Valsts prezidente:

— intervijā pasaules BBC televīzijā

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas intervija BBC televīzijas programmai "Hard Talk" 6. novembrī, intervē Tims Sebastjans.

Foto: Māris Kaparkalējs, no "LV" arhīva

Tims Sebastjans:

— Gandrīz pusgadsimtu Kremlis norādīja Latvijas Republikai, kas tai jādara, bet pašreiz šķiet, ka Latvija neklausās. Neraugoties uz Krievijas prezidenta brīdinājumiem, Latvijas tiesa tiesāja un piesprieda sodu padomju kara veterānam par kara noziegumiem un izmeklēja desmitiem citu kara noziegumu. Šodien pie mums viesojas Latvijas prezidente. Vai viņas valsts spēlējas ar uguni? Un vai viņa sagaida, ka Rietumi palīdzēs viņai nodzēst uguni?

Vaira Vīķe–Freiberga, sirsnīgi sveicam jūs mūsu programmā!

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies!

— Vai jūs spēlējaties ar uguni, ar Kremli?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti ne.

— Viņi domā, ka jūs to darāt.

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es tā nedomāju.

— Putina kungs izteicās ļoti tieši savos komentāros jums. "Latvijas represīvais aparāts arvien vairāk vēršas pret antifašistisko pretošanās kustību." Vai jums ir represīvais aparāts?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nav. Ir pagājuši desmit gadi, kopš atguvām neatkarību pēc piecdesmit apspiestības gadiem režīmā, kas nepārtraukti apspieda cilvēkus visdažādākajos veidos. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs esam papildinājuši savu Kriminālkodeksu, un tagad mūsu Kriminālkodeksā ir trīs panti, kas neparedz ierobežojumus: par kara noziegumiem, par noziegumiem pret cilvēci un par genocīdu.

— Vai tā ir atriebība?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, tas ir taisnīgums.

— Par visiem šiem apspiestības gadiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir taisnīgums.

— Kādēļ tad jūs vēršaties pret krieviem?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs nevēršamies pret krieviem. Mēs ceļam apsūdzību pret cilvēkiem atbilstoši pierādījumiem, kas nāk gaismā. Ir sagadījies tā, ka šodien vēl ir dzīvi daži cilvēki, kas pastrādāja zvērības Otrā pasaules kara laikā. Un ir dzīvi aculiecinieki no kaimiņu ciema, kas pazina noziedznieku. Pamatojoties uz šo tiešo liecību un apsūdzētās personas liecību, notika tiesa. Šī persona tika notiesāta, un saskaņā ar mūsu likumiem tagad pirmais lēmums ir pārsūdzēts. Uz to apsūdzētajam ir pilnas tiesības. Ir notikušas vairākas tiesas prāvas. Tas netiek darīts speciāli, bet ir atkarīgs no tā, cik daudz pierādījumu nāk gaismā, lai prokurori varētu izvirzīt apsūdzību pret kādu.

— Un tagad, prezidentes kundze, atļaujiet man jums nolasīt, ko teicis Efraims Zurofs, Sīmona Vīzentāla centra Jeruzalemē vadītājs. Viņš teica, ka "latvieši ne reizi nav paši pēc savas gribas cēluši apsūdzību pret kādu par ebreju slepkavību; tas ir lielā atšķirībā no tā, ar kādu enerģiju viņi cenšas tiesāt komunistus".

V.Vīķe–Freiberga: — Tam ir ļoti vienkāršs iemesls. Cilvēki, kas izdarīja noziegumus pret ebrejiem, tika tiesāti, sodīti ar nāvi vai izsūtīti uz 25 gadiem darba nometnēs Sibīrijā tūlīt pēc kara.

— Jūs sakāt, ka viņi visi? 75 tūkstoši ebreju gāja bojā Latvijas teritorijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, neviens nekad nevar būt pārliecināts par to, ka visi, kas izdarījuši noziegumus, ir nodoti kriminālvajāšanai jebkurā gadījumā. Es ar to gribu teikt, ka daudzi cilvēki, kas sadarbojās ar nacistiem, tika tiesāti padomju režīmā, nošauti vai izsūtīti uz Sibīriju. Daudzi tika sodīti, bet daudzi citi Latvijā sodu nesaņēma.

— Latvijā tā nenotika, viņi nepalika nesodīti. To saka starptautiskā sabiedrība. 1948. gadā [sic 1998. gadā] Latvijai izdarīto pārkāpumu dēļ pat lika parakstīt īpašus dokumentus, ka tā respektēs mazākumtautības.

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nē, baidos, ka esat nepareizi sapratis. Jūs patiešām esat pārpratis. Mums ir likums, kas atļauj cilvēku kriminālvajāšanu. Pašreiz mūsu prokurori ir savākuši pierādījumus pret kādu Austrālijas pilsoni.

— Konrāds Kalējs.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, pareizi. Pašreiz tiek risināta viņa izdošanas procedūra.

— Bet — tikai pēc ASV Tieslietu departamenta spiediena.

V.Vīķe–Freiberga: — Pēc tam, kad tika iegūti pierādījumi.

— Bet bija taču vienots ASV Tieslietu departamenta spiediens?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es tā neteiktu. Es domāju, ka mūsu prokuroriem vienkārši nebija iespējas iegūt visus pierādījumus, ko bija savākusi izmeklēšanas grupa, kas saņem ievērojamu finansējumu no visas pasaules, tāda kā Zurofa kunga grupa. Liecības, ko viņš bija savācis, tika nodotas mūsu prokuroriem. Viņi nekavējoties ķērās pie darba. Pilnīgi noteikti nav nekādas pretestības, lai tiesātu jebkuru, kas ir izdarījis noziegumus. Tās ir pilnīgas muļķības.

— 41 kara noziedznieks ir apžēlots pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pēc Sīmona Vīzentāla centra datiem.

V.Vīķe–Freiberga: — 41 persona ir apžēlota starp daudziem tūkstošiem, kas tika apsūdzēti par visdažādākajiem noziegumiem komunistiskajā sistēmā, kas izvirzīja neskaidras apsūdzības pret dažādiem cilvēkiem. Ja jums piederēja divas govis, nevis viena, jūs varējāt tikt…

— Nē, nē, nē, bet mēs šeit nerunājam par govīm. Mēs runājam par 75 tūkstošu ebreju slepkavību, un Latvijā taču bija divas SS divīzijas. Tas nozīmē, ka bija liela mēroga sadarbība ar nacistiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Daži cilvēki sadarbojās, tāpat kā jebkurā armijā. Kad valstī ienāk okupācijas armija, vienmēr notiek sadarbošanās. Latvija ir pilnībā gatava celt apsūdzību pret tiem, par kuriem ir pierādījumi par sadarbošanos pat pirms desmitiem gadu. Mūsu Kriminālkodeksā ir trīs panti. Lieciet pierādījumus galdā, un tiks sākta kriminālvajāšana.

— Bet neviens neapstrīd Kriminālkodeksu. Ir apgalvojumi par jūsu nevēlēšanos izmantot to pret pašiem latviešiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Mums ir vēlēšanās. Iespējams, ka Zurofa kungs domā, ka mēs nevēlamies. Es kā prezidente varu jums apgalvot, ka mēs vēlamies.

— Holokausta vēsturnieks Rauls Hilbergs teica: rēķinot uz vienu iedzīvotāju, latvieši piedalījās tikpat lielā mērā kā jebkura cita tauta ebreju iznīcināšanā.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka viņam jāpārskata sava statistika. Es uzskatu, ka tie bija vācieši, kas sāka šo procesu. Kad viņi ienāca Latvijā, viņi izveidoja nometnes. Viņi iesūtīja cilvēkus no citām valstīm. Es domāju, ja mēs runājam par tautībām, tad ir jāpārskata šie skaitļi.

— Kādēļ tad latviešiem SS veterāniem atļāva šogad soļot cauri Rīgai?

V.Vīķe–Freiberga: — Rīga ir mūsu valsts galvaspilsēta, kas ir atguvusi demokrātiju, un cilvēkiem ir tiesības pulcēties, ja viņi lūdz atļauju to darīt.

— Pat SS veterāniem? Nevienā citā pasaules valstī viņiem nebūtu atļauts soļot caur galvaspilsētu.

V.Vīķe–Freiberga: — SS divīzija nesoļoja caur galvaspilsētu. Bija grupa cilvēku, kas bija piedalījušies Otrajā pasaules karā. 13. novembrī mums bija grupa cilvēku no Sarkanās armijas, cilvēki, kas iekaroja Latviju un pakļāva to piecdesmit gadu apspiestībai. Viņi brīvi soļoja pa ielām, pie Uzvaras pieminekļa viņi nolika sarkanus ziedus. Viņi dziedāja savas častuškas un kara laika dziesmas. Mums ir brīva un atvērta sabiedrība, bet pa mūsu ielām atklāti nesoļo SS divīzijas veterāni. Pie mums tas nenotiek.

— Varbūt ne divīzija, bet tie bija agrākās SS divīzijas karavīri, kas soļoja. Vai jums tas patika?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs viņus mēģinājām atrunāt to nedarīt atklāti. Mums ir arī cilvēki, kas pieder pie barkašoviešiem un citām kustībām un kas dažādos laikos ir soļojuši pa mūsu ielām. Mums ir arī labējā spārna kustības no Krievijas, kas ir lūgušas atļauju atklāti pulcēties, un, ja tās ievēro vietējās kārtības noteikumus, tām ir atļauts pulcēties vai soļot pa ielām. Tas nav oficiāls Latvijas valdības pasākums. Teikt, ka tas tā ir, ir pilnīgas muļķības.

— Nē, es gribēju teikt, ka jūs neko nedarījāt šajā lietā, nevis ka tā ir oficiāla politika. Un to, ka jūs patiesi varējāt darīt vairāk, lai to novērstu.

V.Vīķe–Freiberga: — Piemēram, ko? Aizkavēt cilvēkus, atņemt tiem tiesības pulcēties? Vai jūs to darāt Lielbritānijā? Vai jūs neļaujat cilvēkiem soļot pa ielām?

— Nacistu demonstrācijas nav atļautas. Cilvēkiem nav atļauts nest SS divīziju karogus.

V.Vīķe–Freiberga: — Pie mums cilvēki noteikti nenes SS karogus, bet mums ir krievu ekstrēmisti, kas dažreiz nes ekstrēmisma simbolus. Pirms dažām dienām viņi tos demonstrēja pie mūsu parlamenta. Starp citu, neviens viņus nearestēja.

— Kad Putina kungs saka, ka "Latvijas represīvais aparāts arvien vairāk vēršas pret antifašistisko pretošanās kustību", viņam nav taisnība?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti nē. Tikai nedaudz cilvēku no tūkstošiem izdarīja zvērības Latvijā krievu okupācijas laikā. Tikai nedaudz cilvēku.

— Bet tie, kurus jūs izdalījāt, bija krievi, tie bija krievi, kurus pakļāva izmeklēšanai un tiesāja. Raugoties no šī viedokļa, jūs vēršaties pret agrākajiem komunistiem.

V.Vīķe–Freiberga: — No cilvēkiem, kas ienāca Latvijā ar tankiem 1940. gada 17. jūnijā, lielākā daļa bija krievi, kaut gan, protams, viņi pārstāvēja Padomju Savienību.

— Cik nopietns ir šis strīds ar Kremli?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka tas ir nopietns. Es domāju, ka Kremlis cenšas radīt problēmas tur, kur to nav, ar vāju cerību, ka vēl ir iespējams atjaunot impēriju, kas sabruka, jo nespēja saglabāties.

— Jūs domājat, ka Putina kungs to vēlas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tas tā liekas. Es gribu teikt, ka ir zināma nostalģija un aizvainojums par to, ka Latvija atdalījās no impērijas un vairs neklausa Maskavas pavēlēm. Un es domāju, ka tas zināmā mērā ir sāpīgi.

— Kā šis aizvainojums izpaužas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, ar tādām deklarācijām, kuras jūs minējāt, un, piemēram, ar tādiem uzbrukumiem kā tie, kas notika pirms mūsu uzaicināšanas kļūt par ES kandidātvalsti. Pirms Helsinku tikšanās Krievijas Ārlietu ministrija izteica iebildumus pret mūsu valodas likumu, ko es kā prezidente nosūtīju atpakaļ parlamentam.

— Jums bija savi iebildumi pret to.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā, lai to varētu pilnveidot atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesību normām. Ar šo likumu bija iepazinušies visi, un eksperts van der Stūla kungs…

— … no EDSO…

V.Vīķe–Freiberga: — … bija tikko izteicis pārdomātu viedokli par to un uzslavējis mūs par lielo darbu un pūlēm, lai šis likums atbilstu starptautiskajām un Eiropas normām. Un tieši šajā brīdī Krievija sacīja, ka mūsu likums vēršas pret cilvēktiesību principiem. Es domāju, ka tas pamatā bija pliķis van der Stūla kungam, pliķis Eiropas normām un pliķis starptautiskajai izpratnei par cilvēktiesībām.

— Putina kungs rakstīja tieši jums.

V.Vīķe–Freiberga: — Šajā sakarā ne.

— Ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne.

— Jums nav bijuši nekādi tieši kontakti? Arī telefoniski?

V.Vīķe–Freiberga: — Es aizsūtīju viņam līdzjūtības vēstuli, kad nogrima zemūdene "Kursk". Arī oficiālus apsveikumus valsts svētkos. Mums ir bijusi tikai šāda veida oficiāla sarakste.

— Nav bijuši draudi, iebiedēšana?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nē.

— Nekādi? Nekādi netieši draudi no oficiālām personām?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē.

— Tātad nav tik slikti, kā jūs iztēlojāt pagātnē?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu teikusi, ka pagātnē bija slikti.

— Jūs teicāt, ka Krievijā ir apšaubāma demokrātija. Jūs esat norādījusi, ka tāpēc, ka valsts nav ļoti stabila, tā varētu izdarīt jebko attiecībā pret Latviju.

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka tā ir neprognozējama. Jā, tā ir neprognozējama.

— Kas būtu sliktākais, kas varētu notikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Vai jūs spējat noteikti paredzēt, vai jūs vēlaties riskēt ar savu dolāru vai mārciņu un saderēt, ka varat noteikti paredzēt, ko Krievija gatavojas darīt rīt vai aizparīt. Es domāju, ka krievi nav gatavi paredzēt, ko viņi darīs rīt vai aizparīt. Es domāju, ka valstī ir zināma nestabilitāte. Jūs varat izdarīt pats savus secinājumus no tā.

— Ja jūs sadurtos ar tiešu spiedienu, vai nu tas būtu ekonomisks, vai militāri manevri uz jūsu robežas, vai jūs meklētu palīdzību Rietumos?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mēs vērstos pie starptautiskām tiesībām, starptautiskām paražām, starptautiskiem līgumiem, kas nosaka civilizētas attiecības starp suverēnām valstīm. Citiem vārdiem, mēs sagaidītu, ka Krievijas izturēšanās pret Latviju būtu tāda kā jebkurai civilizētai valstij pret tās kaimiņu.

— Vēsture būtu citāda, ja valstis vienmēr būtu izturējušās civilizēti cita pret citu.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, bet mēs runājam par rītdienas Krieviju un to, ko mēs meklējam…

— Jā, mans jautājums bija hipotētisks.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un es hipotētiski gribētu redzēt Krieviju, kas neizdarītu spiedienu. Es gribētu redzēt Krieviju, kas pieliek visas pūles, lai sakārtotu savu māju, nostiprinātu demokrātiju, palielinātu preses brīvību, uzlabotu attiecības ar dažādām starptautiskajām organizācijām, piemēram, iestātos Pasaules tirdzniecības organizācijā et cetera, et cetera .

Viņiem ir daudz darāmā, kas prasīs kādu laiku, bet mēs ļoti gaidām to dienu, kad viņi kļūs stiprāki un demokrātiskāki, tāpat kā mēs esam nodomājuši pilnveidot demokrātiskās institūcijas tādā apmērā, lai mūsu pilsoniskā sabiedrība patiesi kļūtu pilsoniska. Es ļoti ticu krievu tautai. Tā atbrīvojās no komunistiskās sistēmas. Es sagaidu, ka tā būs stipra, ka tai būs apņēmība un vēlme radīt jaunu sabiedrību.

— Mans jautājums patiesībā attiecas uz faktu, ka pašreiz jūs esat iekļauti NATO rīcības plānā, kas ir NATO pirmsiestāšanās organizācija. Ja Krievija tagad izdarītu spiedienu uz jums, vai jūs gaidītu īpašu palīdzību no NATO?

V.Vīķe–Freiberga: — Es sagaidītu, ka NATO rīkotos atbilstoši principiem, kas bija pamatā alianses izveidošanai.

— Bet jūs neesat pilntiesīgi alianses locekļi? Aliansi nesaista ar jums nekādi līgumnoteikumi.

V.Vīķe–Freiberga: — Šai aliansei ir noteikts viedoklis par notikumiem citur. Kosova nav NATO alianses locekle, un tomēr alianse spēja rīkoties, kad tā juta, ka atbilstoši principiem, kas bija pamatā tās izveidošanai, bija nepieciešams rīkoties un iejaukties. Es sagaidītu, ka tās darīs to pašu jebkur citur Eiropā.

— Tagad šīs cerības nepamatojas ne uz kādām līgumsaistībām ar NATO, šajā brīdī nav nekādu saistību.

V.Vīķe–Freiberga: — Tās nav abpusējas saistības, tās ir NATO saistības, saistības, ko alianse uzņēmusies kā organizācija.

— Jums vēl jānoiet zināms ceļa posms, lai kļūtu par pilntiesīgu NATO locekli.

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs virzāmies ļoti ātri. Mēs būsim gatavi iestāties 2002. gadā.

— NATO vadība apgalvo, ka jums vēl jānoiet garš ceļš vai vismaz kāds posms.

V.Vīķe–Freiberga: — Mums ir divi gadi.

— Jums ir jāveic liela modernizācija.

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs to izdarīsim.

— Jā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā.

— Ar jūsu ekonomiku, kas ir grūtā stāvoklī?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs palielinām ieguldījumus aizsardzībai, saņemam lielu palīdzību no draudzīgajām valstīm. Mēs to izdarīsim.

— Patiešām?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā.

— Veikt modernizāciju tādā apjomā? Un nopirkt NATO ieročus, lai jūs varētu darboties alianses spēkos?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums nevajag starpkontinentālās ballistiskās raķetes, mums jāizveido valsts, kurai ir ko piedāvāt NATO aliansei. Mums ir trīs Baltijas valstis, kas ir gatavas sadarboties, piemēram, radīt drošu gaisa telpu un drošas ārējās robežas. Mēs varam dot savu ieguldījumu visdažādākajās aktivitātēs. Mēs jau vairākus gadus sekmīgi piedalāmies NATO miera uzturēšanas operācijās. Mēs turpināsim to darīt.

— Jūs minējāt valodas likumu, ko nosūtījāt atpakaļ parlamentam pārstrādāšanai, tāpēc ka uzskatījāt, ka parlamentam nav taisnība. Krievi sūdzas, ka viņiem jāapgūst latviešu valoda tādā līmenī, ko ir grūti sasniegt, lai varētu strādāt vadošos amatos. Vai tā ir diskriminācija? Vai viņiem ir taisnība, runājot par diskrimināciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas atkarīgs no tā, ko jūs uzskatāt par diskrimināciju. Kad kāds atbrauc uz Angliju un nevēlas mācīties angļu valodu, vai tā ir diskriminācija? Tas ir atkarīgs no tā, kā jūs uz to raugāties.

— Kā tas ir no viņu viedokļa.

V.Vīķe–Freiberga: — Teiksim, kāds krievs atbrauc uz Angliju. Vai tā ir diskriminācija, ja liksit viņam vai sagaidīsit, ka viņš mācās angļu valodu?

— Viņam nav jāapgūst angļu valoda noteiktā līmenī, lai varētu vadīt firmu. Šeit tas nav nepieciešams. Viņš var vadīt firmu jebkurā valodā pēc savas izvēles šajā valstī.

V.Vīķe–Freiberga: — Vai viņš var reģistrēt firmu, nezinot angļu valodu?

— Jā, noteikti.

V.Vīķe–Freiberga: — Vai tas ir pareizi?

— Jā.

V.Vīķe–Freiberga: — Man tas jāizpēta.

— Jā.

V.Vīķe–Freiberga: — Es būtu ļoti pārsteigta, ja patiesi atrastu firmu...

— Valodai nav izvirzītas prasības. Viņam jāmaksā rēķini.

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijā mums ir valoda, kas zaudēja savu vietu sabiedrībā pēc 50 rusifikācijas gadiem. Valodas likums vienkārši atjauno latviešu valodas kā valsts valodas tiesības. Tas patiesi neiet daudz tālāk. Tas izvirza noteiktas prasības pret valodas lietošanu cilvēkiem, kas citādi to nedarītu. Tas ir analogs 101. likumprojektam, ko pieņēma Kvebekā, lai atdotu franču valodai tiesības kontinentā, kur vairākums ir angliski runājošie. Un tas palīdzēja Kvebekā atjaunot franču valodas lietošanu sabiedriskajā sfērā. Valodas likums dara tieši to pašu Latvijā. Iemācīties valodu nav apgrūtinājums. Es uzskatu, ka tā ir bagātināšanās.

— Nav jēgas likumu izmantot kā instrumentu, lai atriebtos krieviem par to, ko viņi jums nodarīja.

V.Vīķe–Freiberga: — Par ko atriebties?

— Par okupāciju. Piemēram, par diviem padomju iebrukumiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Kā, pēc jūsu domām, var atmaksāt par zaudētu dzīvi, par zaudētu nākotni, par cilvēkiem, kas tika nogalināti un nomira badā stepēs? Jūs domājat, ka, liekot viņiem mācīties latviešu valodu, mēs gribam atriebties? Tas ir muļķīgi.

— Nē, mana jautājuma būtība ir, cik daudz aizvainojuma vēl ir pret krieviem.

V.Vīķe–Freiberga: — Pārsteidzoši maz. Esmu pārsteigta, ka tik maz. Mums ir 20% jaukto laulību starp latviešiem un krieviem: to krievu skaits, kas nezina latviešu valodu, ir samazinājies līdz 9% pēdējos piecos gados kopš valodas apmācības programmas ieviešanas. Bērni mācās latviešu valodu skolā, padomju laikā viņiem to nevajadzēja darīt. Tagad viņi to dara. Gandrīz 75% krievu tautības vecāku sūta savus bērnus latviešu skolās, kad tie sāk skolas gaitas. Viņi izaugs par divvalodīgiem, varēs pilnībā darboties un sazināties ar līdzpilsoņiem. Viņi izaugs...

— Ir ļoti maz bezvalstnieku krievu, kas saņēmuši pilsonību.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas notiek pastāvīgi. Pieci tūkstoši saņēmuši pilsonību pēdējos mēnešos. Pilsonības saņemšana notiek diezgan regulāri, un 95% no visiem, kas pieteikušies, to saņem. Faktiski mēs uzaicinām viņus nākt un to darīt, izlemt saņemt pilsonību.

— 12 tūkstoši pagājušajā gadā. Tas nav pārāk daudz.

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs gaidām, ka viņi to darīs. Pēc statistikas datiem, 60 tūkstoši ir pieņēmuši Krievijas pilsonību. Tā ir viņu izvēle. Mēs nevaram viņus piespiest.

— Ņemot vērā to, kas notika ar jums personiski, kad jums bija jābēg no valsts, kad padomju armija iebruka Latvijā Otrā pasaules kara pēdējās dienās, jums būtu pietiekams iemesls izjust rūgtumu pret krieviem. Vai tā ir?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ka sarūgtinājums ir luksuss, ko nevar atļauties vesels cilvēks. Sarūgtinājums izsūc garīgo enerģiju.

Tās ir nevajadzīgas emocijas. Es raugos nākotnē, es zinu, ka cilvēki...

— Vai jūs tik labi spējat kontrolēt savas emocijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, var censties un kultivēt pozitīvas emocijas, nevis negatīvas.

— Jūs bijāt psiholoģijas profesore Monreālas universitātē.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un, tāpat kā es kopju savu dārzu un istabas augus uz palodzes, es uzskatu, ka tāpat ir jākopj tolerance, labsirdība. Ir jāraugās nākotnē, nevis pagātnē. Neirotisks cilvēks neaizmirst vecas rētas, un es domāju, ka tas nav veselīgi. Es uzskatu, ka tautai jāraugās nākotnē.

Es neizjūtu personisku aizvainojumu pret tautu, tam nav jēgas. Es vienmēr esmu vēlējusies, lai pret mani izturas kā pret personu, kā pret indivīdu. Es uzskatu, ka es vismaz varu izturēties pret citiem kā pret personām un indivīdiem, un es mudinu savus tautiešus vienmēr izturēties pret jebkuru cilvēku kā pret personu un indivīdu.

— Cik spilgtas ir jūsu atmiņas par bēgšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Manas atmiņas ir patiesi spilgtas. Esmu pārliecināta, ka citu cilvēku atmiņas arī ir spilgtas...

— Šausminošas?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, dažas. Esmu runājusi ar daudziem, kas piedzīvojuši šausmu lietas, un ziniet, viņos nav aizvainojuma. Viņi nemeklē atriebību. Tas ir pārsteidzoši. Jums vajadzētu atbraukt uz Latviju un intervēt dažus no viņiem. Jūs tur satiksit pārsteidzošus cilvēkus, kuros nav aizvainojuma.

— Pabeidzot darba gaitas kā psiholoģijas profesore Monreālā, jūs atgriezāties Rīgā un izveidojāt nelielu informācijas biroju. Pēc neilga laika jūs kļuvāt par valsts prezidenti. Kā tas notika?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir garš stāsts.

— Izstāstiet man to saīsinātā variantā! Jūs bijāt kompromisa kandidatūra parlamentā.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā.

— Vai jums tas bija pilnīgs pārsteigums?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē. Pie manis jau agrāk bija vērsušies ar domu, ka, ja gadījumā partiju oficiālie kandidāti nespētu iegūt pietiekamu atbalstu no citām partijām, tad varētu meklēt kompromisa kandidatūras ārpus politikas. Un vai es būtu gatava kandidēt? Visu iepriekšējo gadu pie manis bija vērsušies mediju pārstāvji ar šāda tipa jautājumiem. Un viņi jautāja: "Vai jūs būtu gatava kandidēt?" Un es teicu: "Ja man tas jādara, tad esmu gatava kandidēt." Nebija nekādas kampaņas vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Kas deva jums pārliecību kandidēt uz prezidenta posteni?

V.Vīķe–Freiberga: — Es zinu, ka varu darīt šo darbu.

— Kā? Kā jūs pati teicāt, jūs bijāt ārpus politikas un nekad nebijāt iesaistīta politikā. Kā jūs zinājāt, ka varat darīt šo darbu?

V.Vīķe–Freiberga: — Paraugoties uz to, ko tas ietver, es sapratu, ka varu to darīt tikpat labi kā jebkurš cits.

— Rūpīgi izvēloties, ko teikt katru dienu?

V.Vīķe–Freiberga: — Ieskaitot to.

— Izturoties diplomātiski tādās intervijās kā šī?

V.Vīķe–Freiberga: — Ieskaitot to.

— Kur jūs to iemācījāties?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu turpinājusi visu savu dzīvi mācīties. Ceru, ka kaut kas ir saglabājies no šīs pieredzes.

— Jūs raugāties uz sevi kā tiltu starp Rietumiem un Latviju. Jūs to esat pati agrāk teikusi. Kādu rietumniekiem raksturīgu izturēšanos jūs vēlaties iemācīt latviešiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, mazliet vairāk pašpārliecinātības. Latvieši ir mīdīti kājām. Un viņi nemitīgi ir dzirdējuši pārmetumus. Padomju armija iebruka ar tankiem 1940. gadā, un cilvēki tika nošauti un arestēti, un deportēti par to, kas viņi bija bijuši agrāk neatkarīgajā Latvijā. Latviešiem teica: "Tas viss ir nepareizi. Jūs nezināt, kā jādzīvo. Mēs jums iemācīsim." Tad iebruka vācieši ar savu sistēmu un savām idejām un teica: "Jūs neko nezināt." Un viņi atkal šāva cilvēkus, uzvilka viņiem formas tērpus un nosūtīja uz fronti pretēji Ženēvas konvencijai. Vācieši neprasīja cilvēkiem viņu viedokli. Viņi nosūtīja tos uz fronti un ietērpa SS formas tērpos, iespējams, lai viņi līdzinātos brīvprātīgajiem, un vācieši nošāva tos, kas bija sadarbojušies ar krieviem.

Un tad, kad atgriezās krievi, viņi nošāva tos, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem. Un tagad, kad ir sabrukusi padomju impērija, cilvēki saka: "Mūs nosoda par to, ka esam sadarbojušies ar komunistiem. Bet ko mums vajadzēja darīt? Mums bija jādzīvo, un mums nebija izvēles." Tā ir tautai, kurai pusgadsimtu nebija izvēles, un es vēlētos iedrošināt brīvības izjūtu cilvēkos, kuru izraisa iespēja izdarīt izvēli. To, kas beidzot tiem ir dota.

— Un toleranci.

V.Vīķe–Freiberga: — Protams.

— Vaira Vīķes–Freibergas kundze, pateicos jums par piedalīšanos mūsu programmā.

"Latvijas Vēstneša"

(Gunta Štrauhmane) neoficiāls

tulkojums no angļu valodas