28. janvāra lēmumu iesniedza sūdzību Ukrainas Augstākajai Tiesai.

32. 2002. gada 21. janvārī Ukrainas Augstākā Tiesa atcēla UAAT Prezidija 2000. gada 28. janvāra lēmumu un apstiprināja 1998. gada 10. aprīļa sprieduma, kas bija pieņemts par labu iesniedzējam, spēkā esamību. Tiesa konstatēja, ka prokuroriem nebija tiesību iesniegt ārkārtas apelācijas protestus Pārstrādes rūpnīcas interesēs, un atcēla visus UAAT pieņemtos lēmumus, kas bija pieņemti 1998.–2000. gadā ārkārtas pārraudzības kārtībā.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. 1991. gada 6. novembra Arbitrāžas procesa kodekss (iesnieguma iesniegšanas laikā spēkā esošajā redakcijā)

33. Attiecīgie Kodeksa panti noteica sekojošo:

91. pants

“Arbitrāžas tiesas sprieduma, pavēles vai lēmuma likumību vai pamatotību var pārskatīt uzraudzības kārtībā, balstoties uz puses iesniegtu iesniegumu vai prokurora vai viņa vietnieka iesniegtu protestu saskaņā ar šo Kodeksu un citiem Ukrainas likumiem.

Iesniegumu, kuru iesniegusi puse sprieduma, pavēles vai lēmuma pārskatīšanai uzraudzības kārtībā, izskata Krimas Autonomās Republikas Arbitrāžas Tiesas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks, apgabalu arbitrāžas tiesu, Kijevas pilsētas Arbitrāžas tiesas vai Sevastopoles pilsētas Arbitrāžas tiesas priekšsēdētāji vai viņu vietnieki, vai Augstākās Arbitrāžas Tiesas tiesnešu kolēģija spriedumu, pavēļu un lēmumu pārskatīšanai (turpmāk tekstā — kolēģija).

Tiesības iesniegt apelāciju par lietas izskatīšanu uzraudzības kārtībā ir šādām personām:

Ģenerālprokuroram un viņa vietniekiem ...;

Krimas Autonomās Republikas prokuroram, apgabala un Kijevas un Sevastopoles pilsētas prokuroram un viņa vietniekiem ...”

97. pants

“Augstākās Arbitrāžas Tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram vai viņa vietniekiem ir tiesības iesniegt apelāciju Augstākās Arbitrāžas Tiesas Prezidijā, lūdzot pārskatīt Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģijas spriedumu komerclietā ...”

B. 2001. gada 21. jūnija likums, kas grozīja Arbitrāžas procesa kodeksu

34. Šis likums izdarīja grozījumus un mainīja Arbitrāžas procesa kodeksa nosaukumu uz Komercprocesa kodeksu, grozījumiem stājoties spēkā ar 2001. gada 5. jūliju.

Likuma noslēguma un pārejas noteikumi nosaka:

9. “Augstākās Arbitrāžas Tiesas kolēģijas lēmumus, Augstākās Arbitrāžas Tiesas prezidija lēmumus, kas nav pārsūdzēti pirms šī Likuma stāšanās spēkā, kā arī Augstākās Arbitrāžas Tiesas plēnuma lēmumi ir galīgi, un tie var tikt pārsūdzēti Ukrainas Augstākajā Tiesā saskaņā ar Komercprocesa kodeksā noteiktajiem pamatiem un tajā noteiktajā kārtību.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. LIETAS IZSKATĪŠANAS ROBEŽAS

35. Pēc Tiesas lēmuma par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai iesniedzējs iesniedza savus komentārus par lietas būtību, kuros viņš atkārtoja visas savas sākotnējās sūdzības.

36. Valdība komentārus neiesniedza.

37. Tiesa atgādina, ka savā 2004. gada 19. oktobra galīgajā lēmumā par lietas pieņemamību izskatīšanai tā atzina par pieņemamām izskatīšanai iesniedzēja sūdzības saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu un 1. Protokola 1. pantu par 1998. gada 10. aprīlī viņam par labu pieņemtā galīgā un saistošā sprieduma atcelšanu. Tajā pašā laikā par nepieņemamām izskatīšanai tika atzītas visas pārējās iesniedzēja sūdzības, kas bija iesniegtas saskaņā ar iepriekšminētajiem pantiem. Tādējādi Tiesas izskatīšanai nodotās lietas izskatīšanas robežas ir sašaurinātas līdz tām sūdzībām, kuras ir atzītas par pieņemamām izskatīšanai.

II. KONVENCIJAS 6. PANTA 1. PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

38. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu un 1. Protokola 1. pantu iesniedzējs sūdzējās, ka galīgais un saistošais spriedums, kas tika pieņemts viņam par labu, tika atcelts pēc lietas pārskatīšanas uzraudzības kārtībā. 6. panta 1. punkts nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) tiesā.”

39. Valdība apgalvoja, ka tiesvedība iesniedzēja lietā beidzās ar Ukrainas Augstākās Tiesas spriedumu iesniedzēja labā. Vēl jo vairāk, lietas pārskatīšana pārraudzības kārtībā tika atcelta 2001. gada jūnijā pēc izmaiņām Ukrainas tiesību aktos.

40. Iesniedzējs apgalvoja, ka neskaitāmie apelācijas protesti par lietas pārskatīšanu, kurus iesniedza ĢP, kā arī viņam par labu pieņemtā sprieduma atcelšana pārkāpa viņa tiesības.

41. Ņemot vērā Tiesas iedibināto praksi šādos jautājumos, tas fakts, ka galarezultātā iesniedzēja prasības tika apmierinātas, pats par sevi nelikvidē juridiskās nenoteiktības sekas, kuras iesniedzējam bija jāpacieš divu gadu laikā pēc tam, kad tika atcelts 1998. gada 10. aprīļa galīgais spriedums (skatīt, mutatis mutandis, Ryabykh v.Russia (Rjabihs pret Krieviju), Nr.52854/99, §49, ECHR2003‑X), ievērojot arī to, ka Valsts nepiedāvāja nekādu kompensāciju par materiālajiem zaudējumiem vai morālo kaitējumu, kas tika iesniedzējam nodarīti ar sprieduma atcelšanu.

42. Izmantojot 1998. gada 10. aprīļa sprieduma atcelšanai pārraudzības mehānismu, Augstākās Arbitrāžas Tiesas prezidijs pārkāpa tiesiskās paļāvības principu un iesniedzēja “tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā” saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu.

43. Tādējādi ir noticis šī panta pārkāpums.

III. 1. PROTOKOLA 1. PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

44. Iesniedzējs sūdzējās, ka iesniedzējam par labu pieņemtā galīgā un saistošā tiesas lēmuma atcelšana pārkāpta viņa tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Viņš atsaucās uz 1. Protokola 1. pantu, kas nosaka sekojošo:

“Jebkurai fiziskai ... personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem...”

45. Tiesa atgādina, ka spriedumā noteiktā parāda summa var tikt uzskatīta par “īpašumu” 1. Protokola 1. panta izpratnē (skatīt, citu starpā, Burdov v. Russia (Burdovs pret Krieviju), Nr. 59498/00, § 40, ECHR 2001-IV un tajā minētās lietas). Vēl jo vairāk, šī sprieduma atcelšana pēc tam, kad tas jau kļuvis galīgs un nepārsūdzams, ir jāuzskata par iejaukšanos sprieduma saņēmēja tiesībās uz īpašuma izmantošanu (skatīt Brumărescu v. Romania (Brunaresku pret Rumāniju), 1999. gada 28. oktobra spriedums, Reports1999‑VII, § 74).

46. Taču šajā lietā nepamatota nenoteiktība tika radīta attiecībā uz iesniedzēja tiesībām uz spriedumā noteikto galīgo parāda summu, jo laika posmā no 1998. gada jūnija līdz 2002. gada janvārim to nepārtraukti apstrīdēja ĢP, izmantojot ārkārtas pārraudzības procedūru.

47. Tādējādi ir noticis Konvencijas 1. Protokola 1. panta pārkāpums.

IV. KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANA

48. Konvencijas 41. pants nosaka, ka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

A. Zaudējumi

49. Iesniedzējs pieprasīja UAH 431,451,7454 materiālo zaudējumu atlīdzināšanai un UAH 500,000,0005 morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

50. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja prasība par taisnīgu atlīdzību ir attiecināma uz visu viņa sūdzību kopumu, kamēr Tiesa bija atzinusi par pieņemamu izskatīšanai tikai vienu no šīm sūdzībām. Tādēļ Valdība aicināja Tiesu noteikt taisnīgas atlīdzības apjomu uz taisnīgiem pamatiem un ņemt vērā to, ka Ukrainā bija atcelta sprieduma pārraudzības kārtība un ka tiesvedības rezultāts bija labvēlīgs iesniedzējam.

51. Tiesa piezīmē, ka iesniedzēja prasība par zaudējumu atlīdzināšanu attiecas uz spriedumā noteikto neatmaksāto parādu, kas ir jautājums, kura izlemšana Tiesas lēmumā par lietas pieņemamību izskatīšanai tika uzskatīta par pāragru. Pārkāpums, kuru Tiesa ir konstatējusi šajā lietā, ir saistīts tikai ar tiesiskās paļāvības trūkumu. Tādējādi jautājums par materiālo zaudējumu apmēra noteikšanu nepastāv. Paliek jautājums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Tiesa, balstoties uz taisnīgiem pamatiem, šajā prasības daļā piespriež iesniedzējam 5000 eiro (EUR).

B. Izmaksas un izdevumi

52. Iesniedzējs šajā prasības daļā neizvirzīja nekādas prasības. Tādējādi Tiesa atlīdzību nepiespriež.

C. Likumiskie procenti

53. Tiesa nolemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, kurai pieskaitāmi trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA VIENPRĀTĪGI:

1. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 1. Protokola 1. panta pārkāpums;

3.Nolemj

(a) ka atbildētājai Valstij triju mēnešu laikā no dienas, kad spriedums saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu kļūs galīgs, jāsamaksā iesniedzējam 5000 eiro (pieci tūkstoši eiro) morālā kaitējuma atlīdzināšanai, kas ir konvertējami Valsts atbildētājas valūtā pēc kursa, kas piemērojams maksājuma veikšanas dienā, un papildus jebkādu nodokli, kas varētu būt maksājams;

(b) ka, sākot ar iepriekšminētā triju mēnešu termiņa notecējumu līdz samaksas veikšanai šī naudas summa ir palielināma par gada procentu likmi, kas ir vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevumu procentu likmi šajā periodā, kurai pieskaitāmi trīs procenti;

4. Noraida prasību par taisnīgas atlīdzības noteikšanu pārējā daļā.

Taisīts angļu valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2005. gada 5. jūlijā atbilstoši Tiesas reglamenta 77. punkta 2. un 3. daļai.

Sekretāre
S. Dollé

Priekšsēdētājs
J.-P. Costa

1 Tulkojumu veikusi LR Ārlietu ministrija.

2 Ukraiņu grivnas.

3 1,096,598.4544 EUR.

4 EUR 66,377,191.54.

5 EUR 76,923,976.92.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas bijušās pirmās nodaļas spriedums lietā “Baklanovs pret Krieviju”1

(iesniegums Nr. 68443/01) Strasbūra, 2005. gada 9. jūnijs

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Spriedumā var tikt veiktas redakcionālas izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (bijušās pirmās nodaļas palātas sēdē šādā sastāvā):

C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, tiesneši: P.Lorenzen, G.Bonello, F.Tulkens, N.Vajić, A.Kovler, V.Zagrebelsky un S.Nielsen, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2004. gada 16. septembrī un 2005. gada 19. maijā pasludina šādu spriedumu, kas tika pieņemts pēdējā minētajā datumā:

PROCEDŪRA

1. Lietas pamatā ir pret Krievijas Federāciju vērsts iesniegums (Nr. 68443/01), ar kuru Latvijas pilsonis Viktors Mihailovičs Baklanovs (“iesniedzējs”) ir vērsies Tiesā 2001. gada 23. martā saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 34. pantu.

2. Iesniedzēju pārstāvēja A.N.Gurovs, Maskavā praktizējošs advokāts. Krievijas Valdību (“Valdība”) pārstāvēja P.A.Laptevs, Krievijas Federācijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību Tiesā.

3. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam piederošās naudas konfiskācija ir tikusi veikta uz tiesiski nepamatota sprieduma pamata.

4. Sūdzība tika nodota Tiesas Pirmajai Nodaļai (Tiesas reglamenta 52. punkta 1. daļa). Nodaļas ietvaros saskaņā ar Tiesas reglamenta 26. punkta 1. daļu tika izveidota par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts).

5. Ar 2003. gada 6. maija lēmumu Tiesa atzina sūdzību par pieņemamu izskatīšanai.

6. 2004. gada 1. novembrī Tiesa grozīja savu nodaļu sastāvu (Tiesas reglamenta 25. panta 1. punkts), taču šī lieta palika izskatīšanai bijušās Pirmās nodaļas ietvaros izveidotajā palātā.

7. Gan iesniedzējs, gan Valdība iesniedza savus komentārus par lietas būtību (Reglamenta 59. punkta 1. daļa). Tā kā palāta pēc konsultācijām ar Pusēm nolēma, ka nav nepieciešama noklausīšanās par lietu pēc būtības (Reglamenta 59. punkta 3. daļa in fine), Puses atbildes uz otras puses komentāriem iesniedza rakstiski. Turklāt trešās puses komentāri tika saņemti no Latvijas valdības, kas izmantoja savas tiesības iesaistīties procesā (Konvencijas 36. panta 1. punkts un Tiesas reglamenta 44. punkta 1. (b) daļa). Valdība — atbildētāja sniedza atbildes uz šiem komentāriem (Tiesas reglamenta 44. punkta 5. daļa).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

8. Iesniedzējs ir dzimis 1957. gadā un dzīvo Rīgā.

9. 1997. gadā viņš nolēma pārcelties no Latvijas uz Krieviju. Viņš uzsāka sarunas par nekustamā īpašuma darījumu ar aģentu, kas darbojas Maskavā.

10. 1997. gada 20. martā iesniedzējs no saviem bankas rēķiniem noņēma 250 000 ASV dolāru (“USD”) skaidrā naudā un lūdza savu paziņu B. nogādāt naudu Maskavā.

11. Tajā pašā dienā B. ieradās lidostā “Šeremetjevo –1” . Viņš nedeklarēja naudu muitas kontrolpunktā un tika apsūdzēts kontrabandā.

12. 2000. gada 13. septembrī Maskavas Golovinskas rajona tiesa atzina B. par vainīgu kontrabandā pēc Kriminālkodeksa 188.-1 panta un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti. Attiecībā uz naudu sprieduma lemjošajā daļā tiesa noteica, ka:

“USD 250 000, kas atrodas Šeremetjevo Muitas pārvaldē, ir konfiscējami par labu Valsts kasei kā kontrabandas objekts.”

13. Apelācijas sūdzībā B. advokāts norādīja, ka Golovinskas rajona tiesa nebija norādījusi nekādu juridisku pamatu lēmumam par konfiskāciju. Viņš apgalvoja, ka nauda bija pievienota krimināllietai kā pierādījums un ka neviens attiecīgais likums neparedzēja tās konfiskāciju. Vēl jo vairāk, likumīgi iegūtie līdzekļi bija jāatgriež to īpašniekiem. B. advokāts arī apgalvoja, ka Kriminālkodeksa 188.-1 pants neparedzēja tādu sankciju kā mantas konfiskācija.

14.2000. gada 25. oktobrī Maskavas pilsētas tiesa apelācijas sūdzību noraidīja. Attiecībā uz naudu tiesa noteica, ka:

“USD 250 000, kas bija kontrabandas objekts, tika likumīgā kārtā konfiscēti par labu Valsts kasei.”

15. 2002. gada 1. jūlijā Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks iesniedza iesniegumu par spriedumu pārbaudi uzraudzības kārtībā. Viņš apgalvoja, ka kontrabandas ceļā ievestā nauda varēja tikt konfiscēta vienīgi gadījumā, ja tiktu pierādīts, ka tā iegūta noziedzīgā ceļā.

16. 2002. gada 18. jūlijā Maskavas pilsētas tiesas prezidijs noraidīja iesniegumu, pamatojoties uz to, ka 1978. gadā izdotais PSRS Augstākās Tiesas Plēnuma lēmums atļāva konfiscēt kontrabandas preces, kas bija pievienotas krimināllietas materiāliem kā lietiskie pierādījumi.

17.2002. gada 15. augustā Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks iesniedza vēl vienu iesniegumu par pārbaudi uzraudzības kārtībā, apgalvojot, cita starpā, ka 1978. gada lēmums neatbilst tā vietā vēlāk pieņemtajiem tiesību aktiem. Taču konkrēti nenorādītā datumā Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks savu iesniegumu atsauca.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

18. 1980. gada Kriminālkodeksa 169.-1 pants, kas bija spēkā no 1994. gada 15. jūlija līdz 1996. gada 31. decembrim, noteica, ka:

“Par ievērojama skaita preču vai citu priekšmetu pārvietošanu pāri [Valsts] robežai… apejot muitas kontroli… vai tās nedeklarējot vai izmantojot viltotus muitas dokumentus … soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem… un pāri robežai vesto preču un citu priekšmetu konfiskāciju...”

18. 1996. gada Kriminālkodeksa (“KK”) 188.-1 pants nosaka, ka:

“Par kontrabandu, t.i., ievērojama skaita preču un citu priekšmetu pārvietošana pāri Krievijas Federācijas muitas robežai… bez atbilstošas muitas kontroles vai apzināti apejot šādu kontroli, vai ar dokumentu vai identifikācijas līdzekļu izmantošanu krāpnieciskos nolūkos, vai pārkāpjot deklarēšanas noteikumus, ir soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.”

19. 1993. gada Muitas kodeksa 279. pants, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, noteica, ka:

“Par preču, kuras tiek pārvietotas pāri muitas robežai, nedeklarēšanu vai nepietiekamu deklarēšanu, kurā nav kontrabandas pazīmju, soda ar naudas sodu 100 līdz 200 procentu apmērā no preču vērtības, kuras sastāda nodarījuma objektu, ar vai bez to konfiskācijas…”

20. 1960. gada Kriminālprocesa kodekss (“KPK”), kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, noteica šādus noteikumus:

83. pants. Lietiskie pierādījumi

“Lietiskie pierādījumi ir priekšmeti, kas noderējuši par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīkiem, saglabājuši noziedzīga nodarījuma pēdas vai kas bijuši par noziedzīgās darbības objektu. [Lietiskie pierādījumi ietver arī] noziedzīgā ceļā iegūtu naudu un citas nozieguma rezultātā iegūtas vērtslietas, kā arī jebkurus citus priekšmetus, kas var palīdzēt atklāt noziegumu, noskaidrot faktiskos apstākļus, atklāt vainīgo vai atspēkot apsūdzību, vai mīkstināt atbildību.”

86. pants. Rīcība ar lietiskajiem pierādījumiem, izšķirot krimināllietu

“Rīcībā ar krimināllietā izmantotajiem lietiskajiem pierādījumiem ir jānosaka spriedumā… un:

1. apsūdzētajam piederošie nozieguma rīki instrumenti ir konfiscējami un nododami kompetentu iestāžu rīcībā vai iznīcināmi;

2. apgrozībā aizliegti priekšmeti tiek nodoti kompetentu iestāžu rīcībā vai iznīcināti;

3. priekšmeti, kam nav vērtības vai pielietojuma, ir iznīcināmi vai atdodami atpakaļ ieinteresētām personām vai iestādēm, ja tās izsaka tādu vēlēšanos;

4. noziedzīgā kārtā iegūta nauda un citas vērtības ir konfiscējamas; pārējie priekšmeti ir atdodami to likumīgajiem īpašniekiem, vai, ja to īpašnieki nav zināmi, tie kļūst par Valsts īpašumu. Strīdi par īpašumtiesībām uz šādiem priekšmetiem tiek atrisināti civiltiesiskā kārtā;

5. dokumenti, kas kalpo par lietiskajiem pierādījumiem, tiek turēti lietas materiālos, līdz lietas materiāli tiek nodoti arhīvā vai tiek nodoti ieinteresētām iestādēm.”

21. 1978. gada 3. februāra PSRS Augstākās Tiesas Plēnuma lēmums Nr. (“Augstākās Tiesas lēmums”, “Lēmums”) nosaka:

“...Lai nodrošinātu likumu vienotu un pareizu piemērošanu kontrabandas lietās, Augstākās Tiesas Plēnums nolemj, [ka]: …

7. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu kontrabandas priekšmeti ir konfiscējami kā lietiskie pierādījumi...”

22. 1994. gada Civilkodeksa (“CK”)243.-1 pants nosaka, ka:

“Likumā noteiktos gadījumos personai var tikt atņemts tās īpašums bez kompensācijas saskaņā ar tiesas spriedumu kā sods par noziegumu vai citu nodarījumu (konfiskācija)...”

23. 1998. gada 10. jūnijā Augstākās Tiesas Prezidijs uzraudzības kārtībā izskatīja krimināllietu pret Petrenko, kas bija notiesāts par ievērojama ārvalsts valūtas daudzuma kontrabandu Krievijā. Pēc notiesāšanas tiesa, kas izskatīja krimināllietu, atgrieza naudu, kas bija iekļauta lietā kā pierādījums, tās īpašniekam Petrenko. Augstākā Tiesa atcēla spriedumu, konstatējot, ka naudu bija jāuzskata par nozieguma rīku un kā tāda tā bija jākonfiscē saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 86.-1 pantu.

24. 2004. gada 8. jūlijā Konstitucionālā Tiesa atzina, ka Kriminālprocesa kodeksa 86.-1 pants atbilst konstitūcijai, lai gan tas atļāva konfiscēt nozieguma rīkus, piemēram, kontrabandas naudu, kas atradās citu personu, nevis apsūdzētā, īpašumā. Konstitucionālā Tiesa norādīja, ka:

“Kriminālprocesa kodeksa 86.-1 pantā … ietvertā norma … palīdz krimināllietu ietvaros Krievijai izpildīt tās starptautisko tiesību saistības, neanulējot krimināltiesiskās normas, kas atļauj piemērot konfiskāciju kā sodu un tādējādi procesuāli noregulē konfiskāciju attiecībā uz [starptautiskajiem instrumentiem naudas atmazgāšanas un noziedzības kontroles jomā].

...

Tiesa [kas izskata krimināllietas] ir tā, ... kas var noteikt [kontrabandas priekšmetu] procesuālo statusu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 86.-1 pantu...”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. KONVENCIJAS 1. PROTOKOLA
1. PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

25. Atsaucoties uz Konvencijas 1. Protokola 1. pantu iesniedzējs sūdzas, ka Golovinskas rajona tiesa konfiscēja viņa kā nevainīgās puses naudu bez jebkāda likumā norādīta tiesiska pamata. 1. Protokola 1. pants nosaka sekojošo:

“Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas ir noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm un lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

26. Savos komentāros pirms lietas pieņemšanas izskatīšanai pēc būtības Valdība nekomentēja sūdzības pieņemamību vai būtību, bet informēja Tiesu, ka Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks bija “spēris soļus, lai atjaunotu iesniedzēja tiesības, kas, iespējams, bija tikušas pārkāptas”, un ka tiesvedība nacionālajā tiesā ir tikusi atjaunota.

Lietas izskatīšanas pēc būtības stadijā Valdība norādīja, ka iesniedzēja naudai tika uzlikts arests saskaņā ar likumiem, kas atzina kontrabandu par krimināli sodāmu nodarījumu. Valdība atsaucās uz lietu AGOSI pret Apvienoto Karalisti (1986. gada 24. oktobra spriedums, Sērija A Nr. 108), apgalvojot, ka šādi likumi var tikt uzskatīti par īpašuma izmantošanas likumīgu kontroli. Līdzsvars starp valdības izmantotajiem līdzekļiem, īstenojot šādu kontroli, un iesniedzēja interesēm netika izjaukts. Vēl jo vairāk, nododot naudu B., iesniedzējs ļoti labi zināja vai arī viņam vajadzēja zināt, ka liela skaidras naudas apjoma pārvešana pāri robežai bija pakļauta īpašiem noteikumiem. Tādējādi viņš bija vainīgs vismaz nevērībā.

27. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja nauda bija pievienota krimināllietas materiāliem kā lietiskais pierādījums saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 83. pantu. Golovinskas rajona tiesa atzina, ka nauda tika ievesta kontrabandas ceļā un bija nodarījuma objekts. Tādēļ tiesa pamatoti konfiscēja naudu kā kontrabandas objektu par labu Valsts kasei. Šādu praksi apstiprināja 1978. gada Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumā ietvertās vadlīnijas, saskaņā ar kurām kontrabandas objekti kā pierādījumi ir konfiscējami par labu Valsts kasei. Konvencijas izpratnē lēmums ir uzskatāms par “likumu”.

28. Vēl jo vairāk, iesniedzēja nauda ir jāuzskata par “noziedzīgi iegūtu” Kriminālprocesa kodeksa 86.-4 panta izpratnē, jo tā nonāca Krievijas teritorijā B. izdarītā nodarījuma rezultātā. Noziedzīgā ceļā ievestu priekšmetu īpašnieki zaudē savas tiesības uz šiem priekšmetiem.

29. Valdība atsaucās uz lietu Krievijas Federācija pret Petrenko (22. paragrāfs iepriekš), apgalvojot, ka kontrabandas priekšmetu konfiskācija, kas izmantoti kā pierādījumi krimināllietā, ir iedibināta tiesas prakse.

30. Visbeidzot, Valdība uzsvēra, ka Konstitucionālās Tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apstiprināja tās argumentus.

2. Iesniedzējs

31. Iesniedzējs atzina, ka kontrabandas ceļā ievesto priekšmetu konfiskācija var tikt uzskatīta par īpašuma izmantošanas kontroli. Taču šādai kontrolei ir jābūt paredzētai ar likumu. Krievijas likumi, kas bija spēkā B. nodarījuma un iesniedzēja naudas konfiskācijas laikā, šādu līdzekli neparedzēja. Patiešām Golovinskas rajona tiesas spriedums konkrēti nenorādīja, uz kāda juridiska pamata nauda ir jākonfiscē.

32. Tālāk iesniedzējs atzina, ka nauda bija pievienota krimināllietas materiāliem kā lietiskais pierādījums. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 86. pantu noziedzīgā ceļā iegūtā nauda un citi rīki ir konfiscējami, bet citi priekšmeti ir jāatgriež to likumīgajiem īpašniekiem. Tiesa nekonstatēja, ka nauda bija iegūta noziedzīgā ceļā. Tādējādi tā bija jāuzskata par “citiem priekšmetiem” un jāatgriež iesniedzējam — tās likumīgajam īpašniekam.

33. Iesniedzējs apgalvoja, ka Valdības atsauce uz Augstākās Tiesas Plēnuma Lēmumu bija nevietā. Pēc viņa apgalvojuma, padomju likumi krimināltiesību jomā, kas bija spēkā 1978. gadā, tiešām paredzēja kontrabandas ceļā ievesto priekšmetu konfiskāciju. Taču Krievijas likumi krimināltiesību jomā, kas bija spēkā B. nodarījuma laikā, šādu normu nesaturēja. Vēl jo vairāk, Augstākās Tiesas Plēnums nav likumdošanas institūcija. Tas var tikai skaidrot esošos likumus, neizkropļojot to pamatjēgu. Tādējādi Augstākās Tiesas Lēmumu nevar uzskatīt par pamatu konfiskācijai.

34. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka likumi/tiesību akti civiltiesību jomā, proti, Civilkodeksa 243. pants vienīgi atļauj konfiskāciju kā sodu par noziegumu. Tā kā B. nodarījumu — kontrabandu saskaņā ar Kriminālkodeksa 188.-1 pantu nevarēja sodīt ar konfiskāciju, šī sankcija bija nelikumīga.

B. Trešās puses komentāri

35. Latvijas Valdība uzskatīja, ka ir noticis iesniedzēja tiesību pārkāpums.

36. Tā īpaši uzsvēra, ka attiecīgajā laika posmā Krievijas tiesību akti neparedzēja konfiskāciju, tā kā tā tika piemērota šajā lietā. Tādējādi Kriminālkodeksa 188.-1 pants neparedzēja konfiskāciju kā sankciju par kontrabandu.

37. Attiecībā uz Augstākās Tiesas Plēnuma Lēmumu to nevarēja uzskatīt par “likumu” šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tiesiskā valstī Augstākās Tiesas Plēnuma lēmumi nevar līdzināties vai aizvietot parlamenta pieņemtos likumus. Vēl jo mazāk Augstākā Tiesa var pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar likumiem. Tālāk, parlaments ne tikai pats nebija pieņēmis noteikumus, kas noteiktu kontrabandas ceļā ievesto priekšmetu konfiskāciju, bet arī nebija deleģējis pilnvaras pieņemt šādu noteikumu kādai citai institūcijai. Visbeidzot, saskaņā ar 1978. gada lēmumu, kontekstā ar septiņdesmito gadu likumiem krimināltiesību jomā, kontrabandas ceļā ievestie priekšmeti varēja tikt konfiscēti vienīgi tad, ja tika pierādīts, ka tie ir iegūti noziedzīgā veidā. Krievijas varas iestādes nekad nebija griezušās pie Latvijas varas iestādēm ar jautājumu, vai iesniedzējs bija ieguvis naudu noziedzīgā veidā.

C. Tiesas vērtējums

38. Starp pusēm nepastāv strīds par to, ka iesniedzēja naudas konfiskāciju var uzskatīt par iejaukšanos viņa īpašuma tiesībās Konvencijas 1. Protokola 1. panta izpratnē. Tādējādi Tiesa tiek lūgta izvērtēt, vai iejaukšanās bija attaisnota saskaņā ar šī noteikuma prasībām.

39. 1. Protokola 1. panta pirmā un vissvarīgākā prasība ir tā, ka jebkurai valsts varas iestādes iejaukšanās īpašuma tiesību mierīgā izmantošanā ir jābūt likumīgai: pirmās rindkopas otrajā teikumā tiek pieļauta īpašuma atņemšana, tikai pastāvot “apstākļiem, kas ir noteikti likumā”, un otrajā rindkopā tiek atzīts, ka valstīm ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu, piemērojot “likumus”. Vēl jo vairāk, likuma vara kā viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem ir ietverta visos Konvencijas pantos. No tā izriet, ka jautājums, vai sabiedrības vispārējās intereses un indivīda pamattiesību aizsardzības prasības atrodas taisnīgā līdzsvarā, kļūst būtisks vienīgi tad, ja ir konstatēts, ka attiecīgā iejaukšanās ir bijusi paredzēta ar likumu un nav bijusi patvarīga (skatīt Iatridis pret Grieķiju, 1999. gada 25. marta spriedums, Reports of Judgments and Decisions 1999-II, § 58).

40. Runājot par “likumu”, 1. Protokola 1. pants atsaucas uz to pašu jēdzienu, kas atrodams arī citur Konvencijā (skatīt Špačeks, s.r.o. pret Čehijas Republiku, Nr. 26449/95, § 54, 1999. gada 9. novembris).

41. Šis jēdziens vispirms nosaka, ka apstrīdētajiem pasākumiem ir jābūt balstītiem uz nacionālajiem likumiem. Tas attiecas arī uz attiecīgā likuma kvalitāti, nosakot, ka tam ir jābūt pieejamam ieinteresētajām personām, precīzam un iepriekš paredzamam (skatīt Beijelers pret Itāliju [GC], Nr. 33202/96, § 109, ECHR 2000‑I).

42. Izvērtējot likumīguma prasību šajā lietā, Tiesa atgādina, ka līdz 1996. gada 31. decembrim spēkā esošais 1960. gada Kriminālkodeksa 169.-1 pants skaidri noteica “preču un citu pāri robežai pārvestu priekšmetu konfiskāciju…”. Līdzīgā kārtā 1993. gada Muitas kodeksa 279. pants paredzēja iespēju konfiscēt preces, kas pārvestas pāri robežai apstākļos, kas nevar tikt klasificēti kā kontrabanda. Bez tam Augstākās Tiesas Plēnums savā 1978. gada Lēmumā paskaidroja, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem kontrabandas priekšmeti, kas izmantoti kā lietiskie pierādījumi, ir konfiscējami.

43. Taču Tiesa atgādina, ka līdz ar 1996. gada Kriminālkodeksa stāšanos spēkā konfiscēto preču konfiskāciju vairs nenosaka kodeksa normas. Tiesas pienākums nav censties noteikt likumdevēja nodomus jaunā Kriminālkodeksa projekta izstrādes laikā, taču Kriminālkodeksa 188-1 pants, kas bija par pamatu B. notiesāšanai, šajā lietā nevarēja kalpot par juridisku pamatu iesniedzēja naudas konfiskācijai.

44. Attiecībā uz 1960. gada Kriminālprocesa kodeksa normām, kas attiecas uz šo lietu (skatīt 20. punktu iepriekš), Tiesa atgādina, ka nozieguma rīki, kas pieder apsūdzētajam ( 86.-1 pants), kā arī noziedzīgā ceļā iegūta nauda un citi līdzekļi ir konfiscējami, kamēr pārējie priekšmeti ir atgriežami to likumīgajam īpašniekam ( 86.-4 pants). Nav ticis apstrīdēts, kā arī tam nav pierādījumu, ka iesniedzēja nauda bija “iegūta noziedzīgā ceļā”, un arī neliekas, ka nacionālās tiesas to ievēroja, nolemjot konfiscēt minēto summu. Tādējādi nav skaidrs, kāds cits juridisks pamats, izņemot Augstākās Tiesas Lēmumu, kas, šķiet, attiecas uz tiesību aktiem, kas vairs nav spēkā, kalpoja tam par juridisko pamatu. Tik tiešām, Valdība ir atsaukusies uz Augstākās Tiesas Prezidija 1998. gada 10. jūnija lēmumu, saskaņā ar kuru noteiktas summas ārvalstu valūtā tika konfiscētas pēc tam, kad to īpašnieks tika notiesāts par kontrabandu. Atstājot malā faktu, ka šis lēmums attiecas uz vēlāku laika posmu, Tiesa piezīmē, ka šāda konfiskācija ir skaidri paredzēta Kriminālprocesa kodeksa 86.-1 pantā, kas piemērojams nozieguma rīkiem, kas pieder apsūdzētajai personai — situācija, kas ir savādāka nekā šajā lietā.

45. Visbeidzot, attiecībā uz Krievijas Konstitucionālās Tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu, uz kuru Valdība arī ir atsaukusies. Tiesa atgādina, ka iesniedzēja naudas konfiskācija notika vairākus gadus pirms šī sprieduma pasludināšanas. Tādējādi tas nevar sniegt iedibinātu nacionālo tiesību aktu interpretāciju, uz kuras pamata varētu tikt veikta konfiskācija.

46. Tiesa atzīst, ka tās iespējas izskatīt atbilstību nacionālajiem tiesību aktiem ir ierobežotas, jo interpretēt un piemērot šos aktus pirmām kārtām ir nacionālo varas iestāžu pienākums. Taču attiecībā uz nacionālo tiesu nespēju atsaukties uz jebkādām likuma normām, lai pamatotu ievērojamas naudas summas konfiskāciju un acīmredzamo tiesu prakses nekonsekvenci attiecībā uz nacionālo tiesību aktu piemērošanu, Tiesa uzskata, ka minētais likums nebija formulēts pietiekami precīzi, lai dotu iespēju iesniedzējam minētajos apstākļos pienācīgi paredzēt savas darbības sekas. Jāsecina, ka iejaukšanās iesniedzēja īpašuma izmantošanā nevar tikt uzskatīta par likumīgu Konvencijas 1. Protokola 1. panta izpratnē. Šis secinājums nerada nepieciešamību noteikt, vai sabiedrības vispārējās intereses un indivīda pamattiesību aizsardzības prasības atradās taisnīgā līdzsvarā.

47. Tādējādi 1. Protokola 1. pants ir ticis pārkāpts.

II. KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANA

48. Konvencijas 41. pants nosaka, ka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A.Nemateriālie zaudējumi

49. Iesniedzējs pieprasīja 100 000 EUR (eiro) kā kompensāciju par nemateriālajiem zaudējumiem. Viņš norādīja, ka, tā kā viņa nauda tika konfiscēta, viņš nevarēja iegādāties Maskavā dzīvokli. Ja viņš būtu pārcēlies uz Maskavu, viņam būtu bijusi iespēja atkal apvienoties ar savu slimo, veco tēvu pirms tēva nāves pansionātā 2003. gada jūnijā.

50. Valdība noraidīja šo prasību kā “neiedomājamu”.

51. Tiesa uzskata, ka iesniedzējam ir nodarīts nemateriāls zaudējums konstatētā Konvencijas pārkāpuma rezultātā, kuru nevar vērst par labu vienīgi ar Tiesas konstatējumu par notikušu pārkāpumu. Taču konkrēti pieprasītā summa ir pārmērīga. Veicot savu novērtējumu uz pielīdzināma pamata, kā to nosaka Konvencijas 41. pants, Tiesa piešķir iesniedzējam 3000 eiro.

B. Materiālie zaudējumi

52. Iesniedzējs neiekļāva savā prasībā, kas iesniegta saskaņā ar 41. pantu, nelikumīgi konfiscēto summu, tas ir, 250 000 ASV dolāru.

53.Taču viņš izvirzīja prasību par 57988,88 ASV dolāriem. Pēc iesniedzēja aprēķiniem, šī summa bija peļņa, kuru Valsts bija ieguvusi, nelikumīgi aizturot viņa naudu laika posmā līdz 2003. gada 1. jūlijam.

54. Pēc Valdības apgalvojuma arī šī prasība bija “neiedomājama”.

55. Tiesa uzskata, ka prasība ir saistīta ar nelikumīgi konfiscētās naudas summas restitūciju, kuru iesniedzējs vēl nav pieprasījis. Tādējādi Tiesa nevar apmierināt šo prasību.

56. Tādējādi šajā prasības daļā Tiesa atlīdzību nepiespriež.

C. Izmaksas un izdevumi

57. Šajā prasības daļā iesniedzējs neizvirzīja nekādas prasības. Tādējādi šajā prasības daļā Tiesa atlīdzību nepiespriež.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 1. Protokola 1. panta pārkāpums;

2. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu

(a) ka trīs mēnešu laikā, skaitot no dienas, ar kuru spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu, atbildētājai valstij ir jāsamaksā iesniedzējam 3000 eiro (trīs tūkstoši eiro) nemateriālie zaudējumi, kas ir konvertējami Latvijas latos pēc kursa, kas piemērojams šīs summas izmaksas dienā, un papildus jebkādu nodokli, kas varētu būt maksājams;

(b) ka, sākot ar iepriekšminētā triju mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai šī naudas summa ir palielināma par gada procentu likmi, kas ir vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevumu procentu likmi, plus trīs procenti;

3. Noraida pārējās iesniedzēja prasības par taisnīgu atlīdzību.

Taisīts angļu valodā un pēc tam rakstveidā paziņots 2005. gada 9. jūnijā, atbilstoši Tiesas reglamenta 77. punkta 2. un 3. daļai.

Sekretārs
Søren Nielsen

Priekšsēdētājs Christos Rozakis

Šim spriedumam saskaņā ar Konvencijas 45. panta 2. punktu un Tiesas reglamenta 74. punkta 2. daļu ir pievienots tiesneša Kovlera atšķirīgais viedoklis.

C.L.R.

S.N.

TIESNEŠA KOVLERA ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Man par lielu nožēlu, es nevaru piekrist palātas vairākuma secinājumam, ka ir noticis Konvencijas 1. Protokola 1. panta pārkāpums, pamatojoties uz to, ka iejaukšanās (konfiskācijas orderis) nav bijusi “likumīga”.

Tiesa vairākkārt atgādināja juridiskā pamata nozīmīgumu gadījumos, kad notiek iejaukšanās tiesībās, kuras garantē Konvencija. Vienīgi nacionālajos tiesību aktos neparedzēta iejaukšanās neatbildīs “likumīguma” pamatprasībām un neradīs jautājumus par tās pamatojumu.

Attiecībā uz šo lietu es vēlos norādīt, ka sods par preču nedeklarēšanu kā noziedzīga nodarījuma pamatsastāvu saskaņā ar 1993. gada Muitas kodeksa 279. pantu, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, skaidri paredzēja no muitas kontroles paslēpto preču konfiskāciju. Tiesas problēma, liekas, ir tā, ka 1996. gada Kriminālkodeksa panti par kontrabandu pretstatā 1960. gada KPFSR Kriminālkodeksa 169.-1 pantam nesatur šādu normu. Tajā pašā laikā Kriminālprocesa kodeksa 86.-4 pants paredzēja noziedzīgā veidā iegūto lietisko pierādījumu konfiskāciju.

Tomēr Tiesas kompetence, pārbaudot nacionālo tiesību aktu piemērošanu, ir ierobežota. Likumu interpretācija un piemērošana atrodas pirmām kārtām nacionālo varas iestāžu ziņā (skatīt Tre Traktorer Aktiebolag prest Zviedriju, 1989. gada 7. jūlija spriedums, Sērija A Nr.159, § 58).

Es piekrītu Tiesas viedoklim, ka iepriekšminētie nacionālie likumi radīja zināmu nenoteiktību attiecībā uz kontrabandas ceļā ievestās naudas likteni lietās, kas ir līdzīgas iesniedzēja lietai. Šādos apstākļos bija tikai vietā Augstākai Tiesai sniegt savu likuma interpretāciju, izdodot 1978. gada 2. februāra lēmumu, jo Augstākā Tiesa var interpretēt likumus, lai aizpildītu juridiskus robus, un šāda interpretācija ir uzskatāma par “likumu”. Attiecībā uz Augstākās Tiesas Prezidija 1998. gada 10. jūnija lēmumu Petrenko lietā, kas citēta 23. punktā, pretēji Baklanova gadījumam, notiesātajai personai pašai bija iespēja izmantot iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Piemēram, KPFSR Civilprocesa kodeksa 429. pants deva viņam iespēju kā trešajai pusei apstrīdēt tiesas spriedumu attiecībā uz viņa īpašuma konfiskāciju (par nožēlu, šis noteikums netiek minēts mūsu spriedumā). Iesniedzējs neizmantoja visus viņam pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus un nepārsūdzēja tiesas spriedumu.

Runājot par trešās puses komentāriem, ka kontrabandas ceļā ievestie priekšmeti varētu tikt konfiscēti tikai tad, ja ir pierādīts, ka tie ir iegūti noziedzīgā ceļā, es esmu apmierināts, ka spriedumā ir citēts Krievijas Federācijas Konstitucionālās Tiesas 2004. gada 8. jūlija lēmums (Opredelenije), kurā kontrabanda tiek kvalificēta kā noziedzīgs nodarījums tā, kā to paredz Eiropas Padomes Konvencija par noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu legalizāciju, meklēšanu, arestu un konfiskāciju (1990. gada 8. novembris) un ANO Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību (2000. gada 15. novembris). Saskaņā ar EP Konvencijas 1. pantu termins “konfiskācija” nenozīmē tikai sodu, bet tas ir arī “pasākums, kuru nosaka tiesa pēc tiesvedības par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem un kura rezultātā īpašums tiek pilnībā atņemts”. ANO Konvencijas 12. pants atzīst “iespēju konfiscēt noziedzīgā ceļā iegūtus līdzekļus, kā arī īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas ir izmantoti vai iecerēti izmantot noziegumu izdarīšanā”.

Ievērojot lietas nacionālos un starp­tautiskos aspektus, esmu nolēmis nepievienoties palātas vairākuma sniegtajam pamatojumam.

1 Tulkojumu veikusi LR Ārlietu ministrija.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!